Kas es esmu un kas ir manas dzīves centrā?

„Ja cilvēkam nav izvirzīto mērķu dzīvē, tad viņš nezina kā dzīvot,” saka priesteris Andris Ševels. Diemžēl, papētot apkārtējos, mēs visbiežāk pamanām cilvēkos ļaunumu, depresiju, cilvēks ir neapmierināts ar esošo dzīvi, un viņa dvēselē valda tukšums, jo nav vērtību izjūtas. Ar ko tas ir saistīts? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar dzīves jēgu. Daudzi no mums neaizdomājas, kāpēc mēs dzīvojam. Ja pilsētas ielās pajautāt cilvēkiem uz kurieni viņi dodas, tad lielākā daļa atbildēs: uz veikalu, darbu, skolu, ciemos. Maz kas atbildēs, es nezinu kur eju. Par tādiem cilvēkiem noteikti var padomāt, ka viņi ir pazuduši sabiedrībā un pārdzīvo ļoti dziļas emocijas.

Radot cilvēku Dievs ir iedibinājis noteiktu kārtību, bet mūsdienu sabiedrības traģēdija ir tā, ka šī kārtība ir izjaukta, pirmajā vietā noliekot izklaidi un darbu, nevis Dievu un ģimeni. Ja gājējus pajautāt par dzīves mērķiem, tad lielākā daļa atbildēs: „Es nezinu!”. Tas noteikti ir smags jautājums un mūsdienu cilvēkam, kuram apkārt ikdienā notiek vairāki notikumi nav laika aizdomāties par tik nopietnām lietām. Atbilde uz šo jautājumu ir atslēga no durvīm, aiz kurām slēpjas dzīve bez depresijas, ļaunuma, skaudības un tukšuma dvēselē... Ja cilvēkam nav izvirzīti svarīgākie dzīves mērķi, tad viņš nezina kā dzīvot un ikdiena pārvēršas haosā.

Svētajos rakstos ir teikts, ka jābūt līdzsvaram starp cilvēka ķermeni un dvēseli. Šeit iet runa par materiālo un garīgo dzīvi. Šodien ir daudz materiāli nodrošināto cilvēku, kuri izjūt tukšumu dvēselē. Dvēseles tukšums ir saistīts ar pārdzīvojumiem. Cilvēkus nepriecē labs darbs, ģimene, jo viņiem nav garīgo vērtību. Ja cilvēks dzīvo tikai materiālo labumu dēļ, tad viņš saprot, ka dzīve ir īsa un visu, ko daudziem gadiem ir krājis nevar aiznest līdzi. Ar katru dienu cilvēks tuvojas nāvei, tāpēc viņam obligāti jāatbild uz jautājumu: Kas es esmu? Kāpēc dzīvoju? Ja dzīvē nav noteiktu mērķu, tad tai nav nekādas jēgas.
Vienīgais, kurš mūs spēs izglābt no bezjēdzības ir Jēzus Kristus, kurš caur nāvi un augšāmcelšanos parādīja cilvēka īsto dzīves jēgu. Ticība sniedz cilvēkam sapratni, ka dzīve ar nāvi nebeidzas, jo sākas mūžība. Tāpēc veltītais laiks šajā dzīvē jāizmanto lietderīgi, tādā veidā cilvēks sapratīs, ka mūžība ir dzīve Mīlestībā. Tas nozīmē, ka cilvēkam uz Zemes jādzīvo mīlot tuvākos un Dievu, tikai tad cilvēks varēs pāriet no dzīves mūžībā.
Bieži atceros kādu gleznu, kuru redzēju muzejā Ļubļinas pilī. Gleznā bija attēlots Kristus, kas stāvēja uz viena no slavenākajiem Londonas tiltiem. Kristus ar izplestām rokām vērsās pie ļaudīm, aicinot nākt pie Sevis. Bet cilvēki gāja garām, nepievēršot Viņam nekādu uzmanību. Tikai viena meitene bija apstājusies un raudzījās uz Viņu.
Šī zīmīgā glezna man nāk prātā, sastopoties ar cilvēkiem, kuri liek domāt par problēmu, kas lēnām, bet neatlaidīgi kļūst aizvien manāmāka – mūsdienu kristiešu vienaldzību pret Kristu, Baznīcu un ticību. Šodien pasaulei piemīt tieksme Dievu pabīdīt malā un ticību uzlūkot kā ikviena cilvēka privātu lietu, kurai nav nozīmes sabiedrības dzīvē. Taču bez Dieva cilvēks kļūst par mazo dievu pats sev, kļūst par pašpietiekamu karali, kas vairs nejūt vajadzību veltīt sevi un pasauli Dievam, bet gan upurē pasauli sev un noliek to pie savām kājām.
Mums vienmēr jābūt gataviem stāties pretī kārdinājumam koncentrēties uz sevi, uz savām vajadzībām un vēlmēm, lai gan tā ir mūsu dabiskā tieksme. Tāpēc Baznīcas tēvi uzskatīja, ka pats svarīgākais vārds kristietībā ir „atgriešanās” (grieķu val. metanoia), kas nozīmē ierādīt Dievam pirmo vietu savā dzīvē, mainot savu domāšanas un rīcības veidu, kad cilvēks pārstāj būt par savas dzīves centru, pārstāj tiekties tikai pēc savas laimes un savu plānu īstenošanas, bet ir gatavs būt atkarīgs no sava Radītāja. Runājot par garīgo cīņu, Dieva Vārds un lūgšana ir tās lietas, kas dod cilvēkam spēku uzvarēt cīņā. Kristietis nevar būt remdens. Ticībai ir jābūt mīlestības liesmai, kas deg viņa sirdī un sasilda arī citus cilvēkus. Dāvājot savas mīlestības uguni citiem, sākas evaņģelizācija.”

Fragmenti no priestera Andra Ševeļa intervijas - GOROD.lv :„Ja cilvēkam nav izvirzīto mērķu dzīvē, tad viņš nezina kā dzīvot,” un raksta „Kas ir Tavas dzīves centrā?” - katolis.lv.

http://lat.gorod.lv/zinas/183265-priesteris-andris-sevels-ja-cilvekam-nav-izvirzito-merku-dzive-tad-vins-nezina-ka-dzivot#ixzz3Mbo7yfrV
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/spredikis/136-kas-ir-tavas-dzives-centra

Aizstāvēt savas vērtības, nevis pārņemt piedāvāto

Rietumu civilizācija ar tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir aizstājusi dvēseles izaugsmi, šādu viedokli intervijā "Dienai" paudis luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags.

"Daudzi Eiropā dzīvojošie vairs neuzskata sevi par piederīgu nekam kristīgam. Diskusijās par Satversmes preambulu vislielākie protesti bija pret kristīgo vērtību pieminēšanu. Kristīgo sakņu noliegums tagad ir gandrīz kā parole iekļūšanai ložā, kas sevi uzdod par eiropeisko eliti. Man gan šķiet, ka tā tiek veidota kaut kāda "Jauneiropa", jo īstā Eiropa ir izaugusi ar kristīgo ticību un tās vērtībām," sacījis mācītājs.

Vanaga vērtējumā, bruņotie konflikti starp valstīm, kas it kā pat pieder pie vienas konfesijas, demonstrē, kā kristīgās vērtības tiek sabradātas, kad prātu aizmiglo lepnība un impēriska diženuma alkas. "Nacionālisms var būt veselīgs kristīgo tikumu iemauktos, nevis otrādi. Karš Eiropas vidū ir ļoti atskurbinošs cilvēkiem, kas tic cilvēces progresam un mūsdienu cilvēka izsmalcinātībai, vai ne? Apgaismotā XXI gadsimta realitāte nereti ir barbariskāka nekā "tumšie" viduslaiki," piebildis arhibīskaps.

"Tehnoloģijās progress ir nenoliedzams, taču tajos pašos padomju laikos neviens pa skolu nestaigāja, apšaudams klases biedrus un skolotājus. Man liekas, ka Rietumu civilizācija tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir pieņēmusi par aizstājēju dvēseles izaugsmei. Tas ir bēdīgi, jo tehnoloģijas var būt lielisks palīgs dvēseles attīstībai. Meklētājs var stundas laikā sazināties ar izciliem meistariem otrā pasaules malā un veselu bibliotēku nēsāt līdzi telefonā. Diemžēl šīs iespējas daudz vairāk tiek lietotas dvēseles noplicināšanai. Bet intelektuālisms bez gudrības ir cinisks un destruktīvs," uzskata Vanags.

"Var likties vilinoša brīvība. Taču no piederības kopībai, kopīgām vērtībām cilvēks gūst identitāti, apzinās saknes. Palaižot visu vaļā, viņš paliek viens un nokļūst kā brīvā kritienā. Kur es piederu ar savu personīgo morāli? Kas es tāds esmu? Eiropietis? Neprātīgie sociālie eksperimenti, kas nāk pār mums, kopš "atgriezāmies Eiropā", drīzāk ir vēl viens cēlonis pūkas sajūtai. Vai ir vēl kas stabils, kam uzticēties?" turpinājis Vanags.

"Lūk, domāju, ka esmu vīrietis, bet uzzināju, ka esmu "cispersona". Domāju, ka esmu tēvs, bet izrādās, ka "vecāks numur divi". Visu mūžu esmu uzskatījis, ka man kā vīrietim pienākas apgādāt ģimeni un censties būt sievai par balstu un mūra sienu, bet izrādās, ka tās ir manas seksistiski šovinistiskās ambīcijas un neizpratne par dzimumu lomām, ka īstenībā man vajadzētu palaikam nolakot nagus un saukties par Janīnu," par sabiedrības tikumiem sūrojies arhibīskaps. "Un šīs jau ir tikai dažas nesen aktualizētas lietas. Pārgrozīt grib daudz ko, kas reiz bijis mēraukla un atskaites punkts. Ja es šīs idejas sāktu ņemt nopietni, droši vien arī sajustos kā pūka vējā. Taču visam jau nav jātic. Vienkārši zināt, kas esmu, turēties pie tā, kas izturējis gadu tūkstošus, klausīties ja ne Dieva, tad vismaz veselīgā saprāta balsī. Tāpēc bija pareizi Satversmes preambulā nosaukt vārdā mūsu saknes un vērtības. Eksperimentētāju grupa patiesībā ir neliela, tikai "labi konektēta". Viņus jāsāk uztvert nopietni, kad tie cenšas iespiesties likumdošanā un mūsu ģimenēs. Savas vērtības jāaizstāv."

Rīga, Piektdiena, 2014. gada 19. decembris, LETA - nacionālā informācijas aģentūra.

http://apollo.tvnet.lv/zinas/vanags-rietumi-ar-tehnologiju-izaugsmi-un-intelekta-attistisanu-ir-aizstajusi-dveseles-izaugsmi/676084

Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu

Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs. Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgaā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām - Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

Tauta ir dārgums vēl arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms, vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa 18.11.2012 Rīgas Domā//

Vīru konference Bruknas muižā

No 5. līdz 7. decembrim Bruknas muižā norisinājās kristīgā vīru konference. Pateicoties priestera Andreja Mediņa atsaucībai un labvēlībai, Kalna Svētību kopienas viesmīlībai, mājīgajās muižas telpās uz trijām dienām tika izmitināti un pabaroti ap 70 vīri, kuri centās izprast attiecības ar Dievu Tēvu un savu kā vīrieša lomu mūsdienu sabiedrībā.

Pēc dalībnieku reģistrācijas un Svētās Mises jezuītu tēvs Aļģis konferences dalībniekiem atklāja jezuītu garīguma pamatus. Ļoti svarīgu nozīmi jezuītu dzīvē ieņem paklausība. Ņemot piemēru no svētā Ignācija no Lojalas, jezuīti cenšas sev apkārt veidot garīgumu sabiedrībā. Tēvs Aļģis definēja piecus punktus, pēc kuriem jezuīti vadās dzīvē. Pirmkārt, atrast Dievu visur – dabā, lūgšanās, Svētajos Rakstos, satiktajos cilvēkos. Otrkārt, rūpēties par katru cilvēku, jo katrs cilvēks ir svarīgs un iemieso Svētā Gara dāvanu pasaulei. Treškārt, atpazīt garu atšķirību, lai saprastu, kas nāk no Dieva un ar kādām viltībām sātans cenšas iespaidot cilvēku. Ceturtkārt, pievērst uzmanību garīgiem vingrinājumiem, kas palīdzētu cilvēkiem ikdienas gaitās stiprināt attiecības ar Dievu un izprast sevi. Piektkārt, saprast, ko vēl vairāk var darīt Dieva labā. Ar katru cilvēku Dievs veido attiecības atšķirīgi un tāpēc katra cilvēka lūgšanas uz Dievu var būt atšķirīgas. Cilvēks pats var atrast tās lūgšanas, kuras viņa dzīvē nes vislabākos augļus un pie tām būtu svarīgi pieturēties. Lai kā mēs gribētu, lūgšanas tomēr ne vienmēr nes mūsu iecerētos augļus, jo Dievs nāk pie mums, kad Viņš to vēlās. Taču lūgšanas mūs disciplinē, aicina būt nomodā, lai sagatavotos gaidāmai tikšanās reizei. Mūsdienās cilvēki iet pie Jēzus kā pie ārsta vai brīnumdarītāja, bet Viņš ir mūsu draugs, un Svētajā Misē nāk kā barotājs, kas dod savu miesu, lai mēs tiktu pabaroti.

Piektdienas vakars noslēdzās ar slavēšanas dziesmām. Katrs vīrs caur dziesmu tekstiem un savām emocijām varēja pateikties Dievam par tām lielajām lietām, kuras Debesu Tēvs darījis viņu dzīvēs.

Sestdiena sākās ar meditāciju pēc svētā Ignācija parauga, un jezuītu tēvs Aļģis turpināja skaidrot Dieva Tēva kā Radītāja attiecības ar saviem bērniem un kādu Debesu Tēva tēlu mēs veidojam šajās attiecībās. Iemācoties lūgties, mēs iemācāmies jaunu valodu. Jo vairāk mēs pazīsim Kristu, jo vairāk mēs spēsim saprast citus cilvēkus. Tēvs Aļģis aicināja visus paskatīties uz savu dzīvi pagātnē un apzināties, ka ejot cauri grūtībām, vienmēr kāds ir sniedzis palīdzīgu roku. Lai neiegrimtu žēlabās par „grūto” dzīvi, viņš ieteica, pirmkārt, domas veltīt šai konkrētai dienai, kurā dzīvojam, otrkārt, neskraidīt apkārt, žēlodamies citiem par savu grūto dzīvi un nekrist pesimismā, treškārt, apzināties, ka Jēzus ciešanas nesa lielus augļus un arī mūsu dzīvēs tas var notikt tieši tāpat, katrs saņems tos augļus, kas viņam ir nepieciešami. Kā mēs varam saprast citus cilvēkus grūtībās, ja paši neesam izgājuši grūtībām cauri.

Uzmundrinot sapulcējušos vīrus, slavēšanas un Svētās Mises laikā savus muzikālos dotumus rādīja grupas ExAnimo dalībnieki. Lai konferences dalībnieki labāk izprastu un iepazītu vietu, kurā ir sapulcējušies, Kalna Svētību kopienas vadītājs Aigars pastāstīja par kopienas dzīvi, izrādīja teritoriju un būves, kuras tiek uzturētas, pilnveidotas, kā arī kādi jauni projekti tiek attīstīti. Savu liecību par atbrīvošanos no alkohola un dažādu tablešu lietošanas sniedza kalna Svētību kopienas brālis Reinis.

Pēc izzinošās pastaigas par tēmu „Kā būt labam tēvam” uzstājās mācītājs Rinalds. Lai gan ideāls Tēvs ir tikai viens – Dievs, tomēr katram vīram ir iespējas līdzināties Viņam, mācoties no Viņa piemēra. Rinalds secināja, ka neviens cilvēks nav izaudzis ideālā vidē un bieži kļūdas tiek norakstītas uz to, ka pašiem nav bijusi laba pieredze, bet sāpes un rētas no pagātnes var būt labas iespējas nākotnei. Ja debesu Tēvs mums ir uzticējis audzināt bērnus (jo Viņš taču zina, ko dara), tad mums ir jāiet uz priekšu bez sūkstīšanās, un nepieciešams atrast brīvu laiku, lai pavadītu to kopā ar sievu un bērniem, pārkāpjot savām egoistiskajām vēlmēm. Ģimene un pavadītais laiks kopā ir Dieva instruments, ar kuru Viņš var mūs pārveidot. Katra mūsu uzvara pār sevi, savu slinkumu, ir mantojumā atstāta uzvara mūsu bērniem. Lai bērni ģimenē justos droši, tēvam jābūt labām attiecībām ar sievu, bērnu māti. Un pat tad, ja laulātajiem dzīves ceļi kaut kādu iemeslu dēļ ir šķīrušies, saglabātās labās attiecības palīdzēs kontaktēties ar bērniem. Visspēcīgākais veids, kā parādīt mīlestību bērniem, ir pavadīt kopā ar viņiem laiku, neuzspiežot savas intereses. Tāpat kopīgas maltītes ģimenē, kopīgi izbaudot ēdienu un laiku, ir vienojošs faktors. Dievs runā caur cilvēku dzīvēm, šīs liecības ir kā Svētie Raksti, caur kuriem gūstam pieredzi. Rinalds turpināja, ka vislabākais veids, kā pasludināt Evaņģēliju, ir to apliecināt ar savu dzīves piemēru, tad arī bērni, lai gan saistīti ar pasaulīgām lietām un domāšanas veidu, tomēr skatās uz pasauli caur ticības prizmu. Lai gan vīriešiem varētu likties, ka dzīvē vissvarīgākie ir konkrēti darbi, piemēram, dzīves laikā uzcelt baznīcu, taču daudz svarīgāk ir atstāt mantojumā bērnus, kuri ir gatavi šīs baznīcas celt nevis noārdīt.

Pēc pusdienām Kalna Svētību kopienas vadītājs Aigars stāstīja, kā attiecības ar pasaules tēvu ietekmē katra cilvēka attiecības ar Dievu Tēvu, un dalījās ar viena kopienas brāļa liecību, kuram dzīvē trūka vecāku mīlestības. Katrs no mums ir atbildīgs, kā veidojam saviem bērniem priekšstatus par Dievu Tēvu. Vispirms mums ir jāpiedod savam miesīgajam tēvam, saņemot savu ievainojumu dziedināšanu, lai ticētu Debesu Tēva neizmērojamai mīlestībai pret mums. Mēs nevaram būt ideāli, bieži pieļaujam kļūdas vai izdarām kaut ko sliktu, bet slikti Dieva Tēva acīs ir mūsu darbi vai domas, nevis mēs kā cilvēki. Aigars atklāja, ar kādām „maskām” mēs mēdzam veidot attiecības ar cilvēkiem un Dievu, cenšoties būt labāki vai mēģinot pievērst sev uzmanību, bet katra „maska” veido barjeru attiecībām ar Debesu Tēvu.

Sestdienas pēcpusdienā vīriem tika dota iespēja mazliet iejusties Kalna Svētību kopienas brāļu ādā, jo konferences organizatori bija paredzējuši darbu grupās. Pirmās grupas uzdevums bija sagatavot zupu uz ugunskura. Otrā grupa mizoja kartupeļus, lai varētu pabarot vīrus nākamajā dienā ar pašceptām kartupeļu pankūkām. Trešā grupa tīrīja un iekūra pirti, sanesa ūdeni un sagatavoja visu nepieciešamo viesu uzņemšanai. Ceturtā un piektā grupa skaldīja akmeņus baznīcas ārsienu celtniecībai.

Pēc darba sekoja Svētā Mise un turpinājumā Svētā Jāzepa vīri konferences dalībniekus iepazīstināja ar savas organizācijas jaunumiem, izdoto grāmatu un iespējām tikties vīru sastāvā nākotnē. Vakariņu laikā visi varēja doties nobaudīt pašgatavoto maltīti brīvā dabā pie lielā zupas katla, kā arī apspriest dienā dzirdēto un redzēto. Lai gan zupas gatavotāju vidū nemanīja nevienu pavāru, piepalīdzot kopienas brāļiem, maltīte bija padevusies garda un lielā katla saturs ātri vien tika iztukšots.

Dienas noslēgumā vīri izbaudīja īpašo Tēva lūgšanu vakaru, kur maigā, noslēpumainā apgaismojumā katrs, kas vēlējās, varēja domās un sajūtās tuvināties Debesu Tēvam. Pirms gulētiešanas pirts gaidīja apmeklētājus, lai tos fiziski attīrītu un uzmundrinoši sagatavotu nākamajai dienai.

Svētdienas rīta meditācijā par pamatu garīgajām pārdomām tika ņemta līdzība par sējēju no Mateja evaņģēlija. Katram vīram bija iespēja klusumā vai kopienas vadītāja palīga Riharda vārdu pavadībā aizdomāties, kurā vietā viņš šajā lasījumā spēj sevi saskatīt – kā sēklu, kas krīt ceļmalā un kuru apēd putni, kā sēklu, kura kalst, neizlaidusi spēcīgas saknes plānajā zemes kārtā, vai kā sēklu, kura nes augļus. Bet varbūt kāds sevi redz sējēja lomā... Pēc meditācijas pieci vīri sniedza liecības par to, kā ir atbrīvojošies no atkarībām. Pēc tam kopienas vadītājs Aigars piezīmēja, ka, nedzirdot šādas liecības un neredzot reālus cilvēkus, kas tikuši vaļā no dažādām atkarībām, pateicoties Dieva žēlastībai, kurš ienācis un palicis viņu dzīvēs kā dzīvības devējs, Kalna Svētību kopienas brāļiem nebūtu piemēru, kas parāda, ka uzvara pār atkarībām ir iespējama un ceļš pie Dieva ir dzīvības ceļš.

Patīkami bija dzirdēt, ka konferences beigās enerģijas pārpilnais kopienas vadītājs Aigars jau informēja par plāniem nākamā gada sākumā rīkot jaunu konferenci, kuras pamatā būtu palīdzība vīriem atrast savu aicinājumu. Kā noslēguma rozīnīte bija kartupeļu pankūku cepšana pusdienās. Lai gan ēst gribētāju bija ļoti daudz, pannas izmēri liecināja, ka apetīti apmierināt varēs visi. Ar smaidiem sejās un jautriem jokiem, gaidot rindu pie pannas, vīri vēl paspēja pārspriest pēdējos iespaidus, lai drīzumā mestos pasaules straumē, kur, spītējot materiālā kulta un personīgā labuma meklēšanai, Dievs Tēvs gaida uz saviem bērniem, lai tie atgrieztos, ieticētu, sekotu Viņam, ņemot piemēru no Dēla Jēzus gaitām uz zemes…

Cik labi, ka ir vīri, kas organizē šāda veida konferences, un ir vīri, kas brauc uz šīm konferencēm, lai meklētu savu ceļu pie Debesu Tēva. Uz drīzu tikšanos, vīri!

Romualds Beļavskis

Rakstu un lielāku bilžu skaitu vēl var skatīt - http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/viru-konference-bruknas-muiza.html

Vīrietis mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu vīrieši dzīvo patērētāju sabiedrības modeļa radītajā priekšstatā – vīrietis tiek uzskatīts par īstu vīrieti, ja viņam ir darbs – vēlams saistīts ar uzņēmējdarbību -, diezgan jauna automašīna, māja un sieva, kura atbilst plašsaziņas līdzekļos atspoguļotajiem standartiem.

Par ko ir kļuvis mūsdienu vīrietis? Vīrietis, skrienot un izdabājot sabiedrības prasībām, aizmirst, kas viņš ir, uz kurieni viņš iet un kāda ir viņa atbildība – patiesā atbildība.

Vīrietis ir zaudējis savu tēvišķību, Jaceks Puļikovskis – Poznaņas ģimenes teoloģijas pasniedzējs – to skaidro kā ļoti nopietnu problēmu: „Tēvišķība – tas ir ļoti svarīgs un nopietns temats. No tā, kādi mums ir vīrieši, vīri un tēvi, ir atkarīga ievērojama daļa mūsu bērnu un jaunatnes audzināšanas. Īpaši tas attiecas uz viņu attieksmes veidošanu pret vitāli svarīgām problēmām. Bet no tā galu galā ir atkarīga mūsu pasaules nākotne, un tas nav pārspīlējums. Ja tēva vietu bērna audzināšanā cenšas ieņemt kāds cits, tad bērna personībā uz visu mūžu paliek tukšums, kuru nekas vairs nespēj aizpildīt. Un runa nav par to, lai mazinātu neaizstājamo mātes lomu, bet gan par to, kāda nozīme bērna acīs ir tēvam. Laba tēva trūkums ģimenē noved pie daudzām sabiedriskām pataloģijām.”

Visvairāk no tēvišķības trūkuma cieš ģimenes, kurās tēvs ir viss cits, tikai ne tēvs, vīrs un vīrietis. Latvijā šī situācija ir ļoti smaga, ja paskatās, cik daudzās ģimenēs mātes rūpējas, apgādā un audzina bērnus vienas pašas, cik daudz tēvu pamet ģimenes, cik daudz tēviem ģimene ir grūti panesama pienākumu nasta, un ir vēl daudz citu aspektu, kuri grauj pašas ģimenes un vīrieša tēlu kopumā.

Grūtības sagādā tas, ka mūsu kultūrā nav vīrieša ideāla, tēva ideāla. Vīrietis ir pārstājis būt par ģimenes galvu, tās aizstāvi, pārstājis pildīt īpašos uzdevumus un pienākumus ģimenē un sabiedrībā. Vīrietis sevi kā tēvu var atklāt, virzot savu sirdi un tās ilgas uz Dievu, skatoties uz dievu, kontemplējot to. Dievs, kas ir tēvs, kļūst par vīrieša patieso Tēvu un tēvišķības ideālu. Jo vairāk vīrietis ieiet Tēva noslēpumā, jo vairāk viņš atklāj to, kādam ir jābūt viņam pašam kā tēvam.
Spēja mīlēt un kopā ar sievieti radīt jaunu dzīvību ir skaistākā un arī noslēpumainākā no dāvanām, kas ir dota vīrietim. Līdz ar to vīrietis un arī sieviete ņem līdzdalību radīšanas procesā kopā ar trīsvienīgo Dievu. Šādi tēvišķība un mātišķība iegūst citu jēgu un izpratnes dziļumu, pretēji uzskatam par vienkārši bioloģisku dzīvības tālāknodošanu. „Tēvišķība – tā ir dzīvības dāvināšana, tās radīšana pēc paša Radītāja tēla un līdzības,” uzsver tēvs J.Augustīns.
Vīrietis, kļūstot par tēvu, atklāj sevī jaunu garīgo un arī sociālo dimensiju. Viņa paša un visas viņa ģimenes garīgums un arī ikdienišķā dzīve iegūst pavisam citu dinamismu. Tēvišķība un arī mātišķība ģimenē uzplaukst, tās realizējas, ienākot ģimenē jaunai dzīvībai. Ģimene kļūst par Svētās Trīsvienības attiecību atspulgu, kurā personas ir atšķirīgas, bet tajā pašā laikā vienotas pārdabiskā mīlestībā. Tēvs J.Augustīns paskaidro: „Ja vīrietis nesniedzas izprast cilvēka eksistences noslēpumu, viņa tēvišķība sarūk līdz absolūti nejaušam fiziskam aktam, par kuru viņš nevēlas nest nekādu atbildību. Bet tēvišķība – tas ir nopietns izaicinājums vīrietim. Un, ja viņš to cenšas izdzīvot adekvāti, viņam ir jāaizsniedzas līdz pašām dziļākajām savas eksistences saknēm – līdz Dievam.” Tēvišķība un mātišķība jeb vīrišķība un sievišķība realizējas tikai savstarpēji mijiedarbojoties caur mīlestības saitēm. Un šo mīlestības saišu avots ir pats Dievs, kas ir gan tēvs, gan māte savās mīlestības pilnajās izpausmēs. Un tikai Dievā vīrietis un sieviete spēj rast savu identitātes piepildījumu.
Egils Purviņš
//Fragmenti no Katoļu Kalendārs 2013 raksta „Vīrietis tēvs kā dievišķās tēvišķības atspulgs.”//

Baznīca - mūsu māte un ticības audzinātāja

Lai cilvēki labāk izprastu Baznīcas būtību, Vatikāna II koncils runā par Baznīcu kā Māti. Ticības gada ietvarā Svētais tēvs pievērsās šim apzīmējumam. Kādā nozīmē Baznīca ir Māte? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms Svētais tēvs atgādināja, kas vispār ir māte, un kāda ir viņas loma.

Pirmkārt, māte deviņus mēnešus nēsā savā klēpī bērnu un viņu dzemdina. Māte dod jaunu dzīvību. Līdzīgi ir ar Baznīcu – norādīja Francisks. Baznīca dzemdina mūs ticības dzīvei. Tas notiek pateicoties Svētajam Garam. Tāpat kā Vissvētākā Jaunava Marija ieņēma Jēzu, pateicoties Svētajam Garam, tāpat arī šis Gars dara auglīgu Baznīcu. Pāvests norādīja, ka abas – gan Baznīca, gan Jaunava Marija – ir mammas. Protams, ticība ir personisks akts. Atbilde, kas tiek dota Dievam, kurš grib ar mani nodibināt draudzības saikni, ir mana personīgā atbilde. Tomēr jāņem vērā, ka šo ticību es saņemu no citiem. Par kristiešiem mēs nekļūstam ar saviem spēkiem vien. Ticība ir Dieva dāvana, kas mums tiek dota Baznīcā un caur Baznīcu. Šo ticības dzīvi Baznīca mums sniedz caur Kristības sakramentu. Saņemot Kristību, mēs kļūstam Dieva bērni un Baznīcas locekļi. Turklāt, tā nav ārēja vai formāla piederība. Tā ir iekšēja piederība. Piederību Baznīcai nevar salīdzināt ar piederību kādai partijai vai organizācijai. Mūsu saikne ir vitāla. Tā līdzinās mammas un bērna saiknei.

Tagad pajautāsim sev – turpināja Svētais tēvs. Kā es skatos uz Baznīcu? Vai esmu pateicīgs arī saviem vecākiem par to, ka viņi dāvāja man dzīvību? Vai esmu pateicīgs Baznīcai par to, ka tā, caur Kristību, dzemdināja mani ticības dzīvei? Cik daudz ir tādu kristiešu, kuri atceras savas Kristības datumu? Šeit es gribētu uzdot jautājumu, uz kuru katrs atbildiet savā sirdī: Kuri no jums atceras savas Kristības datumu? Daži paceļ rokas… Cik gan daudz ir tādu, kuri to neatceras, vai ne? Viņi domā: „Man liekas, ka tas bija Lieldienās, man liekas – Ziemassvētkos, man liekas…”. Taču Kristību diena ir mūsu piedzimšanas Baznīcai diena! Tā ir diena, kad mamma Baznīca mūs dzemdināja. Tas ir skaisti.

Turpinot dialogu ar Svētā Pētera laukumā klātesošajiem svētceļniekiem, pāvests uzdeva kādu mājasdarbu. „Tad, kad šodien atgriezīsieties mājās,” viņš sacīja, „noskaidrojiet, kurā datumā jūs saņēmāt Kristību”. Tas būs iemesls, lai svinētu, lai pateiktos Kungam par šo dāvanu – viņš piebilda. Uz jautājumu, vai jūs to darīsiet, pūlis atsaucās: „Jā”. Bez tam, Francisks aicināja ticīgos mīlēt Baznīcu tāpat kā mīlam savas mammas. Neskatoties uz to, ka Baznīcai ir savi trūkumi, kristietis ir aicināts viņu mīlēt.

Otrkārt, pāvests atgādināja, ka mamma ne tikai dzemdina bērnus, bet arī par viņiem rūpējas. Viņa dod tiem pienu, baro, māca staigāt pa dzīvi un pavada ar savu mīlestību arī tad, kad bērni jau ir pieauguši. Šajā ziņā mamma prot arī pamācīt, norādīt uz kļūdām, piedot, saprast. Viņa ir tuvu saviem bērniem viņu slimībās un ciešanās. Vārdu sakot, laba māte palīdz bērniem attīstīties un iziet no sevis, lai tie nepaliktu ērti iekārtojušies mātes paspārnē visu dzīvi, bet kļūtu patstāvīgi. Tāpat rīkojas arī Baznīca. Viņa kā labā māte palīdz mums augt, atklājot mums Dieva vārdu un sniedzot sakramentus. Dieva vārds izgaismo mūsu dzīves ceļu. Euharistijā mēs saņemam barību, Izlīgšanas sakramentā – piedošanu, bet Slimnieku svaidīšanas sakramentā – atbalstu slimībā. Šajā kontekstā Francisks aicināja pārdomāt, kādas ir manas attiecības ar Baznīcu. Vai tās ir patiešām dzīvas attiecības, vai tikai formālas? Vai es jūtos piederīgs Baznīcai un vai ņemu dalību tās dzīvē?

Treškārt, pāvests norādīja, ka ne tikai Baznīca dzemdina kristiešus, bet arī kristieši veido Baznīcu. Mēs un Baznīca nav divas dažādas realitātes. Mēs esam Baznīca. Mēs veidojam Baznīcu. No tā izriet, ka mēs visi – gan garīdznieki, gan laji – esam aicināti izdzīvot mātišķību. Daudzi cilvēki saka: „Es ticu Dievam, bet neticu Baznīcai; Es dzirdēju, ka Baznīca saka… Bet kas teica, kad teica? Nē taču, to saka priesteri…” Tie ir spriedelējumi, ar ko šodien nereti sastopamies. Daudziem Baznīca asociējas ar priesteriem. Tomēr Baznīca nav tikai priesteri – atgādināja Francisks. Mēs, visi kristieši, veidojam Baznīcu. „Ja tu saki, ka tici Dievam, bet netici Baznīcai, tas nozīmē, ka tu netici pats sev. Tu nonāc pretrunā”. Mēs visi esam Baznīca, sākot ar tikko nokristītu mazu bērnu un beidzot ar bīskapiem un pāvestu, un Dieva priekšā visi esam vienādi. Līdz ar to, visi esam aicināti ņemt dalību evaņģelizācijas darbā. Svētais tēvs atkal aicināja uzdot sev dažus jautājumus: Ko es daru, lai arī citi saņemtu ticību? Vai es nesu augļus, vai varbūt esmu noslēdzies sevī? Noslēgumā viņš mudināja ticīgos būt atvērtiem un domāt par visiem cilvēkiem, rūpējoties par to, lai visiem atspīdētu Kristus gaisma.

Ko dara māte? „Vispirms viņa māca iet pa dzīvi, māca labi dzīvot. Viņa orientē bērnus, norādot uz patieso ceļu dzīvē, lai tie spētu izaugt un kļūt pieauguši. Māte to dara ar maigumu, ar mīlestību – arī tad, kad cenšas iztaisnot mūsu gājumu, kas ievirzījies nepareizajās sliedēs. Māte zina, kas bērnam ir svarīgi, un viņa to nav mācījusies no grāmatām, bet gan no savas sirds. Māšu universitāte ir viņu sirds!”

Pāvests teica, ka Baznīca dara tāpat. Tā orientē mūsu dzīvi, dod mums mācību, lai mēs dzīvē staigātu labus ceļus. Francisks rosināja atcerēties desmit baušļus, kas norāda uz ceļu, lai mēs kļūtu nobrieduši, lai mums būtu atbalsta punkti mūsu izturēšanās veidā. Pāvests uzsvēra, ka desmit baušļi ir maiguma un Dieva mīlestības augļi, kurus Viņš mums dāvāja. Kāds varētu sacīt, ka baušļi ir dažādu „nē” kopums. Taču pāvests aicināja tos izlasīt uzmanīgi, jo, iespējams, daudzi tos esam piemirsuši, un domāt par tiem pozitīvā veidā. Tad būs iespējams saskatīt, ka baušļi attiecas uz mūsu izturēšanos pret Dievu, pret mums pašiem un citiem – tieši tāpat, kā mums māca mūsu mātes. Baušļi aicina nepadarīt par elkiem materiālās lietas, kuras beigu beigās mūs pašus pārvērš vergos, atcerēties Dievu, cienīt savus vecākus, būt godīgiem, cienīt citus… .

Otrkārt, pāvests atgādināja, ka tad, kad bērns izaug, kļūst pieaudzis, uzsāk savu ceļu, uzņemas atbildību, nostājas uz savām kājām un dara to, ko grib – arī tad dažreiz gadās novirzīties no ceļa. Māte vienmēr, katrā situācijā, ir gatava pavadīt savus bērnus. Viņu vada mīlestības spēks. Māte diskrēti un maigi prot sekot bērnu gājumam. Arī tad, kad viņi kļūdās, māte vienmēr atrod veidu, kā viņus saprast, būt tuvai, palīdzēt.

Pāvests pastāstīja, ka viņš domā par mātēm, kuru bērni atrodas cietumā, vai ir nonākuši citās smagās situācijās. Viņa neprasa, vai tie ir vainīgi, vai ne, viņa turpina tos mīlēt, bieži vien ciešot pazemojumus, taču nebaidās. Bērnu dēļ māte „neslēpj savu seju”.

„Tāda ir arī Baznīca,” teica Francisks. „Baznīca ir žēlsirdīga mamma, kas saprot, kas vienmēr cenšas palīdzēt, iedrošināt arī tos bērnus, kas ir kļūdījušies un kuri turpina kļūdīties. Tā nekad neaizver savas mājas durvis. Tā netiesā, bet sniedz Dieva piedošanu, sniedz savu mīlestību, kas aicina atsākt gājumu arī tos savus bērnus, kuri ir iekrituši dziļā bedrē. Māte nebaidās ienākt nakts tumsā, lai dotu cerību. Arī Baznīca nebaidās ienākt mūsu naktī, kad mūs ir pārņēmusi dvēseles un sirdsapziņas tumsa, lai piešķirtu cerību. Ak, Baznīca ir Māte un kā māte tā rīkojas!”

Treškārt, pāvests atgādināja, ka māte prot arī lūgt, klauvēt pie visām durvīm savu bērnu dēļ. „Domāju, kā mātes visvairāk par visu prot klauvēt pie Dieva sirds durvīm,” teica Francisks. Mātes daudz lūdzas par saviem bērniem, jo īpaši par visvājākajiem, par tiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, par tiem, kas dzīvē ir sākuši iet bīstamus un kļūdainus ceļus. Svētais tēvs atcerējās, ka pirms dažām nedēļām viņš viesojās Romas svētā Augustīna baznīcā, kur glabājas izcilā Baznīcas doktora mātes, svētās Monikas relikvijas. „Cik daudzas lūgšanas šī mamma pacēla pret debesīm par savu dēlu! Cik daudzas asaras izlēja!” teica pāvests. Viņš atzinās, ka domā par visām mātēm, kuras nenogurstoši lūdzas par saviem bērniem un aicināja turpināt lūgties, uzticēt viņus Dievam, jo Viņam pieder liela sirds. „Klauvējiet pie šīm durvīm, pie Dieva sirds ar savu lūgšanu par bērniem!” aicināja pāvests Francisks.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs vēlreiz pievērsās Baznīcai, atkal sakot: „Baznīca dara tāpat, jo Baznīca ar lūgšanu Kunga rokās saliek visas savu bērnu situācijas. Uzticēsimies Mātes Baznīcas lūgšanai: Kungs nepaliek nejūtīgs! Viņš vienmēr prot pārsteigt, kad mēs to negaidām. Un Māte Baznīca to zina! Lūk, šīs domas šodien vēlējos izteikt – saskatīsim Baznīcā labu māti, kura rāda mums dzīves gājumu, kura ir pacietīga, žēlsirdīga, saprotoša, un kura prot mūs ielikt Dieva rokās.”

//Fragmenti no pāvesta Franciska sprediķiem 11.09.2014 un 18.09.2014//

Kur ir mana sirds?

Ja vakara stundā gribam pasēdēt pie televizora, var gadīties, ka turpat vai katrā latviešu kanālā būsim spiesti skatīties kādu šovu vai zelta drudzi, kas cilvēku miesas un acu kārībai uzbur pasauli, kādā nav iespējams dzīvot, kas sēj sirdī ilgas pēc nepiepildāmas dzīves lepnības un eventuāli rada tumšu vilšanos un neapmierinātību. Nespēju iemīlēt savu dzīvi. Skrienot pavadā dziņai iegūt pēc iespējas vairāk, vieglāk un tūlīt, cilvēks nevar neieskriet strupceļā. Diemžēl gāžoties tādi aizrauj līdzi citus, kas ne pie kā nav vainīgi. Kristus aicinājums iegūt dzīvības gaismu sekošanā viņam, ir aicinājums palūkoties garīgām acīm pēc patiesām vērtībām, ko kodes un rūsa nemaitā un ko zagļi nerok un nezog, kas nesadeg ugunī un nezūd krīzēs.

Kristus saka: „Kur ir tava manta, tavs dārgums, tur būs tava sirds.“ Kristus ir izcīnījis mums valstību. To neviens mums nevar nolaupīt. Ja tā ir mūsu dārgums, tad mūsu sirds ir drošībā. Mūsu sirds var būt pie zūdošām, krīzēm pakļautām lietām, pie acu kārības un dzīves lepnības, bet tad tā būs mūždien neremdināma un izbiedēta. Un mūsu sirds var būt arī pie tā, kas ir mūžīgs – pie mūsu attiecībām ar Dievu, uzticot viņam izlemt, kam mums būt un kas mums pieder. Paļauties, ka viņš gādās par mums un neuzliks pārbaudījumus, kādus nespējam panest. Apzināties, ka tam, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, arī krīzes un satricinājumi.

Mūsu sirds var būt pie Dievā sakņotām attiecībām ar mīļajiem cilvēkiem, ģimeni, draugiem, līdzcilvēkiem. Gribētos sacīt, ka tā var būt arī pie tīras, gaišas, starojošas savas valsts idejas – arī brīžos, kad tā vairāk redzama ticībā, ne skatīšanā.

Latvijai deviņdesmit. Dzimšanas dienā mēdzam kaut ko dāvināt. Nav vienkārši atrast piemērotu, cienīgu dāvanu, turklāt bieži gadās, ka atrodam gan kaut ko tiešām smalku un vērtīgu, bet nevaram to atļauties. Kādu dāvanu pasniegt dzimšanas dienā savai valstij? Jubilejas lozungs grib pateikt priekšā: „Iededzies par Latviju!“ Mans amata brālis Juris Rubenis, uzrunājot Nacionālās lūgšanu brokastis, sacīja aptuveni tā: „Vislabāk uzdāvini Latvijai vienu labāku, godīgāku, pacietīgāku, mīlošāku, garīgāku cilvēku – sevi pašu!“ Tā ir visvērtīgākā dāvana savai valstij, kuru mēs varam atļauties.

Atbilde uz mūsu sabiedrības problēmām, krīzēm un izaicinājumiem būsim mēs paši. Taču lūkosim kāda atbilde mēs būsim. Vai mēs būsim mūsu cilvēcīgo baiļu, sarūgtinājuma un nespēka atbilde vai arī Dieva Svētā Gara atbilde – droša, paļāvīga, apgaismota un cerībā priecīga. Ļausim viņam mūs veidot par cilvēkiem Kristus līdzībā. Iemirdzēsimies Latvijai Kristus gaismā. Uz to lai Dievs mūs svētī!

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa Rīgas Domā 18.11.2008//

Mūsu garīgā atdzimšana

Latvijas garīgā atdzimšana var sākties no Baznīcas garīgās atdzimšanas, no draudzes locekļu garīgās atdzimšanas. Galu galā Jēzus saka: „Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma." (Mt 5, 13-14) Kā caur kristīgo Baznīcu ir veidojušās slimnīcas, bāreņu aprūpes nami, universitātes un daudzas citas iniciatīvas - tā arī mēs esam aicināti būt par ieraugu, impulsu, kas palīdz mūsu sabiedrībai atjaunoties.
Lai mēs varētu veikt šo zemes sāls un pasaules gaismas lomu, ļoti svarīga ir vienotība mūsu starpā, vienotība starp dažādiem Baznīcas aicinājumiem. Kā šī vienotība rodas? Pirmais priekšnosacījums, protams, ir mūsu iekšējā vienotība ar Dievu. Bet vienotība ar tuvāko sākas tad, kad mēs komunicējam, kad sakām to, kas ir mūsu sirdī, kad veidojam atklātu, godīgu dialogu ar otru cilvēku. Lai mēs varētu ieiet padziļinātās personīgās attiecībās ar Dievu, priekšplānā ir jābūt garīgajai dimensijai, nevis kaut kādām saimnieciskām interesēm, kuras arī ir svarīgas, bet tās nedrīkst dominēt pār garīgajiem mērķiem.

Mums ir jāsāk ar sevi. Arī mums garīdzniekiem, bīskapiem, jo mēs esam priekšplānā, mēs esam tie, uz kuriem skatās un kuriem patiesībā arī seko. Mums nav jāizdabā sabiedrībai. Protams, mums tā ir jārespektē, jāmeklē kopīga valoda, bet tas nav mūsu uzdevums - izdabāt. Mums ir jāiet savs ceļš. Mums ir jābūt tādiem, kādi mēs esam, godīgiem Dieva un cilvēku priekšā. Jo, kā saka Svētie Raksti, mēs sludinām Jēzu Kristu, kas pasaulē ir ģeķība, līdz ar to, ja mums ko pārmet, mums par to nav jābrīnās.
Svarīga ir ne tikai priesteru vienotība (koinonia). Nepieciešama ir arī ticīgās tautas vai laju kārtas vienotība. Kā to norādīja Vatikāna II koncils, ir jāatmodina snaudošais milzis. Mēs nevaram pret ticīgo tautu attiekties kā pret pasīvu masu, kura tikai jāmāca un jākomandē. Mums katrs ticīgais ir jāatzīst par pilntiesīgu Baznīcas locekli, kuram ir sava cieņa, aicinājums un līdzatbildība Baznīcas misijā.
Ļoti svarīga loma Baznīcā ir slimajiem, vecajiem un tiem, kuri cieš - tiem, kurus sabiedrība bieži vien uzskata par nevajadzīgiem. Bet ja šie cietēji upurē savas sāpes un ciešanas Dievam, tad caur to viņi atver Kristus miesu Dieva spēkam. Tāpēc es aicinu: visi tie, kas esat veci, slimi, kas jūtaties vientuļi, atstāti, nevajadzīgi, upurējiet šīs ciešanas Dievam Latvijas garīgās atmodas nodomā. Šeit es gribu vēl piebilst, ka nabagie un kroplie vienlaicīgi ir arī simbols katram cilvēkam, kurš skaitās vesels. Ja mēs nostājamies Dieva priekšā, tad patiesībā Dievs vien zina, kurš ir kroplāks - tas, kurš ir fiziski nepilnvērtīgs, vai tas, kuram kaut kas nav kārtībā ar sirdsapziņu. Tātad šiem cilvēkiem ir sava misija.
Bez tam es vēlos aicināt mūsu draudžu locekļus pašorganizēties un ar prāvestu atbalstu pie draudzēm dibināt žēlsirdības darba grupas. Jo Jēzus teica saviem mācekļiem: „Pēc tā jūs visi pazīs, ka esat mani mācekļi, ja būs mīlestība jūsu starpā." Ja mēs neliekamies ne zinis par tiem, kas cieš, vai mums ir tiesības saukties par īstiem Jēzus mācekļiem? Tāpēc es lūdzu prāvestus atsaukties uz šo aicinājumu un izmantot iespēju pie savām draudzēm dibināt slimo, veco un nespējnieku aprūpes grupas. Līdz oktobrim mūsu diecēzes Caritas var braukāt pa draudzēm, daloties šāda veida pieredzē. Izmantojiet šo iespēju!
Kārtējais atmodas instruments ir izglītība. Aizvadītajos divos gados mums ir izdevies ne tikai izglābt, bet arī attīstīt mūsu Augstāko reliģijas zinātņu institūtu. Un tas tiks darīts arī turpmāk. Es aicinu tos, kas vēlas padziļināt savas zināšanas ticības jomā, nākt un mācīties mūsu augstskolā! Runājot par Rīgas Katoļu ģimnāziju, ir jāatzīmē, ka otrdien notika Rīgas un tās apkaimes klēra tikšanās, kurā pieņēmām lēmumu darīt visu iespējamo, lai šī mācību iestāde, neskatoties uz pastāvošajām grūtībām, varētu turpināt savu darbību. Tāpēc es aicinu vecākus sūtīt savus bērnus uz Katoļu Ģimnāziju, un arī visus, kuriem ir tādas iespējas, atbalstīt šo skolu gan ar lūgšanu, gan arī materiāli. Protams, šī nav vienīgā katoļu skola. Tās visas mums ir jāatbalsta, lai tās var pastāvēt un veikt savu misiju.
Nākošais atmodas instruments ir dialogs ar sekulāro sabiedrību. Agrāk bija tāds lozungs: „Visu zemju proletārieši savienojieties!" Bet es gribētu to pārfrāzēt: „Visi labas gribas cilvēki, kuriem rūp Latvijas nākotne, tātad visi ticīgie, visu tautību un kārtu cilvēki, apvienosimies, lai uz kopīgu vērtību pamata glābtu Latviju no iznīcības!" Baznīcai ir zināmi instrumenti un principi, ko tā var piedāvāt laicīgajai sabiedrībai. Pirmkārt, mēs uzsveram, ka sirdsapziņa ir tā vieta, kur cilvēks sastopas ar Dievu un izvēlas labo vai ļauno. Tātad mums nav vis jāmoralizē, bet gan jāaudzina sirdsapziņa. Mēs nevaram uzspiest savu viedokli vai ticību, bet kā sabiedrības locekļiem, kā mūsu valsts pilsoņiem mums ir tiesības to izklāstīt un informēt pārējos par to, kāda ir mūsu vērtību hierarhija. Un mums ir tiesības to darīt arī skolā, protams, atstājot dialoga partneriem pilnu brīvību - pieņemt vai nepieņemt mūsu viedokli.
Ir vēl viens atmodas instruments un tā ir kristiešu starpkonfesionālā sadarbība. Mums ir kopīgas vērtības. Mēs par tām sabiedrības priekšā varam iestāties un tās skaidrot kopīgi. Es domāju, ka šeit mums vēl ir ļoti plašas sadarbības iespējas.
Vēlos uzsvērt, ka Latvija - tie esam mēs. Līdz šim mums ir bijis ļoti daudz negatīvisma un noliedzošas attieksmes, pirmkārt pret tiem, kas ieņem kādu ievērojamāku stāvokli sabiedrībā, bet arī kopumā. Bet es vēlos aicināt: mācīsimies nākt ar pozitīvu piedāvājumu, priekšlikumiem par to, kā mainīt apkārtējo realitāti, uzņemties līdzatbildību par to jomu, kas mums ir vistuvākā. Lai nāk Svētais Gars pār Latviju un to atjauno! Lai uzmodina godīgus un atbildīgus līderus, kuri uzņemsies atbildību, lai gādātu par kopējo labumu! Es aicinu jūs lūgties, kā saka, līdz uzvarai, un tad arī nāks rezultāts. Svētie Raksti taču saka: „Lūdziet un jums taps dots, klauvējiet un jums tiks atvērts."
Tātad Latvija, tie esam mēs. Protams, pirmkārt, tie ir latvieši, kuriem tā ir vienīgā zeme, kur viņi ir saimnieki. Otrkārt, tie ir visi citu tautību cilvēki, kas grib strādāt Latvijas labā. Bet Latvija - tie ir arī mūsu pretinieki, kuri meklē kaut kādas savas intereses. Jā, kuri pat nav ar mums uz viena kuģa. Viņi ķepurojas tur kaut kur ārpusē, ūdenī, viņi slīkst. Un mūsu uzdevums ir iet pie viņiem un sludināt Labo Vēsti, lai viņi neaiziet bojā. Un tad pie mums varēs piepildīties šie svētā Pāvila vārdi, ka „vairs nav ne pagāna, ne jūda, ne apgraizītā, ne neapgraizītā, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos ir Kristus" (Kol 3, 11).

//Fragmenti no Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzrunas ingresa dievkalpojumā 21.08.2010//

Mīlestības skola

Kristīgā ģimene ir pirmā un galvenā mīlestības skola, kurā cilvēks mācās veidot attiecības, mīlēt un cienīt citus cilvēkus, kopā ar citiem risināt dažādas problēmas, dalīties priekos un bēdās. Ikvienā ģimenes kopienā ir iespējams dialogs, ieklausīšanās vienam otrā, savstarpējs atbalsts un piedošana.
Mīlestības pieredze ir kaut kas individuāls, ļoti personisks. Ēriks Froms skaidro, ka „mīlestība nenozīmē tikai būt mīlētam, mīlestība nozīmē arī mīlēt otru cilvēku.” Cilvēks, mīlot otru, mācās mīlēt. Mīlestība nekad nevar palikt tāda, kāda tā bija sākumā, - tai vajag pārveidoties un attīstīties. Tikai rodas jautājums: vai mīlestība attīstās uz augšu vai slīd uz leju? Vai mīlestība kļūst aizvien pilnīgāka, brīvāka, patiesāka, stiprāka, vai arī tā kļūst ierobežotāka, arvien nabadzīgāka, banālāka, parādās tieksme kontrolēt otru? Tas, vai mīlestība kļūs par dzīvības un prieka avotu vai pārvērtīsies par akmeni, ir atkarīgs no katra cilvēka.

Jānis Pāvils II enciklikā Redemptor hominis rakstīja: „Cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības.” (RH 10) Cilvēks dzīvo tikmēr, kamēr kāds viņu vēl mīl, un, kad neviens viņu vairs nemīl, viņš mirst, - viņš vairs nedzīvo, tikai veģetē. Tāpēc ļaunais gars no visa spēka cenšas cilvēku pārliecināt, ka neviens viņu nemīl un ka viņš nav mīlestības vērts, tostarp, ka arī Dievs viņu nemīl. Sātans dara visu iespējamo, lai iznīdētu mīlestību. Tieši tādēļ viņš uzbrūk ģimenei – „mājas Baznīcai”, kur cilvēku sirdīs aug Jēzus, kur vairojas mīlestība.

Visskaistākā mīlestības izpausme ir piedošana. Kur nav piedošanas, tur nav patiesas mīlestības un miera. Apustulis Pāvils laulātajiem saka: „Lai jums saule nenoriet dusmojoties.” (Ef 4,26) Ar šiem vārdiem viņš mudina izlīgt citam ar citu, pirms iestājas vakars (uzreiz, tajā pašā dienā). Nepiedošanas dēļ daudzi laulātie dienām, pat nedēļām nerunā viens ar otru. Kāds ir teicis: „Ja tu gribi būt laimīgs tikai vienu stundu, vari atriebties, ja tu gribi būt laimīgs visu dzīvi un arī mūžību, tad piedod. „Piedošana nav tikai jūtas – tas galvenokārt ir gribas akts. Mīlot mēs meklējam nevis savu labumu, bet darām visu, lai otram būtu labi. Nevar patiesi mīlēt bez piedošanas. Piedod, un tu radīsi iekšējo mieru un prieku!

Ģimenes līdzdalība Kristus karaliskajā funkcijā galvenokārt izpaužas savstarpējā mīlestībā un piedošanā. Tieši ģimenē cilvēks mācās pieņemt otru tādu, kāds viņš ir – mīlēt viņu, cienīt un piedot. Ģimenes uzdevums ir pieaugt savstarpējā mīlestībā, ģimenes locekļiem ikdienā rūpējoties citam par citu, pacietīgi kalpojot un īpašas rūpes veltot tiem, kas ģimenē ir slimi, ar invaliditāti un gados veci. Cilvēki, kas būs uzauguši šādā tuvākmīlestības garā, būs dāsnu, nesavtīgu sirdi un steigsies palīgā ikvienam cilvēkam, kam tas nepieciešams.

//Fragmeti no priestera Andra Ševeļa raksta "Ģimenes, atveriet durvis Kristum!" - Katoļu kalendārs 2015//

Ikdienā varam atrast veidus kā gūt baudu, bet zaudējam dzīvesprieku

7. Bieži parādās kārdinājums aizbildināties un žēloties, it kā prieks būtu iespējams tikai tad, ja izpildīti daudzi un dažādi nosacījumi. Tā notiek tāpēc, ka mūsu „tehnoloģiskā sabiedrība ir spējusi pavairot veidus, kā gūt baudu, bet tai ir grūti sagādāt prieku.” Varu teikt, ka tieši visnabadzīgākajos cilvēkos, kam ir maz lietu, kurām pieķerties, esmu redzējis visskaistākās un spontānākās prieka izpausmes savā dzīvē. Atceros arī to cilvēku patieso prieku, kuriem, neraugoties uz viņu nozīmīgajiem profesionālajiem pienākumiem, ir izdevies saglabāt ticīgu, dāsnu un vienkāršu sirdi. Šie cilvēki katrs savā veidā ir smēluši prieku no viena avota – Dieva bezgalīgās mīlestības, kas mums atklājusies Jēzū Kristū. Es nekad nenoguršu atkārtot šos Benedikta XVI vārdus, kas aizved mūs Evaņģēlija centrā: „Par kristieti nekļūst kāda ētiskas dabas lēmuma vai cēlas idejas rezultātā, bet sastopoties ar notikumu, ar Personu, kas dzīvei dod jaunus apvāršņus un līdz ar to arī izšķirīgu virzienu.”

52. Šobrīd cilvēce piedzīvo vēsturisku pagriezienu, kā to varam redzēt no sasniegumiem dažādās jomās. Slavējami ir sasniegumi, kas veicina cilvēku labklājību , piemēram, veselības, izglītības un sakaru jomās. Tomēr nevaram aizmirst, ka mūsdienās vairums vīriešu un sieviešu dienu no dienas dzīvo nedrošībā, kam ir postošas sekas. Izplatās dažādas patoloģijas. Bailes un izmisums pārņem daudzu cilvēku sirdi, tajā skaitā arī t.s. bagātajās zemēs. Bieži izdziest dzīvesprieks, pieaug savstarpējās cieņas trūkums un vardarbība, nevienlīdzība kļūst arvien redzamāka. Jācīnās, lai izdzīvotu, un bieži, lai dzīvotu bez pienācīgas cieņas. Šo laikmetu maiņu ir radījuši milzīgie kvalitatīvie, kvantitatīvie, aizvien straujākie un cits citu papildinošie lēcieni zinātnes attīstībā un tehnoloģiskās inovācijās un to tūlītējā pielietošana dažādās dabas un dzīves jomās. Mēs dzīvojam zināšanu un informācijas ērā, kas noved pie jauna veida varas, kura daudzreiz ir anonīma.

91. Svarīgs izaicinājums ir parādīt, ka atrisinājums nekad nebūs rodams bēgšanā no personiskām un saistības uzliekošām attiecībām ar Dievu, attiecībām, kuras vienlaicīgi uzliek saistības pret citiem. Tas notiek arī šodien, kad ticīgie cenšas noslēpties un pazust no citu redzesloka, kad veikli klaiņo no vienas vietas uz otru vai no viena uzdevuma pie cita, nedibinot dziļas un stabilas saites: „Imaginatio locorum et mutatio multos fefellit.” Tās ir viltus zāles, kas dara slimu sirdi un dažreiz arī miesu. Mums jāpalīdz citiem saprast, ka vienīgais ceļš ir iemācīties pareizu attieksmi, kā satikties ar citiem, bez iekšējas pretestības cienot un pieņemot viņus kā ceļa biedrus. Vēl labāk ir iemācīties atklāt Jēzu citu sejās, viņu balsīs, viņu lūgumos. Un arī iemācīties ciest krustāsistā Jēzus skavās, kad piedzīvojam netaisnus uzbrukumus un nepateicību, un nekad nepagurt izvēlēties brālību.

//Fragmenti no svētā tēva Franciska Apustuliskā pamudinājuma „EVAŅĢĒLIJA PRIEKS”//

Kāpēc Baznīca ir apustuliska?

Kāds mums ir sakars ar to, ko savā laikā izdzīvoja Kristus apustuļi? Vai mēs apzināmies Baznīcas nozīmi un vērtību? Vai esam misionāri ar saviem vārdiem un jo sevišķi ar savu dzīvi? – šos jautājumus izvirzīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā.Baznīca, kas noslēdzas sevī un savā pagātnē, un kas tikai pievērš uzmanību nenozīmīgām rīcības normām, noliedz savu īsto identitāti – viņš uzsvēra.

Vai esam kādreiz domājuši par to, ko nozīmē jēdziens „Baznīca ir apustuliska”? Varbūt kāds par to ir padomājis tikai būdams svētceļojumā Romā, kur apustuļi Pēteris un Pāvils atdeva savu dzīvību par Kristu. Apliecināt, ka Baznīca ir apustuliska nozīmē atzīt to dziļo un būtisko saiti, kas to vieno ar apustuļiem – ar 12 vīriem, kurus Jēzus paaicināja pie sevis, lai tie būtu ar Viņu, un lai sūtītu tos sludināt (sal. Mk 3, 13-19). Francisks norādīja, ka vārds „apustulis”, kas nāk no grieķu valodas, nozīmē „sūtītais”.

Apustulis ir cilvēks, kurš tiek sūtīts kaut ko darīt – viņš sacīja. Jēzus izvēlējās un paaicināja apustuļus, lai tie turpinātu Viņa darbu, tas ir, lai lūgtos – un tas ir pirmais apustuļa uzdevums – un lai sludinātu Evaņģēliju, kas ir otrais uzdevums. Tas ir svarīgi, jo runājot par apustuļiem, varam padomāt, ka tie nāca tikai sludināt un darīt daudz darbu. Taču būt par apustuli vispirms nozīmē lūgties un tikai tad sludināt Evaņģēliju. Mums visiem, ja vien gribam būt apustuļi, vajadzētu uzdot sev jautājumu: Vai es lūdzos par pasaules pestīšanu? Vai es sludinu Evaņģēliju? Tā ir apustuliskā Baznīca! Ar apustuļiem mūs vieno būtiska saikne!

Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās trīs aspektiem. Pirmkārt, Baznīca ir apustuliska, jo tā ir dibināta uz apustuļu pamatiem. Tā balstās uz viņu sludināto vārdu, viņu lūgšanu un viņu autoritāti, ko tie saņēma no Kristus. Tāpēc mūsu ticība pamatojas nevis uz kādu ideju vai filozofiju, bet uz pašu Kristu. Bez Kristus Baznīca nevar pastāvēt! Jēzus ir Baznīcas balsts – uzsvēra pāvests. Otrkārt, Baznīca ir apustuliska, jo tā glabā un nodot tālāk no apustuļiem dzirdēto vārdu un mācību – viņu atstāto ticības mantojumu. Šajā mantojumā, ko Baznīca glabā, ietilpst Svētie Raksti, mācība, sakramenti, garīgo ganu kalpojums. Tādā veidā mēs varam saglabāt savu uzticību Kristum un ņemt dalību Viņa paša dzīvē. Treškārt, Baznīca ir apustuliska, jo tā ir sūtīta sludināt Evaņģēliju visai pasaulei. Tā turpina misiju, ko Jēzus uzticēja apustuļiem. Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka Kristus aicina mūs visus doties pretī saviem līdzcilvēkiem. Viņš mūs sūta iet un nest visiem Evaņģēlija priecīgo vēsti.

Pāvests salīdzināja Baznīcu ar upi, kas tek cauri gadu simteņiem, attīstās, apūdeņo, taču tās ūdens visu laiku iztek no avota, kas ir dzīvais Kristus. Viņa vārdi ir nezūdoši, jo Viņš ir mūžam dzīvs. Francisks uzsvēra, ka Jēzus vienmēr ir mūsu vidū. Viņš dzird mūs un klausās. Šodien Viņš ir ar mums kopā. Viņš mājo mūsu sirdī. Baznīca ir skaista, jo tās vidū mājo pats Jēzus. Par to ir vērts padomāt. Svarīgi, lai mēs novērtētu Baznīcas dāvanu! Tieši Baznīcā satiekam Kristu. Neskatoties uz dažādām grūtībām, problēmām, mūsu vājībām un grēkiem, tieši Baznīca atklāj mums Kristus vēsti. Svētais tēvs aicināja pārdomāt, vai mēs, kristieši, esam īsti misionāri, vai varbūt esam ieslēgušies savās baznīcās? Varbūt esam sakristejas kristieši, vai kristieši tikai vārdos, kuri dzīvo kā pagāni? Pāvests apliecināja, ka šos jautājums viņš uzdod arī pats sev, un vēlreiz atkārtoja, ka esam aicināti lūgties un sludināt Evaņģēliju ar savu dzīves piemēru un vārdiem. Tā ir apustuliskā Baznīca.

//Fragmenti no pāvesta Franciska sprediķa 16.10.2014//

Kāpēc baznīca ir katoliska?

Kāds es esmu Baznīcā? Vai pieņemu dāvanas, ko tā man dod, un vai ņemu dalību draudzes dzīvē? Kā es eju uz dievnamu – vai kā uz sporta stadionu, futbola maču vai kino? Vai es izstaroju citiem mieru un prieku, ko sniedz satikšanās ar Kungu? Vai dzīvoju harmonijā un spēju pieņemt citus cilvēkus? Katru reizi, kad apliecinām savu ticību, mēs sakām: „Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai”. Ko nozīmē jēdziens „katoliska Baznīca”? To skaidrojot, Svētais tēvs pievērsās trīs punktiem.

Vārds „katolisks” nozīmē „universāls”, „saskaņā ar visu kopumu” vai „saskaņā ar veselumu”, kur nekas netrūkst. Baznīca ir katoliska, jo, pirmkārt, tā ir telpa, kurā tiek pasludināta ticība visā tās integritātē, kur visiem tiek dāvāta Kristus atnestā pestīšana. Baznīcā mēs satiekamies ar žēlsirdīgo Dievu. Pateicoties Kristus klātbūtnei tajā, mēs tiekam pārveidoti. Baznīcā katrs no mums atrod visu, kas ir vajadzīgs, lai ticētu, dzīvotu kristīgi un kļūtu svēti. Francisks norādīja, ka Baznīcas dzīve līdzinās ģimenes dzīvei. Ģimenē cilvēks saņem visu, kas tam nepieciešams, lai augtu, nobriestu un dzīvotu. Viņš nevar attīstīties vienatnē. Baznīcā mēs dzirdam Dieva vārdu, satiekamies ar Kungu sakramentos, iemācāmies dzīvot vienotībā ar citiem un mīlestībā, kuras avots ir Dievs. Šajā sakarā pāvests aicināja katru ticīgo uzdot sev jautājumu, kāds viņš ir kā Baznīcas loceklis – vai ir aktīvs, vai varbūt noslēdzies savās problēmās un norobežojies no citiem. Baznīca ir katoliska, jo tā ir visu mājas. Visi kristieši ir Baznīcas bērni – viņš piebilda.

Otrkārt, Baznīca ir katoliska, jo tā ir universāla, izkaisīta pa visām pasaules malām, un tā sludina Evaņģēliju katram vīrietim un katrai sievietei. Baznīca nav kāda elitāra grupa. Tā ir sūtīta iet pie visiem cilvēkiem. Viena vienīgā Baznīca ir klātesoša katrā vismazākajā un visattālākajā draudzē. Ikviena draudze ir universālās Baznīcas sastāvdaļa ar Kristus dāvanu pārpilnību. Skaisti, ja jūtamies vienoti ar katru ticīgo kopienu, vai tā būtu liela vai maza, ja esam vienoti ar visu universālo Baznīcu – apliecināja pāvests. Bez tam, katram no mums vajadzētu apzināties savu pienākumu būt misionāram, sludināt Kristus Evaņģēliju, dalīties Kunga priekā ar citiem. Būt par ticības liecinieku – tas ir katra kristieša pienākums.

Treškārt, Baznīca ir katoliska, jo tā ir „harmonijas nams”, kur pastāv vienotība dažādībā. Tā ir kā liels orķestris, kur katrs spēlē savu instrumentu savā tonī, bet kur sanāk skaista simfonija. Baznīcas harmonijas avots ir Svētais Gars – atgādināja pāvests. Tāpat kā orķestrī ir dažādība, tāpat arī Baznīcā ir dažādība. Mēs, kristieši, neesam visi vienādi un mums nav jābūt visiem vienādiem. Mēs esam dažādi. Katram ir savas rakstura īpašības un katrs dod savu sniegumu, tādā veidā bagātinot cits citu. Francisks mudināja klātesošos atkal ielūkoties savā sirdsapziņā un pārdomāt, kā mēs uzvedamies savā draudzē vai kustībā. Vai dzīvojam savstarpējā harmonijā, vai varbūt strīdamies un aprunājam viens otru? „Nekad neaprunā otru, nekad nestrīdies!” – viņš uzsvēra, mudinot pieņemt otru cilvēku ar visām viņa atšķirībām. Nedrīkstam arī mēģināt padarīt visu vienveidīgu, jo vienveidība nogalina. Vajadzīga vienotība dažādībā. Pāvests aicināja lūgt Svēto Garu, kurš ir vienotības dažādībā avots, harmonijas avots, lai viņš palīdz mums kļūt aizvien „katoliskākiem”.

//Fragmenti no pāvesta Franciska sprediķa 09.10.2014//

Kasierītes aicinājums vai Jēzus aicinājums

Apstāsimies uz mirkli un padomāsim pie sevis – Dievs grib ar mani būt kopā debesu svētlaimē mūžīgi? Ko tas nozīmē? Cik ļoti Dievs man uzticas, ja ir gatavs ielaisties ar mani uz tik ilgu tuvumu! Kādas jūtas Dievam liek no debesu godības iekrist kapā manis dēļ? Nupat kādā portālā lasīju, ka stila eksperti bija mani nokritizējuši par apaviem, kādos biju atnācis uz vakariņām ar karali. Es gan uzvilku labākos, kādi man ir, taču vienalga tie esot bijuši pārāk ikdienišķi. Tur bija rakstīts, ka nākt kurpēs tieši no kapa malas pie karaļa esot necieņa pret augsto personu. Tad iedomāsimies, ka pats debesu Ķēniņš, karaļu Karalis, tevis dēļ, manis dēļ ierodas nevis uz vakariņām, bet uz krusta nāvi. Ne svētku apavos, bet izģērbts kails. Ne pie kapa malas, bet kapā iekšā – lai tikai būtu kopā ar mums. Cik lielai ir jābūt viņa mīlestībai! Zināt, kas ir pats brīnumainākais un reizē mulsinošākais? Mēs taču neesam izdarījuši neko, kas dotu iemeslu tādai mīlestībai! Gluži otrādi. Nāve ir grēka sekas. Mūsu dzīve ved uz kapu tādēļ, ka esam darījuši kļūdas, cūcības, ļaunus darbus un grēkus. Labā salīdzinoši ir bijis tik maz.

Ne jau savas vainas dēļ Kristus saņēma nāvi. Viņš nodzīvoja nevainojamu un pilnīgu dzīvi. Ne jau tāpat vien viņš mira pie krusta, bet lai ar savu nāvi izpirktu mūsu kļūdas, cūcības, ļaunos darbus un grēkus. Mūsu labā trūkumu viņš pārpārēm gandarī ar savējo. Mūsu labad viņš pat nokāpa ellē, lai tai pateiktu: „Tev ir vara pār daudziem, bet ne pār tiem, kas man tic. Tev pieder daudzi, bet ne tie, kas kristībā kopā ar mani ir aprakti nāvē. Viņi nav tavi. Viņi ir mani. Es viņiem devu varu būt par Dieva bērniem. Viņus es augšāmcelšu pastarajā dienā.“ Cik liela ir Dieva mīlestība, kas viņu spieda to darīt!

It kā jau tā nekur nav apslēpta. Diženajā galaktiku rotācijā un maza zieda izplaukšanā Dievs pūlas savas radības labā. Minerāliem viņš dod esamību, augiem augšanu, dzīvniekiem sajūtas un instinktus. Cilvēkiem prātu, jūtas, talantus, draugus, iespējas, laiku un zemi, kur dzīvot. Pat ciešanu neizprotamajā, smagajā darbā viņš cenšas sasniegt vislielāko labumu. Dieva mīlestība ar milzu burtiem ir rakstīta pāri visai pasaulei, taču visskaidrāk tā ir izlasāma Kristus nāvē un augšāmcelšanās brīnumā.

Nu un ko mēs par to? Pirms pāris dienām es stāvēju garā rindā pie kases veikalā RIMI. Kad jau biju tuvu kasei, blakus atvēra vēl vienu kasi. Kasierīte sauca: „Nāciet pie manis visi, kas esat nostāvējušies un nogaidījušies!“ Kā cilvēki steidzās! Bet es jau biju izlicis savus pirkumus uz lentas. Un cilvēki, kas bija pēdējie, tālu aiz manis, pēkšņi bija man priekšā. Cik laimīgi un lepni viņi izskatījās! Viņi bija ieguvuši vismaz 5-10 minūtes.

Kristus sauc: „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un iztvīkuši, es jūs gribu atvieglināt! Es dodu jums mūžību.“ Vai par to esam tikpat sajūsmināti kā par piecām minūtēm pie kases? Vai tāpat steidzamies, dzirdot Kristus aicinājumu kā dzirdot labās kasierītes balsi? Reizēm mēs paši esam sev mīkla un pārsteigums, vai ne? Mūsu spēja, vai drīzāk nespēja ar sirdi dzīvot saskaņā ar to, ko prāts atzīst par svarīgo vai mazāk svarīgo.

Tas ir raksturīgi cilvēkiem, kas dzīvo salīdzinošā labklājībā un mierā. Mums diezgan sen nav bijis karu, revolūciju un līdzīga posta. Mums nav zemestrīču, kas sagrauj pilsētas un paisuma viļņu, kas noslauka ciemus. Mums nav brutāla, asinskāra režīma. Lai arī ir lietas, ar ko būt neapmierinātiem, tomēr mēs dzīvojam vēl tik labklājīgi un mierīgi, lai drīzāk steigtos pie kases, nekā pie Kristus. Citādi ir kristiešiem, ko režīms ticības dēļ met cietumos un nogalina. Citādi ir cilvēkiem, kas zaudē tuviniekus, grūstot namiem, zemestrīcēs un plūdos. Citādi ir tautām, kuru zemē iebrūk ienaidnieks. Taču kad viss, ko savā dzīvē esam centušies sasniegt, piepeši kļūst trausls un nenoturams, tad ieraugām, cik akli un muļķīgi ir priecāties par iegūtām piecām minūtēm pie kases vai tamlīdzīgiem niekiem, bet Kristus apsolījumu – neviens jūs neizraus no manas rokas – nolikt plauktā vēlākam laikam.

Pēdējā laika notikumi mūs dara redzīgākus un nopietnākus. Mūsu karavīri gatavojas aizsargāt valsti. Mūsu sabiedrotie sola palīdzēt. Taču arī uzvarošs karš ir briesmīgs un var bez izšķirības atnest daudz posta un nāves. Tas palīdz ieraudzīt, cik svarīga ir Kristus augšāmcelšanās arī mūsdienu attīstītajā gadsimtā. Nekas mums nav garantēts, vienīgi Dieva beznosacījumu mīlestība.

Kristīgā ticība ir sekošana Kristum. Ja turamies pie viņa stiprā ticībā, tad viņa ceļš ir arī mūsējais. Tas nozīmē, ka mums tāpat kā viņam var nākties piedzīvot vardarbību, uzbrukumus, pazemojumus, ievainojumus, nāvi un kapu. Taču, ja mūsu ceļš ir Kristus ceļš, tas aizved pie augšāmcelšanās un uzvaras. Lai notiktu, kas notikdams, gala iznākums būs uzvara. Valstība ir mūsu un neviens to nevarēs atņemt. Jo vairāk spējam noskaņoties tā, ka ar to pietiek, jo mazāk ir baiļu un jo vieglāk ir izturēt pārbaudījumus. Pat cīņā ir vieglāk doties, zinot, ka Kristus man apsola mūžīgo dzīvību un savus solījumus pilda.

Kad mums nepelnīti dāvina kaut ko tik lielu, nevilšus sāc domāt, ko dot pretī. Ko Kungs Jēzus varētu gribēt no manis? Ko es viņam vispār spēju dot? Tajā, ko viņš cilvēkiem saka, dominē divi vārdi – „Nāciet!“ un „Ejiet!“

Nāciet un ticībā satveriet visu, ko es jums dodu. Nāciet bez bailēm, jo es jūs esmu mīlējis ar dievišķu mīlestību. Dievišķa mīlestība ir tāda, kas tevi mīl nevis pat „neskatoties uz taviem trūkumiem un grēkiem", bet tos redzot un zinot labāk nekā tu pats. Kristus saka – es jums piedodu, ja nožēlojat, lai dotu iespēju atgriezties, mainīties un augt. Dziedina nevis tiesāšana, bet žēlastība.

Ejiet un dariet savam tuvākajam to, ko es esmu darījis jums. Mīliet ar tādu pašu mīlestību. Ja Kungs Jēzus mudina mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tad varbūt tiešām mums vispirms jāiemācās pieņemt un mīlēt sevi, arī redzot savu nepilnību un grēcīgumu. Daudziem vajadzētu beidzot piedot sev un nemocīt sevi ilgāk tur, kur Kristus jau sen ir piedevis, bet dzīvot atjaunotu dzīvi – lai pēc tam mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu. Nevis tādēļ, ka šim tuvākajam nebūtu trūkumu, nevis neskatoties uz viņa grēkiem, bet arī tos redzot. Ja teikt taisnību, tad mīlestībā. Ja runāt stingri, tad tomēr mīlestībā. Tā māca apustulis: „Runājiet patiesību mīlestībā“, dodot iespēju kaut ko labot, mainīties un augt. Bauslība nokauj, dzīvu dara evaņģēlija žēlastība.

Sastopot citam citu ar tiem sirds un dvēseles gabaliņiem, kuros valda augšāmceltais Kristus, veidojas stipras un laimīgas ģimenes, saskanīga sabiedrība, labklājīga valsts un svēta Baznīca. Ko dot pretī Kristum, kas mums dāvā augšāmcelšanos? Savu sirdi un dvēseli, kur viņam valdīt. „Nāciet!“ un „Ejiet!“, saka augšāmceltais Kristus. Viņam lai pateicība mūžīgi!

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa 20.04.2014 Kristus uzcēlies no kapa? Ko Viņš tur meklēja?

Par desmit Baušļiem mūsdienu skatījumā.

Problēma pastāv tanī, ka mūsdienu cilvēkam ir ļoti grūti pieņemt to, kas nāk no ārienes kā kaut kas uzspiests. Tādā gadījumā viņā rodas spontāna pretestība un noraidījums. Tas attiecas arī uz baušļiem. Palūkosimies uz maziem bērniem, kā viņi bieži vien reaģē uz vecāku norādījumiem - ar dumpi. Tāpat ir ar pusaudžiem, kuri vēlas pakāpeniski atbrīvoties no vecāku diktāta. Gudri un mīloši vecāki respektē bērnu brīvo gribu, vienlaicīgi mākot sasniegt vēlamo rezultātu: palīdzēt bērniem apzināties, ka vecāku ieteikumi viņus nevis ierobežo, bet gan pasargā no briesmām un ļauj brīvi attīstīties un uzplaukt visai viņu personībai.

Cilvēces vēsture ir nemitīga cīņa par brīvību, kas patiešām ir viena no lielākajām vērtībām. Pēdējie gadsimti tam ir spoža liecība. Sieviešu emancipācija, jaunu valstu izveidošanās - tas viss ir apsveicami, taču visnozīmīgākais cīņas lauks bieži vien ir ticis atstāts novārtā, un tā ir cīņa par mūsu iekšējo brīvību, cīņa ar grēku pašam sevī un pasaulē. Pāvests Benedikts XVI, runājot par mūsdienu krīzēm, uzsver, ka ikkatrai krīzei ir garīgs pamats. Tad nu paraudzīsimies uz sevi un mūsu sabiedrību un mēģināsim kopā atbildēt uz jautājumu: kāpēc mēs esam tur, kur esam? Dieva Vārdā ir atrodamas skaidras norādes mūsu dzīves ceļam, adresētas gan konkrētiem indivīdiem, gan visai sabiedrībai. Pirmais un svarīgākais, saka Jēzus, ir ietverts divos galvenajos baušļos: Tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, un tuvāko kā sevi pašu! Kā tas tiek realizēts mūsu dzīvē? To būs vieglāk izprast, ja ielūkosimies Dekalogā, kas ir šo divu baušļu detalizētāks izklāsts. Desmit baušļos ir ietverti universāli likumi, kas ir domāti ikvienam. Pie tam tie ir ierakstīti ne tikai Svētajos Rakstos, bet arī sirdsapziņā, tos mums „čukst priekšā" arī mūsu veselais saprāts.

1. Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Pirms 22 gadiem mēs izgājām no vergu nama. Protams, atskan arī balsis, ka kopumā toreiz bija labāk - visiem bija nodrošināts sociālais minimums, nebija tik lielā mērā jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Vai tas neatgādina izredzētās tautas kurnēšanu Sinaja tuksnesī: Labāk mums būtu atgriezties pie Ēģiptes gaļas podiem un sīpoliem nekā pārtikt no šīs pārlieku nabadzīgās barības! Bet jautājums nav tikai par sociālo minimumu vien, tas ir daudz dziļāks. Kurā virzienā mēs raugāmies un ko esam likuši mūsu dzīves centrā? Tas ir viegli atšifrējams, ja godprātīgi ielūkojamies savā sirdī un atklājam to, kam tā ir pievērsta. Kas ir šie mūsdienu dievi? Mana labklājība, stāvoklis sabiedrībā, personiskā veiksme, prestižs, vēlme vienmēr panākt savu? Pēdējā laikā daudz tiek runāts par latviskajām vērtībām. Bet ko mēs saprotam ar latviskajām vērtībām? - darba tikums, pienākums, zeme, daba. Ja paskatās dziļāk, vai tomēr mantiskās vērtības, attieksme pret darbu un īpašumu bieži vien nekļūst svarīgāka par cilvēciskajām vērtībām - attiecībām starp vecākiem un bērniem, attiecībām starp cilvēkiem.

Elks ir tas, kas ieņem manā dzīvē Dieva vietu, nobīdot Viņu malā. Ap ko riņķo mana dzīve, - tas arī ir mans dievs. Elku var salīdzināt ar parazītaugu. Tas izsūc dzīvības sulas no koka stumbra, ap kuru ir aptinies, neļaujot viņam normāli attīstīties un augt, novedot pat līdz tā bojā ejai. Vienam tas var būt spēļu automāts vai grādīga dzēriena pudele. Kādam tā var būt arvien jaunu mīlestības dēku meklēšana. Citam tā var būt sekošana savām ambīcijām vai arī dzīšanās par katru cenu vairot savu bagātību, pat uz pārējās sabiedrības un citu cilvēku rēķina. Ceturtajam tā ir nepārtraukta čīkstēšana un vainas novelšana uz citiem. Variantu var būt milzīgi daudz. Ir vajadzīga drosme, paškritika un spēja ielūkoties savā sirdī, lai atklātu, kurš variants ir manējais. Un ja esam atraduši kādu elku, kura klātbūtni savā dzīvē līdz šim nebijām apzinājušies, tad pēc šī dievkalpojuma varam droši pienākt pie Aglonas Dievmātes svētgleznas un teikt: Māt, palīdzi man atteikties no šī elka un ieaicināt Tavu Dēlu savā sirdī, lai Viņš tur valda. Tā būs labākā investīcija manai turpmākajai dzīvei un optimālais savas brīvības apsaimniekošanas veids!

2. Tev nebūs Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.

Par ko runā šis Dieva brīdinājums? Par situācijām, kad pārāk vieglprātīgi vai aprēķina vadīti izmantojam Dieva vārdu tad, kad tas mums ir izdevīgi. Te atkal variantu var būt milzum daudz.

Politiķiem draud briesmas izmantot Dieva vārdu savās interesēs, vienubrīd flirtējot ar kristiešiem, bet pēc tam piekāpjoties tādu uzskatu priekšā, kas ir pilnīgā pretrunā ar Dieva atklāto patiesību. Uzņēmējiem, savukārt, deklaratīva savas ticības akcentēšana var kalpot par aizsegu, lai modinātu citos uzticību, ko pēc tam ir iespējams ļaunprātīgi izmantot. Tomēr neaizmirsīsim, ka pirmais šī baušļa adresāts esam mēs, ticīgie cilvēki. Tieši šo slēpto, savtīgo interešu dēļ ir izcēlušies visi reliģiskie kari un Dieva vārdā ir tikušas izlietas cilvēku asinis.

Nelietīgi valkājot Dieva vārdu, tiek mēģināts par katru cenu piespiest gan cilvēkus, gan Dievu pildīt mūsu prātu, cenšoties Viņu padarīt par savu kalpu. Kungs, māci mūs ar pietāti un godbijību piesaukt Tavu vārdu un nekad to neizmantot savtīgos nolūkos!

3. Tev būs svēto dienu svētīt! Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt... Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Pravieša Isaja grāmatā lasām: Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un ... to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Kungs būs tavs prieks (58,13n). Kā mēs izmantojam svētdienu? Ja tur neatliek laika Dievam, ģimenei un atpūtai, tad nav jābrīnās, ka dzīvē trūkst patiesa prieka, jo arvien vairāk sāk akumulēties iekšēja spriedze un nogurums, arvien grūtāk kļūst atrauties no ikdienas rūpēm un paraudzīties uz savu dzīvi no putna lidojuma.

Arī valstij šeit savs vārds ir sakāms. Ja svētdienās tiek veicināta tirdzniecība, tad nav brīnums, ka atskan balsis: mēs pavadām svētdienu lielveikalos! Bieži vien tur tiek nodrošināta arī izklaide ģimenēm ar bērniem, tādā veidā tur var pavadīt visu dienu. Izklaide ir gan, bet vai ir paliekošs prieks? Mīļie Kristum ticīgie, es jūs aicinu neaizrauties ar iepirkumiem svētdienās! Ir vērts atzīmēt, ka valsts ar spēcīgāko ekonomiku Eiropā - Vācija, tomēr nebaidās sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!

4. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!

Šis ir vienīgais bauslis ar apsolījumu: lai tu ilgi dzīvotu un tev labi klātos tajā zemē, ko Dievs tev ir piešķīris. Varbūt arī šeit ir atrodams viens no iemesliem, kāpēc Latvija paliek arvien tukšāka? Attieksme pret vecākiem ir nesaraujami saistīta ar attieksmi pret dzimto zemi un dzimto valodu. Kāpēc atstājam savu zemi, ko Dievs mums ir dāvājis? Latgalē, kas vienmēr ir bijusi katoliskās ticības centrs mūsu zemē, nu dažviet sastopam vien vecas māmuļas, viņu bērni un mazbērni ir devušies laimes meklējumos uz citām zemēm.

Bieži vien tiek dots izskaidrojums: cilvēki pamet zemi, jo ir materiālisma kults. Tā devīzi var izteikt šādi: galvenais ir labi dzīvot! Bet ko nozīmē: labi dzīvot? Materiālo vajadzību apmierināšana vēl nav viss, kas nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei. Protams, pragmatiski apsvērumi ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki, bieži vien tie uzņēmīgākie un jaunākie, atstāj Latviju. Valsts pārstāvju uzdevums būtu ierindot starp savām prioritātēm sekojošu izaicinājumu: kā nodrošināt šai mūsu sabiedrības aktīvajai daļai iespējas atrast sevi šeit pat Latvijā, justies vajadzīgiem, un nopelnīt sev un savām ģimenēm iztiku tepat Tēvzemē. Skolai un ģimenei kopā ar baznīcu, savukārt, priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē! Jāpiebilst, ka manipulēšanai ar nacionālo piederību nav nekā kopīga ar patiesu Tēvzemes mīlestību un kristīgo ticību.

Domāju, ka saistībā ar attieksmes maiņu pret vecākiem un tēvzemi mums ir jāskatās vēl plašāk. Spēja pieņemt autoritāti ir tas pamats, no kura izaug cieņa pret vecākiem un dzimtenes mīlestība. Tāpēc ir jārunā arī par autoritātes krīzi mūsdienu sabiedrībā, tai ir vairāki iemesli. Nevaram izslēgt, ka kādam šodien tas var būt izdevīgi - graut jebkādu autoritāti sabiedrībā, jo tad ir vieglāk ar to manipulēt. Šeit ļoti liela nozīme ir masu saziņas līdzekļiem, žurnālistu godprātībai un objektivitātei. Ļoti viegli, izplatot nepārbaudītus vai safabricētus datus, ir izraisīt masu psihozi vai arī radīt kādam cilvēkam negatīvu tēlu publiskajā telpā.

Runājot par autoritātes krīzi, ļoti svarīga ir jau minētā attieksmes maiņa pret brīvību. Agrāk t.s. institucionālā autoritāte tika pieņemta automātiski - vecāki, garīdznieki un valsts varas pārstāvji baudīja cieņu tāpēc vien, ka ieņēma šo stāvokli. Mūsdienās cilvēks pretojas, ja viņam mēģina uzspiest kaut ko tādu, ko viņš nesaprot un zem kā „neparakstās". Tāpēc šodien arvien lielāka nozīme ir institucionālo autoritāti pārstāvošās personas personīgajām rakstura kvalitātēm - kompetencei, godīgumam, attieksmei pret cilvēkiem un komunikācijas spējai. Tas attiecas gan uz vecākiem, gan uz baznīcas pārstāvjiem, tāpat arī politiķiem un valsts struktūru pārstāvjiem. Tātad - tas ir izaicinājums mums visiem, lai tas kļūst par stimulu mūsu pašu personiskajai attīstībai un izaugsmei, gan garīgajai, gan profesionālajai!

5. Tev nebūs nokaut!

Par apzinātu slepkavību pēc likuma ir paredzēts ilgs cietumsods. Tai pat laikā cilvēki, pat bērni, mierīgi vēro asiņu plūdus uz ekrāna vai arī virtuāli nogalina datorspēļu procesā. Pēc tam mēs brīnāmies par Breivikiem un viņiem līdzīgajiem un paužam savu sašutumu. Tāpat mūsos dabisku sašutumu rada mātes, kuras atkritumos izmet savus jaundzimušos bērnus. Taču likuma aizsegā bērni masveidā tiek nogalināti mātes miesās, skaidri zinot, ka paietu tikai daži mēneši un tie piedzimtu. Ir ļoti svarīgi, lai ikvienai topošajai mātei, kura gatavojas veikt abortu, būtu iespēja uzzināt patiesību par to, ko viņa plāno izdarīt. Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem 2010. gadā piedzima 18 207 bērni. Tai pašā gadā tika veikti 7443 mākslīgie aborti. Pēdējā laikā Eiropas medicīnas ētikas aprindās ir izraisījusies diskusija par vecāku tiesībām veikt jaundzimušu mazuļu eitanāziju, pamatojoties uz argumentu, ka no morāles viedokļa tam nebūtu atšķirības no pašlaik praktizētās nostājas abortu jautājumā. Mēs esam apmaldījušies savā izpratnē par labo un ļauno. Morāles normu robežas tiek pārbīdītas un relativizētas. Nāves kultūras iespaidā notiek piekāpšanās kontraceptīvā biznesa reklāmai, jau skolu programmās iekļaujot apmācību, kā izsargāties no bērna ieņemšanas, tādējādi nevis virzot pusaudžu domas uz ģimenes veidošanu, bet gan pāragru dzimumdzīvi, kas galu galā noslēdzas ar salauztu jūtu dzīvi, un bieži vien arī garīgu un fizisku neauglību. Tad kā panaceju piedāvā mākslīgo apaugļošanu, kura dehumanizē ieņemto cilvēku. Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē? Es griežos pie jums, ārsti, Veselības ministrijas darbinieki un visi tie, no kuriem ir atkarīgi šie lēmumi par dzīvības izglābšanu vai iznīcināšanu, padomājiet, ka kādreiz arī jūs varējāt būt šā nedzimušā mazā cilvēciņa vietā.

Dievs, palīdzi mums uztvert jauno dzīvību, kas rodas mātes miesās, kā dāvanu, nevis apdraudējumu! Kungs, māci mūs attiekties ar pietāti un atbildības sajūtu pret dzīvības dāvanu, atsakoties no jebkādām manipulācijām, kas dehumanizē cilvēku tā ieņemšanas brīdī!

6. Tev nebūs laulību pārkāpt!

2011.gadā uz 1000 noslēgtām laulībām 772 tika izšķirtas. Kopējais noslēgto laulību skaits 2011.gadā bija 10760. Ko tas nozīmē? Mūsu sabiedrībā arvien vairāk zūd ticība laulībai kā noslēpumam, kā sakramentam, kurā ir klātesošs Dievs un Viņa svētība. Daudzi vispār atsakās no tā, lai savu kopdzīvi reģistrētu kā laulību. Pat mātes dažkārt savām meitām iesaka dzīvot nereģistrētās attiecībās, lai pēc tam nebūtu lieku šķiršanās izdevumu. Cilvēks sevi emocionāli izšķiež, mainot partneri pēc partnera, bet sabiedriskā sfērā jēdzienu „laulība" cenšas aizstāt ar bezpersonisku terminu „partnerattiecības". Iznīcinot to, kas ir sakrāls, iznīcinot laulības un ģimenes jēdzienu, ir tik viegli veidot bezdomu manipulējamu pūli.

Turpretī Dieva plānā laulība cilvēkam ir paredzēta kā ceļš, kuru ejot tiek sasniegts cilvēka personas briedums un piepildījums. Ne velti pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra: cilvēks, būdams vienīgais zemes radījums, kuru Dievs radījis viņa paša dēļ, nevar sasniegt pilnību citādi, kā vien nesavtīgi sevi ziedojot. Visbūtiskākais mīlestībā ir nesavtīga sevis ziedošana. Tātad cilvēks vispilnīgāk sevi apliecina, stājoties laulībā, ziedojot sevi un uzņemoties atbildību par otru.

7. Tev nebūs zagt!

Par to, ka zagšana ir slikta, laikam nevienam nav jāskaidro. Tai tomēr ir ļoti daudz paveidu, dažus no tiem tiek mēģināts ietērpt pat likumīgās drānās. Domāju, ka ES struktūrfondu apguve un dažādu citu projektu, īpaši lielo, īstenošana, ir liels izaicinājums attiecībā uz šo bausli. Pie tam var zagt ne tikai materiālas lietas. Var zagt arī otra sievu vai vīru. Vai arī labo vārdu. Te jau būs cieša saistība ar nākamo bausli. Svētais Pāvils raksta: Jo mēs šinī pasaulē nekā līdz neatnesām, bez šaubām, arī nekā aiznest nevaram. Bet ja mums ir uzturs un apģērbs, būsim apmierināti ar to! Jo tie, kas grib kļūt bagāti, krīt kārdināšanā ... un daudzās nevajadzīgās un kaitīgās kārībās... Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības un sagādājuši sev daudz ciešanu. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no tā! (1 Tim 6,7-11)

8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku!

Šodien nomelnot presē, publicēt nepārbaudītas ziņas un kompromitēt ir kļuvis par mūsu ikdienu un nevienu vairs nepārsteidz. Turklāt lietas, par kurām vēl gluži nesenā pagātnē bija kauns pat pieminēt, tagad tiek labprātīgi publiskotas, atkailinot ne tikai savu miesu, bet arī savas dvēseles tukšumu un nabadzību. Tādā veidā tiek mainīta cilvēku domāšana. Kā aizraujošs piemērs tiek pasniegts sabiedrībā zināmu cilvēku draugu un draudzeņu kārtējās maiņas, ar šo vieglo ēsmu barojot sabiedrību un tādējādi to degradējot.

Es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!

9. - 10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu! Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu... nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder!

Arī šajā jomā notiek jēdzienu maiņa. Iekāre tiek demonstrēta nevis kā vājība, bet gan kā stipras personības iezīme. Reklāmu vairums un pornoindustrija balstās uz to, ka mēģina cilvēkā pastiprināt iekāri, tas ir tipiski negodīgs bizness. Mūsdienās tik daudz kā nekad tiek runāts par cilvēka tiesībām. Tai pat laikā cilvēka vērtība tiek reducēta uz to, kas viņam pieder vai kā viņš ārēji izskatās. Gadsimtiem ilgi cilvēks ir ticis vērtēts pēc tā, cik lielā mērā viņš ir spējis apkarot savas kaislības. Mūsdienu varonis ir gluži pretējs - jo vairāk spējīgs apmierināt savas iekāres, jo lielāks ir viņa reitings. No šādas ideālu maiņas, kas ļoti strauji norisinās mūsu acu priekšā, arī izriet tik ļoti izplatītā skaudība un prakse gremdēt citus.

No visa tā var secināt, ka krīze, par kuru pie mums mēģina runāt pagātnes formā, nebūt nav beigusies. Taču mums vienmēr ir izvēle. Palikt tajā, vai arī mainīt mūsu dzīves pamatnostādnes. Dievs pēc izredzētās tautas izvešanas no Ēģiptes verdzības tai atgādināja par Sinaja kalnā noslēgto derību, par to, ka tā ir uzņēmusies atbildību dzīvot saskaņā ar noslēgtās derības nosacījumiem. Tagad Dievs to atgādina arī mums: „Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Es tev šodien pavēlu Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus... ka tu dzīvotu un vairotos, un Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu ... Bet, ja tava sirds novērsīsies un nepaklausīs, bet tu ļausies pavesties, lai pielūgtu citus dievus un kalpotu tiem, tad es jums šodien saku, ka jūs noteikti iesit bojā; ... Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij ..." (5 Moz 30,15-20)

Tātad vēstures gaitā tautu likteņos šis stāsts mēdz atkārtoties. Atsauksim atmiņā Baltijas ceļu - 3 tautas sadevās rokās vienotā lūgšanā, saucot pēc brīvības un šī brīvība tai teritorijā, kas saucasTerra Mariana, tika dāvāta. Kā mums šo brīvību saglabāt? Kā redzējām, tās apdraudējumi ir ļoti dažādi. Taču nosacījums ir tas pats: Izvēlies dzīvību vai nāvi. Ceļu kopsolī ar Radītāju vai atšķirtībā no Viņa. Svētību vai nemitīgas krīzes, kā personiskajā, tā sabiedriskajā plānā. Bet mums ir dota Labā Vēsts. Lai arī cik tālu mēs būtu nomaldījušies, cik zemu krituši, mēs vienmēr varam sacīt kā Evaņģēlijā aprakstītais pazudušais dēls: „Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi." (Lk 15,18) Patiesu, nožēlas pilnu lūgšanu Dievs neatraidīs. Viņš dāvās atspirdzinājumu un uzplaukumu cilvēkam un tautai, kas vēlas Dievu godāt un dzīvot saskaņā ar Viņa iedibināto kārtību.

//Fragmenti no arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča sprediķa. Aglona, 15.08.2012//