Vīrietis mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu vīrieši dzīvo patērētāju sabiedrības modeļa radītajā priekšstatā – vīrietis tiek uzskatīts par īstu vīrieti, ja viņam ir darbs – vēlams saistīts ar uzņēmējdarbību -, diezgan jauna automašīna, māja un sieva, kura atbilst plašsaziņas līdzekļos atspoguļotajiem standartiem.

Par ko ir kļuvis mūsdienu vīrietis? Vīrietis, skrienot un izdabājot sabiedrības prasībām, aizmirst, kas viņš ir, uz kurieni viņš iet un kāda ir viņa atbildība – patiesā atbildība.

Vīrietis ir zaudējis savu tēvišķību, Jaceks Puļikovskis – Poznaņas ģimenes teoloģijas pasniedzējs – to skaidro kā ļoti nopietnu problēmu: „Tēvišķība – tas ir ļoti svarīgs un nopietns temats. No tā, kādi mums ir vīrieši, vīri un tēvi, ir atkarīga ievērojama daļa mūsu bērnu un jaunatnes audzināšanas. Īpaši tas attiecas uz viņu attieksmes veidošanu pret vitāli svarīgām problēmām. Bet no tā galu galā ir atkarīga mūsu pasaules nākotne, un tas nav pārspīlējums. Ja tēva vietu bērna audzināšanā cenšas ieņemt kāds cits, tad bērna personībā uz visu mūžu paliek tukšums, kuru nekas vairs nespēj aizpildīt. Un runa nav par to, lai mazinātu neaizstājamo mātes lomu, bet gan par to, kāda nozīme bērna acīs ir tēvam. Laba tēva trūkums ģimenē noved pie daudzām sabiedriskām pataloģijām.”

Visvairāk no tēvišķības trūkuma cieš ģimenes, kurās tēvs ir viss cits, tikai ne tēvs, vīrs un vīrietis. Latvijā šī situācija ir ļoti smaga, ja paskatās, cik daudzās ģimenēs mātes rūpējas, apgādā un audzina bērnus vienas pašas, cik daudz tēvu pamet ģimenes, cik daudz tēviem ģimene ir grūti panesama pienākumu nasta, un ir vēl daudz citu aspektu, kuri grauj pašas ģimenes un vīrieša tēlu kopumā.

Grūtības sagādā tas, ka mūsu kultūrā nav vīrieša ideāla, tēva ideāla. Vīrietis ir pārstājis būt par ģimenes galvu, tās aizstāvi, pārstājis pildīt īpašos uzdevumus un pienākumus ģimenē un sabiedrībā. Vīrietis sevi kā tēvu var atklāt, virzot savu sirdi un tās ilgas uz Dievu, skatoties uz dievu, kontemplējot to. Dievs, kas ir tēvs, kļūst par vīrieša patieso Tēvu un tēvišķības ideālu. Jo vairāk vīrietis ieiet Tēva noslēpumā, jo vairāk viņš atklāj to, kādam ir jābūt viņam pašam kā tēvam.
Spēja mīlēt un kopā ar sievieti radīt jaunu dzīvību ir skaistākā un arī noslēpumainākā no dāvanām, kas ir dota vīrietim. Līdz ar to vīrietis un arī sieviete ņem līdzdalību radīšanas procesā kopā ar trīsvienīgo Dievu. Šādi tēvišķība un mātišķība iegūst citu jēgu un izpratnes dziļumu, pretēji uzskatam par vienkārši bioloģisku dzīvības tālāknodošanu. „Tēvišķība – tā ir dzīvības dāvināšana, tās radīšana pēc paša Radītāja tēla un līdzības,” uzsver tēvs J.Augustīns.
Vīrietis, kļūstot par tēvu, atklāj sevī jaunu garīgo un arī sociālo dimensiju. Viņa paša un visas viņa ģimenes garīgums un arī ikdienišķā dzīve iegūst pavisam citu dinamismu. Tēvišķība un arī mātišķība ģimenē uzplaukst, tās realizējas, ienākot ģimenē jaunai dzīvībai. Ģimene kļūst par Svētās Trīsvienības attiecību atspulgu, kurā personas ir atšķirīgas, bet tajā pašā laikā vienotas pārdabiskā mīlestībā. Tēvs J.Augustīns paskaidro: „Ja vīrietis nesniedzas izprast cilvēka eksistences noslēpumu, viņa tēvišķība sarūk līdz absolūti nejaušam fiziskam aktam, par kuru viņš nevēlas nest nekādu atbildību. Bet tēvišķība – tas ir nopietns izaicinājums vīrietim. Un, ja viņš to cenšas izdzīvot adekvāti, viņam ir jāaizsniedzas līdz pašām dziļākajām savas eksistences saknēm – līdz Dievam.” Tēvišķība un mātišķība jeb vīrišķība un sievišķība realizējas tikai savstarpēji mijiedarbojoties caur mīlestības saitēm. Un šo mīlestības saišu avots ir pats Dievs, kas ir gan tēvs, gan māte savās mīlestības pilnajās izpausmēs. Un tikai Dievā vīrietis un sieviete spēj rast savu identitātes piepildījumu.
Egils Purviņš
//Fragmenti no Katoļu Kalendārs 2013 raksta „Vīrietis tēvs kā dievišķās tēvišķības atspulgs.”//