Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu

Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs. Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgaā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām - Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

Tauta ir dārgums vēl arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms, vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa 18.11.2012 Rīgas Domā//