Ir vērts būt tēvam

Otrajā septembra svētdienā mēs Latvijā svinam Tēva dienu. Lūk, dažas pārdomas par tēva lomu un uzdevumiem ģimenē.

Šodien mēs dzīvojam lielā paātrinājumā. Būdami nemitīgā steigā, mēs daudzus darbus atliekam uz pēdējo minūti. Tā rezultātā bieži vien nākas piedzīvot, ka steidzami darāmais mums kļūst svarīgāks par patiesajām vērtībām. Pieredze rāda, ka vairums mūsdienu vīriešu ir nodarbināti ar milzum daudz, viņuprāt, svarīgām lietām, visai bieži aizmirstot, ka viņu galvenais uzdevums ir būt mīlošiem un atbildīgiem vīriem un tēviem.

Apustuliskajā pamudinājumā „Familiaris consortio”, kas tika publicēts 1981. gada 22. novembrī, pāvests Jānis Pāvils II atgādināja četras svarīgākās funkcijas, kuras jāveic ikvienam tēvam, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus ģimenes vispusīgai attīstībai.

Pirmkārt, tēvs ir atbildīgs ne tikai par ģimenes drošību, bet īpaši par ieņemtā bērna dzīvības saglabāšanu. Jau kopš ieņemšanas brīža bērnam ir tiesības būt vecāku mīlētam, cienītam un gaidītam. Ikvienam vēl mātes klēpī esošam bērnam ir savs tēvs, kura pienākums ir rūpēties, sargāt un būt atbildīgam par viņa dzīvību. Aborts iznīcina ne tikai bērna dzīvību, bet nogalina arī tēva un mātes sirdsapziņu. Tas nozīmē, ka aborts nav tikai sievietes, bet arī vīrieša traģēdija, jo viņš nenosargāja sava bērna dzīvību. „Tieši aborts visvairāk apdraud un iznīcina mieru visā pasaulē. Ja māte var nogalināt savu bērnu, tad kas tādā gadījumā var traucēt man nogalināt tevi un tev – mani? Tādā gadījumā vairs nav nekādu šķēršļu to darīt arī mums” – saņemot Nobela Miera prēmiju, savā uzrunā uzsvēra Māte Terēze no Kalkutas.

Otrkārt, ne tikai mātei, bet arī tēvam jāpiedalās bērna audzināšanā. Tēva loma šajā procesā ir ļoti nozīmīga, pat neaizstājama. Zēns kļūst par īstu vīrieti, pateicoties attiecībām ar tēvu. Katrs zēns vēlas būt stiprs, vīrišķīgs, apķērīgs. Puiši cenšas uz citiem atstāt iespaidu, viņi grib tikt novērtēti un uzslavēti. Zēnam ir svarīgi zināt: „Vai es esmu stiprs, drošsirdīgs, gudrs? Vai esmu īsts vīrietis?” Tieši no sava tēva ikviens zēns gaida atbildi uz šiem jautājumiem.

Meitene kļūst par sevi cienošu sievieti, ja viņai ir dziļas attiecības ar tēvu. Meitas dzīvē tēvs ir pirmais vīrietis. Kādas izveidosies attiecības ar tēti, tādas nākotnē būs arī attiecības ar citiem vīriešiem. Tēva uzdevums ir palīdzēt meitai atklāt tās sievišķību un skaistumu. Ikviena meitene grib zināt: „Vai esmu skaista? Vai esmu mīlestības vērta?” Un, protams, ka viņa gaida, lai uz šiem jautājumiem atbildētu vispirms jau tētis. Šie principi nav attiecināmi tikai uz maziem zēniem un mazām meitenēm. Dēls vai meita neatkarīgi no tā vecuma vienmēr ilgosies un gaidīs dzirdēt no sava tēva vārdus: „Mans dēls, cik tu esi gudrs, drosmīgs, atbildīgs! Tu esi īsts vīrietis! Es lepojos ar tevi!”, savukārt meita ilgosies dzirdēt: „Cik tu esi skaista! Tevis dēļ ir vērts cīnīties! Tu esi mīlestības vērta!”

Ja bērnam ir bijušas labas attiecības ar tēti pirmajos piecos dzīves gados, tad nākotnē viņš jutīsies pasargātāks, viņam būs daudz vieglāk pielāgoties dzīvei gan skolā un augstskolā, gan uzsākot darba dzīvi un komunicējot sabiedrībā. Tieši tēvs ir tas, kurš ieliek stipru mugurkaulu bērna turpmākajai dzīvei, dalīdamies ar savu vīrišķību un drosmi, mācīdams patstāvību, disciplīnu, morāles vērtības, izskaidrodams bērnam dažādus svarīgus jautājumus, kā arī ar personīgo piemēru rādīdams, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Ja mātes mīlestība bērnu sargā šeit un tagad, tad tēva mīlestība sniedzas daudz tālāk – tā pavada bērnu visā viņa dzīvē un māca pārvarēt grūtības. Bērna kā personas vispusīgai attīstībai ir vajadzīga gan māte, gan tēvs.

Brīnišķīgs tēva un mātes mīlestības piemērs – tas ir pats svarīgākais, ko vecāki var dot bērniem, no tā ir atkarīga visa audzināšana. Tas atstāj ietekmi ne tikai uz bērnu uzvedību mājās, bet arī uz visu dzīvi kā tādu, it īpaši uz viņu vēlāko laulības dzīvi. Mīlestības gaisotne ģimenē – tas ir pats svarīgākais bērna integrālas attīstības faktors. Neaizmirsīsim, ka bērnu laime lielā mērā ir atkarīga no vecāku savstarpējās mīlstības.

Treškārt, darbs. Tēva pienākums ir nodrošināt ģimenes labklājību, taču profesionālie pienākumi nedrīkst graut ģimenes vienotību. Veicamajam darbam ir jākalpo ģimenei, nodrošinot tās stabilitāti. Mūsdienu pasaule prasa no tēviem aktīvu iesaistīšanos darbā, kas bieži vien negatīvi ietekmē visu ģimeni. Tēvi arvien retāk ir mājās. Notiek arī tā, ka tēvs noskūpsta savu aizmigušo bērnu pirms došanās uz darbu un pārnākot no tā vēlu vakarā, kad bērns jau ir devies pie miera. Nereti gadās arī tā, ka tēva intereses aptver visai plašu spektru, viņš interesējas par makšķerēšanu, medībām, sportu, veido attiecības ar draugiem, viņam ir savas bizness, darbs... Svarīgs ir viss, izņemot bērnu, jo laika pavadīšana ar mazo cilvēku šķiet tik garlaicīga un nogurdinoša. Sekas tam ir ģimenes saišu iršana, – situācija, kurā tikai māte piedalās audzināšanas procesā. Taču pats skumjākais ir tas, ka daudzi pieauguši cilvēki nes sevī žēlumu un dusmas pret savu tēvu. Viņi tika ievainoti ar vienaldzību un jutās pamesti, nemīlēti, atstāti novārtā.

Ceturtkārt, tēvam jārūpējas par ģimenes ticību un reliģisko dzīvi. Kristīgā ģimene tiek saukta par „mājas Baznīcu”, bet katrā baznīcā ir priesteris. Ģimenē šo funkciju pilda tēvs, kas Dieva priekšā ir atbildīgs par savas ģimenes garīgo dzīvi. Vecāku sūtība ir audzināt savus bērnus ticībā, mācīt viņiem lūgties, apgūt morāles vērtības – pašaizliedzību, veselīgas spriešanas spējas, pašsavaldību un palīdzēt atklāt viņu dzīves aicinājumu. Vecākiem, cik vien tas iespējams, jāgādā par savu bērnu fiziskajām un arī garīgajām vajadzībām.

Ar savu kristīgas dzīves piemēru tēvs efektīvi un dabiski ievada savus bērnus dzīvā saskarsmē ar Kristu un Baznīcu. Savulaik pāvests Pāvils VI vīriešiem sacīja: „Un jūs, tēvi, – vai protat lūgties kopā ar saviem bērniem, ar visiem mājiniekiem, vismaz laiku pa laikam? Jūsu piemērs, kura pamatā ir kristīgais pasaules uzskats un kopējā lūgšana, ir nenovērtējama dzīves mācību stunda. Tā jūs ienesat mieru savā ģimenē un ceļat Baznīcu!” Ja dēls vai meita redzēs lūdzamies tēvu, tā viņam būs vērtīgāka mācībstunda par visām kristīgās mācības stundām skolā.

Gribat to vai ne, taču jūs, tēvi, saviem bērniem kļūstat par Dieva „tēlu”. Ja jūs rīkojaties nemorāli, bērnam izveidojas „nepareizs” priekšstats par Dievu. Tādu Dievu bērns agri vai vēlu noraidīs. Un tas ir labi, ka viņš noraidīs šādu karikatūru par Dievu, taču pats ļaunākais ir tas, ka viņam būs grūti iepazīt, kāds Dievs ir patiesībā. Bez vecāku kristīgās dzīves piemēra, ko bērni saņem ģimenē, vēlāk ir grūti iemācīt jauniešiem ticēt Dievam un Viņu godināt.

ASV veiktie pētījumi liecina – ja visa ģimene ir neticīga un sieva atgriežas pie Dieva, tad no pārējās ģimenes atgriežas tikai 17 %. Taču, ja pie Dieva atgriežas vīrs, tad atgriežas gandrīz visa ģimene – 95 %. Tāds ir vīrieša atgriešanās un liecināšanas spēks un iedarbība uz tuvākajiem.

Mūsdienās mēdz sacīt: „Grūti būt labam cilvēkam, vēl grūtāk būt labam vīram, bet visgrūtāk ir būt labam tēvam.” Tēva dienā (11. septembrī) pateiksimies Dievam par mūsu tēviem un lūgsim viņiem Kunga svētību un žēlastību, lai viņi pašaizliedzīgi mīlētu savas sievas un bērnus, un ar lielu atbildību veiktu savus tēva pienākumus.

Nobeigumā vēlos lūgt ikvienu dēlu un meitu – ar mīlestību raugoties savam tētim acīs, pateikt skaistākos vārdus pasaulē: „Tēti, es tevi mīlu!” Esmu pārliecināts, ka viņam tā būs visskaistākā dāvana.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/gimene/ir-verts-but-tevam-andris-sevels-mic.html

Evaņģelizācija nav otra cilvēka piespiedu pārliecināšana

Piektdienas, 9. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests atgādināja, cik ļoti svarīga ir liecība, ko sniedzam ar savu kristīgo dzīvi, kā arī aicināja ticīgos sargāties no savas ticības uzspiešanas citiem. Kas ir evaņģelizācija un kā to varam veikt? Pievēršoties šim jautājumam, Francisks skaidroja, ko nozīmē liecināt par Kristu. Taču vispirms viņš atklāja, kas nav evaņģelizācija.

Dažreiz sastopam tādus kristiešus, kuri lepojas jeb grib izrādīties ar to, ko dara. Tas attiecas gan uz lajiem, gan arī priesteriem. Daži no viņiem kalpojumu izdzīvo kā kādu funkciju izpildi. Tomēr Evaņģēlija sludinātājs nav funkcionārs. Pāvests atgādināja, ka evaņģelizāciju nedrīkst aprobežot ar funkciju izpildi. Evaņģelizācija nav arī nekāds prozelītisms. Tie, kuri aprobežojas ar šiem diviem aspektiem, patiesībā, tukši „plātās”. Svētais Pāvils raksta, ka par Evaņģēlija sludināšanu viņam nepienākas gods. Tas viņam ir nepieciešami jādara (sal. 1 Kor 9). Tas ir arī katra kristieša pienākums. Ticīgajam ir jāizplata Jēzus vārdu, bet tam ir jānāk no paša sirds – uzsvēra Svētais tēvs.

Tātad, kā jāveic evaņģelizācija? Kāds ir kristieša „stils”? Kā es varu zināt, ka nenodarbojos ar prozelītismu un neaprobežojos ar funkciju izpildi? Kā es varu būt drošs, ka evaņģelizācijas darbs, ko veicu, nav tikai tāda sava veida „pastaiga”? – jautāja pāvests. Apustulis Pāvils norāda, ka ir kļuvis „visiem viss”. „Jo, no visa būdams brīvs, es sevi esmu padarījis visiem par kalpu, lai iemantotu pēc iespējas daudzus”, viņš raksta. „Ar vājiem es kļuvu vājš, lai iegūtu vājos; visiem es kļuvu viss, lai vismaz dažus izglābtu”. Francisks atgādināja, ka tādā pašā stilā jādzīvo arī kristietim, proti, viņam jāiet un jādalās citu dzīvē, jābūt līdzās, jāatbalsta, jāpavada otru ticības ceļā un jāpalīdz otram cilvēkam pieaugt savā ticībā. Ja kāds ir slims, esmu aicināts viņam būt līdzās un palīdzēt, bet nevis uzmākties ar saviem argumentiem. Evaņģelizēšana ir būtiski saistīta ar žēlsirdību – uzsvēra Francisks.
Viņš pastāstīja, ka, pusdienojot kopā ar Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem Krakovā, kāds jaunietis viņam pajautāja, ko teikt vienam dārgam draugam, kurš ir ateists. Pāvests sacīja: „Tas ir labs jautājums! Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri ir attālinājušies no Baznīcas. Ko mums darīt? Un es atbildēju: ‘Klausies, pēdējais, ko vari darīt, ir kaut ko teikt! Sāc darīt, un viņš redzēs, ko tu dari, un tev uzdos jautājumu; un tad, kad tev jautās, tu saki!’. Evaņģelizēt nozīmē sniegt sekojošu liecību: es dzīvoju šādi, jo es ticu uz Jēzu Kristu; es atmodinu tevī ziņkāri, lai tu uzdotu jautājumu: ‘Bet kāpēc tu to dari?’ ‘Tāpēc, ka es ticu uz Jēzu Kristu un sludinu Jēzu Kristu, un es to daru ne tikai ar Vārdu – protams, ir jāsludina Viņu ar Vārdu -, bet arī ar dzīvi’”.
Tā kā Baznīca šodien atzīmē 17. gs. jezuītu misionāra Pētera Klavera liturģiskās piemiņas dienu, homīlijā pāvests norādīja uz šī svētā dzīves stilu. Šis spāņu tautības svētais bija melno vergu apustulis. 1615. gada vidū viņš nokļuva Kartahenā (mūsdienu Kolumbijas teritorijā), kas bija nozīmīga Jaunās pasaules osta un kur piestāja vergu tirgotāju kuģi. Klavers tika iesvētīts par priesteri un norīkots evaņģelizēt melnos vergus. 1622. gada 3. aprīlī viņš parakstīja savus mūža svētsolījumus ar šādiem vārdiem: “Pēteris Klavers, melno vergu vergs uz mūžiem.” Šo zvērestu žēlsirdīgais un krietnais jezuīts uzticīgi pildīja līdz pat 1654. gada 9. septembrim, kad viņš klusu aizmiga Dieva mierā. Pēteri Klaveru apbedīja nākamajā dienā Kartahenas jezuītu kolēģijas Svētā Kristus baznīcā. Kad trīs gadus vēlāk viņa miesas tika pārvietotas uz nišu baznīcas sienā, atklājās, ka tās nav satrūdējušas.
Pāvests uzsvēra, ka Pēteris Klavers devās sludināt Evaņģēliju. Varbūt viņš domāja, ka viņa nākotnes misija būs saistīta ar sprediķošanu, bet Kungs viņam pieprasīja būt līdzās tā laika atmestajiem, vergiem, melnādainajiem, kuri tur ieradās no Āfrikas, lai tiktu pārdoti. Jezuītu misionārs nenodarbojās ar prozelītismu, viņš sludināja Kristu ar saviem žestiem, sarunājās ar vergiem, ar tiem kopā dzīvojot. Baznīcā ir daudz šādu cilvēku – apliecināja Francisks. Evaņģelizēšana ir arī mūsu pienākums. Evaņģelizēt nozīmē nevis klauvēt pie kaimiņa durvīm un teikt ‘Kristus ir augšāmcēlies’, bet – dzīvot saskaņā ar savu ticību un runāt par to pazemīgi, lēnprātīgi un ar mīlestību, netiecoties nevienu pārliecināt. Turklāt jāņem vērā, ka evaņģelizēšana ir darbs, ko jādara par brīvu, jo Dievs arī mums ir par brīvu devis pestīšanas žēlastību.
J. Evertovskis

Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/09/evaņģelizācija_nav_otra_cilvēka_piespiedu_pārliecināšana/1256998