Ņemot vērā diezgan sarežģītos apstākļus kā Latvijā, tā arī pasaulē kopumā, kā jūs vērtējat to, kā dzīvo sabiedrība? Vai neattālināmies no morālajām, ētiskajām vērtībām, vai, tieši pretēji, tām tuvojamies?
Mūsu sabiedrība un cilvēce kopumā ir ļoti lēnas nobriešanas procesā, bet patlaban stāvoklis ir diezgan nelabvēlīgs garīgajām vērtībām, jo valda ļoti atklāta patēriņa pieeja dzīvei. Lielākā problēma ir, ka pēdējos gadsimtos rietumu sabiedrība ir ārkārtīgi sakoncentrējusies uz dzīves materiālo dimensiju - zinātni, tehniku, ar kuras palīdzību var pakļaut pasauli, dominēt pār apkārtējo dabu. Taču tagad redzams, ka ar to var dominēt arī pār sabiedrību - mediju tehnoloģijas rada lielas iespējas manipulēt ar sabiedrisko domu, par ko liecina pēdējā gada procesi. Kad cilvēks netiek uztverts kā daudzdimensionāla būtne, tad ļoti viegli sakoncentrēties tikai uz viņa esamības ārējo, miesisko dimensiju, primitīvākajām vajadzībām, atstājot novārtā dvēselisko dimensiju. Mēs redzam, kādas tam ir sekas. Redzam, ka mērķis it kā ir labklājība, kas pēc savas būtības nav nekas slikts, taču ārējā labklājība tiek atrauta no citām dimensijām, kļūstot par galveno prioritāti. Tagad daudz raksta par to, ka lielām starptautiskām kompānijām ir lielāka ietekme nekā valstu valdībām, šīs kompānijas sāk īstenot savu politiku, kas bieži vien ir slēpta, un sāk instrumentalizēt citas, sevišķi mazattīstītās valstis, lai vienkārši gūtu lielākus ienākumus. Tas notiek arī mūsu sabiedrībā - bija oligarhu lietas, slēptās interešu grupas, lobiji, kas mēģina bīdīt cauri savus likumus, iegūt Eiropas projektus, tiekot pie lielajām naudām un iestrādājot savus procentus. Tas parāda, ka prioritātes ir nojauktas. Baznīca runā par to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, kas nozīmē, ka materiālā dimensija nav vienīgā, lai arī pamatvajadzības, protams, ir jānodrošina. Tas ir valsts pienākums - nodrošināt cilvēka dzīves cienīgu minimumu katram, gādājot par to, ka labumi tiek pārdalīti.
Ko valsts var darīt, lai stiprinātu jūsu pieminēto dvēselisko dimensiju cilvēkā?
Valstij ir jāmēģina viss līdzsvarot, un viens no baznīcas sociālās mācības principiem ir kopējais labums. Ir jāskatās ne tikai uz to, kā pašam nopelnīt, bet arī to, kā dzīvot pārējiem. Redzu, ka pie mums cilvēki, kas kaut ko sasnieguši un ir pārtikuši, sāk domāt ilgtermiņā, saprotot, ka viņi grib dzīvot sakārtotā sabiedrībā. Pretējā gadījumā sabiedrība sāk drupt. Līdz ar to ir svarīgs kopējā labuma princips. Tad, kad dominē patēriņa sabiedrības attieksme, šis princips nedarbojas un sabiedrība drūp. Mēs redzam, ka arī Eiropas Savienībā partikulārās intereses sit arvien augstāku vilni. Domāju, ka ir pārāk vienkārši visu novelt uz populismu, kā to daudzi pašlaik dara. Viņi saka, ka cilvēki ir naivi un tie sliktie populisti vienkārši apmuļķo un aizrauj viņus sev līdzi. Protams, populisma vilnis ir redzams, bet tā nav izsmeļoša atbilde, jo ir jājautā par iemesliem, kāpēc šāda veida politiķi gūst lielākos panākumus daudzās valstīs. Cilvēki ir neapmierināti, pārsātinājušies ar ideoloģiju, ar ko tikuši baroti vismaz pēdējos gadu desmitos - ultra liberālismu, absolūto brīvību, kas nojauc vienojošu pamatu. Šī ideoloģija tika un tiek uzspiesta diezgan agresīvā veidā. Arī jautājumā par dažādām minoritātēm, sieviešu tiesībām tiek nojaukts līdzsvars un tie, kas ir vairākumā, jūtas kā minoritāte un nevar īstenot savas tiesības. Protams, sievietēm ir jābūt vienādām tiesībām ar vīriešiem, bet šie jēdzieni jāpiepilda ar atbilstošu saturu. Padomju laikos vienā sabiedrības daļā sievietes ideāls bija traktoriste, kura ir līdzvērtīga vīrietim un strādā vīriešu darbus. Jāuzsver, ka sievietei ir līdzvērtīga cilvēciskā cieņa, bet tas nenozīmē, ka jānonivelē visas atšķirības. Viņi paliek atšķirīgas būtnes ar savu misiju, aicinājumu, un viņi nevis jāpretstata viens otram, bet jāveido konstruktīva sadarbība. Radikālais feminisms to aizmirst un nonivelē atšķirības.
Runājot par ideoloģisko spiedienu, redzam, ka sabiedrībā sāk rūgt neapmierinātība un nevēlēšanās piekāpties spiedienam. Klajais materiālisms noved pie depresijas un psiholoģisku slimību saasinājuma, tas nepabaro cilvēka dvēseli. Ilgākā laika perspektīvā tas kļūst postošs. Mūsu valsts prioritātēs ir jānolīdzsvaro attiecības starp humanitāro jeb garīgo dimensiju un materiālo dimensiju. Ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamo ekonomisko izaugsmi, kas, protams, ir vajadzīga, bet mums vajag arī ilgtermiņa perspektīvu - kā rūpēties par Latvijas dvēseli. Tas jātulko saprotamā valodā un konkrētos ciparos, plānā - kā attīstīsim vērtību dimensiju mūsu sabiedrībā. Ilgtermiņā tas dos simtkārtīgu atdevi. Ja cilvēka prioritāte ir pēc iespējas vairāk nopelnīt un pēc iespējas labāk dzīvot pašam, tad viņš var iet pāri līķiem - deviņdesmitajos tam bija burtiska nozīme, vide bija ļoti raiba, bija reketu kari. Tagad tas ir mainījies un notiek daudz smalkākā veidā - caur shēmām, ietekmju grupu virzītām lietām. Tas notiek, jo ir problēmas ar sirdsapziņu un vērtībām, kā arī ir pieaudzis egoisms. Publiski tas netiek teikts, bet sistēmas apakšā ir haizivis, kuras apēd mazākos. Bet, ja mēs vērtību dimensiju iestrādājam jau izglītības sistēmā, mediju politikā, kultūrā, tad sabiedrības apziņa mainās. Jo sabiedrību var ietekmēt. Es nepiekrītu tam, ka likumi ir neitrāli, ka ar to palīdzību nevar regulēt sabiedrību - esmu pārliecināts, ka likumiem ir milzīga audzinoša nozīme. Likumi var pavērt elles vārtus un ļaut pašu ļaunāko manifestēt uz āru, bet ar likuma palīdzību ļaunumu var arī ierobežot. Redzu ļoti pozitīvu ietekmi tam, ka Satversmē ierakstītas kristīgās vērtības. Pagāja daži gadi, un es redzu attieksmes maiņu pret kristīgajām vērtībām.
Ko nozīmē šī attieksmes maiņa? Kā tā izpaužas?
Piemēram, medijos, konkrētu ministriju pārstāvju izteikumos kā aksioma tiek pieņemts, ka vērtības ir mūsu valsts pamatos, ka tās ir klātesošas, ka tās ir jāatzīst un jāatbalsta. Tas nozīmē stiprināt vērtību pamatus, jo kristīgās vērtības tāpat kā sekulārās vērtības ir eiropeiskā dimensija, ar ko mēs esam savienoti ar rietumiem, bet latviskā dzīvesziņa ir specifiskā Latvijas dimensija, kas izšķir mūsu oriģinalitāti. Saliekot šīs dimensijas, veidojas sabiedrības vērtību pamats, un tikai tad, ja tas ir kopīgs, tad tas ir cements, kas savieno sabiedrības, valsts ēku. Ja saistvielas nav, tad ir klajš egoisms, lobiju diktatūra. Mēs tad pārvēršamies par totalitāru valsti. Vienojošo vērtību, kas visiem ir saistošas - caur likumu, audzināšanu, sabiedrības pozitīvo spiedienu - pamats ir ļoti svarīgs, tāpēc svarīgi, ka mūsu Satversmē tas tiek ierakstīts, pretējā gadījumā viss kļūst subjektīvs un valstij nav instrumentu, kā šīs vērtības ieaudzināt.
Ja runā par vērtībām, kas ierakstītas normatīvajos aktos, jāatceras par tā dēvētajām tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, kuru pieņemšanu pavadīja ļoti asas diskusijas. Kā vērtējat to, ka minētās vadlīnijas izraisīja tik lielu viedokļu vētru?
Tik asas diskusijas liecina, ka sabiedrībā valda ļoti liels subjektīvisms. Ja Parlaments nobalso par grozījumiem, tad tas nozīmē, ka vairums likumdevēju apzinās, ka ir svarīgi jau no skolas sola nodrošināt to, ka likumi ierobežo ļauno, ka ierobežo ideoloģisko spiedienu uz sabiedrību. Ideoloģisko spiedienu, piemēram, par to, ka cilvēks kopš dzimšanas nav vīrietis vai sieviete, bet zināmā vecumā var izvēlēties, kas viņš vēlas būt. Šāda pieeja ir ļoti destruktīva - jo cilvēks taču ieņemšanas brīdī saņem savu identitāti. Protams, nerunāju, piemēram, par hermafrodītiem, bet tad, kad cilvēks piedzimst normālā sievietes vai vīrieša miesā, tad nav variantu. Bērniem teikt, ka, nē, nē, tas vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tas, kā tu jūties, tu vari mainīt dzimumu, stāstot arī to, ka viendzimuma attiecības ir viens no normālajiem attiecību veidiem, - tam ir destruktīva ietekme uz viņiem. Bērni uzticas un nopietni uztver to, ko viņiem stāsta, viņi ir ļoti ievainojami. Līdz ar to ir pieņemts valsts līmeņa lēmums, ka tā nedrīkst darīt. Protams, ir tie, kuri domā citādāk, tie, kuri aizstāv to, ka cilvēks ir būtne, kas nav nodefinēta līdz ar ieņemšanas brīdi. Tā ir milzīga cīņa par cilvēka identitāti, cieņu, jo ar šāda veida manipulācijām cilvēka cieņa tiek sabradāta, bet identitātes robežas - nojauktas. Tas ir ārkārtīgi bīstami, tāpēc konfesiju vadītāji izteicās par labu tam, lai šādas izmaiņas tiktu likumdošanā ieviestas. Ļoti žēl, ka bija tik asas diskusijas. Biju pārsteigts par milzīgo pret likumdevējiem vērsto žults un kritikas vilni. Tas liecina, ka daļā sabiedrības trūkst izpratnes par pamatlietām un to, ka, ja iesim tajā virzienā, tad stāvēsim bezdibeņa malā, gatavojoties tajā iekrist. Mums vajag meklēt veidus, kā sabiedrību vienot, kā nostiprināt minēto saistvielu. Ir plaisa starp nabagajiem un bagātajiem, latviešiem un krieviem, ir visādas robežšķirtnes. Mums jāmeklē tas, kas mūs vieno, kā kopīgi nostāties uz vienota pamata.
Kāda tad ir baznīcas loma sabiedrības saliedēšanā? Kā baznīca var ietekmēt tos cilvēkus, kas vēl nav nonākuši līdz baznīcai?
Mūsu darbības lauks ir baznīcas locekļi. Katolisko baznīcu apmeklē visu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Mēs pulcinām visus, skaidrojot baznīcas mācību un nešķirojot. Ja runā par to, kā baznīcas darbs norit uz āru, tad mums ir ļoti laba sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām - mēs runājam vienā balsī uz āru saistībā ar vērtībām, kam sabiedrībā būtu jābūt prioritārām. Ir ekumēniskā dimensija, kā arī mēģinām būt dialogā ar to sabiedrības daļu, kas nenāk uz baznīcu. Es, piemēram, labprāt piedalos gan Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā, gan dažādās nereliģiskās konferencēs - jābūt dialogā ar sabiedrību, nepieciešams uzklausīt un izteikt savu nostāju. Lai gan apzinos, ka plaisa mūsu sabiedrībā ir liela, tomēr biju patīkami pārsteigts, ka baznīcas vārdos cilvēki ieklausās. Kad tu runā, tevi dzird. Esmu bieži sastapies ar cilvēkiem laicīgos pasākumos, kas pauž atbalstošus un piekrītošus vārdus manis teiktajam. Tas liecina par to, ka ir kontakts, ka Latvijas sabiedrība nav kurla. Mūsu cilvēki domā un seko līdzi procesiem - tā ir cerības zīme.
Jūsu pieminētā sabiedrības liberālā daļa baznīcas vēstījumus nereti dēvē par tumsonību. Kā baznīca var izbēgt no tādas attieksmes? Vai tas vispār ir iespējams?
Mēs netaisāmies bēgt - mūsu uzdevums ir runāt pēc iespējas saprotamā valodā, arī ar tiem, kas apgalvo par tumsonību. Viņi seko stereotipiem - jau sākot ar Apgaismības laikmetu, notika ļoti asa vēršanās pret baznīcu, cenšoties to izskaust. Līdz šodienai joprojām ir saglabājusies vēlme stumt baznīcu laukā no sabiedriskās dzīves, no publiskā sektora, un šo līniju diemžēl turpināja arī PSRS laikā, atražojot stereotipus par to, ka baznīca ir tumsonības perēklis. Tagad, kad komunisma laiks beidzies, cilvēku apziņā smadzeņu skalošanas rezultāts palika, jo ne jau visi tūlīt atrada informāciju, kas saturēja objektīvu patiesību. Līdz ar to uz šiem stereotipiem sāka klāties virsū ideoloģija, kas nāca no rietumiem, kas arī saka, ka baznīca ierobežo cilvēku, viņa brīvību, vajadzības, ka viduslaikos bija tikai inkvizīcija un slepkavības. Vienkārši tiek izcelts un pastiprināts viss negatīvais, vairākkārtīgi sabiezinot krāsas. Priekšstatu par baznīcu veido stereotipi, neobjektīva informācija, tāpēc varu tikai ieteikt iepazīties ar to, kas ir baznīca, un to, kā ir bijis patiesībā. Piemēram, slavenie viduslaiki, ko dēvē par tumšo laikmetu, bija universitāšu uzplaukuma laikmets, tās radās caur katedrāļu skolām, un visbiežāk izcilākie zinātnieki bija baznīcas pārstāvji. Baznīca bija telpa, kurā attīstījās zinātne, izglītība, karitatīvā reliģijas dimensija.
Uzsvērāt objektīvas informācijas nozīmību. Tā kā patlaban atrodamies zināmos informatīvā kara apstākļos, vai baznīcai ir sava misija šajā laikā un vai tai ir jāpiedalās "patiesības" izgaismošanā?
Protams! Tā ir baznīcas misija - sludināt labo vēsti par to, ka Dievs mīl cilvēku un ka Dieva dēls ir atdevis savu dzīvību, lai atbrīvotu cilvēku no ļaunuma varas, no stereotipiem, ierobežojumiem, nespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Baznīcas uzdevums ir sludināt Dieva valstību, kas nozīmē sludināt objektīvo patiesību, ko cilvēcei atklājis Dievs. Tad, kad mēs bez ideoloģiskiem piemaisījumiem nodarbojamies ar zinātni, tad nonākam pie līdzīgiem secinājumiem, kādus jau no paša sākuma pasaka teoloģija. Baznīcai ir jāskaidro patiesība. Laba ziņa ir tā, ka Pāvests Francisks atzīts par piekto ietekmīgāko cilvēku pasaulē - viņš jau to vien dara kā sludina patiesību. Viņš nav militāras lielvaras pārstāvis - vienīgais viņa ierocis ir viņa sludinātais vārds un patiesība.
Kā baznīcas dzīvi ietekmē pasaulē notiekošā migrantu krīze un to pavadošā kritika un, iespējams, bailes pret citām, Latvijā mazāk pazīstamām, izplatītām reliģijām?
Tas ir izaicinājums. Latvijā pagaidām šī problēma nav samilzusi. Mēs zinām, kas notiek citās valstīs, bet Latvija līdz šim nav piedzīvojusi musulmaņu bēgļu plūdus, līdz ar to atrodas tādā kā eksperimentēšanas stadijā. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru mums jātiek kaut kādā veidā galā. Šajā ziņā baznīcai ir sava mācība un principi, ko esam aicināti ievērot. Piemēram, viens no Vatikāna otrā koncila dokumentiem ir dekrēts par katoliskās baznīcas attieksmi pret nekristīgām reliģijām. Mēs esam par to, lai ar cieņu izturētos pret katru no lielajām pasaules reliģijām, un islāms ir viena no tām. Saistībā ar bēgļiem zinām, ka Pāvests Francisks viennozīmīgi ir par to, ka bēgļi jāuzņem. Es tikai vēlos piebilst, ka, protams, mums ir rūpīgi jāšķiro bēgļi - teroristus mums nevajag. Nevajag arī tos, kas vienkārši grib dzīvot uz pabalstiem un parazitēt uz rietumu sabiedrības rēķina. Bet bēgļi, kas reāli bēg no kara, glābdami savu dzīvību un cilvēcisko cieņu, un ja tas attiecas uz kristiešiem, kuri bēg, lai saglabātu savu ticību (jo teroristi viņus spiež mainīt ticību), mūsu iespēju robežās viņi ir jāpieņem.
2010.gadā, jums kļūstot par arhibīskapu, teicāt, ka viena no jūsu prioritātēm ir Latvijas garīgā atdzimšana. Vai šo gadu laikā redzat, ka izdevies kaut ko darīt šī mērķa sasniegšanai?
Notiek spēkošanās par to, kas beigās uzvarēs. Es redzu diezgan daudz cerības zīmju - redzu, ka vēstījums ir atbalsojies dažādos sabiedrības slāņos, ka cilvēki ieklausās šajā vēstī, domā par to. Redzu dažus pozitīvus augļus - piemēram, fakts, ka mani ievēlēja par gada Eiropas cilvēku diezgan drīz pēc tam, kad nācu klajā ar šo vēstījumu. Arī tiku uzaicināts Latvijas Zinātņu akadēmijā par Goda locekli, tāpat arī tiku uzaicināts Latvijas Universitātes Padomnieku konventā. Es redzu, ka ir interese par šo vēsti, ir arī izmaiņas likumdošanā - kristīgās vērtības Satversmē, amorālās propagandas skolā aizliegums. Tās ir pozitīvas pārmaiņas, kas ir ļoti lēnas, bet es redzu sabiedrības atvērtību. Sešu gadu laikā sapratu, ka garīgā atdzimšana ir visas sabiedrības uzdevums un to nevar sasniegt īsā laikā - tas ir visas dzīves uzdevums. Pozitīva procesa dinamiku es redzu.
Norādījāt, ka esam pārsātināti ar brīvībām...
Pārprastām brīvībām - brīvība bez atbildības, brīvība, kurai paši nosakām robežas un kas nerespektē cilvēka dabu un sabiedrības kopējo labumu. Cilvēkiem sāk nepatikt tāda veida brīvība - viņi sāk redzēt tās destruktīvās sekas. Viena rietumu sabiedrības daļa mēģina īstenot šo pārprasto brīvību bez robežām, kas pārvēršas par patvaļu un egoismu. Diemžēl tā ir ievērojama cilvēku daļa, ietekmīga sabiedrības daļa, jo viņiem ir nauda un ietekme.
Jūs norādījāt, ka liberālā ideoloģija nav apmierinoša, arī , piemēram, autoritārisms pēc jūsu domām nav labs. Kādā iekārtā tad īsti būtu jādzīvo, lai salāgotu laicīgās un baznīcas intereses?
Baznīca piedāvā tā dēvēto Baznīcas sociālo mācību, kas nav tīri reliģiska mācība, bet kas ir dažādu zinātņu sintēze, respektējot Evaņģēlija principus un Dieva autoritāti - tajā ir sociāls vēstījums par to, kā sabiedrībā iekārtot struktūras, uz kādiem principiem tai būtu jābalstās, lai sabiedrība varētu funkcionēt un uzplaukt. Baznīcas sociālā mācība neuzspiež kaut kādu sabiedrības modeli, tā nav ne kapitālistiska, ne sociālistiska, bet tā nav arī kāda alternatīva šīm - tie principi ir pielietojami jebkurai no esošajām sabiedrībām. Mēs zinām, ka sociālisms sevi bija izsmēlis piedzīvoja krahu un nav dzīvotspējīga sistēma ilgtermiņā, pirmkārt, ateisma dēļ, un, otrkārt, absolutizētas materiālās dimensijas dēļ. Izrādījās, ka arī kapitālisms ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs - tas ignorē būtiskas cilvēku sabiedrības vajadzības, kļūstot pārāk egoistisks. Rietumu sabiedrībai ir jāmeklē alternatīva šīm divām sistēmām. Baznīcas sociālās mācības ieviešana dzīvē mīkstina pretrunas arī, piemēram, kapitālismā un dod saistvielu sabiedrībā, ieviešot kopējā labuma principu un atgādinot par cilvēka cieņas prioritāti - cilvēku nevar izmantot kā instrumentu citu mērķu sasniegšanai. Valstij būtu jāpalīdz katram pilsonim sasniegt savu pilnību - attīstīties kā personībai. Katrai struktūrai, kompānijai būtu primāri jāfokusējas nevis uz pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu, bet jāīsteno misija kopējā sabiedrības dzīvē. Ir jāsāk no cita gala! Kad ir tikai peļņa, ietekme un vara, tad tas ir elks, Zelta teļš, kas ir Vecajā derībā - tam ir ļoti liels jēdzieniskais un saturiskais piepildījums, tā ir metafora. Zelta teļš ir tas, ap ko grozās domas un dzīve. Ja Dievs un tuvākais ir dzīves centrā, tad tas vairs nav Zelta teļš. Savukārt, ja dzīves centrā ir kaut kas cits, tad agrāk vai vēlāk tas sāk cilvēku grauzt, stiprinot ego, ignorējot tuvākos. Tad arī rodas sekas - vīrus un sievas sāk mainīt vienu pēc otra vai beigās vispār neprecas un ir tikai partnerattiecības, bet prasa, lai partneriem dotu tādas pašas tiesības kā reāliem laulātajiem. Tā ir tā saistvielas drupināšana - par vislētāko cenu dabūt maksimumu.
Ar nākamo gadu sāksies vēlēšanu cikls. Nereti dzirdami pārmetumi baznīcām par to, ka tās savām draudzēm pamāca par pareizajām izvēlēm balsojot. Vai, jūsuprāt, tas ir pieņemami?
Katoliskajā baznīcā ir ļoti skaidri noformulēti principi, kas paredz, ka ne bīskapi, ne priesteri nevar kandidēt politiskajās partijās un tikt ievēlēti - tas ir aizliegts, bet tas nenozīmē, ka visiem baznīcas locekļiem tas ir aizliegts. Viņi ir sabiedrības locekļi, valsts pilsoņi, kuriem ir pienākums piedalīties vēlēšanās un arī tiesības kandidēt. Bet tas nenozīmē, ka baznīca veidotu savu partiju. Baznīca neaģitē ne par vienu partiju - tas ir mūsu princips. Mēs neidentificējamies ne ar vienu no partijām, bet vienlaikus analizējam politiku no ticības un morāles viedokļa. Mēs izvērtējam un skatāmies, kas tur sakrīt ar Baznīcas sociālās mācības principiem un morālo mācību. Ja kāda partija mēģina uzspiest amorālu likumu, tad mēs tā arī sakām, aicinot neatbalstīt šos politiķus. Tā man ir gadījies - kad kāds politiķis nodeklarē kādus savus plānus, kas ir klajā pretrunā ar Dieva baušļiem, tad es aicinu nebalsot par šo politiķi. Bet tie ir reti gadījumi, kad tiek nosaukti konkrēti vārdi. Pamatā mēs vērtējam viņu platformu. Mēs neejam politikā, mēs to vērtējam no cita leņķa.
Budžeta dalīšanas procesā finansējums iedalīts arī sagatavošanās darbiem pāvesta Franciska vizītei Latvijā 2018.gadā. Ko Latvijai nozīmēs pāvesta ierašanās?
Pāvesta vizīte vēl tikai tiek plānota, pāvests lēmumu vēl nav pieņēmis. Viņa vizīte Latvijā būtu ļoti svarīga - līdzīgi kā 1993.gadā, kad pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte visās trīs Baltijas valstīs izraisīja milzīgu pacēlumu, deva lielu impulsu, nostiprināja nācijas pašapziņu, savas vērtības apziņu. Vēl tagad satieku sabiedrības elites pārstāvjus, kuros vēl šodien tas impulss ir dzīvs - esmu pārsteigts par to, ka tas impulss tik ilgus gadus ir saglabājies. Viņiem it kā aizkars nokrita no acīm, jo līdz tam dzīvoja stereotipu varā. Saskaroties ar baznīcas augstāko pārstāvi, viņi saprata, ka var iedvesmoties citai dzīvei. Vizīte būtu ārkārtīgi svarīga, jo tā palīdzētu atjaunot saistvielu starp cilvēkiem, nostiprināt vērtību pamatu.
Apzinoties, ka daļa sabiedrības kļūst arvien liberālāk noskaņota, vai baznīcai, jūsuprāt, nebūtu jānāk pretim šiem cilvēkiem?
Baznīcai jārunā sabiedrībai saprotamā valodā - tā notiek tuvināšanās. Baznīca cenšas savu valodu pielāgot sabiedrības uztveres līmenim - te palīdz gan katehisms, gan arī Vatikāna otrā koncila materiāli, kas vērsti uz to, lai mēs atvērtos uz pasauli. Bet tas nenozīmē, ka tas notiek uz identitātes rēķina. Ir jāsaprot, ka vēstījuma pamatsatura, mantojuma vai dievišķās atklāsmes, ko mēs saņēmām, kodols nav maināms, mēs neesam saimnieki šai patiesībai. Patiesība ir tāda, kāda tā ir, ne pāvesta, ne koncila pilnvaras nesniedzas tik tālu, lai tās mainītu - nevienam nav tiesību atcelt, piemēram, bausli "Tev nebūs nokaut". Mums nav tādu tiesību. Mūsu pienākums ir izskaidrot šo patiesību un ielikt to mūsu dzīves reālijās, to pielietot pareizā veidā. Bieži vien ir interpretācijas jautājumi. Tā ir baznīcas pielāgošanās laikam, tas notiek, mainot izteiksmes formu, nevis saturu un būtību. Gadsimtu gaitā ticības patiesības tiek arvien labāk saprastas un precizētas. Gaidīt, ka baznīca pieņems pasaules noteikumus un teiks: "Dari, ko gribi, maini partnerus, stājies viendzimuma attiecībās" - tas nenotiks. Dievišķajā atklāsmē ir skaidri noformulēts, kas ir kas, un baznīca turpinās sludināt patiesību par Dieva mīlestību un par to, kas traucē to piedzīvot, kas ir grēks. Un grēku baznīca vienmēr sauks par grēku. Tas netiks pārdefinēts.
Šonedēļ katoļi svinēs Ziemassvētkus. Latvijā šiem svētkiem ir valstiski noteiktas brīvdienas. Vai brīvdienas, jūsuprāt, pienāktos arī pareizticīgo Ziemassvētkos?
Es uzskatu, ka arī pareizticīgajiem būtu jāiedod brīvdiena, lai viņi varētu svinēt. Tas būtu labs solis integrācijas virzienā, respektējot katra individualitāti, tostarp konfesionālo. Tas būtu skaists žests.
Bet cilvēkiem Latvijā - kāds ir Ziemassvētku gaidīšanas, Adventes laiks? Vai, nākot uz baznīcu, jūs jūtat pārmaiņas cilvēkos?
Ir pārmaiņas. Tagad ir gaidīšanas laiks, labdarības koncerti - cilvēki sāk noskaņoties uz citu vilni. Viņi ir atvērtāki gara dimensijai, un Ziemassvētkos īpaši, lai kā arī nebūtu, cilvēki kļūst labāki. Patiešām. Ir divi aspekti - tā ir mūsu kultūra, kurā Ziemassvētki ir klātesoši, un tas nāk arī pie neticīgajiem caur kultūru. Otrs aspekts tiek saukts par Dieva žēlastību, jo tīri racionāli un cilvēcīgi to nevar izskaidrot, bet to var nosaukt par eņģeļa spārna pieskārienu - Ziemassvētkos tev tā kā nolido garām eņģelis un pieskaras, un kaut kas notiek sirdī, ka gribas būt labākam.
Raksts no :http://www.leta.lv/plus/133A2C5C-2F17-23B9-DEAD-5CC322EA81A2/
Ko valsts var darīt, lai stiprinātu jūsu pieminēto dvēselisko dimensiju cilvēkā?
Valstij ir jāmēģina viss līdzsvarot, un viens no baznīcas sociālās mācības principiem ir kopējais labums. Ir jāskatās ne tikai uz to, kā pašam nopelnīt, bet arī to, kā dzīvot pārējiem. Redzu, ka pie mums cilvēki, kas kaut ko sasnieguši un ir pārtikuši, sāk domāt ilgtermiņā, saprotot, ka viņi grib dzīvot sakārtotā sabiedrībā. Pretējā gadījumā sabiedrība sāk drupt. Līdz ar to ir svarīgs kopējā labuma princips. Tad, kad dominē patēriņa sabiedrības attieksme, šis princips nedarbojas un sabiedrība drūp. Mēs redzam, ka arī Eiropas Savienībā partikulārās intereses sit arvien augstāku vilni. Domāju, ka ir pārāk vienkārši visu novelt uz populismu, kā to daudzi pašlaik dara. Viņi saka, ka cilvēki ir naivi un tie sliktie populisti vienkārši apmuļķo un aizrauj viņus sev līdzi. Protams, populisma vilnis ir redzams, bet tā nav izsmeļoša atbilde, jo ir jājautā par iemesliem, kāpēc šāda veida politiķi gūst lielākos panākumus daudzās valstīs. Cilvēki ir neapmierināti, pārsātinājušies ar ideoloģiju, ar ko tikuši baroti vismaz pēdējos gadu desmitos - ultra liberālismu, absolūto brīvību, kas nojauc vienojošu pamatu. Šī ideoloģija tika un tiek uzspiesta diezgan agresīvā veidā. Arī jautājumā par dažādām minoritātēm, sieviešu tiesībām tiek nojaukts līdzsvars un tie, kas ir vairākumā, jūtas kā minoritāte un nevar īstenot savas tiesības. Protams, sievietēm ir jābūt vienādām tiesībām ar vīriešiem, bet šie jēdzieni jāpiepilda ar atbilstošu saturu. Padomju laikos vienā sabiedrības daļā sievietes ideāls bija traktoriste, kura ir līdzvērtīga vīrietim un strādā vīriešu darbus. Jāuzsver, ka sievietei ir līdzvērtīga cilvēciskā cieņa, bet tas nenozīmē, ka jānonivelē visas atšķirības. Viņi paliek atšķirīgas būtnes ar savu misiju, aicinājumu, un viņi nevis jāpretstata viens otram, bet jāveido konstruktīva sadarbība. Radikālais feminisms to aizmirst un nonivelē atšķirības.
Runājot par ideoloģisko spiedienu, redzam, ka sabiedrībā sāk rūgt neapmierinātība un nevēlēšanās piekāpties spiedienam. Klajais materiālisms noved pie depresijas un psiholoģisku slimību saasinājuma, tas nepabaro cilvēka dvēseli. Ilgākā laika perspektīvā tas kļūst postošs. Mūsu valsts prioritātēs ir jānolīdzsvaro attiecības starp humanitāro jeb garīgo dimensiju un materiālo dimensiju. Ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamo ekonomisko izaugsmi, kas, protams, ir vajadzīga, bet mums vajag arī ilgtermiņa perspektīvu - kā rūpēties par Latvijas dvēseli. Tas jātulko saprotamā valodā un konkrētos ciparos, plānā - kā attīstīsim vērtību dimensiju mūsu sabiedrībā. Ilgtermiņā tas dos simtkārtīgu atdevi. Ja cilvēka prioritāte ir pēc iespējas vairāk nopelnīt un pēc iespējas labāk dzīvot pašam, tad viņš var iet pāri līķiem - deviņdesmitajos tam bija burtiska nozīme, vide bija ļoti raiba, bija reketu kari. Tagad tas ir mainījies un notiek daudz smalkākā veidā - caur shēmām, ietekmju grupu virzītām lietām. Tas notiek, jo ir problēmas ar sirdsapziņu un vērtībām, kā arī ir pieaudzis egoisms. Publiski tas netiek teikts, bet sistēmas apakšā ir haizivis, kuras apēd mazākos. Bet, ja mēs vērtību dimensiju iestrādājam jau izglītības sistēmā, mediju politikā, kultūrā, tad sabiedrības apziņa mainās. Jo sabiedrību var ietekmēt. Es nepiekrītu tam, ka likumi ir neitrāli, ka ar to palīdzību nevar regulēt sabiedrību - esmu pārliecināts, ka likumiem ir milzīga audzinoša nozīme. Likumi var pavērt elles vārtus un ļaut pašu ļaunāko manifestēt uz āru, bet ar likuma palīdzību ļaunumu var arī ierobežot. Redzu ļoti pozitīvu ietekmi tam, ka Satversmē ierakstītas kristīgās vērtības. Pagāja daži gadi, un es redzu attieksmes maiņu pret kristīgajām vērtībām.
Ko nozīmē šī attieksmes maiņa? Kā tā izpaužas?
Piemēram, medijos, konkrētu ministriju pārstāvju izteikumos kā aksioma tiek pieņemts, ka vērtības ir mūsu valsts pamatos, ka tās ir klātesošas, ka tās ir jāatzīst un jāatbalsta. Tas nozīmē stiprināt vērtību pamatus, jo kristīgās vērtības tāpat kā sekulārās vērtības ir eiropeiskā dimensija, ar ko mēs esam savienoti ar rietumiem, bet latviskā dzīvesziņa ir specifiskā Latvijas dimensija, kas izšķir mūsu oriģinalitāti. Saliekot šīs dimensijas, veidojas sabiedrības vērtību pamats, un tikai tad, ja tas ir kopīgs, tad tas ir cements, kas savieno sabiedrības, valsts ēku. Ja saistvielas nav, tad ir klajš egoisms, lobiju diktatūra. Mēs tad pārvēršamies par totalitāru valsti. Vienojošo vērtību, kas visiem ir saistošas - caur likumu, audzināšanu, sabiedrības pozitīvo spiedienu - pamats ir ļoti svarīgs, tāpēc svarīgi, ka mūsu Satversmē tas tiek ierakstīts, pretējā gadījumā viss kļūst subjektīvs un valstij nav instrumentu, kā šīs vērtības ieaudzināt.
Ja runā par vērtībām, kas ierakstītas normatīvajos aktos, jāatceras par tā dēvētajām tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, kuru pieņemšanu pavadīja ļoti asas diskusijas. Kā vērtējat to, ka minētās vadlīnijas izraisīja tik lielu viedokļu vētru?
Tik asas diskusijas liecina, ka sabiedrībā valda ļoti liels subjektīvisms. Ja Parlaments nobalso par grozījumiem, tad tas nozīmē, ka vairums likumdevēju apzinās, ka ir svarīgi jau no skolas sola nodrošināt to, ka likumi ierobežo ļauno, ka ierobežo ideoloģisko spiedienu uz sabiedrību. Ideoloģisko spiedienu, piemēram, par to, ka cilvēks kopš dzimšanas nav vīrietis vai sieviete, bet zināmā vecumā var izvēlēties, kas viņš vēlas būt. Šāda pieeja ir ļoti destruktīva - jo cilvēks taču ieņemšanas brīdī saņem savu identitāti. Protams, nerunāju, piemēram, par hermafrodītiem, bet tad, kad cilvēks piedzimst normālā sievietes vai vīrieša miesā, tad nav variantu. Bērniem teikt, ka, nē, nē, tas vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tas, kā tu jūties, tu vari mainīt dzimumu, stāstot arī to, ka viendzimuma attiecības ir viens no normālajiem attiecību veidiem, - tam ir destruktīva ietekme uz viņiem. Bērni uzticas un nopietni uztver to, ko viņiem stāsta, viņi ir ļoti ievainojami. Līdz ar to ir pieņemts valsts līmeņa lēmums, ka tā nedrīkst darīt. Protams, ir tie, kuri domā citādāk, tie, kuri aizstāv to, ka cilvēks ir būtne, kas nav nodefinēta līdz ar ieņemšanas brīdi. Tā ir milzīga cīņa par cilvēka identitāti, cieņu, jo ar šāda veida manipulācijām cilvēka cieņa tiek sabradāta, bet identitātes robežas - nojauktas. Tas ir ārkārtīgi bīstami, tāpēc konfesiju vadītāji izteicās par labu tam, lai šādas izmaiņas tiktu likumdošanā ieviestas. Ļoti žēl, ka bija tik asas diskusijas. Biju pārsteigts par milzīgo pret likumdevējiem vērsto žults un kritikas vilni. Tas liecina, ka daļā sabiedrības trūkst izpratnes par pamatlietām un to, ka, ja iesim tajā virzienā, tad stāvēsim bezdibeņa malā, gatavojoties tajā iekrist. Mums vajag meklēt veidus, kā sabiedrību vienot, kā nostiprināt minēto saistvielu. Ir plaisa starp nabagajiem un bagātajiem, latviešiem un krieviem, ir visādas robežšķirtnes. Mums jāmeklē tas, kas mūs vieno, kā kopīgi nostāties uz vienota pamata.
Kāda tad ir baznīcas loma sabiedrības saliedēšanā? Kā baznīca var ietekmēt tos cilvēkus, kas vēl nav nonākuši līdz baznīcai?
Mūsu darbības lauks ir baznīcas locekļi. Katolisko baznīcu apmeklē visu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Mēs pulcinām visus, skaidrojot baznīcas mācību un nešķirojot. Ja runā par to, kā baznīcas darbs norit uz āru, tad mums ir ļoti laba sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām - mēs runājam vienā balsī uz āru saistībā ar vērtībām, kam sabiedrībā būtu jābūt prioritārām. Ir ekumēniskā dimensija, kā arī mēģinām būt dialogā ar to sabiedrības daļu, kas nenāk uz baznīcu. Es, piemēram, labprāt piedalos gan Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā, gan dažādās nereliģiskās konferencēs - jābūt dialogā ar sabiedrību, nepieciešams uzklausīt un izteikt savu nostāju. Lai gan apzinos, ka plaisa mūsu sabiedrībā ir liela, tomēr biju patīkami pārsteigts, ka baznīcas vārdos cilvēki ieklausās. Kad tu runā, tevi dzird. Esmu bieži sastapies ar cilvēkiem laicīgos pasākumos, kas pauž atbalstošus un piekrītošus vārdus manis teiktajam. Tas liecina par to, ka ir kontakts, ka Latvijas sabiedrība nav kurla. Mūsu cilvēki domā un seko līdzi procesiem - tā ir cerības zīme.
Jūsu pieminētā sabiedrības liberālā daļa baznīcas vēstījumus nereti dēvē par tumsonību. Kā baznīca var izbēgt no tādas attieksmes? Vai tas vispār ir iespējams?
Mēs netaisāmies bēgt - mūsu uzdevums ir runāt pēc iespējas saprotamā valodā, arī ar tiem, kas apgalvo par tumsonību. Viņi seko stereotipiem - jau sākot ar Apgaismības laikmetu, notika ļoti asa vēršanās pret baznīcu, cenšoties to izskaust. Līdz šodienai joprojām ir saglabājusies vēlme stumt baznīcu laukā no sabiedriskās dzīves, no publiskā sektora, un šo līniju diemžēl turpināja arī PSRS laikā, atražojot stereotipus par to, ka baznīca ir tumsonības perēklis. Tagad, kad komunisma laiks beidzies, cilvēku apziņā smadzeņu skalošanas rezultāts palika, jo ne jau visi tūlīt atrada informāciju, kas saturēja objektīvu patiesību. Līdz ar to uz šiem stereotipiem sāka klāties virsū ideoloģija, kas nāca no rietumiem, kas arī saka, ka baznīca ierobežo cilvēku, viņa brīvību, vajadzības, ka viduslaikos bija tikai inkvizīcija un slepkavības. Vienkārši tiek izcelts un pastiprināts viss negatīvais, vairākkārtīgi sabiezinot krāsas. Priekšstatu par baznīcu veido stereotipi, neobjektīva informācija, tāpēc varu tikai ieteikt iepazīties ar to, kas ir baznīca, un to, kā ir bijis patiesībā. Piemēram, slavenie viduslaiki, ko dēvē par tumšo laikmetu, bija universitāšu uzplaukuma laikmets, tās radās caur katedrāļu skolām, un visbiežāk izcilākie zinātnieki bija baznīcas pārstāvji. Baznīca bija telpa, kurā attīstījās zinātne, izglītība, karitatīvā reliģijas dimensija.
Uzsvērāt objektīvas informācijas nozīmību. Tā kā patlaban atrodamies zināmos informatīvā kara apstākļos, vai baznīcai ir sava misija šajā laikā un vai tai ir jāpiedalās "patiesības" izgaismošanā?
Protams! Tā ir baznīcas misija - sludināt labo vēsti par to, ka Dievs mīl cilvēku un ka Dieva dēls ir atdevis savu dzīvību, lai atbrīvotu cilvēku no ļaunuma varas, no stereotipiem, ierobežojumiem, nespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Baznīcas uzdevums ir sludināt Dieva valstību, kas nozīmē sludināt objektīvo patiesību, ko cilvēcei atklājis Dievs. Tad, kad mēs bez ideoloģiskiem piemaisījumiem nodarbojamies ar zinātni, tad nonākam pie līdzīgiem secinājumiem, kādus jau no paša sākuma pasaka teoloģija. Baznīcai ir jāskaidro patiesība. Laba ziņa ir tā, ka Pāvests Francisks atzīts par piekto ietekmīgāko cilvēku pasaulē - viņš jau to vien dara kā sludina patiesību. Viņš nav militāras lielvaras pārstāvis - vienīgais viņa ierocis ir viņa sludinātais vārds un patiesība.
Kā baznīcas dzīvi ietekmē pasaulē notiekošā migrantu krīze un to pavadošā kritika un, iespējams, bailes pret citām, Latvijā mazāk pazīstamām, izplatītām reliģijām?
Tas ir izaicinājums. Latvijā pagaidām šī problēma nav samilzusi. Mēs zinām, kas notiek citās valstīs, bet Latvija līdz šim nav piedzīvojusi musulmaņu bēgļu plūdus, līdz ar to atrodas tādā kā eksperimentēšanas stadijā. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru mums jātiek kaut kādā veidā galā. Šajā ziņā baznīcai ir sava mācība un principi, ko esam aicināti ievērot. Piemēram, viens no Vatikāna otrā koncila dokumentiem ir dekrēts par katoliskās baznīcas attieksmi pret nekristīgām reliģijām. Mēs esam par to, lai ar cieņu izturētos pret katru no lielajām pasaules reliģijām, un islāms ir viena no tām. Saistībā ar bēgļiem zinām, ka Pāvests Francisks viennozīmīgi ir par to, ka bēgļi jāuzņem. Es tikai vēlos piebilst, ka, protams, mums ir rūpīgi jāšķiro bēgļi - teroristus mums nevajag. Nevajag arī tos, kas vienkārši grib dzīvot uz pabalstiem un parazitēt uz rietumu sabiedrības rēķina. Bet bēgļi, kas reāli bēg no kara, glābdami savu dzīvību un cilvēcisko cieņu, un ja tas attiecas uz kristiešiem, kuri bēg, lai saglabātu savu ticību (jo teroristi viņus spiež mainīt ticību), mūsu iespēju robežās viņi ir jāpieņem.
2010.gadā, jums kļūstot par arhibīskapu, teicāt, ka viena no jūsu prioritātēm ir Latvijas garīgā atdzimšana. Vai šo gadu laikā redzat, ka izdevies kaut ko darīt šī mērķa sasniegšanai?
Notiek spēkošanās par to, kas beigās uzvarēs. Es redzu diezgan daudz cerības zīmju - redzu, ka vēstījums ir atbalsojies dažādos sabiedrības slāņos, ka cilvēki ieklausās šajā vēstī, domā par to. Redzu dažus pozitīvus augļus - piemēram, fakts, ka mani ievēlēja par gada Eiropas cilvēku diezgan drīz pēc tam, kad nācu klajā ar šo vēstījumu. Arī tiku uzaicināts Latvijas Zinātņu akadēmijā par Goda locekli, tāpat arī tiku uzaicināts Latvijas Universitātes Padomnieku konventā. Es redzu, ka ir interese par šo vēsti, ir arī izmaiņas likumdošanā - kristīgās vērtības Satversmē, amorālās propagandas skolā aizliegums. Tās ir pozitīvas pārmaiņas, kas ir ļoti lēnas, bet es redzu sabiedrības atvērtību. Sešu gadu laikā sapratu, ka garīgā atdzimšana ir visas sabiedrības uzdevums un to nevar sasniegt īsā laikā - tas ir visas dzīves uzdevums. Pozitīva procesa dinamiku es redzu.
Norādījāt, ka esam pārsātināti ar brīvībām...
Pārprastām brīvībām - brīvība bez atbildības, brīvība, kurai paši nosakām robežas un kas nerespektē cilvēka dabu un sabiedrības kopējo labumu. Cilvēkiem sāk nepatikt tāda veida brīvība - viņi sāk redzēt tās destruktīvās sekas. Viena rietumu sabiedrības daļa mēģina īstenot šo pārprasto brīvību bez robežām, kas pārvēršas par patvaļu un egoismu. Diemžēl tā ir ievērojama cilvēku daļa, ietekmīga sabiedrības daļa, jo viņiem ir nauda un ietekme.
Jūs norādījāt, ka liberālā ideoloģija nav apmierinoša, arī , piemēram, autoritārisms pēc jūsu domām nav labs. Kādā iekārtā tad īsti būtu jādzīvo, lai salāgotu laicīgās un baznīcas intereses?
Baznīca piedāvā tā dēvēto Baznīcas sociālo mācību, kas nav tīri reliģiska mācība, bet kas ir dažādu zinātņu sintēze, respektējot Evaņģēlija principus un Dieva autoritāti - tajā ir sociāls vēstījums par to, kā sabiedrībā iekārtot struktūras, uz kādiem principiem tai būtu jābalstās, lai sabiedrība varētu funkcionēt un uzplaukt. Baznīcas sociālā mācība neuzspiež kaut kādu sabiedrības modeli, tā nav ne kapitālistiska, ne sociālistiska, bet tā nav arī kāda alternatīva šīm - tie principi ir pielietojami jebkurai no esošajām sabiedrībām. Mēs zinām, ka sociālisms sevi bija izsmēlis piedzīvoja krahu un nav dzīvotspējīga sistēma ilgtermiņā, pirmkārt, ateisma dēļ, un, otrkārt, absolutizētas materiālās dimensijas dēļ. Izrādījās, ka arī kapitālisms ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs - tas ignorē būtiskas cilvēku sabiedrības vajadzības, kļūstot pārāk egoistisks. Rietumu sabiedrībai ir jāmeklē alternatīva šīm divām sistēmām. Baznīcas sociālās mācības ieviešana dzīvē mīkstina pretrunas arī, piemēram, kapitālismā un dod saistvielu sabiedrībā, ieviešot kopējā labuma principu un atgādinot par cilvēka cieņas prioritāti - cilvēku nevar izmantot kā instrumentu citu mērķu sasniegšanai. Valstij būtu jāpalīdz katram pilsonim sasniegt savu pilnību - attīstīties kā personībai. Katrai struktūrai, kompānijai būtu primāri jāfokusējas nevis uz pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu, bet jāīsteno misija kopējā sabiedrības dzīvē. Ir jāsāk no cita gala! Kad ir tikai peļņa, ietekme un vara, tad tas ir elks, Zelta teļš, kas ir Vecajā derībā - tam ir ļoti liels jēdzieniskais un saturiskais piepildījums, tā ir metafora. Zelta teļš ir tas, ap ko grozās domas un dzīve. Ja Dievs un tuvākais ir dzīves centrā, tad tas vairs nav Zelta teļš. Savukārt, ja dzīves centrā ir kaut kas cits, tad agrāk vai vēlāk tas sāk cilvēku grauzt, stiprinot ego, ignorējot tuvākos. Tad arī rodas sekas - vīrus un sievas sāk mainīt vienu pēc otra vai beigās vispār neprecas un ir tikai partnerattiecības, bet prasa, lai partneriem dotu tādas pašas tiesības kā reāliem laulātajiem. Tā ir tā saistvielas drupināšana - par vislētāko cenu dabūt maksimumu.
Ar nākamo gadu sāksies vēlēšanu cikls. Nereti dzirdami pārmetumi baznīcām par to, ka tās savām draudzēm pamāca par pareizajām izvēlēm balsojot. Vai, jūsuprāt, tas ir pieņemami?
Katoliskajā baznīcā ir ļoti skaidri noformulēti principi, kas paredz, ka ne bīskapi, ne priesteri nevar kandidēt politiskajās partijās un tikt ievēlēti - tas ir aizliegts, bet tas nenozīmē, ka visiem baznīcas locekļiem tas ir aizliegts. Viņi ir sabiedrības locekļi, valsts pilsoņi, kuriem ir pienākums piedalīties vēlēšanās un arī tiesības kandidēt. Bet tas nenozīmē, ka baznīca veidotu savu partiju. Baznīca neaģitē ne par vienu partiju - tas ir mūsu princips. Mēs neidentificējamies ne ar vienu no partijām, bet vienlaikus analizējam politiku no ticības un morāles viedokļa. Mēs izvērtējam un skatāmies, kas tur sakrīt ar Baznīcas sociālās mācības principiem un morālo mācību. Ja kāda partija mēģina uzspiest amorālu likumu, tad mēs tā arī sakām, aicinot neatbalstīt šos politiķus. Tā man ir gadījies - kad kāds politiķis nodeklarē kādus savus plānus, kas ir klajā pretrunā ar Dieva baušļiem, tad es aicinu nebalsot par šo politiķi. Bet tie ir reti gadījumi, kad tiek nosaukti konkrēti vārdi. Pamatā mēs vērtējam viņu platformu. Mēs neejam politikā, mēs to vērtējam no cita leņķa.
Budžeta dalīšanas procesā finansējums iedalīts arī sagatavošanās darbiem pāvesta Franciska vizītei Latvijā 2018.gadā. Ko Latvijai nozīmēs pāvesta ierašanās?
Pāvesta vizīte vēl tikai tiek plānota, pāvests lēmumu vēl nav pieņēmis. Viņa vizīte Latvijā būtu ļoti svarīga - līdzīgi kā 1993.gadā, kad pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte visās trīs Baltijas valstīs izraisīja milzīgu pacēlumu, deva lielu impulsu, nostiprināja nācijas pašapziņu, savas vērtības apziņu. Vēl tagad satieku sabiedrības elites pārstāvjus, kuros vēl šodien tas impulss ir dzīvs - esmu pārsteigts par to, ka tas impulss tik ilgus gadus ir saglabājies. Viņiem it kā aizkars nokrita no acīm, jo līdz tam dzīvoja stereotipu varā. Saskaroties ar baznīcas augstāko pārstāvi, viņi saprata, ka var iedvesmoties citai dzīvei. Vizīte būtu ārkārtīgi svarīga, jo tā palīdzētu atjaunot saistvielu starp cilvēkiem, nostiprināt vērtību pamatu.
Apzinoties, ka daļa sabiedrības kļūst arvien liberālāk noskaņota, vai baznīcai, jūsuprāt, nebūtu jānāk pretim šiem cilvēkiem?
Baznīcai jārunā sabiedrībai saprotamā valodā - tā notiek tuvināšanās. Baznīca cenšas savu valodu pielāgot sabiedrības uztveres līmenim - te palīdz gan katehisms, gan arī Vatikāna otrā koncila materiāli, kas vērsti uz to, lai mēs atvērtos uz pasauli. Bet tas nenozīmē, ka tas notiek uz identitātes rēķina. Ir jāsaprot, ka vēstījuma pamatsatura, mantojuma vai dievišķās atklāsmes, ko mēs saņēmām, kodols nav maināms, mēs neesam saimnieki šai patiesībai. Patiesība ir tāda, kāda tā ir, ne pāvesta, ne koncila pilnvaras nesniedzas tik tālu, lai tās mainītu - nevienam nav tiesību atcelt, piemēram, bausli "Tev nebūs nokaut". Mums nav tādu tiesību. Mūsu pienākums ir izskaidrot šo patiesību un ielikt to mūsu dzīves reālijās, to pielietot pareizā veidā. Bieži vien ir interpretācijas jautājumi. Tā ir baznīcas pielāgošanās laikam, tas notiek, mainot izteiksmes formu, nevis saturu un būtību. Gadsimtu gaitā ticības patiesības tiek arvien labāk saprastas un precizētas. Gaidīt, ka baznīca pieņems pasaules noteikumus un teiks: "Dari, ko gribi, maini partnerus, stājies viendzimuma attiecībās" - tas nenotiks. Dievišķajā atklāsmē ir skaidri noformulēts, kas ir kas, un baznīca turpinās sludināt patiesību par Dieva mīlestību un par to, kas traucē to piedzīvot, kas ir grēks. Un grēku baznīca vienmēr sauks par grēku. Tas netiks pārdefinēts.
Šonedēļ katoļi svinēs Ziemassvētkus. Latvijā šiem svētkiem ir valstiski noteiktas brīvdienas. Vai brīvdienas, jūsuprāt, pienāktos arī pareizticīgo Ziemassvētkos?
Es uzskatu, ka arī pareizticīgajiem būtu jāiedod brīvdiena, lai viņi varētu svinēt. Tas būtu labs solis integrācijas virzienā, respektējot katra individualitāti, tostarp konfesionālo. Tas būtu skaists žests.
Bet cilvēkiem Latvijā - kāds ir Ziemassvētku gaidīšanas, Adventes laiks? Vai, nākot uz baznīcu, jūs jūtat pārmaiņas cilvēkos?
Ir pārmaiņas. Tagad ir gaidīšanas laiks, labdarības koncerti - cilvēki sāk noskaņoties uz citu vilni. Viņi ir atvērtāki gara dimensijai, un Ziemassvētkos īpaši, lai kā arī nebūtu, cilvēki kļūst labāki. Patiešām. Ir divi aspekti - tā ir mūsu kultūra, kurā Ziemassvētki ir klātesoši, un tas nāk arī pie neticīgajiem caur kultūru. Otrs aspekts tiek saukts par Dieva žēlastību, jo tīri racionāli un cilvēcīgi to nevar izskaidrot, bet to var nosaukt par eņģeļa spārna pieskārienu - Ziemassvētkos tev tā kā nolido garām eņģelis un pieskaras, un kaut kas notiek sirdī, ka gribas būt labākam.
Raksts no :http://www.leta.lv/plus/133A2C5C-2F17-23B9-DEAD-5CC322EA81A2/
