Pārdomas Adventa laikam - ļaut Dievam sevi mīlēt

Lai palīdzētu izdzīvot Adventa laiku, piedāvājam priestera Andra Ševela MIC sagatavotās pārdomas. Tajās priesteris aicina spert četrus soļus pretī Kristus mīlestībai, izlasot katrā Adventa svētdienā vienu "soli". Pirmā svētdiena gan ir aizvadīta, bet lai tas netraucē spert pirmo soli!

Uz šīm pārdomām mani vedināja kāds nesen dzirdēts stāsts par cilvēku, kurš, netikdams galā ar savas dzīves bezjēdzības sajūtu, meklēja psihologa palīdzību, jo jau ilgāku laiku jutās nelaimīgs. Psihologs, viņu uzklausījis, sacīja: „Varbūt jums vajadzētu nodibināt ģimeni?”, uz ko vīrietis atbildēja: „Man ir jauka sieva, kuru es mīlu, tomēr tajā nerodu pilnīgu piepildījumu.” Psihologs turpināja: „Nu, tad padomājiet par bērniem, jo viņi nes tik daudz prieka!” „Mums ir četri bērni, bet, neraugoties uz to, manī joprojām ir šī tukšuma sajūta.” „Varbūt Jums jāsāk ceļot? Pasaule ir tik daudzveidīga un skaista – tas paplašinās jūsu redzesloku.” „Paldies par padomu, bet mans darbs ir saistīts ar ceļojumiem. Es braucu no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti, bet arī tajā nerodu dzīves jēgu.” Nezinādams, ko vēl ieteikt, psihologs piedāvāja: „Ziniet, pie mums ir atbraucis cirks. Aizejiet šovakar uz izrādi un vienkārši atpūtieties.” „Es nevaru iet uz cirku atpūsties”, skumji atbildēja vīrietis. „Esmu šī cirka klauns un šovakar man jāuzstājas...”

Tā nu tas reiz ir: cilvēks var uzjautrināt citus, tajā pašā laikā dziļi sirdī izjusdams skumjas. Varbūt arī tu ej cauri dzīves posmam, kad nesaskati savai dzīvei jēgu un tāpēc neesi laimīgs? Varbūt vēlies būt ticīgs, bet nezini, kā to panākt? Bet Jēzus arī šodien vēršas pie tevis ar neparastu priekšlikumu. Gribi zināt, ar kādu? Nu, tad ieklausies un pārliecinies pats!

Mēs esam iesākuši kārtējo Adventa laika posmu. To var aizvadīt ierastajā steigā, neiegūstot it neko savai garīgajai dzīvei. Taču var notikt arī savādāk. Varbūt tieši šis Advents būs laiks, kas izmainīs tavu dzīvi?! Adventa četras svētdienas var kļūt par četriem svarīgiem soļiem, kas atvērs tavu sirdi Kristus mīlestībai.

Pirmais solis: Dievs tevi mīl un Viņam ir brīnišķīgs plāns tavai dzīvei.

Es nezinu, kāda ir tava mīlestības pieredze, no kādas ģimenes tu nāc un kādas grūtības esi piedzīvojis pagātnē. Es nezinu tavas problēmas un vilšanās. Taču, ja tu jūties nemīlēts, atstumts, citu nepieņemts, tad zini, ka ir Kāds, kurš tevi ļoti mīl un nekad nepārstāj tev ticēt. Šīs Kāds ir Jēzus Kristus, kurš ik brīdi sirds dziļumos Tev nemitējas atkārtot: „Es tevi mīlu!” Dievam nav nosacījumu, lai varētu tevi mīlēt. Viņš mīl tevi tādu, kāds esi šajā brīdi, neraugoties uz taviem grēkiem, trūkumiem un nepilnībām. Dievs tevi mīl ar beznosacījuma mīlestību, un tas nozīmē, ka visa tavas dzīves nesakārtotība, problēmas, vājības un grēki ir iespēja atvērties Viņa mīlestībai, kas vienmēr paliek uzticīga. Dievs ir visvarens un dara visu, ko vēlas, bet ir viena lieta, ko Viņš nespēj – Viņš nespēj pārstāt mīlēt: „Jo kalni var atkāpties un pakalni nodrebēt, bet mana žēlsirdība neatkāpsies no tevis.” (Is 54, 10)

Lai Dievs tevi mīlētu, tev nav jāizliekas par to, kas patiesībā neesi. Viņš tevi mīl tādu, kāds esi. Viņš ne tikai pieņem tevi, bet tu arī esi Viņa prieks. Ikvienam Viņš saka: „Tu esi mans mīļotais dēls/mīļotā meita, kas man ļoti patīk.” (Mt 3, 17) Dievs tevi mīl ar taviem trūkumiem un nepilnībām. Viņš tevi mīl nevis tāpēc, ka tu esi labs vai slikts, bet gan tāpēc, ka mēs visi esam Viņa bērni.

DIEVS TEVI MĪL, un vienīgā lieta, ko Viņš lūdz no tevis, ir tā, lai tu ieticētu Viņam un Viņa mīlestībai un uzticētos Viņa ceļiem vairāk nekā savējiem. Galvenais, ko Dievs no mums lūdz ir nevis pašu spēkiem mīlēt Dievu, bet gan vispirms ļaut Viņam mūs mīlēt. Parādi Kungam, ka tu gribi piedzīvot mīlestību, kādu Viņš tev vēlas dot.

Nevis mēs esam tie, kuriem jāmēģina iet pie Dieva, bet Viņš ir tas, kurš nāk pie mums. Mums nav jācenšas tuvoties Viņam, bet jāļauj, lai Viņš tuvojas mums! Pirms mēs Viņu meklējām, Viņš jau nāk mums pretī, Viņš pirmais mūs mīl. Savā lielajā mīlestībā Dievs atdeva Debesu lielāko Dārgumu, savu vienīgo Dēlu, lai mēs iegūtu mūžīgo dzīvību (sal. Jņ 3, 16).

Tev jāzina, ka Dievam ir brīnišķīgs plāns tavai dzīvei. Viņš vēlas, lai tu jau šeit, virs zemes, būtu laimīgs. Viņš tevi radīja brīvu un respektē tavus lēmumus. Savā mīlestībā Viņš dod tev iespēju izvēlēties, Viņš nekad nevienu nespiež kaut ko darīt. Kā mīlošs Tēvs Viņš ir „bezspēcīgs”, ja kāds Debesu valstības vietā izvēlas elli. Tāpēc Viņš vienkārši lūdz: „Ja tu gribi... atbildi man.” Atbildi Viņam tagad un ļauj sevi mīlēt. Un tu redzēsi, kā izmainīsies tava dzīve. Vienīgā lieta, ko Dievs gaida no mums, ir atvērta sirds uz Viņa mīlestību. Viņam ir daudzkārt labāks plāns mūsu dzīvei nekā mums pašiem. Viņš neko neatņem, tieši otrādi – dāvā visu un krietni vien vairāk nekā lūdzam un spējam iedomāties.

Aizdedzot pirmo sveci Adventa vainagā, lūgsimies viens par otru un ar paļāvību dāvāsim Dievam mūsu sirdis, lai Viņš tās piepildītu ar savu mīlestību. Svētīgu Adventa pirmo nedēļu! Tiksimies katru nākamo Adventa svētdienu, pārdomājot turpmākos soļus Kristus mīlestības virzienā.

Otrais solis: No kurienes rodas problēmas?

„Ja Dievs visu zina, visu var un mūs mīl, tad no kurienes rodas ļaunums un problēmas?” Šo jautājumu uzdod ikviens, kad savā dzīvē sastopas ar ciešanām, slimībām, netaisnībām un nāvi. Mēs labi zinām, kā atrisināt ikdienišķās nebūšanas. Piemēram, ja niķojas automašīna, mēs dodamies uz servisu pie mehāniķa, lai viņš novērstu bojājumu. Ja nestrādā pulkstenis, steidzam pie pulksteņu meistara, lai to salabotu. Taču pie kā mums vērsties, ja dzīvē kaut kas nav kārtībā? Ja pasaulē vai mūsu personīgajā dzīvē lietas nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt, mums jāiet pie šīs pasaules un cilvēka Radītāja un jājautā Viņam, kas īsti ir noticis.

Adventa otrās svētdienas Evaņģēlija fragmentā mēs lasām par Jāni Kristītāju, kurš norāda, ka grēks ir visa ļaunuma dziļākais cēlonis un aicina sagatavot ceļu Kungam, kurš nāk mūs atbrīvot. Baznīcā jau no seniem laikiem ir labi pazīstama Gaismas liturģija, kurā tiek izmantotas divas vienkāršas, bet ļoti uzrunājošas zīmes: tumsa un gaisma. Arī Adventa laikā svinētās Rorātmises, kas ir veltītas Vissvētās Jaunavas Marijas godam, iesākas tumšā dievnamā un gaisma tiek ieslēgta, tikai iesākoties „Gods Dievam augstumos” dziedājumam. Mums ir svarīgi saprast šo liturģisko zīmju nozīmi.

Tumsa simbolizē mūsu garīgo aklumu un grēku, kurā visi atrodamies. Šī tumsa atklāj patiesību par grēka realitāti un to, ka grēka sakne meklējama cilvēka sirdī. Tāpat kā eksistē fiziskā tumsa, tā arī eksistē garīgā tumsa: lepnība, egoisms, slinkums, skaudība, naids, mantkārība, nešķīstība, slepkavība un kā grēka sekas arī nāve (Mk 7, 21). Tumsa simbolizē visus tos grēkus, ar kuriem katru dienu sastopamies savā dzīvē. Kad atrodies tumsā, tu esi viens un nespēj redzēt cilvēkus, kuri tev ir blakus, – tu jūti tikai pats savu elpu. Šī dziļā mūsos esošā tumsa izpaužas kā nespēja mīlēt otru cilvēku. Apustulis Jānis savā vēstulē raksta: „Kas saka, ka viņš ir gaismā, un ienīst savu brāli, tas vēl aizvien ir tumsībā.” (1 Jņ 2, 9)

Svētais Jānis Hrizostoms atklāj, ka grēks ir līdzīgs jūgam jeb sakām uz zirga kakla. Tās mūs liec lejup un neļauj redzēt neko citu kā vienīgi savu nabu. Kad Ieva un Ādams sagrēkoja, viņi piedzīvoja ontoloģisko – savas esības nāvi, jo atmeta Dievu un Viņa mīlestību, un līdz ar to atteicās no dzīvības Avota. Tāpēc arī grēka sekas ir garīgā nāve, kas ir daudz traģiskāka par fizisko nāvi un ciešanām. Brīdī, kad cilvēks sagrēkoja, viņš kļūva par grēka vergu, nespējīgu patiesi mīlēt un darīt labu. Tāpēc viņš ir gatavs uz visu, lai tikai justos mīlēts un cienīts, jo tas nozīmē to, ka viņš dzīvo. Cik bieži laime tiek meklēta naudā, slavā, karjerā, atkarībās, otras personas dievināšanā, pārlieku tai pieķeroties! Taču šī patiesībā ir kalpošana elkiem, kas novērš no realitātes un rada ilūziju, ka cilvēks pats saviem spēkiem var uzcelt paradīzi zemes virsū. Mēs varam tam ilgi nepiekrist, apslāpēt savu sirdsapziņu, bet patiesība paliek: mēs visi esam grēcinieki. Tikai tad, kad atzīsim šo patiesību, mēs varēsim spert nākamo soli garīgajā dzīvē – saņemt Dieva žēlsirdību.

Kad Gaismas liturģijas laikā tumšajā dievnamā tiek ieslēkta gaisma, kas ir dzīvā Kristus simbols, tad acumirklī izzūd tumsa. Un tad tu redzi, ka neesi viens, bet tev blakus ir brāļi un māsas un tu atklāj, ka ir kāds glābšanas ceļš gan tavai, gan citu cilvēku dzīvei. Labā vēsts, kuru mums sludina Baznīca, ir tā, ka Kristus ir salauzis grēka un nāves varu, Viņš ir uzvarējis sātanu un šodien nāk Savā spēkā, lai mums no kakla noņemtu šīs grēka sakas un dāvātu iespēju sākt jaunu dzīvi: „vairs nedzīvojot sev, bet Tam, kurš par mums nomira un augšāmcēlās.” (2 Kor 5, 15)

Aizdedzot jau otro sveci Adventa vainagā, ar prieku atzīsim Kristu par savu Glābēju un steigsimies pie Tā, kurš mūs mīl un gaida. Pieņemsim savā sirdī lēmumu iekšēji atgriezties un nekavēsimies pirms svētkiem doties pie grēksūdzes, lai saņemtu Dieva piedošanu un piedzīvotu patieso prieku un mieru. Svētīgu Adventa otro nedēļu!

 Trešais solis: Vienīgais glābiņš cilvēkam

Jau kopš novembra beigām mūsu pilsētu ielās un lielveikalos valda pirmssvētku drudzis – kņada, steiga, dāvanu pirkšana... Taču, kad atnāk Ziemassvētki un svētku dāvanas izdalītas, atstājot aiz sevis saplēsto iesaiņojumu pēcgaršu, daudziem sirdī iezogas tāds kā tukšums, kā bailes, vientulība, un pat nepanesamas sāpes.

Kāpēc? Kāpēc gan tas tā ir? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka cilvēks dzīvē meklē kaut ko, kas spēj sniegt jēgu viņa dzīvei un piepildīt sirds ilgas. Bet ar dārgām dāvanām un greznām viesībām sirdi nepievilsi, jo Dievs mūs nav radījis tik seklai laimei. Mūsu slāpes pēc laimes daudz lielākā mērā pārsniedz to robežu, kuru spēj apmierināt materiālas lietas, un mūsos mītošā neapmierinātība patiesībā nav saistīta ne ar naudas vai mašīnas trūkumu, ne pat ar bezdarbu. Mūsu traģēdija ir tajā, ka pastāvīgi izjūtam savu iekšējo sašķeltību un egoistiskās dzīves radītā grēka realitāti. Būtībā mēs jau zinām, kas ir labs un vēlamies to darīt, bet kaut kā ne vienmēr sanāk. Arī svētais Pāvils konstatē: „Es nesaprotu, ko daru: jo es nedaru labu, ko gribu, bet es daru ļaunu, ko ienīstu.” (Rom 7, 15) Bībele mums atklāj, ka neviens cilvēks pats saviem spēkiem nevar atbrīvot sevi no grēka. Grēkojot mēs esam līdzīgi purvā grimstošam cilvēkam, kurš nevar pats sevi izvilkt ārā. Viņam ir vajadzīgs kāds, kurš izvilktu viņu no purva.

Pestīšanas vēsture mums rāda, ka tad, kad bija zudušas jebkādas cerības atrisināt mūsu visdziļāko problēmu, Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš mūs glābtu. Taču nepietiek to zināt tikai teorētiski. Lai iepazītu Glābēju, mums Viņu jāieaicina savā dzīvē.

Lai atceramies 2001. gada 11. septembri, kad Ņujorkā notika terora akts, kurā bojā gāja 2603 cilvēku. Man ataust atmiņā kāda laulāta pāra liecība, kas bija tiešā saistībā ar šo traģēdiju. Kopā ar bērnu viņi grasījās doties atvaļinājumā un bija jau nopirkuši biļetes uz aviokompānijas „American Airlines” lidmašīnu. Taču nesaprotamu iemeslu dēļ nokavēja. Tā bija lidmašīna, kas ietriecās Pasaules Tirdzniecības centra augstceltnē. Būdami ticīgi un ar Baznīcu saistīti cilvēki viņi zināja, ka pateicība pienākas Dievam. Savukārt šī laulātā pāra sievas tēvs bija atsalis pret ticību un Dievu. Ieraugot TV ziņās lidmašīnu ietriekšanos „dvīņu torņos”, viņš zināja, ka tajā lido viņa meita ar ģimeni. Roka pasniedzās pēc tālruņa un par brīnumu meita atbildēja. Ar lielu prieku un pateicību viņš pieņēma šo ziņu, saprazdams, ka šī izglābšanās ir brīnumaina. Šis cilvēks bija ugunsdzēsējs. Viņš steidzās uz notikumu vietu, lai glābtu ēkā esošos cilvēkus. Notika tā, ka viņš aizgāja bojā.

Šis pāris liecībā teica, ka viņi jautāja Dievam: „Kāpēc tā ir noticis, ka mēs, kas esam ticīgi, palikām dzīvi, bet tētim nebija iespēja nožēlot un atgriezties?” Pēc dažām nedēļām pie viņiem atnāca kāds cits laulāts pāris ar zīdaini rokās un pastāstīja ko negaidītu: „Jau vairākus gadus es strādāju World Trade centrā,” sacīja sieviete. „Es biju dekrētā, bet atbraucu uz darbu nokārtot dažas formalitātes. Es un mans bērns esam dzīvi, pateicoties jūsu tētim. Kad lidmašīna ietriecās ēkā, es biju iespiesta un nevarēju kustēties. Ugunsdzesējs, jūsu tēvs, no ēkas mani iznesa uz rokām. Bet pats atkal ieskrēja ēkā. Pēc kāda brīža augstceltne sabruka. Pateicībā mēs savu bērnu nosaucām viņa vārdā.”

Atvadoties izglābtā sieviete sacīja: „Es nezinu, vai tas jums ir svarīgi, bet gribēju jums vēl kaut ko pastāstīt. Nesdams mani uz rokām, jūsu tēvs teica: „Es tik sen neesmu bijis baznīcā, esmu aizmirsis Dievu un dzīvojis grēkos. Bet varbūt šīs ir pēdējās stundas manā dzīvē.” Tad es viņam sacīju: „Jūs taču tagad varat pieņemt Jēzu.” Stāvēdams uz ceļiem viņš nožēloja savus grēkus un pieņēma Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Jūsu tēvs aizgāja bojā, izlīdzis ar Dievu.”

Mīļie draugi, šodien aizdedzot Adventa vainagā trešo sveci, lūgsim Dievu Aleksa Karela vārdiem: „Kungs, mana dzīve bija tuksnesis, jo es nepazinu Tevi. Dari, lai šis tuksnesis uzziedētu un kļūtu par zaļojošu dārzu! Lai katrs dzīves mirklis, kas man vēl priekšā, būtu veltīts Tev.” Priecīgu Adventa trešo nedēļu!

 Ceturtais solis: Tava atbilde Dievam

Pavisam drīz mēs svinēsim Kristus dzimšanas svētkus. Tas ir laiks, kad jo īpaši apzināmies, ka Dieva Dēls ir tapis cilvēks, lai mēs kļūtu par Dieva bērniem. Tā ir patiesība, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka tā mūs gandrīz vairs nepārsteidz un neuzrunā. Bieži vien mēs pievēršam lielāku vērību svētku ārējām zīmēm, nekā pašam noslēpumam, kas taču ir Ziemassvētku centrālais notikums.

Poļu dzejnieks Ādams Mickēvičs reiz sacīja: „Tu tici, ka Dieva Dēls ir piedzimis Betlēmes silītē, taču bēda tev, ja Viņš nav piedzimis tevī!” Ko ietver sevī šie vārdi? Kādā veidā Jēzus var piedzimt manī? Tas var notikt tikai un vienīgi ticības spēkā. No vienas puses, ticība ir Dieva dāvana, jo Dievs izrāda iniciatīvu un nāk mums pretī, bet no otras puses, tā ir brīva un apzināta mūsu pašu atbilde uz Dieva mīlestību.

Slavenajā Viljama Holmana Hunta gleznā „Pasaules gaisma” ir attēlots Jēzus ar lukturi rokā. Viņš stāv pie aizslēgtām durvīm un klauvē. Gleznas idejas pamatā ir Kristus vārdi no apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatas: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani.” (Atkl 3, 20) Nostāsts vēsta, ka tad, kad autors bija pabeidzis savu darbu, viņš to parādīja draugiem. Kāds no viņiem saskatīja gleznā kaut ko dīvainu. „Holman,” viņš sacīja. „Gleznā ir kļūda – tu esi aizmirsis uzgleznot rokturi.” „Kļūdas nav!” atbildēja gleznotājs. „Tās ir mūsu sirds durvis, tāpēc atveramas tikai no iekšpuses, un tas jādara mums pašiem.”

Gleznas autors vēlējās parādīt divas svarīgas ticības patiesības. Pirmā. Jēzus stāv pie mūsu sirds aizslēgtajām durvīm un klauvē. Lai mēs varētu tās atvērt, mums vispirms jāsadzird Viņa balss. Kristus ienākšana šajā pasaulē liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no visām citām reliģijām, kurās tiek uzsvērts, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu ceļu, pa kuru cilvēks var nokļūt pie Viņa.

Kāpēc Dievs mūs meklē? Vispirms tāpēc, ka mēs esam Viņa mīļotie bērni. Viņš mūs mīl ne jau tāpēc, ka esam labi, paklausīgi, rātni, bet gan tāpēc, ka esam Viņa bērni. Taču Dieva ienaidnieks – sātans – skaudības dēļ vēlas panākt, lai mēs zaudētu šo bērna paļāvību uz Debesu Tēvu, lai šaubītos par Viņa mīlestību un klātbūtni. Ja mēs šiem meliem noticēsim un klausīsim ļaunā gara padomiem, tad neizbēgami kritīsim grēkos. Dievs mūs meklē un gaida tāpēc, ka savā mīlestībā vēlas mūs izglābt no maldu un grēka ceļiem. Ja Kristus nebūtu atnācis šajā pasaulē, mēs būtu palikuši vieni, ieslēgti savā sīkajā un aprobežotajā pasaulē, stigdami grēka purvā.

Otra patiesība attiecas uz mūsu lēmumu: atbilde, kuru sniedzam Jēzum paliek mūsu ziņā. Mēs ne ar ko nevaram nopelnīt Dieva mīlestību, jo Viņš mūs mīl par velti, bez jebkādiem nosacījumiem. Mīl un punkts. Dievs mums dāvā savu mūžīgo mīlestību un no mums ir atkarīgs, ko mēs ar to darīsim – vai atbildēsim uz to ar savu mīlestību, vai arī to nepieņemsim. Dievs var ienākt mūsu dzīvē tikai tad, ja mēs apzināti un labprātīgi sakām „jā”. Viņš respektē mūsu brīvo izvēli.

Apustulis Pāvils saka: „Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts.” (Rom 10, 9) Pieņemt Jēzu nozīmē novērsties no grēkiem, egocentrisma un ļaut Viņam darboties savā dzīvē. Nebīsties atvērt sirds durvis Jēzum, – Viņš neko nevēlas tev atņemt, tieši pretēji – Viņš vēlas visu dāvāt. Tikai ikdienā jājautā Viņam: „Jēzu, ko Tu vēlies, lai es daru?” Tas, kurš uztic sevi Viņam, saņem simtkārt vairāk un iegūst patieso dzīvi.

Aizdedzot jau ceturto sveci Adventa vainagā pajautā sev, vai esmu savā dzīvē pieņēmis Jēzu par Kungu un Glābēju? Vai esmu pieņēmis Viņa vēstījumu: Es nelūdzu daudz, es lūdzu visu? Vai nu Jēzus ir simtprocentīgi manas dzīves Kungs, vai arī Viņam nav nozīmes manā dzīvē. Trešā ceļa nav.

Sēžoties pie Ziemassvētku galda un laužot oblāti, vēlēsim viens otram ticības dāvanu, jo patiesi laimīgs ir tas, kurš cer uz Kungu. Lai Dievs mūs bagātīgi svētī!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Raksts no :http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/advents/pardomas-adventa-laikam.html

Terēze Druka - GRŪTĪBAS UN DRAUDI DIEVA VĀRDA PIEŅEMŠANĀ (MK 4)

          Joprojām nemainīgi aktuāls ir jautājums par auglīgu Dieva vārda pieņemšanu savā sirdī. Diemžēl bieži tas mūsos paliek intelektuālas izziņas līmenī un nenes gaidīto dzīves pārmaiņu, vai arī kristīgas nostājas ikdienā augļus. Līdz ar to bieži pieredzam savas kristietības teorētiskumu, bet dažiem tas kļūst par iemeslu vienaldzībai vai pat aiziešanai no Kristus.

        Būtisku palīdzību te var sniegt sv. Marka Evaņģēlijs, kurš ne tikai ir vecākais liecinieks Jēzus vārdiem un darbiem, bet visticamāk tika sarakstīts katehumenu vajadzībām, bet tātad tiem cilvēkiem, kas gatavojās pieņemt kristību un mācījās kristīgo dzīves veidu. Tādēļ iedvesmotais autors savā darbā īpašu uzmanību pievērš mācekļu formācijas jautājumiem. Par mācekļiem Jēzus paaicina tās personas, kuras pats izvēlas, vēršoties pie konkrētām personām (sal. 1,16-20), tomēr šis ielūgums ir paredzēts katram cilvēkam, līdz kuram nonāk Labās Vēsts par Dieva valstību sludināšana. Tieši Dieva valstības atnākšanas pasludināšana, ko veic pats Jēzus savas publiskās darbības sākumā, kā arī aicinājums atgriezties un ticēt Evaņģēlijam, ir par atslēgu pareizai Marka darba vēstījuma izpratnei (1,14-15). Līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu pasaulē parādās jauna Dieva valstības realitāte. Cilvēkam tas nozīmē dzīvi kopā ar Dievu, atver mūžīgās dzīves iespēju. Tomēr ieiet tajā varam tikai tad, kad pieņemam atgriešanās nostāju.

        metanoia (atgriešanās) palīdzību apzīmē Jāņa Kristītāja darbību, kurš sludināja atgriešanās kristību grēku piedošanai (1,4). Līdz ar to runā par morālu atgriešanos, ārēju, kad, vēršoties pie Dieva, atpazīstam savus ļaunos darbus, nožēlojam tos, atzīstamies tajos un saņemam piedošanu. Kaut ko līdzīgu darīja arī Jēzus izvēlētā mācekļu grupa, saukta par Divpadsmit, kad saskaņā ar sava Skolotāja doto uzdevumu devās uz dažādām apdzīvotām vietām pa diviem un aicināja uz atgriešanos (metanoeo: 6,12). Cilvēkam tā ir obligāta darbība, lai viņš spētu pieņemt Jēzus sludināto valstības Evaņģēliju. Tā ir sava veida sagatavošanās patiesai Dieva vārda klausīšanai. Savukārt atgriešanās, uz kuru aicina Jēzus, ir kaut kas atšķirīgs no tā, pēc kā sauca Jānis Kristītājs, lai gan ir turpinājums tam. Darbības vārds pavēles izteiksmē metanoeite (atgriežaties) ir paša Kunga norāde un saistās nevis ar atzīšanos grēkos, bet ar ticību Evaņģēlijam (1,15). Tā ir cita veida atgriešanās, kurai piemīt teoloģisks raksturs. Kad ticībā pieņemam Evaņģēliju, notiek radikāla mūsu mentalitātes, mūsu domāšanas veida pārmaiņa, ko mūsos veic Jēzus. Neviens cilvēks nespēj ar saviem spēkiem mainīt sevi no iekšienes. To var izdarīt tikai Dievs. Tādēļ Jānis Kristītājs, dodot atgriešanās kristību, pravietoja par to, ka viņam seko Stiprāks, tas, kurš kristīs ar Svēto Garu (1,7). Viņu mēs saņemam, kad ar ticību klausamies Evaņģēlija sludināšanu. Jēzus runā konkrēti un norādījuma formā – ticiet, izmantojot darbības vārdu pisteuo pavēles izteiksmē. Mūsu atgriešanās, mentalitātes pārmaiņa, kļūšana par kristiešiem notiek ticībā Evaņģēlijam, pamatojoties uz Evaņģēliju. Tas nevar būt nekas cits. Nav tātad kādas citas atgriešanās koncepcijas, cita ceļa par to, kuru mums rāda Evaņģēlijs.

Evaņģēlijs trīs reizes runā par šo tēmu. Vispirms ar lietvārda

Kam patiesībā mums ir jātic? Kas ir Evaņģēlijs sv. Marka izpratnē? Tas autoram ir viens no iemīļotākajiem vārdiem ar trīskāršu nozīmi. Pirmais Marka darba pants saka, ka mūsu priekšā ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs (1,1). Ar vārdu euangelion (labā vēsts) apzīmē visu grāmatu. Tomēr tas nav vienkārši tās nosaukums, bet gan satur sevī pestošo vēsti par to, ka pravietotais un gaidītais Pestītājs jau ir atnācis, Mesija jau darbojas un par Viņu ir Jēzus, kurš māca un dara brīnumus. Pēc tam Marks, norādot Jēzus publiskās darbības sākuma apstākļus, saka, ka Viņš sludināja Dieva Evaņģēliju (Mk 1,14). Tas pieder Dievam, ir no Dieva un par Dievu. Tātad tā ir labā vēsts par pestīšanu, kādu cilvēkiem dāvā Dievs ar Jēzus starpniecību, kurš īsteno šo atbrīvošanu no grēka un nāves verdzības. Savukārt Marka stāstījuma lūzuma punktā, kad mācekļi savā Skolotājā atpazīst Mesiju, bet Jēzus atklāj viņiem, kāda ir Viņa pestīšanas misijas būtība, ka tas ir ceļš, kurš ved caur nodevību, ciešanām un nāvi līdz pat augšāmcelšanai, atklāj vēl citu vārda evaņģēlijs nozīmi. Saka: kas savu dzīvību pazaudēs Manis un Evaņģēlija labad, tas to izglābs (8,35). Sludinātais Evaņģēlijs par Dieva valstību ir tātad pats Jēzus Kristus. Tādēļ, ja ar ticību pieņemam Evaņģēlija saturu, ja ticam, ka te atspoguļotā Jēzus mācība, kas tiek apstiprināta ar brīnumiem, ir patiesība, nāk no paša Dieva un dod pestīšanu, tad pieņemam savā sirdī pašu Kristu, kurš ar Svēto Garu maina to un padara spējīgus mūs uzsākt kristīgu dzīves veidu, kurš ir viennozīmīgs ar Jēzus ceļu, kas ved caur nāvi uz krusta un augšāmcelšanos mūžīgai dzīvei Dieva valstībā.

Saskaņā ar otro Evaņģēliju visu šo cilvēka pestīšanas procesu, kas padaru viņu spējīgu ieiet Dieva valstībā, Jēzus atklāj jau pašā savas darbības sākumā līdzībā par sējēju. Patiesībā runa iet par mācību, kuru veido vairākas līdzības un kur par kopējo saukli ir sējas un grauda augšanas motīvi. Tā aptver gandrīz visu ceturto nodaļu (4,1-34) un īpašī izceļ Dieva valstības spēku un noslēpumu (4,11.26.30). Visplašākā šeit ir līdzība par sējēju un tās alegoriskais skaidrojums (4,3-20). Tā savā ziņā ir par paraugu citu līdzību izpratnei (4,13) un atklāj, cik liela nozīme īstai Evaņģēlija vēstījuma atskārsmei ir pareiza nostāja pret Jēzu un Viņa mācību. Tad šeit ir līdzība par dīgstošo sēklu, kas pati spēj dot ražu (4,26-29), un par mazo sinepju graudiņu, kuram pietiek spēka kļūt par varenu koku (4,30-32). Starp tām izceļas līdzība par gaismu, kuru nav iespējams paslēpt (4,21b-23). Te vispār nav runas par sēju. Taču tieši šis fakts norāda uz to, ka tā ir par sava veida atslēgu sapratnei, kas ir sētais Dieva vārds (sal. 7,13; 8,38; 13,31; 16,20). Tā ir Viņa gaisma, kas izgaismo cilvēka sirdi un dod iespēju pieņemt pareizus lēmumus.

Visu šo mācību ievada pirmie divi ceturtās nodaļas panti, kuri atklāj tās pasludināšanas apstākļus. Tomēr evaņģēlista iecerē tiem nav vēsturiska, bet gan teoloģiska nozīme. Jēzus Viņu pavadošo pūli māca jūras krastā. Šajā pavisam īsajā fragmentā vārds jūra tiek minēts trīs reizes. Marka izpratnē tā ir robežas vieta, kas iezīmē pāreju uz pagānisma teritoriju (5,1; 7,31). Jūrai ir arī ļauno garīgo būtņu, kas apdraud un iznīcina cilvēku, mājvietas nozīme. Evaņģēlists runā par to citu starp stāstos par saviļņotās jūras nomierināšanu un cilvēka no Gerazas eksorcismēšanu, kad Jēzus ļauj nešķīstiem gariem ieiet cūku barā, kurš pēc tam noslīkst ūdens dzīlēs (4,37-41; 5,2.13). Jūra, kas viļņo un nevar būt par drošu atbalstu, ar mājojošām tās dziļumā ļaunām garīgām būtnēm, Bībeles izpratnē simbolizē arī visu pasauli ar dzīvojošām tajā tautām. Saskaņā ar Marka Evaņģēliju šajā pasaulē valda sātans, kurš nelikumīgi ir ieguvis varu, ko atklāj Jēzus kārdināšanas tuksnesī aina darba sākumā (1,13). Lai uzturētu šo valdīšanu, viņš ievieš savu laicīguma ideoloģiju, ko evaņģēlists atklāj citu starp Pētera atklāsmes ainā, kad viņš vispirms atpazīst Jēzū Mesiju, bet pēc tam asi iebilst Viņa krusta ceļa misijai (8,33). Šādā sava īpaši izredzētā mācekļa nostājā Jēzus atpazīst sātana iespadu un atklāj, ka viņa dzīvības sargāšanas par katru cenu un turēšanās pie laicīgiem labumiem ideoloģija patiesībā ved uz nāvi, bet piekrišana pestīšanas ceļam, kas ved caur ciešanām un krustu, ko piedāvā Dievs, gala iznākumā dod mūžīgo dzīvi. Jēzus saka: Jo kāds labums cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei darīs zaudējumu? Vai kādu maiņas pretvērtību cilvēks dos par savu dvēseli?...Viņš tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, līdz tie nebūs redzējuši Dieva valstību spēkā atnākam (8,36-37; 9,1). Mācības par sējēju sākumā Jēzus ne tikai atnāk jūras krastā (para tēn thalassan), bet iekāpj laivā un paliek uz jūras (en tē thalassē). Līdz ar to autors uzsver Jēzus kā Stiprākā (1,7) valdīšanas faktu, kuram ir vara gan pār jūru, bet tātad mūsu laicīgo pasauli, gan pār visām ļaunajām garīgajām būtnēm, kas tajā uzdarbojas. Tā kā laiva ir uzticams un drošs pārvietošanās līdzeklis ūdeņos, kas rada nāvējošus draudus, kā arī kalpo kā iztikas iegūšanas līdzeklis, tad jūras simbolikas kontekstā norāda uz patvēruma iespēju briesmās, kas ir sātans un viņa ietekme pasaulē. Laiva ar klātesošo tajā Jēzu atgādina patvērumu (sal. Apd 27,31.44), kādu sniedz mājas un kļūst par simbolu Dieva kopienai ar cilvēkiem, Baznīcai, kas rodas Evaņģēlija sludināšnas rezultātā. Šajā laivā Jēzus ielūdz savus mācekļus. Ielūdz arī tos daudzos klausītājus, kuri paliek pie jūras (pros tēn thalassan) un uz zemes (epi tēs gēs). Šis tēls atklāj citu atrašanās pasaulē veidu: absolūti cilvēcisku, kur zeme cilvēkam ir bēdu un ciešanu pieredzes vieta pirmdzimtā grēka dēļ (sal. Rdz 3,17-19). Laivā sēdošais Jēzus aicina uz citu, jaunu dzīves veidu, kas nozīmē atbrīvošanos no sātana varas un viņa laicīguma ideoloģijas, bet tas saistās ar atteikšanos no savas dzīvības sargāšanas nostājas. Krastā stāvošie ir par to zemi, kur krīt Sējēja mestā sēkla (4,5.26.31). Pat vismazākais Viņa vārdu mazumiņš, kurš tiks pieņemts sirdī, kļūs līdzīgs vismazākajai no pasaules sēklām (4,31) un nesīs neparastus augļus. Jēzus vārds, kurš krīt zemē, attīra to no cilvēku ļaunajiem darbiem (sal. Is 24,5.6; Jer 12,4; 23,10; Os 4,1-3; Am 1,2), atnes grēku piedošanu (Mk 2,10; 3,28) un kļūst cilvēkam par barību (8,6). Veselīgo Jēzus mācību ir jāuzņem visu laiku, lai neļautos iznīcībai un neatgrieztos uz zemes, zem sātana varas kā krahu cietušie (1Tim 1,18-20).

Tādejādi evaņģēlists ar īsa izteikuma palīdzību tēlaini ieskicē Jēzus sludināšanas pārdabisko spēku, kurš var radikāli mainīt cilvēku un padarīt viņu spējīgu dzīvot jaunu, pat pārsteidzošu dzīves veidu, kā arī norāda uz to, kas apdraud efektīvu šī sētā Dieva vārda uzņemšanu, uz sātanu un viņa izmantoto iebiedēšanas metodi – modināt cilvēkā bailes par savu dzīvību. Turpinājumā Marks precizē šo koncepciju ar līdzības par sējēju un tās alegoriskā skaidrojuma palīdzību. Vispirms zīmē sureālistisku sējas attēlu. Tas nevienā vien zemniekā ir ir radījis apmulsumu, jo sējēja, kas ļauj aiziet bojā ¾ no sētajiem graudiem (uz ceļa Mk 4,4; akmenājā 4,5; starp ērkšķiem 4,7), liek domāt par kāda neprātu, vai arī par kādu neparasti stipru pretinieku. Tik tiešām evaņģēlists trešajā nodaļā runā par sātanu kā par spēcīgu (3,27). Tomēr šis spēks atklājas attiecībā pret cilvēkiem, Jēzus toties tiek definēts kā Stiprāks (1,7). Arī vispārējais līdzības par sējēju tonis līdz ar pārējo Jēzus mācības kopumu viennozīmīgi uzsver, ka par spīti dažādiem šķēršļiem un sludināšanas ārējam vājumam nekas nespēj apturēt Dieva valstības izaugsmi. Sātana spēkam ir jāpakārtojas Jēzus varai, uz ko jau norādīja no laivas sludinošā Jēzus tēls (4,1). Līdzības alegoriskajā skaidrojumā Marks parāda sātanu kā galveno vainīgo dzīvību dodošā Evaņģēlija grauda pazušanā no cilvēku sirdīm (4,15). Viņš ir arī vienīgā persona, kuru teksts apsūdz par šo zaudējumu. Sekojošajos akmenāja un ērkšķu gadījumos runa iet vienīgi par apstākļiem, kas neļauj cilvēkam pieņemt vārdu, bet līdz ar to liek arī aiz viņiem redzēt šī vienīgā ienaidnieka iespaidu. Tādejādi varam paskatīties uz līdzību par sējēju un tās alegorisko skaidrojumu ne kā uz trīs atšķirīgu traģisku gadījumu un vienas pozitīvas situācijas aprakstu, bet gan kā uz vienu nemainīgu sātana nostāju un diviem cilvēka izturēšanās veidiem, kas ļauj sātanam īstenot savu iznīcinošo plānu, kā arī vienu un vienīgo pareizo attieksmi pret Jēzu un Viņa Evaņģēliju.

Sātans nāk (erhetai: 4,15), lai nolaupītu vārdu. Šī darbības vārda tagadnes laiks uzsver patstāvīgu, lai gan nepabeigtu viņa darbību – visu laiku mēģina pretoties Jēzum, atmet Viņa ciešanu un nāves ceļu, nevar atgriezties. Toties šī darbības vārda mediālā kārta parāda, ka atšķirībā no Jēzus, kurš darbojas Tēva vārdā un cilvēku labumam, sātans cenšas panāk kaut ko sev, sevis dēļ. Laupīt vārdu viņš var tikai tur, kur tas tiek sēts pie vai uz ceļa (para tēn hodon: 4,4.15). Ceļš, bet precīzāk te iet runa dažādām cilvēku iestaigātām taciņām pāri laukam, šajā fragmentā atspoguļo vispārcilvēcisku problēmu, kad – izdzirdējuši Jēzus mācību – Viņa ceļu – cilvēki nepievērš tam pārāk lielu uzmanību un paliek pie sevis izvēlēta dzīves veidu, pie sava ceļa (sal. 8,31-33). Tālāk seko divas konkrētas situācijas, kuras dod sātanam iespēju nozagt vārdu. Tās ir akmenāja (epi ta petrōdē: 4,5.16) un ērkšķu (eis tas akanthas: 4,7.18) situācijas. Šādas personas vienādā veidā ar tagadnes laika divdabja ciešamā kārtā palīdzību tiek nosauktas par sēti (speiromenoi). Šie cilvēki atšķiras no tām personām, kuru situācija tiek novērtēta kā auglīga zeme (burtiski laba vai/un skaista zeme, epi tēn gēn tēn kalēn: 4,8.20) un kurus autors arī apzīmē ar ciešamās kārtas divdabi, bet aorista laikā - sētie (spare,ntej: 4,20). Atšķirību varam redzēt arī informācijā par izsētās sēklas daudzumu. Pirmajā vispārīgajā situācijā, kas tiek precizēta kā ceļš, runa iet par vienu (ho men: 4,4) sēklu, bet konkrētajos akmenāja un ērķšķu gadījumos par citu sēklu vienskaitlī (allo: 4,5.7). Toties auglīgā zemē nonāk lielāks sēklas daudzums, uz ko norāda tā paša vietniekvārda pielietojums, bet tas ir daudzskaitlī (alla: 4,8). Turklāt savienojumā ar darbības vārdu vienskaitlī (epesen – krita) liek domāt par visu sēklas kopumu. Tas ļauj mums saprast šī pēdējā sējuma bagātīgo, daudzkārtīgo augli. Pretstatot vienu graudu, kurš nonāk sātana rokās un lielo sēklas daudzumu, kas krīt auglīgā zemē, diametrāli tiek apgriezta ārēji sureālās, pat šausminošās līdzības un tās interpretācijas jēga. Tāda vārdu spēle saskan ar visu Jēzus mācību pie jūras par neatsaucamu Dieva valstības iestāšanos visur, bet netiešā veidā atklāj sātana darbības būtību. Viņa aktivitātes ir šausminošas cilvēkam, bet no Dieva un Viņa pestīšanas plāna perspektīves ir kaut kas mazs un nenozīmīgs.

Sātans savu darbu veic nekavējoties, tūdaļ, tūliņ (euthys). Šī izteikuma lakoniskums rada iespaidu par strauju, momentānu ienaidnieka darbību. Ja Jēzus (1,10.12.21; 6,45; 11,2-3) un Viņa mācekļu (1,18.20) gadījumā šis vārds uzsver Dieva gribas meklēšanu un paklausību tai, tad sātana gadījumā norāda uz pretēju rīcību, kas pretdarbojas Dieva gribai (sal. 8,33). Par to citu starp liecina iepriekš aprakstītā situācija Kafarnaumā, kad Jēzus pirmās sludināšanas sinagogā laikā tūdaļ atklājas nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kurš mēģina apturēt vai pārtraukt Viņa mācību (1,23). Šis cilvēks runā par sevi daudzskaitlī – mums, mūs (hēmin, hēmas: 1,24). Pats apsēstais tādejādi uzsver savu vienotību ar iepriekš minētajiem Rakstu mācītājiem (1,22), bet Jēzus atpazīst viņā nešķīstā gara (1,23-25; sal. 9,20) darbību, kura iespaidā atrodas gan apsēstais cilvēks, kā arī zināmā mērā Rakstu mācītāji. Līdzīgu sātanam uzvedību atklāj arī farizeji un Herods, kuri saskaroties ar pārsteidzoši iedarbīgo Jēzus sludināšanu tūdaļ pieņem lēmumu par Viņa nogalināšanu (3,6; sal. 6,25.27; 14,43.45; 15,1). Līdz ar to tiek iesaistīti sātana savērptajā intrigā, kas pretdarbojas pestošai Dieva gribai.

Līdzībā par sējēju un tās interpretācijā vārdiņam euvqu.j ir īpaša loma, jo norāda uz sātana darbību arī tad, kad nenosauc viņu vārdā. Vispirms līdzībā viņu varam saskatīt putnu, kas aprij sēklu, tēlā (4,4.15). Līdzīgi akmenājā sējums uzdīgs tūliņ (4,5), tomēr tā nav radikāla paklausība, uzticēšanās un atvērtība uz Jēzus mācību, kādu pārstāv mācekļi, bet gan slēpta sātana darbība. Ātru sējas dīgšanu, kuru līdzības interpretācija nosauc par „nepastāvīgu prieku tūlītējas vārda pieņemšanas dēļ” (4,16-17; sal. Lk 1,47), izraisa nespēja iesakņoties; Jēzus un Viņa vārdi tiek pieņemti virspusēji. Redzam šeit sātana manipulāciju ar neparasto Jēzus mācību un darbiem. Sātana ideoloģijā nav vietas ciešanām (Mk 4,5-6.16-17; sal. 8,33.35), lai gan patiesībā tieši viņš ir to iemesls. Tādēļ neizbēgamo vajāšanu priekšā šādi cilvēki tūdaļ pieredz ieļaunojumu, sātans tās maldina un veicina viņu neticības grēku. Šajā ideoloģijā nav arī vietas nabadzībai un trūkumam (4,7.18-19; sal. 8,36-37).

Atšķirībā no pārrunātās negatīvās apstākļa vārda tūdaļ jēgas pozitīva nozīma tam ir līdzībā par pašdīgstošo graudu (4,29), kur tas uzsver tūlītēju, pestošo Dieva darbību. Paturot prātā, ka ar termina euvqu.j palīdzību netiešā veidā tiek norādīts uz Pashas notikumu no Izceļošanas grāmatas steigu, varam ieraudzīt saistību starp tā laika pestošo Dieva darbību un tagadējo Jēzus Evaņģēlija sludināšanu. Vārda „izsēšanas” un tā tūlīt pieņemšanas brīdī notiek radikāla cilvēka iekšējās situācijas maiņa (sal. 1,29-31.42-43; 2,8-12; 5,2-5. 29-34. 42-43; 6,50-51; 7,25-30; 9,20-27; 10,52; 14,72), jo noņemta tiek destruktīvā viņu un pasauli iznīcinošā sātana vara, kas nevar palikt apslēpts un arī tūlīt kļūst redzams citiem (sal. 1,28; 6,54-56; 9,15). Savukārt gadījumā, kad vārds tiek noraidīts, tūdaļ darbojas sātans, kurš iznīcina šo sēju. Par viņa darbības mērķi nav tikai vārds pats par sevi, bet Jēzus persona, Viņa iznīcināšana. Tādēļ katrs nepieņematais Evaņģēlija vārds nozīmē Kunga atmešanu un ir daļa no sātaniskā iznīcināšanas plāna.

Sātana darbību var novērtēt kā zādzību, jo pakampj, paķer (airō: 4,15) sējēja iesēto sēklu. Viņa darbības straujums ļauj te saskatīt pat nolaupīšanu. Toties tās sekas, kas izraisa nozagtā vārda bezauglību, pievērš uzmanību citām šī darbības vārda nozīmēm – izdeldēt, iznīcināt, nogalināt (sal. Lk 23,18; J 11,48; 19,15; Apd 21,36; 22,22). Sātana darbības mērķis ir iznīcināt Jēzus mācības vārdus cilvēku sirdīs, bet līdz ar to nogalināt pašu Jēzu, kurš grib tur iemājot. Putnu, kuri simbolizē sātanu, darbību līdzība apzīmē ar darbības vārdu katesthiō (apēst, aprīt; uzņemt, uzsūkt kaut ko: Mk 4,4). Tas atsauc atmiņā Bībelē sastopamo grāmatas apēšanas ainu, kad Dievs piedāvā cilvēkam pieņemt savā iekšienē Viņa vārdu, saplūst ar šo vēstījumu un aiznest to citiem (sal. Ez 2,8-3,9; Atkl 10,9.10). Tieši uz tādu nostāju pret savu mācību aicina Jēzus. Viņa vārda „apēšanas” darbība būtu pareiza izturēšanās. Tādā gadījumā cilvēka sirds kļūtu par auglīgo zemi, kura dod daudzkārtīgu ražu. Tomēr sātana rīcībai, kā tas jau tika noskaidrots, ir cits nodoms - nogalināt (sal. Dn 7,5; Atkl 12,4). Tas, ka viņš apēd sējēja sēklu, parāda viņu kā Dieva vārda pazinēju, bet tas nespēj viņu pestīt, jo izmanto to nepatiesam mērķim (sal. Mk 3,29). Pakārto sev cilvēkus, norobežojot tos no Jēzus mācības, pretdarbojas Dieva pestošajai gribai. Lai sasniegtu šo mērķi, izmanto visradikālākās metodes, kuras varam raksturot kā bandītiskas. Uzjundot cilvēkā dažādas iekāres, vēlmes, vienlaikus biedē viņu ar apspiešanu ( hē thlipsis – diskomforts, ciešanas, spīdzināšana, mokas) un vajāšanām (ho diōgmos – gūstīšana, tramdīšana, pakaļdzīšanās; vajāšana: 4,17). Pēdējais no minētajiem terminiem Jaunajā Derībā parādās tikai desmit reizes un vienmēr vajāšanu ticības Jēzum dēļ (sal. Apd 8,1; 13,50; 2Kor 12,10; 2Tes 1,4; 2Tim 3,11). Tomēr sātans nevar šos ieročus izmantot bez ierobežojumiem, jo Pats Kungs dod apsolījumu, ka vajāšanās atbalstīs un apdāvinās savu tautu ar tādām dāvanām, kādas ir nepieciešamas ceļā uz mūžīgo dzīvi (Mk 10,30). Līdzīgi arī pirmais no minētajiem darbības vārdiem Jaunajā Derībā visbiežāk apraksta dažāda veida ciešanas, kas nāk pār cilvēku tādēļ, ka nostājas Jēzus pusē, kaut gan Svētie Raksti atšķir tās ciešanas, kuras skar kādu viņa ļaunās rīcības dēļ (sal. Rom 2,9), no uzbrukumiem, kas pilnveido ticīgo izturībā (sal. Rom 5,3; 2Kor 1,4; 1Tes 1,6). Ciešanas pieredz katrs, kurš izvēlas Kunga ceļu, pieņem Viņa vārdu, jo šī ceļa izvēle ir pretrunā ar laicīgās pasaules mentalitāti (sal. 2Kor 6,4; Atkl 1,9). Viņš pats brīdina par to, ka pavisam noteikti pār ticīgo nāks ciešanu laiks, kad sātans maldinās ar viltus pestītāju mācībām (Mk 13,19-24; sal. Apd 20,23). Jau Vecā Derība rāda Dievu kā palīgu cilvēkam ciešanās, kad tas sauc uz Viņu (sal. 2Sam 22,18-19; Ps 32,7; 50,15; 86,7; 138,7; 143,11; Sīr 2,11; 51,10; Is 33,2; 63,9), bet Daniēla grāmata pravieto par noslēpumainā prinča Mihaēla palīdzību (12,1; sal. Atkl 12,7). Visbeidzot šīs pasaules valdnieka agresīvā valdīšana ir īslaicīga un ierobežota, jo Jēzus uzvar viņu (sal. Jņ 16,33; Apd 14,22). Sātana uzsūtītā apspiešana un vajāšanas nevar atdalīt no Kristus cilvēku, kurš ticībā ir pieņēmis Evaņģēlija vēstījumu (Rom 8,35). Sātans nevar iznīcināt pat vismazāko no Jēzus mācības vārdu sēkliņām, ja cilvēks to ir pieņēmis savā sirdī (Mk 4,31-32).

Vēl cits sātana ierocis, ar kuru viņš pakārto sev cilvēkus, ir uzmākšanās ar dažāda veida iegribām, vēlmēm (hai epithymiai – vēlmes, iekāres: 4,19). Savā maldināšanā ar pārticīgas dzīves iespējām sātans var izmantot pat klajus melus, pretstatot kārdinošo ilūziju Dieva pestīšanas apsolījumam vai pierakstot Kungam melus (sal. 2Ķēn 18,32; 2Hr 32,11.15; Is 36,14.18; 37,10; Jer 4,10; Efez 5,6). Tomēr Dievs atklās šo krāpšanu un sodīs ar paša ienaidnieka izmanīgo ieroci (sal. Jūdas 3.9. 10.13.16.18). Iegribas, kuras ierosina sātans, kļūst par ļaunuma instrumentu viņa rokās, tās pārtop par iekārēm un virza cilvēku uz nāvi, jo ir pretrunā ar Dieva gribu. Tad, kad cilvēks ļaujas melīgu kārdinājumu mirāžai, sātans slāpē (sympnigō – spiest; žņaugt, smacēt; nomākt; Mk 4,7.19) viņā vārdu. Tomēr šī uzvara ir īslaicīga. Cīņā ar Dieva dzīvību dodošo vārdu tas pats sev atņem dzīvību kā tas notika Gerazā (sal. 5,13).

Saskaņā ar sv. Marka Evaņģēliju sātans cilvēkam ir vislielākais drauds auglīgai Dieva vārda pieņemšanai. Tomēr ticība Evaņģēlijam un uzticīga pieķeršanās Stiprākajam sargā no šī ienaidnieka iespaida un garantē drošu uzvaru, kas nenozīmē piepūles trūkumu cīņā ar uzmācīgajām iekārēm un bailēm no ciešanām. Dieva Valstība pieprasa atteikšanās un cīņas nostājas.

http://katolis.lv/biblioteka/teologiski-raksti/tereze-druka-grutibas-un-draudi-dieva-varda-pienemsana-mk-4.html

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicina Rīgas Sv.Alberta draudzi audzināt savās rindās intelektuālos un garīgos līderus.

        Novembra mēnesī Rīgas Sv. Alberta draudze atzīmē Svētā Alberta kā šīs baznīcas aizbildņa svētkus. Alberts visus ir saistījis kā liels teologs, filozofs un dabaszinātnieks. Savu plašo zināšanu dēļ viņš tiek saukts arī par universālo doktoru (Doctor-Universalis).  Alberts Lielais ar savu cēlo priekšzīmi un zināšanām visiem parādīja, ka starp ticību un zinātni, starp patiesību un vispārējo labumu, starp dziļu mācību un svētumu nav ne mazākās pretrunas, bet gan visciešākais sakars.

        Uz šo laiku parasti tiek ieplānota arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča vizitācija Rīgas Sv.Alberta draudzē, kas dod iespēju saņemt Iestiprināšanas Sakramentu tiem, kas ir pienācīgi sagatavojušies šim atbildīgajam notikumam. Arī šogad 8.novembrī arhibīskaps apmeklēja Rīgas Sv.Alberta draudzi, esot vienotībā ar ticīgajiem šīs baznīcas titula svētkos.

        Celebrējot Svēto Misi, arhibīskaps atzīmēja, ka dienas lasījumi Mises laikā ir izvēlēti no Svētā Alberta dienas svinībām un caur tiem var saredzēt daudzus vienojošus pavedienus. Svētais Alberts ir redzams kā izcils savas tautas un Baznīcas līderis. Tauta bez garīgā līdera, bez vadītāja, bez autoritātes ļoti ātri kļūst svārstīga savās domās un var aiziet maldu ceļus. Alberts Lielais bija garīgais līderis, kas intelektuālajā līmenī apkaroja tā laika maldus.

        Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka līdera loma, izgaismojot un atgādinot patiesās vērtības, ir ļoti svarīga arī mūsdienās, kad veidojas divas bīstamas tendences: dzīvojot patēriņa sabiedrībā ar domām it kā Dieva nebūtu, kā arī sekojot līdzi dažādām garīgām kaislībām, novirzoties maldos izpratnē par Dievu, un, veidojot nobīdes no ticības. Intelektuālajā līmenī postmodernās sabiedrības domāšanā pastāv liela bīstamība, katram sludinot savu patiesību, pazaudējot objektīvo patiesību. Cilvēks kļūst visu lietu mērs un pēdējais atskaites punkts. Tiek noliegta Dievišķās atklāsmes esamība. Ja nav Dieva likumu, cilvēciskā sabiedrība ar vienkāršo balsu vairākumu referendumos var izlemt, kas ir labs un kas ir ļauns, balstoties pēc sava prāta un tā brīža izdevīguma. Šī pati situācija bija sastopama arī Mozus vai Svētā Alberta laikā un šobrīd nekas nav mainījies.

        Arhibīskaps piedāvāja meklēt risinājumu garīgajos un intelektuālajos līderos, autoritātēs, kuri būtu vajadzīgi, lai spētu aizraut Dieva tautu sev līdzi, līdzīgi kā Svētais Alberts, kas tika novērtēts gan ticīgās tautas, gan zinātnieku vidū, kuriem ticība nebija pirmajā vietā. Būtu svarīgi, lai ticīgie, katoļi būtu kompetenti dažādās jomās, mediju jomā, politikas jomā, dažādās sabiedriskajās attiecībās un ienestu Evaņģēlija sēklu tajā vidē, kur viņi paši ar panākumiem un atzinību spēj darboties.  Ne jau katrs var būt līdzīgs Mozum vai Svētajam Albertam. Vienā miesā ir daudz locekļu, bet katram loceklim ir savs uzdevums. Zbigņevs Stankevičs teica: “Arī mēs visi kopā esam viena miesa un katram Dievs ir devis kādu īpašu dāvanu. Svarīgi, lai mēs šīs dāvanas, talantus saliekam kopā un varam kalpot sabiedrībā, draudzē. Mums pašiem ir ļoti svarīgi atpazīt savus talantus, un pārējiem būtu svarīgi palīdzēt līdzcilvēkiem izpausties ar šiem talantiem, palīdzēt tos attīstīt, un ļaut darboties konkrētajā jomā, vienlaikus ļaujot,  lai cits realizē savu talantu citā virzienā. Galarezultātā draudze pati kļūst par garīgo, kolektīvo līderi. Kad mēs ieklausāmies viens otrā, palīdzam viens otram, liekam savus talantus darbībā, draudze sāk strauji attīstīties un kļūst par paraugu citiem. Un to es Jums arī novēlu, lai Svētā Alberta draudze seko sava aizbildņa piemēram un kļūst liela šī vārda labā nozīmē.”

        Uzrunājot iesvētāmos, arhibīskaps piezīmēja, ka draudzes attīstība nav iespējama bez atvērtības uz Svēto Garu. Šo Svēto Garu īpašā veidā var saņemt Iestiprināšanas Sakramentā. Daudzajiem iesvētāmajiem bija iespēja sajust sava veida īpašo Radītāja pieskārienu, stiprinoties garā un ticībā.

        Draudzes prāvesta tēva Krišjāņa vadībā kuplā Saprikinu ģimene uzrunāja arhibīskapu: “Kur ir bīskaps, tur ir Baznīca. Kur nav bīskapa, tur nav Baznīcas. Šodien gribam izteikt pateicību Dievam par to, ka mums ir bīskaps un mēs varam būt Baznīca”, un, draudzes vārdā uzdāvināja viņam skaistu ziedu pušķi, pateicībā par draudzes apmeklējumu un ticīgo stiprināšanu. Savā atvadu runā Zbigņevs Stankevičs ar cerībām skatījās uz iestiprinātajiem draudzes locekļiem, un, ticot, ka šīsdienas notikums viņu dzīvē dos arī augļus, un iestiprināmie iesaistīsies draudzes darbā, draudzes evaņģelizācijas procesā, nesot labo vēsti tālāk, nepaturot to tikai pie sevis.

        Pēc Svētās Mises draudzes prāvests izrādīja arhibīskapam baznīcu, iepazīstināja viņu ar jaunumiem draudzes dzīvē un uzaicināja uz kopīgu agapi ar Rīgas Svētā Alberta draudzes kopienu un kustību atbildīgajiem pārstāvjiem, lai draudzīgā atmosfērā pārrunātu aktualitātes un dalītos atbildēs uz  abām pusēm interesējošiem jautājumiem.

Nedaudz rediģētu rakstu ar bildēm var skatīties katolis.lv: http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/draudzes/article/arhibiskaps-sveta-alberta-draudzi-aicina-sekot-draudzes-aizbildna-piemeram.html

Fragmenti no pāvesta Franciska katehēžu cikla par ģimeni

Ģimenes pamats ir uzticība apsolījumam, ko vīrietis un sieviete izsaka viens otram laulības noslēgšanas brīdī. Tas ir apsolījums mīlēt un būt uzticīgiem.
Pāvests atzina, ka mūsdienu sabiedrībā šis uzticības apsolījums ir ļoti novājināts. Tā iemesls, no vienas puses, ir pārprastās tiesības uz brīvību un sava apmierinājuma meklēšanu, bet, no otras puses, uzskats, ka brīvība mīlēt būtu pretrunā ar saistībām uz mūžu. Īstenībā, neviens negrib būt mīlēts pienākuma pēc vai tikai kaut kādu labumu dēļ – norādīja Francisks. Mīlestības un draudzības spēks un skaistums izriet tieši no tā, ka tās rada saikni, bet neatņem brīvību. Bez brīvības nevar pastāvēt draudzība, mīlestība un laulība. Mīlestība ir brīva un apsolījums ir brīvs. „Tātad”, uzsvēra pāvests, „brīvība un uzticība nav viena otrai pretrunā. Tieši otrādi, tās cita citu atbalsta gan personu savstarpējās attiecībās, gan sociālajās attiecībās. Padomāsim, kādu skādi globālās komunikācijas civilizācijā nodara solījumu neturēšanas izplatīšanās dažādās jomās un tas, ka tiek tolerēts, ka cilvēks nepilda doto vārdu un atstāj savus pienākumus”.

Turpinot uzrunu, Francisks norādīja, ka uzticība vairojas tad, kad brīvi turam doto vārdu, un lai to saglabātu, nevar iztikt bez upuriem. Šajā sakarā viņš minēja
senču piemēru, kad vienkārši roku paspiešana jau liecināja par uzticību apsolījumam. Tā visa sākums meklējams tieši ģimenē, kad vīrietis un sieviete paspiež viens otram roku, lai kopīgi ietu uz priekšu visas dzīves garumā. „Uzticība apsolījumiem ir īsts cilvēces šedevrs”, uzsvēra pāvests. To nevar ne nopirkt, ne pārdot. Nevienu nevar piespiest būt uzticīgam. Neviena cita skola neiemācīs būt uzticīgiem mīlestībā, ja tas nenotiks jau ģimenē.
Uzticība ir ģimenes pamats un ģimene ir sabiedrības pamats. Svarīgi, lai mēs novērtētu to miljonu mūsdienu vīriešu un sieviešu pūliņus, kuri cenšas saglabāt uzticību. Pāvests norādīja, ka uzticību nemitīgi pavada Dieva svētība. Rūpēties par ģimeni un gādāt, lai tās locekļi būtu uzticīgi mīlestības apsolījumam – tas ir Baznīcas pienākums un gods.

Cilvēks nevar dzīvot bez piedošanas. Laulāto mīlestība nevar pastāvēt, ja viņi viens otram nespēj piedot.
Pāvests kārtējo reizi atgādināja, lai vīrs un sieva, bērni un vecāki, brāļi un māsas, vedekla un vīramāte nekad nenoslēdz dienu nelūguši viens otram piedošanu un neizlīguši cits ar citu. Svarīgi iemācīties uzreiz palūgt piedošanu un piedot otram cilvēkam – viņš uzsvēra. Tikai tādā veidā varam labot pāridarījumus, dziedēt iecirstās rētas un kļūt aizvien stiprāki savā laulībā un ģimenē. Turklāt, tam nav vajadzīgas garas runas, bet pietiek ar vienu glāstu, lai visu sāktu no jauna. Ja iemācīsimies šādi dzīvot ģimenē, tad to darīsim arī ārpus tās, visur, kur vien atradīsimies – turpināja Francisks. Šajā jautājumā viegli būt skeptiskiem. Daudzi cilvēki, arī kristiešu vidū, domā, ka tas ir pārspīlējums. Tie saka: jā, vārdi ir skaisti, bet ir neiespējami tos īstenot. Tomēr, paldies Dievam, tā nav. Saņemot piedošanu no Dieva, arī mēs kļūstam spējīgi piedot citiem – uzsvēra pāvests. Tāpēc Jēzus liek mums atkārtot šos vārdus katru reizi, kad skaitām lūgšanu „Tēvs mūsu”, tas ir, katru dienu. Būtiski, lai sabiedrībā, kas nereti ir nežēlīga, atrastos tādas vietas kā ģimene, kur var iemācīties viens otram piedot.
Ģimenes nestāv uz vietas, bet nemitīgi iet uz priekšu. Tās caur savas konkrētās dzīves lappusēm nepārtraukti atklāj ģimenes Evaņģēlija skaistumu. Pasaulē, kurā nereti pietrūkst dzīvīguma un mīlestības, šīs ģimenes ik dienas liecina par grandiozo laulības un mīlestības dāvanu. Pāvests uzsvēra, ka arī spēja piedot ir daļa no ģimenes aicinājuma un misijas, un sinode atdzīvināja mūsu cerību arī šajā jautājumā.
Piedošana ne tikai pasargā ģimenes no šķelšanās, bet padara tās spējīgas palīdzēt sabiedrībai būt mazāk ļaunai un jēlai. Katrs piedošanas žests novērš mājai plaisas un nostiprina tās mūrus. Svētais tēvs apliecināja, ka Baznīca ir līdzās ģimenēm un palīdz tām būvēt savu māju uz klints, par kuru runāja Jēzus. Pāvests arī aicināja neaizmirst tos Jēzus vārdus, ko Viņš saka pirms līdzības par namu: Ne katrs, kas man saka ‘Kungs, Kungs’, ieies Debesu valstībā, bet tas, kurš pilda Tēva gribu. Daudzi man tanī dienā sacīs: Kungs, Kungs, vai mēs nepravietojām Tavā vārdā un vai neizdzinām ļaunos garus Tavā vārdā? Tomēr es viņiem teikšu: Es jūs nekad neesmu pazinis (sal. Mt 7, 21-23). Tie ir spēcīgi vārdi – atzina Francisks, norādot, ka tie ir teikti, lai mūs sapurinātu un pamudinātu atgriezties.
Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka kristīgās ģimenes var ļoti daudz darīt mūsdienu sabiedrības un Baznīcas labā. „Tāpēc vēlos”, viņš sacīja, „lai Žēlsirdības jubilejas gadā ģimenes atklāj savstarpējās piedošanas vērtību”. Svētais tēvs aicināja lūgties, lai ģimenes būtu aizvien spējīgākas iet pa konkrētiem izlīgšanas ceļiem, kur neviens nejustos pamests zem savu parādu smaguma. „Tēvs mūsu, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks atgādināja, ka piedošana ir mūsu kristīgā aicinājuma integrālā sastāvdaļa. Tā ir mūsu mīlestības mēraukla un tās dzīvinātāja. Tas, kurš patiesi mīl, tiek pāri visām grūtībām un spēj piedot.

Kad bērni pie galda ir „pieslējušies” datoram vai telefonam, tad tā nav ģimene – teica Francisks. Ja ģimene neatrod brīžus, lai visi tās locekļi pabūtu kopā, tad tas ir egoisms. Vispārējās audiences laikā pāvests norādīja uz ģimenes un tautas spēka avotu. Piebildīsim, ka šajos Latvijai tik nozīmīgajos svētkos, proti, Lāčplēša dienā, arī mēs, šīs mazās, bet skaistās un kultūras tradīcijām bagātās zemes pilsoņi varam uzdot sev jautājumu: Kur ir manas tautas spēks? Kāds ir šī spēka avots? Kāds ir mūsu ģimeņu spēka avots?
Francisks Romas ticīgos un visas pasaules svētceļniekus aicināja paturēt prātā ģimeniskos tikumus, šajā sakarā sakot: „Mēs paši redzējām un joprojām redzam, kādi brīnumi var notikt, kad kāda māte redz, ievēro un prot parūpēties ne vien par saviem, bet arī par citiem bērniem. Vēl nesenā pagātnē pietika vienas mammas visiem pagalma bērniem! Bez tam, mēs zinām, kādu spēku iegūst tā tauta, kuras tēvi ir gatavi aizstāvēt visus bērnus, jo uzskata viņus par vislielāko dārgumu. Šie tēvi ir laimīgi un lepni, ka var viņus aizstāvēt”.
Tauta un valsts ir stipra, ja ir stipras tās ģimenes, un ja mātēm un tēviem rūp ne tikai savu, bet visu bērnu un jauniešu nākotne. Savukārt ģimenes ir stipras, ja tās turas kopā. Pāvests paskaidroja, ka koeksistence nozīmē priecīgu dalīšanos dzīves labumos. Prasme dalīties ir vērtīgs tikums. Tās simbols jeb „ikona” ir ap saimes galdu sapulcējusies ģimene. Ļoti liela nozīme ir tam, ka ģimenes locekļi dalās maltītē, savās jūtās, piedzīvotajā, notikumos, apmainās domām utml. Ja pienāk kādi svētki, dzimšanas diena, tad ģimene sanāk kopā pie viena galda. Dažās zemēs (tai skaitā, arī Latvijā) pastāv tradīcija visiem ģimenes locekļiem, radiniekiem un draugiem sanākt kopā pie galda, arī izvadot kādu tuvinieku pēdējā gaitā, lai tādējādi būtu līdzās aizgājēja piederīgajiem viņu sāpju brīdī.
Koeksistence ir droša mēraukla tam, lai redzētu, cik veselīgas ir ģimenes locekļu savstarpējās attiecības – turpināja Svētais tēvs. Ja ģimenē kaut kas nav kārtībā, ja ir radies kāds slēpts ievainojums, tad pie galda tas uzreiz ir redzams. Ģimenē, kura gandrīz nekad neēd kopā vai kurā pie galda nesarunājas, bet skatās televizoru vai katrs ir „pazudis” savā viedtālrunī, ir maz kas no ģimeniskuma. To pašu var teikt par bērniem, kuri, pat būdami pie galda, nevar atrauties no datora vai mobilā tālruņa. Šajā kontekstā pāvests atgādināja, ka kristietībai piemīt īpašs aicinājums uz koeksistenci. Kungs Jēzus labprāt mācīja ļaudis, būdams ar viņiem kopā pie viena galda, un nereti Debesu valstību salīdzināja ar svētku mielastu. Jēzus izvēlējās vakariņu maltīti arī tam, lai nodotu saviem mācekļiem savu garīgo testamentu – savu Miesu un Asinis, proti, pestīšanas Ēdienu un Dzērienu, kas uztur mūsos īstu un ilgtspējīgu mīlestību.
Euharistija ir Kristus upura piemiņa. Ģimene, kas piedalās Euharistijā, tiek šķīstīta un pasargāta no noslēgšanās sevī kārdinājuma. Tā tiek stiprināta mīlestībā un uzticībā. Pāvests norādīja, ka šodien šai ģimenes kopā būšanai un dalībai Euharistijā ir ļoti liela nozīme, jo dzīvojam laikā, ko iezīmē daudzi mūri. Ģimenes, kas smeļas spēku Euharistijā, var pārvarēt noslēgšanos sevī un veidot pieņemšanas un tuvākmīlestības tiltus. Francisks atzina, ka šodien nav viegli ģimenei īstenot šo koeksistenci vai galda kopību. Tomēr svarīgi pacensties to darīt. Pie galda ģimenes locekļi savā starpā sarunājas un ieklausās viens otrā. „Lai nebūtu nekādas klusēšanas!”, mudināja Svētais tēvs. Ja tas nav klosterļaužu klusums, tad tas ir egoistisks klusums, kur katrs paliek ar sevi, vai pie televizora vai datora. Kopā būšanai un sarunām ir liela nozīme!
Atgriežoties pie Euharistijas, pāvests atgādināja, ka Kungs dalījās savā Miesā un izlēja savas Asinis visu cilvēku labā. Nav nekā tāda, kas varētu izslēgt cilvēku no šīs komūnijas. Vienīgais šķērslis ir grēks: atrašanās nepatiesībā un biedrošanās ar ļauno. Svētais tēvs novēlēja, lai ģimenes un visa Baznīca, īpaši Dieva žēlsirdībai veltītajā Jubilejas gadā, būtu koeksistences un solidaritātes spožās zīmes par labu visai cilvēcei, un lai Euharistija šajā ziņā ir ģimeņu spēka avots.

Fragmenti no: http://lv.radiovaticana.va/news/2015/10/21/lai_sabiedrībā_atkal_būtu_cieņā_uzticība_solījumiem!/1180864
 http://lv.radiovaticana.va/news/2015/11/04/ģimene_–_savstarpējās_atdeves_un_piedošanas_skola/1184323
http://lv.radiovaticana.va/news/2015/11/11/saimes_kopā_būšana_–_ģimenes_un_tautas_spēka_avots/1186006

Arhibīskaps Jānis Vanags par sociālo tīklu aktualitātēm un nedzimušo bērnu ķermeņa daļu tirgošanu.

30. jūlijā portāls Skats.LV darīja zināmu, kurš ir visnīstākais cilvēks pasaulē –Minesotas zobārsts Valters Palmers. Spriežot pēc tā, kas ap to laiku notika sociālajos tīklos, tā varēja būt taisnība. No visas pasaules pār nevienam nezināmā zobārsta galvu gāzās lamas, draudi un nelaimes vēlējumi. Viņš bija spiests slēgt savu praksi, izdzēsties no Feisbuka un slapstīties nezināmās vietās. Droši vien starp medicīnas personām pat Jozefs Mengele nav piedzīvojis tik masīvu naidu.

Ko tik briesmīgu izdarīja šis dakteris Palmers no Blūmingtonas? Par to diezgan daudz rakstīja arī mūsu plašsaziņas līdzekļi – viņš nogalināja lauvu Sesilu, vienu no Zimbabves simboliem. Samaksāja piecdesmit tūkstošus dolāru, lai to izvilinātu no rezervāta, sašautu ar bultu un tad vajātu un trenktu četrdesmit stundu, lai tikai varētu nogriezt diženo galvu kā trofeju. Parka darbinieki bīstas, ka, bez sargātāja tēta palikuši, bojā ies arī Sesila divpadsmit lauvēni[1]. Internetu aplidoja fotogrāfijas, kur briesmīgais zobārsts žilbinoši smaida pie pašrocīgi nobeigtiem degunradžiem, leopardiem, bifeļiem un citiem zvēriem.

Pirms gandrīz 2500 gadiem ne ar ko neievērojams Efesas iedzīvotājs Herostrāts pielaida uguni Artemīdas templim. Kādēļ viņam vajadzēja iznīcināt vienu no senās pasaules brīnumiem? Tādēļ, lai viņa vārdu atcerētos nākamās paaudzes. Cilvēki, kuri nespēj radīt, reizēm mēģina sevi apliecināt iznīcinot. Skumji, ka viņiem tas bieži izdodas. Veselas nācijas lepojas ar savu impērisko pagātni, ar teritorijām, ko izdevies pakļaut, un izjūt tīksmi, ka viņu ieroči spēj iebaidīt pasauli. Ломать, не строить (ārdīt, nevis celt). Ne velti senie baznīcas tēvi par galveno grēku uzskatīja lepnību. Tā tiešām nes nāvi, jo lepnību visvairāk apmierina varas izjūta, būt kā Dievam. Kur gan vēl rast lielāku varas skurbumu, kā atņemot dzīvību pēc iespējas izcilai un retai radībai? Masu sašutums par Sesila nogalināšanu ir laba zīme. Kaut gan tajā ieskanējās arī sava daļa asinskāres, tas kopumā liecina par spēju iejusties upura stāvoklī. Varbūt cilvēce ir ceļā uz vajadzīgo un svarīgo soli – aizmirst Herostrātu?

Tajās pašās dienās, kad vispasaules sašutums pret zobārstu Palmeru sasniedza virsotnes, amerikāņu organizācija Centre for Medical Progress publiskoja savas izmeklēšanas gaitā uzņemtus video, kuros redzams, kā Amerikas abortu rūpniecības flagmaņa Planned Parenthood (PP) vadoši darbinieki tirgo nedzimušo bērnu ķermeņa daļas. Pie vīna glāzes un garneļu salātiem tiek lietišķi apspriestas cenas bērnu sirdīm, plaušām, aknām, smadzenēm, salīdzinot piedāvātos 75 dolārus par “paraugu” ar citu tirgotāju cenām. “Es taču gribuLambourghini,” sitot saujā, savaldīgi pajoko PP pārstāve. Pat nezinu, vai drīkst ieteikt šo video[2]. Pārlieku nomācoši ir redzēt medicīnas personu, lietišķi sadalot bērnu pa locekļiem un ielūkoties viņa mazajās, melnajās actiņās, kas raugās pretī no šķīvja, no plaša orgānu klāsta.

Un tagad pārsteidzošais – vai lasījāt par to mūsu ziņu portālos? Apollo? Televīzijā? Radio? Pat viszinīgā latvju Gūgļa māte ne uz ko nenorādīja. Vai tad nebija dabiski gaidīt, ka tie, kas sašutumā cēlās pret Blūmingtonas Herostrātu par Sesila nošaušanu, ar daudz lielāku sašutumu celsies pret tiem, kas sadala cilvēkbērnus, lai pārdotu viņu orgānus? Taču nē – tieši modernā, progresīvā Amerikas daļa ņēmās šo biznesu aizstāvēt. Vadošie demokrātu politiķi ar lepnumu stājās blakus Planned Parenthood. Sākās tiesu procesi, lai aizliegtu video liecības, jo tie aizskarot pacienta tiesības uz konfidencialitāti un godīgas konkurences principus (sic!). Pat prezidenta administrācija, kas solīja visādi atbalstīt Sesila nāves izmeklēšanu, ir paudusi, ka neatbalstīs soļus pret PP un nav pārliecināta, ka tās rīcībā ir kas neētisks[3]. Kas noticis ar cilvēkiem, kuri apraud nošautu lauvu un  uztraucas par bāreņiem lauvēniem, bet paliek vienaldzīgi par to, ka cilvēku bērnus iztirgo pa detaļām kā zagtus auto? Taču viss ir loģiski. Tas, ko darām, mūs veido. Lai spētu sacīt: “Tas ir zēns!” un tad ar patiku[4] viņu sadalīt – te ir kāja, te galva, te aknas, te sirds –, bērns ir jādehumanizē. To darot, mediķi dehumanizē sevi, un tie, kas stājas blakus viņus aizstāvēt, ar sevi dara to pašu. Katrai sugai ir raksturīgi sargāt savējos mazuļus. Par kādu sugu ir izvērtušās dzīvās būtnes, kas cīnās par lauvēniem un sagriež bērnus?

Taču mūsu uzdevums nav atrisināt problēmas Amerikā. Mums jālūkojas uz sevi Latvijā. Kādēļ par to klusē mūsu mediji? Kad Saeimā virzīja ierosinājumu ierobežot abortus, deputāti aicināja mūs, Latvijas kristiešus, savākt 10 000 parakstu likumprojekta atbalstam. Bija pat sagādāti un apmaksāti notāri, vajadzēja tikai turpat baznīcā parakstīties. Kāds deputāts pēc tam teica, ka esot tiešām ticējis, ka parakstus savāks vienā svētdienā kā nieku. Latvijā taču esot 70% kristiešu. Naivi? Kādēļ klusēja Latvijas kristieši? Aiz bailēm. Kad vienā no mūsu luterāņu draudzēm mācītājs aicināja baznīcēnus parakstīties par šo likumprojektu, kāda draudzes locekle pēdējos solos pie sevis izsaucās: “Ja aizliegs abortus, ko tad darīs’?!” Lai Dievs dod, ka kļūdos, taču man šķiet, ka nevis sofisticētie argumenti par tiesībām uz reproduktīvo veselību, bet šis neplānotais izsauciens no dziļumiem vispatiesāk izteic iemeslu, kādēļ pat kristieši ir tik bikli un neizlēmīgi, aizstāvot bērnus ceļā uz saules gaismu. Pirmatnējas bailes. Ja nu man gadās, ko tad darīs’? Kristīgajā reliģijā atbildei it kā būtu jābūt skaidrai – dzīvos’ saskaņā ar ticību, ievēros’ baušļus. Taču mēs mēdzam nebūt gatavi savas ticības prasības attiecināt uz sevi, ja tās prasa pieņemt krustu, ko radījušas mūsu pašu izvēles. Šis tad ir iemesls, kādēļ nav nevietā tālās Amerikas notikumus pārdomāt arī Latvijas “Svētdienas Rītā”. Bailes attiecināt ticības principus uz paša dzīvi var aizvest tālu un zemu. Kādā brīdī, acīm atveroties, var nākties teikt kā Dorotijai: “Toto, man ir sajūta, ka mēs vairs neesam Kanzasā”[5], bet daktera Moro salā[6]. Apustulis Jānis saka – baiļu nav mīlestībā, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes[7]. Domāju, ka viņš runā par mīlestību uz Kristu.

---

[1] Pētnieku grupa no Oksfordas universitātes ir novērojusi, ka laimīgā kārtā lauvēnus pašlaik uzņēmies aizstāvēt nošautā Sesila brālis.

[2] https://youtu.be/Xw2xi9mhmuo

[3] http://www.lifenews.com/2015/07/30/obama-spokesman-no-evidence-planned-parenthood-acted-unethically-by-selling-aborted-babies/

[4] http://dailycaller.com/2015/08/04/new-planned-parenthood-transcript-nurse-admits-its-fun-to-dissect-fetuses/#ixzz3ht4iYTgJ

[5] No 1939. gada filmas The Wizard of Oz, kur virpuļviesulis Dorotiju kopā ar sunīti Toto un viņu māju aizpūš uz Burvju zemi.

[6] Herberta Velsa romāns par salu, kuru apdzīvo vivisekcijas ceļā radīti puscilvēki-puszvēri.

[7] 1Jņ 4:18

Raksts no : http://www.svetdienasrits.lv/2015/08/08/celojums-uz-moro-salu/

Pāvesta Franciska katehēze Sv. Pētera laukumā 2015. gada 16. septembrī

Labdien, brāļi un māsas!

Tās ir mūsu gala pārdomas par laulības un ģimenes tēmu. Mēs esam skaistu un grūtu notikumu priekšvakarā, kuri tiešā veidā saistās ar šo apbrīnojamo tēmu: Pasaules ģimeņu tikšanās Filadelfijā un Bīskapu sinode Romā. Abiem notikumiem ir vispasaules nozīme, kas atbilst ne tikai kristietības vispārīgajam raksturam, bet arī šīs fundamentālās un neaizstājamās cilvēku kopienas – ģimenes - universālajam mērogam.

Pašreizējās civilizācijas pārmaiņas, šķiet, raksturo sabiedrības, kurā valda ekonomiskā tehnokrātija, ilgtermiņā radītās sekas. Ētikas pakārtošana peļņas loģikai rod ievērojamus līdzekļus un milzīgu plašsaziņas līdzekļu atbalstu. Šādā situācijā jauna derība starp vīrieti un sievieti ir ne tikai vajadzīga, bet arī iegūst stratēģisku nozīmi, lai atbrīvotu cilvēkus no naudas kolonizācijas. Šai derībai ir jāpārorientē politika, ekonomika un pilsoniskā kopdzīve! No tās ir atkarīgs, vai Zeme būs derīga dzīvošanai, vai tiks nodota tālāk dzīvības izjūta, atmiņas un cerības saites.

Šajā derībā vīrieša un sievietes laulības-ģimenes kopiena ir radīšanas valoda. Ticība to pasmeļ no Dieva radīšanas gudrības, kurš ģimenei uzticēja nevis rūpes par intimitāti intimitātes dēļ, bet gan aizraujošu projektu, kurā pasaule jāpadara “mājīgāka”. Tieši ģimene atrodas šādas pasaules kultūras, kas glābj mūs, sākumā, tās pamatos; pasargā mūs no daudziem uzbrukumiem, daudziem postījumiem, daudzām kolonizācijām, tādām kā nauda vai ideoloģijas, kas apdraud pasauli. Ģimene ir pamats, kas dod aizsardzību.

Tieši no Bībeles Vārda par radīšanu esam guvuši pamatiedvesmu mūsu īsajām trešdienu pārdomām par ģimeni. Šajā Vārdā mēs varam un mums arī ir no jauna dziļi un plaši jāsmeļ. Mūs gaida liels, bet arī aizraujošs uzdevums. Dieva radība nav vienkāršs filozofiskas argumentācijas priekšnosacījums: tā ir vispārēja dzīves un ticības perspektīve! Nepastāv atšķirīgs radīšanas un pestīšanas plāns. Tieši tādēļ, lai glābtu radību – visu radību – Dievs kļuva cilvēks: „mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā”, kā saka Credo. Toties augšāmcēlušais Jēzus ir „visas radības Pirmdzimtais” (Kol 1,15).

Radītā pasaule ir uzticēta vīrietim un sievietei: tas, kas notiek starp viņiem, ietekmē visu pārējo. Viņu atteikšanās no Dieva svētības neizbēgami aizved līdz lielummānijai, kas pazudina visu. Tieši to saucam par „pirmdzimto grēku”. Un mēs visi nākam pasaulē ar šo mantoto slimību.

Tomēr, neskatoties uz to, mēs neesam nolādēti, nedz arī pamesti savā vaļā. Senajā stāstā par Dieva pirmo mīlestību pret vīrieti un sievieti arī par šo jautājumu bija ierakstīti ugunīgi vārdi: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu" (Rad 3,15a). Tie ir vārdi, kurus Dievs adresē ļaunprātīgajai, viltīgajai čūskai. Ar šiem vārdiem Dievs norāda uz sievieti kā aizsargbarjeru pret ļaunumu, pie kuras varēs patverties – ja vēlēsies – katra paaudze. Tas nozīmē, ka sievietei dāvāta noslēpumaina un īpaša svētība, lai sargātu savus bērnus no Ļaunā! Tā kā Sieviete no Jāņa Atklāsmes grāmatas, kas grib paslēpt dēlu no Pūķa. Un Dievs pasargā (sal Atkl 12,6).

Padomājiet, kāds dziļums šeit paveras! Pastāv dažādi stereotipi, dažkārt pat aizskaroši, par kārdinošu sievieti, kas iedvesmo uz ļaunu. Tā vietā ir nepieciešama tāda sievietes teoloģija, kas novērtētu šo Dieva svētību viņai un viņas pēctečiem!

Katrā ziņā nekad nepietrūkst Dieva žēlsirdīgās aizsardzības gan sievietei, gan vīrietim. Neaizmirsīsim to! Simboliskā Bībeles valoda stāsta mums, ka Dievs Ādamam un viņa sievai, pirms izņēma tos no Ēdenes dārzā, sagādāja ādas apģērbu un apģērba tos (sal. Rad 3, 21). Šis maiguma žests nozīmē, ka pat sāpīgās mūsu grēka sekās Dievs nevēlas, lai mēs paliktu kaili un pamesti savā grēcinieku liktenī. Šo dievišķo maigumu, šīs rūpes par mums mēs redzam iemiesotas Jēzū no Nācaretes, Dieva Dēlā, "dzimušā no sievietes" (Gal 4,4). Tad atkal Pāvils saka: "Kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, Kristus nomira par mums" (Rom 5,8). Kristus, dzimis no sievietes, ir Dieva maigums mūsu brūcēm, mūsu kļūdām, mūsu grēkiem. Jo Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam, un grib mūs virzīt uz priekšu šajā projektā, bet sieviete ir spēcīgākā, kas īsteno šo projektu.

Apsolījums, kādu Dievs saliek vīrietim un sievietei vēstures pirmsākumos, aptver visus cilvēkus līdz pat vēstures beigām. Ja mums ir pietiekami daudz ticības, zemes tautu ģimenes atpazīs sevi šajā svētībā. Jebkurā gadījumā ikviens, kas ļaujas aizkustināt sevi ar šo vīziju, neatkarīgi no tā, kādiem ļaudīm pieder, kādai tautai, kādai reliģijai, lai dodas kopā ar mums ceļā. Viņš būs par mūsu brāli un mūsu māsu, bez prozelītisma. Dosimies ar šo svētību, neaizmirstot par Dieva nolūku, kurš vēlas visus mūs padarīt par brāļiem pasaules dzīvē, kura virzās uz priekšu un dzimst tieši no ģimenes, no vīrieša un sievietes savienības.

Lai Dievs svētī jūs, ģimenes, katrā zemes nostūrī! Lai Dievs jūs visus svētī!

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/uzrunas-un-vestijumi/francisks/pavesta-franciska-kateheze-sv-petera-laukuma-2015-gada-16-septembri.html

Zbigņevs Stankevičs: "Ģimene Latvijā ir visbēdīgākajā stāvoklī visā Eiropas Savienībā"

Elitas Veidemanes intervija ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par deputātiem, kam nav personisku attiecību ar Dievu, par baznīcas attieksmi pret viendzimuma attiecībām, par Latvijas nākotnes vīziju.

– Šīs Saeimas vēlēšanas, manuprāt, met ēnu uz visu Saeimu. Balsu pirkšana un pārdošana, ietapšana Saeimā pa sētas durvīm, piķamelns PR... Vai varam vispār cerēt uz elementāru godīgumu no tautas kalpu puses?
– Problēma ir tajā apstāklī, ka morālās vērtības un ticība nav iesakņojušās dziļi cilvēkos, tostarp deputātos. Jau ilgus gadus Saeimā ir kapela, arī es tur esmu vadījis svētbrīžus, bet uz lūgšanu kapelu atnāk vien daži deputāti. Tas nozīmē, ka šādas lietas viņus neinteresē. Kad darbošanās notiek tikai materiālajā līmenī – naudas, varas un politikas kategorijās – tad arī turpinās vien cīņa par krēsliem, naudas un ietekmes sfēru pārdalīšana. Tas ir milzīgs izaicinājums vēlētājiem: Saeimā ievēlēt tādus cilvēkus, kam ir personiskas attiecības ar Dievu, kuriem Dievs ir svarīgs, kuriem morālās vērtības ir svarīgas, tad merkantilās intereses neņems virsroku pār morālajām vērtībām.
– 15. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, uz Aglonas baziliku dodas dažāda ranga politiķi, lai dievbijīgi atrādītos. Protams, Aglonā ir daudz TV kameru, visos kanālos rādīs politiķus, kas sēž dievlūdzēju pirmajās rindās. Saeimas kapelā TV kameru nav, tātad uz turieni nav vērts iet.
– Tas, ka viņi brauc uz Aglonu... Nu, labi, ka brauc. Neesmu Dieva vietā, nevaru izvērtēt viņu motivāciju uz turieni doties. Lai viņi paši pēc tam atskaitās savas sirdsapziņas un Dieva priekšā, kad pienāks Tiesas diena. No tiem, kas uz turieni ir devušies, esmu dzirdējis, ka viņi jūtas pacilāti un iedvesmoti. Tātad viņi tomēr kaut ko dabū savai dvēselei. Mēs visi esam tikai ceļā. Ceļā uz pilnību.
– Bet ko darīt tagad – tajā laikā, kad esam ceļā? Kā atrast iespēju veidot un saglabāt garīgumu, ja merkantilais gūst pārsvaru?
– Pirms kāda laika tika izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Izpētīju tekstu, bet neatradu tur neko, kas būtu saistīts ar garīgajām un morālajām vērtībām. Ja tiek plānota Latvijas ilgtermiņa stratēģija, garīgās un morālās vērtības ir jāiestrādā prioritātēs. Ja kādam šķiet, ka vērtības – tas ir pats par sevi saprotams, tad... Izrādās, tas nav pats par sevi saprotams. Kādreiz šīs garīgās un morālās vērtības tika nodotas caur kultūras mantojumu, arī ģimenē un skolā tām bija veltīta pietiekami liela vieta, skolās kādreiz bija arī ticības mācība. Cilvēks izpratni par šīm vērtībām saņēma teju vai automātiski. Šodien tā vairs nav. Līdz šim nav izdevies pārliecināt Izglītības un zinātnes ministrijas vadību par to, ka tāds vērtībizglītojošais priekšmets kā kristīgā mācība ir nepieciešams ne tikai trīs pirmajās, bet arī visās pārējās klasēs. Ģimene Latvijā ir visbēdīgākajā stāvoklī visā Eiropas Savienībā, tiek šķirti 77% laulību. Nesen dzirdēju profesores Ingunas Ēbelas priekšlasījumu par Ceturto alternatīvo ziņojumu ANO par bērnu tiesībām Latvijā, tur rādītāji arī ir ļoti bēdīgi. Ja visi klusēs un neko nedarīs, tad būs vien jāgrimst dibenā, laižot krāsainus burbuļus...
– Nesen pasauli pārsteidza dažu liberāli noskaņotu katoļu bīskapu ierosinājums, ka «Baznīcai vajadzētu spert soli pretim gejiem». Šīs ierosinājums izskanēja Romas sinodē, kas bija veltīta ģimenes jautājumiem. Pēc tam tomēr tika paziņots, ka Romas Katoļu baznīca nemainīs savu nostāju saistībā ar homoseksuālu pāru partnerattiecību reģistrāciju. Kā tad īsti ir? Varbūt katoļu baznīcas vadība tomēr domā par attieksmes maiņu?
– Nē, katoļu baznīcas mācībā nekas nav mainījies. Tās pamatā ir Svētie raksti, un tur skaidri un gaiši pateikts, ka vīriešu piegulētāji Debesu valstību neiemantos. Sievietes Rakstos ir pasaudzētas, bet lesbietes arī ietilpst šajā kategorijā. Saistošs ir arī katoliskās baznīcas katehisms, kurā ietverta līdzšinējās baznīcas tradīciju sintēze. Tur skaidri ir pausts, ka homoseksuālas attiecības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību un dabisko likumu, tāpēc Baznīca aicina pārvarēt šo dzīvesveidu. Bet katehismā ir arī pateikts, ka pret homoseksuālu cilvēku ir jāizturas ar cieņu un līdzjūtību, ka viņu nedrīkst nepamatoti diskriminēt un ir jārespektē viņa vispārējās cilvēktiesības. Taču ko šodien mēģina darīt? Pēc ASV Slimību kontroles centra oficiālajiem datiem, izrādās, ka šai valstī par homoseksuāliem sevi uzskata tikai 1,6% cilvēku. Valstīs, kur viendzimuma partnerattiecības ir legalizētas, tikai 2–3% no šiem 1,6% vēlas izmantot šo iespēju, un savukārt tikai niecīgs procents no tiem, kas ir reģistrējuši savas attiecības, vēlas adoptēt arī bērnus. Salīdzinot ar globālajām problēmām, tas ir tik neievērojami, ka jābrīnās, kālab tam tiek pievērsta tik milzīga uzmanība. Vai tādā gadījumā tas nav mēģinājums novērst cilvēku uzmanību no reālajām problēmām, proti, lai tās nerisinātu? Ja viss koncentrējas uz dažu cilvēku iegribām, ja tiek spiests uz to, ka viņiem jāpiešķir īpašas tiesības, rodas daudz jautājumu. Uzskatu, ka vienai daļai tas ir kļuvis par ienesīgu biznesu, jo homoseksuālisma propagandai un reklāmai var viegli dabūt lielus līdzekļus – no dažādām valstīm, no starptautiskām organizācijām, no vēstniecībām. Citi savukārt mēģina noslāpēt savu sirdsapziņu, jo tā vienmēr pasaka priekšā – kaut kas nav kārtībā. Bet ja sabiedrība tiek piespiesta klusēt vai tā pat tiek piespiesta aplaudēt šāda dzīvesveida propagandai, tad indivīdam ir iespēja sev iestāstīt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Ļaunākajā gadījumā tas ir mēģinājums citiem uzspiest šo dzīvesveidu. Šogad publicētajā Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju parakstītajā atklātajā vēstule bija rakstīts, ka skolās nevajadzētu ļaut strādāt tiem, kuriem ir homoseksuālas novirzes. Vai tā nebūs šādu personu diskriminācija? Tad es atbildu: šīm personām ir tiesības, bet bērniem arī tās ir! Bērniem ir tiesības saņemt atbilstošu audzināšanu arī attiecībā uz viņu seksuālo identitāti. Ja karojoši geju propagandas aizstāvji audzinās bērnus, viņi tiem iepotēs savus uzskatus. Bērni ir neaizsargāti, viņiem skolotāji ir autoritātes, un tad bērniem tiks iestāstīts tas, ka homoseksuālās attiecības ir līdzvērtīgas heteroseksuālajām un ka viņi var izvēlēties savu seksuālo identitāti. Tā ir absolūta destrukcija. Sabiedrības pienākums ir aizsargāt bērnus no viltus ideoloģijas, kas nodara milzīgu kaitējumu bērnam, pieaugušajiem un visai sabiedrībai.

Raksta avots: http://nra.lv/latvija/128632-zbignevs-stankevics-gimene-latvija-ir-visbedigakaja-stavokli-visa-eiropas-savieniba.htm