Pāvesta aicinājumi iet pret straumi Jēzus vārdā, nekļūt par ilūziju vergiem un nebēgt no nabagiem.

1.«Tautu apustuļa pieredze mudina arī mūs iesaistīties pastorālajā un misionārajā darbā, apzinoties, ka tā rezultāts ir atkarīgs no mūsu pūliņiem, no mūsu neatlaidības gara, kas neapstājas neveiksmes priekšā. Tajā pašā laikā esam aicināti apzināties, ka mūsu misijas īstais panākums ir žēlastības dāvana. Tas ir Svētais Gars, kas dara auglīgu Baznīcas misiju pasaulē,» sacīja Svētais tēvs.
Francisks uzsvēra, ka «šodiena ir misijas un drosmes laiks.» Turpinot uzrunu, pāvests teica: «Tas ir drosmes laiks, kaut arī šī drosme negarantē panākumus. No mums tiek prasīta drosme, lai mēs cīnītos, kaut arī ne vienmēr uzvarēsim; lai mēs sludinātu, kaut arī neatgriezīsim pūļus. Mums ir vajadzīga drosme iet pret straumi, nepaliekot kašķīgiem un agresīviem. Mums ir vajadzīga drosme būt atvērtiem pret visiem, nekad neatmetot Kristus, vienīgā cilvēces Pestītāja, varenību. Mums ir vajadzīga drosme pretoties neticības kārdinājumam, nekļūstot augstprātīgiem.»

2.„Cik daudzas ilūzijas tiek pārdotas brīvības vārdā un radītas jaunas verdzības formas. Daudzi, daudzi cilvēki ir kļuvuši par vergiem. Viņi domā: „Es to darīšu, jo tā vēlos, es pamēģināšu narkotikas, jo tā vēlos, utt., jo esmu taču brīvs. Tā ir verdzība! Cilvēki kļūst par vergiem brīvības vārdā. Mēs visi esam redzējuši šādus cilvēkus, kas beigās piedzīvo sagrāvi. Ir vajadzīgs, lai Dievs mūs atbrīvo no katras vienaldzības, egoisma un pašpietiekamības formas.”


3.Tā sauktā „labklājība” nereti noved cilvēkus pie tā, ka tie ieraujas sevī un kļūst nejūtīgi pret citu vajadzībām – norādīja pāvests. Šodien tiek darīts viss, lai taisītu ilūzijas, maldinātu cilvēkus, piedāvājot tiem lietas, kas šodien ir un rīt jau vairs nebūs, un liekot nemitīgi skriet līdzi laikam un modei. Taču reālo dzīvi ir jāpieņem tādu, kāda tā ir, un jātiek ar to galā. Mēs sastopam cilvēkus, kuri piedzīvojuši lielu trūkumu un kuriem ir steidzami nepieciešama mūsu palīdzība. Tāpēc ne velti izsalkušo pabarošana un izslāpušo padzirdināšana ir ierindota žēlsirdības darbu sarakstā. Šādu cilvēku ir ļoti daudz. Bieži vien mediji mums ziņo, ka veselas tautas cieš no pārtikas un ūdens trūkuma. Šīs ziņas uzrunā sabiedrību un ik pa laikam tiek rīkotas solidaritātes kampaņas, kuru laikā atsaucība ir patiešām liela. Tādā veidā tiek mazinātas cilvēku ciešanas. Francisks atzina, ka šāda mīlestības forma ir ļoti svarīga, tomēr tā neskar mūs tiešā veidā. Taču tad, kad es eju pa ielu un redzu trūkumcietēju, vai kāds nabags klauvē pie manas mājas durvīm, tas jau ir pavisam kas cits, jo manā priekšā vairs nav attēli, bet dzīvs cilvēks. Tas mani skar jau pavisam tiešā veidā. Te vairs nav nekādas atšķirības starp mani un viņu, un es jūtu, ka šī situācija attiecas arī uz mani. Abstrakti nabadzība mūs neskar, bet liek mums domāt, liek žēloties. Taču tad, kad mēs redzam esam nabagu kādu konkrētu vīrieti, sievieti, bērnu, tad saprotam, ka šī situācija saista arī mūs. Tāpēc mēs esam pieraduši bēgt no nabagiem vai netuvoties viņiem un tādā veidā attālināmies no šīs īstenības.


Raksti no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/24/pāvests_šodiena_ir_misijas_un_drosmes_laiks!/1267401
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/10/_cik_daudzas_ilūzijas_tiek_pārdotas_brīvības_vārdā!/1257294
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/19/izsalkušo_paēdināšana_un_izslāpušo_padzirdināšana/1266336

Nāk laiks, un patiesība augšāmceļas

Latvijas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka tad, ja vēlamies gūt dzīvei spēku, tās centrā jāliek Evaņģēlija vēsts. Jo patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma untumu.

- Daudzi jau ir ceļā uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. Kādu vēsti ticīgie tur šogad saņems?
- Pēdējos gados vēlēšanos vadīt galveno dievkalpojumu Aglonā ir izteicis pāvesta nuncijs. Līdz ar to arī galvenā vēstījuma saturs ir viņa ziņā. Par sava veida tradīciju izvērties arī tas, ka Krusta ceļu vada bīskaps Jānis Bulis. Arī viņš pats veidos savu vēstījumu. Es iepriekšējā dienā vadu svētku vigīlijas dievkalpojumu.
Pagājušajā gadā es pievērsos pāvesta Franciska enciklikai Laudato si un aktualizēju tajā tverto kopējo māju, Zemes tēmu Latvijas kontekstā. Šogad… Protams, es vēroju to, kas notiek pasaulē, un cenšos savā uzrunā uz to reaģēt. Mana pieeja sakrīt ar baznīcas ieteikto, ka Evaņģēlija vēsts jāliek dzīves centrā. Jāparāda, ka Evaņģēlijs atbild uz cilvēka dzīves vissasāpējušākajām problēmām un dod viņam iedvesmu tālākam ceļam. Tad tas uzrunā cilvēkus.

- Bet Cēsīs, Lampas diskusijā, jūs teicāt, ka «jāatgriežas pie izpratnes par pilno cilvēku». Ko jūs ar to saprotat? Vai tas nozīmē, ka cilvēks novēršas no baznīcas vēstījuma? Un vai baznīcai šodien ir šādas atgriešanās resurss?
- Šodien Eiropas galveno problēmu varam formulēt arī kā līdzsvara zudumu starp garīgo un materiālo. Materiālais un tas, kas saistīts ar zemāko dvēselisko, ir izgājis priekšplānā. Lai Eiropa pārvarētu krīzi, šis līdzsvars ir jāatjauno. Vai baznīcai ir resurss? Protams, materiālā, naudas, militārā resursa baznīcai nav. Bet baznīcas spēks nav divīzijās un naudā. Baznīcas spēks ir patiesībā, kas tai uzticēta. Un arī mīlestībā, ar kādu baznīca cenšas šo patiesību īstenot. Ja baznīca ir uzticīga šai misijai, tad viņas vājums uzvar pasaules varenos, uzvar visu to pasaules struktūru, kas nostājas pret viņu.
Tā, kā tas bija Romas impērijas laikā. Tad pret baznīcu, pret pirmkristiešu kopienu tika mesti cīņā visi resursi. Karaspēks, tālaika slepenpolicija,… Un - nekā. Jo vairāk viņus nīcināja, jo vairāk tā sēkla, tas spēks, ar kādu mocekļi gāja nāvē, uzrunāja arvien jaunus cilvēkus. Beigās impērija kapitulēja kristietības priekšā.
Eiropā (bet ne visā pasaulē) lielā mērā ir zudis šis liecības spēks. Ir maz liecinieku, ir maz to, kas spēj apliecināt savu identitāti ar lielu pārliecības spēku. Notikusi pārlieka pielāgošanās pasaulei. Ja tā notiek uz patiesības rēķina, tad ir tā, kā teica Kristus: ja sāls pazaudē savu spēku, tad tas vairs nav vajadzīgs. To izmet. Jo tas nepilda savu misiju.
- Tad jājautā - vai sekularizācija Eiropā ir vinnējusi?
- Sekularizācija ir process, kurā dažādas sabiedriskās dzīves jomas atbrīvojas no baznīcas ietekmes. Interesanti, ka šis process sākās tieši Rietumos, kristīgajā pasaule. Tas bija iespējams tāpēc, ka judeokristīgajā pasaulē tiek atzīta pirmās Mozus grāmatas (Genesis) tēze - iesākumā Dievs radīja pasauli. Pasaule ir radīta, pasaulei nav dievišķu īpašību, pasaule nav Dievs. Līdz ar to šai pasaulei ir tiesības uz autonomiju.
Problēma pastāv vien tajā, ka šī autonomija nav absolūta. Šajā ziņā sekularizācijas process ir ambivalents. Tam ir divi poli. No vienas puses (to atzina arī Vatikāna Otrais koncils) - pasaulei ir tiesības uz savu autonomiju, neatkarību. Bet… šī neatkarība nevar aiziet līdz tam, ka tā ignorē morālās un garīgās vērtības. Tai ir zināmas robežas. Ja demokrātiju atrauj no morālās un garīgās dimensijas, tad tai pazūd robežas. Tad katrs sāk to interpretēt pa savam. Un tad var sākties tādas variācijas, kuras nonāks līdz tam, ka kāds pieprasīs tiesības veidot ģimeni ar ziloņmāti.
Radīšanas grāmatā sacīts: no visiem dārza kokiem tu vari ēst, bet no labā un ļaunā atziņas koka augļus tev nebūs ēst, jo tad tu mirdams mirsi. Respektīvi - ja tu sāksi pats noteikt, kas ir labs un kas ļauns, tad tu saindēsies, tu saslimsi pašā dziļākajā nozīmē. Sabiedrība saslims. Saslims ar garīgu nespēku.
- Tostarp godaprāts nav svešs arī laicīgajam, arī tam pastāv morālā, ētiskā robežas. Var jautāt - priekš kam tad baznīca?
- Protams, var. Taču - mantojums, kristīgais, jeb judeokristīgais mantojums, uz kura balstās Eiropas civilizācija, tika nodots caur kultūru, caur ģimeni un arī baznīcu. Un arī tie, kuri nav ticīgi (kā jūs teicāt - godprātīgi cilvēki) balstās kristīgajās vērtībās. Ir ielikti kristīgo vērtību pamati. Atziņa par labo un ļauno Eiropā nāk no kristietības.
Tomēr, kad tika rakstīta Eiropas konstitūcija, kristīgās vērtības izslēdza. Tās netika pieminētas. Bet tās, līdzīgi kā datoros setingi, ietvēra mūsu kultūras pamatuzstādījumus. Kas notiek, ja tos izvēlas katrs pats, vislabāk redzams ekoloģijas jomā. Jo, ja tu ignorē dabas likumus, ja visu laiku piesārņo, tad beigās dzīvosi saindētā vidē… Vājākie organismi atsakās funkcionēt.
Te redzamas paralēles ar visas civilizācijas funkcionēšanu. Ja vērtību joma, ja garīgais gaiss ir saindēts, ja tas ir pilns ar ļaunuma sēklām, ja tu to visu laiku elpo, tad tev mainās domāšana… Vēstulē romiešiem rakstīts par tiem, kuri zināja patiesību, bet novērsās no tās, nepieņēma to. Un tad Dievs padarīja viņus aklus. Viņu prāts aptumšojās. Un viņi sāka saukt labo par ļauno, ļauno par labo. Dievs nodeva viņus viņu kārībām. Tā ka - jo vairāk cilvēks savā egoismā piepūšas, kļūst pašpārliecināts un atsakās no objektīvās patiesības, no tā, kas ir patiesais, jo vairāk viņš sāk slīdēt. Katrā pagriezienā viņu nes nost no ceļa.
- Šajā sakarā - kā jūs uztverat nereti piesaukto «Eiropas norietu»? Manā uztverē to vislabāk atklāj tieši attieksme pret vērtībām. Jo, ja tev nav nekā, par ko tu būtu gatavs atdot sevi, tad arī citi tevi augstu nevērtē un uzskata par viegli dabūjamu.
- Un mēģina dabūt. Un beigās, ja nekas nemainās, arī dabū. Te paralēles ar Romas impēriju ir ļoti skaidras… Ja runājam par Eiropu, tad Eiropas Savienība (ES) netiek galā ar imigrāciju, netiek galā ar terorismu, un… arī ES iekšienē pastāv vienotības problēma. Brexits rāda, ka pastāv nopietnas pretrunas arī starp pašām ES valstīm.
- Bet - vienlaikus - priestera Jura Zarāna žurnālā A12 definētā «garīgā šizofrēnija», relatīvisms, kam raksturīga principu, tostarp morālo, uzskatīšana vai nu par tava vājuma, vai neiecietības pazīmi, mūsdienu Eiropas publikā nereti tiek uztverti atsaucīgāk nekā baznīcas evaņģēliskais vēstījums…
- Baznīca netiecas pēc popularitātes. Vērtību ziņā tā nepielāgojas laikmetam. Baznīca pielāgo izpausmes formas, bet saturu nemaina. Tā neatsakās no pamatprincipiem. Bet tie nesakrīt ar mūsu laikmeta, teiksim, pamatuzstādījumiem, kuri tomēr ir vērsti uz patēriņu, uz to, ka nav vienotas patiesības… Jo es pats nosaku to, kas ir vērtība, kas labs, kas ļauns. Vai, drīzāk, ļaunā jēdziens, vismaz grēka jēdziens, «izšķīst», un arī tas kļūst par politiski nekorektu vārdu… Protams, ka baznīcas vēsts, kura runā par grēku, par to, ka ir objektīva patiesība, kuru cilvēkam vajadzētu atzīt un kurai vajadzētu sekot, šādā gadījumā tiek uztverta naidīgi.
Bet - tas vēl nenozīmē, ka baznīcas pozīcija ir vāja. Galu galā - Jēzus Kristus arī, ja skatīties vien ārējo vai vērtēt politiskās kategorijās, bija zaudētājs. Viņu piesita krustā un domāja - būs miers. Tomēr izrādījās, ka patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma varu. Kristus augšāmcēlās, un viss pagriezās pavisam citādāk, nekā bija gribējuši tie, kas mēģināja tikt no viņa vaļā.
Domāju, ka arī šodien pasaules varenajiem, tiem, kas nosaka sabiedrības toni, kristietība ir neērta. Katram, kas šo toni veido, kristietība kāpj uz kaut kādām varžacīm, kaut kādām sāpīgām vietām. Viņi to negrib atzīt, un tāpēc viņiem vajag baznīcas balsi noklusināt. Es uz to gribētu skatīties no šīs puses.
Protams, jums ir daļēja taisnība. .. Ne vienmēr baznīca savu pozīciju izsaka labākajā formā, saprotamā valodā. Bet - es gribu teikt, ka vienmēr un visos laikos - tad, kad baznīca konsekventi, bez kompromisiem sludināja patiesību, tas beigās nesa augļus. Tā ir kā sēkla, sākumā maziņa, pirmajā brīdī nemanāma, pat kritizēta, bet tā nes augļus.
Piemēram, man bija gandarījums redzēt ziņu, ka Latvijas Tirgotāju asociācija ierosina svētkos un brīvdienās mainīt lielveikalu darba laiku. Tātad, izrādās, ka svētdienas arī tirgotājiem nemaz nenes tik lielus ienākumus. Bet tad, kad es pirms pieciem gadiem tieši Aglonā savā desmit baušļu tēmai veltītajā uzrunā vienu no baušļiem aplūkoju šajā aspektā, bija liela pretestība medijos. Ko viņš grib uzspiest, viņam nav taisnība, ko viņš jaucas… Pagāja pieci gadi, un pēkšņi attapās, ka - ievērot Dieva bausli - tas nemaz nav tik muļķīgi. Izrādās, ilgtermiņā tas nes pat ekonomisku labumu.
Ne vienmēr tas, ka tevi sagaida bez aplausiem, nokritizē, nomētā ar dubļiem, nozīmē, ka tu esi zaudētājs, ka tev tā nebija jādara, ka tā nebija patiesība. Patiesība var būt ilgi norakta zem ķengu kārtas, bet nāk laiks, kad tā kaut kādā nozīmē augšāmceļas, iespiežas cilvēku sirdīs un pārliecina.
- Kāpēc mums, apzinoties, ka pastāvam ļoti dažādu uzskatu laikmetā, nav lāgā izdevies nonākt līdz tam, ko postulēja Jānis Pāvils II - vienotībai daudzveidībā?
- Tā ir brīnišķīga tēze. Un tas ir viens no apvienotās Eiropas, Eiropas Savienības lozungiem. Bet mēs redzam, ka notiek dažādu tendenču cīņa. Viena - ES vajag centralizēt. Tā vairāk nāk no Vācijas. Otra (domāju, ka to pārstāv Lielbritānija, kura nolēma pat izstāties) - nē, mēs vēlamies saglabāt nacionālo suverenitāti, mēs negribam, lai citi jaucas mūsu iekšējās lietās, mēs paši gribam lemt par to, cik tālu mēs sadarbojamies ar pārējiem. Bet vienotība daudzveidībā ir iespējama tad, ja mums ir kopīgi uzstādījumi. Vērtību setingi. Kopējie principi. Ja tie nojūk, sākas patvaļa. Tad mēs vairs nevaram vienoties par kopīgo. Diemžēl tā tas šobrīd notiek Eiropā. Egoistiskās intereses sāk dominēt. Ir tomēr vajadzīgi ideāli, kuriem sekojam un kuru vārdā esam gatavi upurēt daļu no savām interesēm.
- Jūs esat teicis, ka «baznīcai ir ne tikai pienākums, bet arī tiesības vērtēt to, kas notiek politikā». Man liekas, ka baznīca šajā ziņā ir visai pasīva. Lai gan…, ja baznīca kaut ko tādu atļaujas, politika uzmet lūpu un sāk baznīcu strostēt.
- Jā, uzreiz sāk kliegt par jaukšanos politikā. Kā jābūt? Baznīcai ir jāvērtē politika no ticības un morāles viedokļa. Politikas morālie aspekti. Bet ne tā - balsojiet par to partiju vai to politiķi. Protams, ja kāda partija virza klaji amorālu likumu, būs jāpasaka: nebalsojiet par šo partiju. Turklāt baznīcas draudžu cilvēki ir klāt visās partijās.
Politika nevar tikt atdalīta no vērtībām. Kas ir politika? Politika aristoteliskajā izpratnē ir rūpes par kopējo labumu. Bet mūsdienās politika ir kļuvusi par varas tehnoloģiju, kurā ir ļoti precīzi atstrādāti instrumenti, veidi, kā dabūt varu, kā uzvarēt vēlēšanās, kā sasolīt zelta kalnus un pēc tam nelikties par saviem solījumiem ne zinis. Un… attaisnoties ar it kā objektīviem iemesliem, kāpēc es tos solījumus nepildu. Vienkārši manipulēt ar sabiedrisko domu. Šie mehānismi ir atstrādāti ļoti labi. Tas ir liels izaicinājums - atgriezties pie politikas kā rūpēm par kopējo labumu. Tas prasa iekšēju atgriešanos.
- Kāpēc pāvests Francisks tiek dēvēts par liberālu pāvestu?
- Domāju, ka te ir vairāki aspekti. Pirmais - viņš atšķirībā no saviem priekšgājējiem neizmanto, es teiktu, hermētisko valodu. Iepriekšējie pāvesti runāja ļoti niansēti, viņi skaidroja savu pozīciju, izmantojot filozofiskus un teoloģiskus terminus. Līdz ar to bija daudz mazāk iespēju viņus pārprast. Viņi izteicās ar gluži vai matemātisku precizitāti.
Pāvests Francisks tā nedara. Viņš pamatā runā «cilvēku valodā». Nevis teologu un filozofu, bet parasto cilvēku valodā. Līdz ar to viņš dod daudz vairāk vietas interpretācijai. Arī dažādām spekulācijām. Jo cilvēki parasti dzird to, ko viņi vēlas dzirdēt. Un, tā kā paskaidrojumu nav, viņiem ir šīs interpretācijas iespējas. Ne reizi vien pāvesta Franciska izteikumi tikuši izrauti no konteksta un apgalvots: o, viņš taisīs revolūciju!
Es to, piemēram, redzēju saistībā ar pāvesta Franciska un patriarha Kirila kopīgo deklarāciju. Es biju pārsteigts, cik sekli to nointerpretēja, cik sekli un cik ļoti politizēti to uztvēra. Tāpēc es uzskatīju, ka man ir pienākums, vismaz tviterī, paust savu nostāju saistībā ar katru deklarācijas punktu.
Tajā tika izteikta kopīga pozīcija par pasaulei nozīmīgiem jautājumiem. Un arī par līdzšinējām savstarpējām attiecībām. Tas tomēr ir pavērsiens abu baznīcu attiecībās. Svarīgs ir ne tikai pats tikšanās fakts, kurš bija pirmais visā Maskavas patriarhāta pastāvēšanas vēsturē, bet arī tas, ka deklarācija, šis kopīgais dokuments, apliecināja kopīgu atbildību par pasauli.
- Ja garīgo nāvi pieņemt par esības mēru, kādā stāvoklī mēs tagad atrodamies?
- Es neesmu tiesnesis. Bet - noteikti esam smagi slimi. Lai Dievs dod, ka šī krīze noved pie imūnsistēmas mobilizācijas un slimības pārvarēšanas. Eiropa pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja, neteiksim - zelta laikmetu, teiksim - miera un labklājības periodu. Protams, bija kāpumi un kritumi, bet, ja ņemt galveno tendenci, tad Eiropa kaut kādā ziņā sāka peldēt taukos. Un domāt, ka tā būs bezgalīgi. Šobrīd ir krīze. Šobrīd Eiropas imūnsistēma ir ļoti novājināta un tai ir svarīgi mobilizēties. Es esmu pārliecināts un ticu, ka Eiropai ir potenciāls pārvarēt šo krīzi un atveseļoties. Bet viegli tas nebūs.
Tāpēc novēlu kristiešiem būt uzticīgiem saviem kristīgajiem ideāliem, nebaidīties tos paust arī publiskajā telpā un saskarsmē ar citiem. Lai šie ideāli, šie principi impregnē ikdienas dzīvi. Lai nepaliek tikai tā - es aizeju svētdien uz baznīcu, bet pārējo nedēļu dzīvoju kā pagāns, kā tie, kuri nav nekādā saskarsmē ar baznīcu. Vai - desmit dienu gadā man ir svētceļojums, tas man ir Dievam veltīts laiks, tad esmu it kā citā pasaulē… Bet visu pārējo gadu dzīvoju, sekojot savām iegribām. Ja tā, tad pasaule nemainīsies.
Liecībai ir spēks tad, kad Evaņģēlijs kļūst par mūsu dzīves centru. Par mūsu dzīves pamatu. Tad tā spēks sāk strādāt, sāk impregnēt apkārtējās sabiedrības audus. Tā ka, pirmkārt, es novēlu kristiešiem šo. Otrkārt, es novēlu, lai, būdami uzticīgi savai identitātei, viņi iet ar to visās dzīves jomās. Masu saziņas līdzekļos, jurisprudencē, zinātnē, mākslā… Un lai tur cenšas savu pārliecību, savu iekšējo pamatu pārtulkot savas profesijas valodā. Izteikt mākslā, mūzikā… Arī politikā. Ilgtermiņā tas nesīs augļus.


Viktors Avotiņš, 12.augusts, 18:10
Raksts no : http://nra.lv/latvija/181421-zbignevs-stankevics-nak-laiks-un-patiesiba-augsamcelas.htm

Instrukcija Ad resurgendum cum Christo par mirušo apbedīšanu un pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā

Lai augšāmceltos ar Kristu, ir jānomirst ar Kristu, ir nepieciešams „atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga” (2 Kor 5,8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu.[1] Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika iestrādātas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).

Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā izplatījās tādi aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.

2. Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta kā Lieldienu noslēpuma būtiskākā daļa jau no kristietības pirmsākumiem. „Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit.” (1 Kor 15, 3-5)

Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: „Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku.” (Rom 6,4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: „Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem; jo caur cilvēku nāca nāve, caur cilvēku – augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū.” (1 Kor 15, 20-22)

Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet pareizi ir arī domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: „Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem.” (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).

Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: „Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs.”[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: „Kristieši tic, ka ir mirušo augšāmcelšanās; ticot tai, esam augšāmcelti.”[3]

3. Sekojot senajai kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka mirušo miesas apbedīt kapsētās vai citās svētās vietās. [4]

Atcerēdamies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai. [6]

Baznīca, kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas cerībā, ka tas augšāmcelsies godībā.[7]

Apbedījot mirušo ticīgo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai[8] un vēlas izcelt cilvēka miesas, ka ir integrāla personas daļa, augsto cieņu.[9] Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver kļūdainas nāves koncepcijas: nāve kā personas galīga iznīcināšana, tās saplūšana ar Māti dabu vai Visumu, viens no reinkarnācijas procesa etapiem vai galīgā atbrīvošanās no miesas „cietuma”.

Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas mirušo ticīgo miesām, kuri Kristībā kļuvuši Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus Gars svēti izmantoja daudzu labu darbu veikšanai”.[10]

Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]

Visbeidzot mirušo ticīgo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.

Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un pretojās tendencei apslēpt vai privatizēt nāves notikumu un tās nozīmi kristiešiem.

4. Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst būt pretēja mirušā ticīgā skaidrai vai saprātīgi paredzamai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nenoliedz kristīgo doktrīnu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]

Baznīca arī turpmāk dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].

Ja nepastāv kristīgai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, nodrošinot liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties novērst jebkādu ieļaunojumu vai reliģisku vienaldzību.

5. Gadījumā, ja pamatotu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelni ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.

No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Mirušie ticīgie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].

Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā veicina to, ka radinieki un kristiešu kopiena lūdzas par mirušajiem un piemin tos. Turklāt tādā veidā tiek novērsta iespēja aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad mūžībā aizgājušas pirmās paaudzes. Tas pasargā arī no kādas neatbilstošas vai māņticīgas rīcības.

6. Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvesvietā. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu sinodei, var dot atļauju pelnus glabāt dzīvesvietā. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina cieņa un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.

7. Lai izvairītos no jebkādām aizdomām par panteismu, naturālismu vai nihilismu, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē, ūdenī vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās. Šādu rīcību nevar pamatot ar higiēniskiem, sociāliem vai ekonomiskiem apsvērumiem, kuri bija par iemeslu kremēšanas izvēlei.

8. Gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka.[16]

Pāvests Francisks kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo instrukciju, kura bija izstrādāta šīs kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.

Roma, Ticības mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.

 Gerhards kard. Millers
 Prefekts

 + Luijs F. Ladaria, S.I.
 Thibicas titulārarhibīskaps
 Sekretārs

---

[1] AAS 56 (1964), 822-823.
[2] Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I.
[3] Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4] Sal. KLK, kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan. 876, § 3; can. 868.
[5] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7] Sal. 1Kor 15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 1683.
[8] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9] Sal. Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11] Sal. Tob 2,9; 12,12.
[12] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13] Sal. Svētā Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14] KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16] KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.

Nevis ļauties savām kaprīzēm, bet paklausīt Svētajam Garam

Kas ir Dieva valstība un kā mums būtu jādzīvo, lai tā izplatītos? – jautāja pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks norādīja, ka Dieva valstība nav kaut kāda labi sakārtota struktūra vai uz vietas stāvošs organisms un, lai to izplatītu, nedrīkstam pārāk koncentrēties uz ārējiem veidojumiem, lai cik tie būtu perfekti. Svētais tēvs uzsvēra, ka Kungs no mums prasa paklausību. Paklausība ir pamatnosacījums tam, lai šī valstība augtu un izplatītos. Svētie Raksti sauc par svētīgiem tos, kuri staigā Kunga likuma ceļu. Likums ir dots ne tikai tāpēc, lai mēs to pētītu un izzinātu, bet lai saskaņā ar to dzīvotu – sacīja Francisks. Likums kalpo mūsu dzīvei par atbalstu. Ar tā palīdzību mēs veidojam Dieva valstību, kas ir ceļš. „Kas ir Dieva valstība? – jautāja pāvests. „Varbūt Dieva valstība ir labi sakārtota struktūra vai kādas organizētas struktūras grafiskas reprezentācijas, un viss, kas šajā lauciņā neietilpst, nav Dieva valstība? Ar Dieva valstību var notikt tas pats, kas notiek ar likumu: cilvēks grib ‘noenkuroties’, būt stingrs attiecībā pret to… Taču likums ir dots, lai staigātu, un Dieva valstība ir atrašanās ceļā. Te nav runa par stāvēšanu uz vietas. Dieva valstību veidojam katru dienu”.

Francisks atgādināja, ka Jēzus savās līdzībās runā par ikdienišķām lietām – par raugu, par sēklu utt. Gan viens, gan otrs pārveidojas. Sajaucot raugu ar miltiem, iznāk maize, bet no sēklas izaug stāds vai koks. Tas ir process, ceļš, kas ved uz gala rezultātu. Pie tam šajā ceļā raugs un sēkla „iet bojā”. Rauga vajag maz, sēkla ir maza, bet tā nav problēma, jo no abiem vienalga iznāk kaut kas liels. Ceļā notiek pārveidošanās. Lai Dieva valstība varētu paplašināties, mums jābūt paklausīgiem Svētajam Garam – turpinot homīliju, uzsvēra pāvests. Milti pārvēršas par maizi, jo „pakļaujas” rauga iedarbībai, un raugs sajaucas ar miltiem. Tāpat kā maize nes labumu cilvēkam, tāpat arī cilvēks, kurš ir paklausīgs Svētajam Garam, pilnveidojas un kļūst par dāvanu citiem. Dieva valstība ir process. Tas ir ceļš uz cerību, ceļš uz pilnību. Turklāt tas ir ceļš, kas jāiet ik dienas šajā paklausībā Svētajam Garam, jo Viņš samaisa mūsu mazo rauga devu ar saviem miltiem un savā spēkā ved mūs uz izaugsmi. Ja mēs, turpretī, neejam uz priekšu, bet iestingstam vienā vietā, tad kļūstam par bāreņiem, kuriem nav Tēva.
Tam, kurš, sastindzis, stāv uz vietas, ir tikai saimnieki, nevis tēvs – noslēgumā sacīja Francisks. Dieva valstība ir kā māte, kas ļauj augt, nes augļus, atdod sevi, lai bērniem būtu barība un mājvieta pēc paša Kunga parauga. Šodien varam lūgt žēlastību, lai mēs būtu paklausīgi Svētajam Garam. Bieži vien mēs izpatīkam savām kaprīzēm un vadāmies pēc saviem spriedumiem. ‘Es taču varu darīt, ko gribu…’. Ne tā aug Dieva valstība. Ne tā mēs augam. Tikai pateicoties paklausībai Svētajam Garam, mēs augam un pārveidojamies kā raugs un sēkla. Lai Kungs dod mums visiem šīs paklausības žēlastību! – vēlēja pāvests.
J. Evertovskis / VR


Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/25/nevis_%C4%BCauties_sav%C4%81m_kapr%C4%ABz%C4%93m,_bet_paklaus%C4%ABt_sv%C4%93tajam_garam/1267721

Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?

Ceturtdienas, 22. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās divu veidu nemieram, ko cilvēks piedzīvo savā sirdī. Viens ir labais nemiers, bet otrs sliktais nemiers. Kādi ir šo nemieru iemesli? Francisks skaidroja, ka labo nemieru izraisa Svētais Gars, lai pamudinātu mūs darīt labu, bet sliktā nemiera cēlonis ir mūsu netīrā sirdsapziņa. Tie, kuri dara ļaunu, nespēj dzīvot mierā. Viņu sirdis nemitīgi kaut kas grauž. Lai spētu saskatīt, kā no šī stāvokļa iziet, jāapzinās, ka ļaunumam ir sava sakne.

Pāvests norādīja, ka jebkādam ļaunumam ir viena un tā pati sakne, proti, kārības, tukša izlikšanās un lepnība. Runājot par pirmo, tā var būt miesas kārība jeb baudas meklēšana un acu kārība jeb mantkārība. Homīlijā Svētais tēvs īpašu uzmanību pievērsa tukšībai jeb mēģinājumiem izlikties. Ja cilvēks tam visam padodas, tad viņa sirds nespēj rast mieru un visu laiku no kaut kā baidās. Līdz ar to viņa sirdī nav vietas veselīgajam nemieram, ko izraisa Svētais Gars.

Komentējot šīs dienas Svēto Rakstu lasījumus, Francisks atzina, ka cilvēks visu laiku skrien, bieži vien lai izrādītos un izliktos. Tā ir „tukšību tukšība”, par ko runā Mācību teicējs (sal. Māc 1,2-11). „Kāds labums ir cilvēkam no visa viņa darba, ko viņš strādā zem saules?”, jautā Pirmā lasījuma autors. Pāvests paskaidroja, ka tukšība ir savas dzīves izbalsināšana, izskaistināšana, izlikšanās citu priekšā. Ko tas cilvēkam dod? – viņš jautāja. Ko beigās cilvēks no tā iegūst? Šāda tukšā „plātīšanās” ir kā dvēseles osteoporoze. No ārpuses liekas, ka kauli ir labi, bet iekšā ir visi satrūdējuši. Tā ir dvēseles slimība, kas noved mūs pie krāpšanas.

Krāpnieks „iezīmē kārtis”, lai uzvarētu. Taču šāda uzvara nav īsta. Tā ir izlikšanās. Svētais Bernards šādiem cilvēkiem veltī diezgan asus vārdus: „Bet padomā, kas tu būsi. Tu kļūsi par tārpu barību. Savas dzīves izbalsināšana ir maldi, jo tevi grauzīs tārpi un tu nebūsi nekas”. Taču kas ir tas, kas cilvēkam liek šādi uzvesties? Tā ir lepnība un dzīšanās pēc mantas un baudas, vēlme darīt ļaunu. Tas, kurš dara ļaunu, negrib, lai citi to redzētu. Viņam vajag „piesegties”.

„Mēs pazīstam daudz tādu cilvēku” – turpināja pāvests. „Liekas, cik viņš labs, katru svētdienu iet uz Misi, ziedo Baznīcai lielas summas. Mēs redzam to un to, bet šis cilvēks ir slims ar dvēseles osteoporozi. Tādi cilvēki eksistē, tomēr ir arī svēti cilvēki. Izlikšanās ir tukšība. Cilvēks rāda vienu seju, bet, patiesībā, tā ir citāda”. „Taču kur ir mūsu spēks un drošība? Kur ir mūsu patvērums?” – jautāja Francisks. „Psalmā lasām, ka Kungs ir  mūsu patvērums paaudžu paaudzēs. Kāpēc? Atbildi sniedz pats Jēzus, sakot, ka Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Lūk, tā ir patiesība” – uzsvēra pāvests. „Lai Kungs atbrīvo mūs no šīm trijām visu ļaunumu saknēm – no iekāres, no tukšas izlikšanās un no augstprātības, sevišķi, lai Viņš mūs atbrīvo no tukšības, kas mums nodara lielu ļaunumu”.

J. Evertovskis / VR
Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/22/k%C4%81di_ir_m%C5%ABsu_iek%C5%A1%C4%93j%C4%81_nemiera_galvenie_iemesli/1260045