Mātes Terēzes citāti.

Citāts par vientulību

Vientulība un pamestības sajūta – vēl kas ļaunāks par visskaudrāko trūkumu.

Citāts par darbu

Darbs bez mīlestības ir verdzība.

Citāts par laiku

Vakardiena ir pagājusi. Rītdiena vēl nav atnākusi. Mums pieder tikai šodiena. Sāksim tagad.

Citāts par drosmi un izsalkumu

Kungs, kad esmu izsalcis, dod man kādu, kam nepieciešama maize; kad man salst, sūti man kādu, kas jāsasilda; kad esmu neapmierināts, dod man kādu, kas jāmierina; kad man nav laika, dod man kādu, lai uz brīdi varētu tam palīdzēt; kad esmu zaudējis drosmi, sūti man kādu, kas jāiedrošina; kad man ir nepieciešama sapratne no citu puses, dod man kādu, kam nepieciešama manējā.

Citāts par abortiem

Lielākais miera drauds mūsdienās ir aborti, jo, ja māte spēj nogalināt pati savus bērnus, tad kas var mani atturēt nogalināt tevi, vai tevi – nogalināt mani? Pa vidu vairs nekas nav palicis.

Citāts par darbu

Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.

Citāts par vecākiem, bērniem un steigu

Mūsdienās katrs šķiet iekritis tādā steigā, norūpējies par straujāku attīstību, lielākām bagātībām utml., ka bērniem atlicis tik maz laika priekš saviem vecākiem, vecākiem atlicis tik maz laika citam priekš cita, un tieši mājās sāk brukt pasaules miers.

Citāts par nabadzību un vēlmēm

Nabadzība iestājas tad, ja tu nolem, ka bērnam jāmirst, lai tu varētu dzīvot savām vēlmēm.

Citāts par darbu un mīlestību

Svarīgs nav mūsu darbu lielums, bet gan mīlestības daudzums, ko mēs ieliekam savos darbos.

Citāts par vārdiem

Labi vārdi var būt īsi un viegli izrunājami, bet to atbalss ir patiesi bezgalīga.

Citāts par darbu

Mēs domājam, ka mūsu darbi ir tikai pilīte okeānā. Taču bez šīs pilītes okeāns būtu mazāks.

Citāts par smaidu un mieru

Miers sākas ar smaidu.

Citāts par mīlestību

Mīlestība nes augļus katrā gadalaikā, un tā sasniedzama katram.

Citāts par mīlestību un rūpēm

Mīlestība sākas ar rūpēm par tuvākajiem, tiem, kas mājās.

Citāts par smaidu

Mēs nevaram zināt, kādu brīnumu šis vienkāršais smaids var paveikt.

Citāts par vientulību

Visbriesmīgākā nabadzība ir vientulība.

Citāts par mīlestību

Daudz vieglāk ir pasniegt rīsu bļodu nabagam nekā atvieglot vientulību un sāpes kādam, kurš jūtas nemīlēts mūsu pašu mājās.

Citāts par mīlestību

Nedomā, ka mīlestībai, lai tā būtu patiesa, jābūt neparastai. Svarīgāka ir spēja mīlēt bez noguruma.

Citāts par patstāvību

Negaidi uz vadoņiem, – izdari to pats – no cilvēka uz cilvēku!

Citāts par mīlestību

Ir viegli mīlēt kādu, kurš tālu prom, bet ne vienmēr ir viegli mīlēt tos, kuri mums tuvu.

Citāts par mīlestību un bagātību

Pat bagātie ir izslāpuši pēc mīlestības un tuvākā rūpēm, viņiem svarīgi būt vajadzīgiem, un kāds, kuru varētu saukt par savējo.

Citāts par labo un mīlestību

Labie darbi ir posmi, kas veido mīlestības ķēdi.

Citāts par palīdzēšanu

Palīdzība kritušajiem ir patiesi karaliska rīcība.

Citāts par smaidu un mīlestību

Katru reizi, kad tu kādam uzsmaidi, tas ir mīlestības akts, dāvana šim cilvēkam, skaista rīcība.

Citāts par mīlestību un piedošanu

Ja mēs patiešām vēlamies mīlēt, vispirms mums jāiemācās piedot.

Citāts par mīlestību

Izplati mīlestību visur, kur vien esi! Neļauj nevienam no tevis aiziet mazāk laimīgam nekā viņš bija atnācis!

Citāts par vientulību

Lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.

Citāts par mīlestību

Pienākums bez mīlestības padara īgnu.
Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu.
Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu.
Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu.
Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu.
Kārtība bez mīlestības padara sīkumainu.
Gods bez mīlestības padara augstprātīgu.
Īpašums bez mīlestības padara skopu.
Ticība bez mīlestības padara fanātisku.

Citāts par attieksmi

Ja tu cilvēkus tiesā, tev vairs nav laika viņus mīlēt.

Citāts par mīlestību

Esmu atklājusi paradoksu – ja tu mīli līdz sāpēm, tad vairs nevar sāpēt vairāk, var tikai vairāk mīlēt.

Citāts par apņemšanos

Ja tu nevari pabarot simts cilvēkus, tad pabaro vienu.

Citāts par mīlestību

Mēs nespējam veikt lielas lietas; vienīgi mazas lietas – ar lielu mīlestību.

Citāts par mīlestību

Mīlestība ir auglis, kas nobriest visos gadalaikos un sasniedzams katrai rokai.

Citāts par mīlestību

Izplati mīlestību visur, kur vien tu atrodies, pirmām kārtām savās paša mājās. Sniedz mīlestību saviem bērniem, savai sievai vai vīram, tuvākajiem kaimiņiem… ļauj, lai katrs, kas vien nāk pie tevis, aiziet labāks un laimīgāks.

Citāts par mīlestību

Šodien mums nav laika pat paskatīties vienam uz otru, nav laika runāties, priecāties vienam par otru… Tā mēs aizvien mazāk un mazāk satiekamies viens ar otru. Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas.

Citāts par mīlestību

Pasaulē daudz vairāk cilvēku alkst pēc mīlestības un atzinības nekā pēc maizes.

Citāts par mīlestību

Mīlestība sākas mājās. Ja mēs nemīlam tos, ar kuriem redzamies divdesmit četras stundas, kā mēs varam mīlēt tos, kurus ieraugām tikai reizi?

Citāts par ģimeni

Šodien pasaulē ir tik daudz bēdu, un es domāju, ka liela daļa no tām nāk no mājām. Pasaule cieš tik ļoti tāpēc, ka nav miera. Un miera nav tāpēc, ka miera nav ģimenēs. Mums ir tūkstošu tūkstošiem izpostītu pavardu. Mums ir jāpadara savas mājas par līdzjūtības centriem, jāiemācās piedot līdz galam, tādējādi nesot mieru.

Citāts par dzīvi

Dzīve ir skaistums, apbrīno to.
Dzīve ir svētlaime, baudi to.
Dzīve ir sapnis, vērs to par īstenību.
Dzīve ir izaicinājums, stājies tam pretī.
Dzīve ir spēle, spēlē to.
Dzīve ir vērtība, saudzē to.
Dzīve ir bagātība, taupi to.
Dzīve ir mīlestība, baudi to.
Dzīve ir mīkla, atmini to.
Dzīve ir solījums, pildi to.
Dzīve ir skumjas, pārvari tās.
Dzīve ir himna, izdziedi to.
Dzīve ir cīna, ņem vērā to.
Dzīve ir piedzīvojums, uzdrošinies.
Dzīve ir laime, izpelnies to.

No interneta vietnes www.tikainesakinevienam.lv
http://tikainesakinevienam.lv/?tag=mate-tereze

Realitāte par abortiem

Noklusētā realitāte par abortu ir šī:
Abortē bērnu, kam pukst sirds, kas var kustināt savus mazos loceklīšus un savilkt dūrītes. Viņš jūt sāpes un vairās no aborta rīkiem. Daļu no šiem bērniem iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Citus nonāvē ar cilpveidīgu kireti, izraujot viņus no mātes klēpja pa gabaliem.

Lietojot sāls metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau mirstošs bērns, kas ilgi ir cietis šausmīgas mokas.

Ja grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Protams, katram atsevišķi asiņu nav tik daudz, lai ārsts notašķītos līdz elkoņiem, taču Latvijā tas notiek apmēram piecdesmit reižu dienā.

Ar ko abortējamais bērns atšķiras no aborta pašdarbnieces? Viņai ir sava griba un izvēle. Bērnam tās nav. Sieviete parasti izdzīvo. Bērns vienmēr mirst barbariskā nāvē. Lūk, īstenības otra puse.

Nav iespējams, vai trūkst realitātes izjūtas?

Šo realitāti parasti izvēlas neredzēt un nerespektēt. Reiz Latvijas radio klausījos diskusiju, kur viena no dalībniecēm mēģināja pastāstīt par aborta detaļām, bet viņu tūliņ skarbi apsauca, lai izbeidz runāt to, kas varētu kādu sievieti satraukt. Raidījuma sākumā gan tika nodudināta politkorektā nodeva konjunktūrai, ka visi taču saprot, ka aborts nav labi, mēs taču neviens neesam par abortu, taču mirkli vēlāk jau runāja par Anglijas „brīnišķīgo piemēru“, kur abortēt varot divreiz vecākus bērnus nekā Latvijā, un ka abortam jābūt viegli pieejamam, drošam un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Seksologs Artūrs Šulcs saka bez politkorektas dūdošanas: „Aborta procesam jānodrošina pozitīva emocionālā kvalitāte.”

Pilnīgi atbalstu viedokli, ka tad, ja abortu veic, tam „jābūt veiktam droši, ārstniecības iestādē un mazāk traumatiski.“ Atbalstu arī izteikto viedokli: „Cik vien iespējams, es mēģinātu sievietes atturēt no soļa veikt abortu.“ Gribētos tikai saprast, ko sevī ietver „cik vien iespējams“, ja saruna ar psihologu pirms operācijas jau atrodas aiz iespējamā robežām? Vai tur, kur vienā svaru kausā ir sievietes emocionālā labklājība un privātās dzīves neaizskaramība, bet otrā – bērna saplosīšana gabalos, bērns top svērts un par vieglu atrasts? Lai nu kā ar abortu aizliegumu, taču, aptverot brutālo, barbarisko un masveidīgo bērnu iznīcināšanu, ne ilgāks apdomāšanās laiks, ne psihologa konsultācija, ne sonogrāfijas attēlu aplūkošana vai bērna sirdspukstu paklausīšanās nešķiet pārspīlēti soļi – ja tiešām ir vēlēšanās „mēģināt atturēt, cik vien iespējams“. Vārdi taču nav gaisa tricināšana. Vārdiem ir jēga. Tādi soļi tikai palīdzētu pieņemt lēmumu, respektējot realitāti. Pat ja sieviete piedzīvo emocionālu diskomfortu - vai tas, ka gabalos tiek saplosīta trešā daļa bērnu, neizraisa nekādu diskomfortu? „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” – reiz jautāja Jēzus.

Par ekspertiem un glābējsilīti

Abortu jautājumos vislielāko svaru mēdz piešķirt tieši veselības aprūpes darbinieku viedoklim. Jāvaicā, vai tas ir pareizi, ja viņi izvēlas to veidot atrauti no politikas, reliģijas un morālā ziņā katastrofālas realitātes? Rakstā ieskanas pat tāds kā lepnums par apzināti iešaurinātu viedokli. Labi, ka vismaz filozofi, politiķi un garīdznieki cenšas ņemt vērā visus izejas datus.

Es pārāk nepaļautos, ka „sen pierādītas patiesības ir arī tās, ka abortu ierobežošana nesamazina abortu skaitu”. Jāsaprot, ka postmodernajā paradigmā, kas neatzīst, ka patiesība vispār varētu būt objektīva, ekspertu loma bieži nav rādīt patieso ainu, bet panākt kādas politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas programmas īstenošanu. Kad Latvijai vajadzēja atcelt nāves sodu, lai iestātos Eiropas savienībā, eksperti klāstīja, ka sodu stingrība neietekmē noziedzības līmeni. Kad vajadzēja samazināt avāriju skaitu uz ceļiem, eksperti ieteica stingrākus sodus un vēl stingrākus sodus. Izrādījās, ka tie darbojas gan. Vieni un tie paši mediji izplatīja pretējas atziņas. Skaidrs, ka “sen pierādītās patiesības” sekmē pro-choice ideoloģijas programmu un nešaubos, ka tās ir balstītas uz nopietniem pētījumiem. Kad pie Jēkabpils gribēja celt celulozes fabriku, tika zinātniski pamatots tās neizteicamais labums Daugavas ekosistēmai. Es drīzāk aicinu ieklausīties katram sevī. Kā jums liekas? Mūsu ģimenes gadījumā morālais ierobežojums lika ļoti padomāt un papildu barjera, ko radīja ticība Dievam, bija izšķiroša. Cik labi, ka nevarējām nodarīt abortu ērti, vienkārši un bez sirdsapziņas pārmetumiem! Manuprāt jālieto “cik vien iespējams” viss, kas palīdz vecākiem apdomāties, pirms viņi liek saplosīt savu bērnu.

Arī es vēlos, lai visi bērni nāktu pasaulē gribēti un mīlēti, taču izjūtu krasu, emocionālu diskomfortu, kad par to runā kopsakarā ar „nevēlamo bērnu“ abortēšanu. Mūsu baznīcas ielu bērnu centros jūs sastapsit gan negribētus, gan maznodrošinātus bērnus un droši vien arī tādus, kas ir sisti un dedzināti ar cigareti. Pavaicājiet viņiem, vai viņi grib dzīvot? Varbūt viņiem būs, ko jums atbildēt. Labāk tomēr glābējsilītē, nekā urnā pie abortēto atliekām.

Esam tādi, kādus sevi padarām

Rēķināties vajadzētu ne tikai ar realitāti, bet arī ar to, ka paši esam tās veidotāji. Pozitīvu emocionālo kvalitāti abortam var piešķirt, tikai to atzīstot par morāli pozitīvu. Taču tas veido neplānotām grūtniecībām labvēlīgu vidi. Kāda skolotāja, universitātes absolvente atcerējās: „Manās aprindās visi gulēja ar visiem un, ja gadījās bērns, taisīja abortu. Arī es. Tā skaitījās normāli.“ Kāda ginekoloģe stāstīja par sešpadsmitgadīgu meiteni, kas nāca jau uz trešo abortu un gandrīz vai ar izbrīnu skaidroja: «Но доктор, я ведь на танцы хожу!» (Bet dakter, es taču eju uz dejām!) Ja esat kādreiz sabiedriskajā transportā pievērsuši uzmanību, kā jauni pieaugušie runā par savām lietām - nabadzība, slimība vai izvarošana nav bijusi ne tuvumā. Neplānotas grūtniecības gadās no nejaušas tuvības apreibuma brīdī, vai arī nāk neīstajā laikā, jo šobrīd ir citi plāni. Aborts ir laimīgais līdzeklis, kas ļauj tāpat vien braši soļot tālāk.

Par to runāt izvairās, vienmēr argumentējot ar izvarošanu, veselību vai trūcīgiem apstākļiem. Atceros, ka manas ģimenes materiālais stāvoklis toreiz bija grūts, dzīves apstākļi primitīvi, no daudz kā nācās atteikties, tomēr pietika, lai uzaudzinātu bērnu, kas būs prieks un atbalsts vecumā. Neuztiepju savu pieredzi par mērauklu visiem, taču pieļauju, ka daudzos gadījumos būtu līdzīgi, ja vien vecāki sadūšotos laist savu bērnu pasaulē. Viņiem būtu vieglāk neizbīties, ja vismaz no tribīnes nerunātu par abortu kā izeju no materiālajām grūtībām.

Kā galveno risinājumu uzsver pilnvērtīgu veselības izglītību, taču seksuālā izglītība bez dominējoša morālā aspekta drīzāk pie sociālām problēmām ved, nekā no tām pasargā. Izglītība, kas koncentrējas tikai uz pretapaugļošanos un slimību profilaksi, varbūt dod priekšstatu par „drošu seksu“, taču arī nostiprina pārliecību, ka sekss ir jūtu izpausme, kam nav nekā kopīga ar saistībām un atbildību, laulību pat nepieminot. Jo vairāk mūsu sabiedrība pieņems „Cosmopolitan“ vai „Sekss un lielpilsēta“ brīvības modeļus, jo Latvija veidosies par zemi, kur aborts ir pieprasīta kultūras sastāvdaļa un kuras jaunais pestītājs ir seksologs ar labo vēsti: „Atslābstiet un nodarbojieties ar seksu! Pozitīvi emocionāls aborts darīs jūs brīvus no bailēm par katru intīmāku apskāvienu! Neplānots bērns ir sociāls sastrutojums un kā strutojošu zobu viņu vajag izraut.“[1]

Šūnu kopojums un audu piciņa?

Abortu mēdz saistīt ar sievietes tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni. Vai tiešām vēl nepiedzimis bērns ir tikai šūnu kopojums, kas pieder mātes ķermenim? Tas ļautu uz abortu raudzīties tikai no veselības aprūpes viedokļa. Taču nedzimušais bērns ir autonoms organisms, kurš nevis pasīvi ļauj, lai māte viņu veido, bet pats aktīvi veido sevi par homo sapiens, sekojot programmai, kas ir ielikta viņā pašā. Organismam kas sevi veido ir tā pati vērtība un cieņa, kā tam, kas sevi jau izveidojis. Ja viņa darbību varmācīgi nepārtrauks, tas izveidos spējas, īpašības un talantus, ko cilvēkā cienām un sargājam. Viens no lielākajiem latviešu embrioloģijas speciālistiem, Dr. Jānis Priedkalns saka: „Nevienā attīstības posmā no olšūnas apaugļošanas līdz cilvēka nāvei nevar novilkt svītru un teikt – šinī pusē tas ir cilvēks, bet otrā pusē nav cilvēka.“ Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks.

Likumdošanas morālie aspekti

Mēs nevaram sev izsniegt lētu indulgenci un teikt, ka likumus pieņem 100 deputātu. Mēs esam viņus ievēlējuši un esam viņu lēmumos līdzi iesaistīti. Viņi ņem vērā sabiedrības noskaņojumu. Ne deputāti, bet nācija likumos izsaka savu attieksmi pret abortu. Šobrīd Latvijas Republikas likumi atļauj līdz noteiktam bērna vecumam neierobežoti veikt abortu jebkāda iemesla dēļ. Tas iesaista mūs morālā atbildībā par to, ka:
mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kurus nogalina pēc cita cilvēka brīvas izvēles un patvaļīga lēmuma. Nogalināšana notiek nežēlīgā, brutālā ceļā;
mēs pieļaujam un pat piespiežam, ka daļa sabiedrības locekļu (medicīnas personas) kļūst par profesionāliem cilvēku nonāvētājiem;
Piešķirot sievietei ekskluzīvas tiesības izšķirties par abortu, tiek diskriminēti vīrieši, liedzot viņiem iespēju aizstāvēt sava bērna dzīvību.
Ja mēs tajā visā nesaskatām morālu problēmu, tad mums ar skubu vajadzētu slēgt Okupācijas muzeju, jo ne krustneši, ne fašisti ne komunisti mums nav nodarījuši neko tādu, ko mēs paši ik dienas nenodarītu saviem bērniem. Šobrīd, lai darām ko darīdami – svinam svētkus, dzeram rīta kafiju, ejam uz darbu vai staidzinām suni – mēs to darām kā tādi, kas nogalina savus bērnus.

Neslēpsimies aiz reliģijas

Latvijā no valsts ir šķirta nevis reliģija, bet baznīca. Kristīgā reliģija ir ietekmējusi ne tikai mūsu likumus, bet visu Rietumu civilizāciju. Baznīcas un valsts šķirtība nozīmē tikai to, ka tās nav strukturāli vienotas un ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Tas nenozīmē, ka cilvēki ar reliģisku pārliecību nedrīkst piedalīties likumdošanas procesā. Ieteikt viņiem to nedarīt nozīmē ierobežot viņu konstitucionālās tiesības.

Es līdz šim brīdim neesmu lietojis nevienu reliģisku argumentu. Es nerunāju kā baznīcas pārstāvis, bet kā Latvijas pilsonis. Es apzināti atsakos piesaukt bērnu nemirstīgās dvēseles un Dieva baušļus, bet runāju tikai par vispārcilvēcisku morāli, kam vajadzētu būt vērtībai visiem cilvēkiem. Es runāju par to, ka bērniem ir jādzimst un jāuzaug nevis jātiek sarautiem gabalos vai noindētiem. Ar to vajadzētu pietikt. Ja mēs, tauta, kam Latvijā pieder suverēnā vara, liekam saviem priekšstāvjiem Saeimā ignorēt šo bērnu dzīvības – kā lai pēc tam pieprasām, lai viņi neignorētu mūsu intereses? Likumdošanu nedrīkst atraut no morāles nevienā lietā, bet abortu jautājums ar morāli ir saistīts visaugstākajā mērā. Morāle konkrētos brīžos mēdz būt neērta, taču ilgtermiņā atmaksājas.

Iedziļinoties, atbildīgi un respektējot pilnu realitāti

Protams, ka dzīvē viss nenotiek pēc lineāla. Protams, ka nākas meklēt kompromisus līdzīgi Mozum, kas deva likumus par laulības šķiršanu – cilvēku sirds cietības dēļ. Es gribētu aicināt mūs visus vēlreiz pārskatīt, ko nozīmē „darīt visu iespējamo“ , lai izglābtu pēc iespējas vairāk bērnu. Es aicinātu tam pievērsties nevis ar iešaurinātu skatu, kā to liek priekšā veselības aprūpes pārstāvji, bet nopietni ņemot vērā arī ētiskos, filozofiskos un varbūt pat reliģiskos aspektus.

Bērni nāk no mūžības un dodas uz mūžību, mirkli parādoties redzamajā vēsturē, lai dzīvotu mūsu vidū. Kā mēs, 21. gadsimta apgaismotā Latvijas sabiedrība viņus sagaidām? Lūk, šādi. Vai nevajadzētu kaut ko mainīt? Lai Dievs apgaismo mūsu prātus un sirdis!

Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga raksta "Viedoklis diskusijai par abortiem" savā blogā 27.11.2012.
http://arhivanags.blogspot.com/2012/11/redzet-dzirdet-nenokluset-kad-musu.html

--------------------------------------------------------------------------------

Seksuālās atkarības valgos

Precīzi, manuprāt, šo problēmu atspoguļo priesteris Andris Ševels: "Pornogrāfija nav tikai tāds nevainīgs netikumiņš, tā sagrauj cilvēka iekšējo pasauli, pēc tam ģimeni un sabiedrību. Pornogrāfija padara primitīvu skatījumu uz cilvēku, pārvērš viņu par būtni, kas tikai vēlas apmierināt savas seksuālās iegribas. Cilvēks degradējas, jo neveltī vērību rakstura pilnveidošanai, neattīsta spēju valdīt pār savām tieksmēm un rūpēties par otru cilvēku. Savukārt kailu vīriešu un sieviešu ķermeņu apskatīšana padara cilvēku par priekšmetu, viņa būtne tiek nonivelēta līdz ķermeniskumam, kas parādīts aizskarošā veidā. Iedarbojoties uz cilvēka sajūtām, mākslīgi tiek stimulēti dzimuminstinkti, primitīvā un bieži arī vulgārā veidā rādīta dzimumattiecību sfēra, šādi kropļojot priekšstatu par veselīgām un patiesām cilvēku savstarpējām attiecībām. Cilvēks, kurš kļuvis atkarīgs no pornogrāfijas, pārstāj pats noteikt savu uzvedību, šādi zaudējot savu brīvo gribu, un kļūst atkarīgs no sajūtām, turklāt gan pats pieņem, gan liek pieņemt citiem patoloģiskas uzvedības normas".

Fragmenti no žurnāla "Psiholoģijas pasaule" raksta  Seksuālās atkarīgas valgos publicēts delfi.lv 19.06.2006


http://www.delfi.lv/vina/attiecibas/milestiba-un-sekss/seksualas-atkaribas-valgos.d?id=14747580#ixzz3Rc3sMHAk

Vecais un jaunais jeb Dievs sniedz Tev dāvanas, lai Tu ar tām censtos dalīties arī ar citiem

„Un Viņš stāstīja tiem arī līdzību: “Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.

Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā;
bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.
Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.””
(Lk 5)

Laiku pa laikam mēs izšķirojam lietas mūsu mājās, lai atbrīvotos no vecajām un lai varētu to vietā iegādāties kaut ko jaunu. Domāju, esat pamanījuši, ka tas nebūt nav viegls un vienkāršs process. Katrai lietai, lai arī salūzušai vai sen vairs nelietotai, tad, kad to jāizmet, piepeši parādās cita vērtība, kura nav saistīta vairs ar pašu lietu, tās lietderību vai pat tās materiālu vērtību, bet gan tikai ar mums pašiem – ar mūsu atmiņām par tām.

Šo mantiņu es atceros no savas bērnības. Tā bija mana pirmā rotaļlieta. Bet šo uzvalku es pilnīgi nejauši dabūju pirms pašām laulībām, kuram jau tad bija vismaz pusgadsimts.. servīze ar apdauzītiem stūriem – tā ir no vecās mātes.. Ja mēs katrs kaut tikai domās pārskatām, to, kas atrodas mūsu mājās, – nemaz nerunāsim par pagrabiem, šķūnīšiem vai bēniņiem, tad atradīsim, ka tās ir pilnas ar šādām vecām, nekam īsti nederīgām, bet ārā neizmetamām lietām.

Tā tas ir redzamo lietu pasaulē, bet vai esam kādreiz domājuši par to, ka arī garīgajā pasaulē mēdz būt līdzīgi? Tik daudz kas mūsos ir mainījies kopš brīža, kad bijām bērni vai jauni cilvēki. Attiecības, vērtību izpratne, attieksme… Tās ir tikai vienkāršākās garīgās telpas, kuras dažu gadu laikā, nemaz nerunājot par desmitgadēm, var izmainīties līdz nepazīšanai… Tie ir nopietni pārdomu brīži, kuros esam spiesti pārdomāt un pieņemt lēmumu, kur mēs visās šajās pārmaiņas paliekam, ko mēs darām ar dažādām, laika gaitā uzkrātām pieredzēm un izpratni. Vai paliekam pie tā, ko labi pazīstam, esam pārbaudījuši, kas varbūt tik labi vairs nedarbojas, bet mums ir saprotams un skaidrs, vai arī pieliekam lielas pūles no savas puses, lai saprastu, kas ir tas jaunais, kas nāk. Un kā „jauno“ var lietot, kā tas darbojas un kā es pats spēju to adaptēt savā dzīvē, lai tas man palīdzētu.

Kā mēs no Jēzus izsacītās līdzības un minētajiem piemēriem saprotam, vienmēr pastāvēs spriedze starp jauno un veco. Un šeit nebūtu labi, ja mēs novienkāršoti to sajauktu ar cilvēku vecuma atšķirībām, caur kurām visbiežāk šis konflikts parādās ārēji. Es to nesaku par paaudžu problēmu. Tā ir spriedze, kurā mēs gribam palikt pie vecā, nevis tāpēc, ka tas būtu vēl vērtīgs vai vajadzīgs, bet gan tāpēc, ka pie šīm vecajām atziņām, domām, izpratni mūs piesien mūsu dzīves laiks, attīstība, iegūtais un pazaudētais. Un ļoti bieži, vismaz garīgā ziņā pavisam noteikti, mēs redzam, ka tas ir konflikts starp jaunu un dziļāku patiesības izpratni un veco, mūsu cilvēciskajam nespēkam un slinkumam vai neizpratnei piemēroto.

Apustulis Pāvils 1kor 13:12 raksta: „Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”

Ko tas nozīmē kontekstā ar veco un jauno? Mēs varam to salīdzināt ar cilvēku, kuram ir slikta redze. Bez brillēm viņš nespēj neko skaidri ieraudzīt. Bet, ja viņa redze uzlabojas, tad drīz ar vecajām brillēm viņš vairs nespēj skaidri redzēt, tās viņam nevis palīdz, bet gluži otrādi – sāk traucēt, un cilvēks saņem jaunas brilles, līdz kamēr viņa redze ir vesela, un brilles vairs vispār nevajag, jo tagad viņš redz skaidri.

Dieva mērķis nav mūs apgādāt ar brillēm, aizvien jaunām un jaunām, bet Viņa mērķis ir izdziedināt mūsu garīgo redzi pavisam. Un mūsu uzdevums ir pamanīt brīdi, kurā veids, kā mēs esam skatījušies, domājuši, jā, arī ticējuši, vairs nevis mūs tuvina Dievam, attīsta mūsos Dieva mīlestību, bet gan rada pašapmierinājumu, pašpietiekamību un, visbeidzot, pilnīgu neieinteresētību par to, ko Dievs ir vēlējies šajā pasaulē izdarīt, tai atdodot dievišķo atklāsmi cilvēkā Jēzu Kristū.

Arvien vairāk man ir bijis jādomā, vērojot un analizējot savu garīgo piedzimšanu un augšanu mūsu baznīcā, ka esmu piederējis baznīcai, kura gan māca mīlēt Kristu no visas sirds, bet neaizmirst mīlēt pati sevi. Mēs zinām, ka mūsu baznīcas mācības centrā ir mīlestību uz Kristu kā Dieva dēlu, kurš mūsu dēļ atdevis savu nevainīgo dzīvību, lai samaksātu par cilvēces – maniem un taviem grēkiem.. Un tas ir Evaņģēlijs, kuru neviens no mums, kas ticam, nevienam neatdos un ne pret ko nemainīs.

Tomēr izskatās, ka, laikam ejot, esam aizmirsuši, ko tad tas patiesībā nozīmē. Mēs svinam savu ticību draudzē, savā baznīcā, pūlamies nepiekusuši savas baznīcas un draudzes sienās, lai tai piederētu aizvien vairāk jaunu draudzes locekļu, lai varam tiem piedāvāt plašākas programmas garīgai izaugsmei un tā tālāk. Tomēr, cik savādi – šķiet, ka mēs un mūsu draudzes locekļi zaudējam visu savu ticības spēku un prieku proporcionāli tam, cik tālu no sava dievnama vai draudzes atrodamies.

Jā, mēs priecājamies par to, ka esam izglābti, un, iespējams, to vēl nedarām ar visu spēku, lai saprastu, ko nozīmē prieks būt Kristus izglābtiem. Taču, vai mēs jūtam skumjas, ka pestīšanu un glābšanu nav saņēmuši tie mūsu ģimenes locekļi un draugi, skolas draugi un darba kolēģi, ar kuriem sastopamies dienu no dienas? Varbūt mēs arī nopūšamies kādā brīdī par to, taču, nedod Dievs, ka kāds no mums sagaidītu, ka es ietu ar kādu no viņiem un runātu par to, kam es ticu, par to, kas ir skaistākais manā dzīvē un ka varu būt tas, kas palīdz līdz tam nonākt arī viņam… Un to es daru nevis tāpēc, kā tā vajag, bet tāpēc, ka mana mīlestību uz Dievu un manu tuvāko “spiež” manu sirdi, lai neviens no tiem, kurus es mīlu, neietu bojā mūžīgajā nāvē.

Mēs, ticīgie, mūsu baznīcā esam aizmirsuši, ka būt par kristieti nozīmē vairs nepiederēt sev. Jā, ieklausieties, paradoksāli skan, pat Kristus, mums dāvātā pestīšana, vairs nepieder tikai mums, bet Kristus mums to ir devis, lai mēs to tālāk dāvātu tiem, kuri viņu vēl nepazīst. Jūs esat pasaules gaisma – to mēs, kristieši, tik ļoti mīlam atkārtot.

Bet kur tad ir mūsu Kristus Gaisma? Kāpēc tā nav ieraugāma pasaulē spīdam? Tas ir tāpēc, ka neesam mācīti, ka Dievs katram savam bērnam kopā ar glābšanu ir uzticējis uzdevumu glābt citu.

Parasti draudzes locekļi domā: nuja, tas jau ir mācītāja uzdevums. Un – viņi maldās. Padomājiet kaut vai tikai par to, cik spēj izdarīt tikai viens cilvēks, kaut arī mācītājs. Viņš var pūlēties vaiga sviedros visu mūžu, un arī tad varbūt viņa iespēju robežas būs daži simti vai dievbijīgākam, daži tūkstoši cilvēku. Bet, ja apliecināt Kristu nenogurst vairāki simti draudzes locekļu, un pēc tam tūkstoši, cik tad Kristus, caur jau izglābtajiem tūkstošiem un simtstūkstošiem, spēs, iespējams, miljoniem cilvēku glābt!

Tie ir Kristus vārdi: „Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” (Mat 10:32)

Šie vārdi pasaka skaidri – kas par mani liecinās cilvēkiem, kuri vedīs cilvēkus pie manis, tāpat kā es pašu cilvēku esmu caur kādu pie sevis atvedis, tam būs daļa ar mani dievišķā godībā.

To visu apkopojot, esmu pārliecināts, ka šajā brīdī visa mūsu baznīca, katra draudze, katrs draudzes loceklis, mēs visi atrodamies jaunas izvēles jeb Kristus paša, pirms 2000 gadiem izteiktā aicinājuma priekšā.

Vai mēs paliekam pie tās formas, vai veida, kā esam pieraduši strādāt baznīcā, domājot tikai par sevi un, labākā gadījumā, par draudzi, kurā ejam? Vai priecāsimies tikai par savu glābšanu kopā ar tiem, kuri arī Kristus nopelnā ir izglābti? Vai krāsim garīgās dāvanas tikai priekš sevis, lai tajās saskatītu kādu īpašu Dieva vēlību un žēlastību pret sevi?

Vai pieņemsim Kristus izaicinājumu un paskatīsimies ārā pa dievnama logiem, un ieraudzīsim tur tūkstošiem cilvēku, kuriem vajag Kristus glābšanu tikpat ļoti un vēl vairāk nekā mums? Vai apsolīsim sev, ka nepriecāsimies tik daudz par savu glābšanu Kristū, kā meklēsim iespējas vest cilvēkus, kuri Kristu nepazīst, pie dievatziņas, un priecāsimies tad par to, ka Dievs ir lielas lietas darījis pie viņiem, ka dāvājis arī viņiem glābšanu un ka viņi ir stājušies līdzās mums. Sapratīsim, ka dāvanas, kuras Dievs mums žēlastībā sniedz, ir nevis priekš mums, bet priekš tiem cilvēkiem, kuri tajās var ieraudzīt Dieva aicinājumu uz dzīvi Kristū, uz piedošanu, kuri var saņemt dziedināšanu un atbrīvošanu no grēka un ļaunā gara.

Tikai tādā veidā mēs varam kļūt par baznīcu, kura nevis slāpst un mokās pati sevis labā, bet baznīcu, kurā Dievs nes simtiem un tūkstošiem garīgu augļu, dāvā garīgu prieku un palīdzību caur mums visiem, kas meklē, visiem, kam slāpst pēc dzīvas mīlestības. Tad arī mēs, Dieva draudzes, no jauna ieraudzīsim Viņa brīnumus nākam ar spēku, ieraudzīsim, ka Kristus ir klātesošs caur šo baznīcu pasaulē katru brīdi, lai nestu debesu valstībai daudz, daudz augļu.

Atvērsim šodien savas sirdis, lai jaunais Kristus vīns ielīst mūsu sirdī, lai mēs, atsaucoties uz Viņa aicinājumu, kļūstam par pļāvējiem Dieva tīrumā, nevis malā sēdētājiem, kuri nezinot, ko darīt ar iegūto prieku par pestīšanu Kristus brūcēs, savā pašpietiekamībā, kļūst par negantību Dieva acīs un piedauzību cilvēkiem.

Āmen.

Fragmenti no Krista Kalniņa raksta -
Vai baznīcai pietiek ar „baznīcu”?
2010 gada 6. novembrī žurnālā Svētdienas Rīts

Dievs ņēmis vērā cilvēka visdziļākās vajadzības

Kas ir debesis? Cilvēcē vienmēr ir bijusi klātesoša ticība tam, ka pastāv pēcnāves dzīve un ka cilvēks tiek atalgots par to labo, ko viņš ir darījis. Debesis patiešām eksistē! Bet kā mēs varam runāt par tām, ja neesam tajās bijuši? Līdzīgi var teikt: kā varam kaut ko uzzināt par sauli, citām planētām, zvaigznēm un galaktikām, ja neesam tās apmeklējuši? Pateicoties zinātnei, zinām debesu ķermeņu masu un izmērus, to atrašanās vietu un trajektorijas. Zinātnieki ir uzkonstruējuši jaudīgus teleskopus un ir spējīgi ar neiedomājamu precizitāti izdibināt Visuma neaptveramo plašumu noslēpumus. Vai ir kāds līdzīgs instruments, kas mums varētu palīdzēt izdibināt Dieva Valstības noslēpumus un tajos orientēties? Līdzīgi tam kā teleskops un mikroskops palīdz saskatīt līdz šim neredzamo materiālajā pasaulē, tāpat arī ticība kopā ar Svēto Rakstu un Baznīcas Tradīcijas tekstiem kalpo par šādu jaudīgu lēcu, kas pietuvina mūsu skatam gara pasauli. Debesis ir šīs pasaules būtiska sastāvdaļa.

Miesa nav vienkārša dvēseles čaula, kas dzīves beigās tiks atmesta, bet gan Svētā Gara mājoklis, kura aicinājums ir tikt gara spēka pārveidotam un kļūt par cilvēka atjaunotās apziņas paklausīgu instrumentu.
Debesīs uzņemšana parāda, ka Dieva plāns aptver visu cilvēku kopumā, ne tikai viņa dvēseli. Tāpēc arī Baznīcas mācība neaprobežojas vienīgi ar cilvēka dvēseli. Jautājumi, kuri saistās ar cilvēka miesu, emocionālo un psihisko sfēru, arī ir ļoti būtiski mūžības perspektīvā, šeit nekas nav mazsvarīgs. Tāpēc cīņa par cilvēka atbrīvošanu no jebkādām atkarībām šajās jomās jau nes sevī pestīšanas atblāzmu.

Kādas ir šīs atkarības, kas laupa mums brīvību un attālina debesis? Tā var būt smēķēšana, dzeršana, narkotikas, azarta spēles, alkatība, varaskāre vai nešķīstība. Ne velti taču pastāv vesela pornogrāfijas un erotikas industrija. Atkarības cilvēkam laupa brīvību un to degradē, izposta valsti un ģimeni. Atkarības rašanās cēlonis ir iekšējs tukšums, kuru ir vēlme kaut kā aizpildīt. Atkarība ir neizdevies laimes meklēšanas mēģinājums.

Ilgas pēc laimes piemīt ikvienam cilvēkam. Problēma ir tajā, ka bieži vien mēs laimi meklējam tur, kur tās nav. Jaunava Marija mums parāda, kur ir patiesā laime un ka tās aizsākumi ir meklējami jau šīs zemes dzīvē. Jaunava Marija, uzticot savu dzīvi Dievam, nebaidījās, ka tas viņu ierobežos, atņems brīvību. Savukārt mūsdienu cilvēks izjūt bailes, ka Dieva baušļi, ticība Dievam, atņems viņam brīvību un personisko dzīves telpu. Tāpēc viņš domā, ka labāk ir būt autonomam un neatkarīgam. Līdzīgi domāja pazudušais dēls, par kuru lasām Lūkas evaņģēlijā (Lk 15:11-32). Viņš devās projām no tēva mājām, cerēdams, ka svešumā beidzot kļūs brīvs cilvēks, līdz saprata, ka ir kļūdījies savā brīvības izpratnē, jo iedomātās brīvības vietā viņš bija kļuvis vergs. Sāpīgas pieredzes rezultātā notika izmaiņas viņa dvēseles struktūrā. Beigās viņš atguva sevi, savu patieso identitāti. Jā, brīvā griba rada milzīgas iespējas, bet arī milzīgu risku. Tāpēc var nonākt pat pie paradoksāla secinājuma – būt brīvam ir vēl sarežģītāk, nekā ļaut, lai citi pieņem lēmumus manā vietā.

Bet mūsu aicinājums ir paturēt prātā mūžības perspektīvu, un Debesu aizmetņi jau ir klātesoši šīs zemes realitātē. Mēs varam līdzdarboties, pietuvinot to brīdi, kad atnāks jaunās debesis un jaunā zeme.

Fragmenti no Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzrunas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos 2013. gada 15. augustā Aglonā.
http://katolis.lv/rigas-arhibiskaps/sprediki-un-uzrunas/2013/2013-08-15.html