2014. gada augustā pāvests Francisks apmeklēja Koreju. Tikšanās laikā ar jauniešiem pāvests atbildēja arī uz viņu jautājumiem, viens no tiem bija: „Kas konkrēti jādara cilvēkam, kurš meklē savu dzīves aicinājumu?” Pāvests Francisks atbildēja: „Savulaik arī es uzdevu sev šo jautājumu: kādu ceļu man vajadzētu izvēlēties? Tev nav pašam jāizvēlas savs ceļš. Tavu ceļu izvēlēsies Dievs. Jēzus tev to jau ir izvēlējies. Tev jāklausa Viņam un katru dienu jāvēršas pie Viņa, vaicājot: „Kungs, kas man jādara? Jēzu, ko Tu vēlies, lai es daru?””
Patiesība ir tāda, ka savā dziļākajā būtībā ikviens cilvēks meklē Dievu – meklē Viņu ar visu savu prātu, ar visu savu gribu un visu savu sirdi. Svētais Augustīns (354–430), bīskaps un Baznīcas mācītājs, ir teicis: „Kungs, (..) Tu esi mūs radījis sev pašam, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.” (Atzīšanās, I, 1) Šis mūsu sirds nemiers, par ko runā svētais Augustīns, ir radošs nemiers. Cilvēks meklē Dievu, jo savas sirds dziļumos zina, ka vienīgi Dievā var rast piepildījumu – to savu vēlmju piepildījumu, kas attiecas uz patiesību un ir vērstas uz labo un skaisto. „Tu nemeklētu Mani, ja Mani jau agrāk nebūtu atradis,” tā par Dievu un cilvēku runā franču rakstnieks un filozofs Blēzs Paskāls (Domas, II, 737). Tas nozīmē, ka Dievs pats piedalās šajā meklēšanā, ka Viņš vēlas, lai cilvēks Viņu meklētu, un rada cilvēka dzīvē attiecīgus apstākļus, lai viņš varētu Dievu atrast. Tātad Dievs pats tuvojas cilvēkam, pats viņam atklāj sevi un ļauj sevi pazīt. Svētie Raksti māca, ka pats svarīgākais dzīvē ir pazīt Dievu un pildīt Viņa gribu, jo tāds ir Dieva mīlestības plāns ikviena cilvēka dzīvē. Bībele arī atklāj, kā cilvēkam jātuvojas Dievam, kādi noteikumi jāpilda, lai Dievu sastaptu, lai iepazītu Viņa gribu un savienotos ar Viņu.
Dievam ir brīnišķīgs mīlestības plāns
Cilvēka dzīvē var īstenoties trīs atšķirīgi plāni: savs, citu cilvēku un Dieva plāns.
Tas spilgti atklājas svētā Franciska no Asīzes (1182–1226) dzīves piemērā. Viņš bija dzimis dižciltīgā un bagātā tirgotāju ģimenē un no bērnības sapņoja būt bruņinieks. 20 gadu vecumā viņš nopirka zirgu, ieročus un teica: „Es došos karot.” Karā viņš tika ievainots un nonāca gūstā, kur pavadīja veselu gadu un smagi saslima. Tēvam nācās dēlu izpirkt ar sudrabu, maksājot par dēlu tik daudz, cik tas svēra. Tā ar sakāvi beidzās Franciska paša radītais plāns.
Tad tēvam rādās plāns dēla dzīvei. Viņš izlēma: „Francisk, tu būsi tirgotājs, tu apprecēsi bagātu meiteni un vairosi ģimenes labklājību.” Taču Franciskam vairs nepatika tirdzniecība, kaut arī jaunībā viņš bija palīdzējis tēvam šajā rūpalā. Drīzumā šī iemesla dēļ Franciskam radās konflikts ar tēvu. Tas notika 1206. gada martā Asīzes tirgus laukumā. Franciska tēvs Asīzes bīskapa priekšā apsūdzēja dēlu nepaklausībā un publiski no viņa atteicās, atņemot viņam mantojuma tiesības. Viduslaikos nepaklausīgs dēls tika visu apsmiets un vajāts. Bet kāda bija Franciska atbildes reakcija? Viņš noģērba visu, kas viņam bija mugurā, un to atdeva tēvam, sacīdams: „Tā kā no manis ir atteicies mans miesīgais tēvs, tad no šī brīža man ir tiesības vienīgi Tevi, Dievs, saukt par savu Tēvu.” Bīskapam nācās ar liturģisko tērpu apsegt kailo Francisku, lai cilvēki neieļaunotos. Tādējādi sakāvi cieta arī Franciska tēva plāns dēla dzīvei. Dēls „pievīla” sava tēva pašizlolotās cerības. Tas ir visai pamācoši, jo tēva uzdevums ir nevis uzspiest bērnam savu gribu, bet mācīt atklāt viņa dzīves aicinājumu.
Tajā brīdī, kad sabruka Franciska paša un viņa tēva plāni, jaunekļa dzīvē ienāca Dievs. Kādu dienu, lūdzoties pussagruvušajā Porcjunkulas baznīcā, Francisks dzirdēja noslēpumainu balsi sakām: „Francisk, vai tu neredzi, ka mans nams ir tuvu sabrukšanai? Ej un atjauno to manis dēļ!” Sākumā viņš bija pārliecināts, ka dievišķā balss viņam liek atjaunot Sv. Damiāna baznīcu, un viņš sāka strādāt, lai uzceltu šo dievnamu. Tikai vēlāk Francisks saprata, ka runa ir par universālo Baznīcu. Tā, lūk, Francisks nekļuva ne bruņinieks, ne arī tirgotājs, bet gan mūks, kurš vienkāršībā, nabadzībā un pazemībā gāja un atjaunoja Kristus dibināto Baznīcu. Jēzus viņam nelūdza, lai viņš atjaunotu Baznīcu ar gudrām runām vai intelektuālām teorijām, bet ar svētumu. Svētie arī šodien mums atgādina, ka mūsu spēks nav pašos, bet vienīgi Kristū.
Dieva griba ir jāmeklē
Ja mēs uzmanīgi izlasīsim četrus Evaņģēlijus, tad pamanīsim, ka rūpes par Dieva gribas pildīšanu bija Jēzus pamatnostāja. Jēzus sava Tēva gribu sauca par barību vai ēdienu: „Mana barība ir pildīt Tā gribu, kas mani sūtīja, un pabeigt Viņa darbu.” (Jņ 4, 34) Jēzus dzīvoja, pateicoties Tēva gribai. Viņš sacīja: „Es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas mani ir sūtījis.” (Jņ 5, 30) Paklausība Tēvam raksturo visu Jēzus dzīvi. Himnā par Kristus kenozi svētais Pāvils mudina, lai mēs sekotu Kristus piemēram un būtu pazemīgi, kā Viņš ir pazemīgs: „Viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Flp 2, 8)
Kaut arī Dieva griba Jēzum bija ļoti svarīga, tomēr Viņam nebija viegli to atpazīt. Jēzus ar grūtībām meklēja Tēva gribu kā ikviens cits cilvēks. Dieva gribu mēs nesaņemam tā uzreiz un uz visiem laikiem, bet tā atklājas pakāpeniski mūsu garīgā un cilvēciskā brieduma rezultātā. Dievs mūs uzrunā dažādos veidos: caur Svētajiem Rakstiem, lūgšanu, Baznīcu, sirdsapziņu, citiem cilvēkiem un dažādiem dzīves notikumiem, norādot arī uz jauniem izaicinājumiem. Tieši ar faktu starpniecību Dievs atklāj savu nodomu attiecībā uz mūsu dzīvi. Balstīšanos uz faktiem, cenšoties izprast Dieva gribu, Baznīcas tēvi sauca par „karalisko ceļu”.
Mūsu spēja meklēt un pildīt Dieva gribu, pirmkārt, ir nepelnīta dāvana, kuru esam saņēmuši no Dieva, un tikai pēc tam tas ir mūsu uzdevums – mūsu dāvana Viņam. Dieva gribas meklēšana un pildīšana prasa no cilvēka vispirms atklāt patiesu Dieva tēlu – Dieva, kurš vienmēr pirmais visu dāvā cilvēkam. Tēvs Pio sacīja tā: „Dievs mums nedod ne daudz, ne maz, Viņš dod mums visu un arī no mums sagaida ne daudz, ne maz – tikai visu.” No mūsu puses pildīt Dieva gribu nozīmē pieņemt un atdot Dievam to, ko iepriekš esam saņēmuši. Jo kā ir teikts Katehismā – mūsu labo darbu nopelni ir Dieva mīlestības dāvanas (sal. KBK, 2006–2011).
Dieva gribu cilvēks nerada sev pats, bet to meklē un atklāj un atradis pieņem kā savējo. Dievam ir brīnišķīgs plāns attiecībā uz ikvienu cilvēku, un Viņš vēlas, lai tas tiktu pieņemts un īstenots, jo tā mērķis ir cilvēka patiesais labums un laime, ko sniedz Svētā Gara augļi: mīlestība, miers, prieks (sal. Gal 5, 22–23).
„Pildīt Tavu gribu, mans Dievs, es vēlos, un Tavs likums ir manā sirdī.” (Ps 40 (39), 9) Lūk, cilvēciskās gudrības un pieredzes sintēze, kuru ir izteicis psalmists – pildīt Dieva gribu ar prieku un dziļu pārliecību, ka tieši tāpēc mēs dzīvojam virs zemes un ka dzīvē nav nekā cita svarīgāka par to. Pildīt Dieva gribu nozīmē pilnībā paļauties uz Viņu, pieņemt Viņa plānu mūsu dzīves ceļam un ierādīt Viņam centrālo vietu savā dzīvē.
Kā iepazīt Dieva gribu?
Nereti cilvēki garīdzniekam jautā: „Kā atklāt Dieva gribu? Kā saprast savu aicinājumu?” Komentējot Evaņģēlija lasījumu par Sīmaņa aicināšanu, pāvests Benedikts XVI sacīja: „Aicinājums ir Dieva darbs. Cilvēks nav sava aicinājuma autors. Viņš atbild Dievam. Sava vājuma apziņa nedrīkst būt par šķērsli aicinājuma īstenošanā. Jāpaļaujas uz Dieva spēku, kas darbojas mūsu vājumā, un arī jāpaļaujas uz Dieva žēlsirdību, kas atjauno un pārveido.” (Vatikānā 10.02.2013.)
Dievs savā bezgalīgajā mīlestībā vienmēr pirmais nāk pie mums, mūs meklē un aicina Viņam sekot, bet no mums gaida, ka mēs Viņu pieņemsim un brīvprātīgi atbildēsim Viņam. Dievs noslēpumainā veidā vada pasauli un mūsu dzīvi pretī pilnībai. Viņš ir visās mūsu dzīves pārmaiņās, pat sāpīgos notikumos un šķietami bezjēdzīgās nejaušībās. Kāds svētais ir sacījis: „Dievs vēlas rakstīt taisni arī uz mūsu dzīves šķībajām līnijām.” Piemēram, daudzās pasaules reliģijās (arī pagānismā) pats galvenais ir, lai „dieviņš” (dievība) man kalpotu un īstenotu manus plānus un ieceres. Kristietībā viss ir pilnīgi otrādi – Dievam ir mīlestības plāns, un Viņa gribas pildīšana mani svētdara un dara laimīgu. Tāpēc ikvienam cilvēkam, īpaši jaunietim, vispirms jāmācās meklēt Dieva gribu, lai, atklājot aicinājumu, spētu uz to atbildēt.
Garīgās dzīves teoloģijā minēti vismaz pieci aspekti, kas mums var palīdzēt saprast, kāda ir Dieva griba. Tie ir mums dotie talanti, Dieva Vārds, lūgšana, garīgais tēvs, iekšējais miers.
1. Talanti, kurus mums ir dāvājis Dievs. Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības – Dieva, kurš ir Mīlestība. Līdz ar to tieši aicinājums mīlēt dara cilvēku par autentisku Dieva attēlu. Cilvēks kļūst līdzīgs Dievam tik lielā mērā, cik viņš mīl. Tādēļ pats svarīgākais cilvēka aicinājums ir mīlestība, kas ir visu harismu harisma. Mīlestība ir atvērtība, dialogs, nesavtīgs ceļš, kas ved no sevis pie tuvākā. Pat vismazākais no mūsu darbiem, kas tiek darīts mīlestībā, kļūst derīgs visiem.
Dievs, dāvājot konkrētas dāvanas (talantus, harismas, žēlastības), mūs aicina iet noteiktā virzienā. Viņš norāda, pa kuru ceļu ir jāiet, norāda arī uz konkrētu aicinājumu. Daudzas lietas Dievs mums ir devis, bet daudzas nav devis. Pats fakts, ka tu esi piedzimis vīrietis vai sieviete, norāda uz aicinājumu būt par tēvu vai māti. Nesen izlasīju skaistu domu, ka ikviena sieviete ir radīta, lai nestu pasaulē mīlestību un labestību, kas izpaužas pašaizliedzīgā vēlmē dalīties un apdāvināt citus. Savukārt ikviens vīrietis ir radīts pasaules pārveidošanai, tas nozīmē, ka vīrietis ir atbildīgs par pasaules pārveidošanu un par to, kādā virzienā tā attīstīsies. Dieva dotie talanti ir sava veida bagātība. Lai cilvēks spētu izpildīt savus kristīgas dzīves pienākumus un kalpošanu Baznīcā, Dievs dāvā arī īpašas žēlastības, kas paredzētas noteiktam ieņemamajam stāvoklim. To mērķis ir Baznīcas un cilvēku kopējais labums – lai celtu Baznīcu un kalpotu pasaules vajadzībām.
Līdzība par talantiem jeb uzticēto naudu (sal. Mt 25, 14–30) atgādina, ka ikvienu cilvēku Dievs ir apveltījis vismaz ar vienu talantu. Dievs ar mūsu sirdsapziņas un dažādu notikumu starpniecību mums vaicā: „Kā mēs izmantojam talantus, kurus esam no Viņa saņēmuši? Vai mēs tos attīstām vai arī nevērīgi norokam?” Darīsim visu iespējamo, lai mēs apzinīgi izkoptu savus talantus un liktu tos lietā, kalpojot citiem. Svētais Jānis Pāvils II bieži atkārtoja: „Bagātnieks nav tas, kuram pašam pieder daudz mantas, bet gan tas, kurš ir spējīgs to dāvāt citiem.” Vārdu sakot, cilvēku lielu padara nevis tas, kas viņam pašam pieder, bet gan tas, kas viņš pats ir un ko viņš dod citiem.
2. Dieva Vārds un dzīves notikumi. Mūsu dzīvi var salīdzināt ar svītru kodu. Tajā ir daudz informācijas, bet ir jāatrod veids, kā šo informāciju nolasīt. Kristietim ir divas vissvarīgākās grāmatas: Dieva Vārda grāmata – Bībele – un dzīves faktu grāmata. Notikumus vajag interpretēt Dieva Vārda gaismā. Tikai tā mēs varam atklāt to jēgu, kādu tiem ir devis Dievs. Bez Svētajiem Rakstiem un lūgšanas mēs nesapratīsim dzīves notikumus un neatklāsim to dziļāko nozīmi. Vatikāna II koncils mums atgādina: „Svēto Rakstu lasīšanai jāseko lūgšanai, lai starp Dievu un cilvēku izveidotos dialogs, jo „lūgšanā mēs Viņu uzrunājam, bet, lasot dievišķos pravietojumus, mēs Viņā klausāmies” (Sv. Ambrozijs, De officiis ministrorum, I, 20, 88).” (Konstitūcija Dei Verbum, 25) Mūsu ticība pieaug un tiek stiprināta, ja mēs arvien uzmanīgāk ieklausāmies Dieva Vārdā un lūgšanā uzsākam ar Dievu dzīvu dialogu.
Dieva Vārds ir mūsu dzīves stiprais pamats. Kā es lasu Svētos Rakstus? Vai es, lasot un apcerot Dieva Vārdu, meklēju tajā Viņa gribu? Baznīcas tēvi Bībeli sauca par „Svēto Garu vārdos” un aicināja to lasīt ar sirdi, apcerēt, klausīties un jautāt: „Kā šodien šis Vārds skaidro manu dzīvi?” Svētie Raksti nav maģiska grāmata, kurā meklējam to, kas mūs interesē, tie ir dzīvais Dieva Vārds, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi. Kad ieraugām savu dzīvi Dieva Vārda gaismā un atklājam savu patieso identitāti, tad sātans zaudē varu pār mums. Taču, ja tu Svētos Rakstus nelasi un nepieņem, ja tie neskaidro tavu dzīvi, tad tie tev nav Dieva Vārds.
Lai ieklausāmies pāvesta Benedikts XVI mudinājumā kristiešiem: „Bieži pārdomājiet Dieva Vārdu, lai Svētais Gars ir jūsu skolotājs. Tad jūs atklāsiet, ka Dieva domas nav cilvēka domas. Jūs uzlūkosiet patieso Dievu un vēstures notikumus citām acīm. Jūs pārpilnībā izbaudīsiet prieku, kas plūst no patiesības.” (Vatikānā 22.02.2006.)
3. Lūgšana. Ja mēs gribam atklāt aicinājumu, tad jāsāk lūgties. Jēzus taču ir apsolījis: „Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums atvērs.” (Lk 11, 9) Lūgties nevar iemācīties tādā pašā veidā, kā apgūt kādu prasmi. Lai cik dīvaini tas izklausītos, lūgšana ir dāvana, kas tiek saņemta lūdzoties. Lūgties nenozīmē skaitīt pātarus, bet gan veidot attiecības ar Dievu – uzrunāt Viņu un Viņā klausīties. Lūgšana mums ir tikpat raksturīga kā elpošana, ēšana un mīlestība. Lūgšana palīdz atklāt Dieva gribu, stiprina vājumā, atbrīvo no bailēm, vairo spēkus cīņā ar kārdinājumiem un dod „otro elpu”. Taču kristīgā lūgšana galvenokārt ir klausīšanās. Dievs atklāja sevi kā Vārdu (latīņu val. Verbum, grieķu val. Logos) un tāpēc veidoja Izraēli par tautu, kura klausās. Bībelē vārds „klausies”, „klausieties” sastopams 1500 reižu. Klausīties nozīmē būt gatavam pildīt Dieva gribu un ierādīt Viņam pirmo vietu: „Dievs runā, cilvēks klausās, Dievs darbojas, cilvēks līdzdarbojas, Dievs mīl, cilvēks ļauj sevi mīlēt.”
Lūdzoties mēs veidojam personiskas attiecības ar Dievu, tāpēc lūgšanu var salīdzināt ar draudzību – savstarpējām attiecībām starp personām. Draudzība prasa spēju ieklausīties. Diez vai tas, kurš mēdz tikai runāt, neieklausoties sarunu biedrā, būs atzīstams par labu draugu. Tomēr tieši tas mēdz notikt attiecībās ar Dievu. Nereti cilvēki konstatē, ka viņu lūgšana ir tikai vajadzīgo lietu uzskaitījums vai arī nebeidzama Dieva informēšana par sevi un savām vajadzībām. Līdzīgi, kā tas ir ikvienā draudzībā, mums ir arī jāmācās klausīties Dievā. Bet ko nozīmē ieklausīties Dievā? Vai tas nozīmē dzirdēt Viņa balsi?
Kā piemēru varētu minēt svēto Māti Terēzi, kura atklāja, ka 1946. gadā viņa pavisam reāli ir dzirdējusi Dieva aicinājumu strādāt ar visnabadzīgākajiem no nabagiem Kalkutas graustu rajonos. Pirms tam Māte Terēze jau bija devusi Dievam solījumu nekad Viņam neko neatteikt, lai ko arī Viņš tai lūgtu. Kopš tā brīža bija aizritējuši gadi, un nu, kā Māte Terēze stāstīja savam garīgajam vadītājam, viņa dzirdēja Dieva balsi, kas lūdza atstāt darbu meiteņu skolā, lai uzsāktu kaut ko jaunu. Taču piedzīvot ko tādu, ko pieredzēja Māte Terēze, gadās ļoti reti. Daudzi cilvēki apgalvo, ka lūgšanas laikā, kaut arī fiziski nedzirdot Dieva balsi, viņi jūtas tā, it kā Dievs ar tiem runātu. Tas var notikt visdažādākajos veidos, piemēram, draugs tev var pateikt kaut ko tādu, kas tev sniedz dziļu atskārtu, un tu jūties tā, it kā pēkšņi būtu pavēries logs uz tava paša dvēseli. Liekas, ka ar drauga starpniecību ar tevi runā Dievs.
Kapucīnu tēvs Raniero Kantalamessa vienā no savām konferencēm skaidroja, ka lūgšanā brīžiem mainās lomas: „Dievs kļūst Tas, kurš lūdz, bet tu esi tas, kuram šis lūgums tiek adresēts. Tas notiek tad, kad, piemēram, tu lūgšanā prasi Dievam, lai Viņš atbrīvotu tevi no kādas problēmas, lai mainītu tavu sievu, tavu vīru vai arī lai tevi atbrīvotu no darba, kas tev nepatīk, bet Dievs lūdz tev, lai tu pieņem šo situāciju, kādu cilvēku vai konkrēto darbu. Mums jāuzmanās, lai neliktu Dievam vilties.” Tādēļ autentiska lūgšana sākas tur, kur mēs mācāmies klausīties: „Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās.” (1 Sam 3, 9) Taču mēs nemitīgi tiekam kārdināti apgriezt šos vārdus kājām gaisā un teikt: „Klausies, Kungs, jo Tavs kalps runā.” Ja mēs, piemēram, nostājamies Vissvētākā Altāra sakramenta vai krucifiksa priekšā un visu laiku runājam un runājam, tad mēs neklausāmies Jēzu. Mēs neļaujam Viņam uzrunāt mūsu sirdi. Tātad, lai saprastu Dieva gribu, galvenais ir prast Viņā klausīties. Lūgšana nav atskaite Dievam par nodzīvoto dienu, lūgšana nav arī mācību stunda, kuras laikā mēs skaidrojam Dievam, kas Viņam jādara mūsu dzīvē, bet lūgšana ir dialogs ar Dievu, kad mēs Viņam kā savam vistuvākajam draugam atklājam visas savas bēdas un vājības un pazemīgi klausāmies Viņā, lai saprastu un izpildītu Tā gribu. Kā sacījis svētais Augustīns: „Iespējams, ka mēs vislabāk lūdzamies tad, kad runājam mazāk, un vissliktāk lūdzamies tad, kad runājam daudz.”
4. Garīgais tēvs. Cilvēks, kas vēlas atklāt savu aicinājumu un padziļināt garīgo dzīvi, drīz vien nonāk pie secinājuma, ka viņam ir vajadzīgs garīgais vadītājs vai pastāvīgs biktstēvs. Kaut arī mēs apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, liecība un arī Baznīcas autoritāte, kas apstiprina, vai tas, ko mēs uzskatām par Dieva iedvesmu, tiešām ir no Dieva vai varbūt mūsu ambīciju izpausme vai ļaunā gara viltība. Svētā Terēze no Avilas ir stāstījusi par to, cik lielus zaudējumus garīgajā dzīvē viņai nācās piedzīvot tāpēc, ka divdesmit gadus viņai nebija garīgās vadības. Tuksneša tēvi sacīja, ka, ejot pie priestera, grēksūdzē ir jāatklāj savi grēki, bet, dodoties pie garīgtēva – jārunā par savām jūtām. Kāpēc par jūtām? Jo tieši jūtas kalpo kā zīmes, pateicoties kurām varam iepazīt Dieva gribu attiecībā uz mums. Jau pati mūsu jūtu vārdiska atklāšana palīdz tās labāk saprast un iepazīt sevi.
Garīgās pavadīšanas rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik daudz cilvēks spēs atvērties garīgā tēva priekšā, viņam uzticēties un līdzdarboties. Kādas prasības tiek izvirzītas garīgajam bērnam? Pamats ir labā griba un ticība, jo no tās izriet vēlēšanās garīgi attīstīties un tiekties pēc kristīgās pilnības – svētuma. Ja garīgais bērns nevēlas augt garīgi, tad garīgai pavadīšanai nav jēgas. Garīgā bērna īpašības ir: atvērtība uz Svēto Garu, atklātība, vaļsirdība, paklausība, līdzdarbība, kā arī cieņa, mīlestība un uzticēšanās garīgajam vadītājam, kurš ir dievišķās Apredzības instruments.
Pastāvīgi jāattīra savs nodoms, jo garīgā vadīšana var pārtapt par emocionālo atkarību. Garīgās vadības būtība nav veidot sirsnīgas, emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo palīdzību, kas stiprinātu mūsu dialogu ar Dievu. Garīgā vadītāja lomu varētu salīdzināt ar nozīmi, kāda bija Jānim Kristītājam attiecībā pret Jēzu: „Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3, 30) Garīgās vadības procesā garīgajam tēvam „jāiet mazumā”, bet cilvēkam, ko viņš pavada, jāaug ticībā, draudzībā ar Jēzu un uzticīgā Dieva gribas pildīšanā.
5. Iekšējais miers un prieks. Bieži vien cilvēki domā, ka patiesu mieru un prieku viņi var panākt paši saviem spēkiem, tādēļ ļaujas kārdinājumam meklēt to nevis Dievā, bet gan materiālajos labumos, naudā, panākumos, citu izteiktajā atzinībā vai novērtējumā. Cilvēks ir radīts tā, ka patiesu drošības izjūtu, mīlestību un dzīvību viņš var rast vienīgi Dievā. Dzīvot nozīmē mīlēt un būt mīlētam. Ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs un jūtas nemīlēts, viņš piedzīvo elles mokas. Kristietim spēku doties dzīvē uz priekšu sniedz apziņa, ka Dievs ir kopā ar viņu. Pat ja viņš piedzīvo grūtības, pārbaudījumus, slimības, dažādas ciešanas un pazemojumus, viņš apzinās, ka Dievs viņu mīl un rūpējas par viņu. Šī dievišķā mīlestība ir pastāvīga miera un prieka avots. Mūsu laime nav atkarīga tikai no ārējām lietām – no veselības, naudas, prestiža, labi atalgota darba –, bet gan no tā, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi mēs esam. Iekšējais miers un arī prieks ir Svētā Gara zīmogs jeb apliecinājums, ka mēs darām to, kas patīk Dievam, ka pildām Viņa gribu.
Ja mēs esam meklējuši Dieva gribu Svētajos Rakstos un lūgšanā, ja garīgais tēvs ar Baznīcas autoritāti to ir apstiprinājis, tad kā Svētā Gara apliecinājumu mēs saņemam iekšējo mieru, kuru nekādi ārējie apstākļi nevar apslāpēt vai atņemt. Pildot Dieva gribu un īstenojot savu aicinājumu, mūsu dzīve kļūs pilnvērtīga, jo Dievs mūs vada nevis uz nelaimi, bet uz patiesu laimi.
Šīs pārdomas noslēgsim ar lūgšanu no Breviāra (Parastā liturģiskā laika 1. nedēļa, pirmdiena, Laudes): „Visvarenais Dievs, ej mūsu darbiem pa priekšu, tos iedvesmojot, un atbalsti tos ar savu žēlastību, lai katra mūsu darbība vienmēr iesāktos no Tevis un ar Tavu svētību tiktu arī pabeigta. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.”
Tēvs Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests, RARZI docētājs
Euharistijas svinēšana svētdienās ir Baznīcas dzīves centrālais notikums – lasām Katoliskās Baznīcas katehismā (sal. 2177). Pāvests norādīja, ka mēs, kristieši, svētdien ejam uz Misi, lai satiktos ar augšāmcēlušos Kungu jeb, pareizāk būtu teikt, lai ļautu Viņam mūs satikt, lai klausītos Viņa Vārdu, saņemtu Viņa galda barību un tādā veidā veidotu Baznīcu, kļūtu par Viņa dzīvo Mistisko Miesu pasaulē. To labi saprata Jēzus mācekļi, kuri celebrēja Euharistiju dienā, ko ebreji sauca par “nedēļas pirmo dienu” un romieši – par “saules dienu”, jo tieši šai dienā Jēzus piecēlās no miroņiem, parādījās mācekļiem, sarunājās un ēda ar viņiem, un deva tiem Svēto Garu. Arī Svētā Gara nonākšana Vasarsvētkos notika svētdienā. Tāpēc svētdiena mums ir svēta diena – sacīja Francisks. Euharistijas svinēšana, Kunga dzīva klātbūtne mūsu vidū svētdara šo dienu. Tātad, tieši Mise “padara” šo dienu svētu. Kas gan kristietim būtu svētdiena, ja pietrūktu tikšanās ar Kungu?
