ATVĒRTIES MIERAM, KAS NĀK NO AUGŠIENES. INTERVIJA AR ARHIBĪSKAPU ZBIGŅEVU STANKEVIČU

“Ziemassvētkos “aizkars”, kas atdala redzamo un neredzamo pasauli, kļūst īpaši plāns, un, ja pieklustam, esam modri un vērīgi, ikviens varam sajust Dievišķo pieskārienu” – intervijā Latvijas Radio saka Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Intervijā viņš dalās arī pārdomās par to, kas viņam šķiet aktuālākais tieši šī gada Ziemassvētkos, kādi varētu būt iemesli nu jau par normu kļuvušajiem "zaļajiem” Ziemassvētkiem, tāpat viņš padalīsies savās atziņās par šī gada mākslas notikumiem, kas viņu visvairāk uzrunājuši. "Katru gadu Ziemassvētku kodols ir viens un tas pats, bet tai pašā laikā mēs to apceram saistībā ar kādām tieši šobrīd mums aktuālām lietām. Ar kādām pārdomām Jums saistās tieši šī gada Ziemassvētki?

Šogad ir tāds svarīgs vārds – miers. Īpaši svarīgs. Jo pasaulē, diemžēl, pieaug agresivitātes līmenis, mēs redzam to starptautiskajās attiecībās, un mēs redzam to arī iekšpolitiski. Saistībā ar lielajiem spēlētājiem gan Eiropā, gan Latvijā mēs te redzam - visādas "zemestrīces” šobrīd notiek un vēl grasās notikt.

Ir svarīgi tomēr tam paskatīties pāri un atvērties uz to sirdsmieru, ko nes šie svētki. Jo patiesībā tie ir miera un izlīguma svētki. Un miers ir svarīgs cilvēkos. Tas ir tas vēstījums – miers labas gribas cilvēkiem. Vai cilvēkiem labs prāts. To dažādi tulko, bet tā ir Ziemassvētku dziesma, ko eņģeļi ganiņiem nodziedāja, un mēs visos dievkalpojumos Ziemassvētkos dziedam tieši šo himnu. Ir svarīgi arī apzināties, ka miers, no vienas puses, ir taisnības auglis. Ja pasaulē ir netaisnība, tad tā apdraud mieru, tas ir viens. Bet otrs, ka mēs šo mieru, ja paskatāmies no konkrētā, individuālā cilvēka pozīcijām, mēs to ar saviem spēkiem nevaram gūt. Mēs varam pie tā strādāt, mēs varam tiekties uz to, mēs varam strādāt pie sava iekšējā līdzsvara, jo patiešām tas dzīves ritms ir ļoti straujš, trauksmains. Sabiedrībā ir trauksme, ažiotāža, spriedze. Un tātad, kā saglabāt sevī to mieru, kā to ienest apkārt, kā to ienest pasaulē? Mēs jau zinām, ka mūsu robežas ir diezgan pašauras. Līdz ar to mēs varam saukt uz Dievu, arī šajos Ziemassvētkos: "Kungs, dod mums mieru!”.

Mēs varam pateikties par to, ka Latvijā vismaz militārā ziņā vai arī saistībā ar terorismu, kas ir pasaulē, kas ir Rietumeiropā aktuāla problēma, ka Latvijā mums ir miers. Šai ziņā kā Dievam azotē mēs esam, kā mēdz teikt.

Un varbūt Ziemassvētkos ir vērts paskatīties ne tikai uz problēmām, bet arī uz to labo, kas mums ir.

Mūsu sabiedrībā cilvēki Ziemassvētkus uzver ļoti dažādi. Nav noslēpums, ka daudziem šī kristīgā vēsts neliekas ļoti aktuāla. Cilvēki to nespēj identificēt ar sevi, savu šīsdienas dzīvi. Vai Jums būtu padomā kāda līdzība, līdzīgi kā Bībeles saturs tiek atklāts caur dažādām līdzībām, lai šo vēsti spētu izskaidrot ikvienam mūsdienu cilvēkam uztveramā veidā?

Varbūt tas būs ļoti vienkāršs salīdzinājums, bet es aicinātu – iedomāsimies kādu būtni, kura dzīvo divdimensiju pasaulē. Tas nozīmē – paņemam papīra lapu, tur ir kaut kāds teksts, un šī būtne, piemēram, dzīvo šajā papīra lapā. Un viņa tad nevar stādīties priekšā, ka ir kaut kas ārpus šīs papīra lapas. Un tas ir līdzīgi ar cilvēku, kurš tic tikai matērijai. Tā kā mūs mācīja padomju laikā, ka matērija ir objektīva realitāte un ārpus tās nekā nav.

Ziemassvētku vēsts jeb kristīgā atklāsme, kas ir piefiksēta Svētajos Rakstos jeb Bībelē, tā palīdz mums ieraudzīt, atklāt to, ka

realitāte ir kaut kas vairāk nekā tā papīra lapa,

tā mūsu ikdiena, kurā mēs esam ieslēgti. Tā palīdz mums atklāt trešo dimensiju, ja mēs runājam minētā salīdzinājuma ietvaros.

Bet, ja mēs mēģinām solīti tālāk paspert, mēs sakām, jā, mēs dzīvojam trijās dimensijās – garums, platums, augstums – vēl runā, ka ceturtā dimensija ir laiks, bet ir vēl šī piektā dimensija – garīgā pasaule. Un Ziemassvētku vēsts palīdz iziet mums ārpus mūsu esamības šaurajiem rāmjiem.

Vēl es gribētu salīdzināt tos notikumus, par kuriem mēs bieži "cepamies”, teiksim, te ir ūdens glāze, un tā ir – ja mēs paņemam klāt šo garīgo dimensiju – vētra ūdens glāzē, par ko mēs bieži vien uztraucamies. Galu galā Svētie Raksti saka, ka Dievam tūkstoš gadu ir kā viena diena. Un arī tie notikumi, kuros mēs tā jūtamies ierauti un kas mūs "nogāž no kājām”, mūžības priekšā ir sīkumi.

Tā kā Ziemassvētku vēsts mums palīdz atklāt pilno realitāti, kas nav izmērāma ar zinātniskajiem mērinstrumentiem. Bet tā ir realitāte. Un mēs nevaram tajā paši iekļūt, mēs varam tajā tikai tik daudz iekļūt, cik tā mums atveras. Tāpēc to sauc par atklāsmi. Tā Dievišķā realitāte mums atklājas tad, ja mēs esam atvērti. Kaut mazliet. Un, kā rāda mana prakse, Ziemassvētku laiks ir īpašas atvērtības laiks.

Kad tas "aizkars”, kas atdala redzamo un neredzamo pasauli, kļūst īpaši plāns.

Man bērnībā bija vēl radio uztvērējs, kas darbojās ar lampām, un lai dzirdētu kādu staciju, vajadzēja rūpīgi noskaņoties uz pareizā viļņa. Tāpat, lai mēs šo dievišķās pasaules vilni mūsu pasaulē varētu uztvert, mums ir mūsu sirds, mūsu dziļākā būtība jānoskaņo uz to. Pirmkārt, jāatzīst, ka tāds signāls var būt. Un, otrkārt, jānoklust mazliet un jāpaliek tādā gaidīšanas, modrības stāvoklī, un tad jau ir. Un pēc tam, ja tas ir noticis, tādā plašākā nozīmē tā ir Kristus dzimšana. Sastapšanās ar Dievišķo pasauli.

Kad sarunājām interviju, vienojāmies, ka viens no sarunas virzieniem būs kultūras virziens. Jūs pats patiešām aktīvi apmeklējat dažādus kultūras pasākumus. Kas no šogad redzētā, dzirdētā ir atstājis visdziļākās pēdas?

Mums ir bijusi ļoti bagātīga kultūras programma, šai ziņā turpinās vēl simtgades ievirze. Piemēram, bija ļoti kvalitatīvs Latvijas Universitātes simtgades koncerts. Un saistībā ar to es gribētu pieminēt vienu dziesmiņu, ko visi pazīst. Es par to uzzināju vienu detaļu, kas mani ļoti uzrunāja. Tā ir dziesma "Mazā bilžu rāmīti” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ko dzied Renārs Kaupers. Es uzzināju, ka tas, kas Imantam Ziedonim piešķīla iedvesmu vārdiem, bija Jēzus Sirds bildīte, ko viņš esot dabūjis no savas vecmāmiņas un turējis mājās.

Tā ir bijusi tā dzirkstelīte. Protams, tā ir aizgājusi tālāk, Renārs Kaupers savai sievai to dziesmu kā veltījumu dzimšanas dienā nodziedāja. Tā dziesma ir daudzus ļoti uzrunājoša, un mēs atkal redzam, ka pašos pirmssākumos tur ir bijusi kristīgā dimensija. Tāds viens moments.

Tad mani ļoti uzrunāja arī Latvijas Radio kora koncerts Svētā Jāņa baznīcā, kurā izskanēja izcilā armēņu komponista Komitasa "Liturģija”. Jūrmalā bija spēcīgs koncerts, kurā muzicēja divas izcilas personības. Julians Rahlins spēlēja vijoli, Rūdolfs Bugbinders – klavieres.

Tad arī – visu cieņu mūsu operai, kas uzdrīkstējās uztaisīt Leonkavallo divas operas vienā izrādē, no kurām opera "Burvestība”, ja nemaldos, bija pasaulē pirmais nopietnais šīs operas iestudējums.

Par interesantu momentu es uzskatu arī Nacionālā teātra izrādi „Baltiešu gredzens”, kas parādīja līdz šim maz atsegtus motīvus mūsu kultūrā – vācbaltiešu likteni.

Pieminējāt teātri. Kādas atziņas Jūs paņēmāt no lielu ažiotāžu iemantojušās Alvja Hermaņa izrādes "Baltais helikopters”, kuras centrā ir pāvesta Benedikta XVI personība?

Tā bija gandarījuma sajūta un pateicība režisoram par to, ka viņš uzdrīkstējās šādu iestudējumu izveidot. Patiesībā viņš gāja pret straumi šai ziņā, viņš pats to arī intervijā pirms izrādes "Kultūras Dienā” atzina, ka

Rietumeiropas valstīs vārds "Dievs” ir tabu praktiski, ka tā ir tēma, kas ir izstumta laukā.

Bet viņš tai pieķērās klāt un godīgi arī no intelektuālā viedokļa šo tēmu apspēlēja.

Izrāde runā par tiem procesiem, kuros mēs esam iekšā, kad garīgā dimensija tiek stumta laukā no kultūras, no sabiedriskās dzīves, jo tā garīgā dimensija, tā dievišķā atklāsme vēršas pret to, ka cilvēks sevi nostāda centrā un izdabā sev. Jā, dievišķā atklāsme pasaka, ka cilvēks ir radības kronis, bet pirmajā vietā tomēr ir Dievs. Un jārespektē tās likumības, kas ierakstītas cilvēka sirdī, kas ierakstītas cilvēku sabiedrībā, un cilvēks nevar uz savu roku, tā kā viņš iedomājas, mainīt morāles normas, mainīt sabiedrības modeli, ģimenes modeli un tā tālāk.

Tā kā man bija pateicība režisoram, ka viņš godīgi ņem un spēkojas ar šo izaicinājumu, viņš dara to drosmīgi, viņš nedanco pēc ideoloģiskajiem uzstādījumiem, viņš vienkārši meklē patiesību, un kā viņš to saprot, tā prezentē ar saviem mākslas līdzekļiem.

Senāk, arī manā bērnībā šis gada nogales laiks teju vienmēr bija balts, bija dabiski, ka ziemā bija sniegs. Tagad jau kuro gadu mums ir “zaļie” Ziemassvētki. Kā Jums šķiet, kas pasaulē ir tā izmainījies?

Protams, ir izmainījies klimats, bet es domāju, ka tās fiziskās pārmaiņas, meteoroloģiskās pārmaiņas – tās norāda arī uz pārmaiņām mūsu cilvēciskajā pasaulē. Protams, ekologi ceļ trauksmi, ka tas ir viss cilvēku darbības rezultātā. Grūti pateikt… Noteikti cilvēka darbība ietekmē arī klimatu. Un ir viens pavediens, par kuru noteikti ir jāceļ trauksme, un to jau dara pāvests Francisks savā enciklikā – vēstījumā pasaulei.

Viņš norāda uz to, ka mēs nedrīkstam patērēt vairāk, nekā zeme spēj saražot, un ka mums nav tiesību patērēt vairāk uz nabadzīgo valstu, uz citu kontinentu rēķina.

Jo, kā rēķina zinātnieki, ja visas valstis patērētu tā kā attīstītākās, tad mums jau būtu vajadzīgi triju zemesložu resursi. Jau šodien.

Ir jādomā, kā pašierobežoties, kā pārstāt būt tik izšķērdīgiem, ka patiešām tiek izmesti miljoniem tonnu gan pārtikas, gan atkritumu, un jūras, okeāni jau ir tik piesārņoti, ka grūti atrast stūrīti uz pasaules, kur nebūtu kaut vai plastmasas nanodaļiņas, kas, izrādās, ar gaisa straumēm izplatās. Tās tagad atrod pat Tibetā, Antarktīdā un Arktikā. Visur jau ir pilns ar plastmasu.

Respektīvi, ir trauksmes signāli, ka mums kaut kas ir jādara, ka mēs nevaram vienkārši nedomājot, glorificēt tehnikas attīstību un izmantot visas iespējas, ko tā dod, lai palielinātu patēriņu. Ka nākošās paaudzes ir apdraudētas. Un pat šodien jau ir apdraudētas daudzas teritorijas pasaulē. Piemēram, sausums ietekmē Subsahāras zonu, kur cilvēki cieš no sausuma un bada.

Es, starp citu, ne pārāk sen biju Kenijā, biju uzaicināts vadīt rekolekcijas jeb garīgos vingrinājumus Kenijas priesteriem. Ja mēs iesākām runāt par mākslas motīviem, tad man jāatzīst, ka aizvadītajā gadā mani ļoti uzrunāja divi motīvi no citām kultūrām. Kenijā, tajā mājā, kur es biju caurbraucot, pirms izlidošanas, uz sienām bija gleznojumi ar evaņģēliskiem sižetiem. Un vienā no tiem redzams afrikānis, melnādainais, kurš sēž pie akas, runā ar sievieti, un viņam nimbs ar galvu. Es pavaicāju, kas tas ir par svēto? Izrādās, tas ir Jēzus. Un, jā, tad es tā pārdomāju – Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums… Un Āfrikā Vārds tapa Miesa melnā krāsā. Viņš tapa kā afrikānis, jo viņu kultūrā Dievs pie viņiem nāk viņu izskatā.

Es biju arī komandējumā Vjetnamā. Vienā no klosteriem bija liela altārglezna, un tajā redzama Ziemassvētku aina. Un tajā bija atainots tik aizkustinošs Svētais Jāzeps! Pilnīgi tipisks, tipisks vjetnamietis. Un Dievmāte arī, protams, vjetnamiete.

Respektīvi, redzam, kā Evaņģēlija vēsts top Miesa dažādās kultūrās. Un tas ir ļoti graciozi, skaisti, uzrunājoši un sirsnīgi.

Kāds būtu Jūsu vēlējums cilvēkiem šī gada svētkos?

Atvērties tam mieram, kas nāk no Augšienes. Lai šis "aizkars” paveras, un lai notiek Dieva atklāšanās mums. Ienākšana mūsu sirdī, prātā, emocijās, problēmās, nemierā. Lai miers piepilda mūsu sirdis un ienāk arī mūsu savstarpējās attiecībās. Priecīgus Ziemassvētkus!

INTERVIJA AR ZBIGŅEVU STANKEVIČU - LSM.LV

PRIESTERIS MEDIŅŠ ATKLĀTI PAR MŪSDIENU PĀRU PROBLĒMĀM : CILVĒKI IR MILZĪGI EGOISTI.

Lai gan Romas katoļu baznīcas priesterim Andrejam Mediņam ir celibāts, pie viņa regulāri nāk cilvēki, kuri gatavojas laulībai. Izdevumam "Ieva" Mediņš atklāja, kas ir svarīgākais, kas mūsdienu pāriem būtu jāzina par attiecībām. 

Kā norāda Mediņš, mūsdienu pāriem vislielākā problēma ir katra paša egocentrisms. 

"Šodien cilvēki ir milzīgi egoisti. Tāpēc visu laiku notiek tā – padraudzējāmies, pārskatījāmies, šķīrāmies. Esmu daudzus pārus atraidījis tikai tāpēc, ka viņi jau pirms laulībām negriež viens otram ceļu un rāda zobus.

Tad es saku – davai, ziniet, tinieties!

Padzīvojiet kādus gadus, kamēr tiksiet vaļā no sava egoisma, un nerādieties man, kamēr nevarat vienoties elementārās lietās.

Visas laulības pamatā ir viena svarīga lieta – lai tu jau pašā sākumā esi gatavs atteikties no sevis un būt par otru. Citādi egocentrisms neļaus piekāpties un pieņemt. Jēzus saka: ja kviešu grauds nenomirst, viņš nevar nest augļus. Laulībā ir tas pats – ir vajadzīga iekšējā nomiršana un atteikšanās otra dēļ.

Citādi ir cauri – divi kretīni radīs vēl lielāku kretīnu, kurš man būs jādziedina Bruknas dzīvē.

Ir jau arī pāri, kas paziņo: nē, bērnus mēs vēl negribam – kur nu tagad bērnus, kādreiz, kad mums būs māja, tad... Tad tie cilvēki nav atvērti dzīvībai. Un vēl laulībā jāatstāj vieta Dievam.

Un vēl es bieži piebilstu: atcerieties, ka bērni ir svarīgi, bet tas nav centrālais notikums. Bērni izaugs un aizies.

Bērni jāmīl un jāaudzina, bet viņi nav attiecību centrs, attiecībās mums jāpaliek vienam pret otru. Citādi sākas tās nepārgrieztās nabassaites – dēliņam 50 gadu, māmiņa man zvana un kontrolē: vai viņš ir apģērbies, vai ir paēdis, vai zeķītes tīras?" intervijā skarbs bija Mediņš. 

PRIESTERIS MEDIŅŠ PAR EGOISMU - APOLLO.LV

KAM IR UN KAM NAV - ARHIBĪSKAPA JĀŅA VANAGA UZRUNA 18. NOVEMBRA DIEVKALPOJUMĀ RĪGAS DOMĀ

"Mīļie latvieši un visi, kas Latvijā dzīvojam, godātie viesi un visi, kas vēlam Latvijai labu – žēlastība mums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus Latvijas 101. Dzimšanas dienā! Pirmais gads pēc simtgades svinībām. Pirmais gads pēc vēlēšanām. Kā atskatāmies uz simt pirmo? Kā to svinam?
Skaitlis 101 var izraisīt dažādas domas. Tie, kas ir lasījuši Džordža Orvela ikonisko romānu 1984, atcerēsies, ka 101 bija istabas numurs, kurā atradās ļaunākais pasaulē. Cita nozīme skaitlim 101 ir piešķirta Urbānajā vārdnīcā. Tur tas apzīmē sākumu – grāmatas priekšvārdu, kursa ievadlekciju, ar vārdu sakot, pamatu turpmākajam saturam. Ko es ieraugu, atverot Latvijas 101. gadadienas durvis? Vai es redzu priekšvārdu un pamatu turpmāk attīstamam saturam? Vai varbūt saskatu visļaunāko pasaulē?

Jautājums tiem, kas ir pazīstami ar Bībeles stāstiem. Kas ir pirmā lieta, kas ienāk prātā, atceroties to, ka Jēzum un apustuļiem bija līdzi naudas maks? Pareizi – tas, ka maka turētājs bija Jūdass un zaga no tā naudu! Tomēr odiozā mācekļa izdarības bija maza detaļa. No šī maka tika finansēta Jēzus un apustuļu grandiozā misija.

Atcerēsimies, kādā nolūkā Jēzus ienāca pasaulē – viņš mūsu vietā izpildīja visu Dieva likumu un nodzīvoja nevainojamo, svēto, pilnīgo dzīvi, kādu Dievs gaida no katra cilvēka. Mūsu netaisnību viņš ņēma uz sevi un izpirka mūs no bojāejas ar savu dzīvību. Līdzās tam viņš vēl dziedināja slimos, paēdināja izsalkušos, atbrīvoja apsēstos, aizstāvēja apspiestos un atnesa Dieva Labo vēsti, kuras iedvesmā uzplauka kristīgā kultūra, kura – var droši tā sacīt – ir viena no augstākajām virsotnēm cilvēces vēsturē. Kaut gan mūsu dabīgā taisnības izjūta priekšplānā liek ieraudzīt jūdasus un viņu kauna darbus, apustuļu naudas maks ļāva sākties vislielākajam labumam cilvēces vēsturē.

Tā gribētos skatīties uz 101. gada Latviju. Aizvadītais gads mūs nav žēlojis no jūdasiskiem notikumiem. Ziņu virsraksti bieži vēstīja par skandāliem, afērām, kukuļiem, karteļiem, komponentēm un tamlīdzīgām lietām. Tas bija ļoti sāpīgi. Varbūt tā visa dēļ, redzot uz Latvijas durvīm numuru 101, gribas saskatīt ļaunāko pasaulē.

Tomēr lūdzu, lūdzu nepazaudēsim realitātes izjūtu! Latvija tāpat kā apustuļu naudasmaks ir kaut kas daudz lielāks par Jūdasa blēdībām. Tā ir zeme, kuru mums deva Dievs, lai mēs kā tauta izdzīvotu cauri gadsimtiem un režīmiem. Tā ir valsts, kuru ar savu dzīvību izpirka brīvības kareivji. Tās ir mājas, kuras ar darbu un lūgšanām izveidoja neskaitāmi lieliski cilvēki. Varbūt citām tautām ir citas zemes un iespējas, Latviešu vienīgā un pēdējā iespēja ir Latvijas zemē latviešu valsts, kurā visu tautību uzticīgi pilsoņi var veidot labu, brīvu un cienīgu dzīvi - priekš visiem.

Tādēļ šo dienu gribas svinēt, redzot daudzos, daudzos Latvijas cilvēkus, kas uzticīgi, čakli un radoši ir darījuši savu darbu, sekojuši savam aicinājumam, pildījuši savu pienākumu un Ojāra Vācieša vārdiem sakot – nostājušies tajā dzīves vietā, kur bijuši visvairāk vajadzīgi. Sākot no vecmātēm un māsiņām dzemdību nodaļā līdz apbedīšanas firmu darbiniekiem un kapu pārraugiem. No jauniem vecākiem bērnistabā līdz rūdītiem karavīriem, viņus sargājot. Biznesā, zinātnē, valsts pārvaldē, izglītībā, un dienestos, kas Jūdasa darbus izvelk gaismā, tāpat kultūrā, baznīcā, visur – 18. novembris ir īsto mācekļu, nevis jūdasu svētki.

Nupat pavadījām mūžībā Džemmu Skulmi, neilgi pirms tam Borisu Teterevu. Cilvēkus, kuri augstāk nekā pašpalīdzību vērtēja citpalīdzību. Augstāk nekā pašvērtējumu – citvērtējumu. Cilvēkus, kuri vairāk deva nekā ņēma. Dažreiz tādas vēstis pavada vārdi – Latvija ir zaudējusi izcilu personību. Nē, nav zaudējusi. Latvija ir zaudējusi tos, kas no viņas novērsušies rūgtumā vai savtībā, bet nav zaudējusi nevienu, kas ir godīgi pūlējies tās labā. Viņi paliek Latvijas celtnē uz visiem laikiem. Tādus mēs svinam 18. novembrī.

Kristus teica: “Lūdziet, un jums taps dots!” Tiešām, vairāk lūgsim par savu valsti, mazāk to nievāsim! Lūgšanai ir ne tikai reliģiska, bet arī praktiska vērtība, kuru novērtēs pat tie, kuri netic, ka debesīs mūs kāds dzird.

Lūdzot mēs izsakām to, ko vēlamies, to pēc kā ilgojamies. Ja mums ir skaidri formulēts redzējums uz ko strādāt, tad ir lielāka iespēja, ka tas piepildīsies. Gan ticīgie, gan agnostiķi – katrs sava iemesla dēļ – mēs varam lūgt par Latviju.

Te gan var rasties aizķeršanās. Varbūt esat redzējuši fotogrāfiju, kur lūgšanā blakus nometušies emeritētais pāvests Benedikts XVI un tagadējais pāvests Francisks. 2014. gadā, kad futbola čempionāta finālā tikās Vācijas un Argentīnas futbola izlases, kāds asprātis bija attēlu papildinājis ar abu valstu karodziņiem tā, lai izskatītos, ka katrs aizlūdz par savas dzimtenes komandu. Un apakšā pierakstījis: “Kura pusē būs Dievs?”

Droši vien līdzīgi būtu ar mūsu lūgšanām. Tās būtu tik atšķirīgas, ka Dievs varētu teikt – atnāciet, kad būsiet par kaut ko vienojušies! Par ko varētu lūgt mēs visi? Ticīgi un neticīgi, vīrieši un sievietes, latvieši un krievi, progresīvie un konservatīvie, turīgie un trūcīgie, naturāļi un geji – ja mums vajadzētu lūgt Dievam kaut ko vienu? Kaut ko tādu, ko vajag visiem? Kas tas varētu būt? Grūti izvēlēties, vai ne?

Nopietni apdomājot,  tā droši vien būtu kopības sajūta. 23. psalmā ir vārdi “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani.” Tu, mans Dievs, esi ar mani! Un tu, mans deputāt, mans ministr esi ar mani. Un tu, mans baņķieri, mans aizdevēj, esi ar mani. Arī tu, mans policist, mans ierēdni, mans Ieņēmumu dienesta darbiniek, esi ar mani, ne pret mani. Tu, mans latvieti, mans krievs, mans čigān, esi ar mani. Mans līdzkristieti, mans dievturi, mans musulmaņu bēgli – jūs esat ar mani. Tāpēc es ļauna nebīšos, jo kopā mēs varam. Mēs varam raudzīties jebkurā nākotnē, ja zinām, ka tas nebūs jādara vieniem.

Varbūt tas izklausās pārāk dzejiski, lai būtu dzīvē noderīgi. Piezemētāk to izsaka mūsu ekonomikas antropologa Andra Šuvajeva doma: Kopības sajūta nozīmē sabiedrību, kuras locekļi domā par līdzcilvēkiem vienotas kopienas ietvaros,  kur katram ir svarīgi, lai visi apkārt dzīvotu veselīgi un labvēlīgi, un kur cilvēkiem ir radīti apstākļi, lai viņi varētu atļauties domāt par līdzcilvēkiem. Tā būtu vide, kur nevarētu pastāvēt augļotāju kompānijas, kas trūkumā nonākušajam aizdod uz drakoniskiem procentiem. Tā būtu vide, kur atrastos iespēja atbrīvot parādu slazdā notvertos. Ne sodi motivē iziet no ēnu ekonomikas un maksāt nodokļus, bet kopības sajūta un apziņa, ka tie, kas pārvalda maku, ir ar mani, ne pret mani.  Un tad izrādīsies, ka būs no kā pielikt algas mediķiem tā, kā solīts.

Vai atceraties, kā Elija ieradās pie nabaga atraitnes? Lasot šo stāstu, man vienmēr jādomā, cik ļoti viņai paveicās, ka pie viņas ieradās nevis kāds liekēdis, lai aprītu jau tā niecīgos krājumus, bet Dieva vīrs. Eļļas un miltu vairs nepietrūka, un mazliet vēlāk Elija arī izglāba viņas dēlu no nāves. Kāda svētība, kad pa vārtiem ienāk pravietis, Dieva cilvēks.

Kur lai ņem pravieti, kas ienāk pa Latvijas 101. gada durvīm?  Varbūt tu? Vai es, vai mēs katrs negribētu būt tādi Dieva cilvēki, katrs savā vietā un aicinājumā, nesot svētību un dziedināšanu? Droši vien gribētu, bet es – Dieva cilvēks?! Iespējams, ka drīzāk esam novērojuši sevī sēžam savtīgu jūdasiņu, kas izdevīgā brīdī ir gatavs mazliet nodot līdzcilvēkus ar skūpstu.

Bet Jūdasa tēlā ir kaut kas skaudri skaists. Ieraugot savas rīcības sekas, viņam tā iesāpējās sirds, ka viņš griezās atpakaļ, lai nomestu asins naudu devējiem pie kājām. Viņa liktenīgā kļūda bija tā, ka viņš mēģināja sarunāt ar tiem, kas bija viņu piekukuļojuši. Ar tādiem nekad neko nevar sarunāt. Atgriezties vajadzēja pie tā, kuru viņš bija nodevis. Taču skaistais un svarīgais ir tas, ka pat Jūdass var atgriezties. Savtības jūdasiņam mūsos ir jāierauga savas rīcības sekas un jāatgriežas. Tikai tā veidosies kopības gaisotne, kurā visu spējam.

Apustulis Pāvils aprakstīja, kā tas varētu izpausties: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai cenšas sagādāt godīgu iztiku, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. Atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.”  Ļoti konkrēti vārdi, kas droši vien neattiecas uz katru.

Taču Jaunās Derības oriģinālteksts atgriešanos no grēkiem izsaka ar grieķu vārdu metanoia. Tas burtiski nozīmē “izmainīts prāts”. Apustulis pēc tam vispārina: “Atmetiet iepriekšējo dzīvesveidu un veco cilvēku sevī, kas savās iekārēs nomaldījies iet bojā. Atjaunojieties savā prātā un garā.” (Ef. 4:20-…) Viņš paļaujas, ka mēs katrs pats spēsim ielūkoties sevī un saprast, no kā mums jāatgriežas. Jo reiz taču mums taču katram būs jāstāv Dieva un vēstures tiesas priekšā.

Kristus saka: “Nāciet pie manis visi,kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” (Mt. 11:28) Viņš nāca pasaulē, lai dotu mums iespēju nolikt sirdsapziņas nastu un atgriezties. Lai ko mēs būtu darījuši, lai kādā lietā būtu vainīgi, viņš to ir izpircis ar savu dzīvību un neatstumj to, kurš pie viņa nāk. Ja esam izdarījuši noziegumu, Kristus piedošana neatbrīvos no atbildības likuma priekšā, taču tā dod iespēju ar šķīstītu sirdsapziņu un atjaunotu prātu sākt no jauna. Domāt un darīt citādi. Atgriezties pie nodotās kopības izjūtas.

Un tad, rabīna Džonatana Saksa vārdiem runājot, kad “es” prātu un politiku aizstās “mēs visi kopā” prāts un politika, mēs par jaunu atklāsim skaistās un pilnīgi neintuitīvās patiesības – ka nācija top stipra tad, kad rūpējas par vājajiem. Tā kļūst bagāta tad, kad rūpējas par nabagajiem. Tā kļūst neievainojama tad, kad rūpējas par ievainojamajiem. Tas dara nācijas lielas. Mums ir vajadzīga metanoia, atgriešanās, izmainīts prāts.

Kopības izjūtai ir vajadzīga arī kopīga identitāte. Piemēram, ebreju tauta 2000 gadus ir bijusi izkaisīta pa visu pasauli, taču nekad nav zaudējusi savu identitāti. Vismaz reizi gadā, pashā svētkos, viņi ir ēduši neraudzēto maizi ar rūgtām zālēm un stāstījuši bērniem savas tautas stāstu no kurienes viņi nākuši un kas viņi ir.

Mums okupācijas gados bija aizliegts stāstīt savu stāstu. Pēc neatkarības atgūšanas mēs steidzāmies uz Rietumiem, uz Eiropu, bet atklājām, ka Rietumi savu identitātes stāstu ir pārstājuši stāstīt. Brīžiem šķiet, ka tie kaunas no savas vēstures un ir zaudējuši ticību savas kultūras leģitimitātei. Eiropa šķiet nogurusi no sevis un savulaik slavenas valstis steidz savu identitāti izšķīdināt jaunā Eiropas projektā, velkot līdzi mazākas, kurām jau tāpat nav bijis daudz iespēju nopatoties.

Kad civilizācija pārstāj stāstīt savu stāstu, tās identitāte kļūst vāja. Tajā pat laikā imigrācija ir lielāka nekā jebkad un svešinieki tiek aicināti starp mums kopt kādu identitāti vien vēlas. Taču dzīve vienā telpā bez vienojoša stāsta neizbēgami ved pie spriedzes un galu galā pie konflikta. Eiropai un mums visiem kopā vajadzētu atgriezties pie sava stāsta – no kurienes mēs nākam, kas mēs esam, saskaņā ar kādiem ideāliem dzīvojam. Tad varbūt mēs vēl būsim gana stipri, lai svešiniekam teiktu – nāc, dalies mūsu dzīvē, dalies mūsu stāstos, mūsu cerībās un mērķos.

Mums Latvijā vienojošais stāsts ir vajadzīgs pat vairāk nekā citur. Pie kāda Latvijas ideāla lai mēs saistām savējo?
--Vai pie zelta aizlaikiem, kad teiksmaini senlatvieši šeit dzīvoja nevainojamā saskaņā ar dabu un savā starpā?
--Vai pie 18. novembra republikas, kuru daudzi uzskata par īsto Latviju un tautsaimniecības ideālu?
--Vai varbūt pie 4. maija republikas, kuru dziesmotā revolūcijā izcīnīja paaudze, kas vēl ir dzīva un aktīva?

Tas varētu sēt arī bezcerības sajūtu, jo senlatviešu zelta laikmets, ja tāds vispār bija, ir sen zudis. Pirmskara brīvvalsts tika varmācīgi pārtraukta. 4. maija republika nav spējusi piepildīt visas cerības. Kā lai nācija sakņo savu identitāti stāstā pari zaudētiem vai puslīdz veiksmīgiem pasākumiem? Kā neatmest visam ar roku?

Mēs varam to balstīt pašā Latvijas celšanas dziņā un darbā. Latviešu alkās pēc savas valsts. Tādas valsts, kura visiem dod vienlīdzīgas iespējas. Citu tautību cilvēku vēlmē un gatavībā tādu valsti kopā ar latviešiem celt.

Mūsu prezidents to trāpīgi nosauca vārdā – valstsgriba. Tajā nav  nodevības, nav muļķības, nav lētticības. Valstsgriba var būt mūsu iedvesma un nacionālais dārgums pie kura ir mūsu sirds. Kamēr tā būs, mēs neatmetīsim Latvijai ar roku, bet vienmēr tieksimies savu valsti celt, izlabot un uzlabot. Nevis doties dabūt visu uzreiz kādā citā zemē, kur kāds cits to sarūpējis, bet ieguldīt laiku, pūles, talantus un upurus, izveidojot savējo. Ar tādu identitāti mēs pastāvēsim, un, ja būs atkal jākrīt, mēs tomēr celsimies. 101 mums būs pamata, iespēju un attīstības skaitlis.

Uz šo gadskārtu mēs esam saņēmuši spēcīgu vēstījumu filmā “Dvēseļu putenis”. Tā nav vienkārši filma par karu. To vajag noskatīties uz lielā ekrāna, pirmajā rindā, lai izjustu baismīgos apstākļus un ideju jūkli, cauri kuram latvieši gāja uz savu valsti. Viņi apzinājās, ka dara to, kam ir nozīme spēja pārvarēt pārbaudījumus, kādus mēs nespējam pat iztēloties. Par brāļiem un tēviem, kas krita par brīvu Latviju.

Mūsdienīgu akcentu Dvēseļu puteņa vēstījumam ir pievienojusi Anese Logina filmas recenzijā Delfos. Pašā ievadā viņa pastāsta par “visnotaļ skandālu vēsturē ietērptu filmu, kas sabiedrības uzmanības lokā ir bijusi galvenokārt ar finansējuma peripetijām, komandas maiņām, tādēļ uz pirmizrādi bijis jādodas ar nelāgām nojautām. “Tomēr rezultātā ir radīta augstvērtīga, mākslinieciski kvalitatīva un pārdomas rosinoša filma. Ir uzlikta jauna latiņa.”

Man liekas, ka tas ir aicinājums mūsu paaudzei. Mums valsts nav jāizcīna Nāves salā vai Cēsu kaujās. Mūsu izaicinājums ir par spīti skandāliem, visādām peripētijām un naudas trūkumam radīt kaut ko tādu, kas uzliek jaunu latiņu. Visās jomās. Filmas veidotāji būtu varējuši apvainoties un visu pamest. Taču tad nebūtu radīts nekas izcils. Vispār nekas.

Viens no ļaunākajiem pretiniekiem un kopības izjūtas postītājiem, kurš mums jāpārvar, ir aizvainojums. Ir pat biedējoši, cik daudzi cilvēki savas izvēles pamato ar aizvainojumu un cik daudzi tādu pamatojumu attaisno.

Kristus mīļotie, mums no tā jāatbrīvojas, ja negribam visu zaudēt. Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mūs apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloģija. Nekur pasaulē tā nav spējusi neko radīt, tikai aiz sevis atstājusi nabadzību un simtiem miljonu nonāvēto.

Aizvainojums liek mums justies kā upuriem un tās ir beigas. Trusītis, ieraugot čūsku, sastingst.  Tā ir fizioloģiska reakcija uz pēkšņu stresu. Medījuma reakcija. Upura apziņa mūs dara par medījumu. Viss spars, viss radošais poteciāls sastingst.  Rūgtumā mēs spējam tikai kaut ko nomest zemē un saplēst. Vai iemest bruģakmeni logā. Vai aizbraukt prom uz visiem laikiem.

 Latvija nav zaudējusi savus mirušos dižgarus, bet ir zaudējusi rūgtumā aizbraukušos, kuru valstsgriba ir apdzisusi. Mums ir  arī milzīgs skaits nepilsoņu, kas neizmanto vienkāršo iespēju kļūt par pilsoņiem. Mums ir milzīgs skaits atsvešinātu prātu, siržu un talantu. Tas nozīmē – mums viņu nav. Un man ir stāstīts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ mēs neatrodam to kopīgo stāstu, ko tik ļoti vajag, ir aizvainojums.

Bet aizvainojums nav ne vētra ne plūdi, kas uzbrūk no ārienes. Tas ceļas mūsos un tikai mēs spējam – nē, mums jāspēj to pārvarēt. Ne tādēļ, ka valstī viss būtu kārtībā, ne tādēļ, ka pret visiem viss būtu darīts pareizi, bet tādēļ, ka mums jāatrod ceļš uz priekšu, bet sarūgtinājums un cinisms visu dara vēl sliktāku.

Var novērot zināmu cikliskumu. Neapmierinātības līmenis kāpj, kāpj, līdz sakāpj un iet pāri malām. Tad tauta sapurinās, nomaina lielāko daļu savu vadītāju pret citiem – un drīz vien atkal izklausās tikpat neapmierināta un sarūgtināta. Kādēļ? Mēs varam jautāt, vai tur neizpaužas tāda kā maģiskā domāšana? Mēs iedomājamies, ka mums jāievēl tas vai cits līderis, tie vai citi priekšstāvji un tad jau viņi atrisinās visas mūsu problēmas. Izglābs mūs no mums pašiem.

Tā tiešām būtu maģiskā domāšana. Savas politiskās un cilvēka tiesības mēs nesaņemam no valdības dāsnuma, bet no Dieva rokas. Mums nav jābūt trusīšiem vai pelēm. Mēs varam būt vilki. Vara pieder tautai. Mēs esam tauta. Mums ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni.

Saduroties ar izaicinājumiem, mums nav jāapvainojas un jāraujas atpakaļ. Mums nav, kur atgriezties. Nostaļģija pēc padomju laikiem ir tikai tāda Stokholmas sindroma izpausme. Mums ir viena iespēja – nosvērti un apņēmīgi doties uz priekšu.

Ja dzīvnieku iemāca apzināti saskarties ar stresa avotu, viņš vairs nesastingst. Kā mēs varam iemācītes nesastingt un nekļūt par medījumu?  Mēs katrs esam kā džins pudelē vai, pareizāk sakot, apustuļa Pāvila vārdiem sakot, Svētā Gara templis. Šaurā vietā ierobežots bezgalīgs potenciāls. Kas notiktu, ja mēs to pilnā mērā realizētu? Kā būtu, ja mēs katrs savā dzīvē nospraustu visaugstāko mērķi un raudzītos, lai nekas mūs nenovērš no tiekšanās pēc lielākā labuma? Kas tas ir – tas mainīsies, mums augot un kļūstot viedākiem, bet tas ir labs sākums. Varbūt ar mazumu. Soli pa solim. Dienu pa dienai.

Jūs jautāsiet, kāds mana dzīves mērķu saturam un to sasniegšanai ir sakars ar apkārt notiekošo? Vislielākais. Darot to, kam ir nozīme, cilvēks iegūst spēju pārvarēt sevī rūgtumu un cinismu. Īstenojot savu potenciālu, cilvēks savu latiņu paceļ jaunā augstumā. Kad pienāk viņa iespēja īstenot savu valstsgribu dzīvē, viņam ir intelektuālā, profesionālā,  morālā un emocionālā kompetence kaut ko tiešām paveikt, nevis tikai sēdēt dīvānā un rakstīt ciniskus komentārus. Tad arī tautai būs daudz plašāki apcirkņi, no kurienes sev izraudzīt labus un spējīgus vadītājus.

Mūs gaida nevis vienkāršāki laiki, bet vēl lielāki izaicinājumi. Piemēram, klimata pārmaiņas – Latvija ir apņēmusies būt pirmajās rindās ogļskābās gāzes izmešu samazināšanā. Tas ir cildens mērķis, bet tam ir cena. Tūkstošiem vientuļu sirmgalvju Eiropā jau ziemā salst, jo vides nodokļu dēļ vairs nevar atļauties kurināmo. Mums nevajadzētu būt kā izbiedētiem aktīvistiem, bet rīkoties prātīgi un nosvērti. Piemēram, ieguldīt zinātnē un inovācijās, kuras zaļo enerģiju padarītu pieejamāku un lētāku par fosilo, nevis subsidēt tehnoloģijas, kuras savu efektivitāti ir pierādījušas tikai elektrības rēķinu OIK ailītēs. Latvijas zinātne to novērtētu un uzmirdzētu.

Taču ir vēl citas klimata pārmaiņas, par kurām daudz nerunā. Tās ir kultūras un vērtību klimata pārmaiņas. Civilizācijas klimata pārmaiņas. Tās vajadzētu uztvert ne mazāk nopietni, jo tās jau tagad daudz dramatiskāk ietekmē mūsu dzīvi. Publiskajā telpā no universitātēm un medijiem līdz pat likumu devējiem un to piemērotājiem iesūcas idejas, ka nav iespējams zināt saistību starp mūsu vārdiem un idejām un kādu objektīvo pasauli vai bioloģisko realitāti. Tas par, ko pirms divdesmit gadiem neviens nespēja iedomāties, mūsdienās tiecas kļūt par likuma normām. Arī šeit mums tomēr nevajadzētu iekrist aktīvisma slazdā, bet sarunāties bez steigas un spiediena, lai prātīgi izsvērtu, ko ir gudri mainīt un ko paturēt.

Mākslīgais intelekts nāk ar jaunām iespējām un jauniem draudiem. Daudzus uzdevumus tas jau spēj paveikt ātrāk un labāk  nekā cilvēki. Tas var gan atvieglot dzīvi un  glābt dzīvību, bet var arī radīt  lieko cilvēku slāni, un pavērt ceļu vēl nebijušai kontrolei un digitālai diktatūrai. Līdz šim totalitāri režīmi sabruka savas neefektivitātes dēļ. Mākslīgais intelekts var tiem palīdzēt būt efektīviem. Mums nāksies meklēt citus veidus, kā nosargāt ētisku sabiedrības iekārtu. Pieskaitot vēl biotehnoloģiju un līdzīgu nozaru attīstību, mēs aiz 101. durvīm redzam strauji veramies citādu pasauli. Vai mums ir filozofiskie, morālie un teoloģiskie resursi, lai ar šīm kultūras klimata pārmaiņām tiktu galā? Lai nepamestu dzīvi uzturošu tradīciju utopijas solījumu dēļ un patiesu tikumu neaizstātu ar tikumu signalizēšanu?

Jā, mums, tautai, ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. Taču mēs to nespēsim īstenot bez katra paša tiekšanās izzināt, domāt, vērtēt, saprast un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nozīme, kura dod spēku personībai un tautai  daudz vairāk saistās ar atbildības uzņemšanos, nekā ar tiesībām.

Nu kādēļ gan viss nevarētu būt vienkāršāk? Kādēļ mēs nevaram dzīvot rāmu, mierīgu, labiekārtotu dzīvi?! Taču pat Ēdenes dārzā bija čūska. Vai Dievs nespēja radīt dārzu bez čūskas? Droši vien spēja, bet tā bija izvēle starp “būt pasargātam un aprūpētam” un “būt brīvam un atbildīgam”. Acīmredzot otrais Dievam likās svarīgāk.

Kungs Kristus teica: “Tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī kas, kas tam ir.” (Mt 25:29).

Šie mīklainie vārdi šodien iegūst pavisam skaidru nozīmi. Mūsu vectēvu un vecvectēvu paaudzei bija valstsgriba, tādēļ valsts viņiem tika dota. Arī atmodas laikā mēs ļoti gribējām paši savu valsti, un tā mums ir. Bet  kam valstsgribas nav, tam atņems arī to, kas tiem ir. Mēs šodien varam pieņemt lēmumu un par jaunu apņemties būt tie, kam ir. Lai 101 mums šodien ir droša pamata, jauna sākuma un attīstāma satura skaitlis.

Dievs, Svētī Latviju!

ARHIBĪSKAPA UZRUNA - LELB.LV