Arhibīskaps Jānis Vanags par sociālo tīklu aktualitātēm un nedzimušo bērnu ķermeņa daļu tirgošanu.

30. jūlijā portāls Skats.LV darīja zināmu, kurš ir visnīstākais cilvēks pasaulē –Minesotas zobārsts Valters Palmers. Spriežot pēc tā, kas ap to laiku notika sociālajos tīklos, tā varēja būt taisnība. No visas pasaules pār nevienam nezināmā zobārsta galvu gāzās lamas, draudi un nelaimes vēlējumi. Viņš bija spiests slēgt savu praksi, izdzēsties no Feisbuka un slapstīties nezināmās vietās. Droši vien starp medicīnas personām pat Jozefs Mengele nav piedzīvojis tik masīvu naidu.

Ko tik briesmīgu izdarīja šis dakteris Palmers no Blūmingtonas? Par to diezgan daudz rakstīja arī mūsu plašsaziņas līdzekļi – viņš nogalināja lauvu Sesilu, vienu no Zimbabves simboliem. Samaksāja piecdesmit tūkstošus dolāru, lai to izvilinātu no rezervāta, sašautu ar bultu un tad vajātu un trenktu četrdesmit stundu, lai tikai varētu nogriezt diženo galvu kā trofeju. Parka darbinieki bīstas, ka, bez sargātāja tēta palikuši, bojā ies arī Sesila divpadsmit lauvēni[1]. Internetu aplidoja fotogrāfijas, kur briesmīgais zobārsts žilbinoši smaida pie pašrocīgi nobeigtiem degunradžiem, leopardiem, bifeļiem un citiem zvēriem.

Pirms gandrīz 2500 gadiem ne ar ko neievērojams Efesas iedzīvotājs Herostrāts pielaida uguni Artemīdas templim. Kādēļ viņam vajadzēja iznīcināt vienu no senās pasaules brīnumiem? Tādēļ, lai viņa vārdu atcerētos nākamās paaudzes. Cilvēki, kuri nespēj radīt, reizēm mēģina sevi apliecināt iznīcinot. Skumji, ka viņiem tas bieži izdodas. Veselas nācijas lepojas ar savu impērisko pagātni, ar teritorijām, ko izdevies pakļaut, un izjūt tīksmi, ka viņu ieroči spēj iebaidīt pasauli. Ломать, не строить (ārdīt, nevis celt). Ne velti senie baznīcas tēvi par galveno grēku uzskatīja lepnību. Tā tiešām nes nāvi, jo lepnību visvairāk apmierina varas izjūta, būt kā Dievam. Kur gan vēl rast lielāku varas skurbumu, kā atņemot dzīvību pēc iespējas izcilai un retai radībai? Masu sašutums par Sesila nogalināšanu ir laba zīme. Kaut gan tajā ieskanējās arī sava daļa asinskāres, tas kopumā liecina par spēju iejusties upura stāvoklī. Varbūt cilvēce ir ceļā uz vajadzīgo un svarīgo soli – aizmirst Herostrātu?

Tajās pašās dienās, kad vispasaules sašutums pret zobārstu Palmeru sasniedza virsotnes, amerikāņu organizācija Centre for Medical Progress publiskoja savas izmeklēšanas gaitā uzņemtus video, kuros redzams, kā Amerikas abortu rūpniecības flagmaņa Planned Parenthood (PP) vadoši darbinieki tirgo nedzimušo bērnu ķermeņa daļas. Pie vīna glāzes un garneļu salātiem tiek lietišķi apspriestas cenas bērnu sirdīm, plaušām, aknām, smadzenēm, salīdzinot piedāvātos 75 dolārus par “paraugu” ar citu tirgotāju cenām. “Es taču gribuLambourghini,” sitot saujā, savaldīgi pajoko PP pārstāve. Pat nezinu, vai drīkst ieteikt šo video[2]. Pārlieku nomācoši ir redzēt medicīnas personu, lietišķi sadalot bērnu pa locekļiem un ielūkoties viņa mazajās, melnajās actiņās, kas raugās pretī no šķīvja, no plaša orgānu klāsta.

Un tagad pārsteidzošais – vai lasījāt par to mūsu ziņu portālos? Apollo? Televīzijā? Radio? Pat viszinīgā latvju Gūgļa māte ne uz ko nenorādīja. Vai tad nebija dabiski gaidīt, ka tie, kas sašutumā cēlās pret Blūmingtonas Herostrātu par Sesila nošaušanu, ar daudz lielāku sašutumu celsies pret tiem, kas sadala cilvēkbērnus, lai pārdotu viņu orgānus? Taču nē – tieši modernā, progresīvā Amerikas daļa ņēmās šo biznesu aizstāvēt. Vadošie demokrātu politiķi ar lepnumu stājās blakus Planned Parenthood. Sākās tiesu procesi, lai aizliegtu video liecības, jo tie aizskarot pacienta tiesības uz konfidencialitāti un godīgas konkurences principus (sic!). Pat prezidenta administrācija, kas solīja visādi atbalstīt Sesila nāves izmeklēšanu, ir paudusi, ka neatbalstīs soļus pret PP un nav pārliecināta, ka tās rīcībā ir kas neētisks[3]. Kas noticis ar cilvēkiem, kuri apraud nošautu lauvu un  uztraucas par bāreņiem lauvēniem, bet paliek vienaldzīgi par to, ka cilvēku bērnus iztirgo pa detaļām kā zagtus auto? Taču viss ir loģiski. Tas, ko darām, mūs veido. Lai spētu sacīt: “Tas ir zēns!” un tad ar patiku[4] viņu sadalīt – te ir kāja, te galva, te aknas, te sirds –, bērns ir jādehumanizē. To darot, mediķi dehumanizē sevi, un tie, kas stājas blakus viņus aizstāvēt, ar sevi dara to pašu. Katrai sugai ir raksturīgi sargāt savējos mazuļus. Par kādu sugu ir izvērtušās dzīvās būtnes, kas cīnās par lauvēniem un sagriež bērnus?

Taču mūsu uzdevums nav atrisināt problēmas Amerikā. Mums jālūkojas uz sevi Latvijā. Kādēļ par to klusē mūsu mediji? Kad Saeimā virzīja ierosinājumu ierobežot abortus, deputāti aicināja mūs, Latvijas kristiešus, savākt 10 000 parakstu likumprojekta atbalstam. Bija pat sagādāti un apmaksāti notāri, vajadzēja tikai turpat baznīcā parakstīties. Kāds deputāts pēc tam teica, ka esot tiešām ticējis, ka parakstus savāks vienā svētdienā kā nieku. Latvijā taču esot 70% kristiešu. Naivi? Kādēļ klusēja Latvijas kristieši? Aiz bailēm. Kad vienā no mūsu luterāņu draudzēm mācītājs aicināja baznīcēnus parakstīties par šo likumprojektu, kāda draudzes locekle pēdējos solos pie sevis izsaucās: “Ja aizliegs abortus, ko tad darīs’?!” Lai Dievs dod, ka kļūdos, taču man šķiet, ka nevis sofisticētie argumenti par tiesībām uz reproduktīvo veselību, bet šis neplānotais izsauciens no dziļumiem vispatiesāk izteic iemeslu, kādēļ pat kristieši ir tik bikli un neizlēmīgi, aizstāvot bērnus ceļā uz saules gaismu. Pirmatnējas bailes. Ja nu man gadās, ko tad darīs’? Kristīgajā reliģijā atbildei it kā būtu jābūt skaidrai – dzīvos’ saskaņā ar ticību, ievēros’ baušļus. Taču mēs mēdzam nebūt gatavi savas ticības prasības attiecināt uz sevi, ja tās prasa pieņemt krustu, ko radījušas mūsu pašu izvēles. Šis tad ir iemesls, kādēļ nav nevietā tālās Amerikas notikumus pārdomāt arī Latvijas “Svētdienas Rītā”. Bailes attiecināt ticības principus uz paša dzīvi var aizvest tālu un zemu. Kādā brīdī, acīm atveroties, var nākties teikt kā Dorotijai: “Toto, man ir sajūta, ka mēs vairs neesam Kanzasā”[5], bet daktera Moro salā[6]. Apustulis Jānis saka – baiļu nav mīlestībā, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes[7]. Domāju, ka viņš runā par mīlestību uz Kristu.

---

[1] Pētnieku grupa no Oksfordas universitātes ir novērojusi, ka laimīgā kārtā lauvēnus pašlaik uzņēmies aizstāvēt nošautā Sesila brālis.

[2] https://youtu.be/Xw2xi9mhmuo

[3] http://www.lifenews.com/2015/07/30/obama-spokesman-no-evidence-planned-parenthood-acted-unethically-by-selling-aborted-babies/

[4] http://dailycaller.com/2015/08/04/new-planned-parenthood-transcript-nurse-admits-its-fun-to-dissect-fetuses/#ixzz3ht4iYTgJ

[5] No 1939. gada filmas The Wizard of Oz, kur virpuļviesulis Dorotiju kopā ar sunīti Toto un viņu māju aizpūš uz Burvju zemi.

[6] Herberta Velsa romāns par salu, kuru apdzīvo vivisekcijas ceļā radīti puscilvēki-puszvēri.

[7] 1Jņ 4:18

Raksts no : http://www.svetdienasrits.lv/2015/08/08/celojums-uz-moro-salu/

Pāvesta Franciska katehēze Sv. Pētera laukumā 2015. gada 16. septembrī

Labdien, brāļi un māsas!

Tās ir mūsu gala pārdomas par laulības un ģimenes tēmu. Mēs esam skaistu un grūtu notikumu priekšvakarā, kuri tiešā veidā saistās ar šo apbrīnojamo tēmu: Pasaules ģimeņu tikšanās Filadelfijā un Bīskapu sinode Romā. Abiem notikumiem ir vispasaules nozīme, kas atbilst ne tikai kristietības vispārīgajam raksturam, bet arī šīs fundamentālās un neaizstājamās cilvēku kopienas – ģimenes - universālajam mērogam.

Pašreizējās civilizācijas pārmaiņas, šķiet, raksturo sabiedrības, kurā valda ekonomiskā tehnokrātija, ilgtermiņā radītās sekas. Ētikas pakārtošana peļņas loģikai rod ievērojamus līdzekļus un milzīgu plašsaziņas līdzekļu atbalstu. Šādā situācijā jauna derība starp vīrieti un sievieti ir ne tikai vajadzīga, bet arī iegūst stratēģisku nozīmi, lai atbrīvotu cilvēkus no naudas kolonizācijas. Šai derībai ir jāpārorientē politika, ekonomika un pilsoniskā kopdzīve! No tās ir atkarīgs, vai Zeme būs derīga dzīvošanai, vai tiks nodota tālāk dzīvības izjūta, atmiņas un cerības saites.

Šajā derībā vīrieša un sievietes laulības-ģimenes kopiena ir radīšanas valoda. Ticība to pasmeļ no Dieva radīšanas gudrības, kurš ģimenei uzticēja nevis rūpes par intimitāti intimitātes dēļ, bet gan aizraujošu projektu, kurā pasaule jāpadara “mājīgāka”. Tieši ģimene atrodas šādas pasaules kultūras, kas glābj mūs, sākumā, tās pamatos; pasargā mūs no daudziem uzbrukumiem, daudziem postījumiem, daudzām kolonizācijām, tādām kā nauda vai ideoloģijas, kas apdraud pasauli. Ģimene ir pamats, kas dod aizsardzību.

Tieši no Bībeles Vārda par radīšanu esam guvuši pamatiedvesmu mūsu īsajām trešdienu pārdomām par ģimeni. Šajā Vārdā mēs varam un mums arī ir no jauna dziļi un plaši jāsmeļ. Mūs gaida liels, bet arī aizraujošs uzdevums. Dieva radība nav vienkāršs filozofiskas argumentācijas priekšnosacījums: tā ir vispārēja dzīves un ticības perspektīve! Nepastāv atšķirīgs radīšanas un pestīšanas plāns. Tieši tādēļ, lai glābtu radību – visu radību – Dievs kļuva cilvēks: „mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā”, kā saka Credo. Toties augšāmcēlušais Jēzus ir „visas radības Pirmdzimtais” (Kol 1,15).

Radītā pasaule ir uzticēta vīrietim un sievietei: tas, kas notiek starp viņiem, ietekmē visu pārējo. Viņu atteikšanās no Dieva svētības neizbēgami aizved līdz lielummānijai, kas pazudina visu. Tieši to saucam par „pirmdzimto grēku”. Un mēs visi nākam pasaulē ar šo mantoto slimību.

Tomēr, neskatoties uz to, mēs neesam nolādēti, nedz arī pamesti savā vaļā. Senajā stāstā par Dieva pirmo mīlestību pret vīrieti un sievieti arī par šo jautājumu bija ierakstīti ugunīgi vārdi: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu" (Rad 3,15a). Tie ir vārdi, kurus Dievs adresē ļaunprātīgajai, viltīgajai čūskai. Ar šiem vārdiem Dievs norāda uz sievieti kā aizsargbarjeru pret ļaunumu, pie kuras varēs patverties – ja vēlēsies – katra paaudze. Tas nozīmē, ka sievietei dāvāta noslēpumaina un īpaša svētība, lai sargātu savus bērnus no Ļaunā! Tā kā Sieviete no Jāņa Atklāsmes grāmatas, kas grib paslēpt dēlu no Pūķa. Un Dievs pasargā (sal Atkl 12,6).

Padomājiet, kāds dziļums šeit paveras! Pastāv dažādi stereotipi, dažkārt pat aizskaroši, par kārdinošu sievieti, kas iedvesmo uz ļaunu. Tā vietā ir nepieciešama tāda sievietes teoloģija, kas novērtētu šo Dieva svētību viņai un viņas pēctečiem!

Katrā ziņā nekad nepietrūkst Dieva žēlsirdīgās aizsardzības gan sievietei, gan vīrietim. Neaizmirsīsim to! Simboliskā Bībeles valoda stāsta mums, ka Dievs Ādamam un viņa sievai, pirms izņēma tos no Ēdenes dārzā, sagādāja ādas apģērbu un apģērba tos (sal. Rad 3, 21). Šis maiguma žests nozīmē, ka pat sāpīgās mūsu grēka sekās Dievs nevēlas, lai mēs paliktu kaili un pamesti savā grēcinieku liktenī. Šo dievišķo maigumu, šīs rūpes par mums mēs redzam iemiesotas Jēzū no Nācaretes, Dieva Dēlā, "dzimušā no sievietes" (Gal 4,4). Tad atkal Pāvils saka: "Kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, Kristus nomira par mums" (Rom 5,8). Kristus, dzimis no sievietes, ir Dieva maigums mūsu brūcēm, mūsu kļūdām, mūsu grēkiem. Jo Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam, un grib mūs virzīt uz priekšu šajā projektā, bet sieviete ir spēcīgākā, kas īsteno šo projektu.

Apsolījums, kādu Dievs saliek vīrietim un sievietei vēstures pirmsākumos, aptver visus cilvēkus līdz pat vēstures beigām. Ja mums ir pietiekami daudz ticības, zemes tautu ģimenes atpazīs sevi šajā svētībā. Jebkurā gadījumā ikviens, kas ļaujas aizkustināt sevi ar šo vīziju, neatkarīgi no tā, kādiem ļaudīm pieder, kādai tautai, kādai reliģijai, lai dodas kopā ar mums ceļā. Viņš būs par mūsu brāli un mūsu māsu, bez prozelītisma. Dosimies ar šo svētību, neaizmirstot par Dieva nolūku, kurš vēlas visus mūs padarīt par brāļiem pasaules dzīvē, kura virzās uz priekšu un dzimst tieši no ģimenes, no vīrieša un sievietes savienības.

Lai Dievs svētī jūs, ģimenes, katrā zemes nostūrī! Lai Dievs jūs visus svētī!

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/uzrunas-un-vestijumi/francisks/pavesta-franciska-kateheze-sv-petera-laukuma-2015-gada-16-septembri.html

Zbigņevs Stankevičs: "Ģimene Latvijā ir visbēdīgākajā stāvoklī visā Eiropas Savienībā"

Elitas Veidemanes intervija ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par deputātiem, kam nav personisku attiecību ar Dievu, par baznīcas attieksmi pret viendzimuma attiecībām, par Latvijas nākotnes vīziju.

– Šīs Saeimas vēlēšanas, manuprāt, met ēnu uz visu Saeimu. Balsu pirkšana un pārdošana, ietapšana Saeimā pa sētas durvīm, piķamelns PR... Vai varam vispār cerēt uz elementāru godīgumu no tautas kalpu puses?
– Problēma ir tajā apstāklī, ka morālās vērtības un ticība nav iesakņojušās dziļi cilvēkos, tostarp deputātos. Jau ilgus gadus Saeimā ir kapela, arī es tur esmu vadījis svētbrīžus, bet uz lūgšanu kapelu atnāk vien daži deputāti. Tas nozīmē, ka šādas lietas viņus neinteresē. Kad darbošanās notiek tikai materiālajā līmenī – naudas, varas un politikas kategorijās – tad arī turpinās vien cīņa par krēsliem, naudas un ietekmes sfēru pārdalīšana. Tas ir milzīgs izaicinājums vēlētājiem: Saeimā ievēlēt tādus cilvēkus, kam ir personiskas attiecības ar Dievu, kuriem Dievs ir svarīgs, kuriem morālās vērtības ir svarīgas, tad merkantilās intereses neņems virsroku pār morālajām vērtībām.
– 15. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, uz Aglonas baziliku dodas dažāda ranga politiķi, lai dievbijīgi atrādītos. Protams, Aglonā ir daudz TV kameru, visos kanālos rādīs politiķus, kas sēž dievlūdzēju pirmajās rindās. Saeimas kapelā TV kameru nav, tātad uz turieni nav vērts iet.
– Tas, ka viņi brauc uz Aglonu... Nu, labi, ka brauc. Neesmu Dieva vietā, nevaru izvērtēt viņu motivāciju uz turieni doties. Lai viņi paši pēc tam atskaitās savas sirdsapziņas un Dieva priekšā, kad pienāks Tiesas diena. No tiem, kas uz turieni ir devušies, esmu dzirdējis, ka viņi jūtas pacilāti un iedvesmoti. Tātad viņi tomēr kaut ko dabū savai dvēselei. Mēs visi esam tikai ceļā. Ceļā uz pilnību.
– Bet ko darīt tagad – tajā laikā, kad esam ceļā? Kā atrast iespēju veidot un saglabāt garīgumu, ja merkantilais gūst pārsvaru?
– Pirms kāda laika tika izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Izpētīju tekstu, bet neatradu tur neko, kas būtu saistīts ar garīgajām un morālajām vērtībām. Ja tiek plānota Latvijas ilgtermiņa stratēģija, garīgās un morālās vērtības ir jāiestrādā prioritātēs. Ja kādam šķiet, ka vērtības – tas ir pats par sevi saprotams, tad... Izrādās, tas nav pats par sevi saprotams. Kādreiz šīs garīgās un morālās vērtības tika nodotas caur kultūras mantojumu, arī ģimenē un skolā tām bija veltīta pietiekami liela vieta, skolās kādreiz bija arī ticības mācība. Cilvēks izpratni par šīm vērtībām saņēma teju vai automātiski. Šodien tā vairs nav. Līdz šim nav izdevies pārliecināt Izglītības un zinātnes ministrijas vadību par to, ka tāds vērtībizglītojošais priekšmets kā kristīgā mācība ir nepieciešams ne tikai trīs pirmajās, bet arī visās pārējās klasēs. Ģimene Latvijā ir visbēdīgākajā stāvoklī visā Eiropas Savienībā, tiek šķirti 77% laulību. Nesen dzirdēju profesores Ingunas Ēbelas priekšlasījumu par Ceturto alternatīvo ziņojumu ANO par bērnu tiesībām Latvijā, tur rādītāji arī ir ļoti bēdīgi. Ja visi klusēs un neko nedarīs, tad būs vien jāgrimst dibenā, laižot krāsainus burbuļus...
– Nesen pasauli pārsteidza dažu liberāli noskaņotu katoļu bīskapu ierosinājums, ka «Baznīcai vajadzētu spert soli pretim gejiem». Šīs ierosinājums izskanēja Romas sinodē, kas bija veltīta ģimenes jautājumiem. Pēc tam tomēr tika paziņots, ka Romas Katoļu baznīca nemainīs savu nostāju saistībā ar homoseksuālu pāru partnerattiecību reģistrāciju. Kā tad īsti ir? Varbūt katoļu baznīcas vadība tomēr domā par attieksmes maiņu?
– Nē, katoļu baznīcas mācībā nekas nav mainījies. Tās pamatā ir Svētie raksti, un tur skaidri un gaiši pateikts, ka vīriešu piegulētāji Debesu valstību neiemantos. Sievietes Rakstos ir pasaudzētas, bet lesbietes arī ietilpst šajā kategorijā. Saistošs ir arī katoliskās baznīcas katehisms, kurā ietverta līdzšinējās baznīcas tradīciju sintēze. Tur skaidri ir pausts, ka homoseksuālas attiecības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību un dabisko likumu, tāpēc Baznīca aicina pārvarēt šo dzīvesveidu. Bet katehismā ir arī pateikts, ka pret homoseksuālu cilvēku ir jāizturas ar cieņu un līdzjūtību, ka viņu nedrīkst nepamatoti diskriminēt un ir jārespektē viņa vispārējās cilvēktiesības. Taču ko šodien mēģina darīt? Pēc ASV Slimību kontroles centra oficiālajiem datiem, izrādās, ka šai valstī par homoseksuāliem sevi uzskata tikai 1,6% cilvēku. Valstīs, kur viendzimuma partnerattiecības ir legalizētas, tikai 2–3% no šiem 1,6% vēlas izmantot šo iespēju, un savukārt tikai niecīgs procents no tiem, kas ir reģistrējuši savas attiecības, vēlas adoptēt arī bērnus. Salīdzinot ar globālajām problēmām, tas ir tik neievērojami, ka jābrīnās, kālab tam tiek pievērsta tik milzīga uzmanība. Vai tādā gadījumā tas nav mēģinājums novērst cilvēku uzmanību no reālajām problēmām, proti, lai tās nerisinātu? Ja viss koncentrējas uz dažu cilvēku iegribām, ja tiek spiests uz to, ka viņiem jāpiešķir īpašas tiesības, rodas daudz jautājumu. Uzskatu, ka vienai daļai tas ir kļuvis par ienesīgu biznesu, jo homoseksuālisma propagandai un reklāmai var viegli dabūt lielus līdzekļus – no dažādām valstīm, no starptautiskām organizācijām, no vēstniecībām. Citi savukārt mēģina noslāpēt savu sirdsapziņu, jo tā vienmēr pasaka priekšā – kaut kas nav kārtībā. Bet ja sabiedrība tiek piespiesta klusēt vai tā pat tiek piespiesta aplaudēt šāda dzīvesveida propagandai, tad indivīdam ir iespēja sev iestāstīt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Ļaunākajā gadījumā tas ir mēģinājums citiem uzspiest šo dzīvesveidu. Šogad publicētajā Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju parakstītajā atklātajā vēstule bija rakstīts, ka skolās nevajadzētu ļaut strādāt tiem, kuriem ir homoseksuālas novirzes. Vai tā nebūs šādu personu diskriminācija? Tad es atbildu: šīm personām ir tiesības, bet bērniem arī tās ir! Bērniem ir tiesības saņemt atbilstošu audzināšanu arī attiecībā uz viņu seksuālo identitāti. Ja karojoši geju propagandas aizstāvji audzinās bērnus, viņi tiem iepotēs savus uzskatus. Bērni ir neaizsargāti, viņiem skolotāji ir autoritātes, un tad bērniem tiks iestāstīts tas, ka homoseksuālās attiecības ir līdzvērtīgas heteroseksuālajām un ka viņi var izvēlēties savu seksuālo identitāti. Tā ir absolūta destrukcija. Sabiedrības pienākums ir aizsargāt bērnus no viltus ideoloģijas, kas nodara milzīgu kaitējumu bērnam, pieaugušajiem un visai sabiedrībai.

Raksta avots: http://nra.lv/latvija/128632-zbignevs-stankevics-gimene-latvija-ir-visbedigakaja-stavokli-visa-eiropas-savieniba.htm

Jānis Vanags: Manas acis nav tuksnesīgas

Elitas Veidemanes Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.

– Tikko noskatījos Dailes teātra izrādi Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Tās galvenā tēma, manuprāt, ir cīņa starp cilvēka gara brīvību un sabiedrības dogmām. Un par to, kādā trakomājā mēs patiesībā dzīvojam. Vai cilvēks šodien ir brīvs? Vai vispār ir iespējama brīvība?

– Pilnīgas brīvības nemaz nav. Mūs saista pienākumi, atbildība, norunas. Un tā ir labi, tā jābūt. Mani varoņi nav tie, kas par katru cenu grib izaicināt sabiedrībā pieņemtās normas. Lūk, Grenuijs Patrika Zīskinda romānā Parfīms: stāsts par kādu slepkavu jutās absolūti brīvs. Darīja, ko gribēja, ņēma visu, ko vajadzēja, un atstāja aiz sevis līķu kaudzes. Savukārt kādā klosterī uz sienas bija zīmējums: muca, kam satrūkušas stīpas, un vīns pa dēļu starpām tek zemē. Zem zīmējuma paraksts «Caur brīvību samaitāts». Tādēļ man vienmēr jājautā, pēc kādas brīvības vajag tiekties un kādas stīpas labāk nelauzt. Ārējās, pilsoniskās brīvības, salīdzinot ar padomju laikiem, mums ir nesalīdzināmi vairāk. Tagad cilvēks biežāk uzduras «zelta robežai» – visu drīkst, bet nevar samaksāt. Bet septiņdesmitajos, kad studēju universitātē, reiz vēlējos izlasīt kādu grāmatu par jogu. Rakstīju iesniegumu, pats profesors Augusts Milts to novīzēja. Gāju ar stipro papīru uz bibliotēku, taču bibliotekāre paskatījās uz mani un pateica: «Es domāju, ka jums šo grāmatu nevajag.» Un tā pat nebija viņas brīvība nolemt. Viņa darīja, ko viņai lika. Padomju laikā jautājums par iekšēju brīvību tiešām pirmām kārtām nozīmēja attiecības ar režīmu. Bija tādi homo sovieticus, par kuriem tagad vīpsnā, bet bija arī homo sovieticus erectus – taisni stāvošie, kas atrada visradošākos veidus, kā padomju īstenībā palikt iekšēji brīviem.

– Lielākoties tie bija radoši cilvēki.

– Ne tikai. Mans vectēvs bija zemnieks, amatnieks un dārznieks. Atceros viņu vakaros pieplakušu pie radioaparāta Daugava un klausoties Amerikas balsi. Viņš dzīvoja padomju iekārtā, bet nebija padomju cilvēks. Neviens no mūsu ģimenes nebija. Līdzīgi kā Kristus teica par savējiem: «Jūs esat pasaulē, bet tai nepiederat.» Mēs vienmēr nevaram izvēlēties apstākļus, kuros dzīvot. Taču mēs vienmēr varam kaut ko darīt savas iekšējās brīvības labā. Galvenais varonis Dzeguzes ligzdā – Makmērfijs – to mēģināja iegūt tādā mežonīgā veidā. Filmu skatoties, simpātijas ir viņa pusē. Filmās dumpinieks un normu pārkāpējs ir pozitīvais varonis. Taču vai ceļš, kādu viņš prata iet, kādam galā atnesa ko labu? Gara ceļš uz iekšēju brīvību nav ārdošs, tas nes labumu. Piemēram, Ričards Fosters raksta, ka vissmagākās važas ir vergošana saviem dziļi iesakņotiem, postošiem ieradumiem. Ja ar Svētā Gara palīgu tos izdodas pamazām aizstāt ar celsmīgiem, dzīvinošiem ieradumiem, tava dzīve ir kļuvusi labāka. Atbrīvoties no bailēm ir kā iziet no ēnas mīļajā saulītē. Dzīve uzreiz kļūst skaistāka.

– Bet bailes no kā?

– No nākotnes, vecuma un slimībām, no okupācijas, no kaut kā mīļa un dārga zaudēšanas, no vientulības.

– Šīs bailes ir saprotamas. Tās pat ir normālas.

– Tās ir dabiskas. Bet vai normālas? Vai tām noteikti jābūt? Jēzus teica, ka baidīties vajag tikai no tā, kas dvēseli pazudina un iemet ellē. To, protams, var uztvert ar šaubām, jo viegli ir pateikt, bet kā līdz tam nonākt? Taču Kristus dod pats sevi kā durvis laukā no bailēm. Ja Kristus ir dārgums, pie kura ir tava sirds, tad jau daudzi baiļu avoti ir izsīkuši...

– Kristus kā morāla vērtība?

– Kristus kā persona. Kā draugs. Kā glābējs. Kā līdzgaitnieks. Kā mīļotais cilvēks. Kā mans Kungs un mans Dievs. Mīlestība uz Kristu ir atslēga visam. Lojolas Ignācijam ir tāda lūgšana: ņem, Kungs, manu brīvību, manu atmiņu, manu saprašanu, visu, kas man pieder, – tu man visu devi, es dodu tev atpakaļ. Dari ar to, ko gribi, man dod tikai mīlestību uz tevi, jo man ar to pietiek. Ja tiešām pietiek, tad cilvēka dzīvē kaut kas ir milzīgi izmainījies, jo Kristus paliek vienmēr. Lūk, galvenais jautājums ceļā uz iekšēju brīvību: Kā nonākt pie tā, lai ar mīlestību uz Kristu pietiek? Tas nenozīmē to, ka Dievs tūlīt uzklups un noģērbs pliku, tikko būsi pateicis tādu lūgšanu, bet gan to, ka pats esi atvērtāks dažādiem dzīves pagriezieniem.

– Tādus dziļumus var sasniegt, tikai ilgi un pamatīgi domājot par attiecībām ar Dievu. Manuprāt, cilvēki baznīcā lielākoties lūdz par savām vajadzībām, nevis par izmaiņām garīgumā. Cilvēki iet uz baznīcu, taču sūkstās, ka viņu dzīvē no tā nekas nemainās.

– Tā nav, ka nemainās. Vienkārši katram ticības slānim ir sava atdeve. Kamēr kristietība cilvēkam ir mācība vai stāsts par Jēzu Kristu, kas glabājas atmiņā, viņš to var apdomāt un stāstīt citiem, par to diskutēt, taču tas viss var itin labi pastāvēt atsevišķi no paša ikdienas dzīves uztveres. Cits slānis ir, ja cilvēks šai mācībai ļauj ietekmēt savu apziņu, savus lēmumus un vērtības. Tas izmainīs vairāk. Vēl cits slānis, ja kristietis Bībeli, sakramentus, lūgšanas un meditācijas lieto tā, lai dalītos ar dzīvo Kristu savā dzīvē un piedalītos viņējā. Lūk, tad var tuvoties sirds stāvoklim, kad Ignācija lūgšanu var pateikt no sirds. Tad pietiek. Cilvēks var dzīvot savu ticību dažādos slāņos, pat vairākos uzreiz, un katrs no tiem ir legāls. 13. gadsimta bīskaps Ričards no Čičesteras arī ir atstājis labu lūgšanu, kas apraksta ceļu no slāņa uz slāni: «Visžēlīgais glābēj, draugs un brāli, kaut es varētu tevi redzēt skaidrāk, mīlēt pilnīgāk un sekot tuvāk.»

Piemēram, kas ir Lieldienu prieks? Viens priecāsies par to, ko Kristus mūsu labā ir paveicis – uzņēmies mūsu grēkus un pie krusta tos izpircis, ar savu nāvi ir atņēmis nāvei tiesības uz mums. Par to jāpriecājas. Var arī citādi. Kad Jēzus iznāca no kapa, dziļi ieelpoja rīta gaisu un sajuta, ka atkal ir dzīvs, – vai varat iedomāties, kā viņš priecājās? Visu mūžu viņam priekšā bija Golgāta un krusts kā smaga ēna pār dzīvi. Bet tagad viss ir aiz muguras, priekšā tikai dzīvība un svētlaime kopā ar Tēvu, kopā ar draugiem. Lieldienās mēs varam arī priecāties par drauga prieku un svinēt to, ka viņš ir dzīvs un tuvu. Tāpat ir ar gavēni pirms Lieldienām. Viens apņemsies 40 dienu neēst gaļu un nespēlēt datorspēles, gaidot, kad gavēnis paies, lai varētu spēlēt atkal. Cits izmantos gavēni, lai kādā lietā labotu savu dzīvi un neatgrieztos pie pirmsgavēņa vājībām. Vēl kādam gavēņa atslēgas vārds būs līdzcietība. Jēzus, 40 dienu būdams tuksnesī, neēda un cīnījās ar ļauno. Mūsu dēļ viņš uzņēmās ciešanas, pazemojumus un sāpes. Mēs sevi ierobežojam ēdienā un izpriecās, lai kaut drusku dalītos ar viņu liktenī. Gavēņa grūtums ir mūsu līdzcietība. Mēs gribam būt kopā gan Viņa bēdās, gan Viņa priekā. Ticību var izdzīvot dažādi, taču tā vienmēr kaut ko maina.

– Tās ir vienkāršas, saprotamas un labas lietas, tām visām var sirsnīgi piekrist. Bet kāpēc tad visi cilvēki nav kristieši?

– Es to tiešām nesaprotu! Ar Kristu ir tik labi, ka visiem vajadzētu to gribēt. Taču varbūt der drusku frivola līdzība. Iedomājieties, ka bārā ienāk labsirdīgs cilvēks un saka: «Es izmaksāju visiem kafiju, izdzeriet to kopā ar mani!» Kādi to pieņems, kādi nepieņems. Varbūt neuzticas svešiniekam, varbūt saka «es kafiju nedzeru», varbūt – «es pats varu nopirkt». Kāds varbūt nemaz nedzirdēja, jo bija aizņemts ar ko citu. Dievs ienāca pasaulē ar mīlestības piedāvājumu – satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko esat aicināti. Es jums to izmaksāju. Dzīvosim kopā! Kāds pieņem, kāds ne. Bet Dievs līdz pat nāves stundai nebeidz piedāvāt un aicināt. Kamēr elpojam, mums ir iespēja.

– Piedot un izglābt. Vai tas attiecas arī uz mūsdienu akūtajām tēmām – homoseksuālisma propagandu, abortiem, pašnāvībām?

– Pašnāvība īsti neiederas uzskaitījumā. Daudzi gan tic, ka tieši tas ir vissmagākais grēks, kas noved tieši elles liesmās. Tomēr tā nav baznīcas mācība, un viduslaiku paraža liegt pašnāvniekiem dusu svētītā zemē bija tikai kā bieds, lai atturētu no pašnāvības. Luters uzskatīja, ka cilvēks arī dabiskā nāvē nomirst, nenožēlojis un neizsūdzējis visus grēkus, jo tos neapzinās vai ir aizmirsis. Dvēseles glābiņš nav atkarīgs no tā, bet no ticības uz Kristu. Ja cilvēks izmisumā vai prāta aptumsumā atņem sev dzīvību, bet ir dzīvojis ticībā, tad nevar teikt, ka viņa dvēsele aiziet pazušanā.

Runājot par praidu rīkošanu un abortu liberalizāciju, gribas atcerēties teicienu: «Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi, taču ne tādēļ, lai tu paliktu tāds, kāds esi.» Sievietei, ko pūlis par viņas grēku gribēja nomētāt ar akmeņiem, Jēzus teica: «Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs.» Viņš redz starpību starp cilvēku un viņa rīcību. Kristus grib izglābt cilvēku, izlabot viņa dzīvi. Mūsu laikos daudzi pūlas, lai neļautu viņam to izdarīt. Praidu rīkotāji dara visu, lai cilvēks grēkotu, lai paliktu ar savu grēku un turklāt ar mierīgu sirdsapziņu. Tātad gādā, lai dvēseles aizietu bojā. Tādēļ viņu atbildība Dieva priekšā ir smagāka. Bet tiem, kas grēku apzinās un kam tas sāp, Dievs ir saprotošs un žēlsirdīgs. Sievietei, kuras sirdsapziņu moka pagātnē veikts aborts, Kristus saka: «Es tevi nepazudinu!» Apsūdzība un bauslis nespēj ne izglābt, ne dziedināt, to spēj tikai žēlastība un piedošana. Ja cilvēku, kuru jau tāpat moka sirdsapziņa, visu laiku dauza par viņa kļūdām, viņam ir tikai viens ceļš – nocietināties. Kā reiz teica Koko Šanele: «Man vienalga, ko jūs par mani domājat. Es par jums nedomāju vispār.» Toties, redzot tuneļa galā piedošanu, cilvēks drīzāk ir gatavs atzīt kļūdas un sākt jaunu ceļu.

– Jūs runājāt par bailēm, no kurām jāatbrīvojas. Vai jums nekad nav bail par Latviju? Krievijas agresija ir draudīga, daudzi baidās.

– Kara draudu priekšā ir vēl jo svarīgāk meklēt brīvību no bailēm. Niršanas sportā panika ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem. Jēzus teica: «Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt.» Esam šos vārdus dzirdējuši, lasījuši, bet tagad tie iegūst reālu nozīmi. Protams, ka ļoti negribas karu, taču baiļošanās Latviju nepasargās. Drīzāk ir vajadzīgs iekšējs miers un izsvērta un prātīga rīcība. Manuprāt, ļoti pareizi, ka izdeva brošūru par to, kā rīkoties kara gadījumā. Cilvēkiem ir vieglāk būt drosmīgiem, ja viņi zina, ko darīt, un var tam sagatavoties. Tāpat vajadzētu jau iepriekš stiprināties garā un ticībā.

– Vai kāds var un drīkst pateikt: «Nebaidieties un palieciet, kur esat!»?

– Droši vien labāk būtu gādāt par to, lai cilvēki pietiekami mīlētu savu valsti un nepamestu grūtā brīdī. Teikt: «Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savējā» ir milzīga atbildība.

– Tā ir prezidenta atbildība – izvēlēties vārdus un aicinājumu. Kādam ir jābūt prezidentam?

– Katram prezidentam ir jāveic konkrēti pienākumi, bet, domājot par īpašo virsuzdevumu, ko vajadzētu tieši tagad, es teiktu – dot valstij vīziju, kas saliedētu Latvijas tautu. Šobrīd sabiedrība ir sašķelta, bet iedvesmojoša vīzija vieno. Vajadzētu pulcināt un iedvesmot eliti, mūsu labākos, spējīgākos cilvēkus mērķiem, kam elite domāta, – kopā ar visu tautu celt taisnīgumu un labklājību un stāvēt pretī visam, kas Latviju posta un apdraud, – ārējiem ienaidniekiem, korupcijai, lienošajai korporāciju varai, morāli degradējošām parādībām utt. Prezidentam vajadzētu būt cilvēkam, kas meklē ceļu uz izlīgumu, uz politiskas nācijas veidošanos, kas nav rezervēta tikai latviešiem. Latvijas pilsonību vajadzētu padarīt par goda lietu, pēc kā tiekties. 18. novembri – par lielākajiem visas tautas svētkiem.

– Vai redzat tik harismātisku cilvēku, kas spētu to paveikt?

– Es mūsu tautā redzu spējīgus cilvēkus. Par harismu mēs baznīcā sakām: «Dievs nevis aicina kvalificētos, bet kvalificē aicinātos.» Par to, kurš tiks ievēlēts, tautai vajadzētu lūgt Dievu, lai dod vajadzīgās dāvanas.

– Vai tauta ir gatava vēlēt prezidentu?

– Parlaments ir tautas priekšstāvji, tādēļ nevajadzētu būt iebildumiem, ka prezidentu ievēlē Saeima. Taču jāatzīst, ka man kā parastam cilvēkam vēlēšanu norise šķiet diezgan neizprotama un necaurskatāma. Tas jau izraisa cilvēkos vēlēšanos ņemt to lietu savās rokās. Tas darītu prezidentu neatkarīgāku. Vai tauta ir gatava? Ja uzticam tautai vēlēt parlamentu, kādēļ lai tā neprastu ievēlēt prezidentu?

– Kas spēj jūs aizkustināt? Novest līdz asarām?

– To nav grūti izdarīt: manas acis nav tuksnesīgas. Mani aizkustina kaut kas īsts, dziļš, skaists. Aizkustina, ja cilvēkā parādās labestība kā Dieva atspulgs. Vai arī – traģiski notikumi. Tagad skatieni pievērsti Irākai, Sīrijai, Ukrainai...

– Es nesaprotu, kā Dievs pieļauj to, kas notiek šajās valstīs – netaisnība, zvēriskums, asinsizliešana...

– Dievs nav žandarms, kas cilvēku aiz krāgas velk caur dzīvi pa taisnām līnijām. Klaivs Steiplzs Lūiss* teica, ka ir divu tipu cilvēki. Vieni ir tie, kuri Dievam saka: «Tavs prāts lai notiek...», otri ir tie, kuriem Dievs saka: «Lai tad notiek pēc tava prāta.» Pasaule ir tāda vieta, kurā daudz kas notiek pēc cilvēku prāta. Nevajag pārmest Dievam to, ko paši darām, no Viņa atkāpjoties. Labi, ka gala iznākums vienalga paliek Dieva rokās. Gan nobendētajiem, gan viņu slepkavām. Lieldienas apliecina, ka Viņš spēj nāvi pārvērst dzīvībā.

* Klaivs Steiplzs Lūiss (1898–1963), britu rakstnieks, akadēmiķis, literatūrkritiķis un teologs. Vislabāk pazīstams ar saviem fantastikas darbiem, piemēram, Nārnijas hronikām, Skrūvšņores vēstulēm, kā arī citiem darbiem, piemēram, Vienkārši kristietība (Mere Christianity), Miracles, The Problem of Pain. Viņa darbi ir tulkoti vairāk nekā 30 valodās un pārdoti vairākos miljonos kopiju.

Raksta avots: http://nra.lv/latvija/137763-janis-vanags-manas-acis-nav-tuksnesigas.htm

Prast klausīties un rīkoties saskaņā ar Dieva Vārdu

„Cilvēki zina, kad ganam piemīt patiesums, kurš tam piešķir autoritāti,” tāds ir viens no atzinumiem pāvesta homīlijā šīrīta Svētajā Misē. Tā bija centrēta uz atšķirību starp īstiem Evaņģēlija sludinātājiem un pseidopraviešiem.
Tauta, izbrīnījusies, seko Jēzum, jo Viņš māca kā tāds, kam piemīt autoritāte, nevis kā to dara Rakstu mācītāji. Balstoties uz šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, pāvests attīstīja savu sprediķi. Viņš atzīmēja, ka tauta saprot, kad priesteris, bīskaps, katehēts, kristīgais lajs ir patiess. Un patiesums, savukārt, piešķir autoritāti. Jēzus brīdina savus mācekļus, lai tie piesargātos no viltus praviešiem. Kā atšķirt īstus praviešus no pseidopraviešiem, proti, tos, kuri patiešām sludina Evaņģēliju, no tiem, kuri „sludina evaņģēliju, kas nav Evaņģēlijs”? Pāvests paskaidroja, ka pastāv trīs atslēgas vārdi, lai to saprastu. Tie ir „runāt”, „darīt” un „klausīties”. Francisks atgādināja Jēzus brīdinājumu, ka neviens, kurš saka: „Kungs! Kungs”, neienāks debesu valstībā.
„Tie runā, dara, bet viņiem pietrūkst attieksmes, kas ir visas runāšanas un darīšanas pamats. Viņiem trūkst klausīšanās. „Tāpēc,” turpina Jēzus: „Kas šos manus vārdus klausās un tos īsteno praksē”. Ar kombināciju „runāt-darīt” nepietiek. Tā mūs daudzreiz pieviļ. Un Jēzus norāda, ka kombinācija ir citāda. Tā ir „klausīties un darīt”. „Kurš šos manus vārdus klausās un pielieto tos praksē, līdzināsies gudram vīram, kas savu māju uzcēlis uz klints”.”
Turpinot, Svētais tēvs norādīja, ka tas, kurš klausās vārdus, bet neattiecina tos uz sevi, liek aizslīdēt tiem garām, viņš neklausās tos nopietni un neīsteno praksē, būs kā tāds, kurš savu māju būvē uz smiltīm. „Un rezultātu mēs visi zinām,” sacīja pāvests.
„Kad Jēzus aicina ļaudis sargāties no viltus praviešiem, Viņš saka: „No viņu augļiem jūs tos pazīsiet”. Un proti, no viņu attieksmes: tie runā daudz vārdu, dara daudzas lielas lietas, taču tiem nav sirds, kas būtu atvērta, lai klausītos Dieva Vārdu, tiem ir bailes no Dieva Vārda klusuma un viņi ir „pseido kristieši”, „pseido gani”. Patiešām, tie dara labas lietas, patiešām, bet tiem trūkst klints”.
Pāvests precizēja, ka tiem trūkst „Dieva mīlestības klints”, „Dieva Vārda klints”, un bez šīs klints viņi nespēj pravietot, nespēj celt. Viņi izliekas un beigās viss sagrūst. Francisks vēlreiz paskaidroja, ka tie ir „pseido gani” – pasaulīgi gani, gani, vai kristīgie laji, kuri runā daudz, kuriem ir bail no klusuma, kuri, varbūt, arī dara pārāk daudz. Taču tie nav spējīgi klausīties, tie rīkojas saskaņā ar sevis teikto, saskaņā ar sevi, nevis Dievu. Pāvests aicināja:
„Atcerēsimies šos trīs vārdus, jo tie ir zīme: darīt, klausīties, runāt. Tas, kurš tikai runā un dara, nav īsts pravietis, nav īsts kristietis, un beigās viss viņam sabruks, jo savu māju viņš nav uzbūvējis uz Dieva mīlestības klints, viņš nav stiprs kā klints. Savukārt, tas, kurš prot klausīties un rīkojas saskaņā ar to, ko dzirdējis, rīkojas saskaņā ar Cita Vārdu, nevis savējo, tas paliek stiprs. Viņam tas izdodas tāpēc, ka ir pazemīgs un neuzskata sevi par svarīgu. Un cik daudz tādu lielu cilvēku ir Baznīcā! Cik daudz lielu bīskapu, lielu priesteru, lielu ticīgo, kuri prot klausīties un saskaņā ar dzirdēto dara!”
Kā vienu no šādiem piemēriem pāvests pieminēja Māti Terēzi no Kalkutas, kura „nerunāja daudz un prata klausīties klusumā”, un kura „daudz darīja”. „Nav sabrukusi ne viņa, nedz arī viņas paveiktais,” sacīja Francisks. Viņš norādīja, ka lielie prot klausīties un saskaņā ar dzirdēto rīkoties, jo viņu paļāvība un spēks ir balstīti uz Jēzus Kristus mīlestības klints. Pirms Euharistijas svinēšanas, Svētais tēvs klātesošajiem novēlēja, lai Jēzus vājums, kurš no stiprā kļuva vājš, lai mūs darītu stiprus, pavada šai Misē un māca klausīties un rīkoties saskaņā ar dzirdēto, nevis saskaņā ar mūsu pašu vārdiem.

Raksts no
http://lv.radiovaticana.va/news/2015/06/25/prast_klausīties_un_rīkoties_saskaņā_ar_dieva_vārdu/1154110

Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?

        Ko nozīmē būt labiem kristiešiem? Vai pietiek tikai ar baušļu, tradīciju vai normu ievērošanu? – atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta svētdien pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” teiktajā uzrunā. Ārēji pareizi uzvesties vēl nenozīmē būt labam kristietim – viņš uzsvēra. Mēs esam pakļauti briesmām domāt, ka ar mums viss ir kārtībā, vai vēl sliktāk – uzskatīt, ka esam labāki par citiem tikai tāpēc vien, ka ievērojam normas, tomēr tai pat laikā nemīlam tuvāko, dzīvojam ar nocietinātu sirdi, esam iedomīgi un augstprātīgi. Taču kam jāpievērš uzmanība un ko vajadzētu darīt, lai mēs būtu patiešām priekšzīmīgi ticīgie?
        Svētdienai veltītajā Marka evaņģēlijā dzirdam diskusiju starp farizejiem un Jēzu par senču tradīciju ievērošanu (sal. Mk 7, 3). Jēzus, atsaucoties uz pravieti Isaju, „senču tradīcijas” dēvē par „cilvēku likumiem” (7, 7) un brīdina, ka tos nekad nedrīkst nostādīt „Dieva baušļa” vietā (7, 8). „Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas”, saka Kristus (7, 8). Pāvests norādīja, ka Jēzus, šādi izsakoties, brīdina arī mūs, lai mēs nedomātu, ka, lai būtu par labiem kristiešiem, varētu pietikt ar likuma ārēju ievērošanu. Mēs, tāpat kā farizeji, varam domāt, ka viss ir kārtībā, un uzskatīt, ka esam labāki par citiem. Tas ir liels risks.
        Šajā sakarā Francisks uzsvēra: „Priekšrakstu burtiska ievērošana ir kaut kas neauglīgs, ja izmaiņas nenotiek mūsu sirdī un ja šī ievērošana neizpaužas konkrētā rīcībā, proti, ja mēs lūgšanā neatveramies Dievam un Viņa Vārdam, ja nemeklējam taisnību un mieru, ja nesteidzamies palīdzēt nabagiem, vājajiem un apspiestajiem. Mēs visi zinām, cik daudz ļaunuma nodara Baznīcai un kādu ieļaunojumu atstāj tie cilvēki mūsu kopienās, draudzēs vai kvartālos, kuri sevi sauc par labiem katoļiem un bieži iet uz baznīcu, bet pēc tam, savā ikdienas dzīvē, nerūpējas par ģimeni, runā sliktu par citiem utt. Tieši to Jēzus nosoda, jo tas ir pretrunā ar kristīgo liecību”.
        Turpinot, pāvests atgādināja, ka Jēzus centrē savu uzmanību uz kādu dziļāku aspektu: „Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna” (7, 15). Francisks paskaidroja, ka tādā veidā Kristus liek uzsvaru uz iekšējās pasaules, tas ir, uz sirds primātu. Mēs kļūstam labāki vai sliktāki nevis ārējo lietu dēļ, bet atkarībā no tā, kas notiek mūsu sirdī. Mūsu nodomi rodas sirdī. Sirds ir dažādu lēmumu avots. Tieši sirdī rodas vēlme visu darīt mīlestības uz Dievu dēļ. Visas mūsu ārējās darbības ir tikai sekas tam, ko nolēmām savā sirdī, bet nevis otrādi – uzsvēra pāvests. Ja sirds nemainās, tad ar ārējo uzvedību vien nepietiek, lai mēs būtu labi kristieši! Robeža starp labo un ļauno atrodas nevis ārpusē, bet drīzāk mūsu pašu iekšpusē. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja uzdot dažus jautājumus: Kur ir mana sirds? Jēzus saka: „Kur ir tava manta, tur ir tava sirds”. Kur ir mana manta? Kas ir mana manta? Vai šī mana manta ir Jēzus un Viņa mācība? Ja tas ir tā, tad sirds ir laba. Varbūt par savu dārgumu uzskatu kaut ko citu?
       
Uzrunas noslēgumā Francisks norādīja, ko darīt, lai mēs būtu labi kristieši. Viņš uzsvēra, ka mums ir jāattīra sava sirds un jāatgriežas. Ja mūsu sirds nav šķīstīta, tad arī mūsu rokas nevar būt īsti tīras un ar savu muti nespēsim izteikt patiesus mīlestības vārdus. Ja sirds nav tīra, tad mēs esam divkosīgi kristieši un nespējam būt patiesi žēlsirdīgi un neprotam īsti piedot. To spēj cilvēks tikai ar vaļsirdīgu un tīru sirdi. Tāpēc esam aicināti lūgt ar Dievmātes aizbildniecību, lai Kungs mums dod tīru sirdi, kas būtu brīva no jebkāda veida divkosības. Jēzus nosodīja farizejus, jo viņi bija divkosīgi – runāja vienu, bet darīja citu. Ja mūsu sirds būs brīva no divkosības, tad dzīvosim saskaņā ar likuma garu un sasniegsim tā piepildījumu, kas ir mīlestība.

Fragmenti no   http://lv.radiovaticana.va/news/2015/08/31/vai_labam_kristietim_pietiek_ar_priekšrakstu_ievērošanu/1168579

Zinību diena Rīgas Katoļu ģimnāzijā.

     Jau no agra rīta 1.septembrī uz Rīgas Katoļu ģimnāzijas telpām devās bērni, lai pēc vasaras brīvdienām atsāktu skolas gaitas. Septiņpadsmit skolēniem šis būs pirmais mācību gads, iepazīstot tuvāk jauno skolu un mācību procesu. Desmit meitenes un septiņus zēnus Sv.Terēzes no Bērna Jēzus draudzes namā uz svinīgo līniju ieveda 12.klases skolēni.

        Pēc savstarpējās iepazīšanās, jaunās skolas direktores uzrunas un apsveikumiem ar mācību gada sākumu, visi klātesošie devās uz kapelu, kur norisinājās Svētā Mise, kuru celebrēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Savā sprediķī arhibīskaps atklāja, ka Baznīca ir vienīgā struktūra, kas eksistē jau divtūkstoš gadu un balstoties uz Jēzus apsolījumiem turpinās pastāvēt līdz pasaules beigām, kamēr citas struktūras, impērijas, noziedzīgie grupējumi vai varenas valstis nāk un aiziet, sabrūk. Lai arī Baznīca piedzīvo dažādas problēmas, caur tām iziet attīroties, līdzīgi kā zemnieki izmet ārā no glabātuvēm sapuvušos kartupeļus, lai atbrīvotos no puvekļiem, tādā veidā paglābjot pārējo ražu un dodot iespēju turpināties augšanas procesam.         Jau no nodibināšanas dienas arī Rīgas Katoļu ģimnāzija ir reformu procesā. Visu laiku tiek meklēti labākie risinājumi. Visādi ir gājis, bet kamēr uzticīgi turēsies skolas dvēsele – skolotāji būs pārliecības pilni un skolēni ar aizrautību vēlēsies mācīties šajā skolā - pati skola pastāvēs.

        Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka pirmajā lasījumā (1 Tes 5, 1-6.9-11) var redzēt par stagnāciju sabiedrībā, veidojot patēriņa kultūru un diendienā saglabājot tās pašas problēmas, dzīvojot it kā Dieva nebūtu. Tomēr pienāk diena, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, veidojas notikumi kā „Maximas” traģēdija Rīgā vai Donbasa notikumi Ukrainā, kas atklāj realitāti, kas ir kas. Apustulis Pāvils aicina kristiešus skatīties desmit soļus uz priekšu, jo pienāks Kunga diena, un katra dzīvē tā var izpausties savādāk. Svarīgi saprast, ka Dievs ir, ka pastāv Dieva taisnība.

        Arhibīskaps teica: „Mums ir dota iespēja atvērties Dieva klātbūtnei, kura mūs atbrīvo no atkarībām, no bailēm, ko par mani padomās. Pestīšana ir iespēja dzīvot saskaņā ar savu identitāti un pārliecību, un tas ir iespējams šeit uz zemes. Mēs varam iet pie Jēzus, izsūdzēt Viņam savas bēdas un varam lūgt dot spēku. Mēs esam attīrīšanas procesā iekšā. Un arī mūsu vidū Baznīcā cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība. Ja mēs esam Dieva Gara un Spēka pilni, mēs esam spējīgi viņiem palīdzēt, attīrot mūsu vidu, mūsu kopienu, tāpat kā attīra kartupeļus glabātuvēs. Es ceru, ka mūsu ģimnāzija iet tajā virzienā, un, ka absolventi, kas beidz ģimnāziju, būs tādi, ka viņu klātbūtnē ļaunums nespēs pastāvēt, jo viņi paši būs ar tīrām sirdīm un nesīs labo vēsti par brīvību, ko dod Jēzus Kristus, visur pasaulē, neatkarīgi no vietas, kur viņi strādās vai mācīsies.”

        Mises noslēgumā Zbigņevs Stankevičs aicināja saglabāt Jēzu Kristu dzīves centrā, lai visas problēmas varētu sakārtoties. Saņēmuši arhibīskapa svētību, skolēni, skolotāji un vecāki devās uz klašu kabinetiem, lai pārrunātu mācību procesa sākumu. 


Vēl daži foto no pasākuma: http://katolis.lv/biblioteka/foto-un-video-galerija/album/1-septembris-rigas-katolu-gimnazija-1.html