Nedzīvot dažādu ideoloģiju varā.

Baznīcai juku laikos cilvēkiem jāpalīdz ne tikai attīstīt garīgās vērtības - tai jāstāv patiesības sardzē informatīvā kara apstākļos, kā arī jāpiedalās politisko norišu izvērtējumā, uz tām raugoties no ticības un morāles viedokļa, intervijā aģentūrai LETA pauda Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Arhibīskaps uzskata, ka patlaban sabiedrība dzīvo dažādu uzspiestu ideoloģiju varā, turklāt daļa cilvēku ir pievērsusies pārprastām absolūtām brīvībām, kas nojauc sabiedrību saliedējošo vērtību pamatu. Kopš stāšanās amatā, kad Stankevičs kā prioritāti izvirzīja Latvijas garīgo atdzimšanu, pozitīvi un cerību pilni vēstneši tam esot vērojami, tomēr viņa ieskatā vēl ir jāpārvar daudzi šķēršļi, kas kavē Latvijas dvēseles atmošanos.

Ņemot vērā diezgan sarežģītos apstākļus kā Latvijā, tā arī pasaulē kopumā, kā jūs vērtējat to, kā dzīvo sabiedrība? Vai neattālināmies no morālajām, ētiskajām vērtībām, vai, tieši pretēji, tām tuvojamies?

Mūsu sabiedrība un cilvēce kopumā ir ļoti lēnas nobriešanas procesā, bet patlaban stāvoklis ir diezgan nelabvēlīgs garīgajām vērtībām, jo valda ļoti atklāta patēriņa pieeja dzīvei. Lielākā problēma ir, ka pēdējos gadsimtos rietumu sabiedrība ir ārkārtīgi sakoncentrējusies uz dzīves materiālo dimensiju - zinātni, tehniku, ar kuras palīdzību var pakļaut pasauli, dominēt pār apkārtējo dabu. Taču tagad redzams, ka ar to var dominēt arī pār sabiedrību - mediju tehnoloģijas rada lielas iespējas manipulēt ar sabiedrisko domu, par ko liecina pēdējā gada procesi. Kad cilvēks netiek uztverts kā daudzdimensionāla būtne, tad ļoti viegli sakoncentrēties tikai uz viņa esamības ārējo, miesisko dimensiju, primitīvākajām vajadzībām, atstājot novārtā dvēselisko dimensiju. Mēs redzam, kādas tam ir sekas. Redzam, ka mērķis it kā ir labklājība, kas pēc savas būtības nav nekas slikts, taču ārējā labklājība tiek atrauta no citām dimensijām, kļūstot par galveno prioritāti. Tagad daudz raksta par to, ka lielām starptautiskām kompānijām ir lielāka ietekme nekā valstu valdībām, šīs kompānijas sāk īstenot savu politiku, kas bieži vien ir slēpta, un sāk instrumentalizēt citas, sevišķi mazattīstītās valstis, lai vienkārši gūtu lielākus ienākumus. Tas notiek arī mūsu sabiedrībā - bija oligarhu lietas, slēptās interešu grupas, lobiji, kas mēģina bīdīt cauri savus likumus, iegūt Eiropas projektus, tiekot pie lielajām naudām un iestrādājot savus procentus. Tas parāda, ka prioritātes ir nojauktas. Baznīca runā par to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, kas nozīmē, ka materiālā dimensija nav vienīgā, lai arī pamatvajadzības, protams, ir jānodrošina. Tas ir valsts pienākums - nodrošināt cilvēka dzīves cienīgu minimumu katram, gādājot par to, ka labumi tiek pārdalīti.
Ko valsts var darīt, lai stiprinātu jūsu pieminēto dvēselisko dimensiju cilvēkā?
Valstij ir jāmēģina viss līdzsvarot, un viens no baznīcas sociālās mācības principiem ir kopējais labums. Ir jāskatās ne tikai uz to, kā pašam nopelnīt, bet arī to, kā dzīvot pārējiem. Redzu, ka pie mums cilvēki, kas kaut ko sasnieguši un ir pārtikuši, sāk domāt ilgtermiņā, saprotot, ka viņi grib dzīvot sakārtotā sabiedrībā. Pretējā gadījumā sabiedrība sāk drupt. Līdz ar to ir svarīgs kopējā labuma princips. Tad, kad dominē patēriņa sabiedrības attieksme, šis princips nedarbojas un sabiedrība drūp. Mēs redzam, ka arī Eiropas Savienībā partikulārās intereses sit arvien augstāku vilni. Domāju, ka ir pārāk vienkārši visu novelt uz populismu, kā to daudzi pašlaik dara. Viņi saka, ka cilvēki ir naivi un tie sliktie populisti vienkārši apmuļķo un aizrauj viņus sev līdzi. Protams, populisma vilnis ir redzams, bet tā nav izsmeļoša atbilde, jo ir jājautā par iemesliem, kāpēc šāda veida politiķi gūst lielākos panākumus daudzās valstīs. Cilvēki ir neapmierināti, pārsātinājušies ar ideoloģiju, ar ko tikuši baroti vismaz pēdējos gadu desmitos - ultra liberālismu, absolūto brīvību, kas nojauc vienojošu pamatu. Šī ideoloģija tika un tiek uzspiesta diezgan agresīvā veidā. Arī jautājumā par dažādām minoritātēm, sieviešu tiesībām tiek nojaukts līdzsvars un tie, kas ir vairākumā, jūtas kā minoritāte un nevar īstenot savas tiesības. Protams, sievietēm ir jābūt vienādām tiesībām ar vīriešiem, bet šie jēdzieni jāpiepilda ar atbilstošu saturu. Padomju laikos vienā sabiedrības daļā sievietes ideāls bija traktoriste, kura ir līdzvērtīga vīrietim un strādā vīriešu darbus. Jāuzsver, ka sievietei ir līdzvērtīga cilvēciskā cieņa, bet tas nenozīmē, ka jānonivelē visas atšķirības. Viņi paliek atšķirīgas būtnes ar savu misiju, aicinājumu, un viņi nevis jāpretstata viens otram, bet jāveido konstruktīva sadarbība. Radikālais feminisms to aizmirst un nonivelē atšķirības.
Runājot par ideoloģisko spiedienu, redzam, ka sabiedrībā sāk rūgt neapmierinātība un nevēlēšanās piekāpties spiedienam. Klajais materiālisms noved pie depresijas un psiholoģisku slimību saasinājuma, tas nepabaro cilvēka dvēseli. Ilgākā laika perspektīvā tas kļūst postošs. Mūsu valsts prioritātēs ir jānolīdzsvaro attiecības starp humanitāro jeb garīgo dimensiju un materiālo dimensiju. Ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamo ekonomisko izaugsmi, kas, protams, ir vajadzīga, bet mums vajag arī ilgtermiņa perspektīvu - kā rūpēties par Latvijas dvēseli. Tas jātulko saprotamā valodā un konkrētos ciparos, plānā - kā attīstīsim vērtību dimensiju mūsu sabiedrībā. Ilgtermiņā tas dos simtkārtīgu atdevi. Ja cilvēka prioritāte ir pēc iespējas vairāk nopelnīt un pēc iespējas labāk dzīvot pašam, tad viņš var iet pāri līķiem - deviņdesmitajos tam bija burtiska nozīme, vide bija ļoti raiba, bija reketu kari. Tagad tas ir mainījies un notiek daudz smalkākā veidā - caur shēmām, ietekmju grupu virzītām lietām. Tas notiek, jo ir problēmas ar sirdsapziņu un vērtībām, kā arī ir pieaudzis egoisms. Publiski tas netiek teikts, bet sistēmas apakšā ir haizivis, kuras apēd mazākos. Bet, ja mēs vērtību dimensiju iestrādājam jau izglītības sistēmā, mediju politikā, kultūrā, tad sabiedrības apziņa mainās. Jo sabiedrību var ietekmēt. Es nepiekrītu tam, ka likumi ir neitrāli, ka ar to palīdzību nevar regulēt sabiedrību - esmu pārliecināts, ka likumiem ir milzīga audzinoša nozīme. Likumi var pavērt elles vārtus un ļaut pašu ļaunāko manifestēt uz āru, bet ar likuma palīdzību ļaunumu var arī ierobežot. Redzu ļoti pozitīvu ietekmi tam, ka Satversmē ierakstītas kristīgās vērtības. Pagāja daži gadi, un es redzu attieksmes maiņu pret kristīgajām vērtībām.
Ko nozīmē šī attieksmes maiņa? Kā tā izpaužas?
Piemēram, medijos, konkrētu ministriju pārstāvju izteikumos kā aksioma tiek pieņemts, ka vērtības ir mūsu valsts pamatos, ka tās ir klātesošas, ka tās ir jāatzīst un jāatbalsta. Tas nozīmē stiprināt vērtību pamatus, jo kristīgās vērtības tāpat kā sekulārās vērtības ir eiropeiskā dimensija, ar ko mēs esam savienoti ar rietumiem, bet latviskā dzīvesziņa ir specifiskā Latvijas dimensija, kas izšķir mūsu oriģinalitāti. Saliekot šīs dimensijas, veidojas sabiedrības vērtību pamats, un tikai tad, ja tas ir kopīgs, tad tas ir cements, kas savieno sabiedrības, valsts ēku. Ja saistvielas nav, tad ir klajš egoisms, lobiju diktatūra. Mēs tad pārvēršamies par totalitāru valsti. Vienojošo vērtību, kas visiem ir saistošas - caur likumu, audzināšanu, sabiedrības pozitīvo spiedienu - pamats ir ļoti svarīgs, tāpēc svarīgi, ka mūsu Satversmē tas tiek ierakstīts, pretējā gadījumā viss kļūst subjektīvs un valstij nav instrumentu, kā šīs vērtības ieaudzināt.
Ja runā par vērtībām, kas ierakstītas normatīvajos aktos, jāatceras par tā dēvētajām tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, kuru pieņemšanu pavadīja ļoti asas diskusijas. Kā vērtējat to, ka minētās vadlīnijas izraisīja tik lielu viedokļu vētru?
Tik asas diskusijas liecina, ka sabiedrībā valda ļoti liels subjektīvisms. Ja Parlaments nobalso par grozījumiem, tad tas nozīmē, ka vairums likumdevēju apzinās, ka ir svarīgi jau no skolas sola nodrošināt to, ka likumi ierobežo ļauno, ka ierobežo ideoloģisko spiedienu uz sabiedrību. Ideoloģisko spiedienu, piemēram, par to, ka cilvēks kopš dzimšanas nav vīrietis vai sieviete, bet zināmā vecumā var izvēlēties, kas viņš vēlas būt. Šāda pieeja ir ļoti destruktīva - jo cilvēks taču ieņemšanas brīdī saņem savu identitāti. Protams, nerunāju, piemēram, par hermafrodītiem, bet tad, kad cilvēks piedzimst normālā sievietes vai vīrieša miesā, tad nav variantu. Bērniem teikt, ka, nē, nē, tas vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tas, kā tu jūties, tu vari mainīt dzimumu, stāstot arī to, ka viendzimuma attiecības ir viens no normālajiem attiecību veidiem, - tam ir destruktīva ietekme uz viņiem. Bērni uzticas un nopietni uztver to, ko viņiem stāsta, viņi ir ļoti ievainojami. Līdz ar to ir pieņemts valsts līmeņa lēmums, ka tā nedrīkst darīt. Protams, ir tie, kuri domā citādāk, tie, kuri aizstāv to, ka cilvēks ir būtne, kas nav nodefinēta līdz ar ieņemšanas brīdi. Tā ir milzīga cīņa par cilvēka identitāti, cieņu, jo ar šāda veida manipulācijām cilvēka cieņa tiek sabradāta, bet identitātes robežas - nojauktas. Tas ir ārkārtīgi bīstami, tāpēc konfesiju vadītāji izteicās par labu tam, lai šādas izmaiņas tiktu likumdošanā ieviestas. Ļoti žēl, ka bija tik asas diskusijas. Biju pārsteigts par milzīgo pret likumdevējiem vērsto žults un kritikas vilni. Tas liecina, ka daļā sabiedrības trūkst izpratnes par pamatlietām un to, ka, ja iesim tajā virzienā, tad stāvēsim bezdibeņa malā, gatavojoties tajā iekrist. Mums vajag meklēt veidus, kā sabiedrību vienot, kā nostiprināt minēto saistvielu. Ir plaisa starp nabagajiem un bagātajiem, latviešiem un krieviem, ir visādas robežšķirtnes. Mums jāmeklē tas, kas mūs vieno, kā kopīgi nostāties uz vienota pamata.
Kāda tad ir baznīcas loma sabiedrības saliedēšanā? Kā baznīca var ietekmēt tos cilvēkus, kas vēl nav nonākuši līdz baznīcai?
Mūsu darbības lauks ir baznīcas locekļi. Katolisko baznīcu apmeklē visu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Mēs pulcinām visus, skaidrojot baznīcas mācību un nešķirojot. Ja runā par to, kā baznīcas darbs norit uz āru, tad mums ir ļoti laba sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām - mēs runājam vienā balsī uz āru saistībā ar vērtībām, kam sabiedrībā būtu jābūt prioritārām. Ir ekumēniskā dimensija, kā arī mēģinām būt dialogā ar to sabiedrības daļu, kas nenāk uz baznīcu. Es, piemēram, labprāt piedalos gan Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā, gan dažādās nereliģiskās konferencēs - jābūt dialogā ar sabiedrību, nepieciešams uzklausīt un izteikt savu nostāju. Lai gan apzinos, ka plaisa mūsu sabiedrībā ir liela, tomēr biju patīkami pārsteigts, ka baznīcas vārdos cilvēki ieklausās. Kad tu runā, tevi dzird. Esmu bieži sastapies ar cilvēkiem laicīgos pasākumos, kas pauž atbalstošus un piekrītošus vārdus manis teiktajam. Tas liecina par to, ka ir kontakts, ka Latvijas sabiedrība nav kurla. Mūsu cilvēki domā un seko līdzi procesiem - tā ir cerības zīme.
Jūsu pieminētā sabiedrības liberālā daļa baznīcas vēstījumus nereti dēvē par tumsonību. Kā baznīca var izbēgt no tādas attieksmes? Vai tas vispār ir iespējams?
Mēs netaisāmies bēgt - mūsu uzdevums ir runāt pēc iespējas saprotamā valodā, arī ar tiem, kas apgalvo par tumsonību. Viņi seko stereotipiem - jau sākot ar Apgaismības laikmetu, notika ļoti asa vēršanās pret baznīcu, cenšoties to izskaust. Līdz šodienai joprojām ir saglabājusies vēlme stumt baznīcu laukā no sabiedriskās dzīves, no publiskā sektora, un šo līniju diemžēl turpināja arī PSRS laikā, atražojot stereotipus par to, ka baznīca ir tumsonības perēklis. Tagad, kad komunisma laiks beidzies, cilvēku apziņā smadzeņu skalošanas rezultāts palika, jo ne jau visi tūlīt atrada informāciju, kas saturēja objektīvu patiesību. Līdz ar to uz šiem stereotipiem sāka klāties virsū ideoloģija, kas nāca no rietumiem, kas arī saka, ka baznīca ierobežo cilvēku, viņa brīvību, vajadzības, ka viduslaikos bija tikai inkvizīcija un slepkavības. Vienkārši tiek izcelts un pastiprināts viss negatīvais, vairākkārtīgi sabiezinot krāsas. Priekšstatu par baznīcu veido stereotipi, neobjektīva informācija, tāpēc varu tikai ieteikt iepazīties ar to, kas ir baznīca, un to, kā ir bijis patiesībā. Piemēram, slavenie viduslaiki, ko dēvē par tumšo laikmetu, bija universitāšu uzplaukuma laikmets, tās radās caur katedrāļu skolām, un visbiežāk izcilākie zinātnieki bija baznīcas pārstāvji. Baznīca bija telpa, kurā attīstījās zinātne, izglītība, karitatīvā reliģijas dimensija.
Uzsvērāt objektīvas informācijas nozīmību. Tā kā patlaban atrodamies zināmos informatīvā kara apstākļos, vai baznīcai ir sava misija šajā laikā un vai tai ir jāpiedalās "patiesības" izgaismošanā?
Protams! Tā ir baznīcas misija - sludināt labo vēsti par to, ka Dievs mīl cilvēku un ka Dieva dēls ir atdevis savu dzīvību, lai atbrīvotu cilvēku no ļaunuma varas, no stereotipiem, ierobežojumiem, nespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Baznīcas uzdevums ir sludināt Dieva valstību, kas nozīmē sludināt objektīvo patiesību, ko cilvēcei atklājis Dievs. Tad, kad mēs bez ideoloģiskiem piemaisījumiem nodarbojamies ar zinātni, tad nonākam pie līdzīgiem secinājumiem, kādus jau no paša sākuma pasaka teoloģija. Baznīcai ir jāskaidro patiesība. Laba ziņa ir tā, ka Pāvests Francisks atzīts par piekto ietekmīgāko cilvēku pasaulē - viņš jau to vien dara kā sludina patiesību. Viņš nav militāras lielvaras pārstāvis - vienīgais viņa ierocis ir viņa sludinātais vārds un patiesība.
Kā baznīcas dzīvi ietekmē pasaulē notiekošā migrantu krīze un to pavadošā kritika un, iespējams, bailes pret citām, Latvijā mazāk pazīstamām, izplatītām reliģijām?
Tas ir izaicinājums. Latvijā pagaidām šī problēma nav samilzusi. Mēs zinām, kas notiek citās valstīs, bet Latvija līdz šim nav piedzīvojusi musulmaņu bēgļu plūdus, līdz ar to atrodas tādā kā eksperimentēšanas stadijā. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru mums jātiek kaut kādā veidā galā. Šajā ziņā baznīcai ir sava mācība un principi, ko esam aicināti ievērot. Piemēram, viens no Vatikāna otrā koncila dokumentiem ir dekrēts par katoliskās baznīcas attieksmi pret nekristīgām reliģijām. Mēs esam par to, lai ar cieņu izturētos pret katru no lielajām pasaules reliģijām, un islāms ir viena no tām. Saistībā ar bēgļiem zinām, ka Pāvests Francisks viennozīmīgi ir par to, ka bēgļi jāuzņem. Es tikai vēlos piebilst, ka, protams, mums ir rūpīgi jāšķiro bēgļi - teroristus mums nevajag. Nevajag arī tos, kas vienkārši grib dzīvot uz pabalstiem un parazitēt uz rietumu sabiedrības rēķina. Bet bēgļi, kas reāli bēg no kara, glābdami savu dzīvību un cilvēcisko cieņu, un ja tas attiecas uz kristiešiem, kuri bēg, lai saglabātu savu ticību (jo teroristi viņus spiež mainīt ticību), mūsu iespēju robežās viņi ir jāpieņem.
2010.gadā, jums kļūstot par arhibīskapu, teicāt, ka viena no jūsu prioritātēm ir Latvijas garīgā atdzimšana. Vai šo gadu laikā redzat, ka izdevies kaut ko darīt šī mērķa sasniegšanai?
Notiek spēkošanās par to, kas beigās uzvarēs. Es redzu diezgan daudz cerības zīmju - redzu, ka vēstījums ir atbalsojies dažādos sabiedrības slāņos, ka cilvēki ieklausās šajā vēstī, domā par to. Redzu dažus pozitīvus augļus - piemēram, fakts, ka mani ievēlēja par gada Eiropas cilvēku diezgan drīz pēc tam, kad nācu klajā ar šo vēstījumu. Arī tiku uzaicināts Latvijas Zinātņu akadēmijā par Goda locekli, tāpat arī tiku uzaicināts Latvijas Universitātes Padomnieku konventā. Es redzu, ka ir interese par šo vēsti, ir arī izmaiņas likumdošanā - kristīgās vērtības Satversmē, amorālās propagandas skolā aizliegums. Tās ir pozitīvas pārmaiņas, kas ir ļoti lēnas, bet es redzu sabiedrības atvērtību. Sešu gadu laikā sapratu, ka garīgā atdzimšana ir visas sabiedrības uzdevums un to nevar sasniegt īsā laikā - tas ir visas dzīves uzdevums. Pozitīva procesa dinamiku es redzu.
Norādījāt, ka esam pārsātināti ar brīvībām...
Pārprastām brīvībām - brīvība bez atbildības, brīvība, kurai paši nosakām robežas un kas nerespektē cilvēka dabu un sabiedrības kopējo labumu. Cilvēkiem sāk nepatikt tāda veida brīvība - viņi sāk redzēt tās destruktīvās sekas. Viena rietumu sabiedrības daļa mēģina īstenot šo pārprasto brīvību bez robežām, kas pārvēršas par patvaļu un egoismu. Diemžēl tā ir ievērojama cilvēku daļa, ietekmīga sabiedrības daļa, jo viņiem ir nauda un ietekme.
Jūs norādījāt, ka liberālā ideoloģija nav apmierinoša, arī , piemēram, autoritārisms pēc jūsu domām nav labs. Kādā iekārtā tad īsti būtu jādzīvo, lai salāgotu laicīgās un baznīcas intereses?
Baznīca piedāvā tā dēvēto Baznīcas sociālo mācību, kas nav tīri reliģiska mācība, bet kas ir dažādu zinātņu sintēze, respektējot Evaņģēlija principus un Dieva autoritāti - tajā ir sociāls vēstījums par to, kā sabiedrībā iekārtot struktūras, uz kādiem principiem tai būtu jābalstās, lai sabiedrība varētu funkcionēt un uzplaukt. Baznīcas sociālā mācība neuzspiež kaut kādu sabiedrības modeli, tā nav ne kapitālistiska, ne sociālistiska, bet tā nav arī kāda alternatīva šīm - tie principi ir pielietojami jebkurai no esošajām sabiedrībām. Mēs zinām, ka sociālisms sevi bija izsmēlis piedzīvoja krahu un nav dzīvotspējīga sistēma ilgtermiņā, pirmkārt, ateisma dēļ, un, otrkārt, absolutizētas materiālās dimensijas dēļ. Izrādījās, ka arī kapitālisms ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs - tas ignorē būtiskas cilvēku sabiedrības vajadzības, kļūstot pārāk egoistisks. Rietumu sabiedrībai ir jāmeklē alternatīva šīm divām sistēmām. Baznīcas sociālās mācības ieviešana dzīvē mīkstina pretrunas arī, piemēram, kapitālismā un dod saistvielu sabiedrībā, ieviešot kopējā labuma principu un atgādinot par cilvēka cieņas prioritāti - cilvēku nevar izmantot kā instrumentu citu mērķu sasniegšanai. Valstij būtu jāpalīdz katram pilsonim sasniegt savu pilnību - attīstīties kā personībai. Katrai struktūrai, kompānijai būtu primāri jāfokusējas nevis uz pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu, bet jāīsteno misija kopējā sabiedrības dzīvē. Ir jāsāk no cita gala! Kad ir tikai peļņa, ietekme un vara, tad tas ir elks, Zelta teļš, kas ir Vecajā derībā - tam ir ļoti liels jēdzieniskais un saturiskais piepildījums, tā ir metafora. Zelta teļš ir tas, ap ko grozās domas un dzīve. Ja Dievs un tuvākais ir dzīves centrā, tad tas vairs nav Zelta teļš. Savukārt, ja dzīves centrā ir kaut kas cits, tad agrāk vai vēlāk tas sāk cilvēku grauzt, stiprinot ego, ignorējot tuvākos. Tad arī rodas sekas - vīrus un sievas sāk mainīt vienu pēc otra vai beigās vispār neprecas un ir tikai partnerattiecības, bet prasa, lai partneriem dotu tādas pašas tiesības kā reāliem laulātajiem. Tā ir tā saistvielas drupināšana - par vislētāko cenu dabūt maksimumu.
Ar nākamo gadu sāksies vēlēšanu cikls. Nereti dzirdami pārmetumi baznīcām par to, ka tās savām draudzēm pamāca par pareizajām izvēlēm balsojot. Vai, jūsuprāt, tas ir pieņemami?
Katoliskajā baznīcā ir ļoti skaidri noformulēti principi, kas paredz, ka ne bīskapi, ne priesteri nevar kandidēt politiskajās partijās un tikt ievēlēti - tas ir aizliegts, bet tas nenozīmē, ka visiem baznīcas locekļiem tas ir aizliegts. Viņi ir sabiedrības locekļi, valsts pilsoņi, kuriem ir pienākums piedalīties vēlēšanās un arī tiesības kandidēt. Bet tas nenozīmē, ka baznīca veidotu savu partiju. Baznīca neaģitē ne par vienu partiju - tas ir mūsu princips. Mēs neidentificējamies ne ar vienu no partijām, bet vienlaikus analizējam politiku no ticības un morāles viedokļa. Mēs izvērtējam un skatāmies, kas tur sakrīt ar Baznīcas sociālās mācības principiem un morālo mācību. Ja kāda partija mēģina uzspiest amorālu likumu, tad mēs tā arī sakām, aicinot neatbalstīt šos politiķus. Tā man ir gadījies - kad kāds politiķis nodeklarē kādus savus plānus, kas ir klajā pretrunā ar Dieva baušļiem, tad es aicinu nebalsot par šo politiķi. Bet tie ir reti gadījumi, kad tiek nosaukti konkrēti vārdi. Pamatā mēs vērtējam viņu platformu. Mēs neejam politikā, mēs to vērtējam no cita leņķa.
Budžeta dalīšanas procesā finansējums iedalīts arī sagatavošanās darbiem pāvesta Franciska vizītei Latvijā 2018.gadā. Ko Latvijai nozīmēs pāvesta ierašanās?
Pāvesta vizīte vēl tikai tiek plānota, pāvests lēmumu vēl nav pieņēmis. Viņa vizīte Latvijā būtu ļoti svarīga - līdzīgi kā 1993.gadā, kad pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte visās trīs Baltijas valstīs izraisīja milzīgu pacēlumu, deva lielu impulsu, nostiprināja nācijas pašapziņu, savas vērtības apziņu. Vēl tagad satieku sabiedrības elites pārstāvjus, kuros vēl šodien tas impulss ir dzīvs - esmu pārsteigts par to, ka tas impulss tik ilgus gadus ir saglabājies. Viņiem it kā aizkars nokrita no acīm, jo līdz tam dzīvoja stereotipu varā. Saskaroties ar baznīcas augstāko pārstāvi, viņi saprata, ka var iedvesmoties citai dzīvei. Vizīte būtu ārkārtīgi svarīga, jo tā palīdzētu atjaunot saistvielu starp cilvēkiem, nostiprināt vērtību pamatu.
Apzinoties, ka daļa sabiedrības kļūst arvien liberālāk noskaņota, vai baznīcai, jūsuprāt, nebūtu jānāk pretim šiem cilvēkiem?
Baznīcai jārunā sabiedrībai saprotamā valodā - tā notiek tuvināšanās. Baznīca cenšas savu valodu pielāgot sabiedrības uztveres līmenim - te palīdz gan katehisms, gan arī Vatikāna otrā koncila materiāli, kas vērsti uz to, lai mēs atvērtos uz pasauli. Bet tas nenozīmē, ka tas notiek uz identitātes rēķina. Ir jāsaprot, ka vēstījuma pamatsatura, mantojuma vai dievišķās atklāsmes, ko mēs saņēmām, kodols nav maināms, mēs neesam saimnieki šai patiesībai. Patiesība ir tāda, kāda tā ir, ne pāvesta, ne koncila pilnvaras nesniedzas tik tālu, lai tās mainītu - nevienam nav tiesību atcelt, piemēram, bausli "Tev nebūs nokaut". Mums nav tādu tiesību. Mūsu pienākums ir izskaidrot šo patiesību un ielikt to mūsu dzīves reālijās, to pielietot pareizā veidā. Bieži vien ir interpretācijas jautājumi. Tā ir baznīcas pielāgošanās laikam, tas notiek, mainot izteiksmes formu, nevis saturu un būtību. Gadsimtu gaitā ticības patiesības tiek arvien labāk saprastas un precizētas. Gaidīt, ka baznīca pieņems pasaules noteikumus un teiks: "Dari, ko gribi, maini partnerus, stājies viendzimuma attiecībās" - tas nenotiks. Dievišķajā atklāsmē ir skaidri noformulēts, kas ir kas, un baznīca turpinās sludināt patiesību par Dieva mīlestību un par to, kas traucē to piedzīvot, kas ir grēks. Un grēku baznīca vienmēr sauks par grēku. Tas netiks pārdefinēts.
Šonedēļ katoļi svinēs Ziemassvētkus. Latvijā šiem svētkiem ir valstiski noteiktas brīvdienas. Vai brīvdienas, jūsuprāt, pienāktos arī pareizticīgo Ziemassvētkos?
Es uzskatu, ka arī pareizticīgajiem būtu jāiedod brīvdiena, lai viņi varētu svinēt. Tas būtu labs solis integrācijas virzienā, respektējot katra individualitāti, tostarp konfesionālo. Tas būtu skaists žests.
Bet cilvēkiem Latvijā - kāds ir Ziemassvētku gaidīšanas, Adventes laiks? Vai, nākot uz baznīcu, jūs jūtat pārmaiņas cilvēkos?
Ir pārmaiņas. Tagad ir gaidīšanas laiks, labdarības koncerti - cilvēki sāk noskaņoties uz citu vilni. Viņi ir atvērtāki gara dimensijai, un Ziemassvētkos īpaši, lai kā arī nebūtu, cilvēki kļūst labāki. Patiešām. Ir divi aspekti - tā ir mūsu kultūra, kurā Ziemassvētki ir klātesoši, un tas nāk arī pie neticīgajiem caur kultūru. Otrs aspekts tiek saukts par Dieva žēlastību, jo tīri racionāli un cilvēcīgi to nevar izskaidrot, bet to var nosaukt par eņģeļa spārna pieskārienu - Ziemassvētkos tev tā kā nolido garām eņģelis un pieskaras, un kaut kas notiek sirdī, ka gribas būt labākam.


Raksts no :http://www.leta.lv/plus/133A2C5C-2F17-23B9-DEAD-5CC322EA81A2/

Svētais Nikolajs

6. decembris ir svētā Nikolaja diena. Daudzās Eiropas tautu tradīcijās, īpaši Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, kā arī citās Centrāleiropas valstīs, svētais Nikolajs ir bērnu aizbildnis un pazīstams kā slepens dāvanu nesējs nabadzīgiem bērniem. Leģendas, kas apvij viņa būtību, mums arvien stāsta par neaprakstāmo labsirdību, kas plūdusi no šī cilvēka.

Mūsdienās svētā Nikolaja un Ziemassvētku vecīša, kas tiek saukts arī par Santa Klausu, tēls ir saplūdis vai arī Nikolaja vietā tiek piesaukts tikai Ziemassvētku vecītis, kurš bērnus apciemo un apdāvina Ziemassvētku laikā, nevis 6. decembrī, svētā Nikolaja dienā. Lai veicinātu izpratni par svēto Nikolaju, Vācijas katoļu organizācija “Bonifatiuswerk” 2002. gadā uzsāka akciju “No Ziemassvētku vecīša brīva zona”. Akcijas ietvaros tiek uzsvērts, ka svētais Nikolajs bija reāli dzīvojusi personība, kas palīdzējusi nabagiem, īpaši nabadzīgiem bērniem. Savukārt Ziemassvētku vecītis ir 20. gs. pirmajā pusē radīts tēls, kas saistīts ar patērētājsabiedrības ideāliem. Svētais Nikolajs ir tas, kurš iedvesmo arī šodien darīt labus darbus.  Ņemot vērā, ka viņš ir bērnu aizbildnis, akcijas ietvaros tiek piedāvātas dažādas preces ar svētā Nikolaja simboliku, bet iegūtie līdzekļi tiek ziedoti iestādēm, kurās aug bez vecākiem palikuši bērni.

Daudziem brīnumiem, Dieva žēlastībām un leģendām apvītais svētā Nikolaja mūžs ir aizsācies 3. gs. Pataras pilsētā, Mazāzijā, mūsdienu Turcijas teritorijā. Nikolaja vecāki bijuši ļoti ievērojami un bagāti, bet vienlaikus arī dievbijīgi cilvēki, kas pēc ilgām lūgšanām, žēlsirdības darbiem un gavēņiem ir sagaidījuši pēcnācēju – svēto Nikolaju. Jau agrā bērnībā ar šo puisēnu notika neparastas lietas - trešdienās un piektdienās viņš pieņēma barību tikai vienu reizi – vakarā, un savā lūgšanā mēdza pateikties Dievam par savu radīšanu. Šos paradumus viņš saglabāja visu mūžu.

Drīz vien nomira Nikolaja vecāki un zēns auga tēvoča, Miras bīskapa uzraudzībā. Nikolajs izcēlās gan ar zināšanām, gan pazemību, lūgšanas garu un cilvēkmīlestības darbiem. Savai dzīvei Nikolajs izvēlējās priesterības ceļu. Visu bagātību, ko bija mantojis no vecākiem, viņš izdalīja nabagiem, darīdams tā, ka nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri kautrējušies palīdzību lūgt, savas dāvanas piesūtījis slepeni un nepazīts rūpējies par viņu materiālo nodrošinātību.
Reiz dziļā ticības garā un cieņā pret Pestītāja ciešanām Nikolajs devās svētceļojumā uz Jeruzalemi. Ceļā kuģi pārsteidza briesmīga vētra un līdzbraucēji vērsās pie Nikolaja, kas mierīgi lūkojies tumšajās debesīs, lai viņš lūgtu Dievu. Pēc īsa aizlūguma vētratiešām mitējusies, tā ka pieredzējušie jūrnieki šo gadījumu varējuši uzskatīt tikai par brīnumu.

Pēc svētceļojuma Nikolajs, ilgodamies kalpot Dievam vientulībā, gribējis apmesties kādā attālā klosterī, bet notika citādi. Nomira Miras bīskaps. Garīdzniecība kopā ar tautu lūgusi Dievu, lai izvēlētu cienīgu bīskapijas vadītāju. Pēc ilgām, nesekmīgām apspriedēm tika pieņemts lēmums, ka par bīskapu ieceļams tas priesteris, izņemot pašus lēmējus, kas nākamās dienās rītā pirmais ieies katedrālē.

Tad arī gadījies, ka Nikolajs, naktī atgriezies no sava svētceļojuma uz Jeruzalemi, agrā rītā kā parasti gājis uz katedrāli, un visi šinī sakritībā saskatījuši Dieva gribu, lai gan pats Nikolajs pazemībā sākotnēji tam ļoti pretojies.

Būdams bīskaps, Nikolajs vēl vairāk veltījies lūgšanām, gavēšanai, gandarīšanas un žēlsirdības darbiem. Svētajam bīskapam nav pieticis ienākumu, lai varētu palīdzēt visiem nabagiem, tāpēc viņš bieži vien pats tiem vāca dāvanas, bet savai iztikai nepieciešamo aizņēmies no citiem.

Savā dvēseļu vadīšanas darbā Nikolajs izcēlās ar brīnišķīgām runas dāvanām, labprāt uzklausīja gudru cilvēku padomus, bieži noturēja sinodes un arvien interesējās par savas bīskapijas dzīvi. Ap viņa vārdu vijas neskaitāmas leģendas un viņa svētīgajai darbībai ir gājuši līdzi daudzi brīnumi – ne velti pareizticīgo tradīcijā pazīstams kā svētais Nikolajs Brīnumdarītājs.

Kādu reizi mantkārīgais zemes soģis Eustahijs netaisnīgi uz nāvi notiesājis vairākus bagātus tirgoņus, lai pats varētu piesavināties viņu mantu. Nelaimīgie jau stāvējuši soda vietā, kad parādījies svētais bīskaps, izrāvis bendem no rokām ieroci, asi nosodījis Eustahiju un atbrīvojis nevainīgos cilvēkus. Savukārt savā ceļojumā uz Nīkajas ekumenisko koncilu Nikolajs atgrieza dzīvību trim noslepkavotiem un mucā noslēptiem jaunekļiem.
Tomēr vispazīstamākā no leģendām mums vēsta, ka viņš izglābis trīs daiļas meitas no negoda. Nikolajs nejauši uzzinājis, ka kāds nabadzīgs tirgotājs atstājis savas trīs meitas bez pūra. Tajās dienās palikt bez pūra bija liels negods, tādēļ Nikolajs naktī devies uz tirgotāja māju un pa logu iemetis trīs maisiņus ar zeltu, katrai meitai vienu. Ilgu laiku meitas nav zinājušas, kas bijis viņu labdaris. Kad noslēpums beidzot atklājies, tauta sākusi runāt, ka svētais Nikolajs ap Ziemassvētku laiku nesot dāvanas. Tā šī svētā bīskapa vārds kļuva par labdarības simbolu, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Redzams, ka Nikolajs vēlas darboties apslēpti, norādot mums uz Dievu, kurš arī tēvišķi gādā par saviem bērniem.

Visi kristīgie un pat pagāni Nikolajā ir saskatījuši lielu svēto, tāpēc Diokletiāna vajāšanu laikā viņš nav nonāvēts, bet tikai izsūtīts tālā trimdā. Imperatora Konstantīna laikā, atguvis savu bīskapa sēdekli, Nikolajs pievērsa kristietībai daudzus pagānus un viņu tempļus pārvērta par kristīgo baznīcām.

Jāatzīmē, ka svētais Nikolajs bija ne tikai bērnu aizbildnis un nabadzīgo cilvēku aizstāvis. Viņš mums arī atgādina, kam un kāpēc mēs ticam, jo Nikolajs bija dedzīgs Baznīcas pasludināto dogmu un doktrīnas aizstāvis. Piedaloties ekumeniskajā Baznīcas koncilā Nīkajā, kurā aizsākās formulējumi par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu, bīskaps Nikolajs bija tik sašutis par ariānisma mācību, ka dusmās iesita Ārijam. Ar savu rīcību svētais Nikolajs asi iestājās par Jēzus patieso dabu, par to patiesību, kuras vārdā Dievs bija sūtījis Viņu nāvē. Svētais Nikolajs mums atgādina, ka mēs nevaram būt vienaldzīgi pret to, ko Baznīca mums māca, un mūsu loma ir pretoties kultūrai, kura mums vēlas uzspiest citu viedokli.

Ar ilggadīgo svētīgo darbu un autoritāti nostiprinājis kristietību visā Mazāzijā, Nikolajs pēc vieglas slimības aizgāja mūžībā, par sevi atstādams pasaulei svētā brīnumdarītāja slavu. Viņa miršanas laiku rēķina ap 4. gadsimta vidu.

Svētā Nikolaja relikvijas kopš 1087. gada atrodas Bari pilsētā, Itālijā, kur pie tām ir notikuši daudzi brīnumi.

Materiāla sagatavošanā izmantots Rīgas Metropolijas kūrijas izdevums “Svēto dzīves apraksti. Decembris”, priestera Staņislava Mozgas “Svēto dzīve”, tēva Anselma Grīna “Tava gaisma dāvā cerību. 24 padomi Adventam, kad pie manis nāk Dievs” un priestera Stīva Granova raksts The Feast of St. Nicholas.

Raksts no: http://katolis.lv/liturgija/baznicas-svetie-un-svetigie/n/svetais-nikolajs/kapec-mums-butu-jazina-par-sveto-nikolaju.html

Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā.

Dārgie Latvijas Neatkarības dienas dievkalpojuma dalībnieki un skatītāji!
Dārgā latviešu tauta!

Šodien svinam Latvijas 98. dzimšanas dienu. Dzimšanas dienā jubilāru parasti apsveic un izsaka viņam novēlējumus. Vairākus gadu desmitus šo dienu nebija iespējams svinīgi atzīmēt. Gluži otrādi. Tikko atklātībā nākusī Viestura Kairiša filma „Melānijas hronika” mums parāda skaudrās lappuses Latvijas vēsturē, kad tauta pati nevarēja izlemt savu likteni un bija pakļauta svešas varas diktātam. Savukārt šodien mums ir pozitīva vēsts: varam pateikties Dievam par to, ka ir iespējams svinēt šo dzimšanas dienu. Latvija šobrīd ir neatkarīga un demokrātiska valsts, tās pilsoņi paši var veidot savas valsts nākotni. Vairs nevaram vainot citus savās nelaimēs un problēmās.

Tāpēc lai šī dzimšanas diena pamudina mūs atskatīties uz aizvadīto dzīves gadu un palīdz sakārtot domas un plānus attiecībā uz nākotni. Šobrīd jau arvien skaļāk tiek runāts par to, ka tuvojas mūsu valsts simtgade un tiek plānoti apjomīgi svētku pasākumi. Uzsākti dažādi projekti, iniciatīvas, kuru mērķis ir padarīt mūsu zemi skaistāku, sakoptāku. Simtgade – tā ir iespēja apzināties savas saknes, to, kā dzima mūsu valsts, uz kādām vērtībām tā balstījās, kas ir mūsu varoņi. Izmantosim šīs dažādās iespējas, iesaistīsimies Latvijas simtgades pasākumos. Būdami pasīvi, neieinteresēti, mēs varam izniekot lielisku iespēju. Bet dosim priekšroku tādām iniciatīvām, kas sniedz ieguldījumu tautas nākotnē un veido pozitīvu attieksmi pret valsti un līdzcilvēkiem!

Šī gada nogalē Rīgā ieradīsies jaunieši no visas Eiropas. No valstīm, kas savā starpā karo, kurām vēsturiski vairākās paaudzēs ir sliktas attiecības. Tezē kopienas rīkotais miera svētceļojums ir iespēja satikties, kopā lūgties un izlīgt. Pirmo reizi šāda mēroga pasākums notiks Rīgā. Ļausim Eiropas jauniešiem piedzīvot sirsnīgu latviešu viesmīlību un lai tā silda viņu sirdis un dara pasauli labāku.

Raugoties uz Latvijas situāciju starptautiskā kontekstā, jāatzīmē, ka Rietumu pasaules medijos un politiķu aprindās valdošais apjukums pēc Brexit un Trampa ievēlēšanas par prezidentu apliecina, cik ļoti politiskās elites ir attālinājušās no vienkāršās tautas. Pēdējā gada notikumi parāda, ka šīs aprindas riņķo pa savām orbītām un neizprot lielākās sabiedrības daļas vajadzības. 

Ļoti žēl, jo elitēm vajadzētu nevis sūkstīties par to, ka lietas nenotiek pēc viņu prāta, bet gan būt par pozitīvu procesu aizsācējiem un virzītājiem. Tā tas bija pēckara Rietumeiropā, kad tieši vadošo politiķu vidē dzima ideja par vienotas Eiropas izveidošanu. Viņi izdarīja secinājumus no pagātnes notikumiem un centās nepieļaut jaunu karu izcelšanos starp senajām sāncensēm. Lai sasniegtu šo humāno un garīgo mērķi, tika izveidota ekonomiska savienība, kuras rezultātā pēc tam izveidojās Eiropas Savienība. Tas ir ļoti svarīgi - apzināties, ka idejas par vienotu Eiropu pamatā bija garīgi un humāni uzstādījumi, nevis ekonomiskas intereses. Divdesmit gadus vēlāk to savā pēdējā oficiālajā uzrunā atgādināja aizejošais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors. Viņš uzsvēra, ka tādā gadījumā, ja nākošajos desmit gados mēs nespēsim iedot Eiropai dvēseli, piešķirt tai garīgumu un nozīmi, tad Eiropas Savienības pastāvēšana ir apdraudēta. Šībrīža situācija Eiropā norāda uz to, ka šo pirmatnējo uzstādījumu vietā ir nākuši citi, un tieši tas ir novedis pie apjukuma un orientācijas trūkuma.

Latviešiem ir teiciens: muļķis mācās no savām kļūdām, gudrais no svešām. Atgriežoties pie procesiem Latvijā, gribētos, lai paturam vienotās Eiropas aizsākumu humāno un garīgo perspektīvu. Aicinu mūsu politisko un kultūras eliti, gatavojoties valsts simtgadei, pieņemt šo izaicinājumu: neaizmirstot par ekonomikas un saimniecības sfēru, kā pirmo prioritāti tomēr izvēlēties šo: rūpēties par Latvijas dvēseli, par to, kā humanizēt mūsu sabiedrību un tās ikdienu.

Par šī izaicinājuma aktualitāti liecina fakti un statistikas dati. Lai arī pēdējos gados ir vērojamas pozitīvas tendences attiecībā uz jaundzimušo bērnu un noslēgto laulību skaitu, tomēr Latvijā arvien ir ļoti augsti šķirto laulību rādītāji. 2015. gadā uz 100 noslēgtām laulībām bija vidēji 38 šķirtas laulības. Ārpus laulības bija dzimis 41% bērnu. Katrs trešais bērns Latvijā dzīvo nepilnā ģimenē. Tātad izaicinājums ir panākt, lai katrs bērns uzaug pilnā ģimenē, kurā ir mīlošs tēvs un māte. Ja bērns pirmajos trīs dzīves gados nesaņem tik ļoti nepieciešamo vecāku mīlestības devu, viņam ir ļoti grūti integrēties sabiedrībā, veidojas dažādas atkarības. Kā panākt, lai šī statistika katru gadu mainītos par labu bērniem un ģimenēm? Te nav gatavu atbilžu. Tas ir ilglaicīgas valsts politikas un prioritāšu izvēles jautājums. Tomēr izmaiņas ir iespējamas.

Humāna sabiedrība rūpējas par saviem vājākajiem locekļiem. Kas ir mūsu vājākie? Kā pirmos gribas minēt nedzimušos bērnus un sievietes, kas lielā izmisumā izšķiras par soli, kuru vēlāk apzināti vai neapzināti nožēlo. Tie ir mūsu tautas cilvēki, kuriem neesam devuši iespēju piedzimt, izaugt, precēties, dzemdēt jaunas paaudzes un iepriecināt mūs visus. Likumdošana abortu Latvijā atļauj. Tomēr es aicinu darīt visu, lai šis humānais likums – nenogalināt – tiktu ierakstīts tautas sirdī un aborts kļūtu neiedomājams.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veselības aprūpes sistēmu, par nepieciešamajām reformām tajā. Humānā sabiedrībā rūpes par vecāko paaudzi ir viena no pamatvērtībām. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki saņem niecīgas pensijas. Patiesi humāni būtu uzņemties atbildību par šiem nabadzīgajiem līdzcilvēkiem un nodrošināt viņiem piekļuvi veselības aprūpei.

Daudzbērnu ģimenes. Izrādās tieši tās bieži dzīvo patiesi nabadzīgos apstākļos. Kāds vīrietis, kas sešus gadus pats ir bez pajumtes, strādā gadījuma darbus, jautāts, ko vajadzētu mainīt mūsdienu sabiedrībā, kā pirmo minēja: palīdzēt tām nabadzīgajām ģimenēm, kas dzīvo nožēlojamos apstākļos kaut kādās dārzu būdiņās un audzina bērnus. Rīgas pilsēta ir pilna ar mājām, kur pamesti dzīvokļi. Kāpēc nepiedāvāt šiem cilvēkiem? Viņš jautā. Droši vien tās mājas pieder īpašniekiem. Taču vai tā nebūtu patiesi humāna sabiedrība, kas neskaitītu peļņu, bet dotu iespēju cilvēkiem dzīvot cienīgos apstākļos?

Mūsu sabiedrība ir tik humāna, ka smagiem noziedzniekiem vairs nepiespriež nāves sodu. Kāpēc? Tāpēc, ka tic, ka ikviens cilvēks var mainīties. Bet vai mūsu cietumos ir radīti apstākļi, kuros var izlabot cilvēku raksturus? Biežāk var dzirdēt stāstus par to, ka jaunieši tur iegūst labu socializāciju noziedzības pasaulē. Paldies visiem, kas pašaizliedzīgi strādā šajā grūtajā jomā. Bet mēs kā sabiedrība izmeklēsim savu sirdsapziņu – kā uztveram notiesātos? Vai ticam tam, ka viņi var mainīties un kļūt par atbildīgiem sabiedrības locekļiem? Un ja ticam – vai dodam šo iespēju?

Izglītības joma. Nesen kādā radio intervijā jauna humanitārās jomas zinātniece stāstīja, ka dzīvo no projektiem, taču līdzekļus piesaistīt ir grūti, jo ir jāpierāda, kādā veidā tas veicinās tautsaimniecības pieaugumu. Runājot par izglītības sistēmu, pēdējā laikā ļoti tiek akcentēta nepieciešamība atbalstīt tās nozares, kas veicina tautsaimniecības attīstību, savukārt humanitārās zinātnes tiek nostumtas kā nevajadzīgas. Taču aplami ir tā domāt. Izglītības programmām ir ne tikai jānodrošina iespēja jauniešiem pēc tam atrast darbu profesijā (kas, protams, ir ļoti svarīgi), bet arī jāveido nobriedušas, morāli izglītotas personības. Grūti iedomāties, kā to iespējams izdarīt bez filozofijas, vēstures, literatūras, arī reliģijas zinātnes priekšmetu palīdzības.

Tieši morālās, vērtībizglītības trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu sabiedrību arvien smacē korupcijas žņaugi. Cerams, VID un KNAB notiekošās pārmaiņas novedīs pie reāliem rezultātiem, uzlabojot sadarbības gaisotni starp valsts struktūrām un uzņēmējdarbības vidi, samazinot korupciju mūsu sabiedrībā un palielinot ienākumus valsts budžetā. Attiecībā uz korupciju pāvests Francisks Žēlsirdības gada atklāšanas dokumentā rakstīja (N 19):

„Šī sērga, kas izplatījusies sabiedrībā, ir smags grēks, kas sauc uz debesīm, jo jau pašos pamatos grauj sociālo un personīgo dzīvi. Korupcija traucē raudzīties nākotnē ar cerību, jo ar savu bezkaunību un alkatību iznīcina vājāko plānus un samaļ nabadzīgākos.(...) Lai to izskaustu no personīgās un sociālās dzīves, ir nepieciešama gudrība, spēja būt nomodā, lojalitāte, caurspīdīgums, kā arī drosme apsūdzēt un atklāt. Ja ar to necīnās atklāti, ātri vai vēlu tā padara mūs par līdzdalībniekiem un mūs iznīcina.”

Viņš runā ļoti skaidri: Neiekrītiet briesmīgajā slazdā, domājot, ka dzīve ir atkarīga no naudas, un bez tās viss zaudē vērtību un cieņu. Tā ir tikai ilūzija. Mūžībā naudu sev līdzi nepaņemsim. Nauda nesniedz patieso laimi. Viņš brīdina, ka „agri vai vēlu nāks Dieva tiesa, no kuras neviens nespēs izbēgt”.

Tāpēc ārkārtīgi aktuāls ir šis tikko dzirdētais apustuļa aicinājums apjozties ar patiesību un aplikt taisnības bruņas. Cilvēciskā sabiedrība bez patiesības un taisnīguma izšķīst, tai vairs nav kopīga pamata. Savukārt uzlikt pestīšanas bruņucepuri nozīmē atzīt, ka ar mūsu cilvēcisko gudrību un spēku nepietiek, lai tiktu galā ar tikko minētajiem mūsu valsts izaicinājumiem. Ir vajadzīga palīdzība no augšienes, lai tiktu galā ar to morālo vājumu un trauslumu, kas ir gan mūsos pašos, gan arī mūsu valstī. Sakāmvārdu grāmatā lasām: „Svētīts, kas gudrību rod, un tas, kurš iemanto saprašanu, jo tā nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk guvuma nekā zelts, tā vērtīgāka par dārgakmeņiem – nekas, ko tu kāro, nav tai līdzināms, ilgs mūžs tai labajā rokā, kreisajā rokā tai bagātība un gods, kas staigā tās ceļus, sasniedz tīksmi, un visas tās takas ved pie miera. Tā – dzīvības koks tiem, kas pie tās tveras, kas pie tās turas, ir svētīti!” (Sak 3,13-18)

Tāpēc arī mēs šeit esam, lai aizlūgtu par Latviju tās dzimšanas dienā un atvērtos tai palīdzībai, kas nāk no augšienes. Lūgsim no Dieva gudrību un spēku, kas ļaus mums stāties pretī velna un negodīgu cilvēku viltībām, un palīdzēs uzplaukt Latvijai. Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Raksts no : http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/arhibiskaps-saules-muzu-un-dieva-svetibu-musu-latvijai.html

Pāvesta aicinājumi iet pret straumi Jēzus vārdā, nekļūt par ilūziju vergiem un nebēgt no nabagiem.

1.«Tautu apustuļa pieredze mudina arī mūs iesaistīties pastorālajā un misionārajā darbā, apzinoties, ka tā rezultāts ir atkarīgs no mūsu pūliņiem, no mūsu neatlaidības gara, kas neapstājas neveiksmes priekšā. Tajā pašā laikā esam aicināti apzināties, ka mūsu misijas īstais panākums ir žēlastības dāvana. Tas ir Svētais Gars, kas dara auglīgu Baznīcas misiju pasaulē,» sacīja Svētais tēvs.
Francisks uzsvēra, ka «šodiena ir misijas un drosmes laiks.» Turpinot uzrunu, pāvests teica: «Tas ir drosmes laiks, kaut arī šī drosme negarantē panākumus. No mums tiek prasīta drosme, lai mēs cīnītos, kaut arī ne vienmēr uzvarēsim; lai mēs sludinātu, kaut arī neatgriezīsim pūļus. Mums ir vajadzīga drosme iet pret straumi, nepaliekot kašķīgiem un agresīviem. Mums ir vajadzīga drosme būt atvērtiem pret visiem, nekad neatmetot Kristus, vienīgā cilvēces Pestītāja, varenību. Mums ir vajadzīga drosme pretoties neticības kārdinājumam, nekļūstot augstprātīgiem.»

2.„Cik daudzas ilūzijas tiek pārdotas brīvības vārdā un radītas jaunas verdzības formas. Daudzi, daudzi cilvēki ir kļuvuši par vergiem. Viņi domā: „Es to darīšu, jo tā vēlos, es pamēģināšu narkotikas, jo tā vēlos, utt., jo esmu taču brīvs. Tā ir verdzība! Cilvēki kļūst par vergiem brīvības vārdā. Mēs visi esam redzējuši šādus cilvēkus, kas beigās piedzīvo sagrāvi. Ir vajadzīgs, lai Dievs mūs atbrīvo no katras vienaldzības, egoisma un pašpietiekamības formas.”


3.Tā sauktā „labklājība” nereti noved cilvēkus pie tā, ka tie ieraujas sevī un kļūst nejūtīgi pret citu vajadzībām – norādīja pāvests. Šodien tiek darīts viss, lai taisītu ilūzijas, maldinātu cilvēkus, piedāvājot tiem lietas, kas šodien ir un rīt jau vairs nebūs, un liekot nemitīgi skriet līdzi laikam un modei. Taču reālo dzīvi ir jāpieņem tādu, kāda tā ir, un jātiek ar to galā. Mēs sastopam cilvēkus, kuri piedzīvojuši lielu trūkumu un kuriem ir steidzami nepieciešama mūsu palīdzība. Tāpēc ne velti izsalkušo pabarošana un izslāpušo padzirdināšana ir ierindota žēlsirdības darbu sarakstā. Šādu cilvēku ir ļoti daudz. Bieži vien mediji mums ziņo, ka veselas tautas cieš no pārtikas un ūdens trūkuma. Šīs ziņas uzrunā sabiedrību un ik pa laikam tiek rīkotas solidaritātes kampaņas, kuru laikā atsaucība ir patiešām liela. Tādā veidā tiek mazinātas cilvēku ciešanas. Francisks atzina, ka šāda mīlestības forma ir ļoti svarīga, tomēr tā neskar mūs tiešā veidā. Taču tad, kad es eju pa ielu un redzu trūkumcietēju, vai kāds nabags klauvē pie manas mājas durvīm, tas jau ir pavisam kas cits, jo manā priekšā vairs nav attēli, bet dzīvs cilvēks. Tas mani skar jau pavisam tiešā veidā. Te vairs nav nekādas atšķirības starp mani un viņu, un es jūtu, ka šī situācija attiecas arī uz mani. Abstrakti nabadzība mūs neskar, bet liek mums domāt, liek žēloties. Taču tad, kad mēs redzam esam nabagu kādu konkrētu vīrieti, sievieti, bērnu, tad saprotam, ka šī situācija saista arī mūs. Tāpēc mēs esam pieraduši bēgt no nabagiem vai netuvoties viņiem un tādā veidā attālināmies no šīs īstenības.


Raksti no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/24/pāvests_šodiena_ir_misijas_un_drosmes_laiks!/1267401
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/10/_cik_daudzas_ilūzijas_tiek_pārdotas_brīvības_vārdā!/1257294
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/19/izsalkušo_paēdināšana_un_izslāpušo_padzirdināšana/1266336

Nāk laiks, un patiesība augšāmceļas

Latvijas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka tad, ja vēlamies gūt dzīvei spēku, tās centrā jāliek Evaņģēlija vēsts. Jo patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma untumu.

- Daudzi jau ir ceļā uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. Kādu vēsti ticīgie tur šogad saņems?
- Pēdējos gados vēlēšanos vadīt galveno dievkalpojumu Aglonā ir izteicis pāvesta nuncijs. Līdz ar to arī galvenā vēstījuma saturs ir viņa ziņā. Par sava veida tradīciju izvērties arī tas, ka Krusta ceļu vada bīskaps Jānis Bulis. Arī viņš pats veidos savu vēstījumu. Es iepriekšējā dienā vadu svētku vigīlijas dievkalpojumu.
Pagājušajā gadā es pievērsos pāvesta Franciska enciklikai Laudato si un aktualizēju tajā tverto kopējo māju, Zemes tēmu Latvijas kontekstā. Šogad… Protams, es vēroju to, kas notiek pasaulē, un cenšos savā uzrunā uz to reaģēt. Mana pieeja sakrīt ar baznīcas ieteikto, ka Evaņģēlija vēsts jāliek dzīves centrā. Jāparāda, ka Evaņģēlijs atbild uz cilvēka dzīves vissasāpējušākajām problēmām un dod viņam iedvesmu tālākam ceļam. Tad tas uzrunā cilvēkus.

- Bet Cēsīs, Lampas diskusijā, jūs teicāt, ka «jāatgriežas pie izpratnes par pilno cilvēku». Ko jūs ar to saprotat? Vai tas nozīmē, ka cilvēks novēršas no baznīcas vēstījuma? Un vai baznīcai šodien ir šādas atgriešanās resurss?
- Šodien Eiropas galveno problēmu varam formulēt arī kā līdzsvara zudumu starp garīgo un materiālo. Materiālais un tas, kas saistīts ar zemāko dvēselisko, ir izgājis priekšplānā. Lai Eiropa pārvarētu krīzi, šis līdzsvars ir jāatjauno. Vai baznīcai ir resurss? Protams, materiālā, naudas, militārā resursa baznīcai nav. Bet baznīcas spēks nav divīzijās un naudā. Baznīcas spēks ir patiesībā, kas tai uzticēta. Un arī mīlestībā, ar kādu baznīca cenšas šo patiesību īstenot. Ja baznīca ir uzticīga šai misijai, tad viņas vājums uzvar pasaules varenos, uzvar visu to pasaules struktūru, kas nostājas pret viņu.
Tā, kā tas bija Romas impērijas laikā. Tad pret baznīcu, pret pirmkristiešu kopienu tika mesti cīņā visi resursi. Karaspēks, tālaika slepenpolicija,… Un - nekā. Jo vairāk viņus nīcināja, jo vairāk tā sēkla, tas spēks, ar kādu mocekļi gāja nāvē, uzrunāja arvien jaunus cilvēkus. Beigās impērija kapitulēja kristietības priekšā.
Eiropā (bet ne visā pasaulē) lielā mērā ir zudis šis liecības spēks. Ir maz liecinieku, ir maz to, kas spēj apliecināt savu identitāti ar lielu pārliecības spēku. Notikusi pārlieka pielāgošanās pasaulei. Ja tā notiek uz patiesības rēķina, tad ir tā, kā teica Kristus: ja sāls pazaudē savu spēku, tad tas vairs nav vajadzīgs. To izmet. Jo tas nepilda savu misiju.
- Tad jājautā - vai sekularizācija Eiropā ir vinnējusi?
- Sekularizācija ir process, kurā dažādas sabiedriskās dzīves jomas atbrīvojas no baznīcas ietekmes. Interesanti, ka šis process sākās tieši Rietumos, kristīgajā pasaule. Tas bija iespējams tāpēc, ka judeokristīgajā pasaulē tiek atzīta pirmās Mozus grāmatas (Genesis) tēze - iesākumā Dievs radīja pasauli. Pasaule ir radīta, pasaulei nav dievišķu īpašību, pasaule nav Dievs. Līdz ar to šai pasaulei ir tiesības uz autonomiju.
Problēma pastāv vien tajā, ka šī autonomija nav absolūta. Šajā ziņā sekularizācijas process ir ambivalents. Tam ir divi poli. No vienas puses (to atzina arī Vatikāna Otrais koncils) - pasaulei ir tiesības uz savu autonomiju, neatkarību. Bet… šī neatkarība nevar aiziet līdz tam, ka tā ignorē morālās un garīgās vērtības. Tai ir zināmas robežas. Ja demokrātiju atrauj no morālās un garīgās dimensijas, tad tai pazūd robežas. Tad katrs sāk to interpretēt pa savam. Un tad var sākties tādas variācijas, kuras nonāks līdz tam, ka kāds pieprasīs tiesības veidot ģimeni ar ziloņmāti.
Radīšanas grāmatā sacīts: no visiem dārza kokiem tu vari ēst, bet no labā un ļaunā atziņas koka augļus tev nebūs ēst, jo tad tu mirdams mirsi. Respektīvi - ja tu sāksi pats noteikt, kas ir labs un kas ļauns, tad tu saindēsies, tu saslimsi pašā dziļākajā nozīmē. Sabiedrība saslims. Saslims ar garīgu nespēku.
- Tostarp godaprāts nav svešs arī laicīgajam, arī tam pastāv morālā, ētiskā robežas. Var jautāt - priekš kam tad baznīca?
- Protams, var. Taču - mantojums, kristīgais, jeb judeokristīgais mantojums, uz kura balstās Eiropas civilizācija, tika nodots caur kultūru, caur ģimeni un arī baznīcu. Un arī tie, kuri nav ticīgi (kā jūs teicāt - godprātīgi cilvēki) balstās kristīgajās vērtībās. Ir ielikti kristīgo vērtību pamati. Atziņa par labo un ļauno Eiropā nāk no kristietības.
Tomēr, kad tika rakstīta Eiropas konstitūcija, kristīgās vērtības izslēdza. Tās netika pieminētas. Bet tās, līdzīgi kā datoros setingi, ietvēra mūsu kultūras pamatuzstādījumus. Kas notiek, ja tos izvēlas katrs pats, vislabāk redzams ekoloģijas jomā. Jo, ja tu ignorē dabas likumus, ja visu laiku piesārņo, tad beigās dzīvosi saindētā vidē… Vājākie organismi atsakās funkcionēt.
Te redzamas paralēles ar visas civilizācijas funkcionēšanu. Ja vērtību joma, ja garīgais gaiss ir saindēts, ja tas ir pilns ar ļaunuma sēklām, ja tu to visu laiku elpo, tad tev mainās domāšana… Vēstulē romiešiem rakstīts par tiem, kuri zināja patiesību, bet novērsās no tās, nepieņēma to. Un tad Dievs padarīja viņus aklus. Viņu prāts aptumšojās. Un viņi sāka saukt labo par ļauno, ļauno par labo. Dievs nodeva viņus viņu kārībām. Tā ka - jo vairāk cilvēks savā egoismā piepūšas, kļūst pašpārliecināts un atsakās no objektīvās patiesības, no tā, kas ir patiesais, jo vairāk viņš sāk slīdēt. Katrā pagriezienā viņu nes nost no ceļa.
- Šajā sakarā - kā jūs uztverat nereti piesaukto «Eiropas norietu»? Manā uztverē to vislabāk atklāj tieši attieksme pret vērtībām. Jo, ja tev nav nekā, par ko tu būtu gatavs atdot sevi, tad arī citi tevi augstu nevērtē un uzskata par viegli dabūjamu.
- Un mēģina dabūt. Un beigās, ja nekas nemainās, arī dabū. Te paralēles ar Romas impēriju ir ļoti skaidras… Ja runājam par Eiropu, tad Eiropas Savienība (ES) netiek galā ar imigrāciju, netiek galā ar terorismu, un… arī ES iekšienē pastāv vienotības problēma. Brexits rāda, ka pastāv nopietnas pretrunas arī starp pašām ES valstīm.
- Bet - vienlaikus - priestera Jura Zarāna žurnālā A12 definētā «garīgā šizofrēnija», relatīvisms, kam raksturīga principu, tostarp morālo, uzskatīšana vai nu par tava vājuma, vai neiecietības pazīmi, mūsdienu Eiropas publikā nereti tiek uztverti atsaucīgāk nekā baznīcas evaņģēliskais vēstījums…
- Baznīca netiecas pēc popularitātes. Vērtību ziņā tā nepielāgojas laikmetam. Baznīca pielāgo izpausmes formas, bet saturu nemaina. Tā neatsakās no pamatprincipiem. Bet tie nesakrīt ar mūsu laikmeta, teiksim, pamatuzstādījumiem, kuri tomēr ir vērsti uz patēriņu, uz to, ka nav vienotas patiesības… Jo es pats nosaku to, kas ir vērtība, kas labs, kas ļauns. Vai, drīzāk, ļaunā jēdziens, vismaz grēka jēdziens, «izšķīst», un arī tas kļūst par politiski nekorektu vārdu… Protams, ka baznīcas vēsts, kura runā par grēku, par to, ka ir objektīva patiesība, kuru cilvēkam vajadzētu atzīt un kurai vajadzētu sekot, šādā gadījumā tiek uztverta naidīgi.
Bet - tas vēl nenozīmē, ka baznīcas pozīcija ir vāja. Galu galā - Jēzus Kristus arī, ja skatīties vien ārējo vai vērtēt politiskās kategorijās, bija zaudētājs. Viņu piesita krustā un domāja - būs miers. Tomēr izrādījās, ka patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma varu. Kristus augšāmcēlās, un viss pagriezās pavisam citādāk, nekā bija gribējuši tie, kas mēģināja tikt no viņa vaļā.
Domāju, ka arī šodien pasaules varenajiem, tiem, kas nosaka sabiedrības toni, kristietība ir neērta. Katram, kas šo toni veido, kristietība kāpj uz kaut kādām varžacīm, kaut kādām sāpīgām vietām. Viņi to negrib atzīt, un tāpēc viņiem vajag baznīcas balsi noklusināt. Es uz to gribētu skatīties no šīs puses.
Protams, jums ir daļēja taisnība. .. Ne vienmēr baznīca savu pozīciju izsaka labākajā formā, saprotamā valodā. Bet - es gribu teikt, ka vienmēr un visos laikos - tad, kad baznīca konsekventi, bez kompromisiem sludināja patiesību, tas beigās nesa augļus. Tā ir kā sēkla, sākumā maziņa, pirmajā brīdī nemanāma, pat kritizēta, bet tā nes augļus.
Piemēram, man bija gandarījums redzēt ziņu, ka Latvijas Tirgotāju asociācija ierosina svētkos un brīvdienās mainīt lielveikalu darba laiku. Tātad, izrādās, ka svētdienas arī tirgotājiem nemaz nenes tik lielus ienākumus. Bet tad, kad es pirms pieciem gadiem tieši Aglonā savā desmit baušļu tēmai veltītajā uzrunā vienu no baušļiem aplūkoju šajā aspektā, bija liela pretestība medijos. Ko viņš grib uzspiest, viņam nav taisnība, ko viņš jaucas… Pagāja pieci gadi, un pēkšņi attapās, ka - ievērot Dieva bausli - tas nemaz nav tik muļķīgi. Izrādās, ilgtermiņā tas nes pat ekonomisku labumu.
Ne vienmēr tas, ka tevi sagaida bez aplausiem, nokritizē, nomētā ar dubļiem, nozīmē, ka tu esi zaudētājs, ka tev tā nebija jādara, ka tā nebija patiesība. Patiesība var būt ilgi norakta zem ķengu kārtas, bet nāk laiks, kad tā kaut kādā nozīmē augšāmceļas, iespiežas cilvēku sirdīs un pārliecina.
- Kāpēc mums, apzinoties, ka pastāvam ļoti dažādu uzskatu laikmetā, nav lāgā izdevies nonākt līdz tam, ko postulēja Jānis Pāvils II - vienotībai daudzveidībā?
- Tā ir brīnišķīga tēze. Un tas ir viens no apvienotās Eiropas, Eiropas Savienības lozungiem. Bet mēs redzam, ka notiek dažādu tendenču cīņa. Viena - ES vajag centralizēt. Tā vairāk nāk no Vācijas. Otra (domāju, ka to pārstāv Lielbritānija, kura nolēma pat izstāties) - nē, mēs vēlamies saglabāt nacionālo suverenitāti, mēs negribam, lai citi jaucas mūsu iekšējās lietās, mēs paši gribam lemt par to, cik tālu mēs sadarbojamies ar pārējiem. Bet vienotība daudzveidībā ir iespējama tad, ja mums ir kopīgi uzstādījumi. Vērtību setingi. Kopējie principi. Ja tie nojūk, sākas patvaļa. Tad mēs vairs nevaram vienoties par kopīgo. Diemžēl tā tas šobrīd notiek Eiropā. Egoistiskās intereses sāk dominēt. Ir tomēr vajadzīgi ideāli, kuriem sekojam un kuru vārdā esam gatavi upurēt daļu no savām interesēm.
- Jūs esat teicis, ka «baznīcai ir ne tikai pienākums, bet arī tiesības vērtēt to, kas notiek politikā». Man liekas, ka baznīca šajā ziņā ir visai pasīva. Lai gan…, ja baznīca kaut ko tādu atļaujas, politika uzmet lūpu un sāk baznīcu strostēt.
- Jā, uzreiz sāk kliegt par jaukšanos politikā. Kā jābūt? Baznīcai ir jāvērtē politika no ticības un morāles viedokļa. Politikas morālie aspekti. Bet ne tā - balsojiet par to partiju vai to politiķi. Protams, ja kāda partija virza klaji amorālu likumu, būs jāpasaka: nebalsojiet par šo partiju. Turklāt baznīcas draudžu cilvēki ir klāt visās partijās.
Politika nevar tikt atdalīta no vērtībām. Kas ir politika? Politika aristoteliskajā izpratnē ir rūpes par kopējo labumu. Bet mūsdienās politika ir kļuvusi par varas tehnoloģiju, kurā ir ļoti precīzi atstrādāti instrumenti, veidi, kā dabūt varu, kā uzvarēt vēlēšanās, kā sasolīt zelta kalnus un pēc tam nelikties par saviem solījumiem ne zinis. Un… attaisnoties ar it kā objektīviem iemesliem, kāpēc es tos solījumus nepildu. Vienkārši manipulēt ar sabiedrisko domu. Šie mehānismi ir atstrādāti ļoti labi. Tas ir liels izaicinājums - atgriezties pie politikas kā rūpēm par kopējo labumu. Tas prasa iekšēju atgriešanos.
- Kāpēc pāvests Francisks tiek dēvēts par liberālu pāvestu?
- Domāju, ka te ir vairāki aspekti. Pirmais - viņš atšķirībā no saviem priekšgājējiem neizmanto, es teiktu, hermētisko valodu. Iepriekšējie pāvesti runāja ļoti niansēti, viņi skaidroja savu pozīciju, izmantojot filozofiskus un teoloģiskus terminus. Līdz ar to bija daudz mazāk iespēju viņus pārprast. Viņi izteicās ar gluži vai matemātisku precizitāti.
Pāvests Francisks tā nedara. Viņš pamatā runā «cilvēku valodā». Nevis teologu un filozofu, bet parasto cilvēku valodā. Līdz ar to viņš dod daudz vairāk vietas interpretācijai. Arī dažādām spekulācijām. Jo cilvēki parasti dzird to, ko viņi vēlas dzirdēt. Un, tā kā paskaidrojumu nav, viņiem ir šīs interpretācijas iespējas. Ne reizi vien pāvesta Franciska izteikumi tikuši izrauti no konteksta un apgalvots: o, viņš taisīs revolūciju!
Es to, piemēram, redzēju saistībā ar pāvesta Franciska un patriarha Kirila kopīgo deklarāciju. Es biju pārsteigts, cik sekli to nointerpretēja, cik sekli un cik ļoti politizēti to uztvēra. Tāpēc es uzskatīju, ka man ir pienākums, vismaz tviterī, paust savu nostāju saistībā ar katru deklarācijas punktu.
Tajā tika izteikta kopīga pozīcija par pasaulei nozīmīgiem jautājumiem. Un arī par līdzšinējām savstarpējām attiecībām. Tas tomēr ir pavērsiens abu baznīcu attiecībās. Svarīgs ir ne tikai pats tikšanās fakts, kurš bija pirmais visā Maskavas patriarhāta pastāvēšanas vēsturē, bet arī tas, ka deklarācija, šis kopīgais dokuments, apliecināja kopīgu atbildību par pasauli.
- Ja garīgo nāvi pieņemt par esības mēru, kādā stāvoklī mēs tagad atrodamies?
- Es neesmu tiesnesis. Bet - noteikti esam smagi slimi. Lai Dievs dod, ka šī krīze noved pie imūnsistēmas mobilizācijas un slimības pārvarēšanas. Eiropa pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja, neteiksim - zelta laikmetu, teiksim - miera un labklājības periodu. Protams, bija kāpumi un kritumi, bet, ja ņemt galveno tendenci, tad Eiropa kaut kādā ziņā sāka peldēt taukos. Un domāt, ka tā būs bezgalīgi. Šobrīd ir krīze. Šobrīd Eiropas imūnsistēma ir ļoti novājināta un tai ir svarīgi mobilizēties. Es esmu pārliecināts un ticu, ka Eiropai ir potenciāls pārvarēt šo krīzi un atveseļoties. Bet viegli tas nebūs.
Tāpēc novēlu kristiešiem būt uzticīgiem saviem kristīgajiem ideāliem, nebaidīties tos paust arī publiskajā telpā un saskarsmē ar citiem. Lai šie ideāli, šie principi impregnē ikdienas dzīvi. Lai nepaliek tikai tā - es aizeju svētdien uz baznīcu, bet pārējo nedēļu dzīvoju kā pagāns, kā tie, kuri nav nekādā saskarsmē ar baznīcu. Vai - desmit dienu gadā man ir svētceļojums, tas man ir Dievam veltīts laiks, tad esmu it kā citā pasaulē… Bet visu pārējo gadu dzīvoju, sekojot savām iegribām. Ja tā, tad pasaule nemainīsies.
Liecībai ir spēks tad, kad Evaņģēlijs kļūst par mūsu dzīves centru. Par mūsu dzīves pamatu. Tad tā spēks sāk strādāt, sāk impregnēt apkārtējās sabiedrības audus. Tā ka, pirmkārt, es novēlu kristiešiem šo. Otrkārt, es novēlu, lai, būdami uzticīgi savai identitātei, viņi iet ar to visās dzīves jomās. Masu saziņas līdzekļos, jurisprudencē, zinātnē, mākslā… Un lai tur cenšas savu pārliecību, savu iekšējo pamatu pārtulkot savas profesijas valodā. Izteikt mākslā, mūzikā… Arī politikā. Ilgtermiņā tas nesīs augļus.


Viktors Avotiņš, 12.augusts, 18:10
Raksts no : http://nra.lv/latvija/181421-zbignevs-stankevics-nak-laiks-un-patiesiba-augsamcelas.htm

Instrukcija Ad resurgendum cum Christo par mirušo apbedīšanu un pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā

Lai augšāmceltos ar Kristu, ir jānomirst ar Kristu, ir nepieciešams „atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga” (2 Kor 5,8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu.[1] Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika iestrādātas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).

Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā izplatījās tādi aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.

2. Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta kā Lieldienu noslēpuma būtiskākā daļa jau no kristietības pirmsākumiem. „Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit.” (1 Kor 15, 3-5)

Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: „Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku.” (Rom 6,4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: „Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem; jo caur cilvēku nāca nāve, caur cilvēku – augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū.” (1 Kor 15, 20-22)

Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet pareizi ir arī domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: „Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem.” (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).

Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: „Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs.”[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: „Kristieši tic, ka ir mirušo augšāmcelšanās; ticot tai, esam augšāmcelti.”[3]

3. Sekojot senajai kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka mirušo miesas apbedīt kapsētās vai citās svētās vietās. [4]

Atcerēdamies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai. [6]

Baznīca, kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas cerībā, ka tas augšāmcelsies godībā.[7]

Apbedījot mirušo ticīgo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai[8] un vēlas izcelt cilvēka miesas, ka ir integrāla personas daļa, augsto cieņu.[9] Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver kļūdainas nāves koncepcijas: nāve kā personas galīga iznīcināšana, tās saplūšana ar Māti dabu vai Visumu, viens no reinkarnācijas procesa etapiem vai galīgā atbrīvošanās no miesas „cietuma”.

Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas mirušo ticīgo miesām, kuri Kristībā kļuvuši Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus Gars svēti izmantoja daudzu labu darbu veikšanai”.[10]

Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]

Visbeidzot mirušo ticīgo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.

Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un pretojās tendencei apslēpt vai privatizēt nāves notikumu un tās nozīmi kristiešiem.

4. Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst būt pretēja mirušā ticīgā skaidrai vai saprātīgi paredzamai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nenoliedz kristīgo doktrīnu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]

Baznīca arī turpmāk dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].

Ja nepastāv kristīgai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, nodrošinot liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties novērst jebkādu ieļaunojumu vai reliģisku vienaldzību.

5. Gadījumā, ja pamatotu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelni ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.

No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Mirušie ticīgie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].

Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā veicina to, ka radinieki un kristiešu kopiena lūdzas par mirušajiem un piemin tos. Turklāt tādā veidā tiek novērsta iespēja aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad mūžībā aizgājušas pirmās paaudzes. Tas pasargā arī no kādas neatbilstošas vai māņticīgas rīcības.

6. Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvesvietā. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu sinodei, var dot atļauju pelnus glabāt dzīvesvietā. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina cieņa un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.

7. Lai izvairītos no jebkādām aizdomām par panteismu, naturālismu vai nihilismu, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē, ūdenī vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās. Šādu rīcību nevar pamatot ar higiēniskiem, sociāliem vai ekonomiskiem apsvērumiem, kuri bija par iemeslu kremēšanas izvēlei.

8. Gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka.[16]

Pāvests Francisks kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo instrukciju, kura bija izstrādāta šīs kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.

Roma, Ticības mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.

 Gerhards kard. Millers
 Prefekts

 + Luijs F. Ladaria, S.I.
 Thibicas titulārarhibīskaps
 Sekretārs

---

[1] AAS 56 (1964), 822-823.
[2] Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I.
[3] Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4] Sal. KLK, kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan. 876, § 3; can. 868.
[5] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7] Sal. 1Kor 15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 1683.
[8] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9] Sal. Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11] Sal. Tob 2,9; 12,12.
[12] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13] Sal. Svētā Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14] KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16] KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.

Nevis ļauties savām kaprīzēm, bet paklausīt Svētajam Garam

Kas ir Dieva valstība un kā mums būtu jādzīvo, lai tā izplatītos? – jautāja pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks norādīja, ka Dieva valstība nav kaut kāda labi sakārtota struktūra vai uz vietas stāvošs organisms un, lai to izplatītu, nedrīkstam pārāk koncentrēties uz ārējiem veidojumiem, lai cik tie būtu perfekti. Svētais tēvs uzsvēra, ka Kungs no mums prasa paklausību. Paklausība ir pamatnosacījums tam, lai šī valstība augtu un izplatītos. Svētie Raksti sauc par svētīgiem tos, kuri staigā Kunga likuma ceļu. Likums ir dots ne tikai tāpēc, lai mēs to pētītu un izzinātu, bet lai saskaņā ar to dzīvotu – sacīja Francisks. Likums kalpo mūsu dzīvei par atbalstu. Ar tā palīdzību mēs veidojam Dieva valstību, kas ir ceļš. „Kas ir Dieva valstība? – jautāja pāvests. „Varbūt Dieva valstība ir labi sakārtota struktūra vai kādas organizētas struktūras grafiskas reprezentācijas, un viss, kas šajā lauciņā neietilpst, nav Dieva valstība? Ar Dieva valstību var notikt tas pats, kas notiek ar likumu: cilvēks grib ‘noenkuroties’, būt stingrs attiecībā pret to… Taču likums ir dots, lai staigātu, un Dieva valstība ir atrašanās ceļā. Te nav runa par stāvēšanu uz vietas. Dieva valstību veidojam katru dienu”.

Francisks atgādināja, ka Jēzus savās līdzībās runā par ikdienišķām lietām – par raugu, par sēklu utt. Gan viens, gan otrs pārveidojas. Sajaucot raugu ar miltiem, iznāk maize, bet no sēklas izaug stāds vai koks. Tas ir process, ceļš, kas ved uz gala rezultātu. Pie tam šajā ceļā raugs un sēkla „iet bojā”. Rauga vajag maz, sēkla ir maza, bet tā nav problēma, jo no abiem vienalga iznāk kaut kas liels. Ceļā notiek pārveidošanās. Lai Dieva valstība varētu paplašināties, mums jābūt paklausīgiem Svētajam Garam – turpinot homīliju, uzsvēra pāvests. Milti pārvēršas par maizi, jo „pakļaujas” rauga iedarbībai, un raugs sajaucas ar miltiem. Tāpat kā maize nes labumu cilvēkam, tāpat arī cilvēks, kurš ir paklausīgs Svētajam Garam, pilnveidojas un kļūst par dāvanu citiem. Dieva valstība ir process. Tas ir ceļš uz cerību, ceļš uz pilnību. Turklāt tas ir ceļš, kas jāiet ik dienas šajā paklausībā Svētajam Garam, jo Viņš samaisa mūsu mazo rauga devu ar saviem miltiem un savā spēkā ved mūs uz izaugsmi. Ja mēs, turpretī, neejam uz priekšu, bet iestingstam vienā vietā, tad kļūstam par bāreņiem, kuriem nav Tēva.
Tam, kurš, sastindzis, stāv uz vietas, ir tikai saimnieki, nevis tēvs – noslēgumā sacīja Francisks. Dieva valstība ir kā māte, kas ļauj augt, nes augļus, atdod sevi, lai bērniem būtu barība un mājvieta pēc paša Kunga parauga. Šodien varam lūgt žēlastību, lai mēs būtu paklausīgi Svētajam Garam. Bieži vien mēs izpatīkam savām kaprīzēm un vadāmies pēc saviem spriedumiem. ‘Es taču varu darīt, ko gribu…’. Ne tā aug Dieva valstība. Ne tā mēs augam. Tikai pateicoties paklausībai Svētajam Garam, mēs augam un pārveidojamies kā raugs un sēkla. Lai Kungs dod mums visiem šīs paklausības žēlastību! – vēlēja pāvests.
J. Evertovskis / VR


Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/25/nevis_%C4%BCauties_sav%C4%81m_kapr%C4%ABz%C4%93m,_bet_paklaus%C4%ABt_sv%C4%93tajam_garam/1267721

Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?

Ceturtdienas, 22. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās divu veidu nemieram, ko cilvēks piedzīvo savā sirdī. Viens ir labais nemiers, bet otrs sliktais nemiers. Kādi ir šo nemieru iemesli? Francisks skaidroja, ka labo nemieru izraisa Svētais Gars, lai pamudinātu mūs darīt labu, bet sliktā nemiera cēlonis ir mūsu netīrā sirdsapziņa. Tie, kuri dara ļaunu, nespēj dzīvot mierā. Viņu sirdis nemitīgi kaut kas grauž. Lai spētu saskatīt, kā no šī stāvokļa iziet, jāapzinās, ka ļaunumam ir sava sakne.

Pāvests norādīja, ka jebkādam ļaunumam ir viena un tā pati sakne, proti, kārības, tukša izlikšanās un lepnība. Runājot par pirmo, tā var būt miesas kārība jeb baudas meklēšana un acu kārība jeb mantkārība. Homīlijā Svētais tēvs īpašu uzmanību pievērsa tukšībai jeb mēģinājumiem izlikties. Ja cilvēks tam visam padodas, tad viņa sirds nespēj rast mieru un visu laiku no kaut kā baidās. Līdz ar to viņa sirdī nav vietas veselīgajam nemieram, ko izraisa Svētais Gars.

Komentējot šīs dienas Svēto Rakstu lasījumus, Francisks atzina, ka cilvēks visu laiku skrien, bieži vien lai izrādītos un izliktos. Tā ir „tukšību tukšība”, par ko runā Mācību teicējs (sal. Māc 1,2-11). „Kāds labums ir cilvēkam no visa viņa darba, ko viņš strādā zem saules?”, jautā Pirmā lasījuma autors. Pāvests paskaidroja, ka tukšība ir savas dzīves izbalsināšana, izskaistināšana, izlikšanās citu priekšā. Ko tas cilvēkam dod? – viņš jautāja. Ko beigās cilvēks no tā iegūst? Šāda tukšā „plātīšanās” ir kā dvēseles osteoporoze. No ārpuses liekas, ka kauli ir labi, bet iekšā ir visi satrūdējuši. Tā ir dvēseles slimība, kas noved mūs pie krāpšanas.

Krāpnieks „iezīmē kārtis”, lai uzvarētu. Taču šāda uzvara nav īsta. Tā ir izlikšanās. Svētais Bernards šādiem cilvēkiem veltī diezgan asus vārdus: „Bet padomā, kas tu būsi. Tu kļūsi par tārpu barību. Savas dzīves izbalsināšana ir maldi, jo tevi grauzīs tārpi un tu nebūsi nekas”. Taču kas ir tas, kas cilvēkam liek šādi uzvesties? Tā ir lepnība un dzīšanās pēc mantas un baudas, vēlme darīt ļaunu. Tas, kurš dara ļaunu, negrib, lai citi to redzētu. Viņam vajag „piesegties”.

„Mēs pazīstam daudz tādu cilvēku” – turpināja pāvests. „Liekas, cik viņš labs, katru svētdienu iet uz Misi, ziedo Baznīcai lielas summas. Mēs redzam to un to, bet šis cilvēks ir slims ar dvēseles osteoporozi. Tādi cilvēki eksistē, tomēr ir arī svēti cilvēki. Izlikšanās ir tukšība. Cilvēks rāda vienu seju, bet, patiesībā, tā ir citāda”. „Taču kur ir mūsu spēks un drošība? Kur ir mūsu patvērums?” – jautāja Francisks. „Psalmā lasām, ka Kungs ir  mūsu patvērums paaudžu paaudzēs. Kāpēc? Atbildi sniedz pats Jēzus, sakot, ka Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Lūk, tā ir patiesība” – uzsvēra pāvests. „Lai Kungs atbrīvo mūs no šīm trijām visu ļaunumu saknēm – no iekāres, no tukšas izlikšanās un no augstprātības, sevišķi, lai Viņš mūs atbrīvo no tukšības, kas mums nodara lielu ļaunumu”.

J. Evertovskis / VR
Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/22/k%C4%81di_ir_m%C5%ABsu_iek%C5%A1%C4%93j%C4%81_nemiera_galvenie_iemesli/1260045

Ir vērts būt tēvam

Otrajā septembra svētdienā mēs Latvijā svinam Tēva dienu. Lūk, dažas pārdomas par tēva lomu un uzdevumiem ģimenē.

Šodien mēs dzīvojam lielā paātrinājumā. Būdami nemitīgā steigā, mēs daudzus darbus atliekam uz pēdējo minūti. Tā rezultātā bieži vien nākas piedzīvot, ka steidzami darāmais mums kļūst svarīgāks par patiesajām vērtībām. Pieredze rāda, ka vairums mūsdienu vīriešu ir nodarbināti ar milzum daudz, viņuprāt, svarīgām lietām, visai bieži aizmirstot, ka viņu galvenais uzdevums ir būt mīlošiem un atbildīgiem vīriem un tēviem.

Apustuliskajā pamudinājumā „Familiaris consortio”, kas tika publicēts 1981. gada 22. novembrī, pāvests Jānis Pāvils II atgādināja četras svarīgākās funkcijas, kuras jāveic ikvienam tēvam, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus ģimenes vispusīgai attīstībai.

Pirmkārt, tēvs ir atbildīgs ne tikai par ģimenes drošību, bet īpaši par ieņemtā bērna dzīvības saglabāšanu. Jau kopš ieņemšanas brīža bērnam ir tiesības būt vecāku mīlētam, cienītam un gaidītam. Ikvienam vēl mātes klēpī esošam bērnam ir savs tēvs, kura pienākums ir rūpēties, sargāt un būt atbildīgam par viņa dzīvību. Aborts iznīcina ne tikai bērna dzīvību, bet nogalina arī tēva un mātes sirdsapziņu. Tas nozīmē, ka aborts nav tikai sievietes, bet arī vīrieša traģēdija, jo viņš nenosargāja sava bērna dzīvību. „Tieši aborts visvairāk apdraud un iznīcina mieru visā pasaulē. Ja māte var nogalināt savu bērnu, tad kas tādā gadījumā var traucēt man nogalināt tevi un tev – mani? Tādā gadījumā vairs nav nekādu šķēršļu to darīt arī mums” – saņemot Nobela Miera prēmiju, savā uzrunā uzsvēra Māte Terēze no Kalkutas.

Otrkārt, ne tikai mātei, bet arī tēvam jāpiedalās bērna audzināšanā. Tēva loma šajā procesā ir ļoti nozīmīga, pat neaizstājama. Zēns kļūst par īstu vīrieti, pateicoties attiecībām ar tēvu. Katrs zēns vēlas būt stiprs, vīrišķīgs, apķērīgs. Puiši cenšas uz citiem atstāt iespaidu, viņi grib tikt novērtēti un uzslavēti. Zēnam ir svarīgi zināt: „Vai es esmu stiprs, drošsirdīgs, gudrs? Vai esmu īsts vīrietis?” Tieši no sava tēva ikviens zēns gaida atbildi uz šiem jautājumiem.

Meitene kļūst par sevi cienošu sievieti, ja viņai ir dziļas attiecības ar tēvu. Meitas dzīvē tēvs ir pirmais vīrietis. Kādas izveidosies attiecības ar tēti, tādas nākotnē būs arī attiecības ar citiem vīriešiem. Tēva uzdevums ir palīdzēt meitai atklāt tās sievišķību un skaistumu. Ikviena meitene grib zināt: „Vai esmu skaista? Vai esmu mīlestības vērta?” Un, protams, ka viņa gaida, lai uz šiem jautājumiem atbildētu vispirms jau tētis. Šie principi nav attiecināmi tikai uz maziem zēniem un mazām meitenēm. Dēls vai meita neatkarīgi no tā vecuma vienmēr ilgosies un gaidīs dzirdēt no sava tēva vārdus: „Mans dēls, cik tu esi gudrs, drosmīgs, atbildīgs! Tu esi īsts vīrietis! Es lepojos ar tevi!”, savukārt meita ilgosies dzirdēt: „Cik tu esi skaista! Tevis dēļ ir vērts cīnīties! Tu esi mīlestības vērta!”

Ja bērnam ir bijušas labas attiecības ar tēti pirmajos piecos dzīves gados, tad nākotnē viņš jutīsies pasargātāks, viņam būs daudz vieglāk pielāgoties dzīvei gan skolā un augstskolā, gan uzsākot darba dzīvi un komunicējot sabiedrībā. Tieši tēvs ir tas, kurš ieliek stipru mugurkaulu bērna turpmākajai dzīvei, dalīdamies ar savu vīrišķību un drosmi, mācīdams patstāvību, disciplīnu, morāles vērtības, izskaidrodams bērnam dažādus svarīgus jautājumus, kā arī ar personīgo piemēru rādīdams, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Ja mātes mīlestība bērnu sargā šeit un tagad, tad tēva mīlestība sniedzas daudz tālāk – tā pavada bērnu visā viņa dzīvē un māca pārvarēt grūtības. Bērna kā personas vispusīgai attīstībai ir vajadzīga gan māte, gan tēvs.

Brīnišķīgs tēva un mātes mīlestības piemērs – tas ir pats svarīgākais, ko vecāki var dot bērniem, no tā ir atkarīga visa audzināšana. Tas atstāj ietekmi ne tikai uz bērnu uzvedību mājās, bet arī uz visu dzīvi kā tādu, it īpaši uz viņu vēlāko laulības dzīvi. Mīlestības gaisotne ģimenē – tas ir pats svarīgākais bērna integrālas attīstības faktors. Neaizmirsīsim, ka bērnu laime lielā mērā ir atkarīga no vecāku savstarpējās mīlstības.

Treškārt, darbs. Tēva pienākums ir nodrošināt ģimenes labklājību, taču profesionālie pienākumi nedrīkst graut ģimenes vienotību. Veicamajam darbam ir jākalpo ģimenei, nodrošinot tās stabilitāti. Mūsdienu pasaule prasa no tēviem aktīvu iesaistīšanos darbā, kas bieži vien negatīvi ietekmē visu ģimeni. Tēvi arvien retāk ir mājās. Notiek arī tā, ka tēvs noskūpsta savu aizmigušo bērnu pirms došanās uz darbu un pārnākot no tā vēlu vakarā, kad bērns jau ir devies pie miera. Nereti gadās arī tā, ka tēva intereses aptver visai plašu spektru, viņš interesējas par makšķerēšanu, medībām, sportu, veido attiecības ar draugiem, viņam ir savas bizness, darbs... Svarīgs ir viss, izņemot bērnu, jo laika pavadīšana ar mazo cilvēku šķiet tik garlaicīga un nogurdinoša. Sekas tam ir ģimenes saišu iršana, – situācija, kurā tikai māte piedalās audzināšanas procesā. Taču pats skumjākais ir tas, ka daudzi pieauguši cilvēki nes sevī žēlumu un dusmas pret savu tēvu. Viņi tika ievainoti ar vienaldzību un jutās pamesti, nemīlēti, atstāti novārtā.

Ceturtkārt, tēvam jārūpējas par ģimenes ticību un reliģisko dzīvi. Kristīgā ģimene tiek saukta par „mājas Baznīcu”, bet katrā baznīcā ir priesteris. Ģimenē šo funkciju pilda tēvs, kas Dieva priekšā ir atbildīgs par savas ģimenes garīgo dzīvi. Vecāku sūtība ir audzināt savus bērnus ticībā, mācīt viņiem lūgties, apgūt morāles vērtības – pašaizliedzību, veselīgas spriešanas spējas, pašsavaldību un palīdzēt atklāt viņu dzīves aicinājumu. Vecākiem, cik vien tas iespējams, jāgādā par savu bērnu fiziskajām un arī garīgajām vajadzībām.

Ar savu kristīgas dzīves piemēru tēvs efektīvi un dabiski ievada savus bērnus dzīvā saskarsmē ar Kristu un Baznīcu. Savulaik pāvests Pāvils VI vīriešiem sacīja: „Un jūs, tēvi, – vai protat lūgties kopā ar saviem bērniem, ar visiem mājiniekiem, vismaz laiku pa laikam? Jūsu piemērs, kura pamatā ir kristīgais pasaules uzskats un kopējā lūgšana, ir nenovērtējama dzīves mācību stunda. Tā jūs ienesat mieru savā ģimenē un ceļat Baznīcu!” Ja dēls vai meita redzēs lūdzamies tēvu, tā viņam būs vērtīgāka mācībstunda par visām kristīgās mācības stundām skolā.

Gribat to vai ne, taču jūs, tēvi, saviem bērniem kļūstat par Dieva „tēlu”. Ja jūs rīkojaties nemorāli, bērnam izveidojas „nepareizs” priekšstats par Dievu. Tādu Dievu bērns agri vai vēlu noraidīs. Un tas ir labi, ka viņš noraidīs šādu karikatūru par Dievu, taču pats ļaunākais ir tas, ka viņam būs grūti iepazīt, kāds Dievs ir patiesībā. Bez vecāku kristīgās dzīves piemēra, ko bērni saņem ģimenē, vēlāk ir grūti iemācīt jauniešiem ticēt Dievam un Viņu godināt.

ASV veiktie pētījumi liecina – ja visa ģimene ir neticīga un sieva atgriežas pie Dieva, tad no pārējās ģimenes atgriežas tikai 17 %. Taču, ja pie Dieva atgriežas vīrs, tad atgriežas gandrīz visa ģimene – 95 %. Tāds ir vīrieša atgriešanās un liecināšanas spēks un iedarbība uz tuvākajiem.

Mūsdienās mēdz sacīt: „Grūti būt labam cilvēkam, vēl grūtāk būt labam vīram, bet visgrūtāk ir būt labam tēvam.” Tēva dienā (11. septembrī) pateiksimies Dievam par mūsu tēviem un lūgsim viņiem Kunga svētību un žēlastību, lai viņi pašaizliedzīgi mīlētu savas sievas un bērnus, un ar lielu atbildību veiktu savus tēva pienākumus.

Nobeigumā vēlos lūgt ikvienu dēlu un meitu – ar mīlestību raugoties savam tētim acīs, pateikt skaistākos vārdus pasaulē: „Tēti, es tevi mīlu!” Esmu pārliecināts, ka viņam tā būs visskaistākā dāvana.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/gimene/ir-verts-but-tevam-andris-sevels-mic.html

Evaņģelizācija nav otra cilvēka piespiedu pārliecināšana

Piektdienas, 9. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests atgādināja, cik ļoti svarīga ir liecība, ko sniedzam ar savu kristīgo dzīvi, kā arī aicināja ticīgos sargāties no savas ticības uzspiešanas citiem. Kas ir evaņģelizācija un kā to varam veikt? Pievēršoties šim jautājumam, Francisks skaidroja, ko nozīmē liecināt par Kristu. Taču vispirms viņš atklāja, kas nav evaņģelizācija.

Dažreiz sastopam tādus kristiešus, kuri lepojas jeb grib izrādīties ar to, ko dara. Tas attiecas gan uz lajiem, gan arī priesteriem. Daži no viņiem kalpojumu izdzīvo kā kādu funkciju izpildi. Tomēr Evaņģēlija sludinātājs nav funkcionārs. Pāvests atgādināja, ka evaņģelizāciju nedrīkst aprobežot ar funkciju izpildi. Evaņģelizācija nav arī nekāds prozelītisms. Tie, kuri aprobežojas ar šiem diviem aspektiem, patiesībā, tukši „plātās”. Svētais Pāvils raksta, ka par Evaņģēlija sludināšanu viņam nepienākas gods. Tas viņam ir nepieciešami jādara (sal. 1 Kor 9). Tas ir arī katra kristieša pienākums. Ticīgajam ir jāizplata Jēzus vārdu, bet tam ir jānāk no paša sirds – uzsvēra Svētais tēvs.

Tātad, kā jāveic evaņģelizācija? Kāds ir kristieša „stils”? Kā es varu zināt, ka nenodarbojos ar prozelītismu un neaprobežojos ar funkciju izpildi? Kā es varu būt drošs, ka evaņģelizācijas darbs, ko veicu, nav tikai tāda sava veida „pastaiga”? – jautāja pāvests. Apustulis Pāvils norāda, ka ir kļuvis „visiem viss”. „Jo, no visa būdams brīvs, es sevi esmu padarījis visiem par kalpu, lai iemantotu pēc iespējas daudzus”, viņš raksta. „Ar vājiem es kļuvu vājš, lai iegūtu vājos; visiem es kļuvu viss, lai vismaz dažus izglābtu”. Francisks atgādināja, ka tādā pašā stilā jādzīvo arī kristietim, proti, viņam jāiet un jādalās citu dzīvē, jābūt līdzās, jāatbalsta, jāpavada otru ticības ceļā un jāpalīdz otram cilvēkam pieaugt savā ticībā. Ja kāds ir slims, esmu aicināts viņam būt līdzās un palīdzēt, bet nevis uzmākties ar saviem argumentiem. Evaņģelizēšana ir būtiski saistīta ar žēlsirdību – uzsvēra Francisks.
Viņš pastāstīja, ka, pusdienojot kopā ar Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem Krakovā, kāds jaunietis viņam pajautāja, ko teikt vienam dārgam draugam, kurš ir ateists. Pāvests sacīja: „Tas ir labs jautājums! Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri ir attālinājušies no Baznīcas. Ko mums darīt? Un es atbildēju: ‘Klausies, pēdējais, ko vari darīt, ir kaut ko teikt! Sāc darīt, un viņš redzēs, ko tu dari, un tev uzdos jautājumu; un tad, kad tev jautās, tu saki!’. Evaņģelizēt nozīmē sniegt sekojošu liecību: es dzīvoju šādi, jo es ticu uz Jēzu Kristu; es atmodinu tevī ziņkāri, lai tu uzdotu jautājumu: ‘Bet kāpēc tu to dari?’ ‘Tāpēc, ka es ticu uz Jēzu Kristu un sludinu Jēzu Kristu, un es to daru ne tikai ar Vārdu – protams, ir jāsludina Viņu ar Vārdu -, bet arī ar dzīvi’”.
Tā kā Baznīca šodien atzīmē 17. gs. jezuītu misionāra Pētera Klavera liturģiskās piemiņas dienu, homīlijā pāvests norādīja uz šī svētā dzīves stilu. Šis spāņu tautības svētais bija melno vergu apustulis. 1615. gada vidū viņš nokļuva Kartahenā (mūsdienu Kolumbijas teritorijā), kas bija nozīmīga Jaunās pasaules osta un kur piestāja vergu tirgotāju kuģi. Klavers tika iesvētīts par priesteri un norīkots evaņģelizēt melnos vergus. 1622. gada 3. aprīlī viņš parakstīja savus mūža svētsolījumus ar šādiem vārdiem: “Pēteris Klavers, melno vergu vergs uz mūžiem.” Šo zvērestu žēlsirdīgais un krietnais jezuīts uzticīgi pildīja līdz pat 1654. gada 9. septembrim, kad viņš klusu aizmiga Dieva mierā. Pēteri Klaveru apbedīja nākamajā dienā Kartahenas jezuītu kolēģijas Svētā Kristus baznīcā. Kad trīs gadus vēlāk viņa miesas tika pārvietotas uz nišu baznīcas sienā, atklājās, ka tās nav satrūdējušas.
Pāvests uzsvēra, ka Pēteris Klavers devās sludināt Evaņģēliju. Varbūt viņš domāja, ka viņa nākotnes misija būs saistīta ar sprediķošanu, bet Kungs viņam pieprasīja būt līdzās tā laika atmestajiem, vergiem, melnādainajiem, kuri tur ieradās no Āfrikas, lai tiktu pārdoti. Jezuītu misionārs nenodarbojās ar prozelītismu, viņš sludināja Kristu ar saviem žestiem, sarunājās ar vergiem, ar tiem kopā dzīvojot. Baznīcā ir daudz šādu cilvēku – apliecināja Francisks. Evaņģelizēšana ir arī mūsu pienākums. Evaņģelizēt nozīmē nevis klauvēt pie kaimiņa durvīm un teikt ‘Kristus ir augšāmcēlies’, bet – dzīvot saskaņā ar savu ticību un runāt par to pazemīgi, lēnprātīgi un ar mīlestību, netiecoties nevienu pārliecināt. Turklāt jāņem vērā, ka evaņģelizēšana ir darbs, ko jādara par brīvu, jo Dievs arī mums ir par brīvu devis pestīšanas žēlastību.
J. Evertovskis

Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/09/evaņģelizācija_nav_otra_cilvēka_piespiedu_pārliecināšana/1256998