Pāvesta aicinājumi iet pret straumi Jēzus vārdā, nekļūt par ilūziju vergiem un nebēgt no nabagiem.

1.«Tautu apustuļa pieredze mudina arī mūs iesaistīties pastorālajā un misionārajā darbā, apzinoties, ka tā rezultāts ir atkarīgs no mūsu pūliņiem, no mūsu neatlaidības gara, kas neapstājas neveiksmes priekšā. Tajā pašā laikā esam aicināti apzināties, ka mūsu misijas īstais panākums ir žēlastības dāvana. Tas ir Svētais Gars, kas dara auglīgu Baznīcas misiju pasaulē,» sacīja Svētais tēvs.
Francisks uzsvēra, ka «šodiena ir misijas un drosmes laiks.» Turpinot uzrunu, pāvests teica: «Tas ir drosmes laiks, kaut arī šī drosme negarantē panākumus. No mums tiek prasīta drosme, lai mēs cīnītos, kaut arī ne vienmēr uzvarēsim; lai mēs sludinātu, kaut arī neatgriezīsim pūļus. Mums ir vajadzīga drosme iet pret straumi, nepaliekot kašķīgiem un agresīviem. Mums ir vajadzīga drosme būt atvērtiem pret visiem, nekad neatmetot Kristus, vienīgā cilvēces Pestītāja, varenību. Mums ir vajadzīga drosme pretoties neticības kārdinājumam, nekļūstot augstprātīgiem.»

2.„Cik daudzas ilūzijas tiek pārdotas brīvības vārdā un radītas jaunas verdzības formas. Daudzi, daudzi cilvēki ir kļuvuši par vergiem. Viņi domā: „Es to darīšu, jo tā vēlos, es pamēģināšu narkotikas, jo tā vēlos, utt., jo esmu taču brīvs. Tā ir verdzība! Cilvēki kļūst par vergiem brīvības vārdā. Mēs visi esam redzējuši šādus cilvēkus, kas beigās piedzīvo sagrāvi. Ir vajadzīgs, lai Dievs mūs atbrīvo no katras vienaldzības, egoisma un pašpietiekamības formas.”


3.Tā sauktā „labklājība” nereti noved cilvēkus pie tā, ka tie ieraujas sevī un kļūst nejūtīgi pret citu vajadzībām – norādīja pāvests. Šodien tiek darīts viss, lai taisītu ilūzijas, maldinātu cilvēkus, piedāvājot tiem lietas, kas šodien ir un rīt jau vairs nebūs, un liekot nemitīgi skriet līdzi laikam un modei. Taču reālo dzīvi ir jāpieņem tādu, kāda tā ir, un jātiek ar to galā. Mēs sastopam cilvēkus, kuri piedzīvojuši lielu trūkumu un kuriem ir steidzami nepieciešama mūsu palīdzība. Tāpēc ne velti izsalkušo pabarošana un izslāpušo padzirdināšana ir ierindota žēlsirdības darbu sarakstā. Šādu cilvēku ir ļoti daudz. Bieži vien mediji mums ziņo, ka veselas tautas cieš no pārtikas un ūdens trūkuma. Šīs ziņas uzrunā sabiedrību un ik pa laikam tiek rīkotas solidaritātes kampaņas, kuru laikā atsaucība ir patiešām liela. Tādā veidā tiek mazinātas cilvēku ciešanas. Francisks atzina, ka šāda mīlestības forma ir ļoti svarīga, tomēr tā neskar mūs tiešā veidā. Taču tad, kad es eju pa ielu un redzu trūkumcietēju, vai kāds nabags klauvē pie manas mājas durvīm, tas jau ir pavisam kas cits, jo manā priekšā vairs nav attēli, bet dzīvs cilvēks. Tas mani skar jau pavisam tiešā veidā. Te vairs nav nekādas atšķirības starp mani un viņu, un es jūtu, ka šī situācija attiecas arī uz mani. Abstrakti nabadzība mūs neskar, bet liek mums domāt, liek žēloties. Taču tad, kad mēs redzam esam nabagu kādu konkrētu vīrieti, sievieti, bērnu, tad saprotam, ka šī situācija saista arī mūs. Tāpēc mēs esam pieraduši bēgt no nabagiem vai netuvoties viņiem un tādā veidā attālināmies no šīs īstenības.


Raksti no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/24/pāvests_šodiena_ir_misijas_un_drosmes_laiks!/1267401
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/10/_cik_daudzas_ilūzijas_tiek_pārdotas_brīvības_vārdā!/1257294
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/19/izsalkušo_paēdināšana_un_izslāpušo_padzirdināšana/1266336