Diakonāta kalpojuma atjaunošana bija viens no Vatikāna II koncila piedāvājumiem Baznīcas atjaunotnei un kalpošanai. Protams, diakonāts bija arī pirmajos gadsimtos, bet, kā rakstīts Starptautiskās teoloģiskās komisijas dokumentā: “[Vatikāna II koncils] atjauno pastāvīgā diakonāta darbības principu, nevis kādu noteiktu formu, kādā diakoni ir darbojušies pagātnē. Dodot iespēju atjaunot pastāvīgo diakonātu, Vatikāna II koncils, šķiet, atvērts dažādām formām, kādas diakonāts varētu iegūt nākotnē saistībā ar pastorālajām vajadzībām un praksi Baznīcā, taču vienmēr saglabājot uzticību tradīcijām.”
Kopumā diakonāta darbības princips ir kalpošana, kas var īstenoties dažādos veidos. Mēs visi kristieši savā ziņā kalpojam, bet diakonāts ir Ordinācijas sakramenta kārta, kura sevišķā veidā pieskaņo šo kristieti Jēzum kā kalpam, līdz ar to šis kalpojums, atšķirībā no citiem, ir publiska Baznīcas kalpojuma izpausme. Tā ir ordinācija, sakraments, ko saņem diakoni.
Vēsturē šis kalpojums pārsvarā bija vērsts uz žēlsirdības un praktisko darbu veikšanu, par ko lasām Apustuļu darbu grāmatā. Kad apustuļiem bija daudz pienākumu, tika ordinēti diakoni, lai tie palīdzētu cilvēkiem, apkalpotu atraitnes, nabagus, risinātu saimnieciska rakstura jautājumus. Pirmajos gadsimtos diakoni bija atbildīgi par saimnieciskām lietām. Viņiem bija arī liturģiskā funkcija, bet tā nebija galvenā. Protams, viņi evaņģelizēja, kalpoja liturģijā, bet pārsvarā akcents bija uz praktisko palīdzību.
Un, kā jau sacīju, diakonāta prakse izveidojās pēc Vatikāna II koncila, jo koncils savos dokumentos nevis detalizēti raksturoja šo kalpojumu, bet norādīja, ka vēlas atjaunot pastāvīgā diakona darbības principu. Nevarējām gaidīt, ka koncils dotu tam izvērstu definīciju, jo tolaik pastorālajā dzīvē diakonu vienkārši nebija. Maksimālais, ko varēja darīt, radīt iespēju atjaunot diakonātu kā pienācīgu un pastāvīgu hierarhijas pakāpi un stabilu dzīvesveidu, un sniegt vispārējus teoloģiskus principus, kā arī ieviest dažas vispārīgas kalpojuma praktizēšanas normas. Koncils varēja vien gaidīt kamēr attīstīsies mūsdienās sastopamā pastāvīgā diakonāta forma.
Koncils tāpat nesniedza norādes, kā būtu jānotiek kandidātu sagatavošanai. Mēs Latvijā vadāmies no 1998. gada izdotajām vispārējām normām gan attiecībā uz pastāvīgo diakonu formāciju, gan uz viņu dzīves un kalpošanas aspektiem. Līdz 1998. gadam nebija, vismaz man zināmas, vispārējas normas. Tās izstrādāja vietējās diecēzes pēc savām konkrētajām situācijām.
Tātad modelis ir ļoti plašs un atvērts jebkura vieda kalpojumam un darbībai, kādu kristietis veic. Kristietis kā ordinēts diakons dara klātesošu Baznīcas institucionālo raksturu, kas ir ļoti svarīgi. Arī pāvests Benedikts XVI, kad 2008. gada 7. februārī uzrunāja priesterus, sacīja: “Diakoni liecina mūsdienu pasaulei, kā arī darba pasaulei par ticības klātbūtni, sakramentālo kalpošanu un Ordinācijas sakramenta diakonālo aspektu. Ļoti svarīga ir šī redzamība diakonālā aspektā.” Tā ir saikne starp Baznīcu institucionālā un sakramentālā nozīmē ar darba pasauli. Līdz ar to pastāvīgie diakoni atšķiras no priesteriem, kuri pārsvarā dzīvo draudzē “uz pilnu slodzi”.
Patstāvīgajiem diakoniem ir svarīgi vairāki aspekti. Ja tie ir precētie diakoni (jo ir arī pastāvīgie neprecētie diakoni), tad ir svarīgi, lai viņi ir ģimenes cilvēki kā paraugi, ar noteiktu ģimenes stāžu, viņi ir tēvi un vīri, kas ir atbildīgi par savu saimi. Otrs ir darba aspekts. Proti, viņi nodrošina paši sevi, dzīvojot pasaulē, strādājot stabilu darbu. Līdz ar to viņiem nav obligāta piesaistīšanās pie draudzes struktūrām. Trešais aspekts ir saikne ar draudzi publiskā kalpošanā liturģijā un praktiskā karitatīvajā darbībā.
Kā radās doma par nepieciešamību iedzīvināt pastāvīgā diakona kalpojumu Latvijā?
Aizsākumi būtu meklējami patreizējā arhibīskapa [Zbigņeva Stankeviča] vēlmē iedzīvināt šo kalpojumu. Patlaban arhidiecēzē kalpo viens pastāvīgais neprecētais diakons, bet nav bijusi prakse ordinēt laulātos cilvēkus par diakoniem. Februāra sākumā lektora svētības saņēmušie ir pirmie gadījumi.
Vēsture ir sekojoša. Kad arhibīskaps sāka savu kalpošanu, viņš vēlējās iedzīvināt šo diakonātu, un 2012. gada maijā es sāku aptaujāt prāvestus, pamazām apzināt kandidātus. Daži no viņiem jau bija iepriekš par to domājuši, pat izgājuši kursus Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (RARZI). Svētais Gars viņus rosināja par to domāt un iet šai virzienā. Kopš 2012. gada nogales aizsākām formāciju, kas ne uzreiz izvērsās. Tas notika ļoti pakāpeniski. Pateicība priesterim Ilmāram Tolstovam, kurš ar savu eveņģēlisko degsmi aktīvi iesaistījies programmas izstrādē.
2015. gada 27. novembrī arhibīskaps izdeva dekrētu, nozīmējot formatorus pastāvīgajiem diakoniem gan iekšējā (garīgai formācijai), gan ārējā forumā. Ārējā forumā tie ir ne tikai pasniedzēji, bet arī tie, kas varētu iesaistīties kandidātu gala izvērtēšanā. Kopumā šī formācija jau pastāvēja, bet līdz dekrēta izdošanai nebija ieguvusi formālu raksturu.
Kā attīstās šī kalpojuma prakse citās valstīs?
Kā kurā zemē. Vairāk varu runāt par ASV. Tur precētie diakoni ir ļoti izvērsuši savu darbību. Kad mūs [ASV] apmeklēja emeritētais Ņūorleānas arhibīskaps Francis Šultī, viņš teica, ka nevar iedomāties pastorālo darbību savā diecēzē bez precētajiem diakoniem. Tur ir daudz diakonu, kas strādā pastāvīgu darbu ārpus Baznīcas struktūrām, vienlaikus iesaistoties draudzē un veicot publisko kalpošanu, bet lielākā daļa spēka aiziet ģimenei un darba vietai.
1987. gadā 19. septembrī svētais Jānis Pāvils II, apmeklējot ASV, Detroitā tikās ar pastāvīgajiem diakoniem un viņu sievām. Nezinu citus līdzīgus gadījumus. Tātad ASV šis kalpojums ir svarīgs, eksistē tas arī tādās Eiropas valstīs, kā Beļģijā un citur.
Pēc lektora svētībām pirmajiem precētā diakona kandidātiem Latvijā lasītāji mums jautāja: ar ko atšķirsies priestera un diakona kalpojums?
Diakoniem, gan pastāvīgajiem, gan tiem, kas ir ceļā uz priesterību, ir savas noteiktas funkcijas. Attiecībā uz liturģiju un uz sakramentu dalīšanu šīs normas ir vienādas gan tiem, kas ir ceļā uz ordinētu priesterību, gan pastāvīgajiem diakoniem. Proti, viņi sludina Dieva Vārdu, var būt par lieciniekiem laulībai, var apbedīt, var dievkalpojumos uzstādīt Vissvētāko Sakramentu. Turpretī ordinēts prieteris svinēs Svēto Misi, uzklausīs grēksūdzi, piešķirs Slimnieku sakramentu. Tas viss saskan ar Baznīcas likumiem. Tātad visiem diakoniem funkcijas ir vienādas. Savukārt pastāvīgajiem diakoniem atšķirībā no tiem, kas gatavojas priesterībai, specifisks ir viņu dzīves veids, viņu saikne ar draudzi.
Protams, ka viņi var būt cieši saistīti ar draudzi un diecēzes struktūrām. Tā ir daudzās zemēs. Bet pie mums, Latvijā, vairāk akcentējam viņu pamatdarba iespējas ārpus draudžu struktūrām, lai nebūtu papildu slogs draudzei, kam jau jāuztur priesteris.
Vai tas nozīmē, ka pastāvīgais diakons kalpo draudzē, no kuras nāk?
Jā, princips ir tāds, ka pastāvīgais diakons nāk no konkrētas draudzes, saņem šī prāvesta atbalstu, šī prāvesta vadībā ir iesaistījies noteiktā pastorālā darbībā, kā arī savas draudzes ietvaros saņem pastorālo praksi. Draudzei, no kuras diakons nāk, ir liela nozīme. Pastāvīgie precētie diakoni paliek šīs draudzes ietvaros un tajā kalpo, viņi ir Baznīcas pārstāvji tajā vidē, kurā dzīvo. Šie, kurus tagad redzam kā kandidātus, strādā pasaulīgu darbu, bet ļoti aktīvi iesaistījušies draudžu dzīvē, diecēžu evaņģelizācijas struktūrās.
Vai viņu formācija ir saistīta ar diecēzi un kalpošanu draudzē?
Intelektuālā formācija pārsvarā notiek RARZI, un papildus tiek piedāvāti īpaši kursi diakonu kandidātiem, kas specifiski viņu kalpošanai, piemēram, sprediķošana, liturģija, teoloģija par viņu kalpojumu. Tas ietilpst intelektuālajā formācijā. Savukārt garīgā formācija notiek atbilstoši arhibīskapa izdotajam dekrētam, tas ir, pateicoties priesteriem, kas ir nozīmēti un ar kuriem kandidātiem regulāri jāsatiekas. Pastorālā formācija pārsvarā notiek savā draudzē.
Ļoti svarīgs aspekts ir arī ģimeniskā liecība. Tai var būt izšķiroša nozīme, jo jābūt sievas piekrišanai. Ja vīrs kļūst par ordinētu personu, arī sieva un bērni iegūst lielāku redzamību un atbildību. Tāpēc svarīgs formācijas aspekts ir ģimeniskais garīgums, vienotība, saliedētība, spēja risināt un pārvarēt konfliktus. Tas ir svarīgi, jo būtu liels ieļaunojums, ja kādu ordinējam par pastāvīgo precēto diakonu, un tad sāktos problēmas viņa ģimenē – skandāli vai pat šķiršanās. Tieši tāpēc ir rūpīgi jāizvērtē kandidātu motivācija, jāsaprot, vai viņi tiešām saņem ģimenes atbalstu, vai ģimene sniedz kristīgo liecību, jo sieva un bērni arī iesaistās diakonāta liecībā.
Cik ilgs laiks paiet formācijā?
Atkarībā no katra kandidāta, ņemot vērā, cik ātri iziet formācijas kursus. Domāju, ka tie varētu būt četri līdz pieci gadi. Ja intelektuālā formācija jau ir bijusi, tad tie var būt arī tikai divi līdz trīs gadi. Tas varētu būt gadījumā, ja, piemēram, kandidāts ir katehēts, kas izgājis visus kursus, saņēmis diplomu un jūt šo aicinājumu. Patiesībā to visu regulē vietējais bīskaps, kas vēlas šo kalpojumu, jo svarīgi, lai diakons jūt piederību ne tikai savai draudzei, bet arī vietējai Baznīcai. Tā ir integrācija plašākā diecēzes dzīvē. Par to mums arī jārunā ar kandidātiem. Tas nav viņu privātais garīgums vai viņu ģimenes lieta. Tas jau kļūst publisks, tas nav tikai draudzes, bet visas diecēzes atjaunotnes jautājums.
Galu galā ar šīs Dieva aicinājuma dāvanas aktualizēšanu arhibīskaps uzskata, ka mēs parādām uzticību koncila atjaunotnes ievirzēm. Esam atvērti Svētajam Garam, kurš šo kalpošanu vēlējies.
Ja kāds vēlas kļūt par diakonu, vai jāiet pie bīskapa un par to jārunā?
Manuprāt, vislabāk, ja šis kristietis vienkārši sāktu kalpot savā draudzē, nevis dotos pie kāda runāt. Pēc tam dialogā ar savu prāvestu viņš varētu tālāk iesaistīties formācijā. Sākumā ir kalpošana, bet runāšana nāk tikai pēc tam. Ņemot vērā, ka tā ir ordinēta kalpošana, priesterim, bīskapam, garīgajiem tēviem jāizšķir, ka ne katrs, kas grib kalpot, ir ordinējams par diakonu. Tāpēc šis process ir lēns, pakāpenisks un apdomīgs. Un daudzi pārprot šo kalpošanu.
Kādā ziņā?
Uzskata, ka tas nav aktuāls, ka pietiek ar prāvestiem, laju kalpojumiem. Viņi domā - kāpēc vajag ordināciju.
Un kāpēc tad to vajag?
Es atbildētu tā: tā ir uzticība Svētajam Garam, Viņa kalpošanas piedāvātajām iespējām. Ja Bībelē šāds kalpojums bija, ja Vatikāna II koncils devis iespēju tam izvērsties, tad kāpēc mums būtu jāliek šķēršļi? Tā es arī rakstīju pirmajā vēstulē prāvestiem. Es jums nolasīšu fragmentu. Vispirms es citēju pāvestu: “Lielākā daļa diakonu darbojas draudzēs, īpaši ģimeņu aprūpē, laulāto sagatavošanā. Svarīga mūsdienās ir kultūras un izglītības sfēra, kā arī karitatīvais darbs. Baznīcai būtiski ir ne tikai sludināšana un liturģija, bet arī mīlestības daudzpusīga kalpošana.” Pēc tam es rakstu: “Līdz ar to pastāvīgie diakoni neapdraudēs jūsu draudžu finansiālo stāvokli ar papildus izmaksām. Šis ordinētais kalpojums domāts, lai vairāk izpaustos Svētā Gara harizmu dažādība, kas iespaido arī draudžu garīgo un pastorālo dzīvi jaunās evaņģelizācijas ietvaros. Ja jau Vatikāna II koncils iedzīvināja šo harizmu, vai mums būtu no tās jānovēršas? Vai pretdarbība šai harizmai nevar izvērsties grēkā pret Svēto Garu? Šos jautājumus vajadzētu nopietni pārdomāt un lūgšanā izšķirt mūsu tālāko rīcību attiecībā uz pastāvīgā diakonāta kalpojuma iespēju savā draudzē vai dekanātā.” Es saprotu, ka katram ir savas idejas, tomēr svarīgi, lai mēs ar savām idejām un pastorālo plānojumu nekavējam Svētajam Garam izpaust savu harizmu dažādību. Par to runā arī pāvests Francisks savos dokumentos.
Noslēgumā vēl vēlos piebilst, ka mums svarīga ir nevis kvantitāte, bet gan kvalitāte. Nav svarīgi, cik pastāvīgos diakonus mēs ordinēsim, bet svarīgi, ka viņi ir, ka mēs liecinām Baznīcā un pasaules priekšā, ka šāds kalpojums pastāv. Tāpēc es aicinu lūgties, lai šie kandidāti izšķiras, pieņem atbilstošu un apdomīgu lēmumu un lai kalpo pēc iespējas labāk. Lai lūgšanā pavada visas ordinētās kārtas, lai viņi kalpo, atdod Dievam godu un izpilda savu misiju. Bez jūsu lūgšanām būs grūti tikt uz priekšu. Savukārt ordinētās kārtas liecinās neordinētajām par to, ko ir saņēmušas.
Ilze Heina
Raksts no :http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/diakonats/precetie-diakoni-jauna-kalpojuma-iespeja-ari-latvija.html
Kristiešu Lieldienu datums pirmajos trīs gadsimtos bija strīdīgs, pastāvēja divas – tā saucamā Efezas jeb Sv. Jāņa Evaņģēlista tradīcija („četrpadsmitnieki”) un Romas jeb Jeruzalemes tradīcija. Pēc Efezas tradīcijas Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, kristiešu Lieldienas, svinēja četrpadsmitajā nissanā, vienlaikus ar jūdu Lieldienām, ko svin pirmajā dienā pēc pirmās pavasara pilnmēness dienas, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā šie svētki iekrita.
