Mūsdienu sadzīves kultūrā bieži saskaramies ar kailumu, kas tiek atklāts lielākā vai mazākā mērā. Vienlaikus no personīgās pieredzes zinām, ka gan citu personu atkailinātība, gan pašu kailums, pat daļējs, ļoti bieži vai gandrīz vienmēr izraisa kauna sajūtu, un tās pārkāpšana parasti nozīmē kaut kā salaušanu sevī. Tikmēr sabiedrībā bieži sastopamies ar pamudinājumu rīkoties, pamatojoties uz kailumu kā dabisku lietu. Nereti pat atsaucas uz Bībeli un cilvēku sākotnējo kailumu kā Dieva paredzētu un līdz ar to kaut ko labu. Par kādu kailumu runā Svētie Raksti un ko darīt ar kauna sajūtu?Radīšanas grāmata mums stāsta, ka pirmsākumos vīrietis un sieviete bija kaili, bet nekaunējās viens no otra (Rad 2,25). Bībeles teksts sākotnēji bija rakstīts vienlaidus un tikai daudz vēlāk tika sadalīts nodaļās un pantos, tādēļ ne vienmēr nodaļas vai pat panta sākums sakrīt ar stāsta sākumu. Minētais pants nevis beidz otro radīšanas aprakstu, bet gan iesāk tam sekojošo stāstu par pirmo cilvēku krišanu grēkā. Te nav runa par kauna trūkumu vai to, ka tas vēl nav attīstījies, bet gan par patiesu tā klātneesamību. Šie vārdi atspoguļo patiesību par to, ka pirmajiem cilvēkiem bija īpaša sava ķermeņa nozīmes apziņa un pieredze. Tieši šis sākotnējais abu kailums, bet tātad jel kādu norobežojumu un šķēršļu trūkums, ļāva viņiem pilnībā izjust savu vienotību un to, ka ir viens otram „kauls no mana kaula un miesa no manas miesas” (2,23). Šī vienotība attiecās ne tikai uz ķermenisko pieredzi, bet, pirmām kārtām, uz iekšējo, garīgo savstarpējo vienotību, pilnīgu personu savienību, kurai pat ķermenis nav šķērslis. Šajā pilnībā ķermenis ārēji izpauda cilvēka iekšējo būtību un savā ziņā bija abu personu savienotājs, bet tātad veidoja šo cilvēku vidū Dieva ieplānoto kopienu. Tas nozīmē, ka, pieminot pirmo cilvēku pārsteidzošo kailumu, autors to nesaprot naturālā nozīmē, bet gan kā īpašas personiskas attiecības, kuras ir ārpus kauna izjūtām tādēļ, ka attiecas uz cilvēka personas visdziļāko būtību, nevis apstājas tikai pie viņa „ārējām” īpašībām.
Šai pirmo cilvēku neparastajai vienotībai, kur noteikta loma ir ķermenim – Bībeles autors to izsaka ar vārdiem „bija kaili, bet tie nekaunējās”, – atbilst pilnīga, iekšēja viņu vienotība ar savu Radītāju, jo viņi sevī nēsā Viņa attēlu (1,17). Dieva priekšā cilvēks vistiešākā nozīmē ir kails, jo Viņam mūsos nepaliek apslēpts pilnīgi nekas. Vēstules ebrejiem autors saka: „Viņa vaiga priekšā nav apslēpts neviens radījums, bet Viņa acīm viss ir kails un atklāts.” (Ebr 4,13) Tātad, pārdomājot pirmo cilvēku kailumu, apzināsimies, ka tas ir labs, jo ir Dieva dots un gribēts, tomēr runa nav par miesas atkailināšanu, bet gan pilnīgu uzticēšanos vispirms Dieva personai un tad starp cilvēkiem. Runa ir par dziļu kopienu, kas veidojas starp visām šīm personām. Savukārt fiziskam kailumam ir konkrēta nozīme konkrētās cilvēku attiecībās – atšķirīga laulībā, ģimenē un tautā.
Tālākā Bībeles notikumu norise parāda, kā šī sākotnējā pilnība tiek pazaudēta un cilvēku dzīvē ienāk kauns. „Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili.” (3,7) Redzam cilvēkus jaunā dzīves situācijā, kas veidojas pēc piedzīvotās kārdināšanas un nepaklausības Dievam. Šī situācija, kuru saucam par pirmdzimto grēku, attiecas uz katru cilvēku, tā ir mana un tava situācija. Tomēr tā nav pilnībā atrauta no iepriekšējā pilnības stāvokļa, kas paliek dziļi ierakstīts katra cilvēka būtības garīgajā ģenētikā un skan kaut kur dziļumos kā ilgu pilns aicinājums.
Šajā otrajā situācijā cilvēki nevis vienkārši redzēja, bet „iepazina, ka bija kaili”. Savas miesas kailuma atklāšana un vēlme to paslēpt, bet tātad kauna pieredze, ne tik daudz ir saistīta ar ķermeņa kailumu, cik ar personīgu iekšēju attiecību ar Dievu un otra cilvēka saraušanu. Dievam naidīga ļaunuma spēka iespaidā cilvēki pretēji Kunga aizliegumam ļaujas kārdinājumam būt kā Dievs un gūt zināšanas par to, kas ir labs, bet kas ļauns (3,5). Autors šo piedāvāto zināšanu apzīmēšanai lieto vārdu, kas norāda nevis uz patiesu lietu būtības izziņu, bet gan ārēju erudīciju, kas palīdz veikli rīkoties, kļūt populāram, gūt veiksmi, uzvaru, dod tikai īslaicīgu spožumu. Veiksmes kārdinājums ņem virsroku pār uzticēšanos Dievam, bet tā rezultātā tiek iepazīts kailums kā īsta pieredze un zināšanas. Šajā gadījumā tā ir atkailinātības, bet tātad vientulības un pazemojuma pieredze. Tādēļ tā rada bailes un vēlmi paslēpties. Neļauj vairs pilnībā uzticēties Dievam un arī otram cilvēkam. Autors šeit izmanto zīmīgu vārdu spēli: runājot par kailumu, abos pantos izmanto vārdu arom (2,25; 3,7), bet, aprakstot ļaunprātīgās Čūskas būtību, dēvē to par viltīgu, kas ebreju valodā skan gandrīz identiski ar iepriekš minēto vārdu – arum (3,1). Tādējādi autors uzsver, ka cilvēks ieraudzīja un patiesas zināšanas par savu traģisko situāciju ieguva nevis Čūskas piedāvātas gudrības, bet gan pieredzētā kauna – atkailinājuma – dēļ. Cilvēki sākotnēji mēģina mazināt kauna skaudro sajūtu un slēpjas vīģes koka lapu biezoknī.
Taču kauns arī palīdz paskatīties uz sevi un notikušo. Savā ziņā otrreizēju cilvēka atkailināšanu veic Dievs, kurš izved viņu no paslēptuves un uzsāk dialogu, kas dod cilvēkam iespēju reālā gaismā ieraudzīt savu situāciju un savas rīcības traģiskās sekas. Sakārtojot šo jauno situāciju, Radītājs ietērpj cilvēku, apsedz viņa ievainojumus, pielāgo viņa aprobežojumus (3,21), sargā no pazemojuma. Šis tērps ir Dieva dotā kauna izjūta. Tieši tā izpaužas patiesa personu mīlestība. Dievs no savas puses nav sarāvis kopienas attiecības ar cilvēku, Viņa priekšā cilvēks joprojām ir kails, un Viņam ir redzamas un zināmas visas grēka izraisītās brūces un ievainojumi. Tās neļauj cilvēkam pilnībā atbildēt uz šo mīlestību, neļauj uzticēties, nereti kļūst par iemeslu jaunai Dieva mīlestības atmešanai, tomēr Viņš mūs mīl tieši tādus, kādi esam. Tādēļ pamazām pestīšanas vēstures gaitā sagatavo atjaunotnes iespēju Jēzū Kristū, kurš, būdams patiess Dievs, atkailināja sevi un pieņēma šo smago cilvēka situāciju, lai ievestu mūs no jauna pilnīgā kopienā ar Tēvu (Flp 2,6-7).
Mācīsimies atšķirt Dieva dotās patiesās zināšanas no sātana viltus gudrības. Mācīsimies atšķirt kauna izjūtu, ko kā vairogu mums ir iedevis pats Kungs, un ļauno, baiļu pilno kaunu no patiesības, kas atrauj mūs no dzīvības avota – Radītāja. Iepazīsim un mācīsimies cienīt sava ķermeņa svētumu un dziļi personīgo aicinājumu. Pieskaroties otra cilvēka ķermenim, pat ja darām to vienīgi ar acīm vai vārdiem, mēs pieskaramies viņa dvēselei. Ja darām to necienīgi un neatbilstoši Kunga gribai, ievainojam šā cilvēka dvēseli.
Tālākā Bībeles notikumu norise parāda, kā šī sākotnējā pilnība tiek pazaudēta un cilvēku dzīvē ienāk kauns. „Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili.” (3,7) Redzam cilvēkus jaunā dzīves situācijā, kas veidojas pēc piedzīvotās kārdināšanas un nepaklausības Dievam. Šī situācija, kuru saucam par pirmdzimto grēku, attiecas uz katru cilvēku, tā ir mana un tava situācija. Tomēr tā nav pilnībā atrauta no iepriekšējā pilnības stāvokļa, kas paliek dziļi ierakstīts katra cilvēka būtības garīgajā ģenētikā un skan kaut kur dziļumos kā ilgu pilns aicinājums.
Šajā otrajā situācijā cilvēki nevis vienkārši redzēja, bet „iepazina, ka bija kaili”. Savas miesas kailuma atklāšana un vēlme to paslēpt, bet tātad kauna pieredze, ne tik daudz ir saistīta ar ķermeņa kailumu, cik ar personīgu iekšēju attiecību ar Dievu un otra cilvēka saraušanu. Dievam naidīga ļaunuma spēka iespaidā cilvēki pretēji Kunga aizliegumam ļaujas kārdinājumam būt kā Dievs un gūt zināšanas par to, kas ir labs, bet kas ļauns (3,5). Autors šo piedāvāto zināšanu apzīmēšanai lieto vārdu, kas norāda nevis uz patiesu lietu būtības izziņu, bet gan ārēju erudīciju, kas palīdz veikli rīkoties, kļūt populāram, gūt veiksmi, uzvaru, dod tikai īslaicīgu spožumu. Veiksmes kārdinājums ņem virsroku pār uzticēšanos Dievam, bet tā rezultātā tiek iepazīts kailums kā īsta pieredze un zināšanas. Šajā gadījumā tā ir atkailinātības, bet tātad vientulības un pazemojuma pieredze. Tādēļ tā rada bailes un vēlmi paslēpties. Neļauj vairs pilnībā uzticēties Dievam un arī otram cilvēkam. Autors šeit izmanto zīmīgu vārdu spēli: runājot par kailumu, abos pantos izmanto vārdu arom (2,25; 3,7), bet, aprakstot ļaunprātīgās Čūskas būtību, dēvē to par viltīgu, kas ebreju valodā skan gandrīz identiski ar iepriekš minēto vārdu – arum (3,1). Tādējādi autors uzsver, ka cilvēks ieraudzīja un patiesas zināšanas par savu traģisko situāciju ieguva nevis Čūskas piedāvātas gudrības, bet gan pieredzētā kauna – atkailinājuma – dēļ. Cilvēki sākotnēji mēģina mazināt kauna skaudro sajūtu un slēpjas vīģes koka lapu biezoknī.
Taču kauns arī palīdz paskatīties uz sevi un notikušo. Savā ziņā otrreizēju cilvēka atkailināšanu veic Dievs, kurš izved viņu no paslēptuves un uzsāk dialogu, kas dod cilvēkam iespēju reālā gaismā ieraudzīt savu situāciju un savas rīcības traģiskās sekas. Sakārtojot šo jauno situāciju, Radītājs ietērpj cilvēku, apsedz viņa ievainojumus, pielāgo viņa aprobežojumus (3,21), sargā no pazemojuma. Šis tērps ir Dieva dotā kauna izjūta. Tieši tā izpaužas patiesa personu mīlestība. Dievs no savas puses nav sarāvis kopienas attiecības ar cilvēku, Viņa priekšā cilvēks joprojām ir kails, un Viņam ir redzamas un zināmas visas grēka izraisītās brūces un ievainojumi. Tās neļauj cilvēkam pilnībā atbildēt uz šo mīlestību, neļauj uzticēties, nereti kļūst par iemeslu jaunai Dieva mīlestības atmešanai, tomēr Viņš mūs mīl tieši tādus, kādi esam. Tādēļ pamazām pestīšanas vēstures gaitā sagatavo atjaunotnes iespēju Jēzū Kristū, kurš, būdams patiess Dievs, atkailināja sevi un pieņēma šo smago cilvēka situāciju, lai ievestu mūs no jauna pilnīgā kopienā ar Tēvu (Flp 2,6-7).
Mācīsimies atšķirt Dieva dotās patiesās zināšanas no sātana viltus gudrības. Mācīsimies atšķirt kauna izjūtu, ko kā vairogu mums ir iedevis pats Kungs, un ļauno, baiļu pilno kaunu no patiesības, kas atrauj mūs no dzīvības avota – Radītāja. Iepazīsim un mācīsimies cienīt sava ķermeņa svētumu un dziļi personīgo aicinājumu. Pieskaroties otra cilvēka ķermenim, pat ja darām to vienīgi ar acīm vai vārdiem, mēs pieskaramies viņa dvēselei. Ja darām to necienīgi un neatbilstoši Kunga gribai, ievainojam šā cilvēka dvēseli.
Raksts no "Katoļu baznīcas vēstnesis"
Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts
