30. jūlijā portāls Skats.LV darīja zināmu, kurš ir visnīstākais cilvēks pasaulē –Minesotas zobārsts Valters Palmers. Spriežot pēc tā, kas ap to laiku notika sociālajos tīklos, tā varēja būt taisnība. No visas pasaules pār nevienam nezināmā zobārsta galvu gāzās lamas, draudi un nelaimes vēlējumi. Viņš bija spiests slēgt savu praksi, izdzēsties no Feisbuka un slapstīties nezināmās vietās. Droši vien starp medicīnas personām pat Jozefs Mengele nav piedzīvojis tik masīvu naidu.
Ko tik briesmīgu izdarīja šis dakteris Palmers no Blūmingtonas? Par to diezgan daudz rakstīja arī mūsu plašsaziņas līdzekļi – viņš nogalināja lauvu Sesilu, vienu no Zimbabves simboliem. Samaksāja piecdesmit tūkstošus dolāru, lai to izvilinātu no rezervāta, sašautu ar bultu un tad vajātu un trenktu četrdesmit stundu, lai tikai varētu nogriezt diženo galvu kā trofeju. Parka darbinieki bīstas, ka, bez sargātāja tēta palikuši, bojā ies arī Sesila divpadsmit lauvēni[1]. Internetu aplidoja fotogrāfijas, kur briesmīgais zobārsts žilbinoši smaida pie pašrocīgi nobeigtiem degunradžiem, leopardiem, bifeļiem un citiem zvēriem.
Pirms gandrīz 2500 gadiem ne ar ko neievērojams Efesas iedzīvotājs Herostrāts pielaida uguni Artemīdas templim. Kādēļ viņam vajadzēja iznīcināt vienu no senās pasaules brīnumiem? Tādēļ, lai viņa vārdu atcerētos nākamās paaudzes. Cilvēki, kuri nespēj radīt, reizēm mēģina sevi apliecināt iznīcinot. Skumji, ka viņiem tas bieži izdodas. Veselas nācijas lepojas ar savu impērisko pagātni, ar teritorijām, ko izdevies pakļaut, un izjūt tīksmi, ka viņu ieroči spēj iebaidīt pasauli. Ломать, не строить (ārdīt, nevis celt). Ne velti senie baznīcas tēvi par galveno grēku uzskatīja lepnību. Tā tiešām nes nāvi, jo lepnību visvairāk apmierina varas izjūta, būt kā Dievam. Kur gan vēl rast lielāku varas skurbumu, kā atņemot dzīvību pēc iespējas izcilai un retai radībai? Masu sašutums par Sesila nogalināšanu ir laba zīme. Kaut gan tajā ieskanējās arī sava daļa asinskāres, tas kopumā liecina par spēju iejusties upura stāvoklī. Varbūt cilvēce ir ceļā uz vajadzīgo un svarīgo soli – aizmirst Herostrātu?
Tajās pašās dienās, kad vispasaules sašutums pret zobārstu Palmeru sasniedza virsotnes, amerikāņu organizācija Centre for Medical Progress publiskoja savas izmeklēšanas gaitā uzņemtus video, kuros redzams, kā Amerikas abortu rūpniecības flagmaņa Planned Parenthood (PP) vadoši darbinieki tirgo nedzimušo bērnu ķermeņa daļas. Pie vīna glāzes un garneļu salātiem tiek lietišķi apspriestas cenas bērnu sirdīm, plaušām, aknām, smadzenēm, salīdzinot piedāvātos 75 dolārus par “paraugu” ar citu tirgotāju cenām. “Es taču gribuLambourghini,” sitot saujā, savaldīgi pajoko PP pārstāve. Pat nezinu, vai drīkst ieteikt šo video[2]. Pārlieku nomācoši ir redzēt medicīnas personu, lietišķi sadalot bērnu pa locekļiem un ielūkoties viņa mazajās, melnajās actiņās, kas raugās pretī no šķīvja, no plaša orgānu klāsta.

Taču mūsu uzdevums nav atrisināt problēmas Amerikā. Mums jālūkojas uz sevi Latvijā. Kādēļ par to klusē mūsu mediji? Kad Saeimā virzīja ierosinājumu ierobežot abortus, deputāti aicināja mūs, Latvijas kristiešus, savākt 10 000 parakstu likumprojekta atbalstam. Bija pat sagādāti un apmaksāti notāri, vajadzēja tikai turpat baznīcā parakstīties. Kāds deputāts pēc tam teica, ka esot tiešām ticējis, ka parakstus savāks vienā svētdienā kā nieku. Latvijā taču esot 70% kristiešu. Naivi? Kādēļ klusēja Latvijas kristieši? Aiz bailēm. Kad vienā no mūsu luterāņu draudzēm mācītājs aicināja baznīcēnus parakstīties par šo likumprojektu, kāda draudzes locekle pēdējos solos pie sevis izsaucās: “Ja aizliegs abortus, ko tad darīs’?!” Lai Dievs dod, ka kļūdos, taču man šķiet, ka nevis sofisticētie argumenti par tiesībām uz reproduktīvo veselību, bet šis neplānotais izsauciens no dziļumiem vispatiesāk izteic iemeslu, kādēļ pat kristieši ir tik bikli un neizlēmīgi, aizstāvot bērnus ceļā uz saules gaismu. Pirmatnējas bailes. Ja nu man gadās, ko tad darīs’? Kristīgajā reliģijā atbildei it kā būtu jābūt skaidrai – dzīvos’ saskaņā ar ticību, ievēros’ baušļus. Taču mēs mēdzam nebūt gatavi savas ticības prasības attiecināt uz sevi, ja tās prasa pieņemt krustu, ko radījušas mūsu pašu izvēles. Šis tad ir iemesls, kādēļ nav nevietā tālās Amerikas notikumus pārdomāt arī Latvijas “Svētdienas Rītā”. Bailes attiecināt ticības principus uz paša dzīvi var aizvest tālu un zemu. Kādā brīdī, acīm atveroties, var nākties teikt kā Dorotijai: “Toto, man ir sajūta, ka mēs vairs neesam Kanzasā”[5], bet daktera Moro salā[6]. Apustulis Jānis saka – baiļu nav mīlestībā, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes[7]. Domāju, ka viņš runā par mīlestību uz Kristu.
[1] Pētnieku grupa no Oksfordas universitātes ir novērojusi, ka laimīgā kārtā lauvēnus pašlaik uzņēmies aizstāvēt nošautā Sesila brālis.
[2] https://youtu.be/Xw2xi9mhmuo
[3] http://www.lifenews.com/2015/07/30/obama-spokesman-no-evidence-planned-parenthood-acted-unethically-by-selling-aborted-babies/
[4] http://dailycaller.com/2015/08/04/new-planned-parenthood-transcript-nurse-admits-its-fun-to-dissect-fetuses/#ixzz3ht4iYTgJ
[5] No 1939. gada filmas The Wizard of Oz, kur virpuļviesulis Dorotiju kopā ar sunīti Toto un viņu māju aizpūš uz Burvju zemi.
[6] Herberta Velsa romāns par salu, kuru apdzīvo vivisekcijas ceļā radīti puscilvēki-puszvēri.
[7] 1Jņ 4:18
Raksts no : http://www.svetdienasrits.lv/2015/08/08/celojums-uz-moro-salu/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru