Svētā Alberta svētki Rīgas Sv.Alberta draudzē.

Ātriem soļiem ir aizsteigusies vasara, kas vieniem asociējas ar atvaļinājumu, brīvdienām, citiem ar svētceļojumu laiku. Pamazām zelta rudens zaudējis savas košās krāsas un dabā dominē pelēkbālie toņi. Rīgas Sv.Alberta draudzei novembris vienmēr paliek atmiņā ar tās aizbildņa Alberta Lielā svētkiem un arhibīskapa vizitācijām. Baznīcas doktors bīskaps Alberts vienmēr ir izraisījis sajūsmu par plašajām zināšanām dabaszinātnēs, filozofijā, teoloģijā. Viņam nebija nekādu šķēršļu apvienot zinātni ar baznīcas mācību, caur zināšanām un uzticīgo kalpošanu kļūstot par Baznīcas Svēto. Viņa vispusīgo zināšanu un svētuma slava, kas apvienota ar iemantoto personisko cieņu un priestera amatu, cēlā priekšzīme visiem rāda, ka starp ticību un zinātni, starp patiesību un vispārējo labumu, starp dziļu mācību un svētumu nav ne mazākās pretrunas, bet gan visciešākais sakars.

        Arī šogad, 12.novembrī Rīgas Sv Alberta draudzē tās aizbildņa Alberta Lielā svētku svinības bija apvienotas ar arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča vizitāciju, kuras laikā varēja saņemt Iestiprināšanas Sakramentu. Sakot uzrunu Sv.Alberta draudzei, arhibīskaps aicināja uztvert šo apmākušos un lietaino dienu caur pozitīvo prizmu, lietu pielīdzinot Dieva žēlastībai, kura ielīs ticīgo dvēselēs dievkalpojuma laikā.

        Uzsākot sprediķi pēc evaņģēlija par gudrajām un negudrajām līgavām (Mt 25, 1-13), Zbigņevs Stankevičs atgādināja par draudzes aizbildņa Svētā Alberta plašajām zināšanām, kuram gudrība no svētas dzīves apvienojās ar gudrību labā nozīmē, ko dod zinātne, piemetinot ka, ka baznīcas uzdevums ir sludināt gudrību, kas nāk no augšienes, šķīstu un labvēlīgu, kas netiesā, bet pamāca, bet lai gudrība varētu iemājot katra cilvēka sirdī, būtu nepieciešams cilvēka iekšējais godīgums, atsaucība, bez ārējās izlikšanās. Viņš salīdzināja eļļu, kas dod gaismu jaunavu lampām ar dievišķo gudrību un darvu, kas bez gaismas dod dūmus un smaku, jeb ļaunā gudrību caur skaudību, nenovīdību un cilvēku tiesāšanu. Arhibīskaps mudināja katram vēlēties saņemt  gudrību no Dieva, bet lai to varētu realizēt, vispirms vajadzētu nostāties Dieva priekšā visā patiesībā, atbrīvojoties no grēka, piemēram, izmantojot Gandarīšanas Sakramentu, kā otru soli iesakot alkas pēc dievišķās gudrības un tad jau šī gudrība pati nāks iemājot sakārtotā mājoklī. Analizējot lasījumus, Zbigņevs Stankevičs skaidroja, ka eļļu vēl var pielīdzināt ticībai, labajiem darbiem, atgriešanās augļiem, tiem tikumiem, kurus ir izstrādājusi dzīve, sekojot Jēzum Kristum, un kurus nevar paņemt no citiem vai nopirkt tirgū, tādējādi gudrs ir tas cilvēks, kas nevis izrādās ar ārējām lietām vai gudrību, bet tas, kurš gādājis par eļļu lampām - kurš skatās uz savu dzīvi kā Dieva dāvanu. Viņš uzsvēra, ka Jēzus Kristus ir pestītājs, kurš ne tikai atbrīvo cilvēku no ļaunuma tā dvēselē, bet arī dziedina no fiziskā ļaunuma – no slimībām, atdodot cilvēkiem viņu cieņu, no kā var saprast, ka Dievs dod orientāciju cilvēku dzīvēs un izgaismo to jēgu, bet zinātne bez Dievišķās gudrības nenes svētību un tika salīdzināta ar džinu, kas izlaists no pudeles, cenšoties pārkāpt Dieva noteiktās robežas un radīt visu, ko iespējams, neņemot vērā, ka tas var būt kaitīgs cilvēkam.

Pēc sprediķa visiem, kas bija vēlējušies un izgājuši speciālo apmācību, bija iespējams pieņemt Iestiprināšanas sakramentu. Ar rokas uzlikšanu un vieglu uzsitienu pa vaigu iestiprināmie tika ievadīti jaunā dzīves posmā. Arhibīskaps atgādināja visiem klātesošajiem, ka saņemot Dieva dāvanas, tās uzliek arī pienākumus, jo Baznīca netika radīta tikai viņas pašas dēļ, bet Debesu Valstības dēļ un iestiprināmie tiek iestiprināti, lai varētu nest labo vēsti, izplatītu Dieva valstību pasaulē. Viņš atgādināja, ka izplatīt Dieva valstību pasaulē, nozīmē, pirmkārt, rūpēties par savas dvēseles iekšieni, atbildību par savu ģimeni, vīru, sievu, bērniem un tad, cik tālu vēl atļauj resurss, dot kristīgās dzīves liecību, kurā vispirms būtu vēlams liecināt par Dieva darbiem savā dzīvē, ko pārveidojis, no kā ļāvis atteikties, kādas atkarības uzvarēt un tikai tad, ja sarunu biedram ir interese turpināt sarunu, pasludināt Evaņģēliju. Zbigņevs Stankevičs salīdzināja Iestiprināšanas Sakramentu ar talentu, ko Jēzus līdzībā stāsta Evaņģēlijā, cerot, ka talents tiks pavairots nevis norakts zemē, un šodien iestiprinātie šo talentu ir saņēmuši un var likt lietā dažādos virzienos arī šajā pašā draudzē vai nu kalpojot par ministrantiem, dziedot korī, pievienoties dažādām kopienām, piemēram, Neokatehumenālajam Ceļam, kurš aktīvi evaņģēlizē gan lieldienu laikā gan citos periodos, šajā kopienā kristieši ir atvērti dzīvībai par ko liecina viņu ģimeņu kuplais bērnu pulciņš, kurus var redzēt arī šajā Misē piekalpojot, vai solu rindās, tāpat var pievienoties Marijas leģionam, vai sludināt Evaņģēliju caur žēlsirdības darbiem Caritas grupā, citie vārdiem sakot, atrodot savu nišu Dieva Valstības izplatīšanas misijā.

    Mises noslēgumā draudzes prāvests un tās locekļi pateicās arhibīskapam par vizitāciju, par stiprinājumu ticībā un eļļas krājumu-mīlestības papildinājumu draudzes locekļu eļļas lampiņās, lai viņi apgaismotu savus ceļus pie Dieva.

Rakstu var lasīt arī: https://albertadraudze.lv/wp-content/uploads/2017/11/2017_advents.pdf   

Romualds Beļavskis