Kur ir mana sirds?

Ja vakara stundā gribam pasēdēt pie televizora, var gadīties, ka turpat vai katrā latviešu kanālā būsim spiesti skatīties kādu šovu vai zelta drudzi, kas cilvēku miesas un acu kārībai uzbur pasauli, kādā nav iespējams dzīvot, kas sēj sirdī ilgas pēc nepiepildāmas dzīves lepnības un eventuāli rada tumšu vilšanos un neapmierinātību. Nespēju iemīlēt savu dzīvi. Skrienot pavadā dziņai iegūt pēc iespējas vairāk, vieglāk un tūlīt, cilvēks nevar neieskriet strupceļā. Diemžēl gāžoties tādi aizrauj līdzi citus, kas ne pie kā nav vainīgi. Kristus aicinājums iegūt dzīvības gaismu sekošanā viņam, ir aicinājums palūkoties garīgām acīm pēc patiesām vērtībām, ko kodes un rūsa nemaitā un ko zagļi nerok un nezog, kas nesadeg ugunī un nezūd krīzēs.

Kristus saka: „Kur ir tava manta, tavs dārgums, tur būs tava sirds.“ Kristus ir izcīnījis mums valstību. To neviens mums nevar nolaupīt. Ja tā ir mūsu dārgums, tad mūsu sirds ir drošībā. Mūsu sirds var būt pie zūdošām, krīzēm pakļautām lietām, pie acu kārības un dzīves lepnības, bet tad tā būs mūždien neremdināma un izbiedēta. Un mūsu sirds var būt arī pie tā, kas ir mūžīgs – pie mūsu attiecībām ar Dievu, uzticot viņam izlemt, kam mums būt un kas mums pieder. Paļauties, ka viņš gādās par mums un neuzliks pārbaudījumus, kādus nespējam panest. Apzināties, ka tam, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, arī krīzes un satricinājumi.

Mūsu sirds var būt pie Dievā sakņotām attiecībām ar mīļajiem cilvēkiem, ģimeni, draugiem, līdzcilvēkiem. Gribētos sacīt, ka tā var būt arī pie tīras, gaišas, starojošas savas valsts idejas – arī brīžos, kad tā vairāk redzama ticībā, ne skatīšanā.

Latvijai deviņdesmit. Dzimšanas dienā mēdzam kaut ko dāvināt. Nav vienkārši atrast piemērotu, cienīgu dāvanu, turklāt bieži gadās, ka atrodam gan kaut ko tiešām smalku un vērtīgu, bet nevaram to atļauties. Kādu dāvanu pasniegt dzimšanas dienā savai valstij? Jubilejas lozungs grib pateikt priekšā: „Iededzies par Latviju!“ Mans amata brālis Juris Rubenis, uzrunājot Nacionālās lūgšanu brokastis, sacīja aptuveni tā: „Vislabāk uzdāvini Latvijai vienu labāku, godīgāku, pacietīgāku, mīlošāku, garīgāku cilvēku – sevi pašu!“ Tā ir visvērtīgākā dāvana savai valstij, kuru mēs varam atļauties.

Atbilde uz mūsu sabiedrības problēmām, krīzēm un izaicinājumiem būsim mēs paši. Taču lūkosim kāda atbilde mēs būsim. Vai mēs būsim mūsu cilvēcīgo baiļu, sarūgtinājuma un nespēka atbilde vai arī Dieva Svētā Gara atbilde – droša, paļāvīga, apgaismota un cerībā priecīga. Ļausim viņam mūs veidot par cilvēkiem Kristus līdzībā. Iemirdzēsimies Latvijai Kristus gaismā. Uz to lai Dievs mūs svētī!

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa Rīgas Domā 18.11.2008//