Mīlestības pieredze ir kaut kas individuāls, ļoti personisks. Ēriks Froms skaidro, ka „mīlestība nenozīmē tikai būt mīlētam, mīlestība nozīmē arī mīlēt otru cilvēku.” Cilvēks, mīlot otru, mācās mīlēt. Mīlestība nekad nevar palikt tāda, kāda tā bija sākumā, - tai vajag pārveidoties un attīstīties. Tikai rodas jautājums: vai mīlestība attīstās uz augšu vai slīd uz leju? Vai mīlestība kļūst aizvien pilnīgāka, brīvāka, patiesāka, stiprāka, vai arī tā kļūst ierobežotāka, arvien nabadzīgāka, banālāka, parādās tieksme kontrolēt otru? Tas, vai mīlestība kļūs par dzīvības un prieka avotu vai pārvērtīsies par akmeni, ir atkarīgs no katra cilvēka.
Jānis Pāvils II enciklikā Redemptor hominis rakstīja: „Cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības.” (RH 10) Cilvēks dzīvo tikmēr, kamēr kāds viņu vēl mīl, un, kad neviens viņu vairs nemīl, viņš mirst, - viņš vairs nedzīvo, tikai veģetē. Tāpēc ļaunais gars no visa spēka cenšas cilvēku pārliecināt, ka neviens viņu nemīl un ka viņš nav mīlestības vērts, tostarp, ka arī Dievs viņu nemīl. Sātans dara visu iespējamo, lai iznīdētu mīlestību. Tieši tādēļ viņš uzbrūk ģimenei – „mājas Baznīcai”, kur cilvēku sirdīs aug Jēzus, kur vairojas mīlestība.
Visskaistākā mīlestības izpausme ir piedošana. Kur nav piedošanas, tur nav patiesas mīlestības un miera. Apustulis Pāvils laulātajiem saka: „Lai jums saule nenoriet dusmojoties.” (Ef 4,26) Ar šiem vārdiem viņš mudina izlīgt citam ar citu, pirms iestājas vakars (uzreiz, tajā pašā dienā). Nepiedošanas dēļ daudzi laulātie dienām, pat nedēļām nerunā viens ar otru. Kāds ir teicis: „Ja tu gribi būt laimīgs tikai vienu stundu, vari atriebties, ja tu gribi būt laimīgs visu dzīvi un arī mūžību, tad piedod. „Piedošana nav tikai jūtas – tas galvenokārt ir gribas akts. Mīlot mēs meklējam nevis savu labumu, bet darām visu, lai otram būtu labi. Nevar patiesi mīlēt bez piedošanas. Piedod, un tu radīsi iekšējo mieru un prieku!
Ģimenes līdzdalība Kristus karaliskajā funkcijā galvenokārt izpaužas savstarpējā mīlestībā un piedošanā. Tieši ģimenē cilvēks mācās pieņemt otru tādu, kāds viņš ir – mīlēt viņu, cienīt un piedot. Ģimenes uzdevums ir pieaugt savstarpējā mīlestībā, ģimenes locekļiem ikdienā rūpējoties citam par citu, pacietīgi kalpojot un īpašas rūpes veltot tiem, kas ģimenē ir slimi, ar invaliditāti un gados veci. Cilvēki, kas būs uzauguši šādā tuvākmīlestības garā, būs dāsnu, nesavtīgu sirdi un steigsies palīgā ikvienam cilvēkam, kam tas nepieciešams.
//Fragmeti no priestera Andra Ševeļa raksta "Ģimenes, atveriet durvis Kristum!" - Katoļu kalendārs 2015//
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru