Kāpēc Baznīca ir apustuliska?

Kāds mums ir sakars ar to, ko savā laikā izdzīvoja Kristus apustuļi? Vai mēs apzināmies Baznīcas nozīmi un vērtību? Vai esam misionāri ar saviem vārdiem un jo sevišķi ar savu dzīvi? – šos jautājumus izvirzīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā.Baznīca, kas noslēdzas sevī un savā pagātnē, un kas tikai pievērš uzmanību nenozīmīgām rīcības normām, noliedz savu īsto identitāti – viņš uzsvēra.

Vai esam kādreiz domājuši par to, ko nozīmē jēdziens „Baznīca ir apustuliska”? Varbūt kāds par to ir padomājis tikai būdams svētceļojumā Romā, kur apustuļi Pēteris un Pāvils atdeva savu dzīvību par Kristu. Apliecināt, ka Baznīca ir apustuliska nozīmē atzīt to dziļo un būtisko saiti, kas to vieno ar apustuļiem – ar 12 vīriem, kurus Jēzus paaicināja pie sevis, lai tie būtu ar Viņu, un lai sūtītu tos sludināt (sal. Mk 3, 13-19). Francisks norādīja, ka vārds „apustulis”, kas nāk no grieķu valodas, nozīmē „sūtītais”.

Apustulis ir cilvēks, kurš tiek sūtīts kaut ko darīt – viņš sacīja. Jēzus izvēlējās un paaicināja apustuļus, lai tie turpinātu Viņa darbu, tas ir, lai lūgtos – un tas ir pirmais apustuļa uzdevums – un lai sludinātu Evaņģēliju, kas ir otrais uzdevums. Tas ir svarīgi, jo runājot par apustuļiem, varam padomāt, ka tie nāca tikai sludināt un darīt daudz darbu. Taču būt par apustuli vispirms nozīmē lūgties un tikai tad sludināt Evaņģēliju. Mums visiem, ja vien gribam būt apustuļi, vajadzētu uzdot sev jautājumu: Vai es lūdzos par pasaules pestīšanu? Vai es sludinu Evaņģēliju? Tā ir apustuliskā Baznīca! Ar apustuļiem mūs vieno būtiska saikne!

Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās trīs aspektiem. Pirmkārt, Baznīca ir apustuliska, jo tā ir dibināta uz apustuļu pamatiem. Tā balstās uz viņu sludināto vārdu, viņu lūgšanu un viņu autoritāti, ko tie saņēma no Kristus. Tāpēc mūsu ticība pamatojas nevis uz kādu ideju vai filozofiju, bet uz pašu Kristu. Bez Kristus Baznīca nevar pastāvēt! Jēzus ir Baznīcas balsts – uzsvēra pāvests. Otrkārt, Baznīca ir apustuliska, jo tā glabā un nodot tālāk no apustuļiem dzirdēto vārdu un mācību – viņu atstāto ticības mantojumu. Šajā mantojumā, ko Baznīca glabā, ietilpst Svētie Raksti, mācība, sakramenti, garīgo ganu kalpojums. Tādā veidā mēs varam saglabāt savu uzticību Kristum un ņemt dalību Viņa paša dzīvē. Treškārt, Baznīca ir apustuliska, jo tā ir sūtīta sludināt Evaņģēliju visai pasaulei. Tā turpina misiju, ko Jēzus uzticēja apustuļiem. Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka Kristus aicina mūs visus doties pretī saviem līdzcilvēkiem. Viņš mūs sūta iet un nest visiem Evaņģēlija priecīgo vēsti.

Pāvests salīdzināja Baznīcu ar upi, kas tek cauri gadu simteņiem, attīstās, apūdeņo, taču tās ūdens visu laiku iztek no avota, kas ir dzīvais Kristus. Viņa vārdi ir nezūdoši, jo Viņš ir mūžam dzīvs. Francisks uzsvēra, ka Jēzus vienmēr ir mūsu vidū. Viņš dzird mūs un klausās. Šodien Viņš ir ar mums kopā. Viņš mājo mūsu sirdī. Baznīca ir skaista, jo tās vidū mājo pats Jēzus. Par to ir vērts padomāt. Svarīgi, lai mēs novērtētu Baznīcas dāvanu! Tieši Baznīcā satiekam Kristu. Neskatoties uz dažādām grūtībām, problēmām, mūsu vājībām un grēkiem, tieši Baznīca atklāj mums Kristus vēsti. Svētais tēvs aicināja pārdomāt, vai mēs, kristieši, esam īsti misionāri, vai varbūt esam ieslēgušies savās baznīcās? Varbūt esam sakristejas kristieši, vai kristieši tikai vārdos, kuri dzīvo kā pagāni? Pāvests apliecināja, ka šos jautājums viņš uzdod arī pats sev, un vēlreiz atkārtoja, ka esam aicināti lūgties un sludināt Evaņģēliju ar savu dzīves piemēru un vārdiem. Tā ir apustuliskā Baznīca.

//Fragmenti no pāvesta Franciska sprediķa 16.10.2014//