Puzle, kristieša izstrādājums un cik ilgi gaidīt.

Kad domājam, cik dažādi esam un cik dažādi ir mūsu dzīves uzdevumi, prātā nāk spēle, ko nelatviskā vārdā dēvē par puzli. Tur daudzi gabaliņi ir jāsaliek vienā bildē. Līdzīgi mums katram ir no dažādiem gabaliņiem jāsaliek sava personība un sava dzīve. No sevis pašiem kā no gabaliņiem mums jāsaliek sava sabiedrība, sava valsts. Bet, lai saliktu puzli, ir vajadzīgs oriģinālais attēls, pēc kura vadīties. Bez tā nekas neizdosies. Kristus nav vēsture. Dieva vārda vēsts nav vēsture. Tas ir oriģinālais attēls, pēc kura salikt savu dvēseli, savu dzīvi un savu sabiedrību.

Tagad nereti saka, ka tas esot novecojis stāsts un piedāvā citus stāstus. Piemēram, stāstu par bārdainu sievieti, kas uzvar Eiropas dziesmu konkursā un saka: “Mūs nekas vairs neapturēs!”. Nenoliedzami, krāšņš šovs, liels viena cilvēka veiksmes stāsts. Bet kādu dzīvi, kādu sabiedrību un kādu dvēseli mēs varam salikt pēc šī stāsta. To neviens nevar ne iztēloties. Kristus joprojām saka: “Nāciet pie manis, kas esat iztvīkuši un nopūlējušies. Es jūs gribu atvieglināt” Es gribu atvieglot jūsu neiespējamo misiju – salikt Latviju no šķietami nesaderīgiem gabaliņiem. Lūk, ekumeniskais dievkalpojums, kur dažādu tautību un konfesiju piederīgie saskaņā un sadraudzībā svin savas valsts jubileju. Kādēļ lai visi nevarētu tāpat?

Noslēgumā vārds maniem līdzkristiešiem. Kad stāvam veikalā pie plaukta un pērkam sieru, mēs rūpīgi raugāmies, lai tas tiešām būtu siers nevis siera izstrādājums. Līdzīgi Dievs, kad stāv pie plaukta ar uzrakstu “kristieši”, viņš meklē tajā kristiešus nevis kristiešu izstrādājumus. Tie, kas esam kristieši, un mēs paši aptaujās esam teikuši, ka esam apmēram puse tautas, mums jādzenas, lai būtu kristieši pa īstam, ne tikai vārda pēc, kam uzkrāsoti pāris otas vilcieni kristietības. Kristieša izstrādājumi. Pasaulīgi cilvēki, kam piemīt divas, trīs kristīgas iezīmes.

Ja sūdzamies, ka Latvija kļuvusi pārāk negarīga – atcerēsimies Gandija vārdus: „Mums jākļūst par pārmaiņām, kuras gribam redzēt savā tautā.“ Mums jābūt piciņai rauga, kas saraudzē visu mīklu. Mēs esam Latvijai vajadzīgi. 18. novembrim nevajag būt dienai, kad viens pamāca citus vai cits uz citu rāda ar pirkstu. Vienkārši vajadzētu katram – arhibīskapam, zemniekam, ministram, karavīram, skolotājam – padomāt, kāds klikšķis manā galvā Latvijai ir vajadzīgs.

Kāds skolnieks vaicāja skolotājam: „Vai ilgi vēl jāgaida, kamēr kaut kas mainīsies uz labu?“ Skolotājs atbildēja: „Ja gaidīt, tad ilgi.“

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa 18.11.2014 //http://arhivanags.blogspot.com/2014/11/klikskis-kas-latvijai-vajadzigs.html