Kas es esmu un kas ir manas dzīves centrā?

„Ja cilvēkam nav izvirzīto mērķu dzīvē, tad viņš nezina kā dzīvot,” saka priesteris Andris Ševels. Diemžēl, papētot apkārtējos, mēs visbiežāk pamanām cilvēkos ļaunumu, depresiju, cilvēks ir neapmierināts ar esošo dzīvi, un viņa dvēselē valda tukšums, jo nav vērtību izjūtas. Ar ko tas ir saistīts? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar dzīves jēgu. Daudzi no mums neaizdomājas, kāpēc mēs dzīvojam. Ja pilsētas ielās pajautāt cilvēkiem uz kurieni viņi dodas, tad lielākā daļa atbildēs: uz veikalu, darbu, skolu, ciemos. Maz kas atbildēs, es nezinu kur eju. Par tādiem cilvēkiem noteikti var padomāt, ka viņi ir pazuduši sabiedrībā un pārdzīvo ļoti dziļas emocijas.

Radot cilvēku Dievs ir iedibinājis noteiktu kārtību, bet mūsdienu sabiedrības traģēdija ir tā, ka šī kārtība ir izjaukta, pirmajā vietā noliekot izklaidi un darbu, nevis Dievu un ģimeni. Ja gājējus pajautāt par dzīves mērķiem, tad lielākā daļa atbildēs: „Es nezinu!”. Tas noteikti ir smags jautājums un mūsdienu cilvēkam, kuram apkārt ikdienā notiek vairāki notikumi nav laika aizdomāties par tik nopietnām lietām. Atbilde uz šo jautājumu ir atslēga no durvīm, aiz kurām slēpjas dzīve bez depresijas, ļaunuma, skaudības un tukšuma dvēselē... Ja cilvēkam nav izvirzīti svarīgākie dzīves mērķi, tad viņš nezina kā dzīvot un ikdiena pārvēršas haosā.

Svētajos rakstos ir teikts, ka jābūt līdzsvaram starp cilvēka ķermeni un dvēseli. Šeit iet runa par materiālo un garīgo dzīvi. Šodien ir daudz materiāli nodrošināto cilvēku, kuri izjūt tukšumu dvēselē. Dvēseles tukšums ir saistīts ar pārdzīvojumiem. Cilvēkus nepriecē labs darbs, ģimene, jo viņiem nav garīgo vērtību. Ja cilvēks dzīvo tikai materiālo labumu dēļ, tad viņš saprot, ka dzīve ir īsa un visu, ko daudziem gadiem ir krājis nevar aiznest līdzi. Ar katru dienu cilvēks tuvojas nāvei, tāpēc viņam obligāti jāatbild uz jautājumu: Kas es esmu? Kāpēc dzīvoju? Ja dzīvē nav noteiktu mērķu, tad tai nav nekādas jēgas.
Vienīgais, kurš mūs spēs izglābt no bezjēdzības ir Jēzus Kristus, kurš caur nāvi un augšāmcelšanos parādīja cilvēka īsto dzīves jēgu. Ticība sniedz cilvēkam sapratni, ka dzīve ar nāvi nebeidzas, jo sākas mūžība. Tāpēc veltītais laiks šajā dzīvē jāizmanto lietderīgi, tādā veidā cilvēks sapratīs, ka mūžība ir dzīve Mīlestībā. Tas nozīmē, ka cilvēkam uz Zemes jādzīvo mīlot tuvākos un Dievu, tikai tad cilvēks varēs pāriet no dzīves mūžībā.
Bieži atceros kādu gleznu, kuru redzēju muzejā Ļubļinas pilī. Gleznā bija attēlots Kristus, kas stāvēja uz viena no slavenākajiem Londonas tiltiem. Kristus ar izplestām rokām vērsās pie ļaudīm, aicinot nākt pie Sevis. Bet cilvēki gāja garām, nepievēršot Viņam nekādu uzmanību. Tikai viena meitene bija apstājusies un raudzījās uz Viņu.
Šī zīmīgā glezna man nāk prātā, sastopoties ar cilvēkiem, kuri liek domāt par problēmu, kas lēnām, bet neatlaidīgi kļūst aizvien manāmāka – mūsdienu kristiešu vienaldzību pret Kristu, Baznīcu un ticību. Šodien pasaulei piemīt tieksme Dievu pabīdīt malā un ticību uzlūkot kā ikviena cilvēka privātu lietu, kurai nav nozīmes sabiedrības dzīvē. Taču bez Dieva cilvēks kļūst par mazo dievu pats sev, kļūst par pašpietiekamu karali, kas vairs nejūt vajadzību veltīt sevi un pasauli Dievam, bet gan upurē pasauli sev un noliek to pie savām kājām.
Mums vienmēr jābūt gataviem stāties pretī kārdinājumam koncentrēties uz sevi, uz savām vajadzībām un vēlmēm, lai gan tā ir mūsu dabiskā tieksme. Tāpēc Baznīcas tēvi uzskatīja, ka pats svarīgākais vārds kristietībā ir „atgriešanās” (grieķu val. metanoia), kas nozīmē ierādīt Dievam pirmo vietu savā dzīvē, mainot savu domāšanas un rīcības veidu, kad cilvēks pārstāj būt par savas dzīves centru, pārstāj tiekties tikai pēc savas laimes un savu plānu īstenošanas, bet ir gatavs būt atkarīgs no sava Radītāja. Runājot par garīgo cīņu, Dieva Vārds un lūgšana ir tās lietas, kas dod cilvēkam spēku uzvarēt cīņā. Kristietis nevar būt remdens. Ticībai ir jābūt mīlestības liesmai, kas deg viņa sirdī un sasilda arī citus cilvēkus. Dāvājot savas mīlestības uguni citiem, sākas evaņģelizācija.”

Fragmenti no priestera Andra Ševeļa intervijas - GOROD.lv :„Ja cilvēkam nav izvirzīto mērķu dzīvē, tad viņš nezina kā dzīvot,” un raksta „Kas ir Tavas dzīves centrā?” - katolis.lv.

http://lat.gorod.lv/zinas/183265-priesteris-andris-sevels-ja-cilvekam-nav-izvirzito-merku-dzive-tad-vins-nezina-ka-dzivot#ixzz3Mbo7yfrV
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/spredikis/136-kas-ir-tavas-dzives-centra

Aizstāvēt savas vērtības, nevis pārņemt piedāvāto

Rietumu civilizācija ar tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir aizstājusi dvēseles izaugsmi, šādu viedokli intervijā "Dienai" paudis luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags.

"Daudzi Eiropā dzīvojošie vairs neuzskata sevi par piederīgu nekam kristīgam. Diskusijās par Satversmes preambulu vislielākie protesti bija pret kristīgo vērtību pieminēšanu. Kristīgo sakņu noliegums tagad ir gandrīz kā parole iekļūšanai ložā, kas sevi uzdod par eiropeisko eliti. Man gan šķiet, ka tā tiek veidota kaut kāda "Jauneiropa", jo īstā Eiropa ir izaugusi ar kristīgo ticību un tās vērtībām," sacījis mācītājs.

Vanaga vērtējumā, bruņotie konflikti starp valstīm, kas it kā pat pieder pie vienas konfesijas, demonstrē, kā kristīgās vērtības tiek sabradātas, kad prātu aizmiglo lepnība un impēriska diženuma alkas. "Nacionālisms var būt veselīgs kristīgo tikumu iemauktos, nevis otrādi. Karš Eiropas vidū ir ļoti atskurbinošs cilvēkiem, kas tic cilvēces progresam un mūsdienu cilvēka izsmalcinātībai, vai ne? Apgaismotā XXI gadsimta realitāte nereti ir barbariskāka nekā "tumšie" viduslaiki," piebildis arhibīskaps.

"Tehnoloģijās progress ir nenoliedzams, taču tajos pašos padomju laikos neviens pa skolu nestaigāja, apšaudams klases biedrus un skolotājus. Man liekas, ka Rietumu civilizācija tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir pieņēmusi par aizstājēju dvēseles izaugsmei. Tas ir bēdīgi, jo tehnoloģijas var būt lielisks palīgs dvēseles attīstībai. Meklētājs var stundas laikā sazināties ar izciliem meistariem otrā pasaules malā un veselu bibliotēku nēsāt līdzi telefonā. Diemžēl šīs iespējas daudz vairāk tiek lietotas dvēseles noplicināšanai. Bet intelektuālisms bez gudrības ir cinisks un destruktīvs," uzskata Vanags.

"Var likties vilinoša brīvība. Taču no piederības kopībai, kopīgām vērtībām cilvēks gūst identitāti, apzinās saknes. Palaižot visu vaļā, viņš paliek viens un nokļūst kā brīvā kritienā. Kur es piederu ar savu personīgo morāli? Kas es tāds esmu? Eiropietis? Neprātīgie sociālie eksperimenti, kas nāk pār mums, kopš "atgriezāmies Eiropā", drīzāk ir vēl viens cēlonis pūkas sajūtai. Vai ir vēl kas stabils, kam uzticēties?" turpinājis Vanags.

"Lūk, domāju, ka esmu vīrietis, bet uzzināju, ka esmu "cispersona". Domāju, ka esmu tēvs, bet izrādās, ka "vecāks numur divi". Visu mūžu esmu uzskatījis, ka man kā vīrietim pienākas apgādāt ģimeni un censties būt sievai par balstu un mūra sienu, bet izrādās, ka tās ir manas seksistiski šovinistiskās ambīcijas un neizpratne par dzimumu lomām, ka īstenībā man vajadzētu palaikam nolakot nagus un saukties par Janīnu," par sabiedrības tikumiem sūrojies arhibīskaps. "Un šīs jau ir tikai dažas nesen aktualizētas lietas. Pārgrozīt grib daudz ko, kas reiz bijis mēraukla un atskaites punkts. Ja es šīs idejas sāktu ņemt nopietni, droši vien arī sajustos kā pūka vējā. Taču visam jau nav jātic. Vienkārši zināt, kas esmu, turēties pie tā, kas izturējis gadu tūkstošus, klausīties ja ne Dieva, tad vismaz veselīgā saprāta balsī. Tāpēc bija pareizi Satversmes preambulā nosaukt vārdā mūsu saknes un vērtības. Eksperimentētāju grupa patiesībā ir neliela, tikai "labi konektēta". Viņus jāsāk uztvert nopietni, kad tie cenšas iespiesties likumdošanā un mūsu ģimenēs. Savas vērtības jāaizstāv."

Rīga, Piektdiena, 2014. gada 19. decembris, LETA - nacionālā informācijas aģentūra.

http://apollo.tvnet.lv/zinas/vanags-rietumi-ar-tehnologiju-izaugsmi-un-intelekta-attistisanu-ir-aizstajusi-dveseles-izaugsmi/676084

Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu

Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs. Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgaā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām - Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

Tauta ir dārgums vēl arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms, vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa 18.11.2012 Rīgas Domā//

Vīru konference Bruknas muižā

No 5. līdz 7. decembrim Bruknas muižā norisinājās kristīgā vīru konference. Pateicoties priestera Andreja Mediņa atsaucībai un labvēlībai, Kalna Svētību kopienas viesmīlībai, mājīgajās muižas telpās uz trijām dienām tika izmitināti un pabaroti ap 70 vīri, kuri centās izprast attiecības ar Dievu Tēvu un savu kā vīrieša lomu mūsdienu sabiedrībā.

Pēc dalībnieku reģistrācijas un Svētās Mises jezuītu tēvs Aļģis konferences dalībniekiem atklāja jezuītu garīguma pamatus. Ļoti svarīgu nozīmi jezuītu dzīvē ieņem paklausība. Ņemot piemēru no svētā Ignācija no Lojalas, jezuīti cenšas sev apkārt veidot garīgumu sabiedrībā. Tēvs Aļģis definēja piecus punktus, pēc kuriem jezuīti vadās dzīvē. Pirmkārt, atrast Dievu visur – dabā, lūgšanās, Svētajos Rakstos, satiktajos cilvēkos. Otrkārt, rūpēties par katru cilvēku, jo katrs cilvēks ir svarīgs un iemieso Svētā Gara dāvanu pasaulei. Treškārt, atpazīt garu atšķirību, lai saprastu, kas nāk no Dieva un ar kādām viltībām sātans cenšas iespaidot cilvēku. Ceturtkārt, pievērst uzmanību garīgiem vingrinājumiem, kas palīdzētu cilvēkiem ikdienas gaitās stiprināt attiecības ar Dievu un izprast sevi. Piektkārt, saprast, ko vēl vairāk var darīt Dieva labā. Ar katru cilvēku Dievs veido attiecības atšķirīgi un tāpēc katra cilvēka lūgšanas uz Dievu var būt atšķirīgas. Cilvēks pats var atrast tās lūgšanas, kuras viņa dzīvē nes vislabākos augļus un pie tām būtu svarīgi pieturēties. Lai kā mēs gribētu, lūgšanas tomēr ne vienmēr nes mūsu iecerētos augļus, jo Dievs nāk pie mums, kad Viņš to vēlās. Taču lūgšanas mūs disciplinē, aicina būt nomodā, lai sagatavotos gaidāmai tikšanās reizei. Mūsdienās cilvēki iet pie Jēzus kā pie ārsta vai brīnumdarītāja, bet Viņš ir mūsu draugs, un Svētajā Misē nāk kā barotājs, kas dod savu miesu, lai mēs tiktu pabaroti.

Piektdienas vakars noslēdzās ar slavēšanas dziesmām. Katrs vīrs caur dziesmu tekstiem un savām emocijām varēja pateikties Dievam par tām lielajām lietām, kuras Debesu Tēvs darījis viņu dzīvēs.

Sestdiena sākās ar meditāciju pēc svētā Ignācija parauga, un jezuītu tēvs Aļģis turpināja skaidrot Dieva Tēva kā Radītāja attiecības ar saviem bērniem un kādu Debesu Tēva tēlu mēs veidojam šajās attiecībās. Iemācoties lūgties, mēs iemācāmies jaunu valodu. Jo vairāk mēs pazīsim Kristu, jo vairāk mēs spēsim saprast citus cilvēkus. Tēvs Aļģis aicināja visus paskatīties uz savu dzīvi pagātnē un apzināties, ka ejot cauri grūtībām, vienmēr kāds ir sniedzis palīdzīgu roku. Lai neiegrimtu žēlabās par „grūto” dzīvi, viņš ieteica, pirmkārt, domas veltīt šai konkrētai dienai, kurā dzīvojam, otrkārt, neskraidīt apkārt, žēlodamies citiem par savu grūto dzīvi un nekrist pesimismā, treškārt, apzināties, ka Jēzus ciešanas nesa lielus augļus un arī mūsu dzīvēs tas var notikt tieši tāpat, katrs saņems tos augļus, kas viņam ir nepieciešami. Kā mēs varam saprast citus cilvēkus grūtībās, ja paši neesam izgājuši grūtībām cauri.

Uzmundrinot sapulcējušos vīrus, slavēšanas un Svētās Mises laikā savus muzikālos dotumus rādīja grupas ExAnimo dalībnieki. Lai konferences dalībnieki labāk izprastu un iepazītu vietu, kurā ir sapulcējušies, Kalna Svētību kopienas vadītājs Aigars pastāstīja par kopienas dzīvi, izrādīja teritoriju un būves, kuras tiek uzturētas, pilnveidotas, kā arī kādi jauni projekti tiek attīstīti. Savu liecību par atbrīvošanos no alkohola un dažādu tablešu lietošanas sniedza kalna Svētību kopienas brālis Reinis.

Pēc izzinošās pastaigas par tēmu „Kā būt labam tēvam” uzstājās mācītājs Rinalds. Lai gan ideāls Tēvs ir tikai viens – Dievs, tomēr katram vīram ir iespējas līdzināties Viņam, mācoties no Viņa piemēra. Rinalds secināja, ka neviens cilvēks nav izaudzis ideālā vidē un bieži kļūdas tiek norakstītas uz to, ka pašiem nav bijusi laba pieredze, bet sāpes un rētas no pagātnes var būt labas iespējas nākotnei. Ja debesu Tēvs mums ir uzticējis audzināt bērnus (jo Viņš taču zina, ko dara), tad mums ir jāiet uz priekšu bez sūkstīšanās, un nepieciešams atrast brīvu laiku, lai pavadītu to kopā ar sievu un bērniem, pārkāpjot savām egoistiskajām vēlmēm. Ģimene un pavadītais laiks kopā ir Dieva instruments, ar kuru Viņš var mūs pārveidot. Katra mūsu uzvara pār sevi, savu slinkumu, ir mantojumā atstāta uzvara mūsu bērniem. Lai bērni ģimenē justos droši, tēvam jābūt labām attiecībām ar sievu, bērnu māti. Un pat tad, ja laulātajiem dzīves ceļi kaut kādu iemeslu dēļ ir šķīrušies, saglabātās labās attiecības palīdzēs kontaktēties ar bērniem. Visspēcīgākais veids, kā parādīt mīlestību bērniem, ir pavadīt kopā ar viņiem laiku, neuzspiežot savas intereses. Tāpat kopīgas maltītes ģimenē, kopīgi izbaudot ēdienu un laiku, ir vienojošs faktors. Dievs runā caur cilvēku dzīvēm, šīs liecības ir kā Svētie Raksti, caur kuriem gūstam pieredzi. Rinalds turpināja, ka vislabākais veids, kā pasludināt Evaņģēliju, ir to apliecināt ar savu dzīves piemēru, tad arī bērni, lai gan saistīti ar pasaulīgām lietām un domāšanas veidu, tomēr skatās uz pasauli caur ticības prizmu. Lai gan vīriešiem varētu likties, ka dzīvē vissvarīgākie ir konkrēti darbi, piemēram, dzīves laikā uzcelt baznīcu, taču daudz svarīgāk ir atstāt mantojumā bērnus, kuri ir gatavi šīs baznīcas celt nevis noārdīt.

Pēc pusdienām Kalna Svētību kopienas vadītājs Aigars stāstīja, kā attiecības ar pasaules tēvu ietekmē katra cilvēka attiecības ar Dievu Tēvu, un dalījās ar viena kopienas brāļa liecību, kuram dzīvē trūka vecāku mīlestības. Katrs no mums ir atbildīgs, kā veidojam saviem bērniem priekšstatus par Dievu Tēvu. Vispirms mums ir jāpiedod savam miesīgajam tēvam, saņemot savu ievainojumu dziedināšanu, lai ticētu Debesu Tēva neizmērojamai mīlestībai pret mums. Mēs nevaram būt ideāli, bieži pieļaujam kļūdas vai izdarām kaut ko sliktu, bet slikti Dieva Tēva acīs ir mūsu darbi vai domas, nevis mēs kā cilvēki. Aigars atklāja, ar kādām „maskām” mēs mēdzam veidot attiecības ar cilvēkiem un Dievu, cenšoties būt labāki vai mēģinot pievērst sev uzmanību, bet katra „maska” veido barjeru attiecībām ar Debesu Tēvu.

Sestdienas pēcpusdienā vīriem tika dota iespēja mazliet iejusties Kalna Svētību kopienas brāļu ādā, jo konferences organizatori bija paredzējuši darbu grupās. Pirmās grupas uzdevums bija sagatavot zupu uz ugunskura. Otrā grupa mizoja kartupeļus, lai varētu pabarot vīrus nākamajā dienā ar pašceptām kartupeļu pankūkām. Trešā grupa tīrīja un iekūra pirti, sanesa ūdeni un sagatavoja visu nepieciešamo viesu uzņemšanai. Ceturtā un piektā grupa skaldīja akmeņus baznīcas ārsienu celtniecībai.

Pēc darba sekoja Svētā Mise un turpinājumā Svētā Jāzepa vīri konferences dalībniekus iepazīstināja ar savas organizācijas jaunumiem, izdoto grāmatu un iespējām tikties vīru sastāvā nākotnē. Vakariņu laikā visi varēja doties nobaudīt pašgatavoto maltīti brīvā dabā pie lielā zupas katla, kā arī apspriest dienā dzirdēto un redzēto. Lai gan zupas gatavotāju vidū nemanīja nevienu pavāru, piepalīdzot kopienas brāļiem, maltīte bija padevusies garda un lielā katla saturs ātri vien tika iztukšots.

Dienas noslēgumā vīri izbaudīja īpašo Tēva lūgšanu vakaru, kur maigā, noslēpumainā apgaismojumā katrs, kas vēlējās, varēja domās un sajūtās tuvināties Debesu Tēvam. Pirms gulētiešanas pirts gaidīja apmeklētājus, lai tos fiziski attīrītu un uzmundrinoši sagatavotu nākamajai dienai.

Svētdienas rīta meditācijā par pamatu garīgajām pārdomām tika ņemta līdzība par sējēju no Mateja evaņģēlija. Katram vīram bija iespēja klusumā vai kopienas vadītāja palīga Riharda vārdu pavadībā aizdomāties, kurā vietā viņš šajā lasījumā spēj sevi saskatīt – kā sēklu, kas krīt ceļmalā un kuru apēd putni, kā sēklu, kura kalst, neizlaidusi spēcīgas saknes plānajā zemes kārtā, vai kā sēklu, kura nes augļus. Bet varbūt kāds sevi redz sējēja lomā... Pēc meditācijas pieci vīri sniedza liecības par to, kā ir atbrīvojošies no atkarībām. Pēc tam kopienas vadītājs Aigars piezīmēja, ka, nedzirdot šādas liecības un neredzot reālus cilvēkus, kas tikuši vaļā no dažādām atkarībām, pateicoties Dieva žēlastībai, kurš ienācis un palicis viņu dzīvēs kā dzīvības devējs, Kalna Svētību kopienas brāļiem nebūtu piemēru, kas parāda, ka uzvara pār atkarībām ir iespējama un ceļš pie Dieva ir dzīvības ceļš.

Patīkami bija dzirdēt, ka konferences beigās enerģijas pārpilnais kopienas vadītājs Aigars jau informēja par plāniem nākamā gada sākumā rīkot jaunu konferenci, kuras pamatā būtu palīdzība vīriem atrast savu aicinājumu. Kā noslēguma rozīnīte bija kartupeļu pankūku cepšana pusdienās. Lai gan ēst gribētāju bija ļoti daudz, pannas izmēri liecināja, ka apetīti apmierināt varēs visi. Ar smaidiem sejās un jautriem jokiem, gaidot rindu pie pannas, vīri vēl paspēja pārspriest pēdējos iespaidus, lai drīzumā mestos pasaules straumē, kur, spītējot materiālā kulta un personīgā labuma meklēšanai, Dievs Tēvs gaida uz saviem bērniem, lai tie atgrieztos, ieticētu, sekotu Viņam, ņemot piemēru no Dēla Jēzus gaitām uz zemes…

Cik labi, ka ir vīri, kas organizē šāda veida konferences, un ir vīri, kas brauc uz šīm konferencēm, lai meklētu savu ceļu pie Debesu Tēva. Uz drīzu tikšanos, vīri!

Romualds Beļavskis

Rakstu un lielāku bilžu skaitu vēl var skatīt - http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/viru-konference-bruknas-muiza.html

Vīrietis mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu vīrieši dzīvo patērētāju sabiedrības modeļa radītajā priekšstatā – vīrietis tiek uzskatīts par īstu vīrieti, ja viņam ir darbs – vēlams saistīts ar uzņēmējdarbību -, diezgan jauna automašīna, māja un sieva, kura atbilst plašsaziņas līdzekļos atspoguļotajiem standartiem.

Par ko ir kļuvis mūsdienu vīrietis? Vīrietis, skrienot un izdabājot sabiedrības prasībām, aizmirst, kas viņš ir, uz kurieni viņš iet un kāda ir viņa atbildība – patiesā atbildība.

Vīrietis ir zaudējis savu tēvišķību, Jaceks Puļikovskis – Poznaņas ģimenes teoloģijas pasniedzējs – to skaidro kā ļoti nopietnu problēmu: „Tēvišķība – tas ir ļoti svarīgs un nopietns temats. No tā, kādi mums ir vīrieši, vīri un tēvi, ir atkarīga ievērojama daļa mūsu bērnu un jaunatnes audzināšanas. Īpaši tas attiecas uz viņu attieksmes veidošanu pret vitāli svarīgām problēmām. Bet no tā galu galā ir atkarīga mūsu pasaules nākotne, un tas nav pārspīlējums. Ja tēva vietu bērna audzināšanā cenšas ieņemt kāds cits, tad bērna personībā uz visu mūžu paliek tukšums, kuru nekas vairs nespēj aizpildīt. Un runa nav par to, lai mazinātu neaizstājamo mātes lomu, bet gan par to, kāda nozīme bērna acīs ir tēvam. Laba tēva trūkums ģimenē noved pie daudzām sabiedriskām pataloģijām.”

Visvairāk no tēvišķības trūkuma cieš ģimenes, kurās tēvs ir viss cits, tikai ne tēvs, vīrs un vīrietis. Latvijā šī situācija ir ļoti smaga, ja paskatās, cik daudzās ģimenēs mātes rūpējas, apgādā un audzina bērnus vienas pašas, cik daudz tēvu pamet ģimenes, cik daudz tēviem ģimene ir grūti panesama pienākumu nasta, un ir vēl daudz citu aspektu, kuri grauj pašas ģimenes un vīrieša tēlu kopumā.

Grūtības sagādā tas, ka mūsu kultūrā nav vīrieša ideāla, tēva ideāla. Vīrietis ir pārstājis būt par ģimenes galvu, tās aizstāvi, pārstājis pildīt īpašos uzdevumus un pienākumus ģimenē un sabiedrībā. Vīrietis sevi kā tēvu var atklāt, virzot savu sirdi un tās ilgas uz Dievu, skatoties uz dievu, kontemplējot to. Dievs, kas ir tēvs, kļūst par vīrieša patieso Tēvu un tēvišķības ideālu. Jo vairāk vīrietis ieiet Tēva noslēpumā, jo vairāk viņš atklāj to, kādam ir jābūt viņam pašam kā tēvam.
Spēja mīlēt un kopā ar sievieti radīt jaunu dzīvību ir skaistākā un arī noslēpumainākā no dāvanām, kas ir dota vīrietim. Līdz ar to vīrietis un arī sieviete ņem līdzdalību radīšanas procesā kopā ar trīsvienīgo Dievu. Šādi tēvišķība un mātišķība iegūst citu jēgu un izpratnes dziļumu, pretēji uzskatam par vienkārši bioloģisku dzīvības tālāknodošanu. „Tēvišķība – tā ir dzīvības dāvināšana, tās radīšana pēc paša Radītāja tēla un līdzības,” uzsver tēvs J.Augustīns.
Vīrietis, kļūstot par tēvu, atklāj sevī jaunu garīgo un arī sociālo dimensiju. Viņa paša un visas viņa ģimenes garīgums un arī ikdienišķā dzīve iegūst pavisam citu dinamismu. Tēvišķība un arī mātišķība ģimenē uzplaukst, tās realizējas, ienākot ģimenē jaunai dzīvībai. Ģimene kļūst par Svētās Trīsvienības attiecību atspulgu, kurā personas ir atšķirīgas, bet tajā pašā laikā vienotas pārdabiskā mīlestībā. Tēvs J.Augustīns paskaidro: „Ja vīrietis nesniedzas izprast cilvēka eksistences noslēpumu, viņa tēvišķība sarūk līdz absolūti nejaušam fiziskam aktam, par kuru viņš nevēlas nest nekādu atbildību. Bet tēvišķība – tas ir nopietns izaicinājums vīrietim. Un, ja viņš to cenšas izdzīvot adekvāti, viņam ir jāaizsniedzas līdz pašām dziļākajām savas eksistences saknēm – līdz Dievam.” Tēvišķība un mātišķība jeb vīrišķība un sievišķība realizējas tikai savstarpēji mijiedarbojoties caur mīlestības saitēm. Un šo mīlestības saišu avots ir pats Dievs, kas ir gan tēvs, gan māte savās mīlestības pilnajās izpausmēs. Un tikai Dievā vīrietis un sieviete spēj rast savu identitātes piepildījumu.
Egils Purviņš
//Fragmenti no Katoļu Kalendārs 2013 raksta „Vīrietis tēvs kā dievišķās tēvišķības atspulgs.”//

Baznīca - mūsu māte un ticības audzinātāja

Lai cilvēki labāk izprastu Baznīcas būtību, Vatikāna II koncils runā par Baznīcu kā Māti. Ticības gada ietvarā Svētais tēvs pievērsās šim apzīmējumam. Kādā nozīmē Baznīca ir Māte? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms Svētais tēvs atgādināja, kas vispār ir māte, un kāda ir viņas loma.

Pirmkārt, māte deviņus mēnešus nēsā savā klēpī bērnu un viņu dzemdina. Māte dod jaunu dzīvību. Līdzīgi ir ar Baznīcu – norādīja Francisks. Baznīca dzemdina mūs ticības dzīvei. Tas notiek pateicoties Svētajam Garam. Tāpat kā Vissvētākā Jaunava Marija ieņēma Jēzu, pateicoties Svētajam Garam, tāpat arī šis Gars dara auglīgu Baznīcu. Pāvests norādīja, ka abas – gan Baznīca, gan Jaunava Marija – ir mammas. Protams, ticība ir personisks akts. Atbilde, kas tiek dota Dievam, kurš grib ar mani nodibināt draudzības saikni, ir mana personīgā atbilde. Tomēr jāņem vērā, ka šo ticību es saņemu no citiem. Par kristiešiem mēs nekļūstam ar saviem spēkiem vien. Ticība ir Dieva dāvana, kas mums tiek dota Baznīcā un caur Baznīcu. Šo ticības dzīvi Baznīca mums sniedz caur Kristības sakramentu. Saņemot Kristību, mēs kļūstam Dieva bērni un Baznīcas locekļi. Turklāt, tā nav ārēja vai formāla piederība. Tā ir iekšēja piederība. Piederību Baznīcai nevar salīdzināt ar piederību kādai partijai vai organizācijai. Mūsu saikne ir vitāla. Tā līdzinās mammas un bērna saiknei.

Tagad pajautāsim sev – turpināja Svētais tēvs. Kā es skatos uz Baznīcu? Vai esmu pateicīgs arī saviem vecākiem par to, ka viņi dāvāja man dzīvību? Vai esmu pateicīgs Baznīcai par to, ka tā, caur Kristību, dzemdināja mani ticības dzīvei? Cik daudz ir tādu kristiešu, kuri atceras savas Kristības datumu? Šeit es gribētu uzdot jautājumu, uz kuru katrs atbildiet savā sirdī: Kuri no jums atceras savas Kristības datumu? Daži paceļ rokas… Cik gan daudz ir tādu, kuri to neatceras, vai ne? Viņi domā: „Man liekas, ka tas bija Lieldienās, man liekas – Ziemassvētkos, man liekas…”. Taču Kristību diena ir mūsu piedzimšanas Baznīcai diena! Tā ir diena, kad mamma Baznīca mūs dzemdināja. Tas ir skaisti.

Turpinot dialogu ar Svētā Pētera laukumā klātesošajiem svētceļniekiem, pāvests uzdeva kādu mājasdarbu. „Tad, kad šodien atgriezīsieties mājās,” viņš sacīja, „noskaidrojiet, kurā datumā jūs saņēmāt Kristību”. Tas būs iemesls, lai svinētu, lai pateiktos Kungam par šo dāvanu – viņš piebilda. Uz jautājumu, vai jūs to darīsiet, pūlis atsaucās: „Jā”. Bez tam, Francisks aicināja ticīgos mīlēt Baznīcu tāpat kā mīlam savas mammas. Neskatoties uz to, ka Baznīcai ir savi trūkumi, kristietis ir aicināts viņu mīlēt.

Otrkārt, pāvests atgādināja, ka mamma ne tikai dzemdina bērnus, bet arī par viņiem rūpējas. Viņa dod tiem pienu, baro, māca staigāt pa dzīvi un pavada ar savu mīlestību arī tad, kad bērni jau ir pieauguši. Šajā ziņā mamma prot arī pamācīt, norādīt uz kļūdām, piedot, saprast. Viņa ir tuvu saviem bērniem viņu slimībās un ciešanās. Vārdu sakot, laba māte palīdz bērniem attīstīties un iziet no sevis, lai tie nepaliktu ērti iekārtojušies mātes paspārnē visu dzīvi, bet kļūtu patstāvīgi. Tāpat rīkojas arī Baznīca. Viņa kā labā māte palīdz mums augt, atklājot mums Dieva vārdu un sniedzot sakramentus. Dieva vārds izgaismo mūsu dzīves ceļu. Euharistijā mēs saņemam barību, Izlīgšanas sakramentā – piedošanu, bet Slimnieku svaidīšanas sakramentā – atbalstu slimībā. Šajā kontekstā Francisks aicināja pārdomāt, kādas ir manas attiecības ar Baznīcu. Vai tās ir patiešām dzīvas attiecības, vai tikai formālas? Vai es jūtos piederīgs Baznīcai un vai ņemu dalību tās dzīvē?

Treškārt, pāvests norādīja, ka ne tikai Baznīca dzemdina kristiešus, bet arī kristieši veido Baznīcu. Mēs un Baznīca nav divas dažādas realitātes. Mēs esam Baznīca. Mēs veidojam Baznīcu. No tā izriet, ka mēs visi – gan garīdznieki, gan laji – esam aicināti izdzīvot mātišķību. Daudzi cilvēki saka: „Es ticu Dievam, bet neticu Baznīcai; Es dzirdēju, ka Baznīca saka… Bet kas teica, kad teica? Nē taču, to saka priesteri…” Tie ir spriedelējumi, ar ko šodien nereti sastopamies. Daudziem Baznīca asociējas ar priesteriem. Tomēr Baznīca nav tikai priesteri – atgādināja Francisks. Mēs, visi kristieši, veidojam Baznīcu. „Ja tu saki, ka tici Dievam, bet netici Baznīcai, tas nozīmē, ka tu netici pats sev. Tu nonāc pretrunā”. Mēs visi esam Baznīca, sākot ar tikko nokristītu mazu bērnu un beidzot ar bīskapiem un pāvestu, un Dieva priekšā visi esam vienādi. Līdz ar to, visi esam aicināti ņemt dalību evaņģelizācijas darbā. Svētais tēvs atkal aicināja uzdot sev dažus jautājumus: Ko es daru, lai arī citi saņemtu ticību? Vai es nesu augļus, vai varbūt esmu noslēdzies sevī? Noslēgumā viņš mudināja ticīgos būt atvērtiem un domāt par visiem cilvēkiem, rūpējoties par to, lai visiem atspīdētu Kristus gaisma.

Ko dara māte? „Vispirms viņa māca iet pa dzīvi, māca labi dzīvot. Viņa orientē bērnus, norādot uz patieso ceļu dzīvē, lai tie spētu izaugt un kļūt pieauguši. Māte to dara ar maigumu, ar mīlestību – arī tad, kad cenšas iztaisnot mūsu gājumu, kas ievirzījies nepareizajās sliedēs. Māte zina, kas bērnam ir svarīgi, un viņa to nav mācījusies no grāmatām, bet gan no savas sirds. Māšu universitāte ir viņu sirds!”

Pāvests teica, ka Baznīca dara tāpat. Tā orientē mūsu dzīvi, dod mums mācību, lai mēs dzīvē staigātu labus ceļus. Francisks rosināja atcerēties desmit baušļus, kas norāda uz ceļu, lai mēs kļūtu nobrieduši, lai mums būtu atbalsta punkti mūsu izturēšanās veidā. Pāvests uzsvēra, ka desmit baušļi ir maiguma un Dieva mīlestības augļi, kurus Viņš mums dāvāja. Kāds varētu sacīt, ka baušļi ir dažādu „nē” kopums. Taču pāvests aicināja tos izlasīt uzmanīgi, jo, iespējams, daudzi tos esam piemirsuši, un domāt par tiem pozitīvā veidā. Tad būs iespējams saskatīt, ka baušļi attiecas uz mūsu izturēšanos pret Dievu, pret mums pašiem un citiem – tieši tāpat, kā mums māca mūsu mātes. Baušļi aicina nepadarīt par elkiem materiālās lietas, kuras beigu beigās mūs pašus pārvērš vergos, atcerēties Dievu, cienīt savus vecākus, būt godīgiem, cienīt citus… .

Otrkārt, pāvests atgādināja, ka tad, kad bērns izaug, kļūst pieaudzis, uzsāk savu ceļu, uzņemas atbildību, nostājas uz savām kājām un dara to, ko grib – arī tad dažreiz gadās novirzīties no ceļa. Māte vienmēr, katrā situācijā, ir gatava pavadīt savus bērnus. Viņu vada mīlestības spēks. Māte diskrēti un maigi prot sekot bērnu gājumam. Arī tad, kad viņi kļūdās, māte vienmēr atrod veidu, kā viņus saprast, būt tuvai, palīdzēt.

Pāvests pastāstīja, ka viņš domā par mātēm, kuru bērni atrodas cietumā, vai ir nonākuši citās smagās situācijās. Viņa neprasa, vai tie ir vainīgi, vai ne, viņa turpina tos mīlēt, bieži vien ciešot pazemojumus, taču nebaidās. Bērnu dēļ māte „neslēpj savu seju”.

„Tāda ir arī Baznīca,” teica Francisks. „Baznīca ir žēlsirdīga mamma, kas saprot, kas vienmēr cenšas palīdzēt, iedrošināt arī tos bērnus, kas ir kļūdījušies un kuri turpina kļūdīties. Tā nekad neaizver savas mājas durvis. Tā netiesā, bet sniedz Dieva piedošanu, sniedz savu mīlestību, kas aicina atsākt gājumu arī tos savus bērnus, kuri ir iekrituši dziļā bedrē. Māte nebaidās ienākt nakts tumsā, lai dotu cerību. Arī Baznīca nebaidās ienākt mūsu naktī, kad mūs ir pārņēmusi dvēseles un sirdsapziņas tumsa, lai piešķirtu cerību. Ak, Baznīca ir Māte un kā māte tā rīkojas!”

Treškārt, pāvests atgādināja, ka māte prot arī lūgt, klauvēt pie visām durvīm savu bērnu dēļ. „Domāju, kā mātes visvairāk par visu prot klauvēt pie Dieva sirds durvīm,” teica Francisks. Mātes daudz lūdzas par saviem bērniem, jo īpaši par visvājākajiem, par tiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, par tiem, kas dzīvē ir sākuši iet bīstamus un kļūdainus ceļus. Svētais tēvs atcerējās, ka pirms dažām nedēļām viņš viesojās Romas svētā Augustīna baznīcā, kur glabājas izcilā Baznīcas doktora mātes, svētās Monikas relikvijas. „Cik daudzas lūgšanas šī mamma pacēla pret debesīm par savu dēlu! Cik daudzas asaras izlēja!” teica pāvests. Viņš atzinās, ka domā par visām mātēm, kuras nenogurstoši lūdzas par saviem bērniem un aicināja turpināt lūgties, uzticēt viņus Dievam, jo Viņam pieder liela sirds. „Klauvējiet pie šīm durvīm, pie Dieva sirds ar savu lūgšanu par bērniem!” aicināja pāvests Francisks.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs vēlreiz pievērsās Baznīcai, atkal sakot: „Baznīca dara tāpat, jo Baznīca ar lūgšanu Kunga rokās saliek visas savu bērnu situācijas. Uzticēsimies Mātes Baznīcas lūgšanai: Kungs nepaliek nejūtīgs! Viņš vienmēr prot pārsteigt, kad mēs to negaidām. Un Māte Baznīca to zina! Lūk, šīs domas šodien vēlējos izteikt – saskatīsim Baznīcā labu māti, kura rāda mums dzīves gājumu, kura ir pacietīga, žēlsirdīga, saprotoša, un kura prot mūs ielikt Dieva rokās.”

//Fragmenti no pāvesta Franciska sprediķiem 11.09.2014 un 18.09.2014//

Kur ir mana sirds?

Ja vakara stundā gribam pasēdēt pie televizora, var gadīties, ka turpat vai katrā latviešu kanālā būsim spiesti skatīties kādu šovu vai zelta drudzi, kas cilvēku miesas un acu kārībai uzbur pasauli, kādā nav iespējams dzīvot, kas sēj sirdī ilgas pēc nepiepildāmas dzīves lepnības un eventuāli rada tumšu vilšanos un neapmierinātību. Nespēju iemīlēt savu dzīvi. Skrienot pavadā dziņai iegūt pēc iespējas vairāk, vieglāk un tūlīt, cilvēks nevar neieskriet strupceļā. Diemžēl gāžoties tādi aizrauj līdzi citus, kas ne pie kā nav vainīgi. Kristus aicinājums iegūt dzīvības gaismu sekošanā viņam, ir aicinājums palūkoties garīgām acīm pēc patiesām vērtībām, ko kodes un rūsa nemaitā un ko zagļi nerok un nezog, kas nesadeg ugunī un nezūd krīzēs.

Kristus saka: „Kur ir tava manta, tavs dārgums, tur būs tava sirds.“ Kristus ir izcīnījis mums valstību. To neviens mums nevar nolaupīt. Ja tā ir mūsu dārgums, tad mūsu sirds ir drošībā. Mūsu sirds var būt pie zūdošām, krīzēm pakļautām lietām, pie acu kārības un dzīves lepnības, bet tad tā būs mūždien neremdināma un izbiedēta. Un mūsu sirds var būt arī pie tā, kas ir mūžīgs – pie mūsu attiecībām ar Dievu, uzticot viņam izlemt, kam mums būt un kas mums pieder. Paļauties, ka viņš gādās par mums un neuzliks pārbaudījumus, kādus nespējam panest. Apzināties, ka tam, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, arī krīzes un satricinājumi.

Mūsu sirds var būt pie Dievā sakņotām attiecībām ar mīļajiem cilvēkiem, ģimeni, draugiem, līdzcilvēkiem. Gribētos sacīt, ka tā var būt arī pie tīras, gaišas, starojošas savas valsts idejas – arī brīžos, kad tā vairāk redzama ticībā, ne skatīšanā.

Latvijai deviņdesmit. Dzimšanas dienā mēdzam kaut ko dāvināt. Nav vienkārši atrast piemērotu, cienīgu dāvanu, turklāt bieži gadās, ka atrodam gan kaut ko tiešām smalku un vērtīgu, bet nevaram to atļauties. Kādu dāvanu pasniegt dzimšanas dienā savai valstij? Jubilejas lozungs grib pateikt priekšā: „Iededzies par Latviju!“ Mans amata brālis Juris Rubenis, uzrunājot Nacionālās lūgšanu brokastis, sacīja aptuveni tā: „Vislabāk uzdāvini Latvijai vienu labāku, godīgāku, pacietīgāku, mīlošāku, garīgāku cilvēku – sevi pašu!“ Tā ir visvērtīgākā dāvana savai valstij, kuru mēs varam atļauties.

Atbilde uz mūsu sabiedrības problēmām, krīzēm un izaicinājumiem būsim mēs paši. Taču lūkosim kāda atbilde mēs būsim. Vai mēs būsim mūsu cilvēcīgo baiļu, sarūgtinājuma un nespēka atbilde vai arī Dieva Svētā Gara atbilde – droša, paļāvīga, apgaismota un cerībā priecīga. Ļausim viņam mūs veidot par cilvēkiem Kristus līdzībā. Iemirdzēsimies Latvijai Kristus gaismā. Uz to lai Dievs mūs svētī!

//Fragmenti no LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķa Rīgas Domā 18.11.2008//