Ir vērts būt tēvam

Otrajā septembra svētdienā mēs Latvijā svinam Tēva dienu. Lūk, dažas pārdomas par tēva lomu un uzdevumiem ģimenē.

Šodien mēs dzīvojam lielā paātrinājumā. Būdami nemitīgā steigā, mēs daudzus darbus atliekam uz pēdējo minūti. Tā rezultātā bieži vien nākas piedzīvot, ka steidzami darāmais mums kļūst svarīgāks par patiesajām vērtībām. Pieredze rāda, ka vairums mūsdienu vīriešu ir nodarbināti ar milzum daudz, viņuprāt, svarīgām lietām, visai bieži aizmirstot, ka viņu galvenais uzdevums ir būt mīlošiem un atbildīgiem vīriem un tēviem.

Apustuliskajā pamudinājumā „Familiaris consortio”, kas tika publicēts 1981. gada 22. novembrī, pāvests Jānis Pāvils II atgādināja četras svarīgākās funkcijas, kuras jāveic ikvienam tēvam, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus ģimenes vispusīgai attīstībai.

Pirmkārt, tēvs ir atbildīgs ne tikai par ģimenes drošību, bet īpaši par ieņemtā bērna dzīvības saglabāšanu. Jau kopš ieņemšanas brīža bērnam ir tiesības būt vecāku mīlētam, cienītam un gaidītam. Ikvienam vēl mātes klēpī esošam bērnam ir savs tēvs, kura pienākums ir rūpēties, sargāt un būt atbildīgam par viņa dzīvību. Aborts iznīcina ne tikai bērna dzīvību, bet nogalina arī tēva un mātes sirdsapziņu. Tas nozīmē, ka aborts nav tikai sievietes, bet arī vīrieša traģēdija, jo viņš nenosargāja sava bērna dzīvību. „Tieši aborts visvairāk apdraud un iznīcina mieru visā pasaulē. Ja māte var nogalināt savu bērnu, tad kas tādā gadījumā var traucēt man nogalināt tevi un tev – mani? Tādā gadījumā vairs nav nekādu šķēršļu to darīt arī mums” – saņemot Nobela Miera prēmiju, savā uzrunā uzsvēra Māte Terēze no Kalkutas.

Otrkārt, ne tikai mātei, bet arī tēvam jāpiedalās bērna audzināšanā. Tēva loma šajā procesā ir ļoti nozīmīga, pat neaizstājama. Zēns kļūst par īstu vīrieti, pateicoties attiecībām ar tēvu. Katrs zēns vēlas būt stiprs, vīrišķīgs, apķērīgs. Puiši cenšas uz citiem atstāt iespaidu, viņi grib tikt novērtēti un uzslavēti. Zēnam ir svarīgi zināt: „Vai es esmu stiprs, drošsirdīgs, gudrs? Vai esmu īsts vīrietis?” Tieši no sava tēva ikviens zēns gaida atbildi uz šiem jautājumiem.

Meitene kļūst par sevi cienošu sievieti, ja viņai ir dziļas attiecības ar tēvu. Meitas dzīvē tēvs ir pirmais vīrietis. Kādas izveidosies attiecības ar tēti, tādas nākotnē būs arī attiecības ar citiem vīriešiem. Tēva uzdevums ir palīdzēt meitai atklāt tās sievišķību un skaistumu. Ikviena meitene grib zināt: „Vai esmu skaista? Vai esmu mīlestības vērta?” Un, protams, ka viņa gaida, lai uz šiem jautājumiem atbildētu vispirms jau tētis. Šie principi nav attiecināmi tikai uz maziem zēniem un mazām meitenēm. Dēls vai meita neatkarīgi no tā vecuma vienmēr ilgosies un gaidīs dzirdēt no sava tēva vārdus: „Mans dēls, cik tu esi gudrs, drosmīgs, atbildīgs! Tu esi īsts vīrietis! Es lepojos ar tevi!”, savukārt meita ilgosies dzirdēt: „Cik tu esi skaista! Tevis dēļ ir vērts cīnīties! Tu esi mīlestības vērta!”

Ja bērnam ir bijušas labas attiecības ar tēti pirmajos piecos dzīves gados, tad nākotnē viņš jutīsies pasargātāks, viņam būs daudz vieglāk pielāgoties dzīvei gan skolā un augstskolā, gan uzsākot darba dzīvi un komunicējot sabiedrībā. Tieši tēvs ir tas, kurš ieliek stipru mugurkaulu bērna turpmākajai dzīvei, dalīdamies ar savu vīrišķību un drosmi, mācīdams patstāvību, disciplīnu, morāles vērtības, izskaidrodams bērnam dažādus svarīgus jautājumus, kā arī ar personīgo piemēru rādīdams, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Ja mātes mīlestība bērnu sargā šeit un tagad, tad tēva mīlestība sniedzas daudz tālāk – tā pavada bērnu visā viņa dzīvē un māca pārvarēt grūtības. Bērna kā personas vispusīgai attīstībai ir vajadzīga gan māte, gan tēvs.

Brīnišķīgs tēva un mātes mīlestības piemērs – tas ir pats svarīgākais, ko vecāki var dot bērniem, no tā ir atkarīga visa audzināšana. Tas atstāj ietekmi ne tikai uz bērnu uzvedību mājās, bet arī uz visu dzīvi kā tādu, it īpaši uz viņu vēlāko laulības dzīvi. Mīlestības gaisotne ģimenē – tas ir pats svarīgākais bērna integrālas attīstības faktors. Neaizmirsīsim, ka bērnu laime lielā mērā ir atkarīga no vecāku savstarpējās mīlstības.

Treškārt, darbs. Tēva pienākums ir nodrošināt ģimenes labklājību, taču profesionālie pienākumi nedrīkst graut ģimenes vienotību. Veicamajam darbam ir jākalpo ģimenei, nodrošinot tās stabilitāti. Mūsdienu pasaule prasa no tēviem aktīvu iesaistīšanos darbā, kas bieži vien negatīvi ietekmē visu ģimeni. Tēvi arvien retāk ir mājās. Notiek arī tā, ka tēvs noskūpsta savu aizmigušo bērnu pirms došanās uz darbu un pārnākot no tā vēlu vakarā, kad bērns jau ir devies pie miera. Nereti gadās arī tā, ka tēva intereses aptver visai plašu spektru, viņš interesējas par makšķerēšanu, medībām, sportu, veido attiecības ar draugiem, viņam ir savas bizness, darbs... Svarīgs ir viss, izņemot bērnu, jo laika pavadīšana ar mazo cilvēku šķiet tik garlaicīga un nogurdinoša. Sekas tam ir ģimenes saišu iršana, – situācija, kurā tikai māte piedalās audzināšanas procesā. Taču pats skumjākais ir tas, ka daudzi pieauguši cilvēki nes sevī žēlumu un dusmas pret savu tēvu. Viņi tika ievainoti ar vienaldzību un jutās pamesti, nemīlēti, atstāti novārtā.

Ceturtkārt, tēvam jārūpējas par ģimenes ticību un reliģisko dzīvi. Kristīgā ģimene tiek saukta par „mājas Baznīcu”, bet katrā baznīcā ir priesteris. Ģimenē šo funkciju pilda tēvs, kas Dieva priekšā ir atbildīgs par savas ģimenes garīgo dzīvi. Vecāku sūtība ir audzināt savus bērnus ticībā, mācīt viņiem lūgties, apgūt morāles vērtības – pašaizliedzību, veselīgas spriešanas spējas, pašsavaldību un palīdzēt atklāt viņu dzīves aicinājumu. Vecākiem, cik vien tas iespējams, jāgādā par savu bērnu fiziskajām un arī garīgajām vajadzībām.

Ar savu kristīgas dzīves piemēru tēvs efektīvi un dabiski ievada savus bērnus dzīvā saskarsmē ar Kristu un Baznīcu. Savulaik pāvests Pāvils VI vīriešiem sacīja: „Un jūs, tēvi, – vai protat lūgties kopā ar saviem bērniem, ar visiem mājiniekiem, vismaz laiku pa laikam? Jūsu piemērs, kura pamatā ir kristīgais pasaules uzskats un kopējā lūgšana, ir nenovērtējama dzīves mācību stunda. Tā jūs ienesat mieru savā ģimenē un ceļat Baznīcu!” Ja dēls vai meita redzēs lūdzamies tēvu, tā viņam būs vērtīgāka mācībstunda par visām kristīgās mācības stundām skolā.

Gribat to vai ne, taču jūs, tēvi, saviem bērniem kļūstat par Dieva „tēlu”. Ja jūs rīkojaties nemorāli, bērnam izveidojas „nepareizs” priekšstats par Dievu. Tādu Dievu bērns agri vai vēlu noraidīs. Un tas ir labi, ka viņš noraidīs šādu karikatūru par Dievu, taču pats ļaunākais ir tas, ka viņam būs grūti iepazīt, kāds Dievs ir patiesībā. Bez vecāku kristīgās dzīves piemēra, ko bērni saņem ģimenē, vēlāk ir grūti iemācīt jauniešiem ticēt Dievam un Viņu godināt.

ASV veiktie pētījumi liecina – ja visa ģimene ir neticīga un sieva atgriežas pie Dieva, tad no pārējās ģimenes atgriežas tikai 17 %. Taču, ja pie Dieva atgriežas vīrs, tad atgriežas gandrīz visa ģimene – 95 %. Tāds ir vīrieša atgriešanās un liecināšanas spēks un iedarbība uz tuvākajiem.

Mūsdienās mēdz sacīt: „Grūti būt labam cilvēkam, vēl grūtāk būt labam vīram, bet visgrūtāk ir būt labam tēvam.” Tēva dienā (11. septembrī) pateiksimies Dievam par mūsu tēviem un lūgsim viņiem Kunga svētību un žēlastību, lai viņi pašaizliedzīgi mīlētu savas sievas un bērnus, un ar lielu atbildību veiktu savus tēva pienākumus.

Nobeigumā vēlos lūgt ikvienu dēlu un meitu – ar mīlestību raugoties savam tētim acīs, pateikt skaistākos vārdus pasaulē: „Tēti, es tevi mīlu!” Esmu pārliecināts, ka viņam tā būs visskaistākā dāvana.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/gimene/ir-verts-but-tevam-andris-sevels-mic.html

Evaņģelizācija nav otra cilvēka piespiedu pārliecināšana

Piektdienas, 9. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests atgādināja, cik ļoti svarīga ir liecība, ko sniedzam ar savu kristīgo dzīvi, kā arī aicināja ticīgos sargāties no savas ticības uzspiešanas citiem. Kas ir evaņģelizācija un kā to varam veikt? Pievēršoties šim jautājumam, Francisks skaidroja, ko nozīmē liecināt par Kristu. Taču vispirms viņš atklāja, kas nav evaņģelizācija.

Dažreiz sastopam tādus kristiešus, kuri lepojas jeb grib izrādīties ar to, ko dara. Tas attiecas gan uz lajiem, gan arī priesteriem. Daži no viņiem kalpojumu izdzīvo kā kādu funkciju izpildi. Tomēr Evaņģēlija sludinātājs nav funkcionārs. Pāvests atgādināja, ka evaņģelizāciju nedrīkst aprobežot ar funkciju izpildi. Evaņģelizācija nav arī nekāds prozelītisms. Tie, kuri aprobežojas ar šiem diviem aspektiem, patiesībā, tukši „plātās”. Svētais Pāvils raksta, ka par Evaņģēlija sludināšanu viņam nepienākas gods. Tas viņam ir nepieciešami jādara (sal. 1 Kor 9). Tas ir arī katra kristieša pienākums. Ticīgajam ir jāizplata Jēzus vārdu, bet tam ir jānāk no paša sirds – uzsvēra Svētais tēvs.

Tātad, kā jāveic evaņģelizācija? Kāds ir kristieša „stils”? Kā es varu zināt, ka nenodarbojos ar prozelītismu un neaprobežojos ar funkciju izpildi? Kā es varu būt drošs, ka evaņģelizācijas darbs, ko veicu, nav tikai tāda sava veida „pastaiga”? – jautāja pāvests. Apustulis Pāvils norāda, ka ir kļuvis „visiem viss”. „Jo, no visa būdams brīvs, es sevi esmu padarījis visiem par kalpu, lai iemantotu pēc iespējas daudzus”, viņš raksta. „Ar vājiem es kļuvu vājš, lai iegūtu vājos; visiem es kļuvu viss, lai vismaz dažus izglābtu”. Francisks atgādināja, ka tādā pašā stilā jādzīvo arī kristietim, proti, viņam jāiet un jādalās citu dzīvē, jābūt līdzās, jāatbalsta, jāpavada otru ticības ceļā un jāpalīdz otram cilvēkam pieaugt savā ticībā. Ja kāds ir slims, esmu aicināts viņam būt līdzās un palīdzēt, bet nevis uzmākties ar saviem argumentiem. Evaņģelizēšana ir būtiski saistīta ar žēlsirdību – uzsvēra Francisks.
Viņš pastāstīja, ka, pusdienojot kopā ar Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem Krakovā, kāds jaunietis viņam pajautāja, ko teikt vienam dārgam draugam, kurš ir ateists. Pāvests sacīja: „Tas ir labs jautājums! Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri ir attālinājušies no Baznīcas. Ko mums darīt? Un es atbildēju: ‘Klausies, pēdējais, ko vari darīt, ir kaut ko teikt! Sāc darīt, un viņš redzēs, ko tu dari, un tev uzdos jautājumu; un tad, kad tev jautās, tu saki!’. Evaņģelizēt nozīmē sniegt sekojošu liecību: es dzīvoju šādi, jo es ticu uz Jēzu Kristu; es atmodinu tevī ziņkāri, lai tu uzdotu jautājumu: ‘Bet kāpēc tu to dari?’ ‘Tāpēc, ka es ticu uz Jēzu Kristu un sludinu Jēzu Kristu, un es to daru ne tikai ar Vārdu – protams, ir jāsludina Viņu ar Vārdu -, bet arī ar dzīvi’”.
Tā kā Baznīca šodien atzīmē 17. gs. jezuītu misionāra Pētera Klavera liturģiskās piemiņas dienu, homīlijā pāvests norādīja uz šī svētā dzīves stilu. Šis spāņu tautības svētais bija melno vergu apustulis. 1615. gada vidū viņš nokļuva Kartahenā (mūsdienu Kolumbijas teritorijā), kas bija nozīmīga Jaunās pasaules osta un kur piestāja vergu tirgotāju kuģi. Klavers tika iesvētīts par priesteri un norīkots evaņģelizēt melnos vergus. 1622. gada 3. aprīlī viņš parakstīja savus mūža svētsolījumus ar šādiem vārdiem: “Pēteris Klavers, melno vergu vergs uz mūžiem.” Šo zvērestu žēlsirdīgais un krietnais jezuīts uzticīgi pildīja līdz pat 1654. gada 9. septembrim, kad viņš klusu aizmiga Dieva mierā. Pēteri Klaveru apbedīja nākamajā dienā Kartahenas jezuītu kolēģijas Svētā Kristus baznīcā. Kad trīs gadus vēlāk viņa miesas tika pārvietotas uz nišu baznīcas sienā, atklājās, ka tās nav satrūdējušas.
Pāvests uzsvēra, ka Pēteris Klavers devās sludināt Evaņģēliju. Varbūt viņš domāja, ka viņa nākotnes misija būs saistīta ar sprediķošanu, bet Kungs viņam pieprasīja būt līdzās tā laika atmestajiem, vergiem, melnādainajiem, kuri tur ieradās no Āfrikas, lai tiktu pārdoti. Jezuītu misionārs nenodarbojās ar prozelītismu, viņš sludināja Kristu ar saviem žestiem, sarunājās ar vergiem, ar tiem kopā dzīvojot. Baznīcā ir daudz šādu cilvēku – apliecināja Francisks. Evaņģelizēšana ir arī mūsu pienākums. Evaņģelizēt nozīmē nevis klauvēt pie kaimiņa durvīm un teikt ‘Kristus ir augšāmcēlies’, bet – dzīvot saskaņā ar savu ticību un runāt par to pazemīgi, lēnprātīgi un ar mīlestību, netiecoties nevienu pārliecināt. Turklāt jāņem vērā, ka evaņģelizēšana ir darbs, ko jādara par brīvu, jo Dievs arī mums ir par brīvu devis pestīšanas žēlastību.
J. Evertovskis

Raksts no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/09/evaņģelizācija_nav_otra_cilvēka_piespiedu_pārliecināšana/1256998

Lai atdodam sevi Dieva rīcībā bez bailēm.

Dārgie svētceļnieki, vai jūs esat uzdevuši sev jautājumu – kāpēc es esmu atnācis uz Aglonu? Kāpēc mēs esam šeit sapulcējušies? Vieni ir kājām mērojuši simtiem kilometru. To no rīta Svētajā Misē dzirdējām, kad prezentējās svētceļnieku grupas. Aizkustinoši stāsti un aizkustinošas prezentācijas. Citi ieradās ar velosipēdiem, citi ar auto, citi ar autobusu, vilcienu. Katru gadu vismaz lielu daļu no mums kaut kas velk uz šejieni. Kas konkrēti? Kā to īsi noformulēt? Vieniem, sevišķi tiem, kas pirmo reizi, tā var būt ziņkārība, sevišķi tiem, kas vēl ir tikai ceļā uz ticību un kas ir šeit pirmo reizi. Citiem tā var būt vēlme pabūt draudzīgā vidē, atvaļinājuma laikā pamainīt ikdienas atmosfēru, savā ziņā izlādēties. Bērni vēlas arī piedzīvojumus, iepazīt nezināmo. Viena daļa noteikti tāpēc labprāt dodas svētceļojumā.

Protams, var būt vēl daudzi un visdažādākie iemesli. Es tomēr gribētu paskatīties uz šo faktu no ticības viedokļa, un tad mūsu atrašanās Aglonā būtību vislabāk izsaka pirms brīža dzirdētā lūgšana. Tā bija Svētās Mises orācija jeb lielā lūgšana pirms grēku nožēlas lūgšanas un Gloria: “Kungs Dievs, uzklausi mūs Vissvētākās Jaunavas Marijas aizlūgumu dēļ, lai arī mēs, atpirkti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, nonāktu pie Tevis debesu godībā.” Šo īso lūgšanu var nosaukt par Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku “Credo”. Tanī mēs varam atrast trīs elementus: debesu godību; atpirkšanu caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos; Vissvētākās Jaunavas Marijas aizlūgumus, kurus Dievs uzklausa.

Sāksim pēc kārtas. Debesu godība ir mūsu dzīves mērķis. Un Jaunava Marija to ir sasniegusi. Mēs svinam to brīdi, kad viņa ieiet tai godībā, parāda mums ceļu. Atšķirībā no Jēzus Kristus, kas bija patiess Dievs un cilvēks, viņa bija tikai cilvēks, kurš bija vistuvāk Dieva Dēlam. Kā mēs dzirdējām lasījumā no Pāvila 1. vēstules Korintiešiem, godība būs sasniegta tad, kad iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā. No teksta izriet, un to apliecina arī mūsu dzīves pieredze un novērotie fakti, ka esam iznīcīgi un trausli. Daudzi to svētceļojuma laikā piedzīvoja, kad bija saberztas tulznas, par kurām mēs varējām liecībās dzirdēt. Tātad, esam trausi, ievainojami un viegli aizvainojami. Kāpēc? Raksti apgalvo: “Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir Likums.” Tātad, šīs cilvēka dabas ievainojamības dzelonis jeb iemesls ir grēks.

Paskatīsimies vismaz uz dažām būtiskām grēka izpausmēm pasaulē, kā šis nāves dzelonis darbojas.

Pirmkārt, tie ir terora akti, par kuriem dzirdam arvien biežāk un kuros mirst nevainīgi cilvēki, tie ir šo terora aktu inspirētāju un izpildītāju grēka sekas: akla naida, atriebības kāres un reliģiskā fanātisma sekas. Pāvests Benedikts XVI, kad vizitēja Aušvicu, ierunājās par trešo totalitārismu, kas ir reliģiskais fundamentālisms, reliģiskais fanātisms jeb islāmiskais ultrafanātisms, kurš ir pieteicis karu Rietumu pasaulei. Un esam dzirdējuši jēdzienu “hibrīdkarš”, tas ir citādāks karš nekā iepriekšējie divi pasaules kari, jo tas ir vērsts uz jebkuru, arī uz bērniem, veciem cilvēkiem, sievietēm. Viņi nešķiro, viņi nogalina visus. Runājot par šī kara inspirētājiem, pāvests Francisks sacīja, ka ir kaut kas, kas aiz tā visa stāv, ka tas nav vienkārši no tukšas vietas radies. Tā ir viena grēka izpausme.

Tālāk tās ir tā saucamās ekoloģiskās problēmas, bet to iemesls ir grēka piesārņota cilvēka sirds, kas inficēta ar egoismu, alkatību un bieži vien vieglprātību, kad cilvēks nav informēts, kādas sekas ir viņa rīcībai. Vēl svētais Jānis Pāvils II rakstīja par grēka struktūrām. Tās izveidojas tad, kad cilvēki ar garīgi un morāli piesārņotām sirdīm apvienojas savu egoistisko mērķu īstenošanai. Sevišķi postoši tas ir tad, kad viņi ir ar asu prātu, bieziem makiem un lielu ietekmi sabiedrībā. Šeit jau ir jāsāk runāt par cilvēku sabiedrības ekoloģiju. Un es gribētu pievērsties dažiem sabiedrības ekoloģijas jomas jautājumiem.

Pirmkārt, tā skar tādas valstiski svarīgas jomas kā ģimenes politika, kas ietver sevī izpratni par laulību, cilvēka dzimuma identitāti un pietāti pret seksualitāti. Ir ļoti bīstami un postoši atraut seksualitāti no cilvēka personas integritātes, tātad no cilvēka dvēseliskās un garīgās dimensijas, kā arī dzīvības tālāknodošanas, padarot to par preci, un, protams, šeit rodas jautājums par tā saucamajām pirmslaulību un ārlaulību attiecībām, jo mūsdienu sabiedrībā, kad seksualitāte ir atrauta no garīgās dimensijas, tad ir “visi tā dara un es arī tā darīšu” un tas netiek laists caur Laulības sakramentu. Nav pietātes un apziņas, ka laulība ir kaut kas svēts un seksualitāte ir laulības dzīves sastāvdaļa. Un bez Dieva svētības, bez īpašas Viņa klātbūtnes nav iespējams mīlēt vienam otru tā, kā vismaz tas tiek solīts laulībā stāšanas brīdī.

Nākamais cilvēku sabiedrības ekoloģijas jautājums ir taisnīga ienākumu un nodokļu sadale, tā ir darba iespēju visiem sabiedrības locekļiem un taisnīga atalgojuma nodrošināšana. Vai gadījumā nepilnības šai jomā nebija galvenais iemesls tik masveidīgajai cilvēku aizplūšanai no Latvijas? Mēs varētu šo analīzi paturpināt. Domāju, katrs savā dzīvē, izmeklējot savu sirdsapziņu, var atklāt, kurā jomā šis dzelonis visvairāk darbojas.

Un Svētajos Rakstos lasām, ka grēka spēks ir Likums. Ko tas nozīmē? Pirmajā brīdi tas varētu likties nesaprotami. To var paskaidrot sekojoši: kamēr cilvēks dzīvo bez likuma, nav iepazīstināts ar to, viņš neapzinās, kas ir labs un ļauns, un no viņa nevar prasīt atbildību. Kā mazs bērns – kamēr nav informēts, nesaprot, ko dara. Dievs iesākumā iedeva cilvēkam tikai vienu bausli: tev nebūs ēst no labā un ļaunā atziņas koka augļiem. Vēlāk tas tika precizēts 10 baušļos Sinaja kalnā, kas tika iedoti Mozum, bet Jaunajā Derībā tika atkal sintezēti divos – Dieva un tuvākā mīlestības - baušļos. Skatoties caur sākotnējā, vēl paradīzē dotā baušļa prizmu, varam tos pārformulēt šādi: nepārbīdi manis atklātās labā un ļaunā robežas; pieņem manu autoritāti, uzticies man, pat ja nesaproti līdz galam tam jēgu, jo Dievs Ādamam un Ievai teica: “Pretējā gadījumā tu mirdams mirsi.” Tiksi pakļauts iznīcībai un nāvei. Mēs tagad izgājām šo riņķi un redzam, kas ir par iemeslu, traucēkli, šķērsli, lai mēs varētu ienākt Debesu godībā, lai varētu sekot Jaunavas Marijas pēdās.

Protams, ar varu nevienam baušļus nevar uzspiest. Tomēr gadījumā, kad valstis, atsaucoties uz vairākuma viedokli, ieved likumus, kuri ir klajā pretrunā Dieva atklātajām labā un ļaunā robežām, ar 10 baušļiem, ar Baznīcas mācību, kas skaidro baušļus, tad iznīcības un trausluma, nedrošības un apjukuma dimensija sabiedrībā strauji pastiprinās. Sāk ļodzīties valsts pamati, jo vairs nav vienojošo vērtību. Katrs sev pats nosaka ļaunā un labā robežas, vai arī tās tikušas pārbīdītas, tad sākas tas, ko saucam par identitātes krīzi. Un to mēs šodien novērojam Eiropā.

Kā var pārvarēt šo iznīcības spēku, mūsu individuālo un sabiedrības trauslumu, kas darbojas mūsos. Svētajos Rakstos atrodam īsu, skaidru un kodolīgu atbildi: “Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Kā arī sākumā dzirdētajā lūgšanā: “Lai arī mēs, atpirkti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, nonāktu pie Tevis debesu godībā.” Jēzus Kristus persona ir atbilde uz mūsu problēmām, uz mūsu trausluma un ievainojamības problēmām. Kādā veidā? Jo Jēzū Kristū satiekas redzamais un neredzamais, dievišķā pasaule un šīs zemes realitāte. Ja nākam Viņam tuvāk, ja iepazīstamies ar šo noslēpumu un noslēpumu, kas tiks apcerēts Krustaceļā - Kristus ciešanām, nāvi, bet arī augšāmcelšanos – tam ir cieša saistība ar mūsu ievainojamības problēmu, ar grēka spēka problēmu mūsu dzīvē. Apustuļi to sludina ar milzīgu pārliecības spēku, un pēc tam visos laikos mācekļi to ir sludinājuši. To ir sludinājis svētais Meinards Latvijā un ar to sākās Latvijas kristianizācija un ieiešana Rietumeiropas kultūras un civilizācijas apritē. Kristus nāve un augšāmcelšanās, ja mēs pieņemam ticībā, ka tai ir saikne ar mūsu grēku un vājumu, pārvar mūsu trauslumu un atbrīvo mūs no grēka varas. Tad tas sāk notikt un darboties, šī inde, dzelonis tiek rauts ārā un mēs esam atbrīvoti. Ja čūska iekož, tad vajag ievadīt pretindes preparātu, kas neitralizē šo indi. Un mēs varam turpināt dzīvot. Līdzīgi ir ar grēka indi, kas ir mūsos, bet pretlīdzeklis tai ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Jautājums - kā pie tā nonākt, lai tā ir realitāte manā dzīvē. Nonākam pie trešā punkta, kas ir Jaunava Marija, kura par mums iestājas un caur kuras aizbildniecību mēs piekļūstam šai realitātei. Pirmajā lasījumā dzirdējām par Derības šķirstu, kurš tiek ienests Jeruzalemē. Mēs Svētās Mises noslēgumā dziedāsim Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju. Tur viens no uzsaukumiem ir: Derības šķirsts, lūdz par mums. Jaunava Marija tiek salīdzināta ar Derības šķirstu. Ko darīja Derības šķirsts? Tas ienesa Dieva klātbūtni. Lai to klātbūtni varētu izdzīvot un tā nestu augļus, lasījumā redzam diezgan nopietnu sagatavošanās procesu. Atsevišķus fragmentus no šī lasījuma atgādināšu.

"Dāvids sapulcināja visu Izraēli Jeruzalemē, lai Kunga šķirsts tiktu pārnests savā vietā, kuru viņš tam bija sagatavojis, kā arī sapulcināja Ārona dēlus un levītus. Un Levi dēli nesa Dieva šķirstu.” Dāvids sagatavoja šķirstam vietu un nodrošināja, lai pārnešana notiktu svinīgi. Aglona ir kļuvusi par Derības šķirsta uzturēšanās – Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas svētgleznas - vietu, kur sanākam, lai viņa palīdz mums atvērties uz Dieva klātbūtni. Lūk, šīs paralēles!

“Un Dāvids sacīja... lai ieceltu... dziedātājus pie mūzikas instrumentiem... lai skaļāk ieskanētos prieka balsis.” Mūzikas instrumenti un dziedātāji, kuri palīdz noskaņot mūsu garu un dvēseli uz Dieva klātbūtni. Un Aglonā tiešām ir brīnišķīga mūzika gan dievkalpojumu laikā, gan Krustaceļā, kas spiežas mūsu sirdī un paceļ mūsu garu pretī debesīm, Dievam.

“Un, kad Dāvids beidza upurēt dedzināmos un izlīguma upurus, viņš svētīja tautu Kunga vārdā,” lai nonāktu līdz beigu svētībai. Un beigu svētība Svētajā Misē ir Euharistiskās procesijas noslēgumā, bet tās saņemšanai ir divi būtiski priekšnosacījumi. Viens ir izlīguma upuris. Un, pārtulkojot to mūsdienu valodā, pirmām kārtām, tā ir laba grēksūdze. Kas vēl nav izsūdzējis savus grēkus, te ir daudz biktskrēslu, un priesteri tur gaida un cītīgi strādā, kalpojot ar šo sakramentu. Izlīgt ar Dievu grēksūdzē, saviem tuvākajiem un sevi, ar savas dzīves vēsturi, kļūdām, neveiksmēm, Dievu, jo var būt tā, ka nesam pretenzijas pret Viņu, jo Viņš kaut ko ir pieļāvis mūsu dzīvē. Lai Derības šķirsts palīdzētu mums piepildīties ar Dieva klātbūtni, šis ir pirmais solis.

Otrais ir dedzināmais upuris. Ko tas nozīmē? Viss upuris tiek sadedzināts, un viņa vairāk nav. Patiesībā mēs, lasot Svētos Rakstus un Pāvila vēstules, esam aicināti nest patīkamu upuri Dievam, paši kļūt par dedzināmo upuri. Citiem vārdiem, lai veltāmies Dievam caur Jaunavas Marijas bezvainīgo sirdi un Jēzus sirdi! Lai atdodam sevi Dieva rīcībā bez bailēm un esam pārliecināti, ticam, ka tā ir labākā izvēle manā dzīvē.

Gribētos norādīt dažus pavedienus, kā to var izdarīt. Tie, kuri nav precējušies un vēlas kalpot Dievam – lai uzdod sev jautājumu: varbūt Dievs mani aicina uz priesterību vai konsekrēto dzīvi? Ģimenes cilvēkiem tā ir savas ģimenes veltīšana Jēzus un Marijas sirdij. Varbūt tā izpausme ir lēmums sūtīt savus bērnus uz katoļu skolu vai arī pašam iet studēt, piemēram, Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, vai iesaistīties draudzes vai kādas kopienas, kustības, lūgšanu vai „Caritas” grupas darbībā. Arī tie, kuri dzīvo vieni, lai meklē savu īsto vietu Dieva plānā un veltī Viņam sev. Gan jau Viņš zinās, ko jums ieteikt darīt un kā īstenot sevi. Tas ir process, ceļš.

To labi izsaka šodien Evaņģēlijā dzirdētie vārdi: “Svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!” Šī gada vārds, ko pāvests Francisks mums devis, ir žēlsirdība, bet tas ir arī viss Evaņģēlijs. Tā ir Baznīcas mācība. Kad katru dienu cenšamies šo Vārdu klausīties un īstenot, tad rezultātā mūsu iekšējais cilvēks nostiprinās, un iznīcības, apjukuma, neskaidrības, ievainojuma un aizvainojamības dimensija mūsu iekšienē iet mazumā. Līdz pat tam brīdim, kad iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais – nemirstībā. To es jums visiem arī novēlu. Droši spert soļus šajā ceļā. Āmen

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā, 2016. gada 14. Augustā.

Raksts no : http://katolis.lv/rigas-arhibiskaps/sprediki-un-uzrunas/2016/arhibiskapa-uzruna-aglona-14-augusta.html

Kailums

Autors Terēze Druka

Mūsdienu sadzīves kultūrā bieži saskaramies ar kailumu, kas tiek atklāts lielākā vai mazākā mērā. Vienlaikus no personīgās pieredzes zinām, ka gan citu personu atkailinātība, gan pašu kailums, pat daļējs, ļoti bieži vai gandrīz vienmēr izraisa kauna sajūtu, un tās pārkāpšana parasti nozīmē kaut kā salaušanu sevī. Tikmēr sabiedrībā bieži sastopamies ar pamudinājumu rīkoties, pamatojoties uz kailumu kā dabisku lietu. Nereti pat atsaucas uz Bībeli un cilvēku sākotnējo kailumu kā Dieva paredzētu un līdz ar to kaut ko labu. Par kādu kailumu runā Svētie Raksti un ko darīt ar kauna sajūtu?
Radīšanas grāmata mums stāsta, ka pirmsākumos vīrietis un sieviete bija kaili, bet nekaunējās viens no otra (Rad 2,25). Bībeles teksts sākotnēji bija rakstīts vienlaidus un tikai daudz vēlāk tika sadalīts nodaļās un pantos, tādēļ ne vienmēr nodaļas vai pat panta sākums sakrīt ar stāsta sākumu. Minētais pants nevis beidz otro radīšanas aprakstu, bet gan iesāk tam sekojošo stāstu par pirmo cilvēku krišanu grēkā. Te nav runa par kauna trūkumu vai to, ka tas vēl nav attīstījies, bet gan par patiesu tā klātneesamību. Šie vārdi atspoguļo patiesību par to, ka pirmajiem cilvēkiem bija īpaša sava ķermeņa nozīmes apziņa un pieredze. Tieši šis sākotnējais abu kailums, bet tātad jel kādu norobežojumu un šķēršļu trūkums, ļāva viņiem pilnībā izjust savu vienotību un to, ka ir viens otram „kauls no mana kaula un miesa no manas miesas” (2,23). Šī vienotība attiecās ne tikai uz ķermenisko pieredzi, bet, pirmām kārtām, uz iekšējo, garīgo savstarpējo vienotību, pilnīgu personu savienību, kurai pat ķermenis nav šķērslis. Šajā pilnībā ķermenis ārēji izpauda cilvēka iekšējo būtību un savā ziņā bija abu personu savienotājs, bet tātad veidoja šo cilvēku vidū Dieva ieplānoto kopienu. Tas nozīmē, ka, pieminot pirmo cilvēku pārsteidzošo kailumu, autors to nesaprot naturālā nozīmē, bet gan kā īpašas personiskas attiecības, kuras ir ārpus kauna izjūtām tādēļ, ka attiecas uz cilvēka personas visdziļāko būtību, nevis apstājas tikai pie viņa „ārējām” īpašībām.

Šai pirmo cilvēku neparastajai vienotībai, kur noteikta loma ir ķermenim – Bībeles autors to izsaka ar vārdiem „bija kaili, bet tie nekaunējās”, – atbilst pilnīga, iekšēja viņu vienotība ar savu Radītāju, jo viņi sevī nēsā Viņa attēlu (1,17). Dieva priekšā cilvēks vistiešākā nozīmē ir kails, jo Viņam mūsos nepaliek apslēpts pilnīgi nekas. Vēstules ebrejiem autors saka: „Viņa vaiga priekšā nav apslēpts neviens radījums, bet Viņa acīm viss ir kails un atklāts.” (Ebr 4,13) Tātad, pārdomājot pirmo cilvēku kailumu, apzināsimies, ka tas ir labs, jo ir Dieva dots un gribēts, tomēr runa nav par miesas atkailināšanu, bet gan pilnīgu uzticēšanos vispirms Dieva personai un tad starp cilvēkiem. Runa ir par dziļu kopienu, kas veidojas starp visām šīm personām. Savukārt fiziskam kailumam ir konkrēta nozīme konkrētās cilvēku attiecībās – atšķirīga laulībā, ģimenē un tautā.
Tālākā Bībeles notikumu norise parāda, kā šī sākotnējā pilnība tiek pazaudēta un cilvēku dzīvē ienāk kauns. „Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili.” (3,7) Redzam cilvēkus jaunā dzīves situācijā, kas veidojas pēc piedzīvotās kārdināšanas un nepaklausības Dievam. Šī situācija, kuru saucam par pirmdzimto grēku, attiecas uz katru cilvēku, tā ir mana un tava situācija. Tomēr tā nav pilnībā atrauta no iepriekšējā pilnības stāvokļa, kas paliek dziļi ierakstīts katra cilvēka būtības garīgajā ģenētikā un skan kaut kur dziļumos kā ilgu pilns aicinājums.
Šajā otrajā situācijā cilvēki nevis vienkārši redzēja, bet „iepazina, ka bija kaili”. Savas miesas kailuma atklāšana un vēlme to paslēpt, bet tātad kauna pieredze, ne tik daudz ir saistīta ar ķermeņa kailumu, cik ar personīgu iekšēju attiecību ar Dievu un otra cilvēka saraušanu. Dievam naidīga ļaunuma spēka iespaidā cilvēki pretēji Kunga aizliegumam ļaujas kārdinājumam būt kā Dievs un gūt zināšanas par to, kas ir labs, bet kas ļauns (3,5). Autors šo piedāvāto zināšanu apzīmēšanai lieto vārdu, kas norāda nevis uz patiesu lietu būtības izziņu, bet gan ārēju erudīciju, kas palīdz veikli rīkoties, kļūt populāram, gūt veiksmi, uzvaru, dod tikai īslaicīgu spožumu. Veiksmes kārdinājums ņem virsroku pār uzticēšanos Dievam, bet tā rezultātā tiek iepazīts kailums kā īsta pieredze un zināšanas. Šajā gadījumā tā ir atkailinātības, bet tātad vientulības un pazemojuma pieredze. Tādēļ tā rada bailes un vēlmi paslēpties. Neļauj vairs pilnībā uzticēties Dievam un arī otram cilvēkam. Autors šeit izmanto zīmīgu vārdu spēli: runājot par kailumu, abos pantos izmanto vārdu arom (2,25; 3,7), bet, aprakstot ļaunprātīgās Čūskas būtību, dēvē to par viltīgu, kas ebreju valodā skan gandrīz identiski ar iepriekš minēto vārdu – arum (3,1). Tādējādi autors uzsver, ka cilvēks ieraudzīja un patiesas zināšanas par savu traģisko situāciju ieguva nevis Čūskas piedāvātas gudrības, bet gan pieredzētā kauna – atkailinājuma – dēļ. Cilvēki sākotnēji mēģina mazināt kauna skaudro sajūtu un slēpjas vīģes koka lapu biezoknī.
Taču kauns arī palīdz paskatīties uz sevi un notikušo. Savā ziņā otrreizēju cilvēka atkailināšanu veic Dievs, kurš izved viņu no paslēptuves un uzsāk dialogu, kas dod cilvēkam iespēju reālā gaismā ieraudzīt savu situāciju un savas rīcības traģiskās sekas. Sakārtojot šo jauno situāciju, Radītājs ietērpj cilvēku, apsedz viņa ievainojumus, pielāgo viņa aprobežojumus (3,21), sargā no pazemojuma. Šis tērps ir Dieva dotā kauna izjūta. Tieši tā izpaužas patiesa personu mīlestība. Dievs no savas puses nav sarāvis kopienas attiecības ar cilvēku, Viņa priekšā cilvēks joprojām ir kails, un Viņam ir redzamas un zināmas visas grēka izraisītās brūces un ievainojumi. Tās neļauj cilvēkam pilnībā atbildēt uz šo mīlestību, neļauj uzticēties, nereti kļūst par iemeslu jaunai Dieva mīlestības atmešanai, tomēr Viņš mūs mīl tieši tādus, kādi esam. Tādēļ pamazām pestīšanas vēstures gaitā sagatavo atjaunotnes iespēju Jēzū Kristū, kurš, būdams patiess Dievs, atkailināja sevi un pieņēma šo smago cilvēka situāciju, lai ievestu mūs no jauna pilnīgā kopienā ar Tēvu (Flp 2,6-7).
Mācīsimies atšķirt Dieva dotās patiesās zināšanas no sātana viltus gudrības. Mācīsimies atšķirt kauna izjūtu, ko kā vairogu mums ir iedevis pats Kungs, un ļauno, baiļu pilno kaunu no patiesības, kas atrauj mūs no dzīvības avota – Radītāja. Iepazīsim un mācīsimies cienīt sava ķermeņa svētumu un dziļi personīgo aicinājumu. Pieskaroties otra cilvēka ķermenim, pat ja darām to vienīgi ar acīm vai vārdiem, mēs pieskaramies viņa dvēselei. Ja darām to necienīgi un neatbilstoši Kunga gribai, ievainojam šā cilvēka dvēseli.

Raksts no "Katoļu baznīcas vēstnesis"

Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts

http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/17-teologija/2170-kailums

Konference "Kristīgā izglītība Latvijā"

        Noslēdzot lekciju ciklu „Skola vecākiem”, sestdien, 9.aprīlī Rīgas Katoļu ģimnāzijā norisinājās  konference „Kristīgā izglītība Latvijā”. Ievadot konferenci arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs celebrēja Svēto Misi Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapelā. Sprediķa laikā arhibīskaps kristieti raksturoja ar ticību augšāmceltajam, ko pilnībā izsaka Lieldienu sveiciens, - Kristus augšāmcēlies! Viņš izcēla divus svarīgus nosacījumus Katoļu ģimnāzijas nospraustās misijas realizācijai, pirmkārt, nodrošinot izglītības kvalitāti šajā mācību iestādē, otrkārt, vēsti par Kristus augšāmcelšanos, attīrot no pasaulīgajiem aizspriedumiem un greizajiem priekšstatiem, nodot apkārtējai sabiedrībai mūsdienās saprotamā veidā un valodā.

        Turpinājums norisinājās Svētās Terēzes draudzes mājā, kur Zbigņevs Stankevičs prezentēja Katoļu ģimnāzijas jaunās mācību programmas, kas  ietver sevī lietišķo etiķeti, sabiedriskās attiecības, žurnālistikas pamatus, ar iespēju šīs zināšanas uzreiz pārbaudīt praksē jaundibinātajā radio stacijā „Radio Marija Latvija”. Viņš uzsvēra, ka mūsdienu sabiedrība pamazām pazaudē vienotās vērtības. Šajā demokrātijas laikā katram, atbilstoši izpratnei par notiekošo, veidojas savas vērtības. Ļoti svarīgi, lai konference palīdz sakārtot  Latvijā esošās vērtības pa tām spēka līnijām, kas nāk no Dieva.

        Latvijas Republikas vēstniece pie Svētā Krēsla Veronika Erte norādīja, ka mūsdienās, kad vērojama nacionālo un morālo vērtību krišana, loti svarīgi būtu  novērst plaisas attiecībās starp ģimeni un sabiedrību kā arī starp ģimeni un skolu

        Sakot uzrunu konferences dalībniekiem, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis lika akcentu uz to, ka kristīgās vērtības, uz kurām ir izveidota Eiropas Savienība, bet, ko kautrīgi vairs nesauc par kristīgajām vērtībām, jo parādījušās bailes šo vārdu lietot, ir mūsu tautas pamats, un tām būtu jābūt arī izglītības pamatā. Izglītības sistēma ne tikai izglīto, bet arī audzina. Viņš atzīmēja, ka bērnu audzināšanā lielam akcentam būtu jābūt ģimenes un skolas sadarbībai, jo katra atsevišķi to viena pati nevar izdarīt. Uzrunas noslēgumā Kārlis Šadurskis izteica cerību, ka šī konference dos vairākas svarīgas atbildes uz jautājumiem, ko darīt šodien, rīt un tuvākajā laikā izglītības sistēmā, nospraužot tuvākos mērķus.

        LELB arhibīskaps Jānis Vanags savā vēstījumā skaidroja „Dieva baismas” jēdzienu, norādīja, ka neviens netop svēts tikai iemācoties Dieva baušļus. Viņš atgādināja, ka vienlaicīgi ar cildeno līdzcietību par teroristu barbarisko uzbrukumu žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai, Eiropas elite identificēja sevi un rietumu vērtības, turot rokās plakātus „Es esmu Čarlijs”, ar trulām ļaunām karikatūrām un jēliem jokiem, kur morālē nav nekā svēta. Dzīve bez svētuma nes līdzi likumsakarīgas problēmas.  Cik naivi ir izsmejot godu, šausmināties par nodevību vai, kastrējot cilvēkus, pieprasīt no viņiem sekmīgas reprodukcijas iespējas. Izglītība sākas ar sirds vingrināšanu reaģēt atbilstoši reālajai būtībai, piemēram skatot krucifiksu just bijību, redzot valsts karogu, atcerēties patriotismu, redzot vardarbību, izjust pretīgumu. Jūtas neaizstāj prātu, bet palīdz tam formēt gribu. Rietumu civilizācijai atgriezt burvību ir iespējams, ja pirmkārt, ikdienā mācīt vingrināties atsaukties uz reālām objektīvām vērtībām, otrkārt, iespēja sastapties ar svēto. Svarīga ir iespēja apgūt kristīgo mācību skolā. Jānis Vanags atgādināja, ka liela pateicība būtu jāizsaka klātesošajam ministram Kārlim Šadurskim, ka tieši ar viņa rīkojumu tika ieviesta kristīgā mācība skolās kā programmā ietilpstošs priekšmets.  Arhibīskaps aicināja rūpēties par dievnamu uzturēšanu, kā arī izmantot tos plašāk, piemēram rīkojot skolās ekskursijas braucienus pa noteikta rajona baznīcām, apskatot šo dzīvo, garīgo mantojumu.

        Pareizticīgo baznīcas pārstāvis Jānis Dravants skaidroja, ka sekmīgi citus mācīt un stāstīt, kādus dzīves ceļus izvēlēties var tikai tie, kas paši ir uz šī ceļa, lai varētu citus vest sev līdzi. Tāpat priesteris aicināja apgūt esošo nepretrunīgo kristīgo mantojumu, cenšoties darīt visu iespējamo Kristus patiesības labā.

        Ar tēmu „Renesanses ideju ienākšana Latvijā: izglītība un garīgums”, uzstājās Dr. hist. Inese Runce, uzsverot jezuītu ieguldījumu izglītības attīstībai Latvijā. Ignāciskā garīguma vingrinājumu iespaidā cilvēki spēja mainīt uzskatus par Dievu, kā mīlošu Dievu, nevis par atriebības Dievu. Jezuīti bija tur kur radās un tika ģenerētas jaunas idejas, pārceļot šo ideju ieviešanu uz perifērijām, vienlaicīgi kalpošanā ignorējot kārtu dalījumu. Jezuītu darbības rezultātā tika sarakstītas pirmās grāmatas latviešu un latgaliešu valodās, atvērtas skolas. Šīs izglītības galvenais mērķis, bija izglītot cilvēkus, lai viņi ar savām zināšanām varētu pēc iespējas vairāk palīdzēt citiem.

        Dr. phil. Žanete Narkeviča dalījās ar atziņām, apskatot „Kristīgo humānismu izglītībā un vienota Izglītības centra izveides perspektīvām”. Viņa izcēla trīs principus integrālas personības attīstīšanai, pirmkārt, personālisma princips, otrkārt, kritiskas un radošas domāšanas attīstīšana, treškārt, izglītības vides veidošana, kopienas princips, veidojot ne vien vērtības, bet ļaujot tās izdzīvot savstarpējo attiecību pieredzē. Labi būtu , ja arvien vairāk pilnveidotos izglītības vide, lai veidotos tāds centrs, kurā vecāki atved savus bērnus uz bērnudārzu un viņi varētu būt droši, ka viņi varēs turpināt savas gaitas arī skolā un augstskolā, kur paralēli izglītībai būtu arī sirdsizglītības iespējas.

       Kā pēdējais uzstājās misionārs Pēteris Samoiličs, uzsverot, ka tikai cilvēks, kurā sirdī ir Dievs var parādīt ceļu pie Dieva. Viņš aicināja droši pieteikties pie viņa tos, kuri gribētu izdalīt skolās Bērnu Bībeles jaunāko klašu skolēniem vai Bībeles jauniešiem, saņemot tās bez maksas.

        Pēc  pirmās, teorētiskās daļas sekoja kafijas pauze, kurā varēja nodoties diskusijām par dzirdētajām tēmām vai apspriest citus interesējošus jautājumus. Turpinājumā sekoja praktiskākas lietas, ekskursija  uz bīskapa Boļeslava Sloskāna muzeju un  iespēja piedalīties radošajās meistardarbnīcās. Konferences laikā tika aktualizēti daudzi jautājumi, nosprausti mērķi, un tagad palika pats svarīgākais, censties to visu realizēt dzīvē.

Bildes no konferences var apskatīt: http://katolis.lv/biblioteka/foto-un-video-galerija/album/konference-kristiga-izglitiba-latvija.html

Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna Krustaceļa dalībniekiem

   

Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus karājās pie krusta mirdams, visi garāmgājēji zaimoja Viņu, galvu grozīdami: „Nu, re, te nu Tu beidzot esi!” Tāpat arī virspriesteri ar rakstu mācītajiem un farizejiem ņirgājās par Viņu: „Redzi nu, kur Tavs dzīvesveids un Tavas izvēles Tevi ir novedušas.” Un tas šķiet taisnīgi: „Pēc augļiem jums būs spriest.” Kāda gan var būt bijusi dzīve un darbi, ja noved pie šāda iznākuma. Tomēr ņirgātāji un zaimotāji neņēma vērā to, ko vajadzētu ņemt vērā mums. Jēzus dzīvoja un mira vietnieciski viņu – gan šo ņirgātāju un virspriesteru – vietā, gan arī mūsu vietā.

Jēzus dzīvē un izvēlēs nebija nekā, kas vestu pie noziedznieka nāves. Mūsu dzīvē gan tādas lietas ir. Jēzus krustā Golgātā mēs varam ieraudzīt savas dzīves paredzamo iznākumu, ja mēs pie šīm lietām paliekam un dzīvojam tālu no Viņa, nevis atgriežamies un steidzamies pie Evaņģēlija.

Ar savu dzīvi un nāvi Jēzus visu piepildīja, visu izpirku, visu izdarīja un atgriezās pie Tēva. Tagad mūsu kārta. Ko mēs darīsim?

Ja dzīves ceļu iztēlojas kā koku no saknēm līdz galotnei, reizēm, pa to ejot, nākas nogriezties sānis pa kādu ļaunu zaru. Mēs nevaram gaidīt, ka ļaunais zars, ja pa to iesim pietiekami ilgi, attīstīsies par labo zaru vai aizvedīs līdz galotnei. Vienīgais, ko varam darīt, griezties atpakaļ līdz tai vietai, kur izdarījām aplamo pagriezienu, un doties pa īsto ceļu.

Mēs tiešām esam izredzēti. Ļoti, ļoti priviliģēti. Kāda ir mūsu izredzētība? Ka mums ir iespēja griezties atpakaļ. Tas nav pats par sevi saprotams. Tādu iespēju mums dod Jēzus sagādātā piedošana. Vēl vairāk – mums atpakaļ ceļš nav jānoiet visu savu maldu garumā, jo tanī brīdī, kad pagriežamies, Tēvs jau steidzas pretī. Pat vēl vairāk – Viņš nesteidzas ar rīksti un lamām, bet ar labākajām drēbēm, gredzenu un mielastu. Taču pats galvenais – Viņš steidzas ar savu Tēva apskāvienu. Un šajā apskāvienā ir viss: siltums, mīlestība, piedošana, mierinājums, pieņemšana un atjaunošana.

To Jēzus nāvē neredzēja garāmgājēji. To Viņa krustā neredzēja virspriesteri un rakstu mācītāji, taču vajadzētu redzēt mums. To redzēt ir mūsu izredzētība. Taču izredzētība liek izvēlēties pārtikt no sēnalām un maldu sānceļos vai griezties atpakaļ caur Kristus krustu un piedošanu. Tāpēc, kamēr vēl ir Kristus ciešanu piemiņas un gavēņa laiks, ielūkosimies savā dzīvē, lai ieraudzītu to, kas tajā ved prom no Tēva, un sauksim uz Viņu, ka gribam atgriezties mājās pie saknēm un stumbra, pie pirmās mīlestības. Un ceļu mēs zinām – caur Kristus krustu. Bet ceļš uz Kristus krustu ved caur tuvākā pieņemšanu, piedošanu, izlīdzināšanos un mīlestību.

Raksta fragments no:
http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/2016-gada-ekumeniska-krustacela-meditacijas.html

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna Krustaceļa dalībniekiem.

    Šodien es aicinu jūs paskatīties uz šo Krustaceļu caur vienas Evaņģēlija līdzības prizmu, kura Latvijā ir labi pazīstama – līdzība par diviem dēliem jeb pazudušo dēlu. Kad kārtējo reizi pārdomāju šo līdzību, mani uzrunāja, ka jaunākais dēls, kas prasa savu mantojuma daļu, to saņem un aizceļo prom, dod skaidru signālu – tēvs, tu priekš manis esi miris, - jo mantojumu parasti saņem pēc īpašnieka nāves. Respektīvi, dēlam šis tēvs bija kā miris. Viņš savāc savu daļu un aizceļo. Te nāk prātā paralēles ar Nīči, kurš caur sava literārā varoņa muti paziņo, ka Dievs ir miris. Dievs ir miris Eiropā, Eiropas cilvēku sirdīs.

Protams, tēvs bija dzīvs, un redzam stāsta turpinājumu. Tēvs respektē dēla izvēli, samierinās ar to, bet ne līdz galam. Viņš gaida viņu pārnākam mājās, dod iespēju līdz galam izbaudīt brīvību un izvēli. Kad dēls atklāj, ka tā bija kļūdaina, un sāk atjēgties, tēvs jau no tālienes viņu ierauga, ar ilgām viņu gaida un metas viņam ap kaklu, apskauj un atjauno viņa cieņu. Dēlam šis tēvs atkal ir dzīvs. Viņš piedzīvo, ka to, ko nebija gaidījis no tēva, atklāj pilnīgi no jauna.

Es aicinu, lai arī mēs pamēģinām ieraudzīt savas dzīves vēsturi šajā Evaņģēlija līdzībā, jo kā visās līdzībās, tās saturs ir neizsmeļams. Un visas Evaņģēlija līdzības runā uz mums, un tad, kad mēs atveram sirdis uz tajās ietverto vēstījumu, tās apgaismo mūsu dzīvi un dod atbildes uz mūsu visakūtākajiem, sasāpējušākajiem jautājumiem. Lai Dievs svētī šo Krustaceļu un palīdz saņemt gaismu tālākai dzīvei!

Pilāta un Jēzus starpā notiek dialogs. Jēzus, atbildēdams Pilātam, teica: „Es esmu nācis, lai liecinātu par patiesību.” Bet Pilāta atbilde bija: „Kas ir patiesība?” Tagad tiek apgalvots, ka katram ir sava patiesība. Tā patiesība, ko apliecinām, tie ir fakti – tā ir uzvedība, vērtības, kuras apliecinām. Iznāk, ka Pilāta patiesība bija viņa pozīcija, ieņemamais amats, tā bija galvenā vērtība, kas bija jāsargā. Ka tik par viņu nepasūdzas ķeizaram un viņu neatceļ no amata. Tāpat viņa patiesība bija uzturēt labas attiecības ar pūli, ar tautas vecajiem. Un tas arī noteica Pilāta lēmumu, un pie reizes vajag saglabāt sirdsapziņas mieru un attaisnoties sievas priekšā, kura viņu brīdināja: “Neaiztiec šo taisnīgo. Es šonakt daudz cietu viņa dēļ.” Pilāts to visu saliek, atrod savu ceļu, izeju, un viņa patiesība beigās ir nomazgāt rokas nevainībā.

Kāda ir mana patiesība, kuru apliecinu? Es domāju, Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, kādu patiesību mēs apliecinām. Mēs dzirdēsim arī tekstus no pravieša Jeremija, ka tauta dzer no caurām mucām, jo ir atstājusi dzīvā ūdens avotu.

No kā mēs dzeram? No kā mēs pārtiekam, kā saka dietologi, par to mēs kļūstam. No kādām vērtībām pārtiekam, tādi paliekam, tāda kļūst tauta un valsts. Lai šis Krustaceļš palīdz mums ieraudzīt patiesību, kuru sacīja Jēzus: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Kas nāk pie manis, kaut arī miris, dzīvos.”

Raksta fragments no:

http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/2016-gada-ekumeniska-krustacela-meditacijas.html