Šodien es aicinu jūs paskatīties uz šo Krustaceļu caur vienas Evaņģēlija līdzības prizmu, kura Latvijā ir labi pazīstama – līdzība par diviem dēliem jeb pazudušo dēlu. Kad kārtējo reizi pārdomāju šo līdzību, mani uzrunāja, ka jaunākais dēls, kas prasa savu mantojuma daļu, to saņem un aizceļo prom, dod skaidru signālu – tēvs, tu priekš manis esi miris, - jo mantojumu parasti saņem pēc īpašnieka nāves. Respektīvi, dēlam šis tēvs bija kā miris. Viņš savāc savu daļu un aizceļo. Te nāk prātā paralēles ar Nīči, kurš caur sava literārā varoņa muti paziņo, ka Dievs ir miris. Dievs ir miris Eiropā, Eiropas cilvēku sirdīs.
Protams, tēvs bija dzīvs, un redzam stāsta turpinājumu. Tēvs respektē dēla izvēli, samierinās ar to, bet ne līdz galam. Viņš gaida viņu pārnākam mājās, dod iespēju līdz galam izbaudīt brīvību un izvēli. Kad dēls atklāj, ka tā bija kļūdaina, un sāk atjēgties, tēvs jau no tālienes viņu ierauga, ar ilgām viņu gaida un metas viņam ap kaklu, apskauj un atjauno viņa cieņu. Dēlam šis tēvs atkal ir dzīvs. Viņš piedzīvo, ka to, ko nebija gaidījis no tēva, atklāj pilnīgi no jauna.
Es aicinu, lai arī mēs pamēģinām ieraudzīt savas dzīves vēsturi šajā Evaņģēlija līdzībā, jo kā visās līdzībās, tās saturs ir neizsmeļams. Un visas Evaņģēlija līdzības runā uz mums, un tad, kad mēs atveram sirdis uz tajās ietverto vēstījumu, tās apgaismo mūsu dzīvi un dod atbildes uz mūsu visakūtākajiem, sasāpējušākajiem jautājumiem. Lai Dievs svētī šo Krustaceļu un palīdz saņemt gaismu tālākai dzīvei!
Pilāta un Jēzus starpā notiek dialogs. Jēzus, atbildēdams Pilātam, teica: „Es esmu nācis, lai liecinātu par patiesību.” Bet Pilāta atbilde bija: „Kas ir patiesība?” Tagad tiek apgalvots, ka katram ir sava patiesība. Tā patiesība, ko apliecinām, tie ir fakti – tā ir uzvedība, vērtības, kuras apliecinām. Iznāk, ka Pilāta patiesība bija viņa pozīcija, ieņemamais amats, tā bija galvenā vērtība, kas bija jāsargā. Ka tik par viņu nepasūdzas ķeizaram un viņu neatceļ no amata. Tāpat viņa patiesība bija uzturēt labas attiecības ar pūli, ar tautas vecajiem. Un tas arī noteica Pilāta lēmumu, un pie reizes vajag saglabāt sirdsapziņas mieru un attaisnoties sievas priekšā, kura viņu brīdināja: “Neaiztiec šo taisnīgo. Es šonakt daudz cietu viņa dēļ.” Pilāts to visu saliek, atrod savu ceļu, izeju, un viņa patiesība beigās ir nomazgāt rokas nevainībā.
Kāda ir mana patiesība, kuru apliecinu? Es domāju, Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, kādu patiesību mēs apliecinām. Mēs dzirdēsim arī tekstus no pravieša Jeremija, ka tauta dzer no caurām mucām, jo ir atstājusi dzīvā ūdens avotu.
No kā mēs dzeram? No kā mēs pārtiekam, kā saka dietologi, par to mēs kļūstam. No kādām vērtībām pārtiekam, tādi paliekam, tāda kļūst tauta un valsts. Lai šis Krustaceļš palīdz mums ieraudzīt patiesību, kuru sacīja Jēzus: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Kas nāk pie manis, kaut arī miris, dzīvos.”
Raksta fragments no:
http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/2016-gada-ekumeniska-krustacela-meditacijas.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru