otrdiena, 2016. gada 29. marts

Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna Krustaceļa dalībniekiem

   
Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus karājās pie krusta mirdams, visi garāmgājēji zaimoja Viņu, galvu grozīdami: „Nu, re, te nu Tu beidzot esi!” Tāpat arī virspriesteri ar rakstu mācītajiem un farizejiem ņirgājās par Viņu: „Redzi nu, kur Tavs dzīvesveids un Tavas izvēles Tevi ir novedušas.” Un tas šķiet taisnīgi: „Pēc augļiem jums būs spriest.” Kāda gan var būt bijusi dzīve un darbi, ja noved pie šāda iznākuma. Tomēr ņirgātāji un zaimotāji neņēma vērā to, ko vajadzētu ņemt vērā mums. Jēzus dzīvoja un mira vietnieciski viņu – gan šo ņirgātāju un virspriesteru – vietā, gan arī mūsu vietā.
Jēzus dzīvē un izvēlēs nebija nekā, kas vestu pie noziedznieka nāves. Mūsu dzīvē gan tādas lietas ir. Jēzus krustā Golgātā mēs varam ieraudzīt savas dzīves paredzamo iznākumu, ja mēs pie šīm lietām paliekam un dzīvojam tālu no Viņa, nevis atgriežamies un steidzamies pie Evaņģēlija.
Ar savu dzīvi un nāvi Jēzus visu piepildīja, visu izpirku, visu izdarīja un atgriezās pie Tēva. Tagad mūsu kārta. Ko mēs darīsim?
Ja dzīves ceļu iztēlojas kā koku no saknēm līdz galotnei, reizēm, pa to ejot, nākas nogriezties sānis pa kādu ļaunu zaru. Mēs nevaram gaidīt, ka ļaunais zars, ja pa to iesim pietiekami ilgi, attīstīsies par labo zaru vai aizvedīs līdz galotnei. Vienīgais, ko varam darīt, griezties atpakaļ līdz tai vietai, kur izdarījām aplamo pagriezienu, un doties pa īsto ceļu.
Mēs tiešām esam izredzēti. Ļoti, ļoti priviliģēti. Kāda ir mūsu izredzētība? Ka mums ir iespēja griezties atpakaļ. Tas nav pats par sevi saprotams. Tādu iespēju mums dod Jēzus sagādātā piedošana. Vēl vairāk – mums atpakaļ ceļš nav jānoiet visu savu maldu garumā, jo tanī brīdī, kad pagriežamies, Tēvs jau steidzas pretī. Pat vēl vairāk – Viņš nesteidzas ar rīksti un lamām, bet ar labākajām drēbēm, gredzenu un mielastu. Taču pats galvenais – Viņš steidzas ar savu Tēva apskāvienu. Un šajā apskāvienā ir viss: siltums, mīlestība, piedošana, mierinājums, pieņemšana un atjaunošana.
To Jēzus nāvē neredzēja garāmgājēji. To Viņa krustā neredzēja virspriesteri un rakstu mācītāji, taču vajadzētu redzēt mums. To redzēt ir mūsu izredzētība. Taču izredzētība liek izvēlēties pārtikt no sēnalām un maldu sānceļos vai griezties atpakaļ caur Kristus krustu un piedošanu. Tāpēc, kamēr vēl ir Kristus ciešanu piemiņas un gavēņa laiks, ielūkosimies savā dzīvē, lai ieraudzītu to, kas tajā ved prom no Tēva, un sauksim uz Viņu, ka gribam atgriezties mājās pie saknēm un stumbra, pie pirmās mīlestības. Un ceļu mēs zinām – caur Kristus krustu. Bet ceļš uz Kristus krustu ved caur tuvākā pieņemšanu, piedošanu, izlīdzināšanos un mīlestību.

Raksta fragments no:
http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/2016-gada-ekumeniska-krustacela-meditacijas.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru