Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis valsts svētkos Rīgas Domā

Godātā svētku draudze, klātesošie, televīzijas skatītāji un radio klausītāji, sveicināsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienā! Šī gan ir nedaudz savāda gadadiena. Tā ir un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99. gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi un 99 šķiet tikai starpstacija, kur sagatavoties īstajiem svētkiem. Varbūt labi, ka tā, jo varam bez steigas un bez dekorācijām padomāt, kādi esam simtgades priekšvakarā? Kā mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dāvināsim lielajā jubilejā?

Jā, kādi esam? Vai 99 un 100 gados Latvija ir veca vai jauna? To nevar nolasīt svētku simbolikā. 99 vai 100 ir tikai cipars. Vecums un jaunība ir cilvēku domās un sirdīs. Kāda Latvija mājo mūsu domās un sirdīs? Veca vai jauna? Kā to atšķirt?

Kāds latviešu karavīrs, kurš nu jau mūžībā, reiz teica tā: “Kad es biju jauns, es piedalījos 1. pasaules karā un Brīvības cīņās. Gāju sīvās kaujās, nāve bija visapkārt, bet man bija pārliecība, ka es izdzīvošu. Tagad man ir 90 gadu. Visapkārt ir miers un man arī ir sajūta, ka es izdzīvošu, bet es zinu, ka neizdzīvošu.”

Lūk, atšķirība starp jaunību un vecumu – pārliecība, ka dzīvošu un apziņa, ka neizdzīvošu. Kāda ir Latvija 99 gados, gaidot savu simtgadi – jauna vai veca? Ar pārliecību “Es dzīvošu un nemiršu!” vai ar apziņu, ka nedzīvošu vis?

Viena lieta, kas pieder tikai jaunībai, ir pirmā mīlestība. Tā pati, par kuru Atklāsmes grāmatā runā Cilvēka Dēls, Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Viss, kas Latvijai pieder, ir radīts pirmajā mīlestībā un Latvija pati ir izcīnīta pirmās mīlestības karstumā. Pirmās mīlestības iedvesmā jaunekļi un vīri gāja cīņā, tauta stājās Baltijas ceļā un cēla barikādes, veidoja un atjaunoja savu valsti.

Pirmās mīlestības kvēlē Latvijas tauta ar latviešiem kodolā ir paveikusi neticami daudz. Tikai vienai no desmit tautām ir bijis pa spēkam vispār iegūt savu valsti. Un vēl joprojām, kad skaistie un talantīgie Latvijas cilvēki ar pirmās mīlestības sparu ķeras pie darba, tad Latvija uzmirdz – gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā, gan sportā gan daudzās citās jomās. Mums ir uz ko varētu atskatīties un teikt – es redzu tavus darbus un tavus pūliņus. Taču draudzei Efesā Kristus saka: man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien saka, mēs esm pievīlušies – vai varbūt domu precīzāk izteiks neliterārais vārds “aplauzušies” savā pirmajā mīlestībā, jo tā ir tikusi atmesta un pārdota. Kā tas notika? Kad tas notika?

Jāņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentālā filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisēm politikā, biznesā un to savstarpējā mijiedarbībā. Neatkarības atjaunošanas gaitā iezīmējas kāds lūzuma punkts – kad cīņa par brīvību Latvijai pārtop cīņā par varu un naudu sev. Tas arī bija brīdis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajā mīlestībā. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību”

Atcerēsimies jaunību, cik briesmīgi bija pievilties pirmajā, tīrajā un naivajā mīlestībā! Varbūt jutāmies uz mūžu vīlušies visās sievietēs, vai visos vīriešos un mīlestībā vispār. Ne mazāk traumatisks ir pirmās mīlestības zaudējums savas valsts veidošanā. Liels solis pretī vecumam. No tās pašas dokumentālās filmas faktiski ir secināms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi. Vairāk, nekā pasaulē iedzīvotāju.

Taču vislielākais zaudējums ir bijusi nevis nauda, bet cilvēku cerības, viņu iespējas dzīvē un uzticība savai valstij. Tas Latvijai ir maksājis visdārgāko – daudzus simtus zaudētu dvēseļu, kuras ir papildinājušas latviešu rindas svešumā.

Gribas cerēt, ka līdz ar privatizācijas procesa beigām mežonīgaā kapitālisma tikumi ir palikuši pagātnē. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzīvot bez daudz kā, bet ne bez iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem.

Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespējams. Var pat teikt Lutera vārdiem - tikai tādā rūgtā nozīmē – te nu mēs stāvam un citādi nevaram. Ko iesāksim tālāk? Kā gaidīsim Latvijas simtgadi? Ko tai dāvināsim?

Latvija šogad atzīmē 99 gadus. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca šogad atzīmē 495 gadus. Kristīgā baznīca ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu veca. Kā vecākā māsa tā var ar Latviju dalīties pieredzē un ne jau tādēļ, ka pati vēstures gaitā būtu bijusi nevainojama. Drīzāk tādēļ, ka nav bijusi nevainojama un ir piedzīvojusi to, kas jādara.

Šogad pasaule atzīmē Reformācijas piecsimtgadi. Pirms piecsimt gadiem baznīcas dzīvē bija pienācis laiks, kad tā bija atmetusi pirmo mīlestību un pārāk iepinusies cīņās par varu un naudu. Tas izraisīja Reformāciju, kas deva grūdienu jaunai attīstībai ne tikai reliģijas jomā, bet visur – izglītībā, zinātnē, mākslā, mūzikā, politikā, tautsaimniecībā un, un, un… Tā tas bija tādēļ, ka reformācija bija pavērsiens cilvēku domāšanā. Pārmaiņas visās dzīves jomās sākās ar pārmaiņām cilvēku apziņā. Pieredze, kurā baznīca var ar Latviju dalīties ir tā, ka viss sākas no cilvēka prāta un sirds sakārtošanas. Ja gribam, lai kaut kas mainās, ir jāsāk ar to.

Nesen Latvijas sabiedrībā izraisījās diskusija par to, vai ir pareizi, ka skolās obligātajā literatūrā jaunatnei tiek likti priekšā tādi jūtīgi, trausli un savā ziņā vārgi literārie varoņi kā Cibiņš, atraitnes dēls vai dullais Dauka. Diskusija par to vairāk ievirzījās aizrādījumos, ka skolās vairs nav tādas obligātās literatūras, taču jautājums vienalga ir interesants – kādi varoņi ar savu priekšzīmi mūs iedvesmo?

Nesen par īsti iedvesmojošu personību kļuva viens no latviešu sportistiem – Mairis Briedis. Viņa uzvaras daudziem lika justies pacilātiem un priecīgiem. Taču es to šodien nepieminētu, ja tur nebūtu bijis kas vairāk. Esmu redzējis, kā bokseri pēc čempiona jostas iegūšanas sauc mikrofonā – es valdu pār planētu! Mairis turpretī teica – mēs to izdarījām! Tā ir Latvijas uzvara.

Tas ir tiešām ievērības cienīgi, ka savā zvaigžņu stundā latvieša pirmā doma bija nevis par iegūto slavu un naudu, bet par Latviju. “Es to darīju Latvijas dēļ, lai pierādītu, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju un dejotāju tauta, bet cīnītāju tauta!”, Mairis teica. Ar viņa muti runāja pirmā mīlestība.

Es nevaru pat iedomāties, cik daudz darba jāiegulda un sviedru jāizlej, lai kļūtu par pasaules čempionu, taču Mairis Briedis paveica kaut ko vēl grūtāku – viņš apgāza uzskatu, ka tauta ienīst miljonārus. Nevaru iedomāties, ka ziņas par izcīnīto, lielo naudas balvu kāds uztvēra ar dusmām vai rūgtumu. Domāju, ka visi novēl Mairim jaunas uzvaras un vēl lielākas balvas. Tas rāda svarīgu patiesību – tauta mīl un atbalsta savus miljonārus, kuri par tādiem kļuvuši smagā darbā, ar sviedriem un asinīm un galvenai ar vēlēšanos caur pašu panākumiem iedvesmot tautu un likt tai noticēt savām spējām.

Kaut vairāk būtu tādu pirmās mīlestības cīnītāju, kas, paši tiecoties pēc izcilības, gribētu parādīt, ka Latvijā dzīvo izcilu cīnītāju, uzņēmēju, valstsvīru, zinātnieku, skolotāju, amatnieku, zemkopju un jūrasbraucēju tauta. Mūsu čempiona priekšzīmei vajadzētu daudziem būt par klikšķi galvā un par pavērsienu domāšanā.

Taču ne mazāk zīmīgi bija tas, ka uzvara, kuru Mairis veltīja Latvijai, daudziem deva iemeslu izklaigāties par to, kā viņiem kauns par Latvijas valsti un cik ļoti viņiem tā riebjas. Jo, lūk, lai cīņu noskatītos, bija drusku jāpapūlas un jāsamaksā 10 eiro par telekanāla abonementu. Nu kā te lai cilvēks neienīst Latviju?!

Cik krasi var atšķirties cilvēku izturēšanās viena un tā paša notikuma dēļ. Viens dodas cīņā, lai pagodinātu Latviju un iedvesmotu savu tautu. Otrs viņa uzvaru un jebkuru citu ieganstu izmanto, lai Latvijas valsti noniecinātu un no tās atteiktos. Vieni lej sviedrus un pūlas lai Latviju celtu. Citi runā par tās nožēlojamo eksistenci un apsola neraudāt tās bērēs. Un visi taču no latviešu mātēm dzimuši. Visi ir redzējuši tos pašus Latvijas laukus un dzīvo tajā pašā 4. maija republikā ar tās sasniegumiem, neveiksmēm un pagātnes ievainojumiem.

Ar pirmā veida latviešiem Latvijai ir nākotne. Ar otra veida latviešiem nav nākotnes. Ar vieniem Latvija savos simt gados ir jauna, ar otriem – veca un norietoša.

Runa nav par to, ka ka nebūtu notikušas nejēdzības un pat noziegumi. Runa ir par to, ka Latvijas valsts ir mūsu, latviešu Noasa šķirsts, kurā patverties no nogrimšanas pasaules okeānos. Nebūs nacionālas Latvijas valsts, drīzi vien nebūs arī latviešu. Aizmest Latvijas valsti prom sarūgtinājumā, pat ja pamatotā sarūgtinājumā, nozīmē aizmest savu tautu, valodu un visu, kas latviešiem ir bijis dārgs. Šai apziņai vajadzētu disciplinēt mūsu rīcību nākotnē.

Kā lai gatavojamies Latvijas simtgadei? Ko lai tai dāvinām lielajos svētkos. Tam noteikti vajadzētu būt kaut kam latviskam, vai ne? Taču varbūt mēs varētu būt globalizēti un dāvināt Kin-cu-ku-ori? Kas tas tāds? Kincukuori jeb kincugi ir japāņu vārds, kas nozīmē – salabot ar zeltu. Kad saplīst kāds trauks, lauskas lūzuma vietās savieno ar zeltu vai sudrabu un trauks ne tikai ir vesels, bet pat skaistāks nekā iepriekš. Šī mākslas veida filozofija ir nevis noslēpt lūzuma faktu, bet padarīt to par priekšmeta vēsturi, kura ceļ tā vērtību.

Ar mūsu dzīvi var notikt tāpat kā ar trauku, kad pakrītot tā saplīst lauskās. Taču, ja spējam piecelties un to salabot ar zeltu vai sudrabu, ar jaunu dzīves pieredzi un iegūtām atziņām, ar jaunām izvēlēm un citādu rīcību – tad tā var būt skaistāka un vērtīgāka nekā pirms tam.

Atmodas laika sapnis par to, kādu celsim brīvo Latviju, šis nākotnes cerību trauks ir bijis nomests zemē un, kaut arī pārspīlē tie, kuri teic, ka tas ir lauskās, taču ieplaisājis tas ir gan. Kur ņemsim zeltu un sudrabu, ar ko to salabot? Kristus vēstīja Efesas draudzei: “Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies.”

Latvija savu 99 gadadienu sagaida Reformācijas piecsimtgades jubilejas gadā. Reformācija arī bija Kincukuori. Re-formācija. Sākotnējās formas atdošana kaut kam deformētam. Izklausās tieši pēc tā, kas mums šodien vajadzīgs. Zīmīgi, ka šis nozīmīgais vēstures notikums, kurš izmainīja civilizācijas gaitu, sākās ar viena cilvēka, Mārtiņa Lutera ļoti personīgu un neviltotu jautājumu: “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?”

Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās kā reiz jautāja Kainam: “Ko Tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai Rīdzenes sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem.

Kristus saka “Atceries, no kā tu esi atkrities un nožēlo grēkus!” Zelts, ar kuru salabot Atmodas cerību trauku vispirms ir savas vainas apzināšanās un grēku nožēla. Pie tam grēknožēla nav kas tāds, kur ar pirkstu rāda uz citiem. To, ja vajadzīgs, lai dara tiesībstargājošās iestādes un lai nevelk garumā. Bet grēki katram jāapzinās savējie. Bīskapam savi un politiķim savi, ierēdnim savi un uzņēmējam savi. Arī t.s. parastajam cilvēkam savējie. Kā grēksūdzes lūgšanā – man par tiem ir no sirds žēl un gauži sāp. Tas ir tāds svarīgs iekšējs pagrieziens, bez kura nesākas atlabšana. Dievam un savai tautai es izlūzos piedošanu par to, ko esmu darījis ļauni un aplam. To Kristus nosauc kā pirmo.

Grēknožēla nav formāls akts vai vienkārši lūgšanas noskaitīšana. Grēknožēla ir dziļa un sāpīga savu grēcīgo motīvu apzināšanās un palūkošanās uz tiem ar Dieva acīm. Tam seko ierasto, bet aplamo rīcības modeļu mainīšana. Dzīves izlabošana. Atgriešanās. Apustulis Pāvils raksta tiem pašiem Efesiešiem:

• Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko;
• Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā;
• No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas;
• Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.
• esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.

Pāvils to saka tik vienkāršiem vārdiem, ka nav kur izlocīties. Es tos lasu nevis jums priekšā, bet kopā ar jums. Tā nav pamācība no kanceles augstumiem, bet visiem kopā darāms uzdevums.

“Dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies!” Atgriezies pie pirmās mīlestības. Tā Dieva acīs ir vislabākā un vajadzīgākā gatavošanās Latvijas simtgadei. Zelts un sudrabs, ar ko izlabot plīsumus Latvijas nākotnes traukā.

Pāvils Efesiešus arī brīdina: “Nedodiet vietu velnam!” Kā reiz teica mācītājs Roberts Feldmanis: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Viedi vārdi! Atcerēsimies tos: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Nedodiet vietu velnam – velns nav tā saistviela, ar kuru trauks top vesels un vērtīgs.

Kā jums šķiet, vai nav tā, ka vietas došana velnam, nepretojoties ļaunajam, izpaužas arī prom braukšanas noskaņojumā? Es nerunāju par grūtām situācijām, kur kādam jādodas peļņā uz citām zemēm, lai nomaksātu parādus un varētu atgriezties dzimtenē. Taču par aizbraukšanu no Latvijas uz neatgriešanos mēdz runāt kā par personīgo veiksmes stāstu, nevis ar skumjām, bet ar vieglumu un un pat ar bravūru kā par kaut ko stilīgu. Mēdz teikt, ka Latvijā nav nākotnes un nekas jau tāpat nemainīsies. Latvijā paliekot tikai zaudētāji. Ar viņu muti runā Latvijas sakāve un beigas.

Tomēr dzīvē un īpaši jau demokrātijā ir tā, ka sakāve iestājas tikai tad, kad zaudējošā puse to pieņem. Vai tiešām pirms doties uz lidostu nevar mēģināt ko citu? Apgūt kādu Latvijā vajadzīgu arodu? Doties politkā un īstenot to gudro un taisnīgo valsts pārvaldi? Kaut vai iziet ielās, protestējot pret ļauno un atbalstot labo? Varbūt skan augsti, taču ja tu spraud augstu mērķi un tajā netrāpi, tā nav tik liela nelaime kā tad, ja tu spraud sev zemus mērķus un tajos trāpi. Klusā un spītīgā aizbraukšana, neko nesakot un nedarot? Spīts nav zelts un sarūgtinājums nav sudrabs, nedz arī labi padomdevēji, dzīves ceļu meklējot.

No otras puses, dot vietu velnam var arī, sarūgtinājumu un spītu vairojot ar savu attieksmi. Stāsta, ka trakajos deviņdesmitajos kāds reketieris esot gribējis legalizēt savu biznesu un nopicis govju fermu. Sākumā visi smīnējuši, taču izslaukums esot bijis neticami labs. Kad nu apkārtējie zemnieki vaicājuši, kā viņam tas izdodas, viņš paskaidrojis – es katru rītu ieeju pie tām govīm un saku: “Nu, gotiņas, ko šodien dosim? Pienu? Vai gaļu?” Un gotiņas dara, ko spēj.

Taču tā ir anekdote un gaidīt panākumus pēc tādas formulas būtu anekdotiski. Dzīvē tādos apstākļos govis ātri noveco un mirst. Ja valsts tāpat attiecas pret saviem uzņēmējiem, ja uzņēmēji tā attiecas pret saviem strādniekiem, ja latvieši tā attiecas cits pret citu un pret citiem, tad vairojas sarūgtinājums un spītība, un Latvija noveco. Dauzi latvieši Īrijā man teica, ka aizbrauca no Latvijas ne tik daudz trūkuma vai bezdarba dēļ kā sarūgtinājumā par piedzīvoto attieksmi. Risinājums daudzām nopietnām Latvijas problēmām būtu rodams pat bez budžeta pozīcijām. Ko tas maksā – mainīt attieksmi? Tas ir lēmums ko pieņem ar sirdi un prātu. Kristus teica: “Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.” Tā mums vajadzētu gatavoties Latvijas simtgadei.

Regeja dziesminiekam Bobam Mārlejam ir dziesma:

Tu saki, ka mīli lietu, bet, kad tas līst , tu atver lietussargu,

Tu saki, ka mīli sauli, bet, kad tā spīd, tu meklē ēnu,

Tu saki, ka mīli vēju, bet kad tas nāk, tu aizver logu.

Tādēļ es baidos, kad tu saki, ka mīli mani.

Šī dziesmiņa varētu mūs pavadīt ceļā uz simtgadi. Kā jūtas Latvija, kad, svētkiem nākot, mēs sakām, ka to mīlam? Kā mīlēt arī tādu Latviju, kurā viss nav ideāli, kur lietus mērcē, saule apsvilina un vējš izdrebina? Mīlēt Latviju ar pirmo mīlestību – nemeklējot zelta lietussargu par 8 miljardiem, nebēgot ēnu ekonomikas ēnā un neaizverot logu no otras puses?

Citam Latvija ir svarīga, lai būtu uz kurieni reizi gadā aizbraukt. Cits to mīl kā vietu, kur strādāt un realizēt sevi, kur iekārtot ģimenes ligzdu un audzināt bērnus. Cits stājas zemessardzē un ir gatavs par Latviju atdot dzīvību. Katrs pēc sava mēra ceļam no tā, kas mums ir – zeltu, sudrabu, koku, sienu vai salmus. Galvenais, lai pamats mūs vienotu Latvijai. Lai patiešām vienotu. Ir par maz, ka mēs dzīvojam vienās robežās. Nepietiek pat arī ar to, ka visi vairāk vai mazāk saprotam latviešu valodu. Vajadzīgs kas vairāk. Ir vajadzīga īsta, būtiska kopība.

Vistas, kuras pēc austrumnieku modes nēsā sasietas kopā aiz kājām ir savienotas, bet ne vienotas. Kamēr Latvijas sabiedrībā faktiski līdzās pastāv divas kopienas ar ļoti atšķirīgu vēstures uztveri un ģeopolitisko ievirzi, tā atgādina tādas savienotas vistas. Tās varbūt vaino viena otru un knābj viena otrai, padarot vēl neērtāku jau tā visai bezperspektīvo stāvokli. Laimīga nav ne viena, ne otra, taču kādam citam gan ir ērti tās ņemt un nēsāt apkārt pēc sava prāta un nolūkiem. Gatavojoties Latvijas simtgadei, vajadzētu nākt pie apjēgas, ka šāds stāvoklis ir bez izredzēm abām pusēm. Izeja no tā nebūs atrodama ne Latgales autonomijā, ne skolu autonomijā, bet kopīgā savas valsts celtniecības darbā uz kopīga pamata, lūkojoties vienā virzienā, atmetot katru sarūgtinājumu, spītību un ļaunvēlību. Starp citu, arī lielajai un sāpīgajai nepilsoņu problēmai risinājums ir atrodams ar vienu sirds un prāta lēmumu – kļūt par Latvijas pilsoņiem.

Kristus baznīca arī šeit var ar jaunāko māsu Latviju dalīties pieredzē. Ne tādēļ, ka ir bijusi nevainojama, bet drīzāk tādēļ, ka pati gadu simtus ir bijusi sašķelta un meklējusi ceļu uz vienotību. Ekumeniskajā procesā baznīca ir sapratusi, ka kristiešu vienotībai citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus.

Dziļāk to izprast palīdz Dieva atklāsmes patiesība, ka baznīca nav kaut kāda reliģiska organizācija, bet Kristus inkarnācijas turpinājums. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā viņš mūsu dienās dzīvo zemes virsū. Pats lielākais svētums baznīcai ir svētā vakarēdiena sakraments, kurā cilvēki saņem Kristus miesu un asinis. Aizejot no dievgalda katrs nes sevī gabaliņu Kristus, kurš dod viņiem uzdevumu – salieciet no šiem gabaliņiem mani kopā vienā ķermenī, vienā Baznīcā. Tas dziļi un būtiski attēlo baznīcas vienotības procesa būtību un jēgu. Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu namu!

Līdzīgi tas ir ar Latvijas uzcelšanu. Katram, kas to grib darīt, ir jānes sevī gabaliņš ideālās Latvijas. Tās, kura dzimst no pirmās mīlestības, bez lietussargiem un saulessargiem. Latviešu valsts, kurā visu tautību pilsoņi var justies kā savējie. Demokrātiska valsts, kas seko patiesajām Eiropas vērtībām – brīvība, brālība, vienlīdzība. Ticība, cerība, mīlestība. No sevis pašiem uzcelt sev valsti uz kopīga pamata.

Ja baznīcas gadījumā, Sv. Pāvila vārdiem runājot, citu pamatu neviens nevar likt kā Jēzu Kristu, tad par Latviju es uzdrošinos teikt – labāku pamatu tai neviens nevar likt kā Jēzu Kristu. Tas jau ir likts iepriekšējās paaudzēs. Kas nejūtas saistīts ar baznīcu, kam nepatīt kristīgās dogmas – raugieties uz Jēzus Kristus personu! Viņš patiesi ir ideālais varonis, no kā iedvesmoties un kam līdzināties. Cīnītājs, kurš izlēja savus sviedrus un asinis, lai atbrīvotu cilvēci no nāves un ļaunuma varas. Dieva svētais, kura dzīvē un personā varam ieraudzīt Dieva laipno un tēvišķo sirdi.

Kā teica profesors Harijs Tumans, kultūra pastāv tikai tik ilgi, kamēr tai ir ideāls, kuram tā kalpo. Eiropai un Latvijai tāds ir bijis Kristus. Augošā saskarē ar islāma civilizāciju, mums nāksies atcerēties, kas mēs esam, vai arī norietēt un atbrīvot vietu. Patiesi lāča pakalpojumu savai tautai un valstij izdara tie, kuri nupat, Latvijas simtgades priekšvakarā, ir nodomājuši vēl vairāk izskaust no izglītības satura iespēju iepazīt Kristus personu. Mērķtiecīgi būt taisni radīt lielākas iespējas viņu saskatīt skaidrāk, iemīlēt pilnīgāk un viņam sekot tuvāk.

Lasot medijos savu svētku uzrunu atstāstus, man bieži ir bijis jāsaviebjas par virsrakstiem – arhibīskaps aicina uz šo vai aicina uz to… Parasti jau es necenšos aicināt, bet drīzāk rosināt apdomāt dzīvi Dieva vārda gaismā. Taču šoreiz, gatavojoties Latvijas simtgadei, es tiešām gribētu aicināt – aicināt uz valsts sagrābšanu. Uz tādu valsts sagrābšanu, kas ir radikāli pretēja valsts nozagšanai. Uz tādu valsts sagrābšanu, kā Emīla Dārziņa dziesmā: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi.” Kā Bībeles stāstā par Jēkabu, kurš teica – es tevi neatlaidīšu, iekāms tu mani nesvētīsi.” Jo Latvijas valsts ir mūsu dārgā iespēja, bez kuras arī Latvijas zeme nekad nevar būt mūsu. Nekādos apstākļos mēs nedrīkstam savu valsti atdot un atmest, bet visos apstākļos mums jācenšas kaut sviedriem un asinīm izveidot labāko no tā, kas mums ir dots. Šodien mums taču ir dots daudz vairāk, nekā bija mūsu vectēviem un vecvectēviem pēc 1. pasaules kara vai arī 1991. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarību pēc izraušanās no ļaunās impērijas ķetnām. Ķersimies tad klāt pie dārgās tēvu zemes un posīsim to simtgadei – jaunu, vitālu un skaistu. Ar Dieva palīgu – Āmen!

Raksts no: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2196

ATPAZĪT UN PILDĪT DIEVA GRIBU.

2014. gada augustā pāvests Francisks apmeklēja Koreju. Tikšanās laikā ar jauniešiem pāvests atbildēja arī uz viņu jautājumiem, viens no tiem bija: „Kas konkrēti jādara cilvēkam, kurš meklē savu dzīves aicinājumu?” Pāvests Francisks atbildēja: „Savulaik arī es uzdevu sev šo jautājumu: kādu ceļu man vajadzētu izvēlēties? Tev nav pašam jāizvēlas savs ceļš. Tavu ceļu izvēlēsies Dievs. Jēzus tev to jau ir izvēlējies. Tev jāklausa Viņam un katru dienu jāvēršas pie Viņa, vaicājot: „Kungs, kas man jādara? Jēzu, ko Tu vēlies, lai es daru?””

Patiesība ir tāda, ka savā dziļākajā būtībā ikviens cilvēks meklē Dievu – meklē Viņu ar visu savu prātu, ar visu savu gribu un visu savu sirdi. Svētais Augustīns (354–430), bīskaps un Baznīcas mācītājs, ir teicis: „Kungs, (..) Tu esi mūs radījis sev pašam, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.” (Atzīšanās, I, 1) Šis mūsu sirds nemiers, par ko runā svētais Augustīns, ir radošs nemiers. Cilvēks meklē Dievu, jo savas sirds dziļumos zina, ka vienīgi Dievā var rast piepildījumu – to savu vēlmju piepildījumu, kas attiecas uz patiesību un ir vērstas uz labo un skaisto. „Tu nemeklētu Mani, ja Mani jau agrāk nebūtu atradis,” tā par Dievu un cilvēku runā franču rakstnieks un filozofs Blēzs Paskāls (Domas, II, 737). Tas nozīmē, ka Dievs pats piedalās šajā meklēšanā, ka Viņš vēlas, lai cilvēks Viņu meklētu, un rada cilvēka dzīvē attiecīgus apstākļus, lai viņš varētu Dievu atrast. Tātad Dievs pats tuvojas cilvēkam, pats viņam atklāj sevi un ļauj sevi pazīt. Svētie Raksti māca, ka pats svarīgākais dzīvē ir pazīt Dievu un pildīt Viņa gribu, jo tāds ir Dieva mīlestības plāns ikviena cilvēka dzīvē. Bībele arī atklāj, kā cilvēkam jātuvojas Dievam, kādi noteikumi jāpilda, lai Dievu sastaptu, lai iepazītu Viņa gribu un savienotos ar Viņu.

Dievam ir brīnišķīgs mīlestības plāns

 Cilvēka dzīvē var īstenoties trīs atšķirīgi plāni: savs, citu cilvēku un Dieva plāns.

Tas spilgti atklājas svētā Franciska no Asīzes (1182–1226) dzīves piemērā. Viņš bija dzimis dižciltīgā un bagātā tirgotāju ģimenē un no bērnības sapņoja būt bruņinieks. 20 gadu vecumā viņš nopirka zirgu, ieročus un teica: „Es došos karot.” Karā viņš tika ievainots un nonāca gūstā, kur pavadīja veselu gadu un smagi saslima. Tēvam nācās dēlu izpirkt ar sudrabu, maksājot par dēlu tik daudz, cik tas svēra. Tā ar sakāvi beidzās Franciska paša radītais plāns.

Tad tēvam rādās plāns dēla dzīvei. Viņš izlēma: „Francisk, tu būsi tirgotājs, tu apprecēsi bagātu meiteni un vairosi ģimenes labklājību.” Taču Franciskam vairs nepatika tirdzniecība, kaut arī jaunībā viņš bija palīdzējis tēvam šajā rūpalā. Drīzumā šī iemesla dēļ Franciskam radās konflikts ar tēvu. Tas notika 1206. gada martā Asīzes tirgus laukumā. Franciska tēvs Asīzes bīskapa priekšā apsūdzēja dēlu nepaklausībā un publiski no viņa atteicās, atņemot viņam mantojuma tiesības. Viduslaikos nepaklausīgs dēls tika visu apsmiets un vajāts. Bet kāda bija Franciska atbildes reakcija? Viņš noģērba visu, kas viņam bija mugurā, un to atdeva tēvam, sacīdams: „Tā kā no manis ir atteicies mans miesīgais tēvs, tad no šī brīža man ir tiesības vienīgi Tevi, Dievs, saukt par savu Tēvu.” Bīskapam nācās ar liturģisko tērpu apsegt kailo Francisku, lai cilvēki neieļaunotos. Tādējādi sakāvi cieta arī Franciska tēva plāns dēla dzīvei. Dēls „pievīla” sava tēva pašizlolotās cerības. Tas ir visai pamācoši, jo tēva uzdevums ir nevis uzspiest bērnam savu gribu, bet mācīt atklāt viņa dzīves aicinājumu.

Tajā brīdī, kad sabruka Franciska paša un viņa tēva plāni, jaunekļa dzīvē ienāca Dievs. Kādu dienu, lūdzoties pussagruvušajā Porcjunkulas baznīcā, Francisks dzirdēja noslēpumainu balsi sakām: „Francisk, vai tu neredzi, ka mans nams ir tuvu sabrukšanai? Ej un atjauno to manis dēļ!” Sākumā viņš bija pārliecināts, ka dievišķā balss viņam liek atjaunot Sv. Damiāna baznīcu, un viņš sāka strādāt, lai uzceltu šo dievnamu. Tikai vēlāk Francisks saprata, ka runa ir par universālo Baznīcu. Tā, lūk, Francisks nekļuva ne bruņinieks, ne arī tirgotājs, bet gan mūks, kurš vienkāršībā, nabadzībā un pazemībā gāja un atjaunoja Kristus dibināto Baznīcu. Jēzus viņam nelūdza, lai viņš atjaunotu Baznīcu ar gudrām runām vai intelektuālām teorijām, bet ar svētumu. Svētie arī šodien mums atgādina, ka mūsu spēks nav pašos, bet vienīgi Kristū.

Dieva griba ir jāmeklē

Ja mēs uzmanīgi izlasīsim četrus Evaņģēlijus, tad pamanīsim, ka rūpes par Dieva gribas pildīšanu bija Jēzus pamatnostāja. Jēzus sava Tēva gribu sauca par barību vai ēdienu: „Mana barība ir pildīt Tā gribu, kas mani sūtīja, un pabeigt Viņa darbu.” (Jņ 4, 34) Jēzus dzīvoja, pateicoties Tēva gribai. Viņš sacīja: „Es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas mani ir sūtījis.” (Jņ 5, 30) Paklausība Tēvam raksturo visu Jēzus dzīvi. Himnā par Kristus kenozi svētais Pāvils mudina, lai mēs sekotu Kristus piemēram un būtu pazemīgi, kā Viņš ir pazemīgs: „Viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Flp 2, 8)

Kaut arī Dieva griba Jēzum bija ļoti svarīga, tomēr Viņam nebija viegli to atpazīt. Jēzus ar grūtībām meklēja Tēva gribu kā ikviens cits cilvēks. Dieva gribu mēs nesaņemam tā uzreiz un uz visiem laikiem, bet tā atklājas pakāpeniski mūsu garīgā un cilvēciskā brieduma rezultātā. Dievs mūs uzrunā dažādos veidos: caur Svētajiem Rakstiem, lūgšanu, Baznīcu, sirdsapziņu, citiem cilvēkiem un dažādiem dzīves notikumiem, norādot arī uz jauniem izaicinājumiem. Tieši ar faktu starpniecību Dievs atklāj savu nodomu attiecībā uz mūsu dzīvi. Balstīšanos uz faktiem, cenšoties izprast Dieva gribu, Baznīcas tēvi sauca par „karalisko ceļu”.

Mūsu spēja meklēt un pildīt Dieva gribu, pirmkārt, ir nepelnīta dāvana, kuru esam saņēmuši no Dieva, un tikai pēc tam tas ir mūsu uzdevums – mūsu dāvana Viņam. Dieva gribas meklēšana un pildīšana prasa no cilvēka vispirms atklāt patiesu Dieva tēlu – Dieva, kurš vienmēr pirmais visu dāvā cilvēkam. Tēvs Pio sacīja tā: „Dievs mums nedod ne daudz, ne maz, Viņš dod mums visu un arī no mums sagaida ne daudz, ne maz – tikai visu.” No mūsu puses pildīt Dieva gribu nozīmē pieņemt un atdot Dievam to, ko iepriekš esam saņēmuši. Jo kā ir teikts Katehismā – mūsu labo darbu nopelni ir Dieva mīlestības dāvanas (sal. KBK, 2006–2011).

Dieva gribu cilvēks nerada sev pats, bet to meklē un atklāj un atradis pieņem kā savējo. Dievam ir brīnišķīgs plāns attiecībā uz ikvienu cilvēku, un Viņš vēlas, lai tas tiktu pieņemts un īstenots, jo tā mērķis ir cilvēka patiesais labums un laime, ko sniedz Svētā Gara augļi: mīlestība, miers, prieks (sal. Gal 5, 22–23).

„Pildīt Tavu gribu, mans Dievs, es vēlos, un Tavs likums ir manā sirdī.” (Ps 40 (39), 9) Lūk, cilvēciskās gudrības un pieredzes sintēze, kuru ir izteicis psalmists – pildīt Dieva gribu ar prieku un dziļu pārliecību, ka tieši tāpēc mēs dzīvojam virs zemes un ka dzīvē nav nekā cita svarīgāka par to. Pildīt Dieva gribu nozīmē pilnībā paļauties uz Viņu, pieņemt Viņa plānu mūsu dzīves ceļam un ierādīt Viņam centrālo vietu savā dzīvē.

Kā iepazīt Dieva gribu?

Nereti cilvēki garīdzniekam jautā: „Kā atklāt Dieva gribu? Kā saprast savu aicinājumu?” Komentējot Evaņģēlija lasījumu par Sīmaņa aicināšanu, pāvests Benedikts XVI sacīja: „Aicinājums ir Dieva darbs. Cilvēks nav sava aicinājuma autors. Viņš atbild Dievam. Sava vājuma apziņa nedrīkst būt par šķērsli aicinājuma īstenošanā. Jāpaļaujas uz Dieva spēku, kas darbojas mūsu vājumā, un arī jāpaļaujas uz Dieva žēlsirdību, kas atjauno un pārveido.” (Vatikānā 10.02.2013.)

Dievs savā bezgalīgajā mīlestībā vienmēr pirmais nāk pie mums, mūs meklē un aicina Viņam sekot, bet no mums gaida, ka mēs Viņu pieņemsim un brīvprātīgi atbildēsim Viņam. Dievs noslēpumainā veidā vada pasauli un mūsu dzīvi pretī pilnībai. Viņš ir visās mūsu dzīves pārmaiņās, pat sāpīgos notikumos un šķietami bezjēdzīgās nejaušībās. Kāds svētais ir sacījis: „Dievs vēlas rakstīt taisni arī uz mūsu dzīves šķībajām līnijām.” Piemēram, daudzās pasaules reliģijās (arī pagānismā) pats galvenais ir, lai „dieviņš” (dievība) man kalpotu un īstenotu manus plānus un ieceres. Kristietībā viss ir pilnīgi otrādi – Dievam ir mīlestības plāns, un Viņa gribas pildīšana mani svētdara un dara laimīgu. Tāpēc ikvienam cilvēkam, īpaši jaunietim, vispirms jāmācās meklēt Dieva gribu, lai, atklājot aicinājumu, spētu uz to atbildēt.

Garīgās dzīves teoloģijā minēti vismaz pieci aspekti, kas mums var palīdzēt saprast, kāda ir Dieva griba. Tie ir mums dotie talanti, Dieva Vārds, lūgšana, garīgais tēvs, iekšējais miers.

1. Talanti, kurus mums ir dāvājis Dievs. Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības – Dieva, kurš ir Mīlestība. Līdz ar to tieši aicinājums mīlēt dara cilvēku par autentisku Dieva attēlu. Cilvēks kļūst līdzīgs Dievam tik lielā mērā, cik viņš mīl. Tādēļ pats svarīgākais cilvēka aicinājums ir mīlestība, kas ir visu harismu harisma. Mīlestība ir atvērtība, dialogs, nesavtīgs ceļš, kas ved no sevis pie tuvākā. Pat vismazākais no mūsu darbiem, kas tiek darīts mīlestībā, kļūst derīgs visiem.

Dievs, dāvājot konkrētas dāvanas (talantus, harismas, žēlastības), mūs aicina iet noteiktā virzienā. Viņš norāda, pa kuru ceļu ir jāiet, norāda arī uz konkrētu aicinājumu. Daudzas lietas Dievs mums ir devis, bet daudzas nav devis. Pats fakts, ka tu esi piedzimis vīrietis vai sieviete, norāda uz aicinājumu būt par tēvu vai māti. Nesen izlasīju skaistu domu, ka ikviena sieviete ir radīta, lai nestu pasaulē mīlestību un labestību, kas izpaužas pašaizliedzīgā vēlmē dalīties un apdāvināt citus. Savukārt ikviens vīrietis ir radīts pasaules pārveidošanai, tas nozīmē, ka vīrietis ir atbildīgs par pasaules pārveidošanu un par to, kādā virzienā tā attīstīsies. Dieva dotie talanti ir sava veida bagātība. Lai cilvēks spētu izpildīt savus kristīgas dzīves pienākumus un kalpošanu Baznīcā, Dievs dāvā arī īpašas žēlastības, kas paredzētas noteiktam ieņemamajam stāvoklim. To mērķis ir Baznīcas un cilvēku kopējais labums – lai celtu Baznīcu un kalpotu pasaules vajadzībām.

Līdzība par talantiem jeb uzticēto naudu (sal. Mt 25, 14–30) atgādina, ka ikvienu cilvēku Dievs ir apveltījis vismaz ar vienu talantu. Dievs ar mūsu sirdsapziņas un dažādu notikumu starpniecību mums vaicā: „Kā mēs izmantojam talantus, kurus esam no Viņa saņēmuši? Vai mēs tos attīstām vai arī nevērīgi norokam?” Darīsim visu iespējamo, lai mēs apzinīgi izkoptu savus talantus un liktu tos lietā, kalpojot citiem. Svētais Jānis Pāvils II bieži atkārtoja: „Bagātnieks nav tas, kuram pašam pieder daudz mantas, bet gan tas, kurš ir spējīgs to dāvāt citiem.” Vārdu sakot, cilvēku lielu padara nevis tas, kas viņam pašam pieder, bet gan tas, kas viņš pats ir un ko viņš dod citiem.

2. Dieva Vārds un dzīves notikumi. Mūsu dzīvi var salīdzināt ar svītru kodu. Tajā ir daudz informācijas, bet ir jāatrod veids, kā šo informāciju nolasīt. Kristietim ir divas vissvarīgākās grāmatas: Dieva Vārda grāmata – Bībele – un dzīves faktu grāmata. Notikumus vajag interpretēt Dieva Vārda gaismā. Tikai tā mēs varam atklāt to jēgu, kādu tiem ir devis Dievs. Bez Svētajiem Rakstiem un lūgšanas mēs nesapratīsim dzīves notikumus un neatklāsim to dziļāko nozīmi. Vatikāna II koncils mums atgādina: „Svēto Rakstu lasīšanai jāseko lūgšanai, lai starp Dievu un cilvēku izveidotos dialogs, jo „lūgšanā mēs Viņu uzrunājam, bet, lasot dievišķos pravietojumus, mēs Viņā klausāmies” (Sv. Ambrozijs, De officiis ministrorum, I, 20, 88).” (Konstitūcija Dei Verbum, 25) Mūsu ticība pieaug un tiek stiprināta, ja mēs arvien uzmanīgāk ieklausāmies Dieva Vārdā un lūgšanā uzsākam ar Dievu dzīvu dialogu.

Dieva Vārds ir mūsu dzīves stiprais pamats. Kā es lasu Svētos Rakstus? Vai es, lasot un apcerot Dieva Vārdu, meklēju tajā Viņa gribu? Baznīcas tēvi Bībeli sauca par „Svēto Garu vārdos” un aicināja to lasīt ar sirdi, apcerēt, klausīties un jautāt: „Kā šodien šis Vārds skaidro manu dzīvi?” Svētie Raksti nav maģiska grāmata, kurā meklējam to, kas mūs interesē, tie ir dzīvais Dieva Vārds, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi. Kad ieraugām savu dzīvi Dieva Vārda gaismā un atklājam savu patieso identitāti, tad sātans zaudē varu pār mums. Taču, ja tu Svētos Rakstus nelasi un nepieņem, ja tie neskaidro tavu dzīvi, tad tie tev nav Dieva Vārds.

Lai ieklausāmies pāvesta Benedikts XVI mudinājumā kristiešiem: „Bieži pārdomājiet Dieva Vārdu, lai Svētais Gars ir jūsu skolotājs. Tad jūs atklāsiet, ka Dieva domas nav cilvēka domas. Jūs uzlūkosiet patieso Dievu un vēstures notikumus citām acīm. Jūs pārpilnībā izbaudīsiet prieku, kas plūst no patiesības.” (Vatikānā 22.02.2006.)

3. Lūgšana. Ja mēs gribam atklāt aicinājumu, tad jāsāk lūgties. Jēzus taču ir apsolījis: „Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums atvērs.” (Lk 11, 9) Lūgties nevar iemācīties tādā pašā veidā, kā apgūt kādu prasmi. Lai cik dīvaini tas izklausītos, lūgšana ir dāvana, kas tiek saņemta lūdzoties. Lūgties nenozīmē skaitīt pātarus, bet gan veidot attiecības ar Dievu – uzrunāt Viņu un Viņā klausīties. Lūgšana mums ir tikpat raksturīga kā elpošana, ēšana un mīlestība. Lūgšana palīdz atklāt Dieva gribu, stiprina vājumā, atbrīvo no bailēm, vairo spēkus cīņā ar kārdinājumiem un dod „otro elpu”. Taču kristīgā lūgšana galvenokārt ir klausīšanās. Dievs atklāja sevi kā Vārdu (latīņu val. Verbum, grieķu val. Logos) un tāpēc veidoja Izraēli par tautu, kura klausās. Bībelē vārds „klausies”, „klausieties” sastopams 1500 reižu. Klausīties nozīmē būt gatavam pildīt Dieva gribu un ierādīt Viņam pirmo vietu: „Dievs runā, cilvēks klausās, Dievs darbojas, cilvēks līdzdarbojas, Dievs mīl, cilvēks ļauj sevi mīlēt.”

Lūdzoties mēs veidojam personiskas attiecības ar Dievu, tāpēc lūgšanu var salīdzināt ar draudzību – savstarpējām attiecībām starp personām. Draudzība prasa spēju ieklausīties. Diez vai tas, kurš mēdz tikai runāt, neieklausoties sarunu biedrā, būs atzīstams par labu draugu. Tomēr tieši tas mēdz notikt attiecībās ar Dievu. Nereti cilvēki konstatē, ka viņu lūgšana ir tikai vajadzīgo lietu uzskaitījums vai arī nebeidzama Dieva informēšana par sevi un savām vajadzībām. Līdzīgi, kā tas ir ikvienā draudzībā, mums ir arī jāmācās klausīties Dievā. Bet ko nozīmē ieklausīties Dievā? Vai tas nozīmē dzirdēt Viņa balsi?

Kā piemēru varētu minēt svēto Māti Terēzi, kura atklāja, ka 1946. gadā viņa pavisam reāli ir dzirdējusi Dieva aicinājumu strādāt ar visnabadzīgākajiem no nabagiem Kalkutas graustu rajonos. Pirms tam Māte Terēze jau bija devusi Dievam solījumu nekad Viņam neko neatteikt, lai ko arī Viņš tai lūgtu. Kopš tā brīža bija aizritējuši gadi, un nu, kā Māte Terēze stāstīja savam garīgajam vadītājam, viņa dzirdēja Dieva balsi, kas lūdza atstāt darbu meiteņu skolā, lai uzsāktu kaut ko jaunu. Taču piedzīvot ko tādu, ko pieredzēja Māte Terēze, gadās ļoti reti. Daudzi cilvēki apgalvo, ka lūgšanas laikā, kaut arī fiziski nedzirdot Dieva balsi, viņi jūtas tā, it kā Dievs ar tiem runātu. Tas var notikt visdažādākajos veidos, piemēram, draugs tev var pateikt kaut ko tādu, kas tev sniedz dziļu atskārtu, un tu jūties tā, it kā pēkšņi būtu pavēries logs uz tava paša dvēseli. Liekas, ka ar drauga starpniecību ar tevi runā Dievs.

Kapucīnu tēvs Raniero Kantalamessa vienā no savām konferencēm skaidroja, ka lūgšanā brīžiem mainās lomas: „Dievs kļūst Tas, kurš lūdz, bet tu esi tas, kuram šis lūgums tiek adresēts. Tas notiek tad, kad, piemēram, tu lūgšanā prasi Dievam, lai Viņš atbrīvotu tevi no kādas problēmas, lai mainītu tavu sievu, tavu vīru vai arī lai tevi atbrīvotu no darba, kas tev nepatīk, bet Dievs lūdz tev, lai tu pieņem šo situāciju, kādu cilvēku vai konkrēto darbu. Mums jāuzmanās, lai neliktu Dievam vilties.” Tādēļ autentiska lūgšana sākas tur, kur mēs mācāmies klausīties: „Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās.” (1 Sam 3, 9) Taču mēs nemitīgi tiekam kārdināti apgriezt šos vārdus kājām gaisā un teikt: „Klausies, Kungs, jo Tavs kalps runā.” Ja mēs, piemēram, nostājamies Vissvētākā Altāra sakramenta vai krucifiksa priekšā un visu laiku runājam un runājam, tad mēs neklausāmies Jēzu. Mēs neļaujam Viņam uzrunāt mūsu sirdi. Tātad, lai saprastu Dieva gribu, galvenais ir prast Viņā klausīties. Lūgšana nav atskaite Dievam par nodzīvoto dienu, lūgšana nav arī mācību stunda, kuras laikā mēs skaidrojam Dievam, kas Viņam jādara mūsu dzīvē, bet lūgšana ir dialogs ar Dievu, kad mēs Viņam kā savam vistuvākajam draugam atklājam visas savas bēdas un vājības un pazemīgi klausāmies Viņā, lai saprastu un izpildītu Tā gribu. Kā sacījis svētais Augustīns: „Iespējams, ka mēs vislabāk lūdzamies tad, kad runājam mazāk, un vissliktāk lūdzamies tad, kad runājam daudz.”

4. Garīgais tēvs. Cilvēks, kas vēlas atklāt savu aicinājumu un padziļināt garīgo dzīvi, drīz vien nonāk pie secinājuma, ka viņam ir vajadzīgs garīgais vadītājs vai pastāvīgs biktstēvs. Kaut arī mēs apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, liecība un arī Baznīcas autoritāte, kas apstiprina, vai tas, ko mēs uzskatām par Dieva iedvesmu, tiešām ir no Dieva vai varbūt mūsu ambīciju izpausme vai ļaunā gara viltība. Svētā Terēze no Avilas ir stāstījusi par to, cik lielus zaudējumus garīgajā dzīvē viņai nācās piedzīvot tāpēc, ka divdesmit gadus viņai nebija garīgās vadības. Tuksneša tēvi sacīja, ka, ejot pie priestera, grēksūdzē ir jāatklāj savi grēki, bet, dodoties pie garīgtēva – jārunā par savām jūtām. Kāpēc par jūtām? Jo tieši jūtas kalpo kā zīmes, pateicoties kurām varam iepazīt Dieva gribu attiecībā uz mums. Jau pati mūsu jūtu vārdiska atklāšana palīdz tās labāk saprast un iepazīt sevi.

Garīgās pavadīšanas rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik daudz cilvēks spēs atvērties garīgā tēva priekšā, viņam uzticēties un līdzdarboties. Kādas prasības tiek izvirzītas garīgajam bērnam? Pamats ir labā griba un ticība, jo no tās izriet vēlēšanās garīgi attīstīties un tiekties pēc kristīgās pilnības – svētuma. Ja garīgais bērns nevēlas augt garīgi, tad garīgai pavadīšanai nav jēgas. Garīgā bērna īpašības ir: atvērtība uz Svēto Garu, atklātība, vaļsirdība, paklausība, līdzdarbība, kā arī cieņa, mīlestība un uzticēšanās garīgajam vadītājam, kurš ir dievišķās Apredzības instruments.

Pastāvīgi jāattīra savs nodoms, jo garīgā vadīšana var pārtapt par emocionālo atkarību. Garīgās vadības būtība nav veidot sirsnīgas, emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo palīdzību, kas stiprinātu mūsu dialogu ar Dievu. Garīgā vadītāja lomu varētu salīdzināt ar nozīmi, kāda bija Jānim Kristītājam attiecībā pret Jēzu: „Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3, 30) Garīgās vadības procesā garīgajam tēvam „jāiet mazumā”, bet cilvēkam, ko viņš pavada, jāaug ticībā, draudzībā ar Jēzu un uzticīgā Dieva gribas pildīšanā.

5. Iekšējais miers un prieks. Bieži vien cilvēki domā, ka patiesu mieru un prieku viņi var panākt paši saviem spēkiem, tādēļ ļaujas kārdinājumam meklēt to nevis Dievā, bet gan materiālajos labumos, naudā, panākumos, citu izteiktajā atzinībā vai novērtējumā. Cilvēks ir radīts tā, ka patiesu drošības izjūtu, mīlestību un dzīvību viņš var rast vienīgi Dievā. Dzīvot nozīmē mīlēt un būt mīlētam. Ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs un jūtas nemīlēts, viņš piedzīvo elles mokas. Kristietim spēku doties dzīvē uz priekšu sniedz apziņa, ka Dievs ir kopā ar viņu. Pat ja viņš piedzīvo grūtības, pārbaudījumus, slimības, dažādas ciešanas un pazemojumus, viņš apzinās, ka Dievs viņu mīl un rūpējas par viņu. Šī dievišķā mīlestība ir pastāvīga miera un prieka avots. Mūsu laime nav atkarīga tikai no ārējām lietām – no veselības, naudas, prestiža, labi atalgota darba –, bet gan no tā, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi mēs esam. Iekšējais miers un arī prieks ir Svētā Gara zīmogs jeb apliecinājums, ka mēs darām to, kas patīk Dievam, ka pildām Viņa gribu.

Ja mēs esam meklējuši Dieva gribu Svētajos Rakstos un lūgšanā, ja garīgais tēvs ar Baznīcas autoritāti to ir apstiprinājis, tad kā Svētā Gara apliecinājumu mēs saņemam iekšējo mieru, kuru nekādi ārējie apstākļi nevar apslāpēt vai atņemt. Pildot Dieva gribu un īstenojot savu aicinājumu, mūsu dzīve kļūs pilnvērtīga, jo Dievs mūs vada nevis uz nelaimi, bet uz patiesu laimi.

Šīs pārdomas noslēgsim ar lūgšanu no Breviāra (Parastā liturģiskā laika 1. nedēļa, pirmdiena, Laudes): „Visvarenais Dievs, ej mūsu darbiem pa priekšu, tos iedvesmojot, un atbalsti tos ar savu žēlastību, lai katra mūsu darbība vienmēr iesāktos no Tevis un ar Tavu svētību tiktu arī pabeigta. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.”

Tēvs Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests, RARZI docētājs

Katolis.lv - Atpazīt un pildīt Dieva gribu.

Būt spējīgiem atkal īstenot pirmatnējo Dieva plānu

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis 15. aprīlī, Kristus augšāmcelšanās svētku vigīlijas dievkalpojumā.

Varbūt jūs kādreiz esat sev uzdevuši jautājumu, kāpēc bija vajadzīgas Kristus ciešanas un nāve, kāpēc bija vajadzīga Kristus augšāmcelšanās? (..) Pēdējās dienās vairākas reizes jau esmu uzsvēris, ka šis noslēpums pārsniedz mūsu racionālās izpratnes robežas, vismaz izsmeļoši mēs to nevaram saprast, un Dievs no mums pirmkārt prasa ticību un paļāvību. Tomēr mums nav aizliegts iedziļināties un censties saprast. Mēģināsim atrast atbildi uz šo jautājumu, balstoties uz šodienas Svēto Rakstu lasījumiem.

Pirmajā lasījumā dzirdējām, kā ar lielu rūpību Dievs veidoja pasauli. Mazās detaļās ir parādīts, kā to darīja ar lielu mīlestību un rūpību, bet visrūpīgāk Viņš veidoja cilvēku. Jo par visu pārējo iepriekšējās dienās bija teikts, ka Viņš veidoja un redzēja, ka tas ir labs, bet tad, kad pabeidza cilvēku, tad bija teikts: „Un Viņš redzēja, ka tas ir ļoti labs.”

Cilvēku Viņš izveidoja „pēc mūsu attēla un līdzības”. Nākamajā tekstā jau ir teikts: „Pēc Dieva attēla”. Daži Baznīcas tēvi saka, ka Dievs izveidoja cilvēku pēc attēla, bet tā līdzība paliek kā izaicinājums, ka, atveroties uz Dieva klātbūtni un otru cilvēku, cilvēka līdzībai kā Dievam atspulgam būtu arvien vairāk jāparādās.

Mēs dzirdējām arī, ka Viņš radīja vīrieti un sievieti. (..) Tālāk ir teikts: „Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi, pakļaujiet to sev un valdiet pār to!” Un vēl tālāk tekstā, kurš šodien nebija iekļauts lasījumā, ir vēl viens Dieva norādījums. Viņš saka: „Sargā un apstrādā šo zemi.” Tātad tas bija pašā sākumā un tas attiecas uz visiem cilvēkiem, jo Dievs ir pasaules autors un visu cilvēku radītājs, neatkarīgi no tā, vai cilvēks Viņam tic vai netic.  

Ko nozīmē būt līdzīgam Dievam? Dievs, pirmkārt, ir brīvs. Viņu raksturo gudrība, Viņš spēj caurstrāvot un izdibināt visu pasauli un visus noslēpumus. Tātad cilvēkam ir dota brīvība, prāts, spēja izdibināt pasauli. Dievs ir arī trīsvienība, tas kļuva skaidrs vēlāk Jaunās Derības atklāsmes gaismā. Tātad Dievs ir personu kopība. Radīdams cilvēku, Viņš piešķīra tam spēju veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, veidot kopību. Nevis kaut kādu mafiozu kopību, (..) bet mīlestības kopību.

Vislabāk šo kopību gan ģimenes ietvaros, gan valsts un sabiedrības ietvaros un visā pasaulē raksturo trīs Baznīcas sociālās mācības pamatprincipi – solidaritāte, tas nozīmē, gatavība uzņemties līdzatbildību par otru cilvēku, atšķirībā no Kaina, kad nogalināja Ābelu un, kad Dievs viņam jautāja, kur ir tavs brālis, tas teica: „Kas man par daļu?”

Otrs ir iniciatīvas atraisīšanas princips. Ja ģimenē viens otru pakļauj, tad otrs nevar izpausties, patiesībā arī savu Dieva attēlu sevī īstenot. Piemēram, kad vecāki apspiež savus bērnus. Tas pats attiecas uz valsti, ja valsts ir totalitāra un cenšas visas pilsoņu dzīves sfēras kontrolēt, tad viņi nevar atraisīt iniciatīvu un savas spējas.

Trešais princips ir kopējais labums. Tas nozīmē, kad strādāju, darbojos, es domāju ne tikai par sevi un to, kā man pašam pacelties un piepildīt savu kabatu, bet domāju arī par tiem, kas ir apkārt, lai arī viņi celtos līdz ar mani kopā. Rainis to ir labi pateicis: „Pacel citu un tu celsies pats.”

Tātad cilvēks ir radīts mīlestības attiecībām. Kas no tā ir sanācis? Ja paskatāmies, kas pasaulē notiek... patiesībā visa pasaules vēsture ir karu un konfliktu vēsture. Tur ir nepārtrauktas slepkavības, cīņa par varu (..) Šodien starp politiskajām partijām arī redzam, kā likuma ietvaros cenšas konkurentus noliet dubļiem. Paldies Dievam, Latvija ir kā miera oāze. Bet Eiropas Savienībā viens pēc otra notiek terorakti, kas ir irracionāla naida motivēti. Tāpat pilsoņu kari un konflikti, kas pasaulē notiek.

Tātad redzam, ka Dieva plāns, Dieva dotais uzdevums cilvēcei kaut kā neīstenojas. Dievs radīja cilvēku, deva identitāti, deva noteikumus un nekā. Patiesībā visa Vecā Derība ir vēsture, kur iet kā pa kalniem – augšā un lejā. Tādēļ Dievam bija pašam jāiejaucas tajā procesā. Tā prototips otrajā lasījumā ir Abrahams. Jo Dievs vienlaicīgi ir atklājis cilvēkam: Mīli Dievu pāri par visu, neko nenoliec augstāk par Dievu, saglabā savu sirdi brīvu, jo tad, kad saglabāsi savu sirdi brīvu, tad redzēsi apkārtējo pasauli un citus cilvēkus objektīvi, piešķirsi viņiem pienākošos vietu un viņus respektēsi. Bet, ja tu kaut ko no radības nostādi augstāk par Dievu, tad tas izkropļo tavu skatījumu kā greizo spoguļu karaļvalstī.

Lūk, Dievs Abrahamam piedāvāja: „Nostādi mani pirmajā vietā, seko manai balsij, atstāj visu pārējo.” Un Abrahams to izdarīja. Viņam dzīvē bija viens liels sapnis. Abrahama sievai nebija bērnu, un viņš ļoti ilgojās, lai viņam būtu dēls. Dēls viņam piedzima, un viņš viņu vērtēja augstāk par visu pārējo. Vienā brīdī Dievs viņam saka: „Ņem un upurē viņu man.”

Tajā laikā tas nebija nekas pārsteidzošs, jo tā laika kultūrā cilvēka upuri vēl bija, līdz ar to tas iederējās pie kaut kādas tā laika kārtības. Abrahams izcīna šo cīņu un ir gatavs atteikties no sava dēla. Bet mēs redzam, ka Dievs viņu pārbauda. Viņš jau nevēlas cilvēka upurus, Viņš vēlas, lai cilvēka sirds ir brīva un viņa vērtību skala ir pareiza. (..)

Īzaks ir Kristus prototips. Lai šo sajukumu cilvēcē izmainītu, Dievam pašam bija jāienāk cilvēku vidū. Šodien mēs dzirdējām lasījumu no Vēstules romiešiem, kurā ir izteiktas ļoti dziļas patiesības, kuras arī ar prātu gandrīz nevaram aptvert, bet vienlaicīgi te ir tādas metaforas, kuras mums palīdz mazliet apjēgt, kas notiek.

Caur grēkā krišanu cilvēkā ienāca samaitātības inde, grēka inde, naida un ļaunuma inde. Ļaunums ir kā inde. Arī svētais Pāvils saka: „Grēka maksa ir nāve.” Kad cilvēks atkāpās no Dieva sākotnējā plāna, tad viņa līdzība Dievam sāka vājināties. Bet, protams, viņš šo mīlestības spēju, līdzību Dievam nepazaudēja. Jēzus Kristus, piedzimdams kā cilvēks un nomirdams, pieņemdams nāvi, ko nebija pelnījis, atbruņo šo ļaunuma varu.

Kādā veidā? Grēkam ir pakļauts tikai tas, kas ir miesīgs, materiāls un Jēzus, būdams miesā, ļāva, lai šis ļaunums pret Viņu triecas un Viņu nonāvē. Viņš ļāvās nāvei, Viņa miesa nomira, iegāja nāvē, bet tai pakļauta ir tikai miesa. Kad miesa tik nonāvēta, tad gara spēks Viņu uzcēla. Viņš vairs nav pakļauts miesīgās dabas ierobežojumam un spēkam.

Ko sv. Pāvils runā par kristību? Te ir visa esence atbildei uz jautājumu, kāpēc Lieldienas ir vajadzīgas. Viņš saka: „Visi, kas esam kristīti Kristū Jēzū, esam kristīti Viņa nāvē. Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvē. Mēs esam iedēstīti Viņa nāves līdzībā.” Tas nozīmē, ka kristība mūs savieno ar Kristus nāves noslēpumu. Šis Viņa nāves noslēpums atbruņoja ļaunuma varu un, ja mēs kristībā ar Viņu savienojamies, tad šī ļaunuma vara mūsos tiek atbruņota, un tas gara spēks, kas piecēla Viņu no miroņiem, sāk darboties mūsos un dara mūs spējīgus atkal īstenot pirmatnējo Dieva plānu. Tas nozīmē īstenot brīvību, pielietot intelekta spējas atbilstoši Dieva plānam – nevis lai manipulētu un izkropļotu patiesību un attaisnotu grēku, bet lai izdibinātu patiesību un kalpotu tai.

Tas mūs padara spējīgus īstenot šos trīs principus: palīdzības principu - nedominēt pār otru, bet ļaut viņam izpausties pilnā mērā un nākt palīgā tikai tad, kad cilvēks pats netiek galā. Tas ir gan individuālā līmenī, gan valstiskā. Solidaritāte – nākt palīgā tam, kurš ir nelaimē, grūtībās. Tāpat domāt ne tikai par savu, bet arī par kopīgo labumu. Gan individuālajā dzīvē, gan arī sabiedriskajā.

Svarīgi, lai arī politikā Kristus augšāmcelšanās spēks sāk pulsēt. Patiesībā Eiropas Savienības ideja radās dažu cilvēku sirdīs. Pirmais tās virzītājs bija Roberts Šūmans, dziļi ticīgs politiķis. Šodien jau ir aizsākts viņa beatifikācijas process. Viņu sauc par vienotās Eiropas tēvu. Un Alčids De Gasperi, itālis, par kuru arī ir ierosināts beatifikācijas process. Viņi mēģināja šos principus pacelt jaunā kvalitātē. Ne tikai pašiem dzīvot svētu dzīvi, bet mēģināt pārveidot visu Eiropas sabiedrību, lai tā īsteno Dieva doto potenciālu.

Kaut kas ir sanācis, bet, kā mēs zinām, ienaidnieks atkal ir sasējis sēklu. Mēs tagad esam tai procesā iekšā un kaut kas no mums laikam ir arī atkarīgs. Es aicinu, pirmkārt, darīt to, kas no mums ir atkarīgs. Redzam, ka Lieldienas bija vajadzīgas, lai cilvēce varētu atsākt īstenot Dieva līdzību sevī. Ne tikai personīgajā, bet arī visas sabiedrības dzīvē. Tur iekļauts ikviens cilvēks. Tieši tāpēc, ka daudzi novēršas no tā, mēs esam tur, kur esam, nenotiek kārtīgs izrāviens un zeme nekļūst par Ēdenes dārzu, kā tas bija pašā sākumā Dieva plānā iezīmēts.

No mums ir atkarīgs daudz, ar mūsu upuriem, ar mūsu lūgšanām, ar mūsu iesaistīšanos, bet pirmām kārtām, protams, ar mūsu pašu sirds pārveidi, arvien dziļāku iesakņošanos tajā žēlastībā, kuru mums ir devusi Kristus nāve un augšāmcelšanās.

Lai Dievs mums palīdz to visu īstenot un lai mēs patiešām esam Kristus augšāmcelšanās līdzdalībnieki!

Raksts no: http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/but-spejigiem-atkal-istenot-pirmatnejo-dieva-planu.html

Priesteris un Afganistānas kara veterāns Andrejs Mediņš: "Puikas un meitenes nevar audzināt pēc vienas šnites"

Jau vairāk nekā divdesmit gadu Andreja Mediņa vārds rada elektriskās strāvas pieskāriena efektu, raujot laukā no vienaldzības. Šim vīram – priesterim un Afganistānas kara veterānam – lūgšanu dzidrajā melodiskumā allaž izdodas ieplūdināt arī pa tādam uzbliezienam laicīgās pasaules sāpīguma stīgām, ka tas gan sajūsmina, pārsteidz un iedvesmo, gan provocē. Tagad viņš Bārbeles skolā grasās izveidot jauna tipa mācību iestādi – jauno tēvu skolu.

Priesteris Andrejs Mediņš ir neparasta dedzīguma un darbietilpības cilvēks, kurš līdztekus citām garīgās kalpošanas aktivitātēm izveidojis Kalna svētību kopienu – atkarībās nonākušo rehabilitācijas komūnu Bruknas muižā. Viņa vadībā sākotnējo cēlumu atguvusi laika zobam pamestā pils, iekopta palīgsaimniecība, tiek celta baznīca. Tas – pārsvarā ar pašreizējo un bijušo atkarībnieku rokām, jo priesteris paklupuša cilvēka iespēju atgriezties pie sevis un Dieva redz smagā darbā, padziļinātā liturģiskajā praksē un dzelžaini askētiskā ikdienas dzīvesveidā.

"Dievs savu radīšanas darbu vēl nav beidzis, tāpēc katrs aicināts tajā piedalīties, ja vien ļaujas. Tas ir sevišķi svarīgi tagad – saistībā ar stulbajām Eiropas prasībām par pasargāšanu no darba, atbildības un apjēgas par pienākumu."

Man ar priesteri Mediņu gribējās parunāt par šāda spartiskuma nepieciešamību, taču norunātajā laikā viņu nesastapu. “Tēvs Andrejs ir jānotver skrējienā, jo ilgāk par pāris minūtēm viņš vienā vietā uzturēties nemēdz,” man gaiši skaidroja pilī satiktie Kalna svētību kopienai piederīgie. Skrējiens neapstājās pat tad, kad beidzot bijām sastapušies. “Kopiena nesen kā iegādājusies Bārbeles skolu. Steigšus jābrauc uz Bausku, lai saskaņotu arhitektoniskās nianses ēkas pārbūvei. Mašīnā parunāsimies, pēc tam varēsim objektu arī apskatīt,” skaidroja priesteris.

Tēva gars un puišu skola

– Vai Bruknas pilī nepietiek rūpju, ka jums vēl vajadzīga skola?
– Savā darbā aizvien biežāk sastopos ar baigajiem ļurbām – it kā vīrietis, it kā tēvs, bet tēva gara iekšā nav. Tas vērojams ne tikai saskarsmē ar atkarībniekiem – visur redzams, ka tikpat kā nav vīriešu. Nav tēvu šā jēdziena plašākajā nozīmē. Tāpēc jau sen spriedu, ka vajadzīga jauna tipa mācību iestāde – jauno tēvu skola, kas nodrošinātu piemērotus apstākļus puišu tapšanai par attīstītām, daudzpusīgām, rīcībspējīgām un spriedumos atbildīgām personībām. Skola, kurā apmācība notiktu nevis caur bailēm, jo dzīvē saņemam tieši to, no kā visvairāk baidāmies, bet stimulējot domāt pozitīvi un darīt labu pēc tās programmas, kuras ietvaros esam radīti. Puikas šādā skolā mācītos līdz 6. klasei, bet vēlāk varētu iekļauties tālmācības programmā. Tagad man beidzot radusies iespēja šo ieceri īstenot. Bārbeles skola, kurā pats savulaik mācījos, jau septiņus gadus bija slēgta.

– Kas jūsu iecerētajā tēvu skolā būs tas īpašais, ko nevar īstenot jau tagad?
– Mūsu izglītības sistēma diemžēl ir kā pussprādzis zirgs, ko katru dienu spārda cerībā, ka varbūt atdzīvosies. Gandrīz līdz 5. klasei zēnu attīstības līkne atrodas krietni vien zemāk nekā meitenēm, radot gandrīz vai atpalicības ainu. Taču puikas nav dumjāki, tikai mūsu izglītības sistēma, ko vada, virza un īsteno sievietes, ir radīta meitenēm. Abus dzimumus audzinot un vērtējot pēc vienas šnites, netiek ņemts vērā, ka zēniem ir citi attīstības posmi un iekšējā programma. Nivelēšana topošos vīriešus iekšēji nokauj jau personības veidošanās sākumposmā, tik ļoti savaino tēva garu, ka tas vairs nav spējīgs veselīgi izpausties. Tas, ka nav tēvu – nav līderu, nav svēto –, sabiedrībā vairo apslēptās iekšējās sāpes un ciešanas, velk bezcerībā. Visās dzīves jomās gandrīz ar varu izbīda priekšgalā sievietes.

– Tēva gars – ko tas īsti nozīmē?
– Ļoti pašsaprotamas īpašības – rūpes par ģimeni un spēju garantēt tai drošības sajūtu. Būt cilvēkam, kura klātbūtnē patīkami atrasties un kurš spēj stimulēt vēlēšanos pilnveidoties. Ļoti svarīga ir tēva mīlestība, kuras mūsdienu bērniem trūkst. Nesen biju uz tikšanos ar skolēniem, prasīju, vai viņi ir noilgojušies pēc stundām ātrāk tikt mājās. Atskanēja vienots: “Nē, mūs tur neviens negaida.” Kad norunājām, ka šoreiz Ziemassvētkos pieprasīsim neparastāku dāvanu, proti, lai tētis apskauj un vismaz dažas minūtes patur klēpī, iestājās klusums. Tad piecēlās rūpīgi saposts smukulītis: “Mans tētis to nedarīs, es zinu.”

"Tiklīdz kļūst par grūtu sagludināt vīram kreklu vai ik rītu nolikt tīru kabatlakatiņu, mīlestībai attiecībās vairs nav vietas."

Nelaime ir tā, ka tēva pieskārienu mammas mīlestība kompensēt nevar. Lai cik daudz uzņemas māte, viņa nav spējīga aizstāt tēvu. Ar sakāpinātu vēlēšanos tomēr būt divi vienā mātes tikai vēl vairāk sačakarē puikas, jo mīlestības vietā sniedz žēlošanu un lutināšanu. Šādas attieksmes sekas var redzēt kopienā – tēvainim jau 40 vai vairāk gadu, bet viņš nevar iztikt bez savas uzpasētājas. Tā vietā, lai mēģinātu izprast sevi, meklē cilvēku, kurš turpinātu apčubināt viņa vājumu. Lielākajai daļai atkarīgo nav pārcirsta nabassaite ar sievieti žēlotāju, kura visbiežāk ir vientuļā māte. Kad viņai vairs neizdodas dēlu noturēt pie sevis, sieviete grib vismaz saglabāt kontroli. Puisim vai nu jāpakļaujas, vai jāmeklē veids, kā vieglāk pārciest aizliegumu būt patstāvīgam un dzīvot savu dzīvi. Sačakarēts mūžs kā tradīcija, kas pāriet no paaudzes paaudzē, jo tāds dēls arī sievā meklē māti žēlotāju un kontrolieri.

– Pēc cik gadiem tāda puišu skola varētu tapt un kas tajā mācīsies?
– Līdz vasarai telpām un apkārtnei jābūt tiktāl gatavai, lai Bārbelē varētu rīkot visas nometnes, kas līdz šim notika Bruknā, piemēram, ar vēzi slimajiem bērniem. Bet jau rudenī ceram sākt mācības 1. klasē. Tā būs privātā skola tādiem puikām no visas Latvijas, kuru vecāki sapratuši, cik svarīga ir tēva sūtības izpratne. Skola, kurā vienlaikus ar grāmatu zinībām mācās arī dzīvi, māju sajūtu, iepazīst pienākumu. Darbā ar atkarīgajiem bieži redzams – pieaudzis cilvēks, bet nezina, kā rodas piens un biezpiens. Kā jārūpējas par bullēnu un cāli. Ko nozīmē skābēt kāpostus vai gatavot ievārījumu. Mūsu zēniem tiks dota iespēja pašiem piedalīties savas labklājības pamatu veidošanā. Tas, ko var izaudzēt vai izveidot savām rokām, visspilgtāk atgādina par cilvēka sūtību būt radītājam. Dievs savu radīšanas darbu vēl nav beidzis, tāpēc katrs aicināts tajā piedalīties, ja vien ļaujas. Tas ir sevišķi svarīgi tagad – saistībā ar stulbajām Eiropas prasībām par pasargāšanu no darba, atbildības un apjēgas par pienākumu. 

– Skola – tas nozīmē arī skolotājus. Kādus tos meklēsiet, kur cerat dabūt?
– Būs sarežģīti, taču zinu – ja tas ir Dieva darbs, uztraukumam nav vietas. Jo Dievs jau ir tas, kas visas lielās lietas bīda, nevis es. Galvenais – lai es nebūtu korķis jeb trombs šajā Jēzus mīlestības asinsvadā.
Nesen tikos ar kādu sporta pedagogu. Sagaidīja mani ar cigareti zobos. Brālīt, ko tu vari mācīt citiem, ja pats ar saviem trūkumiem nevari tikt galā? Angļiem ir teiciens: nemāci savus bērnus, jo viņi tāpat būs līdzīgi tev; mācies pats, tad mācīsies arī bērni. Arī pats esmu skolotājs – sociālais pedagogs, jauniešu lietu speciālists un karjeras konsultants. Tikko pabeidzu Liepājas Universitāti. Bet pastāvīgajam darbam skolā noteikti meklēšu ģimenes cilvēkus, kas varētu sevi atdot darbam 24 stundas diennaktī. Cilvēkus, kuri spējīgi ar savu piemēru rādīt sakārtotas dzīves iespējamību un rosinātu aizdomāties, ka dzīves kvalitāte nav atkarīga no citiem vai no tā, ko iespējams nopirkt par naudu, bet no tā, ko var radīt ar savām rokām, savu attieksmi. Protams, lai skola varētu pastāvēt, apkārt tai jāveido atbalsta bloki. Saimnieciskajā ziņā skolai palīdzēs Bruknas atkarībnieki. Tikpat nozīmīga loma paredzēta arī Vecumniekiem.

Miesa ir tikai ēzelis

– Kas tie par Vecumniekiem?
– Esam tikuši arī pie bijušā Vecumnieku cietuma. Šajās nesen atjaunotajās telpās pavisam drīz pulcināsim vecos ļaudis – tādus, kuriem nav nepieciešama rehabilitācija, bet sajūta, ka viņi kādam vēl vajadzīgi. Tur būs nevis pansionāts, bet pansija. Dzīvos katrs savā istabā, bet ēdienu gatavos kopīgajā virtuvē. Un, protams, iespēju robežās iekļausies visās Kalna svētības kopienas saimes rūpēs.
Uz turieni aicināsim arī krīžu ģimenes, kas zaudējušas cerību, dzīves jēgu, mājokli. Dosim tām iespēju apgūt mīlestības pieredzi. Citādu nekā tā, uz ko aicina lielākā daļa preses izdevumu. Sēžu frizētavā un paņemu žurnālu, bet uz tā vāka sauklis: ja tu, būdama laulāta sieva, vēl neesi izbaudījusi seksu ar jaunāku vai par sevi vecāku vīrieti, vari uzskatīt sevi par zaudētāju. Tālāk izklāstīta sieviešu pieredze, cik labi drāzties pa labi un kreisi. Kā citādi to var saukt, ja ne par pornogrāfiju un ģimenes svētuma graušanu? Turpretī, dzīvojot kopienā, cienot un atbalstot citam citu, pavērsies iespējas iepazīt tādus jēdzienus kā piedošana, māka pieņemt un saprast. Spēju apjēgt, ka mūsdienām raksturīgais milzīgais šķirto laulību skaits nav likumsakarīga laikmeta iezīme, bet rādītājs, ka cilvēki negrib, neprot un pat nemēģina kopt attiecības.
Nevienā no projektiem, kuros esmu iesaistījies, mans mērķis nav mainīt pasauli, bet ar savu stāju, darbiem un attieksmi atgādināt, ka joprojām ir vērtības, kas uzskatāmas par svētām. Pat tad, ja apkārt mutuļo piesārņojumu okeāns, kuru attīrīt nav iespējams, es aicinu turēt spēkā Mātes Terēzes pārliecību: tas, ko varam dot, varbūt ir tikai mazs mīlestības piliens, taču bez šādiem pilieniem pasaule būtu daudz nabagāka.

– Ne jau visi jūsu vadītajās aktivitātēs redz tikai mīlestības pilienus. Šajos 17 gados, kopš Bruknā darbojas rehabilitācijas centrs atkarīgajiem, jums veltīti arī pārmetumi par pārlieku stingrību. Kopienas noteikumos lasāmais aizliegums izmantot mobilos tālruņus un datorus bez īpašas atļaujas, striktie ierobežojumi kontaktiem ar tuviniekiem, atteikšanās no seksuālajām attiecībām un personiskās naudas, iknedēļas gavēnis. Bet līdztekus smags darbs un ekstrēmas fiziskās aktivitātes. Vai kāds brīnums, ka daudziem tā šķiet kā brīvprātīga parakstīšanās uz pašmocībām?
– Cilvēkam jāapzinās, ka miesa ir tikai ēzelis, kas uz muguras nes dvēseli. Jāsaprot, ka miesu mīlēt un cienīt nenozīmē tai izdabāt. Pārēšanās, mešanās tādās anomālijās kā smēķēšana, dzeršana, garīgs un fizisks laiskums – tā ir sevis nemīlēšana. Kopienā redzams, kur var novest kalpošana tikai šādām iegribām. Te nonāk cilvēki, kuri gadiem ilgi mānījuši sevi, ka dzīvo, kā pašiem patīk, taču patiesībā sevi kāvuši. Par šādu nodarījumu cilvēkam nāksies atbildēt mūžības priekšā, ja viņš pats dzīvi nepagriezīs un  nenoliks uz cita pamata. Un tas var notikt vienīgi tad, ja par galveno izvirza nevis miesu, bet dvēseli. Tikai tas dara lielu. Tas dara radošu. Tas dara laimīgu, jo ļauj iepazīt bezrobežu mīlestību.

– Jūs vienmēr esat zinājis par šādas dievišķas mīlestības iespējamību, vai arī šo atskārtu veidojuši kādi īpaši notikumi?
– Dieva spēcinošo klātbūtni esmu jutis vienmēr, jo nāku no ticīgas ģimenes, kurā augām astoņi bērni. Diez vai bez tās es būtu izturējis skolas gados piedzīvoto vajāšanu, draudus un izsmieklu, kad kļuva zināms, ka spēlēju baznīcā ērģeles. Vēlāk apguvu dendroloģiju, Bauskā biju daiļdārznieks. Dieva aicinājumu kļūt par mācītāju  sadzirdēju tikai pēc atgriešanās no obligātā karadienesta Afganistānā. Biju artilērists, navodčiks uz katjušas. Šajā laikā pieredzētais ļāva saprast – tas, ka esmu izdzīvojis un joprojām varu staigāt, dziedāt un strādāt, ir neaptverami liela Dieva dāvana, par ko iespējams pateikties tikai ar tādu dzīvi, kurā viss veltīts Viņa godam.

Kristus, kurš sauc pēc tavas palīdzības

– Uzreiz sapratāt, ka šis ceļš jums der?
– Kalpošanas sākumposmā biju ļoti ietekmējies no Mātes Terēzes, kuru joprojām uzskatu par savu sirdsskolotāju. Viņa allaž uzsvērusi nepieciešamību meklēt Dievu nabagajos, kroplajos, spitālīgajos, mīlēt cilvēkus bez nosacījumiem. Organizēju zupas virtuves un humpalu dalīšanas centrus, apmeklēju savus draudzes locekļus mājās, taču jutu, ka nespēju šajā mīlestībā būt līdz galam atvērts, jo biju pārlieku jutīgs pret smakām, taču garīdzniekam, darbojoties ar dzīves pabērniem, bieži jānokļūst neizturamā smirdoņā. Par to, kā tikt ar šo trūkumu galā, runāju ar savu garīgo tēvu. Viņš ieteica doties uz Indiju; kurš spēj sadzīvot ar Indijas smakām, tam Latvijā vairs problēmu nav. Sapulcējāmies bariņš domubiedru un devāmies uz Mātes Terēzes līdzstrādnieku starptautiskās kustības misiju Kalkātā. Tiku norīkots uz lepras māju.

– Ko nozīmē darbs lepras mājā?
– Sākumā tiku norīkots pie veļas mazgāšanas. Lepras slimnieks ir cilvēks, kurš joprojām ir dzīvs, taču viņa mīkstos audus parasti jau skāris sadalīšanās process, tāpēc tie vietām atdalās. Vātīs mēdz saviesties tārpi, tomēr cilvēkam nesāp, jo nervi ir atmiruši. Viss pūstot smird, taču svelmainais gaiss ir tik blīvs, ka puvuma dvaku it kā iesūc sevī – vemt nevajag. Leprinieku veļa – tie ir ar puvekļiem pieķepuši palagi un krekli, kas vispirms jāatmērcē, tad jādabū tīri. Rindā seši mazgātāji: brīvprātīgais, tāds kā es, tad Kalkātas māsa. Un atkal brīvprātīgais – māsa. Katrs veic savu funkciju – viens mērcē un pret betona grīdu berž, otrs skalo. Pēc pāris stundām maināmies. Viss jādara ar rokām, tāpēc pirkstu kauliņi ir noberzti.

– Bezdomu darbošanās vai arī kaušanās ar jautājumu, ko es šajā elles priekškambarī meklēju?
– Aplūkodams jēlās rokas, nākamajā dienā diezgan nikni teicu māsai, ka pirmais, ko darīšu, atgriezies mājās – savākšu naudu veļas mazgāšanas mašīnām. Uzrunātā pasmaidīja: tajā brīdī, kad šajā mājā ienāks mašīna, mīlestība no tās pazudīs. Nodomāju: ko viņa muld! Un tikai pēc kāda laika sapratu šo vārdu saturu – jebkurš šķietami neiespējamais darbs kļūst paveicams vienīgi tad, ja pamatā ir mīlestība. Ne jau tikai attiecībā uz pienākumiem leprozorijā, bet arī uz tiem ikdienas darbiņiem, kas veicami ikkatrā ģimenē. Tiklīdz kļūst par grūtu sagludināt vīram kreklu vai ik rītu nolikt tīru kabatlakatiņu, mīlestībai attiecībās vairs nav vietas. Jo vairāk mājā palīgierīču, jo mazāk laika citam priekš cita. Šī pieredze lika līdz kaulam izjust,  cik svarīgi ir apstāties pie cilvēka un darīt cilvēkam.

– Smakas vairs netraucēja?
– Šajā ziņā īstā skola sākās vēlāk, kad man jau uzticēja tiešo darbu ar cilvēkiem. It kā nekas sarežģīts – slimnieks jānomazgā, jāattīra no atmirušajiem audiem, jāpārģērbj. Tomēr, ieraudzījis cietēju novietni, samulsu – ar šīferi pārklāti betona stabi, zem šī jumta lāviņu rindas, katrā guļvietā zem pārsega iekņupis cilvēciņš. Ko te vispār iespējams darīt?! Kā es, tāds liels un resns, nostāšos ejā un saukšu, ka vēlos kādam sniegt savu mīlestību? Kāds no brīvprātīgajiem, ieraudzījis manu samulsumu, pamāja: tas, kuram būs nepieciešama palīdzība, pats parādīs, vai viņu vajag pabarot, pamasēt vai pārģērbt, tu tikai uzmanīgi vēro.
Virzoties caur rindām, nekādu aicinājumu nemanīju. Atkal prasīju, ar ko man sākt. Ja nevari izvēlēties, sāc no malējās lāviņas, tad pamazām virzies uz priekšu, – man atbildēja. Iepazīstināja arī ar dušas sektoru – no gaiteņa ar plēvi norobežotu telpu, kur betona sienā iemontēts ūdensvads ar Gangas ūdeni. Tajā ir vairāki krāni ar piestiprinātām gumijas šļūtenēm.
Piegāju pie pirmā gulētāja. Puisis, vārdā Huans, skatās uz mani un smaida. Sapratu, ka viņš netaisās mani īpaši aicināt, jārīkojas pašam. Piedāvāšos aizvest uz vannas istabu nomazgāt! Piepacēlu segu, bet degunā iesitās tik briesmīga maitas smaka, ka jutu – šoreiz gan vemšu. Uzmetu segu atpakaļ un saņēmos: ar strauju kustību noraušu visu pārklāju, paiešu malā, līdz šķērmais vilnis izklīst, tad palīdzēšu puisim piecelties. Atsedzis viņu, ieraudzīju, ka līdz pat ceļiem vairs nav kāju. Arī no rokām palikuši tikai elkoņu stumbenīši. Kāda māsa pieteicās palīdzēt – satvēra Huana augumu aiz dibena un lietišķi ierādīja, kā jāpietur galva. Aizdabūjam viņu līdz dušai.

"Visu šo procesu var nosaukt arī vienkāršāk – mēs mācāmies nomirt. Nomirt tam vecajam cilvēkam mūsos, kas traucē būt laimīgam, radošam un brīvam."

Māsa aizgāja, un es paliku viens ar savu pienākumu. Sapratis, ka man cilvēks tomēr jānomazgā, jutu, ka to nespēšu – jāvemj. Truli stāvēju un laidu viņam virsū ūdeni, vienlaikus gandrīz vai fiziski izbaudot, kā grūst mana iedomu piramīda par lielo cilvēkmīlestību. Pat tāda doma piezagās: kaut kā aizstiepšu viņu atpakaļ līdz lāvai un tad pa kluso pazudīšu. Kāda gan no manis te jēga, ja šajā baisi smakojošajā pūstošo miesu jūklī vairs nesaredzu neko, kas būtu saistāms ar cilvēku? Tajā brīdī kāds korejietis atnesa nevarīgumā līdzīgu. Viņš savu aprūpējamo mazgāja, pagrieza no muguras un vēdera, kaut ko mierīgi stāstīja. Pēkšņi nolika mazgājamo zemē, pienāca man klāt un norādīja uz pretējo sienu. Uz tās A4 formāta lapa – Mikelandželo Pietas izdruka. Apakšā ar krītu rakstīts: “Nemēģini te ieraudzīt cilvēku. Viss, kas šeit saskatāms, – Kristus, kurš cieš un sauc pēc tavas mīlestības.” Nez kāpēc sāka birt asaras, tad manī kaut kas it kā salūza, kā nokrita. Vairs ne miņas no samulsuma un bezspēcības. Nometies uz ceļiem, pāriplūstošā mīlestībā nomazgāju Huanam katru vātīm klātā auguma laukumiņu, domās atkārtojot Mātes Terēzes sacīto: ja tu man katru dienu atļausi no sava ķermeņa iztīrīt tārpus, Dievs tev atvēlēs dzīvot vienu dienu ilgāk.

– Vai tas deva spēku arī turpmākajās dienās?
– Nākamajās dienās, ejot uz hospitāli, jutu tādu kā nemieru – kaut tikai kāds neiedomātos paņemt manu Huanu. Zināju, ka pieķeršanās nav vēlama, tomēr ļoti gribējās, lai viņš ir tikai manējais. Tas arī izdevās. Trešajā dienā, kad viss jau bija izdarīts un gāju prom, Huans tikko jaušami pakustināja plecu. Tātad prasa dzert, nodomāju un devos pa garo gaiteni pēc ūdens. Kad pēc dažām minūtēm atgriezos, Huans bija iemidzis. Pieskaroties nemodās. Pienāca māsa, kas visu bija vērojusi: “Andrej, nepūlies, viņš jau ir mūžībā.” Kā, viņš taču tikko kā gribēja dzert! “Nē, tajā mirklī cilvēks lūdza, lai tu esi līdzās un paturi viņam roku.”

"Kādreiz man bija jākalpo draudzēs, jābūvē baznīcas. Tagad esmu no tā nost, jo jūtos saņēmis svētību būt te –  šajā darbā, šajā vietā, pie šiem cilvēkiem. Tā arī ir sava veida Kalkāta."

Notikušais iegravēja vēl vienu šķautni manā izpratnē par mīlestību – atgādināja, ka nav nekā svarīgāka par sirdspienākumu būt līdzās cilvēkam pirms nostāšanās mūžības priekšā. Nākamajos Indijas braucienos jau devos ar konkrētu mērķi – strādāt Mātes Terēzes līdzstrādnieku kustības aprūpētajā Mirstošo mājā Kaligatas laukumā. Cilvēki turp dodas sagaidīt nāvi. Kalpošanā iesaistītajiem ir viens uzdevums – ar savu mīlestību palīdzēt viņiem vieglāk aiziet uz debesīm. Atkal atziņa, ko paudusi Māte Terēze: mūsdienās cilvēki ļoti reti mirst no vecuma vai slimībām, bet vairāk tāpēc, ka ir vientuļi un nevienam nevajadzīgi. Tāpēc zem Kalna svētību kopienas spārna man bija nepieciešama arī pansija Vecumniekos.

Gavējot mācāmies arī nomirt

– Vai tevi tomēr nemāc bažas, ka kopienas dzīvesveids daudziem var izrādīties par skarbu – arī jauno tēvu skolas puikām un pat vecajiem ļaudīm? Dzīvot gandrīz vai naturālās saimniekošanas apstākļos un strādāt tik smagi kā sen pagājušos laikos, atsakoties no daudzām personiskās brīvības izpausmēm un sevis lutināšanas formām?
– Cilvēkiem jāsaprot, ka vēlme atrasties nepārtrauktā komforta zonā patiesībā mūs iznīcina, grauj un pazudina. Laupa spēju pateikt jā labām lietām, bet sliktajām turēties pretī. Tas nereti ir grūti pat visnotaļ godājamiem ļaudīm. Man pazīstama daktere, lieliska speciāliste, ir tik izplūdusi miesās, ka viņai jau sagādā problēmas normāli pārvietoties. Mierina sevi: ja man dota tikai viena dzīve, kāpēc liegt sev prieku baudīt kūciņas? Tāpēc es ar savu attieksmi pret dzīvi gribu pierādīt, ka postam, kādu nes pārliecīga ļaušanās jebkādai baudai, pretī liekams vienīgi veselīgs, garīguma piepildīts – tātad dabisks – dzīvesveids. Kā Bruknā, kur katru dienu sākam ar rīta peldi vaļējā ūdenī. Ziemā arī āliņģī.

"Zinu, ka mācītāji un skolotāji ir divas sugas, kuriem visgrūtāk sevi lauzt, lai mainītos un augtu. Tik pārliecināti par sevi un paštaisni, ka no malas viņiem ļoti grūti palīdzēt."

Atkarībnieku vidū ir daudz izlutinātu mīkstmiešu, tāpēc sākumā kādam piemetas gan puņķi, gan klepus, gan uzlec temperatūra. Brīnišķīgi, tātad transformācijas process ir sācies, bet ar katru nākamo reizi aizvien vairāk būs jūtams, kā stiprinās imūnsistēma un tas nevajadzīgais, ko cilvēks sevī ielaidis, nīcinot dvēseli, tiek paņemts prom. Pēc tam stunda lūgšanām. Jo Dievs, ja Viņam sevi uztic, vienmēr palīdz. Vienkārši jāpieņem, ka tas var notikt arī neredzamā veidā un ar skarbām metodēm.

– Viena no svarīgām baznīcas gada goda dienām ir Pelnu diena, kas ievada 40 dienu ilgo pirmslieldienu gavēni. Ja jau esam pieņēmuši, ka Dieva palīdzība tāpat izpaudīsies pietiekami skarbos veidos, kāpēc tas vēl jāpaspilgtina ar tik ilgu organisma vārdzināšanu?
– Lai atgādinātu sev, ka dvēseles un gara pasaule ir stiprāka un nozīmīgāka par miesas pārvaldīto. Mūsdienu sabiedrības problēma – cilvēks nepazīst sevi, nesaprot, kāda jēga ir viņa dzīvei. Sakot – es nevaru bez pieēšanās, bez gaļas, bez kafijas vai cigaretēm, sēdēšanas internetā vai seriālu skatīšanās, viņš atzīst, ka ir spēki, kas valda pār viņa dzīvi. Bet tas nozīmē, ka ar viņu jau ir čau! Pagalam, dzīvs līķis. Atturēšanās no jebkurām pārmērībām, neļaujot šādiem klupšanas akmeņiem kļūt par dzīves dominanti, palīdz atgūt iekšējo brīvību.

"Pat tad, ja apkārt mutuļo piesārņojumu okeāns, kuru attīrīt nav iespējams, es aicinu turēt spēkā Mātes Terēzes pārliecību: tas, ko varam dot, varbūt ir tikai mazs mīlestības piliens, taču bez šādiem pilieniem pasaule būtu daudz nabagāka.

Vissvarīgākais gavēņa uzdevums ir atpazīt savus tarakānus – visas tās lietas, kas dara nespējīgu būt laimīgam. Vispirms nosaukt tās vārdā, tad piedot sev par ļaušanu tām sevī sakuplot, visbeidzot – atlaist. Uzdrīkstēšanās noliegt savu lepnību un kāda – ne tikai priestera – priekšā skaļi nosaukt traucējošās lietas īstajos vārdos – tas attiecas uz jebkuru, nedalot cilvēkus ticīgajos un tādos, kuri Dievu vēl nav atraduši. Visu šo procesu var nosaukt arī vienkāršāk – mēs mācāmies nomirt. Nomirt tam vecajam cilvēkam mūsos, kas traucē būt laimīgam, radošam un brīvam.

– Pēc kā secināt, vai tas izdevies?
– Pēc tā, vai apzināmies savu vienreizīgumu tajā brīnišķajā patiesībā, ka Dievam nav nekā neiespējama. Tātad nav arī nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paveikt, ja vien viņš ļaujas Dieva vadībai.

Selga Amata

Raksts no:http://jauns.lv/raksts/sievietem/238584-priesteris-un-afganistanas-kara-veterans-andrejs-medins-puikas-un-meitenes-nevar-audzinat-pec-vienas-snites

Ticīgo pienākums ir pārstāt koncentrēties vienīgi uz sevi

Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai raksturo Katoļu baznīcas attieksmi pret reformāciju, apsveic katoļu un luterāņu tuvināšanos, kā arī uzsver, ka mūsdienās ikvienam kristietim, ne tikai garīdzniekiem, jāiesaistās Evaņģēlija vēsts apliecināšanā.

- Kas tad īsti bija reformācija? Neizbēgams, nolemts ceļš?

- Tas noteikti nebija neizbēgams ceļš. Reformācijas sākotnē baznīcas aprindās pastāvēja problēmas, kurām netika pievērsta pienācīga vērība un kuras netika pienācīgi risinātas. Lutera uzstāšanās pauda saprotamu vēlmi risināt šīs problēmas. Viņa vēršanās pret parādībām, kas nebija savienojamas ar baznīcas mācību, bija loģiska. Un viņa sākotnējais nodoms nebija - sašķelt baznīcu, bet risināt problēmas, paliekot baznīcā. Taču beigās tas kļuva par demaršu. Līdz ar to var teikt tā - reformācija radās baznīcas klēpī, bet beigās vērsās pret katolisko baznīcu.

- Bet kāpēc tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai katoļi un luterāņi saprastu, «ka tas, kas viņus vieno, ir lielāks nekā tas, kas šķir». Vai šo piecus gadsimtus ilgo atsvešinātību arī noteica laicīgā uzbāzība garīgajam baznīcas pamatam?

- Noteikti. Jau reformācijas pirmsākumos šķelšanos jūtamā mērā noteica tas, ka klāt jaucās politiskās intereses. Klosteriem, baznīcai piederēja lieli īpašumi. Anglijā un arī Vācijā uz tiem skatījās ar kāru aci un meklēja iespēju tos pārņemt. Otrs aspekts redzams filmā Mārtiņš Luters. Tur starp rindām skaidri lasāma attieksme: mēs te esam Vācijas valdnieki, dižciltīgie, bet kaut kāda Roma, kaut kāds pāvests mums grib kaut ko diktēt… mēs paši labāk zinām un paši tiksim galā labāk.

Tātad - tur bija materiālās intereses un tur tika iejaukta politika. Protams, jāņem vērā arī cilvēciskais aspekts. Respektīvi - emocijas, ambīcijas un varaskāre ņēma virsroku. Teoloģiskais palika otrā plānā. Diemžēl arī katoliskās baznīcas pārstāvji nebija gatavi panākt pretī, mēģināt saprast otru pusi, pārkāpt pāri personu ambīcijām vai laikmeta ierobežojumiem.

Jā, bija vajadzīgi piecsimt gadi, lai emocijas norimtu, lai sekundārie motīvi noietu malā, lai mēs beidzot spētu objektīvi paskatīties uz lietām. Paldies Dievam, ka šodien mums beidzot sāk atvērties acis. Un prāts sāk ņemt virsroku.

- Tomēr - vai tad reformācija netika definēta kā katoliskās sistēmas reformēšana atbilstoši Bībelei? Nesen biju bērēs Pokrova kapos, un garīdznieks tur teica apmēram tā: neviena baznīca, neviena reliģija vēl nav nākusi tuvu tai pilnībai, kas piemīt Jēzum… Es te redzu zināmas paralēles. Vai tiešām vajadzēja nonākt līdz panikai, ka Eiropa zaudē vērtības, lai atzītu, ka «vislabākais veids, kā Romas katoļiem un evaņģēliskajiem kristiešiem 2017. gadā kopīgi apcerēt reformācijas notikumus, ir nolikt šo pārdomu centrā Jēzus Kristus Evaņģēliju»? Tātad - 500 gadu cilvēcīgais egoisms bijis svarīgāks par Jēzu Kristu un arī baznīcas katra pa savam «privatizējušas» Dievu?

- Protams, egoisms pastāv. Egoisms aizsedz Kristu un neļauj viņam manifestēties pasaulē pilnā mērā. Konkrēti - caur baznīcas struktūrām. Katrā laikā cilvēki, baznīcas pārstāvji, katras konfesijas pārstāvji dara, kas ir viņu spēkos. Mēs redzam, kas sanāk… Protams, visskaidrākā veidā, visspilgtāk šo sekošanu Kristum savā dzīvē īsteno tie, kurus baznīca beigās atzinusi par paraugiem. Par svētajiem. Nesen mums notika vienas skaistas grāmatas, Narekas Grigora Žēlabu grāmatas, prezentācija. Būdams piederīgs armēņu baznīcai, viņš tomēr ir ticis atzīts par katoļu baznīcas doktoru. Tātad - svētie ir tie, kuri vispilnīgāk, nepastarpinātā veidā parāda Evaņģēlija ideālu. Ideālu, uz kuru baznīca aicina.

- Tomēr - vai būs par rupju sacīts, ka baznīcas savās praktiskajās izpausmēs šajos piecsimt gados ir vairāk apkalpojušas sociālekonomisko, sociālpolitisko formāciju maiņas, nevis uzturējušas šo Evaņgēlija ideālu pāri tām?

- Neapšaubāmi baznīcas ir bijušas saistītas ar šīm formācijām. Bet tas, ka tās tikai apkalpoja šīs formācijas, būs par stipru teikts. Pirmām kārtām to varētu teikt par baznīcām, kuras bija kļuvušas par valsts baznīcām (viena konfesija tika privileģēta, pārējās - ierobežotas). Cik zinu, pēdējos gados, vismaz Eiropas Savienības valstīs, ir notikusi atkāpšanās no šā principa. Skandināvijas valstīs tas notika nesen. Un - tieši reformācijas rezultātā radušās baznīcas struktūras, protestantiskās baznīcas struktūras noturējās kā valsts baznīcas visilgāk.

- Kādām, jūsuprāt, jābūt katoļu un luterāņu kopīgā 2017. gada dokumenta No konflikta līdz komūnijai sekām, augļiem?

- Šis dokuments ir ļoti nozīmīgs. Tas ir pirmais dokuments, kurš aplūko visu 500 gadu ilgo vēstures posmu un visu reformācijas problemātiku kopumā. Gribētos, lai šā dialoga pozitīvie augļi nonāk līdz ierindas ticīgo apziņai. Gan līdz katoļu, gan līdz to konfesiju pārstāvju apziņai, kuras tapušas pēc reformācijas.

Tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgi. Jo cilvēku apziņā vēl ļoti daudz palicis no iepriekšējā mantojuma. No konfrontējošas attieksmes pret to, kurš domā savādāk nekā es. Tas atklājas gan komentāros internetā, gan partiju attiecībās (pozīcija-opozīcija)… Pat vienā partijā, tās iekšējās cīņās. Gluži kā Trīsdesmit gadu karā. Un es domāju, ka tas arī savā veidā ir šo aizvadīto 500 gadu auglis. Reformācijas auglis. Sekas tam, ka tur problēma netika atrisināta baznīcas iekšienē. Tā pārrāva aizsprostu, izlauzās un… sākās kari. Trīsdesmit gadu karš. Nepārtraukta konfrontācija, kurai vairs nav nekā kopīga ar reliģiju.

- Bet jūs pats esat definējis, ka šodien krīze izpaužas trijos virzienos: identitātes krīze, demogrāfiskā krīze un morāles krīze. Teicis, ka tās pamatā ir neadekvāta izpratne par cilvēku un realitāti. Tātad, ja mēs gribam saglabāties kā cilvēce, nāksies domāt, kā mūsdienās tikt līdz objektīvai šo lietu novērtēšanai. Ko jūs šajā sakarā ieteiktu ne tikai baznīcai, bet arī laicīgajai varai?

- Ziniet, ieteikt var daudz ko. Un man ir ko ieteikt. Es pie tā atgriezīšos. Bet - kamēr cilvēka sirds paliek vecā, kamēr tā nav pārveidota, tikmēr racionālā līmenī mēs varam runāt par visu ko, bet līdz praksei tas netiek. Tā ir problēma.

Bet, ja runājam par ieteikumiem, tad - tomēr likt pirmajā vietā cilvēka cieņu, cilvēka vispusīgu attīstību. Taču - integrālo cilvēku. Nevis vienkārši izdabāšanu cilvēka zemākajiem instinktiem. Kad savulaik tapa valsts attīstības stratēģiskais plāns, es tajā ielūkojos un neatradu ne vārda par garīgām vērtībām, par cilvēka vispusīgu attīstību. Šis plāns ir ļoti plakans. Bet, kamēr mēs darbosimies tikai materiālā plāksnē, domāsim tikai par IKP, domāsim par to, kā izdabāt cilvēkam, tikmēr mīdīsimies uz vietas.

Iespējams, ka Eiropas civilizācijas, teiksim, lūzums sākās līdz ar renesansi. Pozitīvais - pievēršanās cilvēkam. Cilvēks tā kā atklāja sevi. Atklāja pasauli un sāka to pakļaut sev. Pēc tam parādījās cilvēka tiesību jautājums. Tas viss ir brīnišķīgi. Tā ir tā pozitīvā puse. Bet - ēnas puse ir tā, ka brīvība tika absolutizēta. Cilvēks gan ir centrā, bet - kas ir cilvēks? Kāds cilvēks? Cilvēka uzmanība tiktāl pievērsās pasaulei un sev, ka viņš pārstāja ņemt vērā dziļāko. Viņš sāka aizmirst savu Radītāju. Jā, mēs zinām, ka Žans Žaks Ruso izcēla dabisko cilvēku. Teica - viņš pats visu sapratīs. Tas būtu tā, ka bērnu vispār neaudzina, jo - viņš pats visu sapratīs. Bet - mēs zinām, kāds ir galarezultāts. Respektīvi, dabiskajā cilvēkā netika ņemts vērā tas, ka viņa dziļumos ir kāds ievainojums, ar kuru viņš netiek galā. Bet, lai ar to tiktu galā… Voltērs uzskatīja, ka ir kāds pulksteņmeistars, kurš radīja šo pasauli un palaida to. Bet, kad pulkstenis sabojājas, ko mēs darām? Mēs neskrūvējam to paši. Mēs neesam kompetenti. Mēs meklējam pulksteņmeistaru.

- Tas pulksteņmeistars ir saistīts ar Radītāju. Bet jūs esat konstatējis arī to, ka Eiropas civilizācijā zudusi ticība prātam. Tātad - zudusi ticība arī savai paša patībai, savam iekšējam «es». Vai ne?

- Jā - bet šie aspekti nav pretrunā. Diemžēl sākušas dominēt kaislības. Es zinātniekiem teicu: esmu pārliecināts, ka zinātne var nonākt līdz tam, ko sauc par dabisko likumu. Līdz tam, kas ierakstīts cilvēkā, kas ierakstīts pasaulē. Bet - ar noteikumu, ka zinātne nav ideoloģijas kalpībā un nav kaislību kalpībā. Diemžēl mēs redzam, ka pētījumu rezultāts ļoti bieži ir atkarīgs no tā, kurš pasūta šo pētījumu. Rezultāti nav bezkaislīgi. Tie ir ideoloģizēti un kaislību diktēti. Tiek panākts vajadzīgais rezultāts.

- Tas kropļo objektīvo. Un arī tas, ko mēs te tagad apzīmējam ar vārdiem «tolerance» un «politkorektums», aizsedz mums spēju nesaudzīgi uzlūkot objektīvo. Mēs izrādāmies vāji citas civilizācijas priekšā un paši ražojam savas bailes. Tas nav reliģiju konflikts. Tā ir sociāla būšana. Par ko tā var izvērsties?

- Problēma - Eiropa šobrīd vairs nezina, uz kā stāv. Kāda ir mana identitāte, kādas ir manas prioritātes un principi, uz kuriem mēs būvējam mūsu civilizāciju, Eiropas Savienības māju? Viens noteikti ir ekonomika. Ekonomiskie panākumi. Labklājības pieaugums. Tas ir saprotams. Taču nākamais ir… zināmas ideoloģijas uzspiešana. Tāda kā politkorektuma diktatūra, kad viena veida domāšana atkal izrādās tā pareizā… Kaut kādas minoritāšu tiesības tiek izceltas pāri visam. Pārējais tām jāpakārto. Ja kāds tam nepiekrīt, ja viņam ir citas domas, tad sākas smalka un slēpta vajāšana, bet dažviet Eiropā jau ir gadījumi, ka cilvēks zaudē darbu, nonāk līdz cietumam vai arī viņam atņem bērnu tāpēc, ka viņš, piemēram, atteicies laist bērnu uz seksuālās audzināšanas stundām, jo viņam nav pieņemams tas, ko tur prezentē. Te mēs varam runāt arī par sirdsapziņas laušanu…

Bet briesmīgākais ir tas, ka tas viss notiek ar brīvības un cilvēktiesību lozungiem. Te nonākam pie tā, ka Džordža Orvela darbs Cūku ferma labi raksturo ne tikai komunisma diktatūru, bet arī šodien mums uzspiesto, mūsdienu ideoloģisko diktatūru.

- Jūs teicāt, ka Eiropa nezina, uz kā stāv. Vai tas nozīmē, ka jāpiekrīt Novaja gazeta žurnālistam Janam Šenkmanam, kurš man teica, ka Eiropā kristīgās vērtības sen vairs nav esības centrā. Jo sākusies postkristiānisma ēra.

- Ir postmodernais laikmets. Katram sava patiesība. Tiek apgalvots, ka vienas patiesības nav. Bet - tas ir klajā pretrunā gan ar Jēzus Kristus sludināto vēsti, gan arī ar baznīcas mācību. Tiek noliegta vienas objektīvas patiesības eksistence, un tur jau pastāv tā atkāpšanās no ticības cilvēka prāta spējām. Jo, ja mēs ticam cilvēka prāta spējām, tad atzīstam, ka prāts ir spējīgs izzināt pasauli objektīvi. Un - izzināt arī patiesību, nonākt pie patiesības atziņas. Šeit ir tā prāta negācija…

Bet baznīcas pienākums ir sludināt vēsti. Vēsti, kuru pasaulē atnesa Jēzus Kristus. Vēsti, kas parāda cilvēkam un sabiedrībai ceļu uz mūsu patieso vienību. Nevis tādu, kas padara cilvēku par savu kaislību un kaut kādu ideoloģiju vergu. Protams, baznīcas uzdevums ir runāt saprotamā valodā un runāt par tām reālajām problēmām, kas svarīgas sabiedrībai, cilvēkam. Un mēs redzam, ka pāvests Francisks veiksmīgi to dara. Viņa teiktais diezgan labi rezonē pasaulē.

- Bet līdzīgā kārtā izsakās arī Pēteris Kļava: «Reliģijas sapelējušas, ļoti svarīgi tās restartēt, pārprogrammēt moderni. Manuprāt, bez restartētas kristietības Eiropai būs grūti pretoties islāma ekspansijai.» Kas varētu tikt saprasts ar kristietības restartu? Atkal reformācija?

- Nē. Es jau runāju par sirds maiņu… Es šim piekristu tādā aspektā, ka vajadzīga metanoja. Atgriešanās. Kursa maiņa par 180 grādiem. Kas ir nepieciešams? Runāšu par katolisko baznīcu. Ir vajadzīga attieksmes maiņa. Es redzu, ka šī maiņa pamazām notiek. Bet - ļoti lēni. Līdz šim katoliskajā baznīcā attieksme pret apkārtējo pasauli bija tāda, ka tev jācenšas dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, ar baznīcas mācību, tev jādzīvo taisnīgi, svētīgi, ievērojot Dieva baušļus, bet apkārtējās sabiedrības pārmaiņa uz mani neattiecas, un arī baznīcas vēsts sludināšana, tās nešana apkārtējā sabiedrībā ir garīdzniecības uzdevums. Tas ir baznīcas hierarhijas uzdevums un atbildība. Mēs tostarp vienkārši dzīvojam. Un viss! Un šī pasivitāte (jo tā tomēr ir pasivitāte) ir novedusi pie tā, kur esam. Tas ir viens no lielajiem iemesliem šodienas Eiropas situācijai. Tam, ka Eiropa sociālajā dzīvē, politikā rīkojas saskaņā ar principiem, kuriem ar kristietību nav nekāda sakara. Te ir vajadzīga kursa maiņa. Diezgan plaši izplatīts ir uzskats: tas, ka baznīca XIX gadsimtā nepievērsās sociālajiem jautājumiem, neveltīja tiem pietiekamu vērību, noveda pie tā, ka strādnieku šķiru pārņēma marksisms, pie revolūcijas Krievijā. Respektīvi, ir nepieciešams uzņemties līdzatbildību par pasaules likteņiem.

Baznīcai ir instruments, ko piedāvāt. Un tas nav tikai reliģisks instruments. Tā ir baznīcas sociālā mācība. Tā ir viengabalains, integrāls principu formulējums. Jā, šī mācība ir Evaņģēlija iedvesmota, bet var teikt, ka tā ir ciešā saistībā un sintēzē ar dažādām zinātnes nozarēm. Tā piedāvā principus, saskaņā ar kuriem būtu jāfunkcionē laicīgajai sabiedrībai, lai tā nenonāktu strupceļā. Baznīcas kursa maiņa pamazām notiek, sākot jau ar pāvesta Leona XIII 1891. gadā izdoto Rerum Novarum (Jaunās lietas) - pirmo sociālo encikliku.

Ticīgo pienākums ir pārstāt koncentrēties vienīgi uz sevi un uz savu personisko pilnību, bet dot savu ieguldījumu arī sabiedrības pilnveidošanā. Uzņemties atbildību par sabiedrību. Tātad - gan caur šo baznīcas sociālās mācības īstenošanu savā dzīvē, gan arī daloties ar Evaņģēlija vēsti ar cilvēkiem, rūpējoties par tās ieviešanu sabiedrībā. Jo - bez atbildes uz Evaņģēlija vēsti un bez tās palīdzības, kas nāk no Dieva, cilvēks nevar pats sevi dziedināt. Tāpēc baznīcas pienākums ir sludināt Evaņģēliju un piedāvāt cilvēkam šo pārdabisko palīdzību savas sirds pārveidošanai.

Evaņģēlijs nav sapelējis. Bet to jāmāk izstāstīt mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā un jāmāk no tā paņemt tieši tos aspektus, kuri mūsdienās ir īpaši aktuāli. Tas ir tas izaicinājums. Ietērpt Evaņģēliju pareizajās drēbēs, pareizi salikt akcentus.

- Ko jūs uzsvērtu Latgales kongresa simtgadē? Varbūt to, ka vara ir laicīga, taisnība - mūžīga. Šīs baznīckunga Franča Trasuna atziņas dēļ, kurā, arī latgaliski izteiktā, latvietim nav neviena nesaprotama vārda, sākusies matu skaldīšana. Kā gan to rakstīt uz pieminekļa…

- Es piekrītu jums - tā ir matu skaldīšana. Francis Trasuns pauž vispārcilvēciskās vērtības. Vērtības, kuras ierakstītas arī mūsu Satversmē. Tiešā veidā tās pat nav kristīgas.

Un… es ļoti cienu Raini, bet šā kongresa kontekstā viņš īsti neiet iekšā. Toties Francis Trasuns bija viena no šā kongresa atslēgas personām. Arī viena no atslēgas personām Latgales pievienošanā Latvijai. Un - būtu svarīgi apzināties, ka bez katoļu garīdzniekiem šis kongress nav iedomājams. Tāpēc svarīgi, lai maijā, kad notiks ar kongresa simto gadskārtu saistītie pasākumi, atskan arī baznīcas balss. Lai baznīca ir klātesoša, lai tā ir vienotībā ar tautu. Vienotībā un saskaņā (es zinu, ka šie vārdi tagad mēdz skanēt divdomīgi). Lai turpinās saliedētība. Nevis ar attieksmi: nu, jā…., viņi tur piedalījās, bet tagad lai stāv malā, mēs visu kārtosim paši… Lai tiek atgādināts tas, kas tika vardarbīgi nocirsts padomju laikā. Turklāt, ja šobrīd skatāmies procesus Eiropas Savienībā, tad diemžēl redzam, ka tiek mēģināts stumt baznīcu nost no sabiedriskās dzīves. Vispārējās tendences Eiropā diemžēl nav iepriecinošas. Tāpēc varu teikt paldies Dievam par to, ka neatkarīgajā Latvijā līdz šim mums sadarbība ir noritējusi labi un cieņpilni.

Viktors Avotiņš.

Raksts no: http://nra.lv/latvija/204542-zbignevs-stankevics-ticigo-pienakums-ir-parstat-koncentreties-vienigi-uz-sevi.htm