„Un Viņš stāstīja tiem arī līdzību: “Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.
Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā;
bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.
Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.””
(Lk 5)
Laiku pa laikam mēs izšķirojam lietas mūsu mājās, lai atbrīvotos no vecajām un lai varētu to vietā iegādāties kaut ko jaunu. Domāju, esat pamanījuši, ka tas nebūt nav viegls un vienkāršs process. Katrai lietai, lai arī salūzušai vai sen vairs nelietotai, tad, kad to jāizmet, piepeši parādās cita vērtība, kura nav saistīta vairs ar pašu lietu, tās lietderību vai pat tās materiālu vērtību, bet gan tikai ar mums pašiem – ar mūsu atmiņām par tām.
Šo mantiņu es atceros no savas bērnības. Tā bija mana pirmā rotaļlieta. Bet šo uzvalku es pilnīgi nejauši dabūju pirms pašām laulībām, kuram jau tad bija vismaz pusgadsimts.. servīze ar apdauzītiem stūriem – tā ir no vecās mātes.. Ja mēs katrs kaut tikai domās pārskatām, to, kas atrodas mūsu mājās, – nemaz nerunāsim par pagrabiem, šķūnīšiem vai bēniņiem, tad atradīsim, ka tās ir pilnas ar šādām vecām, nekam īsti nederīgām, bet ārā neizmetamām lietām.
Tā tas ir redzamo lietu pasaulē, bet vai esam kādreiz domājuši par to, ka arī garīgajā pasaulē mēdz būt līdzīgi? Tik daudz kas mūsos ir mainījies kopš brīža, kad bijām bērni vai jauni cilvēki. Attiecības, vērtību izpratne, attieksme… Tās ir tikai vienkāršākās garīgās telpas, kuras dažu gadu laikā, nemaz nerunājot par desmitgadēm, var izmainīties līdz nepazīšanai… Tie ir nopietni pārdomu brīži, kuros esam spiesti pārdomāt un pieņemt lēmumu, kur mēs visās šajās pārmaiņas paliekam, ko mēs darām ar dažādām, laika gaitā uzkrātām pieredzēm un izpratni. Vai paliekam pie tā, ko labi pazīstam, esam pārbaudījuši, kas varbūt tik labi vairs nedarbojas, bet mums ir saprotams un skaidrs, vai arī pieliekam lielas pūles no savas puses, lai saprastu, kas ir tas jaunais, kas nāk. Un kā „jauno“ var lietot, kā tas darbojas un kā es pats spēju to adaptēt savā dzīvē, lai tas man palīdzētu.
Kā mēs no Jēzus izsacītās līdzības un minētajiem piemēriem saprotam, vienmēr pastāvēs spriedze starp jauno un veco. Un šeit nebūtu labi, ja mēs novienkāršoti to sajauktu ar cilvēku vecuma atšķirībām, caur kurām visbiežāk šis konflikts parādās ārēji. Es to nesaku par paaudžu problēmu. Tā ir spriedze, kurā mēs gribam palikt pie vecā, nevis tāpēc, ka tas būtu vēl vērtīgs vai vajadzīgs, bet gan tāpēc, ka pie šīm vecajām atziņām, domām, izpratni mūs piesien mūsu dzīves laiks, attīstība, iegūtais un pazaudētais. Un ļoti bieži, vismaz garīgā ziņā pavisam noteikti, mēs redzam, ka tas ir konflikts starp jaunu un dziļāku patiesības izpratni un veco, mūsu cilvēciskajam nespēkam un slinkumam vai neizpratnei piemēroto.
Apustulis Pāvils 1kor 13:12 raksta: „Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”
Ko tas nozīmē kontekstā ar veco un jauno? Mēs varam to salīdzināt ar cilvēku, kuram ir slikta redze. Bez brillēm viņš nespēj neko skaidri ieraudzīt. Bet, ja viņa redze uzlabojas, tad drīz ar vecajām brillēm viņš vairs nespēj skaidri redzēt, tās viņam nevis palīdz, bet gluži otrādi – sāk traucēt, un cilvēks saņem jaunas brilles, līdz kamēr viņa redze ir vesela, un brilles vairs vispār nevajag, jo tagad viņš redz skaidri.
Dieva mērķis nav mūs apgādāt ar brillēm, aizvien jaunām un jaunām, bet Viņa mērķis ir izdziedināt mūsu garīgo redzi pavisam. Un mūsu uzdevums ir pamanīt brīdi, kurā veids, kā mēs esam skatījušies, domājuši, jā, arī ticējuši, vairs nevis mūs tuvina Dievam, attīsta mūsos Dieva mīlestību, bet gan rada pašapmierinājumu, pašpietiekamību un, visbeidzot, pilnīgu neieinteresētību par to, ko Dievs ir vēlējies šajā pasaulē izdarīt, tai atdodot dievišķo atklāsmi cilvēkā Jēzu Kristū.
Arvien vairāk man ir bijis jādomā, vērojot un analizējot savu garīgo piedzimšanu un augšanu mūsu baznīcā, ka esmu piederējis baznīcai, kura gan māca mīlēt Kristu no visas sirds, bet neaizmirst mīlēt pati sevi. Mēs zinām, ka mūsu baznīcas mācības centrā ir mīlestību uz Kristu kā Dieva dēlu, kurš mūsu dēļ atdevis savu nevainīgo dzīvību, lai samaksātu par cilvēces – maniem un taviem grēkiem.. Un tas ir Evaņģēlijs, kuru neviens no mums, kas ticam, nevienam neatdos un ne pret ko nemainīs.
Tomēr izskatās, ka, laikam ejot, esam aizmirsuši, ko tad tas patiesībā nozīmē. Mēs svinam savu ticību draudzē, savā baznīcā, pūlamies nepiekusuši savas baznīcas un draudzes sienās, lai tai piederētu aizvien vairāk jaunu draudzes locekļu, lai varam tiem piedāvāt plašākas programmas garīgai izaugsmei un tā tālāk. Tomēr, cik savādi – šķiet, ka mēs un mūsu draudzes locekļi zaudējam visu savu ticības spēku un prieku proporcionāli tam, cik tālu no sava dievnama vai draudzes atrodamies.
Jā, mēs priecājamies par to, ka esam izglābti, un, iespējams, to vēl nedarām ar visu spēku, lai saprastu, ko nozīmē prieks būt Kristus izglābtiem. Taču, vai mēs jūtam skumjas, ka pestīšanu un glābšanu nav saņēmuši tie mūsu ģimenes locekļi un draugi, skolas draugi un darba kolēģi, ar kuriem sastopamies dienu no dienas? Varbūt mēs arī nopūšamies kādā brīdī par to, taču, nedod Dievs, ka kāds no mums sagaidītu, ka es ietu ar kādu no viņiem un runātu par to, kam es ticu, par to, kas ir skaistākais manā dzīvē un ka varu būt tas, kas palīdz līdz tam nonākt arī viņam… Un to es daru nevis tāpēc, kā tā vajag, bet tāpēc, ka mana mīlestību uz Dievu un manu tuvāko “spiež” manu sirdi, lai neviens no tiem, kurus es mīlu, neietu bojā mūžīgajā nāvē.
Mēs, ticīgie, mūsu baznīcā esam aizmirsuši, ka būt par kristieti nozīmē vairs nepiederēt sev. Jā, ieklausieties, paradoksāli skan, pat Kristus, mums dāvātā pestīšana, vairs nepieder tikai mums, bet Kristus mums to ir devis, lai mēs to tālāk dāvātu tiem, kuri viņu vēl nepazīst. Jūs esat pasaules gaisma – to mēs, kristieši, tik ļoti mīlam atkārtot.
Bet kur tad ir mūsu Kristus Gaisma? Kāpēc tā nav ieraugāma pasaulē spīdam? Tas ir tāpēc, ka neesam mācīti, ka Dievs katram savam bērnam kopā ar glābšanu ir uzticējis uzdevumu glābt citu.
Parasti draudzes locekļi domā: nuja, tas jau ir mācītāja uzdevums. Un – viņi maldās. Padomājiet kaut vai tikai par to, cik spēj izdarīt tikai viens cilvēks, kaut arī mācītājs. Viņš var pūlēties vaiga sviedros visu mūžu, un arī tad varbūt viņa iespēju robežas būs daži simti vai dievbijīgākam, daži tūkstoši cilvēku. Bet, ja apliecināt Kristu nenogurst vairāki simti draudzes locekļu, un pēc tam tūkstoši, cik tad Kristus, caur jau izglābtajiem tūkstošiem un simtstūkstošiem, spēs, iespējams, miljoniem cilvēku glābt!
Tie ir Kristus vārdi: „Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” (Mat 10:32)
Šie vārdi pasaka skaidri – kas par mani liecinās cilvēkiem, kuri vedīs cilvēkus pie manis, tāpat kā es pašu cilvēku esmu caur kādu pie sevis atvedis, tam būs daļa ar mani dievišķā godībā.
To visu apkopojot, esmu pārliecināts, ka šajā brīdī visa mūsu baznīca, katra draudze, katrs draudzes loceklis, mēs visi atrodamies jaunas izvēles jeb Kristus paša, pirms 2000 gadiem izteiktā aicinājuma priekšā.
Vai mēs paliekam pie tās formas, vai veida, kā esam pieraduši strādāt baznīcā, domājot tikai par sevi un, labākā gadījumā, par draudzi, kurā ejam? Vai priecāsimies tikai par savu glābšanu kopā ar tiem, kuri arī Kristus nopelnā ir izglābti? Vai krāsim garīgās dāvanas tikai priekš sevis, lai tajās saskatītu kādu īpašu Dieva vēlību un žēlastību pret sevi?
Vai pieņemsim Kristus izaicinājumu un paskatīsimies ārā pa dievnama logiem, un ieraudzīsim tur tūkstošiem cilvēku, kuriem vajag Kristus glābšanu tikpat ļoti un vēl vairāk nekā mums? Vai apsolīsim sev, ka nepriecāsimies tik daudz par savu glābšanu Kristū, kā meklēsim iespējas vest cilvēkus, kuri Kristu nepazīst, pie dievatziņas, un priecāsimies tad par to, ka Dievs ir lielas lietas darījis pie viņiem, ka dāvājis arī viņiem glābšanu un ka viņi ir stājušies līdzās mums. Sapratīsim, ka dāvanas, kuras Dievs mums žēlastībā sniedz, ir nevis priekš mums, bet priekš tiem cilvēkiem, kuri tajās var ieraudzīt Dieva aicinājumu uz dzīvi Kristū, uz piedošanu, kuri var saņemt dziedināšanu un atbrīvošanu no grēka un ļaunā gara.
Tikai tādā veidā mēs varam kļūt par baznīcu, kura nevis slāpst un mokās pati sevis labā, bet baznīcu, kurā Dievs nes simtiem un tūkstošiem garīgu augļu, dāvā garīgu prieku un palīdzību caur mums visiem, kas meklē, visiem, kam slāpst pēc dzīvas mīlestības. Tad arī mēs, Dieva draudzes, no jauna ieraudzīsim Viņa brīnumus nākam ar spēku, ieraudzīsim, ka Kristus ir klātesošs caur šo baznīcu pasaulē katru brīdi, lai nestu debesu valstībai daudz, daudz augļu.
Atvērsim šodien savas sirdis, lai jaunais Kristus vīns ielīst mūsu sirdī, lai mēs, atsaucoties uz Viņa aicinājumu, kļūstam par pļāvējiem Dieva tīrumā, nevis malā sēdētājiem, kuri nezinot, ko darīt ar iegūto prieku par pestīšanu Kristus brūcēs, savā pašpietiekamībā, kļūst par negantību Dieva acīs un piedauzību cilvēkiem.
Āmen.
Fragmenti no Krista Kalniņa raksta -
Vai baznīcai pietiek ar „baznīcu”?
2010 gada 6. novembrī žurnālā Svētdienas Rīts
Pirmkārt,
bērni mums atgādina, ka mēs visi savas dzīves pirmajos gados bijām pilnībā
atkarīgi no citu cilvēku rūpēm un labvēlības. Tam gāja cauri arī Dieva Dēls,
kura noslēpumu ik gadus kontemplējam Ziemassvētkos. Betlēmes silīte ir sava
veida ikona, kas mums atklāj šo realitāti ļoti vienkāršā veidā. Francisks šeit
neslēpa savu apbrīnu par to, ka Dievam nesagādā grūtības saprašanās ar bērniem,
savukārt, bērniem nav problēmu saprasties ar Dievu. Tāpēc nav nejaušība, ka
evaņģēlijos atrodam ļoti skaistus un uzrunājošus Jēzus vārdus par „mazajiem”. Pāvests
paskaidroja, ka šis termins „mazie” attiecas uz visiem cilvēkiem, kuri ir
atkarīgi no citu palīdzības. Piemēram, Jēzus saka: „Pielūkojiet, ka jūs nevienu
no šiem mazajiem nenievātu, jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr
redz mana Tēva vaigu, kas ir debesīs” (Mt 18, 10). Tātad, bērni ir visas
cilvēces un Baznīcas bagātība, jo viņi nemitīgi atgādina to, kādi ir
nosacījumi, lai ieietu Debesu valstībā, proti, neuzskatīt sevi par
pašpietiekošiem, bet apzināties, ka mums ir vajadzīga citu palīdzība, mīlestība
un piedošana. Mums visiem ir vajadzīga citu cilvēku palīdzība, mīlestība un
piedošana – uzsvēra Francisks.
