Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna Krustaceļa dalībniekiem

   

Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus karājās pie krusta mirdams, visi garāmgājēji zaimoja Viņu, galvu grozīdami: „Nu, re, te nu Tu beidzot esi!” Tāpat arī virspriesteri ar rakstu mācītajiem un farizejiem ņirgājās par Viņu: „Redzi nu, kur Tavs dzīvesveids un Tavas izvēles Tevi ir novedušas.” Un tas šķiet taisnīgi: „Pēc augļiem jums būs spriest.” Kāda gan var būt bijusi dzīve un darbi, ja noved pie šāda iznākuma. Tomēr ņirgātāji un zaimotāji neņēma vērā to, ko vajadzētu ņemt vērā mums. Jēzus dzīvoja un mira vietnieciski viņu – gan šo ņirgātāju un virspriesteru – vietā, gan arī mūsu vietā.

Jēzus dzīvē un izvēlēs nebija nekā, kas vestu pie noziedznieka nāves. Mūsu dzīvē gan tādas lietas ir. Jēzus krustā Golgātā mēs varam ieraudzīt savas dzīves paredzamo iznākumu, ja mēs pie šīm lietām paliekam un dzīvojam tālu no Viņa, nevis atgriežamies un steidzamies pie Evaņģēlija.

Ar savu dzīvi un nāvi Jēzus visu piepildīja, visu izpirku, visu izdarīja un atgriezās pie Tēva. Tagad mūsu kārta. Ko mēs darīsim?

Ja dzīves ceļu iztēlojas kā koku no saknēm līdz galotnei, reizēm, pa to ejot, nākas nogriezties sānis pa kādu ļaunu zaru. Mēs nevaram gaidīt, ka ļaunais zars, ja pa to iesim pietiekami ilgi, attīstīsies par labo zaru vai aizvedīs līdz galotnei. Vienīgais, ko varam darīt, griezties atpakaļ līdz tai vietai, kur izdarījām aplamo pagriezienu, un doties pa īsto ceļu.

Mēs tiešām esam izredzēti. Ļoti, ļoti priviliģēti. Kāda ir mūsu izredzētība? Ka mums ir iespēja griezties atpakaļ. Tas nav pats par sevi saprotams. Tādu iespēju mums dod Jēzus sagādātā piedošana. Vēl vairāk – mums atpakaļ ceļš nav jānoiet visu savu maldu garumā, jo tanī brīdī, kad pagriežamies, Tēvs jau steidzas pretī. Pat vēl vairāk – Viņš nesteidzas ar rīksti un lamām, bet ar labākajām drēbēm, gredzenu un mielastu. Taču pats galvenais – Viņš steidzas ar savu Tēva apskāvienu. Un šajā apskāvienā ir viss: siltums, mīlestība, piedošana, mierinājums, pieņemšana un atjaunošana.

To Jēzus nāvē neredzēja garāmgājēji. To Viņa krustā neredzēja virspriesteri un rakstu mācītāji, taču vajadzētu redzēt mums. To redzēt ir mūsu izredzētība. Taču izredzētība liek izvēlēties pārtikt no sēnalām un maldu sānceļos vai griezties atpakaļ caur Kristus krustu un piedošanu. Tāpēc, kamēr vēl ir Kristus ciešanu piemiņas un gavēņa laiks, ielūkosimies savā dzīvē, lai ieraudzītu to, kas tajā ved prom no Tēva, un sauksim uz Viņu, ka gribam atgriezties mājās pie saknēm un stumbra, pie pirmās mīlestības. Un ceļu mēs zinām – caur Kristus krustu. Bet ceļš uz Kristus krustu ved caur tuvākā pieņemšanu, piedošanu, izlīdzināšanos un mīlestību.

Raksta fragments no:
http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/2016-gada-ekumeniska-krustacela-meditacijas.html

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna Krustaceļa dalībniekiem.

    Šodien es aicinu jūs paskatīties uz šo Krustaceļu caur vienas Evaņģēlija līdzības prizmu, kura Latvijā ir labi pazīstama – līdzība par diviem dēliem jeb pazudušo dēlu. Kad kārtējo reizi pārdomāju šo līdzību, mani uzrunāja, ka jaunākais dēls, kas prasa savu mantojuma daļu, to saņem un aizceļo prom, dod skaidru signālu – tēvs, tu priekš manis esi miris, - jo mantojumu parasti saņem pēc īpašnieka nāves. Respektīvi, dēlam šis tēvs bija kā miris. Viņš savāc savu daļu un aizceļo. Te nāk prātā paralēles ar Nīči, kurš caur sava literārā varoņa muti paziņo, ka Dievs ir miris. Dievs ir miris Eiropā, Eiropas cilvēku sirdīs.

Protams, tēvs bija dzīvs, un redzam stāsta turpinājumu. Tēvs respektē dēla izvēli, samierinās ar to, bet ne līdz galam. Viņš gaida viņu pārnākam mājās, dod iespēju līdz galam izbaudīt brīvību un izvēli. Kad dēls atklāj, ka tā bija kļūdaina, un sāk atjēgties, tēvs jau no tālienes viņu ierauga, ar ilgām viņu gaida un metas viņam ap kaklu, apskauj un atjauno viņa cieņu. Dēlam šis tēvs atkal ir dzīvs. Viņš piedzīvo, ka to, ko nebija gaidījis no tēva, atklāj pilnīgi no jauna.

Es aicinu, lai arī mēs pamēģinām ieraudzīt savas dzīves vēsturi šajā Evaņģēlija līdzībā, jo kā visās līdzībās, tās saturs ir neizsmeļams. Un visas Evaņģēlija līdzības runā uz mums, un tad, kad mēs atveram sirdis uz tajās ietverto vēstījumu, tās apgaismo mūsu dzīvi un dod atbildes uz mūsu visakūtākajiem, sasāpējušākajiem jautājumiem. Lai Dievs svētī šo Krustaceļu un palīdz saņemt gaismu tālākai dzīvei!

Pilāta un Jēzus starpā notiek dialogs. Jēzus, atbildēdams Pilātam, teica: „Es esmu nācis, lai liecinātu par patiesību.” Bet Pilāta atbilde bija: „Kas ir patiesība?” Tagad tiek apgalvots, ka katram ir sava patiesība. Tā patiesība, ko apliecinām, tie ir fakti – tā ir uzvedība, vērtības, kuras apliecinām. Iznāk, ka Pilāta patiesība bija viņa pozīcija, ieņemamais amats, tā bija galvenā vērtība, kas bija jāsargā. Ka tik par viņu nepasūdzas ķeizaram un viņu neatceļ no amata. Tāpat viņa patiesība bija uzturēt labas attiecības ar pūli, ar tautas vecajiem. Un tas arī noteica Pilāta lēmumu, un pie reizes vajag saglabāt sirdsapziņas mieru un attaisnoties sievas priekšā, kura viņu brīdināja: “Neaiztiec šo taisnīgo. Es šonakt daudz cietu viņa dēļ.” Pilāts to visu saliek, atrod savu ceļu, izeju, un viņa patiesība beigās ir nomazgāt rokas nevainībā.

Kāda ir mana patiesība, kuru apliecinu? Es domāju, Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, kādu patiesību mēs apliecinām. Mēs dzirdēsim arī tekstus no pravieša Jeremija, ka tauta dzer no caurām mucām, jo ir atstājusi dzīvā ūdens avotu.

No kā mēs dzeram? No kā mēs pārtiekam, kā saka dietologi, par to mēs kļūstam. No kādām vērtībām pārtiekam, tādi paliekam, tāda kļūst tauta un valsts. Lai šis Krustaceļš palīdz mums ieraudzīt patiesību, kuru sacīja Jēzus: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Kas nāk pie manis, kaut arī miris, dzīvos.”

Raksta fragments no:

http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/2016-gada-ekumeniska-krustacela-meditacijas.html

Saprast atšķirību starp runāšanu un darīšanu!

„Kristietība ir konkrēta reliģija, kas izpaužas darot labu. Tā nav „runāšanas reliģija”, ko veido liekulība un dižošanās,” sacīja pāvests 23. februāra rīta dievkalpojumā. Komentējot liturģiskos lasījumus, Francisks uzsvēra, ka kristīgā dzīve ir konkrēta, Dievs ir konkrēts, diemžēl, ir daudzi viltus kristieši, kuri piederību Baznīcai izmanto sava prestiža labā, nedodot tai neko no sevis, tiem ir sveša arī pieredze, ko dod kalpojums nabadzīgajiem.


Jēzus ir atmaskojis Rakstu zinātāju un farizeju liekulību, aicinot mācekļus un ļaužu pūli ievērot to, ko viņi tiem māca, taču neuzvesties kā viņi.
„Kungs mums rāda ceļu, pa kuru jāiet. Un cik reizes sastopam cilvēkus, kuri saka „Esmu ļoti ticīgs katolis”. „Bet ko tu dari?” Cik gan daudzi vecāki saka, ka viņi ir katoļi, taču neizbrīvē laiku, lai parunātu ar saviem bērniem, lai ar viņiem paspēlētos, lai viņus uzklausītu. Varbūt viņu pašu vecāki atrodas pansionātos, bet viņi vienmēr ir tik aizņemti, ka nespēj tos apmeklēt un atstāj tos tur pamestus. „Esmu ļoti katoļticīgs! Es piederu tādai un tādai apvienībai.” Tā ir „runāšanas teoloģija”. Es saku, ka esmu tāds, bet patiesībā dzīvoju pasaulīgi.”
Pāvests apgalvoja, ka teikt, bet nedarīt, ir krāpniecība. Isaja vārdi norāda uz to, kam priekšroku dod Dievs. „Pārstājiet darīt ļaunu, iemācieties darīt labu!” „Steidzieties palīgā apspiestajam, dariet pēc taisnības bārenim, aizstāviet atraitni.” Tie rāda arī uz kaut ko citu – uz Dieva bezgalīgo žēlsirdību, kurš cilvēcei saka: „Nāciet un runāsim! Arī ja jūsu grēki ir kā purpurs, tie kļūs balti kā sniegs”.
„Kunga žēlsirdība nāk pretim tiem, kas rod drosmi ar Viņu diskutēt, bet diskutēt par patiesību, par lietām, ko daru, vai tām, kuras nedaru, lai labotos. Un tā ir Kunga lielā mīlestība – šai dialektikā starp „teikt un darīt”. Būt kristietim, nozīmē darīt – darīt pēc Kunga gribas. Un ko pēdējā dienā, jo tāda pienāks mums katram, jautās mums Kungs? Vai Viņš teiks: „Ko jūs par mani esat teikuši?” Nē! Viņš mums prasīs lietas, ko esam darījuši!”
Pāvests citēja iemīļoto Mateja Evaņģēlija fragmentu par pēdējo tiesu, kad Dievs no cilvēka prasīs, ko viņš ir darījis izsalkušo, izslāpušo, ieslodzīto, svešinieku labā. Francisks norādīja, ka tā ir kristiešu dzīve. Savukārt, tikai runāšana vien ved mūs pie dižošanās, pie izlikšanās par kristiešiem. Homīlijas noslēgumā pāvests lūdzās:
„Lai Kungs mums dod šo gudrību labi saprast, kur slēpjas atšķirība starp runāšanu un darīšanu, un lai iemāca ceļu, pa kuru iet. Lai Viņš palīdz pa to iet, jo runāšanas ceļš ved uz turieni, kur atradās šie likuma zinātāji, šie klerikāļi, kuriem patika tērpties dārgās drānās un iztēloties, ka tie ir kā majestātes. Tā nav Evaņģēlija realitāte! Lai Kungs mums māca šo ceļu”.
I. Šteinerte/VR
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/02/23/saprast_atšķirību_starp_runāšanu_un_darīšanu!/1210650