Patiess miers bez taisnības nav iespējams

Mēs zinām, ka miers par katru cenu nav kaut kas labs. Galu galā Jēzus taču arī teica - „bēdas jums, ja visi runās par jums labi". Viņš teica - „Mani vajāja un arī jūs vajās", jo ir miers, kas ir balstīts uz patiesības pamatiem, bet ir arī miers, kas mākslīgs un nepatiess. Pāvests Jānis XXIII savulaik savā apustuliskajā vēstulē „Pacem in terris", t.i., "Miers virs zemes" uzsvēra to, ka nav iespējams patiess miers bez taisnības. Mēs zinām, pie kā noved miers, kas tiek uzspiests. Piemēram, Vidusāzijas republikās padomju laikā vai arī Dienvidslāvijā Tito laikā bija miers. Kas no tā sanāca, kad ar spēku uzspiestais, mākslīgais miers beidzās? To var salīdzināt ar bumbu ar laika degli. Agri vai vēlu tā uzsprāgst. Tātad kāds ir tas miers, kas mums ir Eiropas Savienībā? Tas būs noturīgs vienīgi tad, ja balstīsies uz taisnības un patiesības pamatiem. Ja tas tiks būvēts uz principiem, kas ir mākslīgi, tad tas sabruks. Attiecībā uz mieru balstošajiem principiem labu norādījumu varam atrast šodienas pirmajā lasījumā. Mūsdienu, tā saucamajā postmodernajā sabiedrībā, tiek apgalvots, ka katram ir sava patiesība, ka nav vienotas patiesības, ka mēs varam referendumos izšķirt to, kā mūsu valstij jāfunkcionē. Ka mēs varam, piemēram, pieņemt lēmumu, ka eitanāzija ir pieļaujama, ka viendzimuma laulības ir pieļaujamas, ka brīvās savienības var pielīdzināt laulībai, ka mēs varam, sākot ar 5. klasi apmācīt bērnus, kā lietot prezervatīvus. Tiek uzskatīts, ka tas ir normāli un demokrātiski - par to visu nolemt, nobalsot, atzīt to par pareizu un tā darīt. Tomēr šodienas pirmajā lasījumā ir teikts, ka „gudrība ir skaidra un mūžam nevīstoša, un tiem, kas viņu mīl, ir viegli saredzama, un atrodama tiem, kas viņu meklē. Viņa iziet pretī tiem, kas pēc viņas ilgojas." Tātad gudrība ir un objektīvā patiesība, kas nav maināma un ir nemainīga, arī ir. Es domāju, ka tad, kad mēs par to dzirdam, mums izlaužas atvieglojuma nopūta, jo tad sajūtam, ka tomēr ir kāds atbalsta punkts pasaulē un mūsos pašos. Tātad ir dievišķā patiesība, zināmi likumi, kurus Dievs ierakstījis dabā. To pēta zinātne, un par to neviens nestrīdas, ka ir objektīvi likumi. Tie arvien dziļāk tiek iepazīti, un no tā ceļas liels labums tik ilgi, kamēr cilvēka sirds nav samaitājusies, jo tad viņš šīs zināšanas sāk pielietot, lai iznīcinātu otru, bet normālā gadījumā tas nes svētību un palīdz dzīvot. Šādus likumus un principus Dievs ir ierakstījis arī cilvēka dabā, cilvēka sirdī. Viņš ir devis šādus likumus, piemēram, attiecībā uz cilvēka ķermeņa un psihes funkcionēšanu. Tāpat Dievs ir devis arī likumus un principus, kas attiecas uz morāli. Ja mēs pēkšņi vienpusējā kārtā sākam izlemt, ka šos likumu nerespektēsim, bet labāk izdomāsim paši savus principus attiecībā uz to, kas ir ģimene, piemēram, ka tā var būt arī viendzimuma vai arī nereģistrēta savienība ir tas pats kas ģimene, tad mēs sagraujam pašus sabiedrības pamatus un gluži vienkārši rokam bedri zem tā krēsla, uz kura sēžam.

Par gudrību ir teikts tā: „Kas viņas dēļ ir nomodā līdz ar gaismu, tam nebūs jāpūlas, jo viņu atradīs sēžam pie savām durvīm." Tātad gudrība ir tuvu, tā ir tepat, kaut kur mūsu sirds dziļumos, bet mūsu skriešana un rūpes bieži vien to kaut kā noslāpē, un tad mēs pārejam citā eksistences dimensijā. Mēs nepievēršam tai uzmanību, bet gudrība ir salda, tā spēcina mūsu dvēseli kā barojošs ēdiens. Piemēram, 63. psalmā, kuru šodien dzirdējām, ir teikts „Mana dvēsele ilgojas pēc dzīvā Dieva". Dzīvais Dievs ir arī gudrības avots, jo Viņš ir augstākā gudrība.

Patiešām, mūsu - kristiešu pirmā atbilde uz krīzes izaicinājumu, tas ir aicinājums atvērt savu sirdi Dievam un tai gudrībai, kas nāk no augšienes un kas mums iemāca mērenību visā, jo krīze jau galvenokārt radās no alkatības. Cilvēks nezināja mēru, viņš gribēja paņemt vairāk nekā viņam pienācās, nekā bija viņa reālās iespējas. Protams, ir slikti arī, ja cilvēks, kam Dievs ir devis spējas un dāvanas, saka - ai, nē, es nevaru, es neko nedarīšu, un viņš ne uz ko nepretendē un tāpēc arī galarezultātā neattīstās. Vienīgi dievišķā gudrība var palīdzēt ieraudzīt mūsu mēru un piemēroties tam, tātad nepretendēt ne uz vairāk, ne uz mazāk, bet darīt to, kas Dieva projektā priekš mums ir bijis paredzēts. Tad mēs atrodam sevi un savu piepildījumu, jūtamies savā vietā, pielietojam visas spējas, kas mums ir dotas, un tās nes augļus. Es jūs aicinu, mani mīļie, būt atvērtiem uz šo aicinājumu un lūgt Dievu, lai Viņš dod šo gudrību mums, mūsu valsts vadītājiem, lai Viņš dod gudrību Eiropas Savienības parlamentāriešiem, komisāriem, visu struktūru darbiniekiem, lai viņi neatkāpjas no tā ceļa, kas ir Dieva ieskicēts, lai viņi nemēģina izdomāt kaut kādus jaunus principus, kas vienīgi izdabā cilvēciskajām vājībām un iegribām, bet kas ir pilnīgā pretrunā ar objektīvajiem likumiem. Šādi tīri cilvēciski likumi būs subjektīvi, bet mums vajag meklēt, kādi ir objektīvie likumi un pieskaņot mūsu valsts un Eiropas Savienības likumus un normas šiem objektīvajiem likumiem, kas ir dievišķās gudrības izpausme. Tad tas mums nes svētību. Lai Dievs mums uz to palīdz.

Fragmenti no Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķa Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, 2011. gada 6. novembrī.
http://katolis.lv/rigas-arhibiskaps/sprediki-un-uzrunas/2011/2011-11-06.html