Arhibīskaps Jānis Vanags: Valstij vajadzētu būt Dieva kalponei tautas labā

Arhibīskaps Jānis Vanags var lepoties ar to, ka jau gadiem ilgi vada baznīcu, kas vienīgā pasaulē savulaik atļāva sieviešu ordināciju, bet vēlāk no šīs prakses atteicās. Šobrīd ordinācijas atļauja tikai vīriešiem ir nostiprināta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Satversmē.

Vienlaikus Jānis Vanags allaž ir bijis aktīvs sabiedrisko procesu komentētājs, pazīstams arī ar ļoti precīziem vērtējumiem un diagnozēm sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Arī intervijā "Kodolam" arhibīskaps runā par ļoti aktuālām norisēm gan pasaulē, gan tepat Latvijā.

– Statistika liecina, ka pēdējos gados arvien vairāk pieaug kristietības nozīme gan Eiropā, gan pasaulē. Bet varbūt tā ir tikai statistika... Kā ir realitātē?
– Tas ir ļoti atkarīgs no reģioniem. Pasaulē kristiešu skaits ātri aug, taču visvairāk tas notiek globālajos dienvidos, tas nozīmē, Āzijā, Āfrikā un arī Dienvidamerikā. Eiropā godīgāk būtu runāt par baznīcu sarukšanu. Piemēram, Vācijā baznīcas piedzīvo masīvu draudžu locekļu izstāšanos. Uz šā fona Latvijā luterāņu baznīca, par spīti daudzu draudzes locekļu aizbraukšanai uz citām zemēm, ir viena no retajām baznīcām Eiropā, kas aug. Pavisam nedaudz, bet pieaug. Taču tā tiešām ir tikai statistika. Par nozīmi varētu runāt divējādi – gan kā par kristietības iespaidu uz norisēm Eiropā, gan kā par vajadzību pēc tā. Pirmajā gadījumā ‒ nedomāju, ka kristietības nozīme Eiropā palielinātos. Drīzāk tā tiek marginalizēta, pret to cīnās. Taču vajadzība pēc kristietības iespaida neapstrīdami pieaug. Tādējādi Eiropa strādā pati pret savām interesēm.

– Mēs visi gribam mieru, tas ir viens vienīgs vārds, kas šobrīd var noņemt saspringumu: draudu nebūs, mēs nebūsim apdraudēti, mūsu drošība ir stabila. Mēs gribam mieru, bet mēs tā varam gribēt, kaut realitāte ir pilnīgi cita. Šajā sakarībā jautājums: kāpēc nevar nodrošināt tādu kārtību pasaulē, ka nerastos šie starptautiskie, milzīgie konflikti?

– Iemesli ir dažādi, taču, meklējot tam kādu vienu sakni, būtu jākonstatē, ka cilvēks pēc dabas ir grēcinieks. Viņam piemīt nosliece uz ļauno. Teoloģija to izskaidro kā iedzimto grēku, kā dvēseles ievainojumu, kas cilvēkam liek vairāk tiekties pēc ļaunā, nevis labā. Tāpat kā dabā, kur, saskaņā ar otro termodinamikas likumu, visas sistēmas virzās haosa virzienā. Lai cilvēks rīkotos ētiski, viņam jāpiepūlas, kamēr nekādu pūļu nevajag, lai rīkotos savtīgi vai ļauni. Tas notiek pats par sevi. Tas ir pamatā visiem konfliktiem gan sadzīvē, gan starp civilizācijām. Šā iemesla dēļ cilvēki arī neļauj noteikt savas dienišķās izvēles un lēmumus savas civilizācijas virzošajai reliģijai, kuras visas it kā māca rīkoties labi, pareizi un saudzīgi citam pret citu.

– Kā pietrūkst? Kāpēc cilvēki nespēj sekot šiem principiem vai neiedziļinās tajā, kādēļ ir tik svarīgi tiem sekot?

– Daudziem reliģija ir tikai pašidentifikācijas elements. Tā kalpo tikai tam, lai vajadzības gadījumā varētu pateikt: es esmu luterānis, es esmu katolis, kristietis vai musulmanis. Taču viņi nekad neiedziļinās savas reliģijas saturā un neļaujas tās formācijai. Kad lielākā daļa kādas reliģijas sekotāju vairs neiedziļinās tās saturā, tajā sākas krīze.

– Vai jums šajā gadā (2016. – red.) vairāk nekā citkārt, uzrunājot kristiešus, ir nācies lūgt par mieru Latvijā, par mieru pasaulē, Eiropā?
– To mēs darām katrā dievkalpojumā. Dievkalpojumā ir tāda sastāvdaļa kā lielā draudzes lūgšana, kurā baznīca vai draudze ar aizlūgšanām kalpo pasaulei, pilsētai, sabiedrībai. Tur tiek ietverts viss: mūsu valsts, tauta, tās labklājība, tās vadītāji, tāpat arī miers pasaulē un Latvijā, aizlūgumi par mūsu dēliem un meitām karstajos punktos un tā tālāk. To mēs darām regulāri. Vai cilvēki vairāk prasa aizlūgumus par mieru pasaulē? To drīzāk vajadzētu jautāt nevis man, bet draudžu mācītājiem. Tomēr šķiet, ka cilvēki parasti vēlas aizlūgumus par savām vai tuvinieku vajadzībām.

– Daudzi cilvēki saka: "Es ienīstu šo valsti!" Kur cilvēkam var pazust mīlestība pret valsti, ja viņš seko, teiksim, arī garīgajiem, ētiskajiem, ticības principiem? Bet viņš tā saka un aizbrauc.

– Tas man šķiet neapdomīgs sauklis, ar ko nokaut latviešus kā nāciju. Var pamatoti teikt, ka man nepatīk tas, kā valsts tiek pārvaldīta. Man nepatīk, ka bagātīgi apmaksātos amatos ir slinki un nekompetenti cilvēki. Man nepatīk, kā tiek izlietota mana nodokļos samaksātā nauda. Es esmu sašutis par amatpersonu korupciju. Bet cilvēks, kurš tiražē lozungu "es ienīstu šo valsti", ir tautas ienaidnieks un Kremļa vai Briseles "trollis".

Sava valsts ir pats augstākais nācijas attīstības līmenis un ieguvums. Šī valsts mums ir Dieva svētība. Eiropas Savienības nomenklatūrā gan liels iespaids ir idejām, ka nacionāla valsts ir nelaimju avots, no kura ceļas kari un kas kavē ekonomikas izaugsmi un progresīvu ideju izplatību. Viņi grib nacionālas valstis dekonstruēt un pārvaldi nodot pārnacionālām struktūrām, piemēram, Briselei. Tādēļ tāds progresistu spiediens uz multikulturālismu, ka vajag pēc iespējas sajaukt tautas, jo tad visi dzīvos kopā laimīgi.

Mēs, latvieši, no tādas draudzīgas tautu saimes tieši esam brīnumaini izrāvušies. Mēs izcīnījām neatkarību tāpēc, lai izveidotu nacionālu valsti. Vai tagad to pēkšņi atkal gribam nojaukt? Bet tieši to dara ar saukli "es ienīstu savu valsti". Latviešus pasludina par neizdevušos nāciju. Tad, protams, varam atdot valdīšanu kādam citam ‒ Briselei vai Maskavai, jo paši nespējam sevi pārvaldīt. Taču vēl mums ir sava valsts, par ko esam cīnījušies. To vajag ņemt savās rokās, nevis zaimot.

– Tik skarbi vārdi pret valsti varētu būt teikti tādā emociju brīdī, kad cilvēks jūt, ka valstij viņš nav svarīgs. Kā viņam sajusties, lai viņš būtu svarīgs valstij visu laiku? Kā baznīca šeit var palīdzēt?

– Ko tas nozīmē – "es neesmu valstij vajadzīgs"? Ko cilvēks ar to grib pateikt? Pēc Pirmā pasaules kara, pēc Brīvības cīņām, strēlnieki pārnāca mājās un ieraudzīja savu zemi pilnīgi izpostītu, visvairāk cietušu visā Eiropā: tur bija ierakumi, tur bija dzeloņdrātis līdz pat apvārsnim... Viņi pārnāca zemē, kur nebija iespējams normāli dzīvot. Vai atceraties, ko viņi tad teica? Viņi teica: "Es esmu šai valstij vajadzīgs! Es esmu svarīgs, jo bez manis šos laukus, šo saimniecību neviens nesakops." Viņi ķērās pie darba un izveidoja Latviju par plaukstošu Eiropas valsti.

Mēs esam to pagriezuši otrādi: es esmu valstij vajadzīgs tad, ja te viss ir kārtībā, ja tā visu dod, par visu rūpējas utt. Tas ir pavisam cits akcents. Bet vajadzētu atcerēties vectēvu un vecvectēvu pārliecību – es esmu šai valstij vajadzīgs kā izglītots, morālisks un garīgs pilsonis, lai atjaunotu politiku, lai šķiltu idejas, radītu jaunus uzņēmumus, nevis tikai gaidītu, ka kāds man dos darbu un pabalstus.

– Jā, arī par to katram pienāktos padomāt un varbūt apsvērt savas iespējas, lai valsts saprastu, kāpēc bez viņa nevar iztikt. Tās ir tādas filozofiskas un vienlaikus ļoti ikdienišķas un reālas lietas, kuras varētu attīstīt sevī, domājot par savu vērtību, savu pienesumu valstij, lai tas būtu abpusēji – ka mēs viens bez otra nevaram iztikt.

– Bieži vien ir tā, ka mēs kaut ko prasām no vadītājiem, un tas ir pareizi, ka vadītājiem izvirza augstākas parasības nekā pārējiem. Taču īstenībā būtu svarīgi tās pašas prasības izvirzīt arī sev. Valsts pārvaldē ir cilvēki, kuri pasmelti no mūsu sabiedrības. Ja sabiedrība ir tāda, kur cilvēki savā ikdienā bez aiztures dara to pašu, par ko pārmet vadītājiem, tad jau nav jēgas pieķertās amatpersonas kaut kur rotēt ‒ jo kur tad mēs ņemsim vietā tos tīros, skaidros, gaišos cilvēkus?

– Runājot par bēgļu jautājumu un taisnīgu valstu rīcību, cik tas ir varbūt gļēvi un mazdūšīgi nerunāt skaidru valodu, ka mēs bēgļu jautājumā darīsim tā vai citādi? Kā baznīca uztver bēgļu jautājumu – mums ir jāuzņem visi vai tomēr vajadzētu būt šādai stingrai valsts nostājai, valsts politikai attiecībā uz bēgļiem? Varbūt baznīcai ir sava stingra nostāja šajos jautājumos?

– Diezin vai var runāt par baznīcu kā vienotu veselumu visā pasaulē. Baznīcas ir dažādas, un tām ir dažāda nostāja bēgļu jautājumā. Tas parasti izriet no tā, ka baznīca dzīvo savos apstākļos, tā pazīst savu sabiedrību un apmēram nojauš, cik tā var panest. Varbūt tāpēc Vācijā vai kaut kur citur baznīcas attieksme ir citāda nekā tādās zemēs, kurās jau tāpat ir ļoti grūti tikt galā ar migrācijas mantojumu, kā, piemēram, Latvijā. Cilvēku, it sevišķi kristiešu, pienākums ir pieņemt tos, kuri tiešām ir padzīti no dzimtenes, kuru mājas ir sagrautas, kuriem ir jābēg, lai glābtu savu dzīvību, – tas ir vienkārši cilvēcības pienākums.

No otras puses, mums nav jāpieņem katrs, kurš kaut kur pasaulē ir devies ceļā. No Eiropas amatpersonām dzirdam, ka tikai ceturtā daļa no visiem migrantiem ir kara bēgļi. Lielākā daļa ir ekonomiskie migranti. Pret tiem mums nav tāda cilvēcības pienākuma kā pret kara upuriem. Zinu, ka viņus ir grūti sašķirot, taču Eiropas vadošās valstis līdz šim nav darījušas pat to, ko varētu izdarīt. Vācija faktiski atvēra savas robežas, pieņēma vienu miljonu vai vairāk iebraucēju, un viņiem vispār nav nekādu priekšstatu par to, kādi cilvēki ir ienākuši. Tas iedvesmoja vēl vairāk cilvēku doties ceļā.

Lasīju interviju ar kādu migrantu no Sīrijas. "Karš? Kaut kur tālāk pie Irākas robežas karo. Bet mēs atbraucām tādēļ, ka jūs aicinājāt," viņš teica. Jā, sašķirot nav viegli, bet tāpēc jau jūs, mīļie, esat savos augstajos, labi apmaksātajos amatos, lai šos grūtos uzdevumus veiktu un veiktu tā, lai tas būtu atbildīgi arī pret pašu valsts pilsoņiem, pret viņu drošību, pret viņu labklājību.

Bībelē ir norādīts, kā jāizturas pret svešiniekiem. Par tiem gan vairāk runāts nevis kā par tautu staigāšanu, bet kā par nelielām grupām, piemēram, par tirgotājiem vai vēstniekiem, ko ir aizliegts aplaupīt, aizliegts apspiest, viņiem nedrīkst darīt pāri, pret viņiem jāizturas laipni. Tajā pašā laikā viņiem jāpieņem vietējā kultūra, vietējie likumi, jāievēro sabats. Viņi nedrīkst upurēt saviem dieviem utt. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi abpusēji pienākumi, nevis tā, ka atbraucēji diktē savu kārtību. Tā tas Bībelē nav paredzēts. Vēl mēdz arī atgādināt, ka pieņemt bēgli vai viesmīlīgi uzņemt svešinieku ir kristīga vērtība, un tā tas noteikti ir. Taču te Eiropai rodas liela problēma ‒ tā vēlas īstenot kristīgas vērtības bez kristīgās ticības. Un tā ir kļūda – censties kristīgus principus darbināt bez Kristus.

– Tas nav iespējams?

– Tas nav iespējams, jo tad faktiski paliek forma, satura vairs nav. Ja, teiksim, Vācija ar saviem 80 miljoniem cilvēku vai Eiropa ar saviem 500 miljoniem cilvēku būtu tiešām kristīga zeme, ja šeit būtu stipra kristīga pārliecība, spēcīga garīgā dzīve un tradīcija, tā integrētu un asimilētu šo miljonu iebraucēju kā nieku. Taču Eiropā šīs visaptverošās, dzīvās kristīgās ticības vairs nav, tādēļ arī nav ko likt pretī ieceļojušās minoritātes garīgajam spiedienam. Nav integrējošā, asimilējošā vai, ja gribat, disciplinējošā elementa. Jo dziļi reliģisku cilvēku ar sekulārisma argumentiem pārliecināt nevar.

– Cilvēki bieži vien saka: kāda jēga cīnīties vai iestāties par kaut ko, ja Bībelē jau viss ir uzrakstīts, kā būs pēc tūkstošiem gadu, kā būs uz priekšu? Tā Bībelē it kā esot norādīts, un to droši vien saka cilvēki, kuri Bībeli zina no A līdz Z vai arī kaut kā citādi iztulkojuši tur rakstīto, ka mūsu ceļš jau ir noteikts un, ja tā, tad cilvēka spēkos nav kaut ko grozīt.

– Es neesmu atradis, ka Bībelē būtu noteikts uz priekšu viss cilvēces liktenis tādās lietās kā, piemēram, ka "dzeltenā rase valdīs" vai tamlīdzīgi. Ir Jāņa atklāsmes grāmata pašās Bībeles beigās, kur norādīts uz beigu notikumiem. Tā uzrakstīta ļoti tēlainā valodā ‒ kā redzējums vai vīzija, kuras tēlu konkrēta nozīme vēl jāizprot, un tur tad mēdz ietulkot iekšā ļoti daudz dažādu mūsdienu reāliju.

Taču Bībele nav fatālistisks dokuments, kur viss jau ir uzrakstīts priekšā. Drīzāk tajā ir redzams "ja – tad" princips. Tur ir aprakstītas interaktīvas attiecības ar Dievu. Ja jūs darīsiet tā, notiks tas. Nospraustas ir tikai pašas galvenās līnijas, kāds ir cilvēka stāvoklis Dieva priekšā, kā viņš to var risināt, un, ja viņš darīs to un to, piemēram, tiks kristīts, ticēs uz evaņģēliju, tad viņu sagaida dzīve mūžībā kopā ar Dievu. Ir teikts: kas tic un top kristīts, taps svēts, un kas netic, taps pazudināts. Un ka reiz pasaules pastāvēšanai šādā formā pienāks gals. Vēl ir doti daudzi vajadzīgi, pareizi ieteikumi, kā veidot cilvēku sadzīvi. Taču neatrodu tur pilnīgas nolemtības notis, ka viss jau ir noteikts un nav jēgas ne uz ko censties.

– Vēl viens jautājums šajā pašā aspektā, proti, par pasaules plūdiem, par to, vai Noasa šķirsts un cilvēku izglābšanās, globālā sasilšana mūsdienās un milzīgie vētru un cunami postījumi arī nenorāda uz to, ka būs tādi milzīgi plūdi?

– Par plūdiem Bībelē tieši sacīts, ka tādu plūdu, kas iznīcina visu dzīvo, vairs nebūs. Grēku plūdi bija vienreizējs notikums, un varavīksne debesīs ir likta par zīmi, ka tie vairs pasauli nepiemeklēs.

– Jūs noteikti zināsit precīzāk pateikt, kā ir ar vienošanos ar Rīgas domi par jauno tramvaja līniju, kas varētu traumēt Lielo kapu teritoriju?

– Ar Rīgas domi mums ir tikai viena vienošanās par Lielajiem kapiem. Lielie kapi līdz šim ir bijuši luterāņu baznīcas īpašums, kuru mēs nespējam pienācīgi uzturēt. Vēl jo mazāka ir cerība, ka mēs varētu tur kaut ko atjaunot. Sabiedrība mēģina ieņemt drusku īpatnēju pozīciju, sak, mums dižgaru pieminekļi ir svarīgi, tādēļ baznīcai tie jāatjauno. Bet Baznīcai pieder tikai zeme, nevis kapličas un pieminekļi! Par tiem jārūpējas tuviniekiem, ģimenēm, bet, ja tādu nav, tad, kā jau tas notiek visos kapos, tie pamazām aizaug un sabrūk. Neviens kapsētas īpašnieks nekopj tuvinieku pamestus kapus.

Teritorijas apkopšanā mēs ik gadu esam ieguldījuši apmēram 15 tūkstošus eiro, taču ar to nepietiek. Ja Lielie kapi paliktu baznīcas īpašumā, tie turpinātu degradēties, un nekādi Lielo kapu draugi neko būtisku tur izdarīt nevar. Tāpēc mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam mēģinājuši kapus atdot tiem, kuri tos spētu uzturēt un atjaunot. Vienīgais kandidāts ir Rīgas pilsēta, un ar tās starpniecību plašāka sabiedrība varētu piedalīties sev svarīgo dižgaru pieminekļu atjaunošanā. Beidzot Rīgas dome tādu lēmumu ir pieņēmusi un atpirks no mums Lielos kapus. Par to lielā mērā jāpateicas arī aktīvistu spiedienam pēdējā laikā.

Ja kādam ir jautājums, kā var noteikt cenu kapiem, jāpaskaidro, ka tur ir diezgan plaša attīstāmā teritorija, kur apbedījumu nekad nav bijis. Tur var iekārtot, piemēram, kolumbāriju, kāda Rīgā trūkst, un tas būtu labs bizness. Vai arī ierādīt atdusas vietas īpaši cienījamiem sabiedrības locekļiem. Taču arī ar to baznīcai nav jānodarbojas.

Esmu gandarīts par šādu iznākumu, jo ticu, ka Rīgas dome uzturēs Lielos kapus daudz labāk nekā mēs un pamazām tos izveidos par ievērojamu kultūrvēsturisku vietu. Par iegūtajiem līdzekļiem mēs gatavojamies no Rīgas domes nopirkt zemes gabalu Imantā un uzcelt tur baznīcu. Tāda ir mūsu vienošanās. Manuprāt, tas ir ieguvums visiem.

Savukārt tramvaja līnija uz mums nekādi neattiecas, jo mēs nelemjam par tramvaju. Varu tikai ieteikt sabiedrībai modri sekot līdzi tam, kas Lielajos kapos notiek un vai Rīgas iedzīvotāju ievēlētā pašvaldība tos labi apkopj un aprūpē, vai saglabā visas vēsturiskās vērtības.

– Vai šis laiks, šis gadsimts diktē tendenci luterāņu, katoļu un ortodoksālajai baznīcai savstarpēji tuvināties? Vai tas ir normāli?

– Es domāju, ka tas ir normāli, jo saskaņā ar Svētajiem Rakstiem baznīca ir Kristus ķermenis, kas ir atstāts šeit, zemes virsū, lai turpinātu Kristus iesākto darbu. Kristus ķermenim ir jābūt veselam. Turēties kopā mūs mācīja arī padomju laiks – kopīgas vajāšanas, kopīgs liktenis. Mūs sagaida skarbi izaicinājumi arī nākotnē, tāpēc, lai mēs varētu būt stipri, gan baznīcai, gan tautai vajadzētu būt vienotai.

– Baznīcai un tautai, bet valstij?

– Valstij vajadzētu būt, kā Bībelē teikts, Dieva kalponei tautas labā. Tas ir ideāls.

Intervijas pamatā Veltas Puriņas saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu "Rīga TV 24"

Raksts no: http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/35527-janis-vanags-valstij-vajadzetu-but-dieva-kalponei-tautas-laba

Trīs padomi vecākiem

28. decembrī Baznīca piemin nevainīgos bērniņus, kas bija pirmie mocekļi, kuri atdeva savu dzīvību par Kristu. Šajā dienā Baznīcā tiek svētīti bērni.

Kāds gudrs pedagogs ir teicis: „Bērns ir kā tīra lapa, uz kuras katrs atstāj savu zīmi.” Kādas zīmes mēs ierakstīsim savu bērnu dvēselēs? Vai mēs apzināmies, ka esam atbildīgi par saviem vārdiem, darbiem un arī nolaidībām? Vecāku pienākums ir gādāt ne tikai par savu bērnu fiziskajām, bet arī garīgajām vajadzībām – par audzināšanu ticībā un mīlestībā, lūgšanā un tikumos. Ir trīs būtiskas lietas, par kurām vecāki nedrīkst aizmirst: lūgties kopā ar bērniem, svētīt viņus un teikt apliecinājuma vārdus. Tas bērniem dod spēku pārvarēt grūtības un ticēt savām spējām.

Pāri visam – lūdzieties kopā ar bērniem! Pedagogi saka: „Ja gribat bērnam kaut ko iemācīt, māciet līdz pieciem gadiem, jo pēc tam var būt par vēlu.” Kopš Kristības vecāku pienākums ir katru vakaru lūgties bērna klātbūtnē. Ieteicams balsī lūgt „Tēvs mūsu”, „Esi sveicināta, Marija” vai „Gods, lai ir...” lūgšanu. Šī lūgšana, pirmkārt, būs svētība jūsu bērnam, kas vēlāk palīdzēs pārvarēt bailes no tumsas un nakts, otrkārt – labs piemērs. Vecākiem jāatceras, ka bērni sekos viņu paraugam, nevis viņu padomiem. Ja vecāki lūdz Dievu, iet uz dievnamu, tad arī bērni, kad paaugsies, darīs to pašu. Savukārt, ja vecāki nelūdzas, arī bērni diez vai to darīs.

Un pēc iespējas biežāk svētījiet bērnus. Kad es jautāju vecākiem, vai viņi svētī savus bērnus, visbiežāk saņemu noliedzošu atbildi. Diemžēl vecāki tā vietā, lai svētītu savus bērnus, nereti izmanto citu praksi, kas ir saistīta ar māņticību vai dziedniecību. Bērnu, kurš pēc piedzimšanas raud, vecāki ved pie cilvēkiem, kuri veic dažādas prakses, lai bērnu pasargātu no ļauna skatiena, no lāstiem, izsaka pār viņiem maģiskus vārdus, kam nav nekādas saistības ar Dievu un lūgšanu, svētību un aizsardzību. Šādu apšaubāmu pasākumu vietā, kas ģimeni spēj iegrūst okultismā ar visām no tā izrietošajām garīgajām un fiziskajām sekām, vecākiem, būtu pašiem jāiemācās svētīt savus bērnus. Vecāku svētība sniedz mieru, drošību, prieku, atver bērnu uz Dievu un garīgām vērtībām.

Latīņu vārds „benedicere” sastāv no diviem vārdiem bene – labi un dicere – sacīt. Tātad svētīt nozīmē vēlēt labu, uzslavēt, pateikties, piesaukt Dieva un cilvēku labvēlību. Piešķirot svētību, mēs lūdzam Dieva palīdzību, gādību un aizsardzību. Svētībai ir gan reliģiska, gan arī psiholoģiska nozīme, jo caur to tiek izteikta mīlestība, rūpes, uzmanība un pieņemšana.

Svētījot bērnus, vecāki var izteikt šādus vai līdzīgus vārdus: „Lai Dievs tevi svētī un sargā!”, „Lai Dievs ir nomodā pār tevi!”, „Dievs tevi mīl un tevi svētī!” Dārgie vecāki, svētījiet savus bērnus, pirms viņi dodas uz bērnudārzu vai skolu, pirms viņi ķeras pie kāda grūta uzdevuma, kad slimo, pirms gulētiešanas, kad svin savu dzimšanas dienu, vārda dienu, pirms sakramentu saņemšanas (kristības, grēksūdzes, iestiprināšanas, laulības)!

Un nekad neaizmirstiet teikt apliecinājuma vārdus: „Es tevi mīlu!”, „Es uzticos tev!”, „Tev viss izdosies!” Tieši labie vārdi atgādina bērniem par to, ka viņi ir mīlēti, pieņemti un ka viņu vistuvākie tos atbalsta. Eiropas Savienībā veiktie pētījumi parāda, ka lielākā daļa aptaujāto piekrīt tam, ka vecākiem būtu jāslavē savi bērni, tomēr katrs astotais no tiem uzskata, ka vajag būt piesardzīgiem, sakot bērniem, ka viņus mīl. Mēs nereti baidāmies, ka uzslavējot bērnus, viņus izlutināsim un izaudzināsim par pašpārliecinātiem egoistiem. Vecākiem bieži šķiet, ka kritizējot bērnu, izdosies pievērst viņa uzmanību kādai problēmai un norādīt pareizo ceļu. Taču tas darbojas pilnīgi pretēji. Bērns, kurš tiek pastāvīgi pakļauts kritikai, ieraujas sevī, baidās kļūdīties, jo tad citi viņu rās, izsmies un atgrūdīs. Savukārt labie vārdi stiprina bērnu un panāk uzticēšanos sev, pārliecību par savām spējām un to, ka vecāki viņu pieņem un viņš vienmēr var uz tiem paļauties. Šie vienkāršie labie vārdi jauniešos iedveš dzīvesprieku un spēju celties pēc kritiena, drosmi sākt visu no jauna. Bērns, kas bieži dzird pozitīvu vērtējumu, izaug par stipru cilvēku, kuram ir pareiza savas vērtības apziņa. Šie labie vārdi paliek viņā visas dzīves garumā un palīdz kļūt godīgam un atbildīgam darbā, attiecībās ar cilvēkiem un ģimenes dzīvē.

Lūgsim, lai Jēzus vienmēr ir klātesošs mūsu ģimenēs, lai sargā tās no ikviena ļaunuma un dara, ka tās dzīvotu vienprātībā un mīlestībā!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/gimene/tris-padomi-vecakiem.html

Nedzīvot dažādu ideoloģiju varā.

Baznīcai juku laikos cilvēkiem jāpalīdz ne tikai attīstīt garīgās vērtības - tai jāstāv patiesības sardzē informatīvā kara apstākļos, kā arī jāpiedalās politisko norišu izvērtējumā, uz tām raugoties no ticības un morāles viedokļa, intervijā aģentūrai LETA pauda Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Arhibīskaps uzskata, ka patlaban sabiedrība dzīvo dažādu uzspiestu ideoloģiju varā, turklāt daļa cilvēku ir pievērsusies pārprastām absolūtām brīvībām, kas nojauc sabiedrību saliedējošo vērtību pamatu. Kopš stāšanās amatā, kad Stankevičs kā prioritāti izvirzīja Latvijas garīgo atdzimšanu, pozitīvi un cerību pilni vēstneši tam esot vērojami, tomēr viņa ieskatā vēl ir jāpārvar daudzi šķēršļi, kas kavē Latvijas dvēseles atmošanos.

Ņemot vērā diezgan sarežģītos apstākļus kā Latvijā, tā arī pasaulē kopumā, kā jūs vērtējat to, kā dzīvo sabiedrība? Vai neattālināmies no morālajām, ētiskajām vērtībām, vai, tieši pretēji, tām tuvojamies?

Mūsu sabiedrība un cilvēce kopumā ir ļoti lēnas nobriešanas procesā, bet patlaban stāvoklis ir diezgan nelabvēlīgs garīgajām vērtībām, jo valda ļoti atklāta patēriņa pieeja dzīvei. Lielākā problēma ir, ka pēdējos gadsimtos rietumu sabiedrība ir ārkārtīgi sakoncentrējusies uz dzīves materiālo dimensiju - zinātni, tehniku, ar kuras palīdzību var pakļaut pasauli, dominēt pār apkārtējo dabu. Taču tagad redzams, ka ar to var dominēt arī pār sabiedrību - mediju tehnoloģijas rada lielas iespējas manipulēt ar sabiedrisko domu, par ko liecina pēdējā gada procesi. Kad cilvēks netiek uztverts kā daudzdimensionāla būtne, tad ļoti viegli sakoncentrēties tikai uz viņa esamības ārējo, miesisko dimensiju, primitīvākajām vajadzībām, atstājot novārtā dvēselisko dimensiju. Mēs redzam, kādas tam ir sekas. Redzam, ka mērķis it kā ir labklājība, kas pēc savas būtības nav nekas slikts, taču ārējā labklājība tiek atrauta no citām dimensijām, kļūstot par galveno prioritāti. Tagad daudz raksta par to, ka lielām starptautiskām kompānijām ir lielāka ietekme nekā valstu valdībām, šīs kompānijas sāk īstenot savu politiku, kas bieži vien ir slēpta, un sāk instrumentalizēt citas, sevišķi mazattīstītās valstis, lai vienkārši gūtu lielākus ienākumus. Tas notiek arī mūsu sabiedrībā - bija oligarhu lietas, slēptās interešu grupas, lobiji, kas mēģina bīdīt cauri savus likumus, iegūt Eiropas projektus, tiekot pie lielajām naudām un iestrādājot savus procentus. Tas parāda, ka prioritātes ir nojauktas. Baznīca runā par to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, kas nozīmē, ka materiālā dimensija nav vienīgā, lai arī pamatvajadzības, protams, ir jānodrošina. Tas ir valsts pienākums - nodrošināt cilvēka dzīves cienīgu minimumu katram, gādājot par to, ka labumi tiek pārdalīti.
Ko valsts var darīt, lai stiprinātu jūsu pieminēto dvēselisko dimensiju cilvēkā?
Valstij ir jāmēģina viss līdzsvarot, un viens no baznīcas sociālās mācības principiem ir kopējais labums. Ir jāskatās ne tikai uz to, kā pašam nopelnīt, bet arī to, kā dzīvot pārējiem. Redzu, ka pie mums cilvēki, kas kaut ko sasnieguši un ir pārtikuši, sāk domāt ilgtermiņā, saprotot, ka viņi grib dzīvot sakārtotā sabiedrībā. Pretējā gadījumā sabiedrība sāk drupt. Līdz ar to ir svarīgs kopējā labuma princips. Tad, kad dominē patēriņa sabiedrības attieksme, šis princips nedarbojas un sabiedrība drūp. Mēs redzam, ka arī Eiropas Savienībā partikulārās intereses sit arvien augstāku vilni. Domāju, ka ir pārāk vienkārši visu novelt uz populismu, kā to daudzi pašlaik dara. Viņi saka, ka cilvēki ir naivi un tie sliktie populisti vienkārši apmuļķo un aizrauj viņus sev līdzi. Protams, populisma vilnis ir redzams, bet tā nav izsmeļoša atbilde, jo ir jājautā par iemesliem, kāpēc šāda veida politiķi gūst lielākos panākumus daudzās valstīs. Cilvēki ir neapmierināti, pārsātinājušies ar ideoloģiju, ar ko tikuši baroti vismaz pēdējos gadu desmitos - ultra liberālismu, absolūto brīvību, kas nojauc vienojošu pamatu. Šī ideoloģija tika un tiek uzspiesta diezgan agresīvā veidā. Arī jautājumā par dažādām minoritātēm, sieviešu tiesībām tiek nojaukts līdzsvars un tie, kas ir vairākumā, jūtas kā minoritāte un nevar īstenot savas tiesības. Protams, sievietēm ir jābūt vienādām tiesībām ar vīriešiem, bet šie jēdzieni jāpiepilda ar atbilstošu saturu. Padomju laikos vienā sabiedrības daļā sievietes ideāls bija traktoriste, kura ir līdzvērtīga vīrietim un strādā vīriešu darbus. Jāuzsver, ka sievietei ir līdzvērtīga cilvēciskā cieņa, bet tas nenozīmē, ka jānonivelē visas atšķirības. Viņi paliek atšķirīgas būtnes ar savu misiju, aicinājumu, un viņi nevis jāpretstata viens otram, bet jāveido konstruktīva sadarbība. Radikālais feminisms to aizmirst un nonivelē atšķirības.
Runājot par ideoloģisko spiedienu, redzam, ka sabiedrībā sāk rūgt neapmierinātība un nevēlēšanās piekāpties spiedienam. Klajais materiālisms noved pie depresijas un psiholoģisku slimību saasinājuma, tas nepabaro cilvēka dvēseli. Ilgākā laika perspektīvā tas kļūst postošs. Mūsu valsts prioritātēs ir jānolīdzsvaro attiecības starp humanitāro jeb garīgo dimensiju un materiālo dimensiju. Ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamo ekonomisko izaugsmi, kas, protams, ir vajadzīga, bet mums vajag arī ilgtermiņa perspektīvu - kā rūpēties par Latvijas dvēseli. Tas jātulko saprotamā valodā un konkrētos ciparos, plānā - kā attīstīsim vērtību dimensiju mūsu sabiedrībā. Ilgtermiņā tas dos simtkārtīgu atdevi. Ja cilvēka prioritāte ir pēc iespējas vairāk nopelnīt un pēc iespējas labāk dzīvot pašam, tad viņš var iet pāri līķiem - deviņdesmitajos tam bija burtiska nozīme, vide bija ļoti raiba, bija reketu kari. Tagad tas ir mainījies un notiek daudz smalkākā veidā - caur shēmām, ietekmju grupu virzītām lietām. Tas notiek, jo ir problēmas ar sirdsapziņu un vērtībām, kā arī ir pieaudzis egoisms. Publiski tas netiek teikts, bet sistēmas apakšā ir haizivis, kuras apēd mazākos. Bet, ja mēs vērtību dimensiju iestrādājam jau izglītības sistēmā, mediju politikā, kultūrā, tad sabiedrības apziņa mainās. Jo sabiedrību var ietekmēt. Es nepiekrītu tam, ka likumi ir neitrāli, ka ar to palīdzību nevar regulēt sabiedrību - esmu pārliecināts, ka likumiem ir milzīga audzinoša nozīme. Likumi var pavērt elles vārtus un ļaut pašu ļaunāko manifestēt uz āru, bet ar likuma palīdzību ļaunumu var arī ierobežot. Redzu ļoti pozitīvu ietekmi tam, ka Satversmē ierakstītas kristīgās vērtības. Pagāja daži gadi, un es redzu attieksmes maiņu pret kristīgajām vērtībām.
Ko nozīmē šī attieksmes maiņa? Kā tā izpaužas?
Piemēram, medijos, konkrētu ministriju pārstāvju izteikumos kā aksioma tiek pieņemts, ka vērtības ir mūsu valsts pamatos, ka tās ir klātesošas, ka tās ir jāatzīst un jāatbalsta. Tas nozīmē stiprināt vērtību pamatus, jo kristīgās vērtības tāpat kā sekulārās vērtības ir eiropeiskā dimensija, ar ko mēs esam savienoti ar rietumiem, bet latviskā dzīvesziņa ir specifiskā Latvijas dimensija, kas izšķir mūsu oriģinalitāti. Saliekot šīs dimensijas, veidojas sabiedrības vērtību pamats, un tikai tad, ja tas ir kopīgs, tad tas ir cements, kas savieno sabiedrības, valsts ēku. Ja saistvielas nav, tad ir klajš egoisms, lobiju diktatūra. Mēs tad pārvēršamies par totalitāru valsti. Vienojošo vērtību, kas visiem ir saistošas - caur likumu, audzināšanu, sabiedrības pozitīvo spiedienu - pamats ir ļoti svarīgs, tāpēc svarīgi, ka mūsu Satversmē tas tiek ierakstīts, pretējā gadījumā viss kļūst subjektīvs un valstij nav instrumentu, kā šīs vērtības ieaudzināt.
Ja runā par vērtībām, kas ierakstītas normatīvajos aktos, jāatceras par tā dēvētajām tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, kuru pieņemšanu pavadīja ļoti asas diskusijas. Kā vērtējat to, ka minētās vadlīnijas izraisīja tik lielu viedokļu vētru?
Tik asas diskusijas liecina, ka sabiedrībā valda ļoti liels subjektīvisms. Ja Parlaments nobalso par grozījumiem, tad tas nozīmē, ka vairums likumdevēju apzinās, ka ir svarīgi jau no skolas sola nodrošināt to, ka likumi ierobežo ļauno, ka ierobežo ideoloģisko spiedienu uz sabiedrību. Ideoloģisko spiedienu, piemēram, par to, ka cilvēks kopš dzimšanas nav vīrietis vai sieviete, bet zināmā vecumā var izvēlēties, kas viņš vēlas būt. Šāda pieeja ir ļoti destruktīva - jo cilvēks taču ieņemšanas brīdī saņem savu identitāti. Protams, nerunāju, piemēram, par hermafrodītiem, bet tad, kad cilvēks piedzimst normālā sievietes vai vīrieša miesā, tad nav variantu. Bērniem teikt, ka, nē, nē, tas vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tas, kā tu jūties, tu vari mainīt dzimumu, stāstot arī to, ka viendzimuma attiecības ir viens no normālajiem attiecību veidiem, - tam ir destruktīva ietekme uz viņiem. Bērni uzticas un nopietni uztver to, ko viņiem stāsta, viņi ir ļoti ievainojami. Līdz ar to ir pieņemts valsts līmeņa lēmums, ka tā nedrīkst darīt. Protams, ir tie, kuri domā citādāk, tie, kuri aizstāv to, ka cilvēks ir būtne, kas nav nodefinēta līdz ar ieņemšanas brīdi. Tā ir milzīga cīņa par cilvēka identitāti, cieņu, jo ar šāda veida manipulācijām cilvēka cieņa tiek sabradāta, bet identitātes robežas - nojauktas. Tas ir ārkārtīgi bīstami, tāpēc konfesiju vadītāji izteicās par labu tam, lai šādas izmaiņas tiktu likumdošanā ieviestas. Ļoti žēl, ka bija tik asas diskusijas. Biju pārsteigts par milzīgo pret likumdevējiem vērsto žults un kritikas vilni. Tas liecina, ka daļā sabiedrības trūkst izpratnes par pamatlietām un to, ka, ja iesim tajā virzienā, tad stāvēsim bezdibeņa malā, gatavojoties tajā iekrist. Mums vajag meklēt veidus, kā sabiedrību vienot, kā nostiprināt minēto saistvielu. Ir plaisa starp nabagajiem un bagātajiem, latviešiem un krieviem, ir visādas robežšķirtnes. Mums jāmeklē tas, kas mūs vieno, kā kopīgi nostāties uz vienota pamata.
Kāda tad ir baznīcas loma sabiedrības saliedēšanā? Kā baznīca var ietekmēt tos cilvēkus, kas vēl nav nonākuši līdz baznīcai?
Mūsu darbības lauks ir baznīcas locekļi. Katolisko baznīcu apmeklē visu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Mēs pulcinām visus, skaidrojot baznīcas mācību un nešķirojot. Ja runā par to, kā baznīcas darbs norit uz āru, tad mums ir ļoti laba sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām - mēs runājam vienā balsī uz āru saistībā ar vērtībām, kam sabiedrībā būtu jābūt prioritārām. Ir ekumēniskā dimensija, kā arī mēģinām būt dialogā ar to sabiedrības daļu, kas nenāk uz baznīcu. Es, piemēram, labprāt piedalos gan Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā, gan dažādās nereliģiskās konferencēs - jābūt dialogā ar sabiedrību, nepieciešams uzklausīt un izteikt savu nostāju. Lai gan apzinos, ka plaisa mūsu sabiedrībā ir liela, tomēr biju patīkami pārsteigts, ka baznīcas vārdos cilvēki ieklausās. Kad tu runā, tevi dzird. Esmu bieži sastapies ar cilvēkiem laicīgos pasākumos, kas pauž atbalstošus un piekrītošus vārdus manis teiktajam. Tas liecina par to, ka ir kontakts, ka Latvijas sabiedrība nav kurla. Mūsu cilvēki domā un seko līdzi procesiem - tā ir cerības zīme.
Jūsu pieminētā sabiedrības liberālā daļa baznīcas vēstījumus nereti dēvē par tumsonību. Kā baznīca var izbēgt no tādas attieksmes? Vai tas vispār ir iespējams?
Mēs netaisāmies bēgt - mūsu uzdevums ir runāt pēc iespējas saprotamā valodā, arī ar tiem, kas apgalvo par tumsonību. Viņi seko stereotipiem - jau sākot ar Apgaismības laikmetu, notika ļoti asa vēršanās pret baznīcu, cenšoties to izskaust. Līdz šodienai joprojām ir saglabājusies vēlme stumt baznīcu laukā no sabiedriskās dzīves, no publiskā sektora, un šo līniju diemžēl turpināja arī PSRS laikā, atražojot stereotipus par to, ka baznīca ir tumsonības perēklis. Tagad, kad komunisma laiks beidzies, cilvēku apziņā smadzeņu skalošanas rezultāts palika, jo ne jau visi tūlīt atrada informāciju, kas saturēja objektīvu patiesību. Līdz ar to uz šiem stereotipiem sāka klāties virsū ideoloģija, kas nāca no rietumiem, kas arī saka, ka baznīca ierobežo cilvēku, viņa brīvību, vajadzības, ka viduslaikos bija tikai inkvizīcija un slepkavības. Vienkārši tiek izcelts un pastiprināts viss negatīvais, vairākkārtīgi sabiezinot krāsas. Priekšstatu par baznīcu veido stereotipi, neobjektīva informācija, tāpēc varu tikai ieteikt iepazīties ar to, kas ir baznīca, un to, kā ir bijis patiesībā. Piemēram, slavenie viduslaiki, ko dēvē par tumšo laikmetu, bija universitāšu uzplaukuma laikmets, tās radās caur katedrāļu skolām, un visbiežāk izcilākie zinātnieki bija baznīcas pārstāvji. Baznīca bija telpa, kurā attīstījās zinātne, izglītība, karitatīvā reliģijas dimensija.
Uzsvērāt objektīvas informācijas nozīmību. Tā kā patlaban atrodamies zināmos informatīvā kara apstākļos, vai baznīcai ir sava misija šajā laikā un vai tai ir jāpiedalās "patiesības" izgaismošanā?
Protams! Tā ir baznīcas misija - sludināt labo vēsti par to, ka Dievs mīl cilvēku un ka Dieva dēls ir atdevis savu dzīvību, lai atbrīvotu cilvēku no ļaunuma varas, no stereotipiem, ierobežojumiem, nespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Baznīcas uzdevums ir sludināt Dieva valstību, kas nozīmē sludināt objektīvo patiesību, ko cilvēcei atklājis Dievs. Tad, kad mēs bez ideoloģiskiem piemaisījumiem nodarbojamies ar zinātni, tad nonākam pie līdzīgiem secinājumiem, kādus jau no paša sākuma pasaka teoloģija. Baznīcai ir jāskaidro patiesība. Laba ziņa ir tā, ka Pāvests Francisks atzīts par piekto ietekmīgāko cilvēku pasaulē - viņš jau to vien dara kā sludina patiesību. Viņš nav militāras lielvaras pārstāvis - vienīgais viņa ierocis ir viņa sludinātais vārds un patiesība.
Kā baznīcas dzīvi ietekmē pasaulē notiekošā migrantu krīze un to pavadošā kritika un, iespējams, bailes pret citām, Latvijā mazāk pazīstamām, izplatītām reliģijām?
Tas ir izaicinājums. Latvijā pagaidām šī problēma nav samilzusi. Mēs zinām, kas notiek citās valstīs, bet Latvija līdz šim nav piedzīvojusi musulmaņu bēgļu plūdus, līdz ar to atrodas tādā kā eksperimentēšanas stadijā. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru mums jātiek kaut kādā veidā galā. Šajā ziņā baznīcai ir sava mācība un principi, ko esam aicināti ievērot. Piemēram, viens no Vatikāna otrā koncila dokumentiem ir dekrēts par katoliskās baznīcas attieksmi pret nekristīgām reliģijām. Mēs esam par to, lai ar cieņu izturētos pret katru no lielajām pasaules reliģijām, un islāms ir viena no tām. Saistībā ar bēgļiem zinām, ka Pāvests Francisks viennozīmīgi ir par to, ka bēgļi jāuzņem. Es tikai vēlos piebilst, ka, protams, mums ir rūpīgi jāšķiro bēgļi - teroristus mums nevajag. Nevajag arī tos, kas vienkārši grib dzīvot uz pabalstiem un parazitēt uz rietumu sabiedrības rēķina. Bet bēgļi, kas reāli bēg no kara, glābdami savu dzīvību un cilvēcisko cieņu, un ja tas attiecas uz kristiešiem, kuri bēg, lai saglabātu savu ticību (jo teroristi viņus spiež mainīt ticību), mūsu iespēju robežās viņi ir jāpieņem.
2010.gadā, jums kļūstot par arhibīskapu, teicāt, ka viena no jūsu prioritātēm ir Latvijas garīgā atdzimšana. Vai šo gadu laikā redzat, ka izdevies kaut ko darīt šī mērķa sasniegšanai?
Notiek spēkošanās par to, kas beigās uzvarēs. Es redzu diezgan daudz cerības zīmju - redzu, ka vēstījums ir atbalsojies dažādos sabiedrības slāņos, ka cilvēki ieklausās šajā vēstī, domā par to. Redzu dažus pozitīvus augļus - piemēram, fakts, ka mani ievēlēja par gada Eiropas cilvēku diezgan drīz pēc tam, kad nācu klajā ar šo vēstījumu. Arī tiku uzaicināts Latvijas Zinātņu akadēmijā par Goda locekli, tāpat arī tiku uzaicināts Latvijas Universitātes Padomnieku konventā. Es redzu, ka ir interese par šo vēsti, ir arī izmaiņas likumdošanā - kristīgās vērtības Satversmē, amorālās propagandas skolā aizliegums. Tās ir pozitīvas pārmaiņas, kas ir ļoti lēnas, bet es redzu sabiedrības atvērtību. Sešu gadu laikā sapratu, ka garīgā atdzimšana ir visas sabiedrības uzdevums un to nevar sasniegt īsā laikā - tas ir visas dzīves uzdevums. Pozitīva procesa dinamiku es redzu.
Norādījāt, ka esam pārsātināti ar brīvībām...
Pārprastām brīvībām - brīvība bez atbildības, brīvība, kurai paši nosakām robežas un kas nerespektē cilvēka dabu un sabiedrības kopējo labumu. Cilvēkiem sāk nepatikt tāda veida brīvība - viņi sāk redzēt tās destruktīvās sekas. Viena rietumu sabiedrības daļa mēģina īstenot šo pārprasto brīvību bez robežām, kas pārvēršas par patvaļu un egoismu. Diemžēl tā ir ievērojama cilvēku daļa, ietekmīga sabiedrības daļa, jo viņiem ir nauda un ietekme.
Jūs norādījāt, ka liberālā ideoloģija nav apmierinoša, arī , piemēram, autoritārisms pēc jūsu domām nav labs. Kādā iekārtā tad īsti būtu jādzīvo, lai salāgotu laicīgās un baznīcas intereses?
Baznīca piedāvā tā dēvēto Baznīcas sociālo mācību, kas nav tīri reliģiska mācība, bet kas ir dažādu zinātņu sintēze, respektējot Evaņģēlija principus un Dieva autoritāti - tajā ir sociāls vēstījums par to, kā sabiedrībā iekārtot struktūras, uz kādiem principiem tai būtu jābalstās, lai sabiedrība varētu funkcionēt un uzplaukt. Baznīcas sociālā mācība neuzspiež kaut kādu sabiedrības modeli, tā nav ne kapitālistiska, ne sociālistiska, bet tā nav arī kāda alternatīva šīm - tie principi ir pielietojami jebkurai no esošajām sabiedrībām. Mēs zinām, ka sociālisms sevi bija izsmēlis piedzīvoja krahu un nav dzīvotspējīga sistēma ilgtermiņā, pirmkārt, ateisma dēļ, un, otrkārt, absolutizētas materiālās dimensijas dēļ. Izrādījās, ka arī kapitālisms ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs - tas ignorē būtiskas cilvēku sabiedrības vajadzības, kļūstot pārāk egoistisks. Rietumu sabiedrībai ir jāmeklē alternatīva šīm divām sistēmām. Baznīcas sociālās mācības ieviešana dzīvē mīkstina pretrunas arī, piemēram, kapitālismā un dod saistvielu sabiedrībā, ieviešot kopējā labuma principu un atgādinot par cilvēka cieņas prioritāti - cilvēku nevar izmantot kā instrumentu citu mērķu sasniegšanai. Valstij būtu jāpalīdz katram pilsonim sasniegt savu pilnību - attīstīties kā personībai. Katrai struktūrai, kompānijai būtu primāri jāfokusējas nevis uz pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu, bet jāīsteno misija kopējā sabiedrības dzīvē. Ir jāsāk no cita gala! Kad ir tikai peļņa, ietekme un vara, tad tas ir elks, Zelta teļš, kas ir Vecajā derībā - tam ir ļoti liels jēdzieniskais un saturiskais piepildījums, tā ir metafora. Zelta teļš ir tas, ap ko grozās domas un dzīve. Ja Dievs un tuvākais ir dzīves centrā, tad tas vairs nav Zelta teļš. Savukārt, ja dzīves centrā ir kaut kas cits, tad agrāk vai vēlāk tas sāk cilvēku grauzt, stiprinot ego, ignorējot tuvākos. Tad arī rodas sekas - vīrus un sievas sāk mainīt vienu pēc otra vai beigās vispār neprecas un ir tikai partnerattiecības, bet prasa, lai partneriem dotu tādas pašas tiesības kā reāliem laulātajiem. Tā ir tā saistvielas drupināšana - par vislētāko cenu dabūt maksimumu.
Ar nākamo gadu sāksies vēlēšanu cikls. Nereti dzirdami pārmetumi baznīcām par to, ka tās savām draudzēm pamāca par pareizajām izvēlēm balsojot. Vai, jūsuprāt, tas ir pieņemami?
Katoliskajā baznīcā ir ļoti skaidri noformulēti principi, kas paredz, ka ne bīskapi, ne priesteri nevar kandidēt politiskajās partijās un tikt ievēlēti - tas ir aizliegts, bet tas nenozīmē, ka visiem baznīcas locekļiem tas ir aizliegts. Viņi ir sabiedrības locekļi, valsts pilsoņi, kuriem ir pienākums piedalīties vēlēšanās un arī tiesības kandidēt. Bet tas nenozīmē, ka baznīca veidotu savu partiju. Baznīca neaģitē ne par vienu partiju - tas ir mūsu princips. Mēs neidentificējamies ne ar vienu no partijām, bet vienlaikus analizējam politiku no ticības un morāles viedokļa. Mēs izvērtējam un skatāmies, kas tur sakrīt ar Baznīcas sociālās mācības principiem un morālo mācību. Ja kāda partija mēģina uzspiest amorālu likumu, tad mēs tā arī sakām, aicinot neatbalstīt šos politiķus. Tā man ir gadījies - kad kāds politiķis nodeklarē kādus savus plānus, kas ir klajā pretrunā ar Dieva baušļiem, tad es aicinu nebalsot par šo politiķi. Bet tie ir reti gadījumi, kad tiek nosaukti konkrēti vārdi. Pamatā mēs vērtējam viņu platformu. Mēs neejam politikā, mēs to vērtējam no cita leņķa.
Budžeta dalīšanas procesā finansējums iedalīts arī sagatavošanās darbiem pāvesta Franciska vizītei Latvijā 2018.gadā. Ko Latvijai nozīmēs pāvesta ierašanās?
Pāvesta vizīte vēl tikai tiek plānota, pāvests lēmumu vēl nav pieņēmis. Viņa vizīte Latvijā būtu ļoti svarīga - līdzīgi kā 1993.gadā, kad pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte visās trīs Baltijas valstīs izraisīja milzīgu pacēlumu, deva lielu impulsu, nostiprināja nācijas pašapziņu, savas vērtības apziņu. Vēl tagad satieku sabiedrības elites pārstāvjus, kuros vēl šodien tas impulss ir dzīvs - esmu pārsteigts par to, ka tas impulss tik ilgus gadus ir saglabājies. Viņiem it kā aizkars nokrita no acīm, jo līdz tam dzīvoja stereotipu varā. Saskaroties ar baznīcas augstāko pārstāvi, viņi saprata, ka var iedvesmoties citai dzīvei. Vizīte būtu ārkārtīgi svarīga, jo tā palīdzētu atjaunot saistvielu starp cilvēkiem, nostiprināt vērtību pamatu.
Apzinoties, ka daļa sabiedrības kļūst arvien liberālāk noskaņota, vai baznīcai, jūsuprāt, nebūtu jānāk pretim šiem cilvēkiem?
Baznīcai jārunā sabiedrībai saprotamā valodā - tā notiek tuvināšanās. Baznīca cenšas savu valodu pielāgot sabiedrības uztveres līmenim - te palīdz gan katehisms, gan arī Vatikāna otrā koncila materiāli, kas vērsti uz to, lai mēs atvērtos uz pasauli. Bet tas nenozīmē, ka tas notiek uz identitātes rēķina. Ir jāsaprot, ka vēstījuma pamatsatura, mantojuma vai dievišķās atklāsmes, ko mēs saņēmām, kodols nav maināms, mēs neesam saimnieki šai patiesībai. Patiesība ir tāda, kāda tā ir, ne pāvesta, ne koncila pilnvaras nesniedzas tik tālu, lai tās mainītu - nevienam nav tiesību atcelt, piemēram, bausli "Tev nebūs nokaut". Mums nav tādu tiesību. Mūsu pienākums ir izskaidrot šo patiesību un ielikt to mūsu dzīves reālijās, to pielietot pareizā veidā. Bieži vien ir interpretācijas jautājumi. Tā ir baznīcas pielāgošanās laikam, tas notiek, mainot izteiksmes formu, nevis saturu un būtību. Gadsimtu gaitā ticības patiesības tiek arvien labāk saprastas un precizētas. Gaidīt, ka baznīca pieņems pasaules noteikumus un teiks: "Dari, ko gribi, maini partnerus, stājies viendzimuma attiecībās" - tas nenotiks. Dievišķajā atklāsmē ir skaidri noformulēts, kas ir kas, un baznīca turpinās sludināt patiesību par Dieva mīlestību un par to, kas traucē to piedzīvot, kas ir grēks. Un grēku baznīca vienmēr sauks par grēku. Tas netiks pārdefinēts.
Šonedēļ katoļi svinēs Ziemassvētkus. Latvijā šiem svētkiem ir valstiski noteiktas brīvdienas. Vai brīvdienas, jūsuprāt, pienāktos arī pareizticīgo Ziemassvētkos?
Es uzskatu, ka arī pareizticīgajiem būtu jāiedod brīvdiena, lai viņi varētu svinēt. Tas būtu labs solis integrācijas virzienā, respektējot katra individualitāti, tostarp konfesionālo. Tas būtu skaists žests.
Bet cilvēkiem Latvijā - kāds ir Ziemassvētku gaidīšanas, Adventes laiks? Vai, nākot uz baznīcu, jūs jūtat pārmaiņas cilvēkos?
Ir pārmaiņas. Tagad ir gaidīšanas laiks, labdarības koncerti - cilvēki sāk noskaņoties uz citu vilni. Viņi ir atvērtāki gara dimensijai, un Ziemassvētkos īpaši, lai kā arī nebūtu, cilvēki kļūst labāki. Patiešām. Ir divi aspekti - tā ir mūsu kultūra, kurā Ziemassvētki ir klātesoši, un tas nāk arī pie neticīgajiem caur kultūru. Otrs aspekts tiek saukts par Dieva žēlastību, jo tīri racionāli un cilvēcīgi to nevar izskaidrot, bet to var nosaukt par eņģeļa spārna pieskārienu - Ziemassvētkos tev tā kā nolido garām eņģelis un pieskaras, un kaut kas notiek sirdī, ka gribas būt labākam.


Raksts no :http://www.leta.lv/plus/133A2C5C-2F17-23B9-DEAD-5CC322EA81A2/

Svētais Nikolajs

6. decembris ir svētā Nikolaja diena. Daudzās Eiropas tautu tradīcijās, īpaši Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, kā arī citās Centrāleiropas valstīs, svētais Nikolajs ir bērnu aizbildnis un pazīstams kā slepens dāvanu nesējs nabadzīgiem bērniem. Leģendas, kas apvij viņa būtību, mums arvien stāsta par neaprakstāmo labsirdību, kas plūdusi no šī cilvēka.

Mūsdienās svētā Nikolaja un Ziemassvētku vecīša, kas tiek saukts arī par Santa Klausu, tēls ir saplūdis vai arī Nikolaja vietā tiek piesaukts tikai Ziemassvētku vecītis, kurš bērnus apciemo un apdāvina Ziemassvētku laikā, nevis 6. decembrī, svētā Nikolaja dienā. Lai veicinātu izpratni par svēto Nikolaju, Vācijas katoļu organizācija “Bonifatiuswerk” 2002. gadā uzsāka akciju “No Ziemassvētku vecīša brīva zona”. Akcijas ietvaros tiek uzsvērts, ka svētais Nikolajs bija reāli dzīvojusi personība, kas palīdzējusi nabagiem, īpaši nabadzīgiem bērniem. Savukārt Ziemassvētku vecītis ir 20. gs. pirmajā pusē radīts tēls, kas saistīts ar patērētājsabiedrības ideāliem. Svētais Nikolajs ir tas, kurš iedvesmo arī šodien darīt labus darbus.  Ņemot vērā, ka viņš ir bērnu aizbildnis, akcijas ietvaros tiek piedāvātas dažādas preces ar svētā Nikolaja simboliku, bet iegūtie līdzekļi tiek ziedoti iestādēm, kurās aug bez vecākiem palikuši bērni.

Daudziem brīnumiem, Dieva žēlastībām un leģendām apvītais svētā Nikolaja mūžs ir aizsācies 3. gs. Pataras pilsētā, Mazāzijā, mūsdienu Turcijas teritorijā. Nikolaja vecāki bijuši ļoti ievērojami un bagāti, bet vienlaikus arī dievbijīgi cilvēki, kas pēc ilgām lūgšanām, žēlsirdības darbiem un gavēņiem ir sagaidījuši pēcnācēju – svēto Nikolaju. Jau agrā bērnībā ar šo puisēnu notika neparastas lietas - trešdienās un piektdienās viņš pieņēma barību tikai vienu reizi – vakarā, un savā lūgšanā mēdza pateikties Dievam par savu radīšanu. Šos paradumus viņš saglabāja visu mūžu.

Drīz vien nomira Nikolaja vecāki un zēns auga tēvoča, Miras bīskapa uzraudzībā. Nikolajs izcēlās gan ar zināšanām, gan pazemību, lūgšanas garu un cilvēkmīlestības darbiem. Savai dzīvei Nikolajs izvēlējās priesterības ceļu. Visu bagātību, ko bija mantojis no vecākiem, viņš izdalīja nabagiem, darīdams tā, ka nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri kautrējušies palīdzību lūgt, savas dāvanas piesūtījis slepeni un nepazīts rūpējies par viņu materiālo nodrošinātību.
Reiz dziļā ticības garā un cieņā pret Pestītāja ciešanām Nikolajs devās svētceļojumā uz Jeruzalemi. Ceļā kuģi pārsteidza briesmīga vētra un līdzbraucēji vērsās pie Nikolaja, kas mierīgi lūkojies tumšajās debesīs, lai viņš lūgtu Dievu. Pēc īsa aizlūguma vētratiešām mitējusies, tā ka pieredzējušie jūrnieki šo gadījumu varējuši uzskatīt tikai par brīnumu.

Pēc svētceļojuma Nikolajs, ilgodamies kalpot Dievam vientulībā, gribējis apmesties kādā attālā klosterī, bet notika citādi. Nomira Miras bīskaps. Garīdzniecība kopā ar tautu lūgusi Dievu, lai izvēlētu cienīgu bīskapijas vadītāju. Pēc ilgām, nesekmīgām apspriedēm tika pieņemts lēmums, ka par bīskapu ieceļams tas priesteris, izņemot pašus lēmējus, kas nākamās dienās rītā pirmais ieies katedrālē.

Tad arī gadījies, ka Nikolajs, naktī atgriezies no sava svētceļojuma uz Jeruzalemi, agrā rītā kā parasti gājis uz katedrāli, un visi šinī sakritībā saskatījuši Dieva gribu, lai gan pats Nikolajs pazemībā sākotnēji tam ļoti pretojies.

Būdams bīskaps, Nikolajs vēl vairāk veltījies lūgšanām, gavēšanai, gandarīšanas un žēlsirdības darbiem. Svētajam bīskapam nav pieticis ienākumu, lai varētu palīdzēt visiem nabagiem, tāpēc viņš bieži vien pats tiem vāca dāvanas, bet savai iztikai nepieciešamo aizņēmies no citiem.

Savā dvēseļu vadīšanas darbā Nikolajs izcēlās ar brīnišķīgām runas dāvanām, labprāt uzklausīja gudru cilvēku padomus, bieži noturēja sinodes un arvien interesējās par savas bīskapijas dzīvi. Ap viņa vārdu vijas neskaitāmas leģendas un viņa svētīgajai darbībai ir gājuši līdzi daudzi brīnumi – ne velti pareizticīgo tradīcijā pazīstams kā svētais Nikolajs Brīnumdarītājs.

Kādu reizi mantkārīgais zemes soģis Eustahijs netaisnīgi uz nāvi notiesājis vairākus bagātus tirgoņus, lai pats varētu piesavināties viņu mantu. Nelaimīgie jau stāvējuši soda vietā, kad parādījies svētais bīskaps, izrāvis bendem no rokām ieroci, asi nosodījis Eustahiju un atbrīvojis nevainīgos cilvēkus. Savukārt savā ceļojumā uz Nīkajas ekumenisko koncilu Nikolajs atgrieza dzīvību trim noslepkavotiem un mucā noslēptiem jaunekļiem.
Tomēr vispazīstamākā no leģendām mums vēsta, ka viņš izglābis trīs daiļas meitas no negoda. Nikolajs nejauši uzzinājis, ka kāds nabadzīgs tirgotājs atstājis savas trīs meitas bez pūra. Tajās dienās palikt bez pūra bija liels negods, tādēļ Nikolajs naktī devies uz tirgotāja māju un pa logu iemetis trīs maisiņus ar zeltu, katrai meitai vienu. Ilgu laiku meitas nav zinājušas, kas bijis viņu labdaris. Kad noslēpums beidzot atklājies, tauta sākusi runāt, ka svētais Nikolajs ap Ziemassvētku laiku nesot dāvanas. Tā šī svētā bīskapa vārds kļuva par labdarības simbolu, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Redzams, ka Nikolajs vēlas darboties apslēpti, norādot mums uz Dievu, kurš arī tēvišķi gādā par saviem bērniem.

Visi kristīgie un pat pagāni Nikolajā ir saskatījuši lielu svēto, tāpēc Diokletiāna vajāšanu laikā viņš nav nonāvēts, bet tikai izsūtīts tālā trimdā. Imperatora Konstantīna laikā, atguvis savu bīskapa sēdekli, Nikolajs pievērsa kristietībai daudzus pagānus un viņu tempļus pārvērta par kristīgo baznīcām.

Jāatzīmē, ka svētais Nikolajs bija ne tikai bērnu aizbildnis un nabadzīgo cilvēku aizstāvis. Viņš mums arī atgādina, kam un kāpēc mēs ticam, jo Nikolajs bija dedzīgs Baznīcas pasludināto dogmu un doktrīnas aizstāvis. Piedaloties ekumeniskajā Baznīcas koncilā Nīkajā, kurā aizsākās formulējumi par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu, bīskaps Nikolajs bija tik sašutis par ariānisma mācību, ka dusmās iesita Ārijam. Ar savu rīcību svētais Nikolajs asi iestājās par Jēzus patieso dabu, par to patiesību, kuras vārdā Dievs bija sūtījis Viņu nāvē. Svētais Nikolajs mums atgādina, ka mēs nevaram būt vienaldzīgi pret to, ko Baznīca mums māca, un mūsu loma ir pretoties kultūrai, kura mums vēlas uzspiest citu viedokli.

Ar ilggadīgo svētīgo darbu un autoritāti nostiprinājis kristietību visā Mazāzijā, Nikolajs pēc vieglas slimības aizgāja mūžībā, par sevi atstādams pasaulei svētā brīnumdarītāja slavu. Viņa miršanas laiku rēķina ap 4. gadsimta vidu.

Svētā Nikolaja relikvijas kopš 1087. gada atrodas Bari pilsētā, Itālijā, kur pie tām ir notikuši daudzi brīnumi.

Materiāla sagatavošanā izmantots Rīgas Metropolijas kūrijas izdevums “Svēto dzīves apraksti. Decembris”, priestera Staņislava Mozgas “Svēto dzīve”, tēva Anselma Grīna “Tava gaisma dāvā cerību. 24 padomi Adventam, kad pie manis nāk Dievs” un priestera Stīva Granova raksts The Feast of St. Nicholas.

Raksts no: http://katolis.lv/liturgija/baznicas-svetie-un-svetigie/n/svetais-nikolajs/kapec-mums-butu-jazina-par-sveto-nikolaju.html

Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā.

Dārgie Latvijas Neatkarības dienas dievkalpojuma dalībnieki un skatītāji!
Dārgā latviešu tauta!

Šodien svinam Latvijas 98. dzimšanas dienu. Dzimšanas dienā jubilāru parasti apsveic un izsaka viņam novēlējumus. Vairākus gadu desmitus šo dienu nebija iespējams svinīgi atzīmēt. Gluži otrādi. Tikko atklātībā nākusī Viestura Kairiša filma „Melānijas hronika” mums parāda skaudrās lappuses Latvijas vēsturē, kad tauta pati nevarēja izlemt savu likteni un bija pakļauta svešas varas diktātam. Savukārt šodien mums ir pozitīva vēsts: varam pateikties Dievam par to, ka ir iespējams svinēt šo dzimšanas dienu. Latvija šobrīd ir neatkarīga un demokrātiska valsts, tās pilsoņi paši var veidot savas valsts nākotni. Vairs nevaram vainot citus savās nelaimēs un problēmās.

Tāpēc lai šī dzimšanas diena pamudina mūs atskatīties uz aizvadīto dzīves gadu un palīdz sakārtot domas un plānus attiecībā uz nākotni. Šobrīd jau arvien skaļāk tiek runāts par to, ka tuvojas mūsu valsts simtgade un tiek plānoti apjomīgi svētku pasākumi. Uzsākti dažādi projekti, iniciatīvas, kuru mērķis ir padarīt mūsu zemi skaistāku, sakoptāku. Simtgade – tā ir iespēja apzināties savas saknes, to, kā dzima mūsu valsts, uz kādām vērtībām tā balstījās, kas ir mūsu varoņi. Izmantosim šīs dažādās iespējas, iesaistīsimies Latvijas simtgades pasākumos. Būdami pasīvi, neieinteresēti, mēs varam izniekot lielisku iespēju. Bet dosim priekšroku tādām iniciatīvām, kas sniedz ieguldījumu tautas nākotnē un veido pozitīvu attieksmi pret valsti un līdzcilvēkiem!

Šī gada nogalē Rīgā ieradīsies jaunieši no visas Eiropas. No valstīm, kas savā starpā karo, kurām vēsturiski vairākās paaudzēs ir sliktas attiecības. Tezē kopienas rīkotais miera svētceļojums ir iespēja satikties, kopā lūgties un izlīgt. Pirmo reizi šāda mēroga pasākums notiks Rīgā. Ļausim Eiropas jauniešiem piedzīvot sirsnīgu latviešu viesmīlību un lai tā silda viņu sirdis un dara pasauli labāku.

Raugoties uz Latvijas situāciju starptautiskā kontekstā, jāatzīmē, ka Rietumu pasaules medijos un politiķu aprindās valdošais apjukums pēc Brexit un Trampa ievēlēšanas par prezidentu apliecina, cik ļoti politiskās elites ir attālinājušās no vienkāršās tautas. Pēdējā gada notikumi parāda, ka šīs aprindas riņķo pa savām orbītām un neizprot lielākās sabiedrības daļas vajadzības. 

Ļoti žēl, jo elitēm vajadzētu nevis sūkstīties par to, ka lietas nenotiek pēc viņu prāta, bet gan būt par pozitīvu procesu aizsācējiem un virzītājiem. Tā tas bija pēckara Rietumeiropā, kad tieši vadošo politiķu vidē dzima ideja par vienotas Eiropas izveidošanu. Viņi izdarīja secinājumus no pagātnes notikumiem un centās nepieļaut jaunu karu izcelšanos starp senajām sāncensēm. Lai sasniegtu šo humāno un garīgo mērķi, tika izveidota ekonomiska savienība, kuras rezultātā pēc tam izveidojās Eiropas Savienība. Tas ir ļoti svarīgi - apzināties, ka idejas par vienotu Eiropu pamatā bija garīgi un humāni uzstādījumi, nevis ekonomiskas intereses. Divdesmit gadus vēlāk to savā pēdējā oficiālajā uzrunā atgādināja aizejošais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors. Viņš uzsvēra, ka tādā gadījumā, ja nākošajos desmit gados mēs nespēsim iedot Eiropai dvēseli, piešķirt tai garīgumu un nozīmi, tad Eiropas Savienības pastāvēšana ir apdraudēta. Šībrīža situācija Eiropā norāda uz to, ka šo pirmatnējo uzstādījumu vietā ir nākuši citi, un tieši tas ir novedis pie apjukuma un orientācijas trūkuma.

Latviešiem ir teiciens: muļķis mācās no savām kļūdām, gudrais no svešām. Atgriežoties pie procesiem Latvijā, gribētos, lai paturam vienotās Eiropas aizsākumu humāno un garīgo perspektīvu. Aicinu mūsu politisko un kultūras eliti, gatavojoties valsts simtgadei, pieņemt šo izaicinājumu: neaizmirstot par ekonomikas un saimniecības sfēru, kā pirmo prioritāti tomēr izvēlēties šo: rūpēties par Latvijas dvēseli, par to, kā humanizēt mūsu sabiedrību un tās ikdienu.

Par šī izaicinājuma aktualitāti liecina fakti un statistikas dati. Lai arī pēdējos gados ir vērojamas pozitīvas tendences attiecībā uz jaundzimušo bērnu un noslēgto laulību skaitu, tomēr Latvijā arvien ir ļoti augsti šķirto laulību rādītāji. 2015. gadā uz 100 noslēgtām laulībām bija vidēji 38 šķirtas laulības. Ārpus laulības bija dzimis 41% bērnu. Katrs trešais bērns Latvijā dzīvo nepilnā ģimenē. Tātad izaicinājums ir panākt, lai katrs bērns uzaug pilnā ģimenē, kurā ir mīlošs tēvs un māte. Ja bērns pirmajos trīs dzīves gados nesaņem tik ļoti nepieciešamo vecāku mīlestības devu, viņam ir ļoti grūti integrēties sabiedrībā, veidojas dažādas atkarības. Kā panākt, lai šī statistika katru gadu mainītos par labu bērniem un ģimenēm? Te nav gatavu atbilžu. Tas ir ilglaicīgas valsts politikas un prioritāšu izvēles jautājums. Tomēr izmaiņas ir iespējamas.

Humāna sabiedrība rūpējas par saviem vājākajiem locekļiem. Kas ir mūsu vājākie? Kā pirmos gribas minēt nedzimušos bērnus un sievietes, kas lielā izmisumā izšķiras par soli, kuru vēlāk apzināti vai neapzināti nožēlo. Tie ir mūsu tautas cilvēki, kuriem neesam devuši iespēju piedzimt, izaugt, precēties, dzemdēt jaunas paaudzes un iepriecināt mūs visus. Likumdošana abortu Latvijā atļauj. Tomēr es aicinu darīt visu, lai šis humānais likums – nenogalināt – tiktu ierakstīts tautas sirdī un aborts kļūtu neiedomājams.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veselības aprūpes sistēmu, par nepieciešamajām reformām tajā. Humānā sabiedrībā rūpes par vecāko paaudzi ir viena no pamatvērtībām. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki saņem niecīgas pensijas. Patiesi humāni būtu uzņemties atbildību par šiem nabadzīgajiem līdzcilvēkiem un nodrošināt viņiem piekļuvi veselības aprūpei.

Daudzbērnu ģimenes. Izrādās tieši tās bieži dzīvo patiesi nabadzīgos apstākļos. Kāds vīrietis, kas sešus gadus pats ir bez pajumtes, strādā gadījuma darbus, jautāts, ko vajadzētu mainīt mūsdienu sabiedrībā, kā pirmo minēja: palīdzēt tām nabadzīgajām ģimenēm, kas dzīvo nožēlojamos apstākļos kaut kādās dārzu būdiņās un audzina bērnus. Rīgas pilsēta ir pilna ar mājām, kur pamesti dzīvokļi. Kāpēc nepiedāvāt šiem cilvēkiem? Viņš jautā. Droši vien tās mājas pieder īpašniekiem. Taču vai tā nebūtu patiesi humāna sabiedrība, kas neskaitītu peļņu, bet dotu iespēju cilvēkiem dzīvot cienīgos apstākļos?

Mūsu sabiedrība ir tik humāna, ka smagiem noziedzniekiem vairs nepiespriež nāves sodu. Kāpēc? Tāpēc, ka tic, ka ikviens cilvēks var mainīties. Bet vai mūsu cietumos ir radīti apstākļi, kuros var izlabot cilvēku raksturus? Biežāk var dzirdēt stāstus par to, ka jaunieši tur iegūst labu socializāciju noziedzības pasaulē. Paldies visiem, kas pašaizliedzīgi strādā šajā grūtajā jomā. Bet mēs kā sabiedrība izmeklēsim savu sirdsapziņu – kā uztveram notiesātos? Vai ticam tam, ka viņi var mainīties un kļūt par atbildīgiem sabiedrības locekļiem? Un ja ticam – vai dodam šo iespēju?

Izglītības joma. Nesen kādā radio intervijā jauna humanitārās jomas zinātniece stāstīja, ka dzīvo no projektiem, taču līdzekļus piesaistīt ir grūti, jo ir jāpierāda, kādā veidā tas veicinās tautsaimniecības pieaugumu. Runājot par izglītības sistēmu, pēdējā laikā ļoti tiek akcentēta nepieciešamība atbalstīt tās nozares, kas veicina tautsaimniecības attīstību, savukārt humanitārās zinātnes tiek nostumtas kā nevajadzīgas. Taču aplami ir tā domāt. Izglītības programmām ir ne tikai jānodrošina iespēja jauniešiem pēc tam atrast darbu profesijā (kas, protams, ir ļoti svarīgi), bet arī jāveido nobriedušas, morāli izglītotas personības. Grūti iedomāties, kā to iespējams izdarīt bez filozofijas, vēstures, literatūras, arī reliģijas zinātnes priekšmetu palīdzības.

Tieši morālās, vērtībizglītības trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu sabiedrību arvien smacē korupcijas žņaugi. Cerams, VID un KNAB notiekošās pārmaiņas novedīs pie reāliem rezultātiem, uzlabojot sadarbības gaisotni starp valsts struktūrām un uzņēmējdarbības vidi, samazinot korupciju mūsu sabiedrībā un palielinot ienākumus valsts budžetā. Attiecībā uz korupciju pāvests Francisks Žēlsirdības gada atklāšanas dokumentā rakstīja (N 19):

„Šī sērga, kas izplatījusies sabiedrībā, ir smags grēks, kas sauc uz debesīm, jo jau pašos pamatos grauj sociālo un personīgo dzīvi. Korupcija traucē raudzīties nākotnē ar cerību, jo ar savu bezkaunību un alkatību iznīcina vājāko plānus un samaļ nabadzīgākos.(...) Lai to izskaustu no personīgās un sociālās dzīves, ir nepieciešama gudrība, spēja būt nomodā, lojalitāte, caurspīdīgums, kā arī drosme apsūdzēt un atklāt. Ja ar to necīnās atklāti, ātri vai vēlu tā padara mūs par līdzdalībniekiem un mūs iznīcina.”

Viņš runā ļoti skaidri: Neiekrītiet briesmīgajā slazdā, domājot, ka dzīve ir atkarīga no naudas, un bez tās viss zaudē vērtību un cieņu. Tā ir tikai ilūzija. Mūžībā naudu sev līdzi nepaņemsim. Nauda nesniedz patieso laimi. Viņš brīdina, ka „agri vai vēlu nāks Dieva tiesa, no kuras neviens nespēs izbēgt”.

Tāpēc ārkārtīgi aktuāls ir šis tikko dzirdētais apustuļa aicinājums apjozties ar patiesību un aplikt taisnības bruņas. Cilvēciskā sabiedrība bez patiesības un taisnīguma izšķīst, tai vairs nav kopīga pamata. Savukārt uzlikt pestīšanas bruņucepuri nozīmē atzīt, ka ar mūsu cilvēcisko gudrību un spēku nepietiek, lai tiktu galā ar tikko minētajiem mūsu valsts izaicinājumiem. Ir vajadzīga palīdzība no augšienes, lai tiktu galā ar to morālo vājumu un trauslumu, kas ir gan mūsos pašos, gan arī mūsu valstī. Sakāmvārdu grāmatā lasām: „Svētīts, kas gudrību rod, un tas, kurš iemanto saprašanu, jo tā nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk guvuma nekā zelts, tā vērtīgāka par dārgakmeņiem – nekas, ko tu kāro, nav tai līdzināms, ilgs mūžs tai labajā rokā, kreisajā rokā tai bagātība un gods, kas staigā tās ceļus, sasniedz tīksmi, un visas tās takas ved pie miera. Tā – dzīvības koks tiem, kas pie tās tveras, kas pie tās turas, ir svētīti!” (Sak 3,13-18)

Tāpēc arī mēs šeit esam, lai aizlūgtu par Latviju tās dzimšanas dienā un atvērtos tai palīdzībai, kas nāk no augšienes. Lūgsim no Dieva gudrību un spēku, kas ļaus mums stāties pretī velna un negodīgu cilvēku viltībām, un palīdzēs uzplaukt Latvijai. Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Raksts no : http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/arhibiskaps-saules-muzu-un-dieva-svetibu-musu-latvijai.html

Pāvesta aicinājumi iet pret straumi Jēzus vārdā, nekļūt par ilūziju vergiem un nebēgt no nabagiem.

1.«Tautu apustuļa pieredze mudina arī mūs iesaistīties pastorālajā un misionārajā darbā, apzinoties, ka tā rezultāts ir atkarīgs no mūsu pūliņiem, no mūsu neatlaidības gara, kas neapstājas neveiksmes priekšā. Tajā pašā laikā esam aicināti apzināties, ka mūsu misijas īstais panākums ir žēlastības dāvana. Tas ir Svētais Gars, kas dara auglīgu Baznīcas misiju pasaulē,» sacīja Svētais tēvs.
Francisks uzsvēra, ka «šodiena ir misijas un drosmes laiks.» Turpinot uzrunu, pāvests teica: «Tas ir drosmes laiks, kaut arī šī drosme negarantē panākumus. No mums tiek prasīta drosme, lai mēs cīnītos, kaut arī ne vienmēr uzvarēsim; lai mēs sludinātu, kaut arī neatgriezīsim pūļus. Mums ir vajadzīga drosme iet pret straumi, nepaliekot kašķīgiem un agresīviem. Mums ir vajadzīga drosme būt atvērtiem pret visiem, nekad neatmetot Kristus, vienīgā cilvēces Pestītāja, varenību. Mums ir vajadzīga drosme pretoties neticības kārdinājumam, nekļūstot augstprātīgiem.»

2.„Cik daudzas ilūzijas tiek pārdotas brīvības vārdā un radītas jaunas verdzības formas. Daudzi, daudzi cilvēki ir kļuvuši par vergiem. Viņi domā: „Es to darīšu, jo tā vēlos, es pamēģināšu narkotikas, jo tā vēlos, utt., jo esmu taču brīvs. Tā ir verdzība! Cilvēki kļūst par vergiem brīvības vārdā. Mēs visi esam redzējuši šādus cilvēkus, kas beigās piedzīvo sagrāvi. Ir vajadzīgs, lai Dievs mūs atbrīvo no katras vienaldzības, egoisma un pašpietiekamības formas.”


3.Tā sauktā „labklājība” nereti noved cilvēkus pie tā, ka tie ieraujas sevī un kļūst nejūtīgi pret citu vajadzībām – norādīja pāvests. Šodien tiek darīts viss, lai taisītu ilūzijas, maldinātu cilvēkus, piedāvājot tiem lietas, kas šodien ir un rīt jau vairs nebūs, un liekot nemitīgi skriet līdzi laikam un modei. Taču reālo dzīvi ir jāpieņem tādu, kāda tā ir, un jātiek ar to galā. Mēs sastopam cilvēkus, kuri piedzīvojuši lielu trūkumu un kuriem ir steidzami nepieciešama mūsu palīdzība. Tāpēc ne velti izsalkušo pabarošana un izslāpušo padzirdināšana ir ierindota žēlsirdības darbu sarakstā. Šādu cilvēku ir ļoti daudz. Bieži vien mediji mums ziņo, ka veselas tautas cieš no pārtikas un ūdens trūkuma. Šīs ziņas uzrunā sabiedrību un ik pa laikam tiek rīkotas solidaritātes kampaņas, kuru laikā atsaucība ir patiešām liela. Tādā veidā tiek mazinātas cilvēku ciešanas. Francisks atzina, ka šāda mīlestības forma ir ļoti svarīga, tomēr tā neskar mūs tiešā veidā. Taču tad, kad es eju pa ielu un redzu trūkumcietēju, vai kāds nabags klauvē pie manas mājas durvīm, tas jau ir pavisam kas cits, jo manā priekšā vairs nav attēli, bet dzīvs cilvēks. Tas mani skar jau pavisam tiešā veidā. Te vairs nav nekādas atšķirības starp mani un viņu, un es jūtu, ka šī situācija attiecas arī uz mani. Abstrakti nabadzība mūs neskar, bet liek mums domāt, liek žēloties. Taču tad, kad mēs redzam esam nabagu kādu konkrētu vīrieti, sievieti, bērnu, tad saprotam, ka šī situācija saista arī mūs. Tāpēc mēs esam pieraduši bēgt no nabagiem vai netuvoties viņiem un tādā veidā attālināmies no šīs īstenības.


Raksti no: http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/24/pāvests_šodiena_ir_misijas_un_drosmes_laiks!/1267401
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/09/10/_cik_daudzas_ilūzijas_tiek_pārdotas_brīvības_vārdā!/1257294
http://lv.radiovaticana.va/news/2016/10/19/izsalkušo_paēdināšana_un_izslāpušo_padzirdināšana/1266336

Nāk laiks, un patiesība augšāmceļas

Latvijas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka tad, ja vēlamies gūt dzīvei spēku, tās centrā jāliek Evaņģēlija vēsts. Jo patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma untumu.

- Daudzi jau ir ceļā uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. Kādu vēsti ticīgie tur šogad saņems?
- Pēdējos gados vēlēšanos vadīt galveno dievkalpojumu Aglonā ir izteicis pāvesta nuncijs. Līdz ar to arī galvenā vēstījuma saturs ir viņa ziņā. Par sava veida tradīciju izvērties arī tas, ka Krusta ceļu vada bīskaps Jānis Bulis. Arī viņš pats veidos savu vēstījumu. Es iepriekšējā dienā vadu svētku vigīlijas dievkalpojumu.
Pagājušajā gadā es pievērsos pāvesta Franciska enciklikai Laudato si un aktualizēju tajā tverto kopējo māju, Zemes tēmu Latvijas kontekstā. Šogad… Protams, es vēroju to, kas notiek pasaulē, un cenšos savā uzrunā uz to reaģēt. Mana pieeja sakrīt ar baznīcas ieteikto, ka Evaņģēlija vēsts jāliek dzīves centrā. Jāparāda, ka Evaņģēlijs atbild uz cilvēka dzīves vissasāpējušākajām problēmām un dod viņam iedvesmu tālākam ceļam. Tad tas uzrunā cilvēkus.

- Bet Cēsīs, Lampas diskusijā, jūs teicāt, ka «jāatgriežas pie izpratnes par pilno cilvēku». Ko jūs ar to saprotat? Vai tas nozīmē, ka cilvēks novēršas no baznīcas vēstījuma? Un vai baznīcai šodien ir šādas atgriešanās resurss?
- Šodien Eiropas galveno problēmu varam formulēt arī kā līdzsvara zudumu starp garīgo un materiālo. Materiālais un tas, kas saistīts ar zemāko dvēselisko, ir izgājis priekšplānā. Lai Eiropa pārvarētu krīzi, šis līdzsvars ir jāatjauno. Vai baznīcai ir resurss? Protams, materiālā, naudas, militārā resursa baznīcai nav. Bet baznīcas spēks nav divīzijās un naudā. Baznīcas spēks ir patiesībā, kas tai uzticēta. Un arī mīlestībā, ar kādu baznīca cenšas šo patiesību īstenot. Ja baznīca ir uzticīga šai misijai, tad viņas vājums uzvar pasaules varenos, uzvar visu to pasaules struktūru, kas nostājas pret viņu.
Tā, kā tas bija Romas impērijas laikā. Tad pret baznīcu, pret pirmkristiešu kopienu tika mesti cīņā visi resursi. Karaspēks, tālaika slepenpolicija,… Un - nekā. Jo vairāk viņus nīcināja, jo vairāk tā sēkla, tas spēks, ar kādu mocekļi gāja nāvē, uzrunāja arvien jaunus cilvēkus. Beigās impērija kapitulēja kristietības priekšā.
Eiropā (bet ne visā pasaulē) lielā mērā ir zudis šis liecības spēks. Ir maz liecinieku, ir maz to, kas spēj apliecināt savu identitāti ar lielu pārliecības spēku. Notikusi pārlieka pielāgošanās pasaulei. Ja tā notiek uz patiesības rēķina, tad ir tā, kā teica Kristus: ja sāls pazaudē savu spēku, tad tas vairs nav vajadzīgs. To izmet. Jo tas nepilda savu misiju.
- Tad jājautā - vai sekularizācija Eiropā ir vinnējusi?
- Sekularizācija ir process, kurā dažādas sabiedriskās dzīves jomas atbrīvojas no baznīcas ietekmes. Interesanti, ka šis process sākās tieši Rietumos, kristīgajā pasaule. Tas bija iespējams tāpēc, ka judeokristīgajā pasaulē tiek atzīta pirmās Mozus grāmatas (Genesis) tēze - iesākumā Dievs radīja pasauli. Pasaule ir radīta, pasaulei nav dievišķu īpašību, pasaule nav Dievs. Līdz ar to šai pasaulei ir tiesības uz autonomiju.
Problēma pastāv vien tajā, ka šī autonomija nav absolūta. Šajā ziņā sekularizācijas process ir ambivalents. Tam ir divi poli. No vienas puses (to atzina arī Vatikāna Otrais koncils) - pasaulei ir tiesības uz savu autonomiju, neatkarību. Bet… šī neatkarība nevar aiziet līdz tam, ka tā ignorē morālās un garīgās vērtības. Tai ir zināmas robežas. Ja demokrātiju atrauj no morālās un garīgās dimensijas, tad tai pazūd robežas. Tad katrs sāk to interpretēt pa savam. Un tad var sākties tādas variācijas, kuras nonāks līdz tam, ka kāds pieprasīs tiesības veidot ģimeni ar ziloņmāti.
Radīšanas grāmatā sacīts: no visiem dārza kokiem tu vari ēst, bet no labā un ļaunā atziņas koka augļus tev nebūs ēst, jo tad tu mirdams mirsi. Respektīvi - ja tu sāksi pats noteikt, kas ir labs un kas ļauns, tad tu saindēsies, tu saslimsi pašā dziļākajā nozīmē. Sabiedrība saslims. Saslims ar garīgu nespēku.
- Tostarp godaprāts nav svešs arī laicīgajam, arī tam pastāv morālā, ētiskā robežas. Var jautāt - priekš kam tad baznīca?
- Protams, var. Taču - mantojums, kristīgais, jeb judeokristīgais mantojums, uz kura balstās Eiropas civilizācija, tika nodots caur kultūru, caur ģimeni un arī baznīcu. Un arī tie, kuri nav ticīgi (kā jūs teicāt - godprātīgi cilvēki) balstās kristīgajās vērtībās. Ir ielikti kristīgo vērtību pamati. Atziņa par labo un ļauno Eiropā nāk no kristietības.
Tomēr, kad tika rakstīta Eiropas konstitūcija, kristīgās vērtības izslēdza. Tās netika pieminētas. Bet tās, līdzīgi kā datoros setingi, ietvēra mūsu kultūras pamatuzstādījumus. Kas notiek, ja tos izvēlas katrs pats, vislabāk redzams ekoloģijas jomā. Jo, ja tu ignorē dabas likumus, ja visu laiku piesārņo, tad beigās dzīvosi saindētā vidē… Vājākie organismi atsakās funkcionēt.
Te redzamas paralēles ar visas civilizācijas funkcionēšanu. Ja vērtību joma, ja garīgais gaiss ir saindēts, ja tas ir pilns ar ļaunuma sēklām, ja tu to visu laiku elpo, tad tev mainās domāšana… Vēstulē romiešiem rakstīts par tiem, kuri zināja patiesību, bet novērsās no tās, nepieņēma to. Un tad Dievs padarīja viņus aklus. Viņu prāts aptumšojās. Un viņi sāka saukt labo par ļauno, ļauno par labo. Dievs nodeva viņus viņu kārībām. Tā ka - jo vairāk cilvēks savā egoismā piepūšas, kļūst pašpārliecināts un atsakās no objektīvās patiesības, no tā, kas ir patiesais, jo vairāk viņš sāk slīdēt. Katrā pagriezienā viņu nes nost no ceļa.
- Šajā sakarā - kā jūs uztverat nereti piesaukto «Eiropas norietu»? Manā uztverē to vislabāk atklāj tieši attieksme pret vērtībām. Jo, ja tev nav nekā, par ko tu būtu gatavs atdot sevi, tad arī citi tevi augstu nevērtē un uzskata par viegli dabūjamu.
- Un mēģina dabūt. Un beigās, ja nekas nemainās, arī dabū. Te paralēles ar Romas impēriju ir ļoti skaidras… Ja runājam par Eiropu, tad Eiropas Savienība (ES) netiek galā ar imigrāciju, netiek galā ar terorismu, un… arī ES iekšienē pastāv vienotības problēma. Brexits rāda, ka pastāv nopietnas pretrunas arī starp pašām ES valstīm.
- Bet - vienlaikus - priestera Jura Zarāna žurnālā A12 definētā «garīgā šizofrēnija», relatīvisms, kam raksturīga principu, tostarp morālo, uzskatīšana vai nu par tava vājuma, vai neiecietības pazīmi, mūsdienu Eiropas publikā nereti tiek uztverti atsaucīgāk nekā baznīcas evaņģēliskais vēstījums…
- Baznīca netiecas pēc popularitātes. Vērtību ziņā tā nepielāgojas laikmetam. Baznīca pielāgo izpausmes formas, bet saturu nemaina. Tā neatsakās no pamatprincipiem. Bet tie nesakrīt ar mūsu laikmeta, teiksim, pamatuzstādījumiem, kuri tomēr ir vērsti uz patēriņu, uz to, ka nav vienotas patiesības… Jo es pats nosaku to, kas ir vērtība, kas labs, kas ļauns. Vai, drīzāk, ļaunā jēdziens, vismaz grēka jēdziens, «izšķīst», un arī tas kļūst par politiski nekorektu vārdu… Protams, ka baznīcas vēsts, kura runā par grēku, par to, ka ir objektīva patiesība, kuru cilvēkam vajadzētu atzīt un kurai vajadzētu sekot, šādā gadījumā tiek uztverta naidīgi.
Bet - tas vēl nenozīmē, ka baznīcas pozīcija ir vāja. Galu galā - Jēzus Kristus arī, ja skatīties vien ārējo vai vērtēt politiskās kategorijās, bija zaudētājs. Viņu piesita krustā un domāja - būs miers. Tomēr izrādījās, ka patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma varu. Kristus augšāmcēlās, un viss pagriezās pavisam citādāk, nekā bija gribējuši tie, kas mēģināja tikt no viņa vaļā.
Domāju, ka arī šodien pasaules varenajiem, tiem, kas nosaka sabiedrības toni, kristietība ir neērta. Katram, kas šo toni veido, kristietība kāpj uz kaut kādām varžacīm, kaut kādām sāpīgām vietām. Viņi to negrib atzīt, un tāpēc viņiem vajag baznīcas balsi noklusināt. Es uz to gribētu skatīties no šīs puses.
Protams, jums ir daļēja taisnība. .. Ne vienmēr baznīca savu pozīciju izsaka labākajā formā, saprotamā valodā. Bet - es gribu teikt, ka vienmēr un visos laikos - tad, kad baznīca konsekventi, bez kompromisiem sludināja patiesību, tas beigās nesa augļus. Tā ir kā sēkla, sākumā maziņa, pirmajā brīdī nemanāma, pat kritizēta, bet tā nes augļus.
Piemēram, man bija gandarījums redzēt ziņu, ka Latvijas Tirgotāju asociācija ierosina svētkos un brīvdienās mainīt lielveikalu darba laiku. Tātad, izrādās, ka svētdienas arī tirgotājiem nemaz nenes tik lielus ienākumus. Bet tad, kad es pirms pieciem gadiem tieši Aglonā savā desmit baušļu tēmai veltītajā uzrunā vienu no baušļiem aplūkoju šajā aspektā, bija liela pretestība medijos. Ko viņš grib uzspiest, viņam nav taisnība, ko viņš jaucas… Pagāja pieci gadi, un pēkšņi attapās, ka - ievērot Dieva bausli - tas nemaz nav tik muļķīgi. Izrādās, ilgtermiņā tas nes pat ekonomisku labumu.
Ne vienmēr tas, ka tevi sagaida bez aplausiem, nokritizē, nomētā ar dubļiem, nozīmē, ka tu esi zaudētājs, ka tev tā nebija jādara, ka tā nebija patiesība. Patiesība var būt ilgi norakta zem ķengu kārtas, bet nāk laiks, kad tā kaut kādā nozīmē augšāmceļas, iespiežas cilvēku sirdīs un pārliecina.
- Kāpēc mums, apzinoties, ka pastāvam ļoti dažādu uzskatu laikmetā, nav lāgā izdevies nonākt līdz tam, ko postulēja Jānis Pāvils II - vienotībai daudzveidībā?
- Tā ir brīnišķīga tēze. Un tas ir viens no apvienotās Eiropas, Eiropas Savienības lozungiem. Bet mēs redzam, ka notiek dažādu tendenču cīņa. Viena - ES vajag centralizēt. Tā vairāk nāk no Vācijas. Otra (domāju, ka to pārstāv Lielbritānija, kura nolēma pat izstāties) - nē, mēs vēlamies saglabāt nacionālo suverenitāti, mēs negribam, lai citi jaucas mūsu iekšējās lietās, mēs paši gribam lemt par to, cik tālu mēs sadarbojamies ar pārējiem. Bet vienotība daudzveidībā ir iespējama tad, ja mums ir kopīgi uzstādījumi. Vērtību setingi. Kopējie principi. Ja tie nojūk, sākas patvaļa. Tad mēs vairs nevaram vienoties par kopīgo. Diemžēl tā tas šobrīd notiek Eiropā. Egoistiskās intereses sāk dominēt. Ir tomēr vajadzīgi ideāli, kuriem sekojam un kuru vārdā esam gatavi upurēt daļu no savām interesēm.
- Jūs esat teicis, ka «baznīcai ir ne tikai pienākums, bet arī tiesības vērtēt to, kas notiek politikā». Man liekas, ka baznīca šajā ziņā ir visai pasīva. Lai gan…, ja baznīca kaut ko tādu atļaujas, politika uzmet lūpu un sāk baznīcu strostēt.
- Jā, uzreiz sāk kliegt par jaukšanos politikā. Kā jābūt? Baznīcai ir jāvērtē politika no ticības un morāles viedokļa. Politikas morālie aspekti. Bet ne tā - balsojiet par to partiju vai to politiķi. Protams, ja kāda partija virza klaji amorālu likumu, būs jāpasaka: nebalsojiet par šo partiju. Turklāt baznīcas draudžu cilvēki ir klāt visās partijās.
Politika nevar tikt atdalīta no vērtībām. Kas ir politika? Politika aristoteliskajā izpratnē ir rūpes par kopējo labumu. Bet mūsdienās politika ir kļuvusi par varas tehnoloģiju, kurā ir ļoti precīzi atstrādāti instrumenti, veidi, kā dabūt varu, kā uzvarēt vēlēšanās, kā sasolīt zelta kalnus un pēc tam nelikties par saviem solījumiem ne zinis. Un… attaisnoties ar it kā objektīviem iemesliem, kāpēc es tos solījumus nepildu. Vienkārši manipulēt ar sabiedrisko domu. Šie mehānismi ir atstrādāti ļoti labi. Tas ir liels izaicinājums - atgriezties pie politikas kā rūpēm par kopējo labumu. Tas prasa iekšēju atgriešanos.
- Kāpēc pāvests Francisks tiek dēvēts par liberālu pāvestu?
- Domāju, ka te ir vairāki aspekti. Pirmais - viņš atšķirībā no saviem priekšgājējiem neizmanto, es teiktu, hermētisko valodu. Iepriekšējie pāvesti runāja ļoti niansēti, viņi skaidroja savu pozīciju, izmantojot filozofiskus un teoloģiskus terminus. Līdz ar to bija daudz mazāk iespēju viņus pārprast. Viņi izteicās ar gluži vai matemātisku precizitāti.
Pāvests Francisks tā nedara. Viņš pamatā runā «cilvēku valodā». Nevis teologu un filozofu, bet parasto cilvēku valodā. Līdz ar to viņš dod daudz vairāk vietas interpretācijai. Arī dažādām spekulācijām. Jo cilvēki parasti dzird to, ko viņi vēlas dzirdēt. Un, tā kā paskaidrojumu nav, viņiem ir šīs interpretācijas iespējas. Ne reizi vien pāvesta Franciska izteikumi tikuši izrauti no konteksta un apgalvots: o, viņš taisīs revolūciju!
Es to, piemēram, redzēju saistībā ar pāvesta Franciska un patriarha Kirila kopīgo deklarāciju. Es biju pārsteigts, cik sekli to nointerpretēja, cik sekli un cik ļoti politizēti to uztvēra. Tāpēc es uzskatīju, ka man ir pienākums, vismaz tviterī, paust savu nostāju saistībā ar katru deklarācijas punktu.
Tajā tika izteikta kopīga pozīcija par pasaulei nozīmīgiem jautājumiem. Un arī par līdzšinējām savstarpējām attiecībām. Tas tomēr ir pavērsiens abu baznīcu attiecībās. Svarīgs ir ne tikai pats tikšanās fakts, kurš bija pirmais visā Maskavas patriarhāta pastāvēšanas vēsturē, bet arī tas, ka deklarācija, šis kopīgais dokuments, apliecināja kopīgu atbildību par pasauli.
- Ja garīgo nāvi pieņemt par esības mēru, kādā stāvoklī mēs tagad atrodamies?
- Es neesmu tiesnesis. Bet - noteikti esam smagi slimi. Lai Dievs dod, ka šī krīze noved pie imūnsistēmas mobilizācijas un slimības pārvarēšanas. Eiropa pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja, neteiksim - zelta laikmetu, teiksim - miera un labklājības periodu. Protams, bija kāpumi un kritumi, bet, ja ņemt galveno tendenci, tad Eiropa kaut kādā ziņā sāka peldēt taukos. Un domāt, ka tā būs bezgalīgi. Šobrīd ir krīze. Šobrīd Eiropas imūnsistēma ir ļoti novājināta un tai ir svarīgi mobilizēties. Es esmu pārliecināts un ticu, ka Eiropai ir potenciāls pārvarēt šo krīzi un atveseļoties. Bet viegli tas nebūs.
Tāpēc novēlu kristiešiem būt uzticīgiem saviem kristīgajiem ideāliem, nebaidīties tos paust arī publiskajā telpā un saskarsmē ar citiem. Lai šie ideāli, šie principi impregnē ikdienas dzīvi. Lai nepaliek tikai tā - es aizeju svētdien uz baznīcu, bet pārējo nedēļu dzīvoju kā pagāns, kā tie, kuri nav nekādā saskarsmē ar baznīcu. Vai - desmit dienu gadā man ir svētceļojums, tas man ir Dievam veltīts laiks, tad esmu it kā citā pasaulē… Bet visu pārējo gadu dzīvoju, sekojot savām iegribām. Ja tā, tad pasaule nemainīsies.
Liecībai ir spēks tad, kad Evaņģēlijs kļūst par mūsu dzīves centru. Par mūsu dzīves pamatu. Tad tā spēks sāk strādāt, sāk impregnēt apkārtējās sabiedrības audus. Tā ka, pirmkārt, es novēlu kristiešiem šo. Otrkārt, es novēlu, lai, būdami uzticīgi savai identitātei, viņi iet ar to visās dzīves jomās. Masu saziņas līdzekļos, jurisprudencē, zinātnē, mākslā… Un lai tur cenšas savu pārliecību, savu iekšējo pamatu pārtulkot savas profesijas valodā. Izteikt mākslā, mūzikā… Arī politikā. Ilgtermiņā tas nesīs augļus.


Viktors Avotiņš, 12.augusts, 18:10
Raksts no : http://nra.lv/latvija/181421-zbignevs-stankevics-nak-laiks-un-patiesiba-augsamcelas.htm