Ticīgo pienākums ir pārstāt koncentrēties vienīgi uz sevi

Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai raksturo Katoļu baznīcas attieksmi pret reformāciju, apsveic katoļu un luterāņu tuvināšanos, kā arī uzsver, ka mūsdienās ikvienam kristietim, ne tikai garīdzniekiem, jāiesaistās Evaņģēlija vēsts apliecināšanā.

- Kas tad īsti bija reformācija? Neizbēgams, nolemts ceļš?

- Tas noteikti nebija neizbēgams ceļš. Reformācijas sākotnē baznīcas aprindās pastāvēja problēmas, kurām netika pievērsta pienācīga vērība un kuras netika pienācīgi risinātas. Lutera uzstāšanās pauda saprotamu vēlmi risināt šīs problēmas. Viņa vēršanās pret parādībām, kas nebija savienojamas ar baznīcas mācību, bija loģiska. Un viņa sākotnējais nodoms nebija - sašķelt baznīcu, bet risināt problēmas, paliekot baznīcā. Taču beigās tas kļuva par demaršu. Līdz ar to var teikt tā - reformācija radās baznīcas klēpī, bet beigās vērsās pret katolisko baznīcu.

- Bet kāpēc tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai katoļi un luterāņi saprastu, «ka tas, kas viņus vieno, ir lielāks nekā tas, kas šķir». Vai šo piecus gadsimtus ilgo atsvešinātību arī noteica laicīgā uzbāzība garīgajam baznīcas pamatam?

- Noteikti. Jau reformācijas pirmsākumos šķelšanos jūtamā mērā noteica tas, ka klāt jaucās politiskās intereses. Klosteriem, baznīcai piederēja lieli īpašumi. Anglijā un arī Vācijā uz tiem skatījās ar kāru aci un meklēja iespēju tos pārņemt. Otrs aspekts redzams filmā Mārtiņš Luters. Tur starp rindām skaidri lasāma attieksme: mēs te esam Vācijas valdnieki, dižciltīgie, bet kaut kāda Roma, kaut kāds pāvests mums grib kaut ko diktēt… mēs paši labāk zinām un paši tiksim galā labāk.

Tātad - tur bija materiālās intereses un tur tika iejaukta politika. Protams, jāņem vērā arī cilvēciskais aspekts. Respektīvi - emocijas, ambīcijas un varaskāre ņēma virsroku. Teoloģiskais palika otrā plānā. Diemžēl arī katoliskās baznīcas pārstāvji nebija gatavi panākt pretī, mēģināt saprast otru pusi, pārkāpt pāri personu ambīcijām vai laikmeta ierobežojumiem.

Jā, bija vajadzīgi piecsimt gadi, lai emocijas norimtu, lai sekundārie motīvi noietu malā, lai mēs beidzot spētu objektīvi paskatīties uz lietām. Paldies Dievam, ka šodien mums beidzot sāk atvērties acis. Un prāts sāk ņemt virsroku.

- Tomēr - vai tad reformācija netika definēta kā katoliskās sistēmas reformēšana atbilstoši Bībelei? Nesen biju bērēs Pokrova kapos, un garīdznieks tur teica apmēram tā: neviena baznīca, neviena reliģija vēl nav nākusi tuvu tai pilnībai, kas piemīt Jēzum… Es te redzu zināmas paralēles. Vai tiešām vajadzēja nonākt līdz panikai, ka Eiropa zaudē vērtības, lai atzītu, ka «vislabākais veids, kā Romas katoļiem un evaņģēliskajiem kristiešiem 2017. gadā kopīgi apcerēt reformācijas notikumus, ir nolikt šo pārdomu centrā Jēzus Kristus Evaņģēliju»? Tātad - 500 gadu cilvēcīgais egoisms bijis svarīgāks par Jēzu Kristu un arī baznīcas katra pa savam «privatizējušas» Dievu?

- Protams, egoisms pastāv. Egoisms aizsedz Kristu un neļauj viņam manifestēties pasaulē pilnā mērā. Konkrēti - caur baznīcas struktūrām. Katrā laikā cilvēki, baznīcas pārstāvji, katras konfesijas pārstāvji dara, kas ir viņu spēkos. Mēs redzam, kas sanāk… Protams, visskaidrākā veidā, visspilgtāk šo sekošanu Kristum savā dzīvē īsteno tie, kurus baznīca beigās atzinusi par paraugiem. Par svētajiem. Nesen mums notika vienas skaistas grāmatas, Narekas Grigora Žēlabu grāmatas, prezentācija. Būdams piederīgs armēņu baznīcai, viņš tomēr ir ticis atzīts par katoļu baznīcas doktoru. Tātad - svētie ir tie, kuri vispilnīgāk, nepastarpinātā veidā parāda Evaņģēlija ideālu. Ideālu, uz kuru baznīca aicina.

- Tomēr - vai būs par rupju sacīts, ka baznīcas savās praktiskajās izpausmēs šajos piecsimt gados ir vairāk apkalpojušas sociālekonomisko, sociālpolitisko formāciju maiņas, nevis uzturējušas šo Evaņgēlija ideālu pāri tām?

- Neapšaubāmi baznīcas ir bijušas saistītas ar šīm formācijām. Bet tas, ka tās tikai apkalpoja šīs formācijas, būs par stipru teikts. Pirmām kārtām to varētu teikt par baznīcām, kuras bija kļuvušas par valsts baznīcām (viena konfesija tika privileģēta, pārējās - ierobežotas). Cik zinu, pēdējos gados, vismaz Eiropas Savienības valstīs, ir notikusi atkāpšanās no šā principa. Skandināvijas valstīs tas notika nesen. Un - tieši reformācijas rezultātā radušās baznīcas struktūras, protestantiskās baznīcas struktūras noturējās kā valsts baznīcas visilgāk.

- Kādām, jūsuprāt, jābūt katoļu un luterāņu kopīgā 2017. gada dokumenta No konflikta līdz komūnijai sekām, augļiem?

- Šis dokuments ir ļoti nozīmīgs. Tas ir pirmais dokuments, kurš aplūko visu 500 gadu ilgo vēstures posmu un visu reformācijas problemātiku kopumā. Gribētos, lai šā dialoga pozitīvie augļi nonāk līdz ierindas ticīgo apziņai. Gan līdz katoļu, gan līdz to konfesiju pārstāvju apziņai, kuras tapušas pēc reformācijas.

Tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgi. Jo cilvēku apziņā vēl ļoti daudz palicis no iepriekšējā mantojuma. No konfrontējošas attieksmes pret to, kurš domā savādāk nekā es. Tas atklājas gan komentāros internetā, gan partiju attiecībās (pozīcija-opozīcija)… Pat vienā partijā, tās iekšējās cīņās. Gluži kā Trīsdesmit gadu karā. Un es domāju, ka tas arī savā veidā ir šo aizvadīto 500 gadu auglis. Reformācijas auglis. Sekas tam, ka tur problēma netika atrisināta baznīcas iekšienē. Tā pārrāva aizsprostu, izlauzās un… sākās kari. Trīsdesmit gadu karš. Nepārtraukta konfrontācija, kurai vairs nav nekā kopīga ar reliģiju.

- Bet jūs pats esat definējis, ka šodien krīze izpaužas trijos virzienos: identitātes krīze, demogrāfiskā krīze un morāles krīze. Teicis, ka tās pamatā ir neadekvāta izpratne par cilvēku un realitāti. Tātad, ja mēs gribam saglabāties kā cilvēce, nāksies domāt, kā mūsdienās tikt līdz objektīvai šo lietu novērtēšanai. Ko jūs šajā sakarā ieteiktu ne tikai baznīcai, bet arī laicīgajai varai?

- Ziniet, ieteikt var daudz ko. Un man ir ko ieteikt. Es pie tā atgriezīšos. Bet - kamēr cilvēka sirds paliek vecā, kamēr tā nav pārveidota, tikmēr racionālā līmenī mēs varam runāt par visu ko, bet līdz praksei tas netiek. Tā ir problēma.

Bet, ja runājam par ieteikumiem, tad - tomēr likt pirmajā vietā cilvēka cieņu, cilvēka vispusīgu attīstību. Taču - integrālo cilvēku. Nevis vienkārši izdabāšanu cilvēka zemākajiem instinktiem. Kad savulaik tapa valsts attīstības stratēģiskais plāns, es tajā ielūkojos un neatradu ne vārda par garīgām vērtībām, par cilvēka vispusīgu attīstību. Šis plāns ir ļoti plakans. Bet, kamēr mēs darbosimies tikai materiālā plāksnē, domāsim tikai par IKP, domāsim par to, kā izdabāt cilvēkam, tikmēr mīdīsimies uz vietas.

Iespējams, ka Eiropas civilizācijas, teiksim, lūzums sākās līdz ar renesansi. Pozitīvais - pievēršanās cilvēkam. Cilvēks tā kā atklāja sevi. Atklāja pasauli un sāka to pakļaut sev. Pēc tam parādījās cilvēka tiesību jautājums. Tas viss ir brīnišķīgi. Tā ir tā pozitīvā puse. Bet - ēnas puse ir tā, ka brīvība tika absolutizēta. Cilvēks gan ir centrā, bet - kas ir cilvēks? Kāds cilvēks? Cilvēka uzmanība tiktāl pievērsās pasaulei un sev, ka viņš pārstāja ņemt vērā dziļāko. Viņš sāka aizmirst savu Radītāju. Jā, mēs zinām, ka Žans Žaks Ruso izcēla dabisko cilvēku. Teica - viņš pats visu sapratīs. Tas būtu tā, ka bērnu vispār neaudzina, jo - viņš pats visu sapratīs. Bet - mēs zinām, kāds ir galarezultāts. Respektīvi, dabiskajā cilvēkā netika ņemts vērā tas, ka viņa dziļumos ir kāds ievainojums, ar kuru viņš netiek galā. Bet, lai ar to tiktu galā… Voltērs uzskatīja, ka ir kāds pulksteņmeistars, kurš radīja šo pasauli un palaida to. Bet, kad pulkstenis sabojājas, ko mēs darām? Mēs neskrūvējam to paši. Mēs neesam kompetenti. Mēs meklējam pulksteņmeistaru.

- Tas pulksteņmeistars ir saistīts ar Radītāju. Bet jūs esat konstatējis arī to, ka Eiropas civilizācijā zudusi ticība prātam. Tātad - zudusi ticība arī savai paša patībai, savam iekšējam «es». Vai ne?

- Jā - bet šie aspekti nav pretrunā. Diemžēl sākušas dominēt kaislības. Es zinātniekiem teicu: esmu pārliecināts, ka zinātne var nonākt līdz tam, ko sauc par dabisko likumu. Līdz tam, kas ierakstīts cilvēkā, kas ierakstīts pasaulē. Bet - ar noteikumu, ka zinātne nav ideoloģijas kalpībā un nav kaislību kalpībā. Diemžēl mēs redzam, ka pētījumu rezultāts ļoti bieži ir atkarīgs no tā, kurš pasūta šo pētījumu. Rezultāti nav bezkaislīgi. Tie ir ideoloģizēti un kaislību diktēti. Tiek panākts vajadzīgais rezultāts.

- Tas kropļo objektīvo. Un arī tas, ko mēs te tagad apzīmējam ar vārdiem «tolerance» un «politkorektums», aizsedz mums spēju nesaudzīgi uzlūkot objektīvo. Mēs izrādāmies vāji citas civilizācijas priekšā un paši ražojam savas bailes. Tas nav reliģiju konflikts. Tā ir sociāla būšana. Par ko tā var izvērsties?

- Problēma - Eiropa šobrīd vairs nezina, uz kā stāv. Kāda ir mana identitāte, kādas ir manas prioritātes un principi, uz kuriem mēs būvējam mūsu civilizāciju, Eiropas Savienības māju? Viens noteikti ir ekonomika. Ekonomiskie panākumi. Labklājības pieaugums. Tas ir saprotams. Taču nākamais ir… zināmas ideoloģijas uzspiešana. Tāda kā politkorektuma diktatūra, kad viena veida domāšana atkal izrādās tā pareizā… Kaut kādas minoritāšu tiesības tiek izceltas pāri visam. Pārējais tām jāpakārto. Ja kāds tam nepiekrīt, ja viņam ir citas domas, tad sākas smalka un slēpta vajāšana, bet dažviet Eiropā jau ir gadījumi, ka cilvēks zaudē darbu, nonāk līdz cietumam vai arī viņam atņem bērnu tāpēc, ka viņš, piemēram, atteicies laist bērnu uz seksuālās audzināšanas stundām, jo viņam nav pieņemams tas, ko tur prezentē. Te mēs varam runāt arī par sirdsapziņas laušanu…

Bet briesmīgākais ir tas, ka tas viss notiek ar brīvības un cilvēktiesību lozungiem. Te nonākam pie tā, ka Džordža Orvela darbs Cūku ferma labi raksturo ne tikai komunisma diktatūru, bet arī šodien mums uzspiesto, mūsdienu ideoloģisko diktatūru.

- Jūs teicāt, ka Eiropa nezina, uz kā stāv. Vai tas nozīmē, ka jāpiekrīt Novaja gazeta žurnālistam Janam Šenkmanam, kurš man teica, ka Eiropā kristīgās vērtības sen vairs nav esības centrā. Jo sākusies postkristiānisma ēra.

- Ir postmodernais laikmets. Katram sava patiesība. Tiek apgalvots, ka vienas patiesības nav. Bet - tas ir klajā pretrunā gan ar Jēzus Kristus sludināto vēsti, gan arī ar baznīcas mācību. Tiek noliegta vienas objektīvas patiesības eksistence, un tur jau pastāv tā atkāpšanās no ticības cilvēka prāta spējām. Jo, ja mēs ticam cilvēka prāta spējām, tad atzīstam, ka prāts ir spējīgs izzināt pasauli objektīvi. Un - izzināt arī patiesību, nonākt pie patiesības atziņas. Šeit ir tā prāta negācija…

Bet baznīcas pienākums ir sludināt vēsti. Vēsti, kuru pasaulē atnesa Jēzus Kristus. Vēsti, kas parāda cilvēkam un sabiedrībai ceļu uz mūsu patieso vienību. Nevis tādu, kas padara cilvēku par savu kaislību un kaut kādu ideoloģiju vergu. Protams, baznīcas uzdevums ir runāt saprotamā valodā un runāt par tām reālajām problēmām, kas svarīgas sabiedrībai, cilvēkam. Un mēs redzam, ka pāvests Francisks veiksmīgi to dara. Viņa teiktais diezgan labi rezonē pasaulē.

- Bet līdzīgā kārtā izsakās arī Pēteris Kļava: «Reliģijas sapelējušas, ļoti svarīgi tās restartēt, pārprogrammēt moderni. Manuprāt, bez restartētas kristietības Eiropai būs grūti pretoties islāma ekspansijai.» Kas varētu tikt saprasts ar kristietības restartu? Atkal reformācija?

- Nē. Es jau runāju par sirds maiņu… Es šim piekristu tādā aspektā, ka vajadzīga metanoja. Atgriešanās. Kursa maiņa par 180 grādiem. Kas ir nepieciešams? Runāšu par katolisko baznīcu. Ir vajadzīga attieksmes maiņa. Es redzu, ka šī maiņa pamazām notiek. Bet - ļoti lēni. Līdz šim katoliskajā baznīcā attieksme pret apkārtējo pasauli bija tāda, ka tev jācenšas dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, ar baznīcas mācību, tev jādzīvo taisnīgi, svētīgi, ievērojot Dieva baušļus, bet apkārtējās sabiedrības pārmaiņa uz mani neattiecas, un arī baznīcas vēsts sludināšana, tās nešana apkārtējā sabiedrībā ir garīdzniecības uzdevums. Tas ir baznīcas hierarhijas uzdevums un atbildība. Mēs tostarp vienkārši dzīvojam. Un viss! Un šī pasivitāte (jo tā tomēr ir pasivitāte) ir novedusi pie tā, kur esam. Tas ir viens no lielajiem iemesliem šodienas Eiropas situācijai. Tam, ka Eiropa sociālajā dzīvē, politikā rīkojas saskaņā ar principiem, kuriem ar kristietību nav nekāda sakara. Te ir vajadzīga kursa maiņa. Diezgan plaši izplatīts ir uzskats: tas, ka baznīca XIX gadsimtā nepievērsās sociālajiem jautājumiem, neveltīja tiem pietiekamu vērību, noveda pie tā, ka strādnieku šķiru pārņēma marksisms, pie revolūcijas Krievijā. Respektīvi, ir nepieciešams uzņemties līdzatbildību par pasaules likteņiem.

Baznīcai ir instruments, ko piedāvāt. Un tas nav tikai reliģisks instruments. Tā ir baznīcas sociālā mācība. Tā ir viengabalains, integrāls principu formulējums. Jā, šī mācība ir Evaņģēlija iedvesmota, bet var teikt, ka tā ir ciešā saistībā un sintēzē ar dažādām zinātnes nozarēm. Tā piedāvā principus, saskaņā ar kuriem būtu jāfunkcionē laicīgajai sabiedrībai, lai tā nenonāktu strupceļā. Baznīcas kursa maiņa pamazām notiek, sākot jau ar pāvesta Leona XIII 1891. gadā izdoto Rerum Novarum (Jaunās lietas) - pirmo sociālo encikliku.

Ticīgo pienākums ir pārstāt koncentrēties vienīgi uz sevi un uz savu personisko pilnību, bet dot savu ieguldījumu arī sabiedrības pilnveidošanā. Uzņemties atbildību par sabiedrību. Tātad - gan caur šo baznīcas sociālās mācības īstenošanu savā dzīvē, gan arī daloties ar Evaņģēlija vēsti ar cilvēkiem, rūpējoties par tās ieviešanu sabiedrībā. Jo - bez atbildes uz Evaņģēlija vēsti un bez tās palīdzības, kas nāk no Dieva, cilvēks nevar pats sevi dziedināt. Tāpēc baznīcas pienākums ir sludināt Evaņģēliju un piedāvāt cilvēkam šo pārdabisko palīdzību savas sirds pārveidošanai.

Evaņģēlijs nav sapelējis. Bet to jāmāk izstāstīt mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā un jāmāk no tā paņemt tieši tos aspektus, kuri mūsdienās ir īpaši aktuāli. Tas ir tas izaicinājums. Ietērpt Evaņģēliju pareizajās drēbēs, pareizi salikt akcentus.

- Ko jūs uzsvērtu Latgales kongresa simtgadē? Varbūt to, ka vara ir laicīga, taisnība - mūžīga. Šīs baznīckunga Franča Trasuna atziņas dēļ, kurā, arī latgaliski izteiktā, latvietim nav neviena nesaprotama vārda, sākusies matu skaldīšana. Kā gan to rakstīt uz pieminekļa…

- Es piekrītu jums - tā ir matu skaldīšana. Francis Trasuns pauž vispārcilvēciskās vērtības. Vērtības, kuras ierakstītas arī mūsu Satversmē. Tiešā veidā tās pat nav kristīgas.

Un… es ļoti cienu Raini, bet šā kongresa kontekstā viņš īsti neiet iekšā. Toties Francis Trasuns bija viena no šā kongresa atslēgas personām. Arī viena no atslēgas personām Latgales pievienošanā Latvijai. Un - būtu svarīgi apzināties, ka bez katoļu garīdzniekiem šis kongress nav iedomājams. Tāpēc svarīgi, lai maijā, kad notiks ar kongresa simto gadskārtu saistītie pasākumi, atskan arī baznīcas balss. Lai baznīca ir klātesoša, lai tā ir vienotībā ar tautu. Vienotībā un saskaņā (es zinu, ka šie vārdi tagad mēdz skanēt divdomīgi). Lai turpinās saliedētība. Nevis ar attieksmi: nu, jā…., viņi tur piedalījās, bet tagad lai stāv malā, mēs visu kārtosim paši… Lai tiek atgādināts tas, kas tika vardarbīgi nocirsts padomju laikā. Turklāt, ja šobrīd skatāmies procesus Eiropas Savienībā, tad diemžēl redzam, ka tiek mēģināts stumt baznīcu nost no sabiedriskās dzīves. Vispārējās tendences Eiropā diemžēl nav iepriecinošas. Tāpēc varu teikt paldies Dievam par to, ka neatkarīgajā Latvijā līdz šim mums sadarbība ir noritējusi labi un cieņpilni.

Viktors Avotiņš.

Raksts no: http://nra.lv/latvija/204542-zbignevs-stankevics-ticigo-pienakums-ir-parstat-koncentreties-vienigi-uz-sevi.htm

Arhibīskaps Jānis Vanags: Valstij vajadzētu būt Dieva kalponei tautas labā

Arhibīskaps Jānis Vanags var lepoties ar to, ka jau gadiem ilgi vada baznīcu, kas vienīgā pasaulē savulaik atļāva sieviešu ordināciju, bet vēlāk no šīs prakses atteicās. Šobrīd ordinācijas atļauja tikai vīriešiem ir nostiprināta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Satversmē.

Vienlaikus Jānis Vanags allaž ir bijis aktīvs sabiedrisko procesu komentētājs, pazīstams arī ar ļoti precīziem vērtējumiem un diagnozēm sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Arī intervijā "Kodolam" arhibīskaps runā par ļoti aktuālām norisēm gan pasaulē, gan tepat Latvijā.

– Statistika liecina, ka pēdējos gados arvien vairāk pieaug kristietības nozīme gan Eiropā, gan pasaulē. Bet varbūt tā ir tikai statistika... Kā ir realitātē?
– Tas ir ļoti atkarīgs no reģioniem. Pasaulē kristiešu skaits ātri aug, taču visvairāk tas notiek globālajos dienvidos, tas nozīmē, Āzijā, Āfrikā un arī Dienvidamerikā. Eiropā godīgāk būtu runāt par baznīcu sarukšanu. Piemēram, Vācijā baznīcas piedzīvo masīvu draudžu locekļu izstāšanos. Uz šā fona Latvijā luterāņu baznīca, par spīti daudzu draudzes locekļu aizbraukšanai uz citām zemēm, ir viena no retajām baznīcām Eiropā, kas aug. Pavisam nedaudz, bet pieaug. Taču tā tiešām ir tikai statistika. Par nozīmi varētu runāt divējādi – gan kā par kristietības iespaidu uz norisēm Eiropā, gan kā par vajadzību pēc tā. Pirmajā gadījumā ‒ nedomāju, ka kristietības nozīme Eiropā palielinātos. Drīzāk tā tiek marginalizēta, pret to cīnās. Taču vajadzība pēc kristietības iespaida neapstrīdami pieaug. Tādējādi Eiropa strādā pati pret savām interesēm.

– Mēs visi gribam mieru, tas ir viens vienīgs vārds, kas šobrīd var noņemt saspringumu: draudu nebūs, mēs nebūsim apdraudēti, mūsu drošība ir stabila. Mēs gribam mieru, bet mēs tā varam gribēt, kaut realitāte ir pilnīgi cita. Šajā sakarībā jautājums: kāpēc nevar nodrošināt tādu kārtību pasaulē, ka nerastos šie starptautiskie, milzīgie konflikti?

– Iemesli ir dažādi, taču, meklējot tam kādu vienu sakni, būtu jākonstatē, ka cilvēks pēc dabas ir grēcinieks. Viņam piemīt nosliece uz ļauno. Teoloģija to izskaidro kā iedzimto grēku, kā dvēseles ievainojumu, kas cilvēkam liek vairāk tiekties pēc ļaunā, nevis labā. Tāpat kā dabā, kur, saskaņā ar otro termodinamikas likumu, visas sistēmas virzās haosa virzienā. Lai cilvēks rīkotos ētiski, viņam jāpiepūlas, kamēr nekādu pūļu nevajag, lai rīkotos savtīgi vai ļauni. Tas notiek pats par sevi. Tas ir pamatā visiem konfliktiem gan sadzīvē, gan starp civilizācijām. Šā iemesla dēļ cilvēki arī neļauj noteikt savas dienišķās izvēles un lēmumus savas civilizācijas virzošajai reliģijai, kuras visas it kā māca rīkoties labi, pareizi un saudzīgi citam pret citu.

– Kā pietrūkst? Kāpēc cilvēki nespēj sekot šiem principiem vai neiedziļinās tajā, kādēļ ir tik svarīgi tiem sekot?

– Daudziem reliģija ir tikai pašidentifikācijas elements. Tā kalpo tikai tam, lai vajadzības gadījumā varētu pateikt: es esmu luterānis, es esmu katolis, kristietis vai musulmanis. Taču viņi nekad neiedziļinās savas reliģijas saturā un neļaujas tās formācijai. Kad lielākā daļa kādas reliģijas sekotāju vairs neiedziļinās tās saturā, tajā sākas krīze.

– Vai jums šajā gadā (2016. – red.) vairāk nekā citkārt, uzrunājot kristiešus, ir nācies lūgt par mieru Latvijā, par mieru pasaulē, Eiropā?
– To mēs darām katrā dievkalpojumā. Dievkalpojumā ir tāda sastāvdaļa kā lielā draudzes lūgšana, kurā baznīca vai draudze ar aizlūgšanām kalpo pasaulei, pilsētai, sabiedrībai. Tur tiek ietverts viss: mūsu valsts, tauta, tās labklājība, tās vadītāji, tāpat arī miers pasaulē un Latvijā, aizlūgumi par mūsu dēliem un meitām karstajos punktos un tā tālāk. To mēs darām regulāri. Vai cilvēki vairāk prasa aizlūgumus par mieru pasaulē? To drīzāk vajadzētu jautāt nevis man, bet draudžu mācītājiem. Tomēr šķiet, ka cilvēki parasti vēlas aizlūgumus par savām vai tuvinieku vajadzībām.

– Daudzi cilvēki saka: "Es ienīstu šo valsti!" Kur cilvēkam var pazust mīlestība pret valsti, ja viņš seko, teiksim, arī garīgajiem, ētiskajiem, ticības principiem? Bet viņš tā saka un aizbrauc.

– Tas man šķiet neapdomīgs sauklis, ar ko nokaut latviešus kā nāciju. Var pamatoti teikt, ka man nepatīk tas, kā valsts tiek pārvaldīta. Man nepatīk, ka bagātīgi apmaksātos amatos ir slinki un nekompetenti cilvēki. Man nepatīk, kā tiek izlietota mana nodokļos samaksātā nauda. Es esmu sašutis par amatpersonu korupciju. Bet cilvēks, kurš tiražē lozungu "es ienīstu šo valsti", ir tautas ienaidnieks un Kremļa vai Briseles "trollis".

Sava valsts ir pats augstākais nācijas attīstības līmenis un ieguvums. Šī valsts mums ir Dieva svētība. Eiropas Savienības nomenklatūrā gan liels iespaids ir idejām, ka nacionāla valsts ir nelaimju avots, no kura ceļas kari un kas kavē ekonomikas izaugsmi un progresīvu ideju izplatību. Viņi grib nacionālas valstis dekonstruēt un pārvaldi nodot pārnacionālām struktūrām, piemēram, Briselei. Tādēļ tāds progresistu spiediens uz multikulturālismu, ka vajag pēc iespējas sajaukt tautas, jo tad visi dzīvos kopā laimīgi.

Mēs, latvieši, no tādas draudzīgas tautu saimes tieši esam brīnumaini izrāvušies. Mēs izcīnījām neatkarību tāpēc, lai izveidotu nacionālu valsti. Vai tagad to pēkšņi atkal gribam nojaukt? Bet tieši to dara ar saukli "es ienīstu savu valsti". Latviešus pasludina par neizdevušos nāciju. Tad, protams, varam atdot valdīšanu kādam citam ‒ Briselei vai Maskavai, jo paši nespējam sevi pārvaldīt. Taču vēl mums ir sava valsts, par ko esam cīnījušies. To vajag ņemt savās rokās, nevis zaimot.

– Tik skarbi vārdi pret valsti varētu būt teikti tādā emociju brīdī, kad cilvēks jūt, ka valstij viņš nav svarīgs. Kā viņam sajusties, lai viņš būtu svarīgs valstij visu laiku? Kā baznīca šeit var palīdzēt?

– Ko tas nozīmē – "es neesmu valstij vajadzīgs"? Ko cilvēks ar to grib pateikt? Pēc Pirmā pasaules kara, pēc Brīvības cīņām, strēlnieki pārnāca mājās un ieraudzīja savu zemi pilnīgi izpostītu, visvairāk cietušu visā Eiropā: tur bija ierakumi, tur bija dzeloņdrātis līdz pat apvārsnim... Viņi pārnāca zemē, kur nebija iespējams normāli dzīvot. Vai atceraties, ko viņi tad teica? Viņi teica: "Es esmu šai valstij vajadzīgs! Es esmu svarīgs, jo bez manis šos laukus, šo saimniecību neviens nesakops." Viņi ķērās pie darba un izveidoja Latviju par plaukstošu Eiropas valsti.

Mēs esam to pagriezuši otrādi: es esmu valstij vajadzīgs tad, ja te viss ir kārtībā, ja tā visu dod, par visu rūpējas utt. Tas ir pavisam cits akcents. Bet vajadzētu atcerēties vectēvu un vecvectēvu pārliecību – es esmu šai valstij vajadzīgs kā izglītots, morālisks un garīgs pilsonis, lai atjaunotu politiku, lai šķiltu idejas, radītu jaunus uzņēmumus, nevis tikai gaidītu, ka kāds man dos darbu un pabalstus.

– Jā, arī par to katram pienāktos padomāt un varbūt apsvērt savas iespējas, lai valsts saprastu, kāpēc bez viņa nevar iztikt. Tās ir tādas filozofiskas un vienlaikus ļoti ikdienišķas un reālas lietas, kuras varētu attīstīt sevī, domājot par savu vērtību, savu pienesumu valstij, lai tas būtu abpusēji – ka mēs viens bez otra nevaram iztikt.

– Bieži vien ir tā, ka mēs kaut ko prasām no vadītājiem, un tas ir pareizi, ka vadītājiem izvirza augstākas parasības nekā pārējiem. Taču īstenībā būtu svarīgi tās pašas prasības izvirzīt arī sev. Valsts pārvaldē ir cilvēki, kuri pasmelti no mūsu sabiedrības. Ja sabiedrība ir tāda, kur cilvēki savā ikdienā bez aiztures dara to pašu, par ko pārmet vadītājiem, tad jau nav jēgas pieķertās amatpersonas kaut kur rotēt ‒ jo kur tad mēs ņemsim vietā tos tīros, skaidros, gaišos cilvēkus?

– Runājot par bēgļu jautājumu un taisnīgu valstu rīcību, cik tas ir varbūt gļēvi un mazdūšīgi nerunāt skaidru valodu, ka mēs bēgļu jautājumā darīsim tā vai citādi? Kā baznīca uztver bēgļu jautājumu – mums ir jāuzņem visi vai tomēr vajadzētu būt šādai stingrai valsts nostājai, valsts politikai attiecībā uz bēgļiem? Varbūt baznīcai ir sava stingra nostāja šajos jautājumos?

– Diezin vai var runāt par baznīcu kā vienotu veselumu visā pasaulē. Baznīcas ir dažādas, un tām ir dažāda nostāja bēgļu jautājumā. Tas parasti izriet no tā, ka baznīca dzīvo savos apstākļos, tā pazīst savu sabiedrību un apmēram nojauš, cik tā var panest. Varbūt tāpēc Vācijā vai kaut kur citur baznīcas attieksme ir citāda nekā tādās zemēs, kurās jau tāpat ir ļoti grūti tikt galā ar migrācijas mantojumu, kā, piemēram, Latvijā. Cilvēku, it sevišķi kristiešu, pienākums ir pieņemt tos, kuri tiešām ir padzīti no dzimtenes, kuru mājas ir sagrautas, kuriem ir jābēg, lai glābtu savu dzīvību, – tas ir vienkārši cilvēcības pienākums.

No otras puses, mums nav jāpieņem katrs, kurš kaut kur pasaulē ir devies ceļā. No Eiropas amatpersonām dzirdam, ka tikai ceturtā daļa no visiem migrantiem ir kara bēgļi. Lielākā daļa ir ekonomiskie migranti. Pret tiem mums nav tāda cilvēcības pienākuma kā pret kara upuriem. Zinu, ka viņus ir grūti sašķirot, taču Eiropas vadošās valstis līdz šim nav darījušas pat to, ko varētu izdarīt. Vācija faktiski atvēra savas robežas, pieņēma vienu miljonu vai vairāk iebraucēju, un viņiem vispār nav nekādu priekšstatu par to, kādi cilvēki ir ienākuši. Tas iedvesmoja vēl vairāk cilvēku doties ceļā.

Lasīju interviju ar kādu migrantu no Sīrijas. "Karš? Kaut kur tālāk pie Irākas robežas karo. Bet mēs atbraucām tādēļ, ka jūs aicinājāt," viņš teica. Jā, sašķirot nav viegli, bet tāpēc jau jūs, mīļie, esat savos augstajos, labi apmaksātajos amatos, lai šos grūtos uzdevumus veiktu un veiktu tā, lai tas būtu atbildīgi arī pret pašu valsts pilsoņiem, pret viņu drošību, pret viņu labklājību.

Bībelē ir norādīts, kā jāizturas pret svešiniekiem. Par tiem gan vairāk runāts nevis kā par tautu staigāšanu, bet kā par nelielām grupām, piemēram, par tirgotājiem vai vēstniekiem, ko ir aizliegts aplaupīt, aizliegts apspiest, viņiem nedrīkst darīt pāri, pret viņiem jāizturas laipni. Tajā pašā laikā viņiem jāpieņem vietējā kultūra, vietējie likumi, jāievēro sabats. Viņi nedrīkst upurēt saviem dieviem utt. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi abpusēji pienākumi, nevis tā, ka atbraucēji diktē savu kārtību. Tā tas Bībelē nav paredzēts. Vēl mēdz arī atgādināt, ka pieņemt bēgli vai viesmīlīgi uzņemt svešinieku ir kristīga vērtība, un tā tas noteikti ir. Taču te Eiropai rodas liela problēma ‒ tā vēlas īstenot kristīgas vērtības bez kristīgās ticības. Un tā ir kļūda – censties kristīgus principus darbināt bez Kristus.

– Tas nav iespējams?

– Tas nav iespējams, jo tad faktiski paliek forma, satura vairs nav. Ja, teiksim, Vācija ar saviem 80 miljoniem cilvēku vai Eiropa ar saviem 500 miljoniem cilvēku būtu tiešām kristīga zeme, ja šeit būtu stipra kristīga pārliecība, spēcīga garīgā dzīve un tradīcija, tā integrētu un asimilētu šo miljonu iebraucēju kā nieku. Taču Eiropā šīs visaptverošās, dzīvās kristīgās ticības vairs nav, tādēļ arī nav ko likt pretī ieceļojušās minoritātes garīgajam spiedienam. Nav integrējošā, asimilējošā vai, ja gribat, disciplinējošā elementa. Jo dziļi reliģisku cilvēku ar sekulārisma argumentiem pārliecināt nevar.

– Cilvēki bieži vien saka: kāda jēga cīnīties vai iestāties par kaut ko, ja Bībelē jau viss ir uzrakstīts, kā būs pēc tūkstošiem gadu, kā būs uz priekšu? Tā Bībelē it kā esot norādīts, un to droši vien saka cilvēki, kuri Bībeli zina no A līdz Z vai arī kaut kā citādi iztulkojuši tur rakstīto, ka mūsu ceļš jau ir noteikts un, ja tā, tad cilvēka spēkos nav kaut ko grozīt.

– Es neesmu atradis, ka Bībelē būtu noteikts uz priekšu viss cilvēces liktenis tādās lietās kā, piemēram, ka "dzeltenā rase valdīs" vai tamlīdzīgi. Ir Jāņa atklāsmes grāmata pašās Bībeles beigās, kur norādīts uz beigu notikumiem. Tā uzrakstīta ļoti tēlainā valodā ‒ kā redzējums vai vīzija, kuras tēlu konkrēta nozīme vēl jāizprot, un tur tad mēdz ietulkot iekšā ļoti daudz dažādu mūsdienu reāliju.

Taču Bībele nav fatālistisks dokuments, kur viss jau ir uzrakstīts priekšā. Drīzāk tajā ir redzams "ja – tad" princips. Tur ir aprakstītas interaktīvas attiecības ar Dievu. Ja jūs darīsiet tā, notiks tas. Nospraustas ir tikai pašas galvenās līnijas, kāds ir cilvēka stāvoklis Dieva priekšā, kā viņš to var risināt, un, ja viņš darīs to un to, piemēram, tiks kristīts, ticēs uz evaņģēliju, tad viņu sagaida dzīve mūžībā kopā ar Dievu. Ir teikts: kas tic un top kristīts, taps svēts, un kas netic, taps pazudināts. Un ka reiz pasaules pastāvēšanai šādā formā pienāks gals. Vēl ir doti daudzi vajadzīgi, pareizi ieteikumi, kā veidot cilvēku sadzīvi. Taču neatrodu tur pilnīgas nolemtības notis, ka viss jau ir noteikts un nav jēgas ne uz ko censties.

– Vēl viens jautājums šajā pašā aspektā, proti, par pasaules plūdiem, par to, vai Noasa šķirsts un cilvēku izglābšanās, globālā sasilšana mūsdienās un milzīgie vētru un cunami postījumi arī nenorāda uz to, ka būs tādi milzīgi plūdi?

– Par plūdiem Bībelē tieši sacīts, ka tādu plūdu, kas iznīcina visu dzīvo, vairs nebūs. Grēku plūdi bija vienreizējs notikums, un varavīksne debesīs ir likta par zīmi, ka tie vairs pasauli nepiemeklēs.

– Jūs noteikti zināsit precīzāk pateikt, kā ir ar vienošanos ar Rīgas domi par jauno tramvaja līniju, kas varētu traumēt Lielo kapu teritoriju?

– Ar Rīgas domi mums ir tikai viena vienošanās par Lielajiem kapiem. Lielie kapi līdz šim ir bijuši luterāņu baznīcas īpašums, kuru mēs nespējam pienācīgi uzturēt. Vēl jo mazāka ir cerība, ka mēs varētu tur kaut ko atjaunot. Sabiedrība mēģina ieņemt drusku īpatnēju pozīciju, sak, mums dižgaru pieminekļi ir svarīgi, tādēļ baznīcai tie jāatjauno. Bet Baznīcai pieder tikai zeme, nevis kapličas un pieminekļi! Par tiem jārūpējas tuviniekiem, ģimenēm, bet, ja tādu nav, tad, kā jau tas notiek visos kapos, tie pamazām aizaug un sabrūk. Neviens kapsētas īpašnieks nekopj tuvinieku pamestus kapus.

Teritorijas apkopšanā mēs ik gadu esam ieguldījuši apmēram 15 tūkstošus eiro, taču ar to nepietiek. Ja Lielie kapi paliktu baznīcas īpašumā, tie turpinātu degradēties, un nekādi Lielo kapu draugi neko būtisku tur izdarīt nevar. Tāpēc mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam mēģinājuši kapus atdot tiem, kuri tos spētu uzturēt un atjaunot. Vienīgais kandidāts ir Rīgas pilsēta, un ar tās starpniecību plašāka sabiedrība varētu piedalīties sev svarīgo dižgaru pieminekļu atjaunošanā. Beidzot Rīgas dome tādu lēmumu ir pieņēmusi un atpirks no mums Lielos kapus. Par to lielā mērā jāpateicas arī aktīvistu spiedienam pēdējā laikā.

Ja kādam ir jautājums, kā var noteikt cenu kapiem, jāpaskaidro, ka tur ir diezgan plaša attīstāmā teritorija, kur apbedījumu nekad nav bijis. Tur var iekārtot, piemēram, kolumbāriju, kāda Rīgā trūkst, un tas būtu labs bizness. Vai arī ierādīt atdusas vietas īpaši cienījamiem sabiedrības locekļiem. Taču arī ar to baznīcai nav jānodarbojas.

Esmu gandarīts par šādu iznākumu, jo ticu, ka Rīgas dome uzturēs Lielos kapus daudz labāk nekā mēs un pamazām tos izveidos par ievērojamu kultūrvēsturisku vietu. Par iegūtajiem līdzekļiem mēs gatavojamies no Rīgas domes nopirkt zemes gabalu Imantā un uzcelt tur baznīcu. Tāda ir mūsu vienošanās. Manuprāt, tas ir ieguvums visiem.

Savukārt tramvaja līnija uz mums nekādi neattiecas, jo mēs nelemjam par tramvaju. Varu tikai ieteikt sabiedrībai modri sekot līdzi tam, kas Lielajos kapos notiek un vai Rīgas iedzīvotāju ievēlētā pašvaldība tos labi apkopj un aprūpē, vai saglabā visas vēsturiskās vērtības.

– Vai šis laiks, šis gadsimts diktē tendenci luterāņu, katoļu un ortodoksālajai baznīcai savstarpēji tuvināties? Vai tas ir normāli?

– Es domāju, ka tas ir normāli, jo saskaņā ar Svētajiem Rakstiem baznīca ir Kristus ķermenis, kas ir atstāts šeit, zemes virsū, lai turpinātu Kristus iesākto darbu. Kristus ķermenim ir jābūt veselam. Turēties kopā mūs mācīja arī padomju laiks – kopīgas vajāšanas, kopīgs liktenis. Mūs sagaida skarbi izaicinājumi arī nākotnē, tāpēc, lai mēs varētu būt stipri, gan baznīcai, gan tautai vajadzētu būt vienotai.

– Baznīcai un tautai, bet valstij?

– Valstij vajadzētu būt, kā Bībelē teikts, Dieva kalponei tautas labā. Tas ir ideāls.

Intervijas pamatā Veltas Puriņas saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu "Rīga TV 24"

Raksts no: http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/35527-janis-vanags-valstij-vajadzetu-but-dieva-kalponei-tautas-laba

Trīs padomi vecākiem

28. decembrī Baznīca piemin nevainīgos bērniņus, kas bija pirmie mocekļi, kuri atdeva savu dzīvību par Kristu. Šajā dienā Baznīcā tiek svētīti bērni.

Kāds gudrs pedagogs ir teicis: „Bērns ir kā tīra lapa, uz kuras katrs atstāj savu zīmi.” Kādas zīmes mēs ierakstīsim savu bērnu dvēselēs? Vai mēs apzināmies, ka esam atbildīgi par saviem vārdiem, darbiem un arī nolaidībām? Vecāku pienākums ir gādāt ne tikai par savu bērnu fiziskajām, bet arī garīgajām vajadzībām – par audzināšanu ticībā un mīlestībā, lūgšanā un tikumos. Ir trīs būtiskas lietas, par kurām vecāki nedrīkst aizmirst: lūgties kopā ar bērniem, svētīt viņus un teikt apliecinājuma vārdus. Tas bērniem dod spēku pārvarēt grūtības un ticēt savām spējām.

Pāri visam – lūdzieties kopā ar bērniem! Pedagogi saka: „Ja gribat bērnam kaut ko iemācīt, māciet līdz pieciem gadiem, jo pēc tam var būt par vēlu.” Kopš Kristības vecāku pienākums ir katru vakaru lūgties bērna klātbūtnē. Ieteicams balsī lūgt „Tēvs mūsu”, „Esi sveicināta, Marija” vai „Gods, lai ir...” lūgšanu. Šī lūgšana, pirmkārt, būs svētība jūsu bērnam, kas vēlāk palīdzēs pārvarēt bailes no tumsas un nakts, otrkārt – labs piemērs. Vecākiem jāatceras, ka bērni sekos viņu paraugam, nevis viņu padomiem. Ja vecāki lūdz Dievu, iet uz dievnamu, tad arī bērni, kad paaugsies, darīs to pašu. Savukārt, ja vecāki nelūdzas, arī bērni diez vai to darīs.

Un pēc iespējas biežāk svētījiet bērnus. Kad es jautāju vecākiem, vai viņi svētī savus bērnus, visbiežāk saņemu noliedzošu atbildi. Diemžēl vecāki tā vietā, lai svētītu savus bērnus, nereti izmanto citu praksi, kas ir saistīta ar māņticību vai dziedniecību. Bērnu, kurš pēc piedzimšanas raud, vecāki ved pie cilvēkiem, kuri veic dažādas prakses, lai bērnu pasargātu no ļauna skatiena, no lāstiem, izsaka pār viņiem maģiskus vārdus, kam nav nekādas saistības ar Dievu un lūgšanu, svētību un aizsardzību. Šādu apšaubāmu pasākumu vietā, kas ģimeni spēj iegrūst okultismā ar visām no tā izrietošajām garīgajām un fiziskajām sekām, vecākiem, būtu pašiem jāiemācās svētīt savus bērnus. Vecāku svētība sniedz mieru, drošību, prieku, atver bērnu uz Dievu un garīgām vērtībām.

Latīņu vārds „benedicere” sastāv no diviem vārdiem bene – labi un dicere – sacīt. Tātad svētīt nozīmē vēlēt labu, uzslavēt, pateikties, piesaukt Dieva un cilvēku labvēlību. Piešķirot svētību, mēs lūdzam Dieva palīdzību, gādību un aizsardzību. Svētībai ir gan reliģiska, gan arī psiholoģiska nozīme, jo caur to tiek izteikta mīlestība, rūpes, uzmanība un pieņemšana.

Svētījot bērnus, vecāki var izteikt šādus vai līdzīgus vārdus: „Lai Dievs tevi svētī un sargā!”, „Lai Dievs ir nomodā pār tevi!”, „Dievs tevi mīl un tevi svētī!” Dārgie vecāki, svētījiet savus bērnus, pirms viņi dodas uz bērnudārzu vai skolu, pirms viņi ķeras pie kāda grūta uzdevuma, kad slimo, pirms gulētiešanas, kad svin savu dzimšanas dienu, vārda dienu, pirms sakramentu saņemšanas (kristības, grēksūdzes, iestiprināšanas, laulības)!

Un nekad neaizmirstiet teikt apliecinājuma vārdus: „Es tevi mīlu!”, „Es uzticos tev!”, „Tev viss izdosies!” Tieši labie vārdi atgādina bērniem par to, ka viņi ir mīlēti, pieņemti un ka viņu vistuvākie tos atbalsta. Eiropas Savienībā veiktie pētījumi parāda, ka lielākā daļa aptaujāto piekrīt tam, ka vecākiem būtu jāslavē savi bērni, tomēr katrs astotais no tiem uzskata, ka vajag būt piesardzīgiem, sakot bērniem, ka viņus mīl. Mēs nereti baidāmies, ka uzslavējot bērnus, viņus izlutināsim un izaudzināsim par pašpārliecinātiem egoistiem. Vecākiem bieži šķiet, ka kritizējot bērnu, izdosies pievērst viņa uzmanību kādai problēmai un norādīt pareizo ceļu. Taču tas darbojas pilnīgi pretēji. Bērns, kurš tiek pastāvīgi pakļauts kritikai, ieraujas sevī, baidās kļūdīties, jo tad citi viņu rās, izsmies un atgrūdīs. Savukārt labie vārdi stiprina bērnu un panāk uzticēšanos sev, pārliecību par savām spējām un to, ka vecāki viņu pieņem un viņš vienmēr var uz tiem paļauties. Šie vienkāršie labie vārdi jauniešos iedveš dzīvesprieku un spēju celties pēc kritiena, drosmi sākt visu no jauna. Bērns, kas bieži dzird pozitīvu vērtējumu, izaug par stipru cilvēku, kuram ir pareiza savas vērtības apziņa. Šie labie vārdi paliek viņā visas dzīves garumā un palīdz kļūt godīgam un atbildīgam darbā, attiecībās ar cilvēkiem un ģimenes dzīvē.

Lūgsim, lai Jēzus vienmēr ir klātesošs mūsu ģimenēs, lai sargā tās no ikviena ļaunuma un dara, ka tās dzīvotu vienprātībā un mīlestībā!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Raksts no: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/gimene/tris-padomi-vecakiem.html

Nedzīvot dažādu ideoloģiju varā.

Baznīcai juku laikos cilvēkiem jāpalīdz ne tikai attīstīt garīgās vērtības - tai jāstāv patiesības sardzē informatīvā kara apstākļos, kā arī jāpiedalās politisko norišu izvērtējumā, uz tām raugoties no ticības un morāles viedokļa, intervijā aģentūrai LETA pauda Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Arhibīskaps uzskata, ka patlaban sabiedrība dzīvo dažādu uzspiestu ideoloģiju varā, turklāt daļa cilvēku ir pievērsusies pārprastām absolūtām brīvībām, kas nojauc sabiedrību saliedējošo vērtību pamatu. Kopš stāšanās amatā, kad Stankevičs kā prioritāti izvirzīja Latvijas garīgo atdzimšanu, pozitīvi un cerību pilni vēstneši tam esot vērojami, tomēr viņa ieskatā vēl ir jāpārvar daudzi šķēršļi, kas kavē Latvijas dvēseles atmošanos.

Ņemot vērā diezgan sarežģītos apstākļus kā Latvijā, tā arī pasaulē kopumā, kā jūs vērtējat to, kā dzīvo sabiedrība? Vai neattālināmies no morālajām, ētiskajām vērtībām, vai, tieši pretēji, tām tuvojamies?

Mūsu sabiedrība un cilvēce kopumā ir ļoti lēnas nobriešanas procesā, bet patlaban stāvoklis ir diezgan nelabvēlīgs garīgajām vērtībām, jo valda ļoti atklāta patēriņa pieeja dzīvei. Lielākā problēma ir, ka pēdējos gadsimtos rietumu sabiedrība ir ārkārtīgi sakoncentrējusies uz dzīves materiālo dimensiju - zinātni, tehniku, ar kuras palīdzību var pakļaut pasauli, dominēt pār apkārtējo dabu. Taču tagad redzams, ka ar to var dominēt arī pār sabiedrību - mediju tehnoloģijas rada lielas iespējas manipulēt ar sabiedrisko domu, par ko liecina pēdējā gada procesi. Kad cilvēks netiek uztverts kā daudzdimensionāla būtne, tad ļoti viegli sakoncentrēties tikai uz viņa esamības ārējo, miesisko dimensiju, primitīvākajām vajadzībām, atstājot novārtā dvēselisko dimensiju. Mēs redzam, kādas tam ir sekas. Redzam, ka mērķis it kā ir labklājība, kas pēc savas būtības nav nekas slikts, taču ārējā labklājība tiek atrauta no citām dimensijām, kļūstot par galveno prioritāti. Tagad daudz raksta par to, ka lielām starptautiskām kompānijām ir lielāka ietekme nekā valstu valdībām, šīs kompānijas sāk īstenot savu politiku, kas bieži vien ir slēpta, un sāk instrumentalizēt citas, sevišķi mazattīstītās valstis, lai vienkārši gūtu lielākus ienākumus. Tas notiek arī mūsu sabiedrībā - bija oligarhu lietas, slēptās interešu grupas, lobiji, kas mēģina bīdīt cauri savus likumus, iegūt Eiropas projektus, tiekot pie lielajām naudām un iestrādājot savus procentus. Tas parāda, ka prioritātes ir nojauktas. Baznīca runā par to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, kas nozīmē, ka materiālā dimensija nav vienīgā, lai arī pamatvajadzības, protams, ir jānodrošina. Tas ir valsts pienākums - nodrošināt cilvēka dzīves cienīgu minimumu katram, gādājot par to, ka labumi tiek pārdalīti.
Ko valsts var darīt, lai stiprinātu jūsu pieminēto dvēselisko dimensiju cilvēkā?
Valstij ir jāmēģina viss līdzsvarot, un viens no baznīcas sociālās mācības principiem ir kopējais labums. Ir jāskatās ne tikai uz to, kā pašam nopelnīt, bet arī to, kā dzīvot pārējiem. Redzu, ka pie mums cilvēki, kas kaut ko sasnieguši un ir pārtikuši, sāk domāt ilgtermiņā, saprotot, ka viņi grib dzīvot sakārtotā sabiedrībā. Pretējā gadījumā sabiedrība sāk drupt. Līdz ar to ir svarīgs kopējā labuma princips. Tad, kad dominē patēriņa sabiedrības attieksme, šis princips nedarbojas un sabiedrība drūp. Mēs redzam, ka arī Eiropas Savienībā partikulārās intereses sit arvien augstāku vilni. Domāju, ka ir pārāk vienkārši visu novelt uz populismu, kā to daudzi pašlaik dara. Viņi saka, ka cilvēki ir naivi un tie sliktie populisti vienkārši apmuļķo un aizrauj viņus sev līdzi. Protams, populisma vilnis ir redzams, bet tā nav izsmeļoša atbilde, jo ir jājautā par iemesliem, kāpēc šāda veida politiķi gūst lielākos panākumus daudzās valstīs. Cilvēki ir neapmierināti, pārsātinājušies ar ideoloģiju, ar ko tikuši baroti vismaz pēdējos gadu desmitos - ultra liberālismu, absolūto brīvību, kas nojauc vienojošu pamatu. Šī ideoloģija tika un tiek uzspiesta diezgan agresīvā veidā. Arī jautājumā par dažādām minoritātēm, sieviešu tiesībām tiek nojaukts līdzsvars un tie, kas ir vairākumā, jūtas kā minoritāte un nevar īstenot savas tiesības. Protams, sievietēm ir jābūt vienādām tiesībām ar vīriešiem, bet šie jēdzieni jāpiepilda ar atbilstošu saturu. Padomju laikos vienā sabiedrības daļā sievietes ideāls bija traktoriste, kura ir līdzvērtīga vīrietim un strādā vīriešu darbus. Jāuzsver, ka sievietei ir līdzvērtīga cilvēciskā cieņa, bet tas nenozīmē, ka jānonivelē visas atšķirības. Viņi paliek atšķirīgas būtnes ar savu misiju, aicinājumu, un viņi nevis jāpretstata viens otram, bet jāveido konstruktīva sadarbība. Radikālais feminisms to aizmirst un nonivelē atšķirības.
Runājot par ideoloģisko spiedienu, redzam, ka sabiedrībā sāk rūgt neapmierinātība un nevēlēšanās piekāpties spiedienam. Klajais materiālisms noved pie depresijas un psiholoģisku slimību saasinājuma, tas nepabaro cilvēka dvēseli. Ilgākā laika perspektīvā tas kļūst postošs. Mūsu valsts prioritātēs ir jānolīdzsvaro attiecības starp humanitāro jeb garīgo dimensiju un materiālo dimensiju. Ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamo ekonomisko izaugsmi, kas, protams, ir vajadzīga, bet mums vajag arī ilgtermiņa perspektīvu - kā rūpēties par Latvijas dvēseli. Tas jātulko saprotamā valodā un konkrētos ciparos, plānā - kā attīstīsim vērtību dimensiju mūsu sabiedrībā. Ilgtermiņā tas dos simtkārtīgu atdevi. Ja cilvēka prioritāte ir pēc iespējas vairāk nopelnīt un pēc iespējas labāk dzīvot pašam, tad viņš var iet pāri līķiem - deviņdesmitajos tam bija burtiska nozīme, vide bija ļoti raiba, bija reketu kari. Tagad tas ir mainījies un notiek daudz smalkākā veidā - caur shēmām, ietekmju grupu virzītām lietām. Tas notiek, jo ir problēmas ar sirdsapziņu un vērtībām, kā arī ir pieaudzis egoisms. Publiski tas netiek teikts, bet sistēmas apakšā ir haizivis, kuras apēd mazākos. Bet, ja mēs vērtību dimensiju iestrādājam jau izglītības sistēmā, mediju politikā, kultūrā, tad sabiedrības apziņa mainās. Jo sabiedrību var ietekmēt. Es nepiekrītu tam, ka likumi ir neitrāli, ka ar to palīdzību nevar regulēt sabiedrību - esmu pārliecināts, ka likumiem ir milzīga audzinoša nozīme. Likumi var pavērt elles vārtus un ļaut pašu ļaunāko manifestēt uz āru, bet ar likuma palīdzību ļaunumu var arī ierobežot. Redzu ļoti pozitīvu ietekmi tam, ka Satversmē ierakstītas kristīgās vērtības. Pagāja daži gadi, un es redzu attieksmes maiņu pret kristīgajām vērtībām.
Ko nozīmē šī attieksmes maiņa? Kā tā izpaužas?
Piemēram, medijos, konkrētu ministriju pārstāvju izteikumos kā aksioma tiek pieņemts, ka vērtības ir mūsu valsts pamatos, ka tās ir klātesošas, ka tās ir jāatzīst un jāatbalsta. Tas nozīmē stiprināt vērtību pamatus, jo kristīgās vērtības tāpat kā sekulārās vērtības ir eiropeiskā dimensija, ar ko mēs esam savienoti ar rietumiem, bet latviskā dzīvesziņa ir specifiskā Latvijas dimensija, kas izšķir mūsu oriģinalitāti. Saliekot šīs dimensijas, veidojas sabiedrības vērtību pamats, un tikai tad, ja tas ir kopīgs, tad tas ir cements, kas savieno sabiedrības, valsts ēku. Ja saistvielas nav, tad ir klajš egoisms, lobiju diktatūra. Mēs tad pārvēršamies par totalitāru valsti. Vienojošo vērtību, kas visiem ir saistošas - caur likumu, audzināšanu, sabiedrības pozitīvo spiedienu - pamats ir ļoti svarīgs, tāpēc svarīgi, ka mūsu Satversmē tas tiek ierakstīts, pretējā gadījumā viss kļūst subjektīvs un valstij nav instrumentu, kā šīs vērtības ieaudzināt.
Ja runā par vērtībām, kas ierakstītas normatīvajos aktos, jāatceras par tā dēvētajām tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, kuru pieņemšanu pavadīja ļoti asas diskusijas. Kā vērtējat to, ka minētās vadlīnijas izraisīja tik lielu viedokļu vētru?
Tik asas diskusijas liecina, ka sabiedrībā valda ļoti liels subjektīvisms. Ja Parlaments nobalso par grozījumiem, tad tas nozīmē, ka vairums likumdevēju apzinās, ka ir svarīgi jau no skolas sola nodrošināt to, ka likumi ierobežo ļauno, ka ierobežo ideoloģisko spiedienu uz sabiedrību. Ideoloģisko spiedienu, piemēram, par to, ka cilvēks kopš dzimšanas nav vīrietis vai sieviete, bet zināmā vecumā var izvēlēties, kas viņš vēlas būt. Šāda pieeja ir ļoti destruktīva - jo cilvēks taču ieņemšanas brīdī saņem savu identitāti. Protams, nerunāju, piemēram, par hermafrodītiem, bet tad, kad cilvēks piedzimst normālā sievietes vai vīrieša miesā, tad nav variantu. Bērniem teikt, ka, nē, nē, tas vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tas, kā tu jūties, tu vari mainīt dzimumu, stāstot arī to, ka viendzimuma attiecības ir viens no normālajiem attiecību veidiem, - tam ir destruktīva ietekme uz viņiem. Bērni uzticas un nopietni uztver to, ko viņiem stāsta, viņi ir ļoti ievainojami. Līdz ar to ir pieņemts valsts līmeņa lēmums, ka tā nedrīkst darīt. Protams, ir tie, kuri domā citādāk, tie, kuri aizstāv to, ka cilvēks ir būtne, kas nav nodefinēta līdz ar ieņemšanas brīdi. Tā ir milzīga cīņa par cilvēka identitāti, cieņu, jo ar šāda veida manipulācijām cilvēka cieņa tiek sabradāta, bet identitātes robežas - nojauktas. Tas ir ārkārtīgi bīstami, tāpēc konfesiju vadītāji izteicās par labu tam, lai šādas izmaiņas tiktu likumdošanā ieviestas. Ļoti žēl, ka bija tik asas diskusijas. Biju pārsteigts par milzīgo pret likumdevējiem vērsto žults un kritikas vilni. Tas liecina, ka daļā sabiedrības trūkst izpratnes par pamatlietām un to, ka, ja iesim tajā virzienā, tad stāvēsim bezdibeņa malā, gatavojoties tajā iekrist. Mums vajag meklēt veidus, kā sabiedrību vienot, kā nostiprināt minēto saistvielu. Ir plaisa starp nabagajiem un bagātajiem, latviešiem un krieviem, ir visādas robežšķirtnes. Mums jāmeklē tas, kas mūs vieno, kā kopīgi nostāties uz vienota pamata.
Kāda tad ir baznīcas loma sabiedrības saliedēšanā? Kā baznīca var ietekmēt tos cilvēkus, kas vēl nav nonākuši līdz baznīcai?
Mūsu darbības lauks ir baznīcas locekļi. Katolisko baznīcu apmeklē visu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Mēs pulcinām visus, skaidrojot baznīcas mācību un nešķirojot. Ja runā par to, kā baznīcas darbs norit uz āru, tad mums ir ļoti laba sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām - mēs runājam vienā balsī uz āru saistībā ar vērtībām, kam sabiedrībā būtu jābūt prioritārām. Ir ekumēniskā dimensija, kā arī mēģinām būt dialogā ar to sabiedrības daļu, kas nenāk uz baznīcu. Es, piemēram, labprāt piedalos gan Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā, gan dažādās nereliģiskās konferencēs - jābūt dialogā ar sabiedrību, nepieciešams uzklausīt un izteikt savu nostāju. Lai gan apzinos, ka plaisa mūsu sabiedrībā ir liela, tomēr biju patīkami pārsteigts, ka baznīcas vārdos cilvēki ieklausās. Kad tu runā, tevi dzird. Esmu bieži sastapies ar cilvēkiem laicīgos pasākumos, kas pauž atbalstošus un piekrītošus vārdus manis teiktajam. Tas liecina par to, ka ir kontakts, ka Latvijas sabiedrība nav kurla. Mūsu cilvēki domā un seko līdzi procesiem - tā ir cerības zīme.
Jūsu pieminētā sabiedrības liberālā daļa baznīcas vēstījumus nereti dēvē par tumsonību. Kā baznīca var izbēgt no tādas attieksmes? Vai tas vispār ir iespējams?
Mēs netaisāmies bēgt - mūsu uzdevums ir runāt pēc iespējas saprotamā valodā, arī ar tiem, kas apgalvo par tumsonību. Viņi seko stereotipiem - jau sākot ar Apgaismības laikmetu, notika ļoti asa vēršanās pret baznīcu, cenšoties to izskaust. Līdz šodienai joprojām ir saglabājusies vēlme stumt baznīcu laukā no sabiedriskās dzīves, no publiskā sektora, un šo līniju diemžēl turpināja arī PSRS laikā, atražojot stereotipus par to, ka baznīca ir tumsonības perēklis. Tagad, kad komunisma laiks beidzies, cilvēku apziņā smadzeņu skalošanas rezultāts palika, jo ne jau visi tūlīt atrada informāciju, kas saturēja objektīvu patiesību. Līdz ar to uz šiem stereotipiem sāka klāties virsū ideoloģija, kas nāca no rietumiem, kas arī saka, ka baznīca ierobežo cilvēku, viņa brīvību, vajadzības, ka viduslaikos bija tikai inkvizīcija un slepkavības. Vienkārši tiek izcelts un pastiprināts viss negatīvais, vairākkārtīgi sabiezinot krāsas. Priekšstatu par baznīcu veido stereotipi, neobjektīva informācija, tāpēc varu tikai ieteikt iepazīties ar to, kas ir baznīca, un to, kā ir bijis patiesībā. Piemēram, slavenie viduslaiki, ko dēvē par tumšo laikmetu, bija universitāšu uzplaukuma laikmets, tās radās caur katedrāļu skolām, un visbiežāk izcilākie zinātnieki bija baznīcas pārstāvji. Baznīca bija telpa, kurā attīstījās zinātne, izglītība, karitatīvā reliģijas dimensija.
Uzsvērāt objektīvas informācijas nozīmību. Tā kā patlaban atrodamies zināmos informatīvā kara apstākļos, vai baznīcai ir sava misija šajā laikā un vai tai ir jāpiedalās "patiesības" izgaismošanā?
Protams! Tā ir baznīcas misija - sludināt labo vēsti par to, ka Dievs mīl cilvēku un ka Dieva dēls ir atdevis savu dzīvību, lai atbrīvotu cilvēku no ļaunuma varas, no stereotipiem, ierobežojumiem, nespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Baznīcas uzdevums ir sludināt Dieva valstību, kas nozīmē sludināt objektīvo patiesību, ko cilvēcei atklājis Dievs. Tad, kad mēs bez ideoloģiskiem piemaisījumiem nodarbojamies ar zinātni, tad nonākam pie līdzīgiem secinājumiem, kādus jau no paša sākuma pasaka teoloģija. Baznīcai ir jāskaidro patiesība. Laba ziņa ir tā, ka Pāvests Francisks atzīts par piekto ietekmīgāko cilvēku pasaulē - viņš jau to vien dara kā sludina patiesību. Viņš nav militāras lielvaras pārstāvis - vienīgais viņa ierocis ir viņa sludinātais vārds un patiesība.
Kā baznīcas dzīvi ietekmē pasaulē notiekošā migrantu krīze un to pavadošā kritika un, iespējams, bailes pret citām, Latvijā mazāk pazīstamām, izplatītām reliģijām?
Tas ir izaicinājums. Latvijā pagaidām šī problēma nav samilzusi. Mēs zinām, kas notiek citās valstīs, bet Latvija līdz šim nav piedzīvojusi musulmaņu bēgļu plūdus, līdz ar to atrodas tādā kā eksperimentēšanas stadijā. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru mums jātiek kaut kādā veidā galā. Šajā ziņā baznīcai ir sava mācība un principi, ko esam aicināti ievērot. Piemēram, viens no Vatikāna otrā koncila dokumentiem ir dekrēts par katoliskās baznīcas attieksmi pret nekristīgām reliģijām. Mēs esam par to, lai ar cieņu izturētos pret katru no lielajām pasaules reliģijām, un islāms ir viena no tām. Saistībā ar bēgļiem zinām, ka Pāvests Francisks viennozīmīgi ir par to, ka bēgļi jāuzņem. Es tikai vēlos piebilst, ka, protams, mums ir rūpīgi jāšķiro bēgļi - teroristus mums nevajag. Nevajag arī tos, kas vienkārši grib dzīvot uz pabalstiem un parazitēt uz rietumu sabiedrības rēķina. Bet bēgļi, kas reāli bēg no kara, glābdami savu dzīvību un cilvēcisko cieņu, un ja tas attiecas uz kristiešiem, kuri bēg, lai saglabātu savu ticību (jo teroristi viņus spiež mainīt ticību), mūsu iespēju robežās viņi ir jāpieņem.
2010.gadā, jums kļūstot par arhibīskapu, teicāt, ka viena no jūsu prioritātēm ir Latvijas garīgā atdzimšana. Vai šo gadu laikā redzat, ka izdevies kaut ko darīt šī mērķa sasniegšanai?
Notiek spēkošanās par to, kas beigās uzvarēs. Es redzu diezgan daudz cerības zīmju - redzu, ka vēstījums ir atbalsojies dažādos sabiedrības slāņos, ka cilvēki ieklausās šajā vēstī, domā par to. Redzu dažus pozitīvus augļus - piemēram, fakts, ka mani ievēlēja par gada Eiropas cilvēku diezgan drīz pēc tam, kad nācu klajā ar šo vēstījumu. Arī tiku uzaicināts Latvijas Zinātņu akadēmijā par Goda locekli, tāpat arī tiku uzaicināts Latvijas Universitātes Padomnieku konventā. Es redzu, ka ir interese par šo vēsti, ir arī izmaiņas likumdošanā - kristīgās vērtības Satversmē, amorālās propagandas skolā aizliegums. Tās ir pozitīvas pārmaiņas, kas ir ļoti lēnas, bet es redzu sabiedrības atvērtību. Sešu gadu laikā sapratu, ka garīgā atdzimšana ir visas sabiedrības uzdevums un to nevar sasniegt īsā laikā - tas ir visas dzīves uzdevums. Pozitīva procesa dinamiku es redzu.
Norādījāt, ka esam pārsātināti ar brīvībām...
Pārprastām brīvībām - brīvība bez atbildības, brīvība, kurai paši nosakām robežas un kas nerespektē cilvēka dabu un sabiedrības kopējo labumu. Cilvēkiem sāk nepatikt tāda veida brīvība - viņi sāk redzēt tās destruktīvās sekas. Viena rietumu sabiedrības daļa mēģina īstenot šo pārprasto brīvību bez robežām, kas pārvēršas par patvaļu un egoismu. Diemžēl tā ir ievērojama cilvēku daļa, ietekmīga sabiedrības daļa, jo viņiem ir nauda un ietekme.
Jūs norādījāt, ka liberālā ideoloģija nav apmierinoša, arī , piemēram, autoritārisms pēc jūsu domām nav labs. Kādā iekārtā tad īsti būtu jādzīvo, lai salāgotu laicīgās un baznīcas intereses?
Baznīca piedāvā tā dēvēto Baznīcas sociālo mācību, kas nav tīri reliģiska mācība, bet kas ir dažādu zinātņu sintēze, respektējot Evaņģēlija principus un Dieva autoritāti - tajā ir sociāls vēstījums par to, kā sabiedrībā iekārtot struktūras, uz kādiem principiem tai būtu jābalstās, lai sabiedrība varētu funkcionēt un uzplaukt. Baznīcas sociālā mācība neuzspiež kaut kādu sabiedrības modeli, tā nav ne kapitālistiska, ne sociālistiska, bet tā nav arī kāda alternatīva šīm - tie principi ir pielietojami jebkurai no esošajām sabiedrībām. Mēs zinām, ka sociālisms sevi bija izsmēlis piedzīvoja krahu un nav dzīvotspējīga sistēma ilgtermiņā, pirmkārt, ateisma dēļ, un, otrkārt, absolutizētas materiālās dimensijas dēļ. Izrādījās, ka arī kapitālisms ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs - tas ignorē būtiskas cilvēku sabiedrības vajadzības, kļūstot pārāk egoistisks. Rietumu sabiedrībai ir jāmeklē alternatīva šīm divām sistēmām. Baznīcas sociālās mācības ieviešana dzīvē mīkstina pretrunas arī, piemēram, kapitālismā un dod saistvielu sabiedrībā, ieviešot kopējā labuma principu un atgādinot par cilvēka cieņas prioritāti - cilvēku nevar izmantot kā instrumentu citu mērķu sasniegšanai. Valstij būtu jāpalīdz katram pilsonim sasniegt savu pilnību - attīstīties kā personībai. Katrai struktūrai, kompānijai būtu primāri jāfokusējas nevis uz pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu, bet jāīsteno misija kopējā sabiedrības dzīvē. Ir jāsāk no cita gala! Kad ir tikai peļņa, ietekme un vara, tad tas ir elks, Zelta teļš, kas ir Vecajā derībā - tam ir ļoti liels jēdzieniskais un saturiskais piepildījums, tā ir metafora. Zelta teļš ir tas, ap ko grozās domas un dzīve. Ja Dievs un tuvākais ir dzīves centrā, tad tas vairs nav Zelta teļš. Savukārt, ja dzīves centrā ir kaut kas cits, tad agrāk vai vēlāk tas sāk cilvēku grauzt, stiprinot ego, ignorējot tuvākos. Tad arī rodas sekas - vīrus un sievas sāk mainīt vienu pēc otra vai beigās vispār neprecas un ir tikai partnerattiecības, bet prasa, lai partneriem dotu tādas pašas tiesības kā reāliem laulātajiem. Tā ir tā saistvielas drupināšana - par vislētāko cenu dabūt maksimumu.
Ar nākamo gadu sāksies vēlēšanu cikls. Nereti dzirdami pārmetumi baznīcām par to, ka tās savām draudzēm pamāca par pareizajām izvēlēm balsojot. Vai, jūsuprāt, tas ir pieņemami?
Katoliskajā baznīcā ir ļoti skaidri noformulēti principi, kas paredz, ka ne bīskapi, ne priesteri nevar kandidēt politiskajās partijās un tikt ievēlēti - tas ir aizliegts, bet tas nenozīmē, ka visiem baznīcas locekļiem tas ir aizliegts. Viņi ir sabiedrības locekļi, valsts pilsoņi, kuriem ir pienākums piedalīties vēlēšanās un arī tiesības kandidēt. Bet tas nenozīmē, ka baznīca veidotu savu partiju. Baznīca neaģitē ne par vienu partiju - tas ir mūsu princips. Mēs neidentificējamies ne ar vienu no partijām, bet vienlaikus analizējam politiku no ticības un morāles viedokļa. Mēs izvērtējam un skatāmies, kas tur sakrīt ar Baznīcas sociālās mācības principiem un morālo mācību. Ja kāda partija mēģina uzspiest amorālu likumu, tad mēs tā arī sakām, aicinot neatbalstīt šos politiķus. Tā man ir gadījies - kad kāds politiķis nodeklarē kādus savus plānus, kas ir klajā pretrunā ar Dieva baušļiem, tad es aicinu nebalsot par šo politiķi. Bet tie ir reti gadījumi, kad tiek nosaukti konkrēti vārdi. Pamatā mēs vērtējam viņu platformu. Mēs neejam politikā, mēs to vērtējam no cita leņķa.
Budžeta dalīšanas procesā finansējums iedalīts arī sagatavošanās darbiem pāvesta Franciska vizītei Latvijā 2018.gadā. Ko Latvijai nozīmēs pāvesta ierašanās?
Pāvesta vizīte vēl tikai tiek plānota, pāvests lēmumu vēl nav pieņēmis. Viņa vizīte Latvijā būtu ļoti svarīga - līdzīgi kā 1993.gadā, kad pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte visās trīs Baltijas valstīs izraisīja milzīgu pacēlumu, deva lielu impulsu, nostiprināja nācijas pašapziņu, savas vērtības apziņu. Vēl tagad satieku sabiedrības elites pārstāvjus, kuros vēl šodien tas impulss ir dzīvs - esmu pārsteigts par to, ka tas impulss tik ilgus gadus ir saglabājies. Viņiem it kā aizkars nokrita no acīm, jo līdz tam dzīvoja stereotipu varā. Saskaroties ar baznīcas augstāko pārstāvi, viņi saprata, ka var iedvesmoties citai dzīvei. Vizīte būtu ārkārtīgi svarīga, jo tā palīdzētu atjaunot saistvielu starp cilvēkiem, nostiprināt vērtību pamatu.
Apzinoties, ka daļa sabiedrības kļūst arvien liberālāk noskaņota, vai baznīcai, jūsuprāt, nebūtu jānāk pretim šiem cilvēkiem?
Baznīcai jārunā sabiedrībai saprotamā valodā - tā notiek tuvināšanās. Baznīca cenšas savu valodu pielāgot sabiedrības uztveres līmenim - te palīdz gan katehisms, gan arī Vatikāna otrā koncila materiāli, kas vērsti uz to, lai mēs atvērtos uz pasauli. Bet tas nenozīmē, ka tas notiek uz identitātes rēķina. Ir jāsaprot, ka vēstījuma pamatsatura, mantojuma vai dievišķās atklāsmes, ko mēs saņēmām, kodols nav maināms, mēs neesam saimnieki šai patiesībai. Patiesība ir tāda, kāda tā ir, ne pāvesta, ne koncila pilnvaras nesniedzas tik tālu, lai tās mainītu - nevienam nav tiesību atcelt, piemēram, bausli "Tev nebūs nokaut". Mums nav tādu tiesību. Mūsu pienākums ir izskaidrot šo patiesību un ielikt to mūsu dzīves reālijās, to pielietot pareizā veidā. Bieži vien ir interpretācijas jautājumi. Tā ir baznīcas pielāgošanās laikam, tas notiek, mainot izteiksmes formu, nevis saturu un būtību. Gadsimtu gaitā ticības patiesības tiek arvien labāk saprastas un precizētas. Gaidīt, ka baznīca pieņems pasaules noteikumus un teiks: "Dari, ko gribi, maini partnerus, stājies viendzimuma attiecībās" - tas nenotiks. Dievišķajā atklāsmē ir skaidri noformulēts, kas ir kas, un baznīca turpinās sludināt patiesību par Dieva mīlestību un par to, kas traucē to piedzīvot, kas ir grēks. Un grēku baznīca vienmēr sauks par grēku. Tas netiks pārdefinēts.
Šonedēļ katoļi svinēs Ziemassvētkus. Latvijā šiem svētkiem ir valstiski noteiktas brīvdienas. Vai brīvdienas, jūsuprāt, pienāktos arī pareizticīgo Ziemassvētkos?
Es uzskatu, ka arī pareizticīgajiem būtu jāiedod brīvdiena, lai viņi varētu svinēt. Tas būtu labs solis integrācijas virzienā, respektējot katra individualitāti, tostarp konfesionālo. Tas būtu skaists žests.
Bet cilvēkiem Latvijā - kāds ir Ziemassvētku gaidīšanas, Adventes laiks? Vai, nākot uz baznīcu, jūs jūtat pārmaiņas cilvēkos?
Ir pārmaiņas. Tagad ir gaidīšanas laiks, labdarības koncerti - cilvēki sāk noskaņoties uz citu vilni. Viņi ir atvērtāki gara dimensijai, un Ziemassvētkos īpaši, lai kā arī nebūtu, cilvēki kļūst labāki. Patiešām. Ir divi aspekti - tā ir mūsu kultūra, kurā Ziemassvētki ir klātesoši, un tas nāk arī pie neticīgajiem caur kultūru. Otrs aspekts tiek saukts par Dieva žēlastību, jo tīri racionāli un cilvēcīgi to nevar izskaidrot, bet to var nosaukt par eņģeļa spārna pieskārienu - Ziemassvētkos tev tā kā nolido garām eņģelis un pieskaras, un kaut kas notiek sirdī, ka gribas būt labākam.


Raksts no :http://www.leta.lv/plus/133A2C5C-2F17-23B9-DEAD-5CC322EA81A2/

Svētais Nikolajs

6. decembris ir svētā Nikolaja diena. Daudzās Eiropas tautu tradīcijās, īpaši Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, kā arī citās Centrāleiropas valstīs, svētais Nikolajs ir bērnu aizbildnis un pazīstams kā slepens dāvanu nesējs nabadzīgiem bērniem. Leģendas, kas apvij viņa būtību, mums arvien stāsta par neaprakstāmo labsirdību, kas plūdusi no šī cilvēka.

Mūsdienās svētā Nikolaja un Ziemassvētku vecīša, kas tiek saukts arī par Santa Klausu, tēls ir saplūdis vai arī Nikolaja vietā tiek piesaukts tikai Ziemassvētku vecītis, kurš bērnus apciemo un apdāvina Ziemassvētku laikā, nevis 6. decembrī, svētā Nikolaja dienā. Lai veicinātu izpratni par svēto Nikolaju, Vācijas katoļu organizācija “Bonifatiuswerk” 2002. gadā uzsāka akciju “No Ziemassvētku vecīša brīva zona”. Akcijas ietvaros tiek uzsvērts, ka svētais Nikolajs bija reāli dzīvojusi personība, kas palīdzējusi nabagiem, īpaši nabadzīgiem bērniem. Savukārt Ziemassvētku vecītis ir 20. gs. pirmajā pusē radīts tēls, kas saistīts ar patērētājsabiedrības ideāliem. Svētais Nikolajs ir tas, kurš iedvesmo arī šodien darīt labus darbus.  Ņemot vērā, ka viņš ir bērnu aizbildnis, akcijas ietvaros tiek piedāvātas dažādas preces ar svētā Nikolaja simboliku, bet iegūtie līdzekļi tiek ziedoti iestādēm, kurās aug bez vecākiem palikuši bērni.

Daudziem brīnumiem, Dieva žēlastībām un leģendām apvītais svētā Nikolaja mūžs ir aizsācies 3. gs. Pataras pilsētā, Mazāzijā, mūsdienu Turcijas teritorijā. Nikolaja vecāki bijuši ļoti ievērojami un bagāti, bet vienlaikus arī dievbijīgi cilvēki, kas pēc ilgām lūgšanām, žēlsirdības darbiem un gavēņiem ir sagaidījuši pēcnācēju – svēto Nikolaju. Jau agrā bērnībā ar šo puisēnu notika neparastas lietas - trešdienās un piektdienās viņš pieņēma barību tikai vienu reizi – vakarā, un savā lūgšanā mēdza pateikties Dievam par savu radīšanu. Šos paradumus viņš saglabāja visu mūžu.

Drīz vien nomira Nikolaja vecāki un zēns auga tēvoča, Miras bīskapa uzraudzībā. Nikolajs izcēlās gan ar zināšanām, gan pazemību, lūgšanas garu un cilvēkmīlestības darbiem. Savai dzīvei Nikolajs izvēlējās priesterības ceļu. Visu bagātību, ko bija mantojis no vecākiem, viņš izdalīja nabagiem, darīdams tā, ka nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri kautrējušies palīdzību lūgt, savas dāvanas piesūtījis slepeni un nepazīts rūpējies par viņu materiālo nodrošinātību.
Reiz dziļā ticības garā un cieņā pret Pestītāja ciešanām Nikolajs devās svētceļojumā uz Jeruzalemi. Ceļā kuģi pārsteidza briesmīga vētra un līdzbraucēji vērsās pie Nikolaja, kas mierīgi lūkojies tumšajās debesīs, lai viņš lūgtu Dievu. Pēc īsa aizlūguma vētratiešām mitējusies, tā ka pieredzējušie jūrnieki šo gadījumu varējuši uzskatīt tikai par brīnumu.

Pēc svētceļojuma Nikolajs, ilgodamies kalpot Dievam vientulībā, gribējis apmesties kādā attālā klosterī, bet notika citādi. Nomira Miras bīskaps. Garīdzniecība kopā ar tautu lūgusi Dievu, lai izvēlētu cienīgu bīskapijas vadītāju. Pēc ilgām, nesekmīgām apspriedēm tika pieņemts lēmums, ka par bīskapu ieceļams tas priesteris, izņemot pašus lēmējus, kas nākamās dienās rītā pirmais ieies katedrālē.

Tad arī gadījies, ka Nikolajs, naktī atgriezies no sava svētceļojuma uz Jeruzalemi, agrā rītā kā parasti gājis uz katedrāli, un visi šinī sakritībā saskatījuši Dieva gribu, lai gan pats Nikolajs pazemībā sākotnēji tam ļoti pretojies.

Būdams bīskaps, Nikolajs vēl vairāk veltījies lūgšanām, gavēšanai, gandarīšanas un žēlsirdības darbiem. Svētajam bīskapam nav pieticis ienākumu, lai varētu palīdzēt visiem nabagiem, tāpēc viņš bieži vien pats tiem vāca dāvanas, bet savai iztikai nepieciešamo aizņēmies no citiem.

Savā dvēseļu vadīšanas darbā Nikolajs izcēlās ar brīnišķīgām runas dāvanām, labprāt uzklausīja gudru cilvēku padomus, bieži noturēja sinodes un arvien interesējās par savas bīskapijas dzīvi. Ap viņa vārdu vijas neskaitāmas leģendas un viņa svētīgajai darbībai ir gājuši līdzi daudzi brīnumi – ne velti pareizticīgo tradīcijā pazīstams kā svētais Nikolajs Brīnumdarītājs.

Kādu reizi mantkārīgais zemes soģis Eustahijs netaisnīgi uz nāvi notiesājis vairākus bagātus tirgoņus, lai pats varētu piesavināties viņu mantu. Nelaimīgie jau stāvējuši soda vietā, kad parādījies svētais bīskaps, izrāvis bendem no rokām ieroci, asi nosodījis Eustahiju un atbrīvojis nevainīgos cilvēkus. Savukārt savā ceļojumā uz Nīkajas ekumenisko koncilu Nikolajs atgrieza dzīvību trim noslepkavotiem un mucā noslēptiem jaunekļiem.
Tomēr vispazīstamākā no leģendām mums vēsta, ka viņš izglābis trīs daiļas meitas no negoda. Nikolajs nejauši uzzinājis, ka kāds nabadzīgs tirgotājs atstājis savas trīs meitas bez pūra. Tajās dienās palikt bez pūra bija liels negods, tādēļ Nikolajs naktī devies uz tirgotāja māju un pa logu iemetis trīs maisiņus ar zeltu, katrai meitai vienu. Ilgu laiku meitas nav zinājušas, kas bijis viņu labdaris. Kad noslēpums beidzot atklājies, tauta sākusi runāt, ka svētais Nikolajs ap Ziemassvētku laiku nesot dāvanas. Tā šī svētā bīskapa vārds kļuva par labdarības simbolu, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Redzams, ka Nikolajs vēlas darboties apslēpti, norādot mums uz Dievu, kurš arī tēvišķi gādā par saviem bērniem.

Visi kristīgie un pat pagāni Nikolajā ir saskatījuši lielu svēto, tāpēc Diokletiāna vajāšanu laikā viņš nav nonāvēts, bet tikai izsūtīts tālā trimdā. Imperatora Konstantīna laikā, atguvis savu bīskapa sēdekli, Nikolajs pievērsa kristietībai daudzus pagānus un viņu tempļus pārvērta par kristīgo baznīcām.

Jāatzīmē, ka svētais Nikolajs bija ne tikai bērnu aizbildnis un nabadzīgo cilvēku aizstāvis. Viņš mums arī atgādina, kam un kāpēc mēs ticam, jo Nikolajs bija dedzīgs Baznīcas pasludināto dogmu un doktrīnas aizstāvis. Piedaloties ekumeniskajā Baznīcas koncilā Nīkajā, kurā aizsākās formulējumi par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu, bīskaps Nikolajs bija tik sašutis par ariānisma mācību, ka dusmās iesita Ārijam. Ar savu rīcību svētais Nikolajs asi iestājās par Jēzus patieso dabu, par to patiesību, kuras vārdā Dievs bija sūtījis Viņu nāvē. Svētais Nikolajs mums atgādina, ka mēs nevaram būt vienaldzīgi pret to, ko Baznīca mums māca, un mūsu loma ir pretoties kultūrai, kura mums vēlas uzspiest citu viedokli.

Ar ilggadīgo svētīgo darbu un autoritāti nostiprinājis kristietību visā Mazāzijā, Nikolajs pēc vieglas slimības aizgāja mūžībā, par sevi atstādams pasaulei svētā brīnumdarītāja slavu. Viņa miršanas laiku rēķina ap 4. gadsimta vidu.

Svētā Nikolaja relikvijas kopš 1087. gada atrodas Bari pilsētā, Itālijā, kur pie tām ir notikuši daudzi brīnumi.

Materiāla sagatavošanā izmantots Rīgas Metropolijas kūrijas izdevums “Svēto dzīves apraksti. Decembris”, priestera Staņislava Mozgas “Svēto dzīve”, tēva Anselma Grīna “Tava gaisma dāvā cerību. 24 padomi Adventam, kad pie manis nāk Dievs” un priestera Stīva Granova raksts The Feast of St. Nicholas.

Raksts no: http://katolis.lv/liturgija/baznicas-svetie-un-svetigie/n/svetais-nikolajs/kapec-mums-butu-jazina-par-sveto-nikolaju.html

Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā.

Dārgie Latvijas Neatkarības dienas dievkalpojuma dalībnieki un skatītāji!
Dārgā latviešu tauta!

Šodien svinam Latvijas 98. dzimšanas dienu. Dzimšanas dienā jubilāru parasti apsveic un izsaka viņam novēlējumus. Vairākus gadu desmitus šo dienu nebija iespējams svinīgi atzīmēt. Gluži otrādi. Tikko atklātībā nākusī Viestura Kairiša filma „Melānijas hronika” mums parāda skaudrās lappuses Latvijas vēsturē, kad tauta pati nevarēja izlemt savu likteni un bija pakļauta svešas varas diktātam. Savukārt šodien mums ir pozitīva vēsts: varam pateikties Dievam par to, ka ir iespējams svinēt šo dzimšanas dienu. Latvija šobrīd ir neatkarīga un demokrātiska valsts, tās pilsoņi paši var veidot savas valsts nākotni. Vairs nevaram vainot citus savās nelaimēs un problēmās.

Tāpēc lai šī dzimšanas diena pamudina mūs atskatīties uz aizvadīto dzīves gadu un palīdz sakārtot domas un plānus attiecībā uz nākotni. Šobrīd jau arvien skaļāk tiek runāts par to, ka tuvojas mūsu valsts simtgade un tiek plānoti apjomīgi svētku pasākumi. Uzsākti dažādi projekti, iniciatīvas, kuru mērķis ir padarīt mūsu zemi skaistāku, sakoptāku. Simtgade – tā ir iespēja apzināties savas saknes, to, kā dzima mūsu valsts, uz kādām vērtībām tā balstījās, kas ir mūsu varoņi. Izmantosim šīs dažādās iespējas, iesaistīsimies Latvijas simtgades pasākumos. Būdami pasīvi, neieinteresēti, mēs varam izniekot lielisku iespēju. Bet dosim priekšroku tādām iniciatīvām, kas sniedz ieguldījumu tautas nākotnē un veido pozitīvu attieksmi pret valsti un līdzcilvēkiem!

Šī gada nogalē Rīgā ieradīsies jaunieši no visas Eiropas. No valstīm, kas savā starpā karo, kurām vēsturiski vairākās paaudzēs ir sliktas attiecības. Tezē kopienas rīkotais miera svētceļojums ir iespēja satikties, kopā lūgties un izlīgt. Pirmo reizi šāda mēroga pasākums notiks Rīgā. Ļausim Eiropas jauniešiem piedzīvot sirsnīgu latviešu viesmīlību un lai tā silda viņu sirdis un dara pasauli labāku.

Raugoties uz Latvijas situāciju starptautiskā kontekstā, jāatzīmē, ka Rietumu pasaules medijos un politiķu aprindās valdošais apjukums pēc Brexit un Trampa ievēlēšanas par prezidentu apliecina, cik ļoti politiskās elites ir attālinājušās no vienkāršās tautas. Pēdējā gada notikumi parāda, ka šīs aprindas riņķo pa savām orbītām un neizprot lielākās sabiedrības daļas vajadzības. 

Ļoti žēl, jo elitēm vajadzētu nevis sūkstīties par to, ka lietas nenotiek pēc viņu prāta, bet gan būt par pozitīvu procesu aizsācējiem un virzītājiem. Tā tas bija pēckara Rietumeiropā, kad tieši vadošo politiķu vidē dzima ideja par vienotas Eiropas izveidošanu. Viņi izdarīja secinājumus no pagātnes notikumiem un centās nepieļaut jaunu karu izcelšanos starp senajām sāncensēm. Lai sasniegtu šo humāno un garīgo mērķi, tika izveidota ekonomiska savienība, kuras rezultātā pēc tam izveidojās Eiropas Savienība. Tas ir ļoti svarīgi - apzināties, ka idejas par vienotu Eiropu pamatā bija garīgi un humāni uzstādījumi, nevis ekonomiskas intereses. Divdesmit gadus vēlāk to savā pēdējā oficiālajā uzrunā atgādināja aizejošais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors. Viņš uzsvēra, ka tādā gadījumā, ja nākošajos desmit gados mēs nespēsim iedot Eiropai dvēseli, piešķirt tai garīgumu un nozīmi, tad Eiropas Savienības pastāvēšana ir apdraudēta. Šībrīža situācija Eiropā norāda uz to, ka šo pirmatnējo uzstādījumu vietā ir nākuši citi, un tieši tas ir novedis pie apjukuma un orientācijas trūkuma.

Latviešiem ir teiciens: muļķis mācās no savām kļūdām, gudrais no svešām. Atgriežoties pie procesiem Latvijā, gribētos, lai paturam vienotās Eiropas aizsākumu humāno un garīgo perspektīvu. Aicinu mūsu politisko un kultūras eliti, gatavojoties valsts simtgadei, pieņemt šo izaicinājumu: neaizmirstot par ekonomikas un saimniecības sfēru, kā pirmo prioritāti tomēr izvēlēties šo: rūpēties par Latvijas dvēseli, par to, kā humanizēt mūsu sabiedrību un tās ikdienu.

Par šī izaicinājuma aktualitāti liecina fakti un statistikas dati. Lai arī pēdējos gados ir vērojamas pozitīvas tendences attiecībā uz jaundzimušo bērnu un noslēgto laulību skaitu, tomēr Latvijā arvien ir ļoti augsti šķirto laulību rādītāji. 2015. gadā uz 100 noslēgtām laulībām bija vidēji 38 šķirtas laulības. Ārpus laulības bija dzimis 41% bērnu. Katrs trešais bērns Latvijā dzīvo nepilnā ģimenē. Tātad izaicinājums ir panākt, lai katrs bērns uzaug pilnā ģimenē, kurā ir mīlošs tēvs un māte. Ja bērns pirmajos trīs dzīves gados nesaņem tik ļoti nepieciešamo vecāku mīlestības devu, viņam ir ļoti grūti integrēties sabiedrībā, veidojas dažādas atkarības. Kā panākt, lai šī statistika katru gadu mainītos par labu bērniem un ģimenēm? Te nav gatavu atbilžu. Tas ir ilglaicīgas valsts politikas un prioritāšu izvēles jautājums. Tomēr izmaiņas ir iespējamas.

Humāna sabiedrība rūpējas par saviem vājākajiem locekļiem. Kas ir mūsu vājākie? Kā pirmos gribas minēt nedzimušos bērnus un sievietes, kas lielā izmisumā izšķiras par soli, kuru vēlāk apzināti vai neapzināti nožēlo. Tie ir mūsu tautas cilvēki, kuriem neesam devuši iespēju piedzimt, izaugt, precēties, dzemdēt jaunas paaudzes un iepriecināt mūs visus. Likumdošana abortu Latvijā atļauj. Tomēr es aicinu darīt visu, lai šis humānais likums – nenogalināt – tiktu ierakstīts tautas sirdī un aborts kļūtu neiedomājams.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veselības aprūpes sistēmu, par nepieciešamajām reformām tajā. Humānā sabiedrībā rūpes par vecāko paaudzi ir viena no pamatvērtībām. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki saņem niecīgas pensijas. Patiesi humāni būtu uzņemties atbildību par šiem nabadzīgajiem līdzcilvēkiem un nodrošināt viņiem piekļuvi veselības aprūpei.

Daudzbērnu ģimenes. Izrādās tieši tās bieži dzīvo patiesi nabadzīgos apstākļos. Kāds vīrietis, kas sešus gadus pats ir bez pajumtes, strādā gadījuma darbus, jautāts, ko vajadzētu mainīt mūsdienu sabiedrībā, kā pirmo minēja: palīdzēt tām nabadzīgajām ģimenēm, kas dzīvo nožēlojamos apstākļos kaut kādās dārzu būdiņās un audzina bērnus. Rīgas pilsēta ir pilna ar mājām, kur pamesti dzīvokļi. Kāpēc nepiedāvāt šiem cilvēkiem? Viņš jautā. Droši vien tās mājas pieder īpašniekiem. Taču vai tā nebūtu patiesi humāna sabiedrība, kas neskaitītu peļņu, bet dotu iespēju cilvēkiem dzīvot cienīgos apstākļos?

Mūsu sabiedrība ir tik humāna, ka smagiem noziedzniekiem vairs nepiespriež nāves sodu. Kāpēc? Tāpēc, ka tic, ka ikviens cilvēks var mainīties. Bet vai mūsu cietumos ir radīti apstākļi, kuros var izlabot cilvēku raksturus? Biežāk var dzirdēt stāstus par to, ka jaunieši tur iegūst labu socializāciju noziedzības pasaulē. Paldies visiem, kas pašaizliedzīgi strādā šajā grūtajā jomā. Bet mēs kā sabiedrība izmeklēsim savu sirdsapziņu – kā uztveram notiesātos? Vai ticam tam, ka viņi var mainīties un kļūt par atbildīgiem sabiedrības locekļiem? Un ja ticam – vai dodam šo iespēju?

Izglītības joma. Nesen kādā radio intervijā jauna humanitārās jomas zinātniece stāstīja, ka dzīvo no projektiem, taču līdzekļus piesaistīt ir grūti, jo ir jāpierāda, kādā veidā tas veicinās tautsaimniecības pieaugumu. Runājot par izglītības sistēmu, pēdējā laikā ļoti tiek akcentēta nepieciešamība atbalstīt tās nozares, kas veicina tautsaimniecības attīstību, savukārt humanitārās zinātnes tiek nostumtas kā nevajadzīgas. Taču aplami ir tā domāt. Izglītības programmām ir ne tikai jānodrošina iespēja jauniešiem pēc tam atrast darbu profesijā (kas, protams, ir ļoti svarīgi), bet arī jāveido nobriedušas, morāli izglītotas personības. Grūti iedomāties, kā to iespējams izdarīt bez filozofijas, vēstures, literatūras, arī reliģijas zinātnes priekšmetu palīdzības.

Tieši morālās, vērtībizglītības trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu sabiedrību arvien smacē korupcijas žņaugi. Cerams, VID un KNAB notiekošās pārmaiņas novedīs pie reāliem rezultātiem, uzlabojot sadarbības gaisotni starp valsts struktūrām un uzņēmējdarbības vidi, samazinot korupciju mūsu sabiedrībā un palielinot ienākumus valsts budžetā. Attiecībā uz korupciju pāvests Francisks Žēlsirdības gada atklāšanas dokumentā rakstīja (N 19):

„Šī sērga, kas izplatījusies sabiedrībā, ir smags grēks, kas sauc uz debesīm, jo jau pašos pamatos grauj sociālo un personīgo dzīvi. Korupcija traucē raudzīties nākotnē ar cerību, jo ar savu bezkaunību un alkatību iznīcina vājāko plānus un samaļ nabadzīgākos.(...) Lai to izskaustu no personīgās un sociālās dzīves, ir nepieciešama gudrība, spēja būt nomodā, lojalitāte, caurspīdīgums, kā arī drosme apsūdzēt un atklāt. Ja ar to necīnās atklāti, ātri vai vēlu tā padara mūs par līdzdalībniekiem un mūs iznīcina.”

Viņš runā ļoti skaidri: Neiekrītiet briesmīgajā slazdā, domājot, ka dzīve ir atkarīga no naudas, un bez tās viss zaudē vērtību un cieņu. Tā ir tikai ilūzija. Mūžībā naudu sev līdzi nepaņemsim. Nauda nesniedz patieso laimi. Viņš brīdina, ka „agri vai vēlu nāks Dieva tiesa, no kuras neviens nespēs izbēgt”.

Tāpēc ārkārtīgi aktuāls ir šis tikko dzirdētais apustuļa aicinājums apjozties ar patiesību un aplikt taisnības bruņas. Cilvēciskā sabiedrība bez patiesības un taisnīguma izšķīst, tai vairs nav kopīga pamata. Savukārt uzlikt pestīšanas bruņucepuri nozīmē atzīt, ka ar mūsu cilvēcisko gudrību un spēku nepietiek, lai tiktu galā ar tikko minētajiem mūsu valsts izaicinājumiem. Ir vajadzīga palīdzība no augšienes, lai tiktu galā ar to morālo vājumu un trauslumu, kas ir gan mūsos pašos, gan arī mūsu valstī. Sakāmvārdu grāmatā lasām: „Svētīts, kas gudrību rod, un tas, kurš iemanto saprašanu, jo tā nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk guvuma nekā zelts, tā vērtīgāka par dārgakmeņiem – nekas, ko tu kāro, nav tai līdzināms, ilgs mūžs tai labajā rokā, kreisajā rokā tai bagātība un gods, kas staigā tās ceļus, sasniedz tīksmi, un visas tās takas ved pie miera. Tā – dzīvības koks tiem, kas pie tās tveras, kas pie tās turas, ir svētīti!” (Sak 3,13-18)

Tāpēc arī mēs šeit esam, lai aizlūgtu par Latviju tās dzimšanas dienā un atvērtos tai palīdzībai, kas nāk no augšienes. Lūgsim no Dieva gudrību un spēku, kas ļaus mums stāties pretī velna un negodīgu cilvēku viltībām, un palīdzēs uzplaukt Latvijai. Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Raksts no : http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/arhibiskaps-saules-muzu-un-dieva-svetibu-musu-latvijai.html