Jānis Vanags: Manas acis nav tuksnesīgas

Elitas Veidemanes Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.

– Tikko noskatījos Dailes teātra izrādi Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Tās galvenā tēma, manuprāt, ir cīņa starp cilvēka gara brīvību un sabiedrības dogmām. Un par to, kādā trakomājā mēs patiesībā dzīvojam. Vai cilvēks šodien ir brīvs? Vai vispār ir iespējama brīvība?

– Pilnīgas brīvības nemaz nav. Mūs saista pienākumi, atbildība, norunas. Un tā ir labi, tā jābūt. Mani varoņi nav tie, kas par katru cenu grib izaicināt sabiedrībā pieņemtās normas. Lūk, Grenuijs Patrika Zīskinda romānā Parfīms: stāsts par kādu slepkavu jutās absolūti brīvs. Darīja, ko gribēja, ņēma visu, ko vajadzēja, un atstāja aiz sevis līķu kaudzes. Savukārt kādā klosterī uz sienas bija zīmējums: muca, kam satrūkušas stīpas, un vīns pa dēļu starpām tek zemē. Zem zīmējuma paraksts «Caur brīvību samaitāts». Tādēļ man vienmēr jājautā, pēc kādas brīvības vajag tiekties un kādas stīpas labāk nelauzt. Ārējās, pilsoniskās brīvības, salīdzinot ar padomju laikiem, mums ir nesalīdzināmi vairāk. Tagad cilvēks biežāk uzduras «zelta robežai» – visu drīkst, bet nevar samaksāt. Bet septiņdesmitajos, kad studēju universitātē, reiz vēlējos izlasīt kādu grāmatu par jogu. Rakstīju iesniegumu, pats profesors Augusts Milts to novīzēja. Gāju ar stipro papīru uz bibliotēku, taču bibliotekāre paskatījās uz mani un pateica: «Es domāju, ka jums šo grāmatu nevajag.» Un tā pat nebija viņas brīvība nolemt. Viņa darīja, ko viņai lika. Padomju laikā jautājums par iekšēju brīvību tiešām pirmām kārtām nozīmēja attiecības ar režīmu. Bija tādi homo sovieticus, par kuriem tagad vīpsnā, bet bija arī homo sovieticus erectus – taisni stāvošie, kas atrada visradošākos veidus, kā padomju īstenībā palikt iekšēji brīviem.

– Lielākoties tie bija radoši cilvēki.

– Ne tikai. Mans vectēvs bija zemnieks, amatnieks un dārznieks. Atceros viņu vakaros pieplakušu pie radioaparāta Daugava un klausoties Amerikas balsi. Viņš dzīvoja padomju iekārtā, bet nebija padomju cilvēks. Neviens no mūsu ģimenes nebija. Līdzīgi kā Kristus teica par savējiem: «Jūs esat pasaulē, bet tai nepiederat.» Mēs vienmēr nevaram izvēlēties apstākļus, kuros dzīvot. Taču mēs vienmēr varam kaut ko darīt savas iekšējās brīvības labā. Galvenais varonis Dzeguzes ligzdā – Makmērfijs – to mēģināja iegūt tādā mežonīgā veidā. Filmu skatoties, simpātijas ir viņa pusē. Filmās dumpinieks un normu pārkāpējs ir pozitīvais varonis. Taču vai ceļš, kādu viņš prata iet, kādam galā atnesa ko labu? Gara ceļš uz iekšēju brīvību nav ārdošs, tas nes labumu. Piemēram, Ričards Fosters raksta, ka vissmagākās važas ir vergošana saviem dziļi iesakņotiem, postošiem ieradumiem. Ja ar Svētā Gara palīgu tos izdodas pamazām aizstāt ar celsmīgiem, dzīvinošiem ieradumiem, tava dzīve ir kļuvusi labāka. Atbrīvoties no bailēm ir kā iziet no ēnas mīļajā saulītē. Dzīve uzreiz kļūst skaistāka.

– Bet bailes no kā?

– No nākotnes, vecuma un slimībām, no okupācijas, no kaut kā mīļa un dārga zaudēšanas, no vientulības.

– Šīs bailes ir saprotamas. Tās pat ir normālas.

– Tās ir dabiskas. Bet vai normālas? Vai tām noteikti jābūt? Jēzus teica, ka baidīties vajag tikai no tā, kas dvēseli pazudina un iemet ellē. To, protams, var uztvert ar šaubām, jo viegli ir pateikt, bet kā līdz tam nonākt? Taču Kristus dod pats sevi kā durvis laukā no bailēm. Ja Kristus ir dārgums, pie kura ir tava sirds, tad jau daudzi baiļu avoti ir izsīkuši...

– Kristus kā morāla vērtība?

– Kristus kā persona. Kā draugs. Kā glābējs. Kā līdzgaitnieks. Kā mīļotais cilvēks. Kā mans Kungs un mans Dievs. Mīlestība uz Kristu ir atslēga visam. Lojolas Ignācijam ir tāda lūgšana: ņem, Kungs, manu brīvību, manu atmiņu, manu saprašanu, visu, kas man pieder, – tu man visu devi, es dodu tev atpakaļ. Dari ar to, ko gribi, man dod tikai mīlestību uz tevi, jo man ar to pietiek. Ja tiešām pietiek, tad cilvēka dzīvē kaut kas ir milzīgi izmainījies, jo Kristus paliek vienmēr. Lūk, galvenais jautājums ceļā uz iekšēju brīvību: Kā nonākt pie tā, lai ar mīlestību uz Kristu pietiek? Tas nenozīmē to, ka Dievs tūlīt uzklups un noģērbs pliku, tikko būsi pateicis tādu lūgšanu, bet gan to, ka pats esi atvērtāks dažādiem dzīves pagriezieniem.

– Tādus dziļumus var sasniegt, tikai ilgi un pamatīgi domājot par attiecībām ar Dievu. Manuprāt, cilvēki baznīcā lielākoties lūdz par savām vajadzībām, nevis par izmaiņām garīgumā. Cilvēki iet uz baznīcu, taču sūkstās, ka viņu dzīvē no tā nekas nemainās.

– Tā nav, ka nemainās. Vienkārši katram ticības slānim ir sava atdeve. Kamēr kristietība cilvēkam ir mācība vai stāsts par Jēzu Kristu, kas glabājas atmiņā, viņš to var apdomāt un stāstīt citiem, par to diskutēt, taču tas viss var itin labi pastāvēt atsevišķi no paša ikdienas dzīves uztveres. Cits slānis ir, ja cilvēks šai mācībai ļauj ietekmēt savu apziņu, savus lēmumus un vērtības. Tas izmainīs vairāk. Vēl cits slānis, ja kristietis Bībeli, sakramentus, lūgšanas un meditācijas lieto tā, lai dalītos ar dzīvo Kristu savā dzīvē un piedalītos viņējā. Lūk, tad var tuvoties sirds stāvoklim, kad Ignācija lūgšanu var pateikt no sirds. Tad pietiek. Cilvēks var dzīvot savu ticību dažādos slāņos, pat vairākos uzreiz, un katrs no tiem ir legāls. 13. gadsimta bīskaps Ričards no Čičesteras arī ir atstājis labu lūgšanu, kas apraksta ceļu no slāņa uz slāni: «Visžēlīgais glābēj, draugs un brāli, kaut es varētu tevi redzēt skaidrāk, mīlēt pilnīgāk un sekot tuvāk.»

Piemēram, kas ir Lieldienu prieks? Viens priecāsies par to, ko Kristus mūsu labā ir paveicis – uzņēmies mūsu grēkus un pie krusta tos izpircis, ar savu nāvi ir atņēmis nāvei tiesības uz mums. Par to jāpriecājas. Var arī citādi. Kad Jēzus iznāca no kapa, dziļi ieelpoja rīta gaisu un sajuta, ka atkal ir dzīvs, – vai varat iedomāties, kā viņš priecājās? Visu mūžu viņam priekšā bija Golgāta un krusts kā smaga ēna pār dzīvi. Bet tagad viss ir aiz muguras, priekšā tikai dzīvība un svētlaime kopā ar Tēvu, kopā ar draugiem. Lieldienās mēs varam arī priecāties par drauga prieku un svinēt to, ka viņš ir dzīvs un tuvu. Tāpat ir ar gavēni pirms Lieldienām. Viens apņemsies 40 dienu neēst gaļu un nespēlēt datorspēles, gaidot, kad gavēnis paies, lai varētu spēlēt atkal. Cits izmantos gavēni, lai kādā lietā labotu savu dzīvi un neatgrieztos pie pirmsgavēņa vājībām. Vēl kādam gavēņa atslēgas vārds būs līdzcietība. Jēzus, 40 dienu būdams tuksnesī, neēda un cīnījās ar ļauno. Mūsu dēļ viņš uzņēmās ciešanas, pazemojumus un sāpes. Mēs sevi ierobežojam ēdienā un izpriecās, lai kaut drusku dalītos ar viņu liktenī. Gavēņa grūtums ir mūsu līdzcietība. Mēs gribam būt kopā gan Viņa bēdās, gan Viņa priekā. Ticību var izdzīvot dažādi, taču tā vienmēr kaut ko maina.

– Tās ir vienkāršas, saprotamas un labas lietas, tām visām var sirsnīgi piekrist. Bet kāpēc tad visi cilvēki nav kristieši?

– Es to tiešām nesaprotu! Ar Kristu ir tik labi, ka visiem vajadzētu to gribēt. Taču varbūt der drusku frivola līdzība. Iedomājieties, ka bārā ienāk labsirdīgs cilvēks un saka: «Es izmaksāju visiem kafiju, izdzeriet to kopā ar mani!» Kādi to pieņems, kādi nepieņems. Varbūt neuzticas svešiniekam, varbūt saka «es kafiju nedzeru», varbūt – «es pats varu nopirkt». Kāds varbūt nemaz nedzirdēja, jo bija aizņemts ar ko citu. Dievs ienāca pasaulē ar mīlestības piedāvājumu – satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko esat aicināti. Es jums to izmaksāju. Dzīvosim kopā! Kāds pieņem, kāds ne. Bet Dievs līdz pat nāves stundai nebeidz piedāvāt un aicināt. Kamēr elpojam, mums ir iespēja.

– Piedot un izglābt. Vai tas attiecas arī uz mūsdienu akūtajām tēmām – homoseksuālisma propagandu, abortiem, pašnāvībām?

– Pašnāvība īsti neiederas uzskaitījumā. Daudzi gan tic, ka tieši tas ir vissmagākais grēks, kas noved tieši elles liesmās. Tomēr tā nav baznīcas mācība, un viduslaiku paraža liegt pašnāvniekiem dusu svētītā zemē bija tikai kā bieds, lai atturētu no pašnāvības. Luters uzskatīja, ka cilvēks arī dabiskā nāvē nomirst, nenožēlojis un neizsūdzējis visus grēkus, jo tos neapzinās vai ir aizmirsis. Dvēseles glābiņš nav atkarīgs no tā, bet no ticības uz Kristu. Ja cilvēks izmisumā vai prāta aptumsumā atņem sev dzīvību, bet ir dzīvojis ticībā, tad nevar teikt, ka viņa dvēsele aiziet pazušanā.

Runājot par praidu rīkošanu un abortu liberalizāciju, gribas atcerēties teicienu: «Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi, taču ne tādēļ, lai tu paliktu tāds, kāds esi.» Sievietei, ko pūlis par viņas grēku gribēja nomētāt ar akmeņiem, Jēzus teica: «Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs.» Viņš redz starpību starp cilvēku un viņa rīcību. Kristus grib izglābt cilvēku, izlabot viņa dzīvi. Mūsu laikos daudzi pūlas, lai neļautu viņam to izdarīt. Praidu rīkotāji dara visu, lai cilvēks grēkotu, lai paliktu ar savu grēku un turklāt ar mierīgu sirdsapziņu. Tātad gādā, lai dvēseles aizietu bojā. Tādēļ viņu atbildība Dieva priekšā ir smagāka. Bet tiem, kas grēku apzinās un kam tas sāp, Dievs ir saprotošs un žēlsirdīgs. Sievietei, kuras sirdsapziņu moka pagātnē veikts aborts, Kristus saka: «Es tevi nepazudinu!» Apsūdzība un bauslis nespēj ne izglābt, ne dziedināt, to spēj tikai žēlastība un piedošana. Ja cilvēku, kuru jau tāpat moka sirdsapziņa, visu laiku dauza par viņa kļūdām, viņam ir tikai viens ceļš – nocietināties. Kā reiz teica Koko Šanele: «Man vienalga, ko jūs par mani domājat. Es par jums nedomāju vispār.» Toties, redzot tuneļa galā piedošanu, cilvēks drīzāk ir gatavs atzīt kļūdas un sākt jaunu ceļu.

– Jūs runājāt par bailēm, no kurām jāatbrīvojas. Vai jums nekad nav bail par Latviju? Krievijas agresija ir draudīga, daudzi baidās.

– Kara draudu priekšā ir vēl jo svarīgāk meklēt brīvību no bailēm. Niršanas sportā panika ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem. Jēzus teica: «Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt.» Esam šos vārdus dzirdējuši, lasījuši, bet tagad tie iegūst reālu nozīmi. Protams, ka ļoti negribas karu, taču baiļošanās Latviju nepasargās. Drīzāk ir vajadzīgs iekšējs miers un izsvērta un prātīga rīcība. Manuprāt, ļoti pareizi, ka izdeva brošūru par to, kā rīkoties kara gadījumā. Cilvēkiem ir vieglāk būt drosmīgiem, ja viņi zina, ko darīt, un var tam sagatavoties. Tāpat vajadzētu jau iepriekš stiprināties garā un ticībā.

– Vai kāds var un drīkst pateikt: «Nebaidieties un palieciet, kur esat!»?

– Droši vien labāk būtu gādāt par to, lai cilvēki pietiekami mīlētu savu valsti un nepamestu grūtā brīdī. Teikt: «Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savējā» ir milzīga atbildība.

– Tā ir prezidenta atbildība – izvēlēties vārdus un aicinājumu. Kādam ir jābūt prezidentam?

– Katram prezidentam ir jāveic konkrēti pienākumi, bet, domājot par īpašo virsuzdevumu, ko vajadzētu tieši tagad, es teiktu – dot valstij vīziju, kas saliedētu Latvijas tautu. Šobrīd sabiedrība ir sašķelta, bet iedvesmojoša vīzija vieno. Vajadzētu pulcināt un iedvesmot eliti, mūsu labākos, spējīgākos cilvēkus mērķiem, kam elite domāta, – kopā ar visu tautu celt taisnīgumu un labklājību un stāvēt pretī visam, kas Latviju posta un apdraud, – ārējiem ienaidniekiem, korupcijai, lienošajai korporāciju varai, morāli degradējošām parādībām utt. Prezidentam vajadzētu būt cilvēkam, kas meklē ceļu uz izlīgumu, uz politiskas nācijas veidošanos, kas nav rezervēta tikai latviešiem. Latvijas pilsonību vajadzētu padarīt par goda lietu, pēc kā tiekties. 18. novembri – par lielākajiem visas tautas svētkiem.

– Vai redzat tik harismātisku cilvēku, kas spētu to paveikt?

– Es mūsu tautā redzu spējīgus cilvēkus. Par harismu mēs baznīcā sakām: «Dievs nevis aicina kvalificētos, bet kvalificē aicinātos.» Par to, kurš tiks ievēlēts, tautai vajadzētu lūgt Dievu, lai dod vajadzīgās dāvanas.

– Vai tauta ir gatava vēlēt prezidentu?

– Parlaments ir tautas priekšstāvji, tādēļ nevajadzētu būt iebildumiem, ka prezidentu ievēlē Saeima. Taču jāatzīst, ka man kā parastam cilvēkam vēlēšanu norise šķiet diezgan neizprotama un necaurskatāma. Tas jau izraisa cilvēkos vēlēšanos ņemt to lietu savās rokās. Tas darītu prezidentu neatkarīgāku. Vai tauta ir gatava? Ja uzticam tautai vēlēt parlamentu, kādēļ lai tā neprastu ievēlēt prezidentu?

– Kas spēj jūs aizkustināt? Novest līdz asarām?

– To nav grūti izdarīt: manas acis nav tuksnesīgas. Mani aizkustina kaut kas īsts, dziļš, skaists. Aizkustina, ja cilvēkā parādās labestība kā Dieva atspulgs. Vai arī – traģiski notikumi. Tagad skatieni pievērsti Irākai, Sīrijai, Ukrainai...

– Es nesaprotu, kā Dievs pieļauj to, kas notiek šajās valstīs – netaisnība, zvēriskums, asinsizliešana...

– Dievs nav žandarms, kas cilvēku aiz krāgas velk caur dzīvi pa taisnām līnijām. Klaivs Steiplzs Lūiss* teica, ka ir divu tipu cilvēki. Vieni ir tie, kuri Dievam saka: «Tavs prāts lai notiek...», otri ir tie, kuriem Dievs saka: «Lai tad notiek pēc tava prāta.» Pasaule ir tāda vieta, kurā daudz kas notiek pēc cilvēku prāta. Nevajag pārmest Dievam to, ko paši darām, no Viņa atkāpjoties. Labi, ka gala iznākums vienalga paliek Dieva rokās. Gan nobendētajiem, gan viņu slepkavām. Lieldienas apliecina, ka Viņš spēj nāvi pārvērst dzīvībā.

* Klaivs Steiplzs Lūiss (1898–1963), britu rakstnieks, akadēmiķis, literatūrkritiķis un teologs. Vislabāk pazīstams ar saviem fantastikas darbiem, piemēram, Nārnijas hronikām, Skrūvšņores vēstulēm, kā arī citiem darbiem, piemēram, Vienkārši kristietība (Mere Christianity), Miracles, The Problem of Pain. Viņa darbi ir tulkoti vairāk nekā 30 valodās un pārdoti vairākos miljonos kopiju.

Raksta avots: http://nra.lv/latvija/137763-janis-vanags-manas-acis-nav-tuksnesigas.htm

Prast klausīties un rīkoties saskaņā ar Dieva Vārdu

„Cilvēki zina, kad ganam piemīt patiesums, kurš tam piešķir autoritāti,” tāds ir viens no atzinumiem pāvesta homīlijā šīrīta Svētajā Misē. Tā bija centrēta uz atšķirību starp īstiem Evaņģēlija sludinātājiem un pseidopraviešiem.
Tauta, izbrīnījusies, seko Jēzum, jo Viņš māca kā tāds, kam piemīt autoritāte, nevis kā to dara Rakstu mācītāji. Balstoties uz šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, pāvests attīstīja savu sprediķi. Viņš atzīmēja, ka tauta saprot, kad priesteris, bīskaps, katehēts, kristīgais lajs ir patiess. Un patiesums, savukārt, piešķir autoritāti. Jēzus brīdina savus mācekļus, lai tie piesargātos no viltus praviešiem. Kā atšķirt īstus praviešus no pseidopraviešiem, proti, tos, kuri patiešām sludina Evaņģēliju, no tiem, kuri „sludina evaņģēliju, kas nav Evaņģēlijs”? Pāvests paskaidroja, ka pastāv trīs atslēgas vārdi, lai to saprastu. Tie ir „runāt”, „darīt” un „klausīties”. Francisks atgādināja Jēzus brīdinājumu, ka neviens, kurš saka: „Kungs! Kungs”, neienāks debesu valstībā.
„Tie runā, dara, bet viņiem pietrūkst attieksmes, kas ir visas runāšanas un darīšanas pamats. Viņiem trūkst klausīšanās. „Tāpēc,” turpina Jēzus: „Kas šos manus vārdus klausās un tos īsteno praksē”. Ar kombināciju „runāt-darīt” nepietiek. Tā mūs daudzreiz pieviļ. Un Jēzus norāda, ka kombinācija ir citāda. Tā ir „klausīties un darīt”. „Kurš šos manus vārdus klausās un pielieto tos praksē, līdzināsies gudram vīram, kas savu māju uzcēlis uz klints”.”
Turpinot, Svētais tēvs norādīja, ka tas, kurš klausās vārdus, bet neattiecina tos uz sevi, liek aizslīdēt tiem garām, viņš neklausās tos nopietni un neīsteno praksē, būs kā tāds, kurš savu māju būvē uz smiltīm. „Un rezultātu mēs visi zinām,” sacīja pāvests.
„Kad Jēzus aicina ļaudis sargāties no viltus praviešiem, Viņš saka: „No viņu augļiem jūs tos pazīsiet”. Un proti, no viņu attieksmes: tie runā daudz vārdu, dara daudzas lielas lietas, taču tiem nav sirds, kas būtu atvērta, lai klausītos Dieva Vārdu, tiem ir bailes no Dieva Vārda klusuma un viņi ir „pseido kristieši”, „pseido gani”. Patiešām, tie dara labas lietas, patiešām, bet tiem trūkst klints”.
Pāvests precizēja, ka tiem trūkst „Dieva mīlestības klints”, „Dieva Vārda klints”, un bez šīs klints viņi nespēj pravietot, nespēj celt. Viņi izliekas un beigās viss sagrūst. Francisks vēlreiz paskaidroja, ka tie ir „pseido gani” – pasaulīgi gani, gani, vai kristīgie laji, kuri runā daudz, kuriem ir bail no klusuma, kuri, varbūt, arī dara pārāk daudz. Taču tie nav spējīgi klausīties, tie rīkojas saskaņā ar sevis teikto, saskaņā ar sevi, nevis Dievu. Pāvests aicināja:
„Atcerēsimies šos trīs vārdus, jo tie ir zīme: darīt, klausīties, runāt. Tas, kurš tikai runā un dara, nav īsts pravietis, nav īsts kristietis, un beigās viss viņam sabruks, jo savu māju viņš nav uzbūvējis uz Dieva mīlestības klints, viņš nav stiprs kā klints. Savukārt, tas, kurš prot klausīties un rīkojas saskaņā ar to, ko dzirdējis, rīkojas saskaņā ar Cita Vārdu, nevis savējo, tas paliek stiprs. Viņam tas izdodas tāpēc, ka ir pazemīgs un neuzskata sevi par svarīgu. Un cik daudz tādu lielu cilvēku ir Baznīcā! Cik daudz lielu bīskapu, lielu priesteru, lielu ticīgo, kuri prot klausīties un saskaņā ar dzirdēto dara!”
Kā vienu no šādiem piemēriem pāvests pieminēja Māti Terēzi no Kalkutas, kura „nerunāja daudz un prata klausīties klusumā”, un kura „daudz darīja”. „Nav sabrukusi ne viņa, nedz arī viņas paveiktais,” sacīja Francisks. Viņš norādīja, ka lielie prot klausīties un saskaņā ar dzirdēto rīkoties, jo viņu paļāvība un spēks ir balstīti uz Jēzus Kristus mīlestības klints. Pirms Euharistijas svinēšanas, Svētais tēvs klātesošajiem novēlēja, lai Jēzus vājums, kurš no stiprā kļuva vājš, lai mūs darītu stiprus, pavada šai Misē un māca klausīties un rīkoties saskaņā ar dzirdēto, nevis saskaņā ar mūsu pašu vārdiem.

Raksts no
http://lv.radiovaticana.va/news/2015/06/25/prast_klausīties_un_rīkoties_saskaņā_ar_dieva_vārdu/1154110

Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?

        Ko nozīmē būt labiem kristiešiem? Vai pietiek tikai ar baušļu, tradīciju vai normu ievērošanu? – atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta svētdien pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” teiktajā uzrunā. Ārēji pareizi uzvesties vēl nenozīmē būt labam kristietim – viņš uzsvēra. Mēs esam pakļauti briesmām domāt, ka ar mums viss ir kārtībā, vai vēl sliktāk – uzskatīt, ka esam labāki par citiem tikai tāpēc vien, ka ievērojam normas, tomēr tai pat laikā nemīlam tuvāko, dzīvojam ar nocietinātu sirdi, esam iedomīgi un augstprātīgi. Taču kam jāpievērš uzmanība un ko vajadzētu darīt, lai mēs būtu patiešām priekšzīmīgi ticīgie?
        Svētdienai veltītajā Marka evaņģēlijā dzirdam diskusiju starp farizejiem un Jēzu par senču tradīciju ievērošanu (sal. Mk 7, 3). Jēzus, atsaucoties uz pravieti Isaju, „senču tradīcijas” dēvē par „cilvēku likumiem” (7, 7) un brīdina, ka tos nekad nedrīkst nostādīt „Dieva baušļa” vietā (7, 8). „Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas”, saka Kristus (7, 8). Pāvests norādīja, ka Jēzus, šādi izsakoties, brīdina arī mūs, lai mēs nedomātu, ka, lai būtu par labiem kristiešiem, varētu pietikt ar likuma ārēju ievērošanu. Mēs, tāpat kā farizeji, varam domāt, ka viss ir kārtībā, un uzskatīt, ka esam labāki par citiem. Tas ir liels risks.
        Šajā sakarā Francisks uzsvēra: „Priekšrakstu burtiska ievērošana ir kaut kas neauglīgs, ja izmaiņas nenotiek mūsu sirdī un ja šī ievērošana neizpaužas konkrētā rīcībā, proti, ja mēs lūgšanā neatveramies Dievam un Viņa Vārdam, ja nemeklējam taisnību un mieru, ja nesteidzamies palīdzēt nabagiem, vājajiem un apspiestajiem. Mēs visi zinām, cik daudz ļaunuma nodara Baznīcai un kādu ieļaunojumu atstāj tie cilvēki mūsu kopienās, draudzēs vai kvartālos, kuri sevi sauc par labiem katoļiem un bieži iet uz baznīcu, bet pēc tam, savā ikdienas dzīvē, nerūpējas par ģimeni, runā sliktu par citiem utt. Tieši to Jēzus nosoda, jo tas ir pretrunā ar kristīgo liecību”.
        Turpinot, pāvests atgādināja, ka Jēzus centrē savu uzmanību uz kādu dziļāku aspektu: „Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna” (7, 15). Francisks paskaidroja, ka tādā veidā Kristus liek uzsvaru uz iekšējās pasaules, tas ir, uz sirds primātu. Mēs kļūstam labāki vai sliktāki nevis ārējo lietu dēļ, bet atkarībā no tā, kas notiek mūsu sirdī. Mūsu nodomi rodas sirdī. Sirds ir dažādu lēmumu avots. Tieši sirdī rodas vēlme visu darīt mīlestības uz Dievu dēļ. Visas mūsu ārējās darbības ir tikai sekas tam, ko nolēmām savā sirdī, bet nevis otrādi – uzsvēra pāvests. Ja sirds nemainās, tad ar ārējo uzvedību vien nepietiek, lai mēs būtu labi kristieši! Robeža starp labo un ļauno atrodas nevis ārpusē, bet drīzāk mūsu pašu iekšpusē. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja uzdot dažus jautājumus: Kur ir mana sirds? Jēzus saka: „Kur ir tava manta, tur ir tava sirds”. Kur ir mana manta? Kas ir mana manta? Vai šī mana manta ir Jēzus un Viņa mācība? Ja tas ir tā, tad sirds ir laba. Varbūt par savu dārgumu uzskatu kaut ko citu?
       
Uzrunas noslēgumā Francisks norādīja, ko darīt, lai mēs būtu labi kristieši. Viņš uzsvēra, ka mums ir jāattīra sava sirds un jāatgriežas. Ja mūsu sirds nav šķīstīta, tad arī mūsu rokas nevar būt īsti tīras un ar savu muti nespēsim izteikt patiesus mīlestības vārdus. Ja sirds nav tīra, tad mēs esam divkosīgi kristieši un nespējam būt patiesi žēlsirdīgi un neprotam īsti piedot. To spēj cilvēks tikai ar vaļsirdīgu un tīru sirdi. Tāpēc esam aicināti lūgt ar Dievmātes aizbildniecību, lai Kungs mums dod tīru sirdi, kas būtu brīva no jebkāda veida divkosības. Jēzus nosodīja farizejus, jo viņi bija divkosīgi – runāja vienu, bet darīja citu. Ja mūsu sirds būs brīva no divkosības, tad dzīvosim saskaņā ar likuma garu un sasniegsim tā piepildījumu, kas ir mīlestība.

Fragmenti no   http://lv.radiovaticana.va/news/2015/08/31/vai_labam_kristietim_pietiek_ar_priekšrakstu_ievērošanu/1168579

Zinību diena Rīgas Katoļu ģimnāzijā.

     Jau no agra rīta 1.septembrī uz Rīgas Katoļu ģimnāzijas telpām devās bērni, lai pēc vasaras brīvdienām atsāktu skolas gaitas. Septiņpadsmit skolēniem šis būs pirmais mācību gads, iepazīstot tuvāk jauno skolu un mācību procesu. Desmit meitenes un septiņus zēnus Sv.Terēzes no Bērna Jēzus draudzes namā uz svinīgo līniju ieveda 12.klases skolēni.

        Pēc savstarpējās iepazīšanās, jaunās skolas direktores uzrunas un apsveikumiem ar mācību gada sākumu, visi klātesošie devās uz kapelu, kur norisinājās Svētā Mise, kuru celebrēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Savā sprediķī arhibīskaps atklāja, ka Baznīca ir vienīgā struktūra, kas eksistē jau divtūkstoš gadu un balstoties uz Jēzus apsolījumiem turpinās pastāvēt līdz pasaules beigām, kamēr citas struktūras, impērijas, noziedzīgie grupējumi vai varenas valstis nāk un aiziet, sabrūk. Lai arī Baznīca piedzīvo dažādas problēmas, caur tām iziet attīroties, līdzīgi kā zemnieki izmet ārā no glabātuvēm sapuvušos kartupeļus, lai atbrīvotos no puvekļiem, tādā veidā paglābjot pārējo ražu un dodot iespēju turpināties augšanas procesam.         Jau no nodibināšanas dienas arī Rīgas Katoļu ģimnāzija ir reformu procesā. Visu laiku tiek meklēti labākie risinājumi. Visādi ir gājis, bet kamēr uzticīgi turēsies skolas dvēsele – skolotāji būs pārliecības pilni un skolēni ar aizrautību vēlēsies mācīties šajā skolā - pati skola pastāvēs.

        Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka pirmajā lasījumā (1 Tes 5, 1-6.9-11) var redzēt par stagnāciju sabiedrībā, veidojot patēriņa kultūru un diendienā saglabājot tās pašas problēmas, dzīvojot it kā Dieva nebūtu. Tomēr pienāk diena, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, veidojas notikumi kā „Maximas” traģēdija Rīgā vai Donbasa notikumi Ukrainā, kas atklāj realitāti, kas ir kas. Apustulis Pāvils aicina kristiešus skatīties desmit soļus uz priekšu, jo pienāks Kunga diena, un katra dzīvē tā var izpausties savādāk. Svarīgi saprast, ka Dievs ir, ka pastāv Dieva taisnība.

        Arhibīskaps teica: „Mums ir dota iespēja atvērties Dieva klātbūtnei, kura mūs atbrīvo no atkarībām, no bailēm, ko par mani padomās. Pestīšana ir iespēja dzīvot saskaņā ar savu identitāti un pārliecību, un tas ir iespējams šeit uz zemes. Mēs varam iet pie Jēzus, izsūdzēt Viņam savas bēdas un varam lūgt dot spēku. Mēs esam attīrīšanas procesā iekšā. Un arī mūsu vidū Baznīcā cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība. Ja mēs esam Dieva Gara un Spēka pilni, mēs esam spējīgi viņiem palīdzēt, attīrot mūsu vidu, mūsu kopienu, tāpat kā attīra kartupeļus glabātuvēs. Es ceru, ka mūsu ģimnāzija iet tajā virzienā, un, ka absolventi, kas beidz ģimnāziju, būs tādi, ka viņu klātbūtnē ļaunums nespēs pastāvēt, jo viņi paši būs ar tīrām sirdīm un nesīs labo vēsti par brīvību, ko dod Jēzus Kristus, visur pasaulē, neatkarīgi no vietas, kur viņi strādās vai mācīsies.”

        Mises noslēgumā Zbigņevs Stankevičs aicināja saglabāt Jēzu Kristu dzīves centrā, lai visas problēmas varētu sakārtoties. Saņēmuši arhibīskapa svētību, skolēni, skolotāji un vecāki devās uz klašu kabinetiem, lai pārrunātu mācību procesa sākumu. 


Vēl daži foto no pasākuma: http://katolis.lv/biblioteka/foto-un-video-galerija/album/1-septembris-rigas-katolu-gimnazija-1.html

Baznīcu nakts 2015 Rīgas Sv.Alberta Romas katoļu baznīcā

        Baznīcu nakts 2015 notikumos Rīgas Sv.Alberta Romas katoļu baznīca ievadīja ar Svēto Misi. Draudzes prāvests Krišjānis Dambergs aicināja draudzes locekļus piedalīties Baznīcu nakts pasākumos un draudzīgi, ar mīlestību uzņemt ciemiņus baznīcas telpās, atbildot uz visiem viņus interesējošiem jautājumiem.

        Pēc Svētās Mises prāvests vadīja ekskursiju pa baznīcas telpām, izskaidrojot daudzu tajā esošo priekšmetu nozīmi, piekoptās tradīcijas, kā arī joprojām sastopamos aizspriedumus. Viņš aicināja ciemiņiem nebaidīties apmeklēt baznīcu, kaut arī viņiem vēl nav zināma liturģiju kārtība, jo galvenais nav akli izpildīt pieņemto kārtību, bet meklēt attiecības ar savu Radītāju un caur tām nonākt pie vēlēšanās būt vienotam ar Baznīcu. Liela uzmanība tika pievērsta sānu altāru altārgleznu personāžiem, kas atklāj Baznīcas Svēto dzīves un to darbības mirkļus caur Svētajos Rakstos sniegto informāciju.

        Baznīcas draudzes mājas Alfas telpās ikonogrāfe Ņina Skangale-Začesta ieveda savus klausītājus ikonu tapšanas pasaulē. Mēs varējām uzzināt, ka ikonās attēloto parasti sāk veidot, noklājot tumšās krāsas, kas tiek izgaismotas ar gaišajām, veidojot gaismas pasauli bez ēnām. Ikona neesot vienkārša glezna, jo autors savu darbu veido ticības gaisotnē, Svētā Gara klātbūtnē. Jebkurā ikonā ir saskatāma vairāku simbolu klātbūtne, kas atklāj tās saturu un vēstījumu. Līdz ar to ikonas var pielīdzināt Svētajiem Rakstiem, jo tajās, tāpat kā lasot Dieva vārdu, cilvēkam tiek nodota informācija, gan caur vizuālo gan garīgo uztveri caur četriem dažādiem uztveres līmeņiem. Tāpat varēja uzzināt, ka ir iespējams Rīgas Sv.Alberta baznīcas draudzes mājas telpās apmeklēt ikonu rakstīšanas nodarbības, kurās priekšzināšanas mākslas nozarē nav nepieciešamas. Latvijas Kristīgās akadēmijas absolvente, māsa palīdzētāja dvēselēm šķīstītavā Ņina Skangale-Začeste, kas arī Baznīcu nakts 2015 laikā stāstīja par ikonogrāfiju, interesentiem ir gatava atklāt ikonogrāfijas pamatus.

        Draudzes locekļi bija parūpējušies, lai starplaikos starp lekcijām un koncertiem, katram Baznīcu nakts 2015 apmeklētājam būtu iespējams atrast sev interesējošas aktīvās nodarbes. Bērniem bija iespējams uzspēlēt futbolu, kopīgi iziet stafeti vai piedalīties citās sportiskās aktivitātēs. Daiļā dzimuma pārstāves vairāk skatījās Rožukroņa darbnīciņas virzienā, lai pašas ar savām rokām un izvēlētajām pērlītēm, varbūt pirmo reizi dzīvē uztaisītu pašas savus rožukronīšus, atbilstoši vizuālajām fantāzijām un vadītājas ieteikumiem. Puiši vairāk lūkojās kokapstrādes darbnīciņas virzienā, kur profesionāla galdnieka pavadībā varēja izgriezt no finiera vai koka līstēm krustiņus. Darbnīciņas vadītājam vajadzēja krietni pasvīst, lai visiem strādātgribētājiem nodrošinātu nepieciešamos materiālus,  darba instrumentus, darba vietu, sniegtu padomus un novērstu radušos brāķīšus darba procesā. Izslāpušie un izsalkušie varēja iedzert tēju pie Sadraudzības galda, piekožot klāt kādu našķīti, cepumiņu vai salmiņu.

        Klarnešu kvartets „Quattro Diferente” pieskandināja baznīcas telpas ar garīgo mūziku. Sēžot baznīcas solā, apmeklētāji varēja izbaudīt mūzikas skaņas, ieiet meditatīvā apcerē par dzīves jēgu, attiecībām  un Debesu tēvu, sajust tā klātbūtni šajā brīdī. Mūziķi deva iespēju atslēgties no pasaulīgā dzīves ritma, no fiziskās pasaules uztveres un pārslēgties uz garīgo uztveri, atraisot sirdis labajām, mīļajām, gaišajām emocijām. Baznīcas mugurpusē, netālu no ieejas, uz ekrāna varēja noskatīties videoreportāžu par draudzes aktivitātēm, draudzes apvienību vai kopienu pasākumiem, kuros atklājās brāļu mīlestības un ticības gars.

        Par cilvēka aicinājumu Baznīcā un attiecībām ar Dievu lekciju vadīja Neokatehumenālā ceļa pārstāvis Sergejs Saprikins. Viņš atklāja, ka cilvēks jau kopš piedzimšanas sāk censties nodrošināt sev labvēlīgākos apstākļus, atbilstoši iesakņotajām normām sabiedrībā, vecāki tikai viņam vienam kā bērnam, radi tikai viņam, apkārtējie tikai viņa interešu nodrošināšanai, skola, darbs viņa vajadzībām, un dzīvojot ar šādām domām pazūd patiesā dzīves jēga. Ir tikai iluzora vēlme aizpildīt tukšumu ar lietām, bet mantas vai stāvoklis sabiedrībā to nespēj aizpildīt. Tikai rūpes par citu cilvēku, mīlestība uz Dievu un tuvāko var piepildīt vēlmi un iespējas pēc dzīves ar pilnvērtīgu saturu. Nāves stāvoklis, kad visi citi apkārt esošie cilvēki neapmierina ar savu attieksmi vai uzvedību, var tikt nomainīts ar mīlestības jūtām, kas maina katru sirdi, akmens sirds vietā dodot miesas sirdi. Dievs kā centrālā dzīves figūra ar Viņa dēla Jēzus Kristus dzīves piemēru, kā paraugu, rāda patiesa kristieša dzīves aicinājumu. Aicinājumu mīlēt tuvāko kā sevi pašu, un kalpot citiem, nevis sev. Kopienas māsa Silvija sniedza liecību par savu dzīvi un attiecībām ar Radītāju, atklājot kā Dievs vadīja viņas dzīves ceļus līdz šim brīdim.

        Par pielūgsmes un slavas vakara daļu „Visdārgākā pērle” parūpējās Svētā Damiāna lūgšanu grupa, kas, Vissvētākā Sakramenta priekšā, caur pielūgsmes mūziku un Dieva vārdu katram individuāli, kas vēlējās paņemt lapiņas ar lasījumiem no Svētajiem rakstiem, deva iespēju nokļūt ciešākā kontaktā ar Debesu Tēvu, slavēt Viņu, pateikties par visu, ko Viņš devis un nodrošinājis. Baznīcas altāris dažādās krāsās, daudzās iedegtās sveces, mūzika, kas atver sirdi mīlestībai, kuru Dievs dod katram no mums, un kuru varbūt cilvēks gatavs pats sniegt, raisa spēcīgas emocijas, graujot uzceltos aizsardzības mūrus un noņemot uzvilktās ikdienas uzvedības maskas.

        Virtuozās mākslinieces Guna Zandere un Zane Pumpure-Prāmniece visiem klātesošajiem baznīcas telpās ļāva izbaudīt Smilšu kino burvību. Skaistais priekšnesums, kas bija veidots divās daļās, vienlaicīgi ļāva izjust uz ekrāna ar smilšu graudiņiem zīmēto tēlu dziļumu un nepārtraukto laika plūsmas mainību pasaulē. Bībeliskie sižeti, uzburtie tēli, atgādināja Dieva vārdu, tajā paslēptās dzīves patiesības. Pēc priekšnesuma bērniem ļoti gribējās redzēt, kā mākslinieces ar smilšu graudiņiem var veidot jaukos zīmējumus. Viņi nāca pie galda un izgaismotās iekārtas, cenšoties saskatīt atstāto zīmējumu dabiskā izskatā nevis attēlotu uz ekrāna, kā arī paši pamēģinot ar smiltīm veidot savus rakstus.

        Turpinot adorēt Vissvētākā sakramenta priekšā pagāja pasākumā noslēdzošā daļa. Ar prāvesta svētību noslēdzās jau otrā Baznīcu nakts Rīgas Sv.Alberta Romas katoļu baznīcā. Baznīcu apmeklēja ne tikai draudzes locekļi, bet arī daudzi citi interesenti. Tas parādīja, ka ir cilvēki, kas ikdienā varbūt baidās ienākt baznīcā, lai nejustos neērti oficiālo pasākumu laikā, domājot, kā citi uz viņiem varētu reaģēt. Tieši tad, kad baznīca ir oficiāli atvērta visiem apmeklētājiem, viņiem tiek dota iespēja bez bailēm un neērtības sajūtas apmeklēt to. Tāpat Baznīcu nakts kalpo kā pasākums pašas draudzes sadraudzības veicināšanai, kad tiek sadalīti pienākumi, draudzes dažādo organizāciju locekļi redz viens otru, iepazīst viens otru darbībā, palīdz viens otram vai izrunājas savā starpā. Uz tikšanos Rīgas Sv.Alberta Romas katoļu baznīcā vai nākamajā Baznīcu nakts pasākumā.       

Zbigņevs Stankevičs par jēgu un piepildījumu biznesā

Dzīves puzle

Es gribētu aicināt paskatīties uz biznesa patieso sūtību tā, kā tas iespējams no putna lidojuma. Cilvēku sabiedrību var salīdzināt ar puzli. Tajā, kā zināms, nav divu vienādu gabaliņu. Visa lielā puzle ir Dieva plāns attiecībā uz cilvēku sabiedrību. Katrs cilvēks tiek radīts unikāls un neatkārtojams, un Dieva plānā katram paredzēta sava vieta, savs aicinājums, jo katrs apveltīts ar savu īpašo talantu. Ja cilvēks atbild uz šo aicinājumu, tad viņš iekļaujas lielajā dzīves puzlē un ir savā vietā. Bet ja cilvēkam ir pārspīlētas, slimīgas ambīcijas, ja viņš nepieņem savu vietu vai nav to pareizi atklājis, vai arī – grib būt tas puzles gabaliņš, kam nav radīts, – sākas cīņa. Sākas konflikti, ir nevajadzīgs enerģijas patēriņš.

Vāveres ritenis un lielais tukšums

Dažiem cilvēkiem aicinājums ir iet biznesā. Taču, lai šis aicinājums realizētos ar jēgu, lai tas nevestu uz izdegšanu, ir jāsaprot vairākas būtiskas lietas. Kā zināms, biznesa vidē ritms ir ļoti straujš, ja gribi tikt līdzi, jāskrien ātri. Bet tas ir kā vāverei ritenī – jo ātrāk skrien, jo ātrāk ritenis griežas, un ja tu nemāki izkāpt no šā riteņa, nemāki distancēties, tu esi izdedzis un dezintegrēts. No vienas puses, jābūt kompetentam un konkurentspējīgam, taču, ja tā ir vienīgā dimensija, tas var kļūt postoši. Un no tā rodas iekšējais tukšums. Kur ir tā vaina? Lai to saprastu un atrastu cēloni, jāsaprot – kas tad ir cilvēks?

Trīs dimensijas

Cilvēkam ir vairākas esamības dimensijas. Pirmkārt, fiziskā, materiālā dimensija. Tai ir savas vajadzības – ēdiens, pajumte, un tās ir jānodrošina. Nākošā dimensija – psiholoģiskā. Mūsu iekšējā pasaule, komunikācija, kultūras pasaule, kura apmierina mūsu psiholoģiskās vajadzības. Lai nav tikai tā, ka domā, kā vairāk nopelnīt, bet arī, lai mācētu izslēgties, lai dzīvē būtu teātris, kino, opera. Te ir arī atpūta, sports, vaļasprieks, daba. Ja jūs gribat būt piepildīti uzņēmēji, noturīgi pret stresu, vajadzīga šī aizmugure jeb rekreācijas dimensija. Trešais vajadzību līmenis – un šī joma biznesā bieži vien tikusi aizmirsta, bet tieši tur ir atslēga piepildījumam – gara vajadzības. Jo mēs esam arī garīgas būtnes. Tas nozīmē komunikāciju ar dievišķo pasauli, ar transcendenci. Šis līmenis ir klātesošs mūsu sirds dziļumos, un, ja dzīvojam tikai materiālajā līmenī un domājam tikai par darījumiem, mēs netiekam klāt sirds līmenim, un tas nespēj izpausties. Bet, ja par to nerūpējas, visu laiku grauž tāds kā tārpiņš. Var veikt nez kādus darījumus, nez cik nopelnīt, bet sajūta būs kā bērnam, kurš dabū jaunu rotaļlietu, tā apnīk, un gribas atkal jaunu. Un tā visu laiku. Biznesā ir līdzīgi – var nopelnīt miljonus, tas dod apmierinājumu uz zināmu brīdi, bet tas nerada piesātinājumu. Nepiesātinātība izmisīgi dzen uz priekšu, tas iztukšo, un tam nav gala.

Garīgie likumi

Ir jāapzinās, ka būtiski ir visi līmeņi. Taču transcendences līmenis biežāk ir pamests novārtā. Transcendences līmenis – tas nav nekas abstrakts, tas ir kas ļoti reāls. Pāvests Benedikts XVI pirmais ierunājās par cilvēka ekoloģiju. Nevis dabas piesārņojumu, bet tieši cilvēka ekoloģiju. Jo līdzīgi kā pastāv fizikas likumi, kuri jārespektē – piemēram, ja akmens krīt zemē pievilkšanas spēka dēļ, tu dabū ar šo akmeni, līdzīgas likumības ir arī attiecībā uz cilvēka iekšējo pasauli. Cilvēka dabai ir savas likumības. Arī sabiedrības funkcionēšanai ir savas garīgās un morālās likumības. Tās jārespektē, ja nerespektējam, mēs it kā ieberam smiltis smalkā mehānismā, un tas sāk buksēt.

Dot un ņemt

Viens no garīgajiem pamatprincipiem, kam ir vistiešākais sakars arī ar uzņēmējdarbību – došana un ņemšana. Šobrīd daudz runā par patēriņa sabiedrību, kurā dominē naudas pelnīšana, tērēšana, atkal pelnīšana, vārdu sakot – ņemšana. Tomēr arī te jau parādās pirmās bezdelīgas citai domāšanai, aizvien biežāk tiek runāts par mecenātismu un sponsorēšanu. Protams, tā ir arī reklāma un jaunu klientu piesaiste, bet no garīgā viedokļa vērtējot – cilvēka augstākais aicinājums nevis ņemt, bet kļūt par nesavtīgu dāvanu citiem. (Protams, lietojot racionālo prātu un neļaujoties tikt izmantotiem!) Cilvēka augstākais aicinājums ir dāvāt sevi. Un tā ir arī revolūcija uzņēmējdarbībā. Respektīvi, mūsu galvenais mērķis nevis sapelnīt pēc iespējas vairāk, bet lai nauda ir līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Nauda ir līdzeklis, lai es pats varētu sasniegt savas personības uzplaukumu un lai manai ģimenei būtu uzplaukums, bet es esmu līdzatbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par visu valsti un patiesībā par visu pasauli. Ja mēs sāktu domāt šīs loģikas ietvaros, tad drīz vien redzētu, ka tā ir pavisam cita sajūta. Cita jēga un cits piepildījums.

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča runas fragmenti biznesa risinājumu un kontaktu gadatirgū Expo 2013 Biznesam.
Raksta avots: http://www.monday.lv/zbignevs-stankevics-par-jegu-un-piepildijumu-biznesa/

Pirmā Svētā Komūnija Rīgas Katoļu ģimnāzijas un Rīgas Sv.Terēzes no Bērna Jēzus draudzes bērniem.

     Svētdien, 10.05.2015, bērni no Rīgas Katoļu ģimnāzijas, kuri bija ieguvuši nepieciešamās zināšanas skolā  un ceturtdien saņēmuši Gandarīšanas sakramentu, kā arī bērni no Rīgas Sv.Terēzes no Bērna Jēzus draudzes,  saņēma pirmo Svēto Komūniju. Visi bija svinīgi saposušies, lai atdotu godu Dievam un uzsāktu daudz personiskākas attiecības ar savu Radītāju.

        Homīlijas laikā priesteris Modris Lācis iepazīstināja visus klātesošos, ka bērniem ir uzdāvināti krāsaini rožukroņi un teica, ka: „Tas neesot tāpēc, lai tie izskatītos košāki, interesantāki. Šie rožukroņi ir misionāru rožukroņi. Misionāri dodas misijās uz pieciem kontinentiem, kuri parasti tiek apzīmēti katrs savā krāsā. Un arī katrs no mums tiek aicināts iet un liecināt par Dieva mīlestību. Kā misionāri kristieši kļūst no kristību brīža, bet no šī brīža Dievs vēl vairāk aicina un dod garīgo mācību. Viņš dod spēku, lai mūsu dvēsele varētu cīnīties šajā garīgajā cīņā, kas gaidāma dzīvē, un, lai mēs būtu tīri.”

        Priesteris jautāja: „Vai mēs varam mīlēt pēc pavēles? Vai bērni mīl vecākus, jo kāds ir pavēlējis mīlēt? Nē. Tā ir mūsu mīlestība, kas ir nepiespiesta. Bet, ja mamma sabar, vai neļauj darīt blēņas, kuras tā gribētos izdarīt? Vai arī tad var mammu brīvi mīlēt? Arī dzīvē mums ir dažādas grūtības, kad mūsu mīlestība tiek pārbaudīta. Tāpēc arī šī Svētā Komūnija ir vajadzīga, lai dotu mums spēku pārvarēt grūtības.”

        Mises laikā bērni nolasīja sagatavotās lūgšanas. Šim jaukajam notikumam bija sagatavojušies divdesmit trīs bērni, no kuriem astoņpadsmit nāca no Rīgas Katoļu ģimnāzijas (četras meitenes un četrpadsmit puiši), bet pieci puiši pārstāvēja Sv.Terēzes no Bērna Jēzus draudzi. Saņēmuši Svēto Komūniju, bērni varēja pilnvērtīgi izbaudīt šī mirkļa burvību. Pēc Mises sekoja kopīga fotografēšanās un draudzīga agape. Dievs ir uzrunājis jaunās, atsaucīgās sirdis, un cik svarīgi ir dzīves laikā nepazaudēt šo ticības dzirksti!   

Bilžu galeriju var skatīt
http://katolis.lv/biblioteka/foto-un-video-galerija/album/pirma-sveta-komunija-rigas-katolu-gimnazija.html