TIKAI KOPĀ. «Cilvēce ir izdzīvojusi, sievietēm un vīriešiem sadarbojoties,
papildinot citam citu un kopīgi pretojoties dzīves grūtībām, kuras gan vieniem,
gan otriem vēl pirms simt gadiem bija neaptveramas,» uzskata Jānis Vanags.
«Ja dzirdat kādu braši saukājam citus par
tumsoņām, tad ir diezgan droši, ka tur runā postmodernais neomarksists.
Marksisms nav miris, tikai uzspodrināts ar postmodernu politūru. Latvijā to
visredzamāk pārstāv Progresīvie. Redzot politkorektuma galējības, mēs ceram, ka
tas pāries, paļaujamies uz veselo saprātu. Taču vai pēdējo 20–30 gadu pieredze
ļauj cerēt, ka varam uz to paļauties?» retoriski vaicā Jānis Vanags.
Neatkarīgā sarunājas ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu
Jāni Vanagu.
- Tradicionālās ģimenes vērtības šobrīd
tādas kā sagrīļojušās... Vai arī - tradicionālo vērtību vietā neatgriezeniski
iesakņojas jaunās «vērtības»? Vai jauniem cilvēkiem ir no kā mācīties pamatus?
- Ir jau vēl cilvēki mums blakus, kuriem ir
vērts līdzināties. Lomu modeļus var atrast Svētajos rakstos, vēstures leģendās
vai vismaz teikās un pasakās, kur ir saglabāti tautu vienojošie mīti un
vēstījumi, kas zemapziņas līmenī ietekmē cilvēka izvēles. Tomēr svarīgākā būs
priekšzīme ģimenē, īpaši bērnībā. Pusaudzis drīzāk tieksies līdzināties saviem
popkultūras elkiem. Vajadzētu padomāt, kā piešķirt spožumu arī labiem vecākiem
un zinātnes, mākslas un amata meistariem.
- Ko jūs domājat ar popkultūru? Dziesmas,
filmas? Uzvedības modeļus?
- Jā, lielu daļu filmu, realitātes šovus,
slavenību kultu. Šovbiznesā daudz naudas nopelna, izrādot krāšņu dzīvi un
tiecoties šokēt ar piedienības robežu pārkāpšanu. Daudz kas no tā ir fikcija,
kam netic paši šovmeņi. Eminems esot noraizējies, ka meita tiekas ar puisi, kas
ir uzaudzis ar viņa mūziku. Nu viņš sāk ieklausīties savu dziesmu tekstos. Taču
turpina tos tiražēt.
- Kā tad. Spilgta popkultūras patēriņa
prece - Andra Kiviča un Lienes Skulmes «vannu stāsti» un pat TV šovs, ko varēs
vērot tie, kuri pārtiek no tādiem «stāstiem».
- Nu, jā... Tas daudziem deva piedauzību. Bet
Dievs arī viņus mīl. Es reiz biju pie Andra Kiviča uz raidījumu Rampas ugunis. Bija interesanti parunāt gan raidījumā,
gan pēc tam. Šķita patīkams puisis ar daudzpusīgām interesēm. Taču es pēc tam
neko nezinātu par viņa vannu, ja nebūtu redzējis virsrakstus portālos. Kāpēc
tie tur vispār bija? Mīlas pāris tiešsaistes vannā spēlē pēc žanra noteikumiem,
kādi ir pasaulē, kura aiztur elpu, kad Kardašjana parāda pliku dupsi. Svarīgāk
nekā apspriest vannu būtu jautāt: par ko mēs kļūstam, kad sabiedriskajā domā
piedienības robežas izsmērējas? Kur tad ir manējās robežas? Kur es stāvu un
citādi nevaru? Vai savā vienatnē es esmu pēc Dieva līdzības radītais cilvēks?
Vai mana publiskā rīcība citiem palīdz vai traucē tādiem būt? Tas sev būtu
jājautā katram nobriedušam cilvēkam, lai neesam kā tādi, par ko apustulis
Pāvils ir teicis: «Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi
ir viņu gods.»
- Pieauguši cilvēki var rīkoties, kā vien
vēlas... kamēr tas neskar pārējos. Bet šoreiz tiek skarti viņu bērni. Pieņemu,
ka skolā viņiem neklājas viegli, tieši «pateicoties» saviem vecākiem: vienaudži
mēdz būt nežēlīgi, viņi ieņirgs par īpatnu popularitāti guvušo vecāku
atvasēm...
- Varbūt, taču mēs te spriežam kā divi sešdesmitgadnieki.
Pieļauju, ka viņus arī apskaudīs, jo vecāki nu ir kā tās zvaigznes, kuras ir mediju uzmanības lokā,
kuras ir sociālo tīklu varoņi. Popkultūra dara, ko spēj, lai šādām lietām
piešķirtu glamūru, ap kuru daudzi sitas kā tauriņi ap spuldzi, līdz ataust
gaisma...
- Tas nozīmē, ka sabiedrība mainās. Un
izskatās, ka ne uz labo pusi...
- Sabiedrība mainās visu laiku, tikai pēdējā
desmitgadē pārmaiņas šķiet straujākas un mulsinošākas. Var apjukt, kad
pieauguši cilvēki nopietni diskutē, piemēram, par to, vai sieviete lezbiete,
atsakoties ielaisties attiecībās ar transsievieti, kura identificējas kā
lezbiete, bet kurai ir vīrieša anatomija, izpauž homofobiju, transfobiju vai
diskriminējošu ģenitālu preferenci.
- Kā, lūdzu?!
- Nu, tā. Pagaidām jau tā vēl ir tāda radikālu
ideju uguņošana. Tomēr šāda diskusija izmanto aizvien populārākus priekšstatus,
ka bioloģiskās pazīmes nav būtiskas, ka dzimuma identitāte ir sociāli
konstruēta, ka cilvēks pats var izvēlēties savu rasi, vecumu, dzimumu un
tamlīdzīgi. Tā ir atraisīšanās no objektīvā, no faktiem. Kad šos priekšstatus
noved līdz konsekvencei, tad var nojaust, kurp ved truša ala un cik tā ir
dziļa. Mūsu paaudzes ļaudīm varbūt šķiet, ka tas nav pa īstam un ka tas pāries.
Taču nepāries. Tā ir varbūt vēl salīdzinoši mazskaitlīga, taču skaļa,
organizēta un labi finansēta ideoloģija, kas ir ieņēmusi stratēģiskas pozīcijas
universitātēs, kreisajos medijos un šovbiznesā. Tā ir aktīvistu kustība, kas
tiecas būt tur, kur pieņem lēmumus. Var izsekot tās izcelsmei un pamanīt virzītājus.
Un tā ir labā ziņa, jo uz redzamo var meklēt atbildes. Slikti būtu kā Bird Boxfilmā, kur neviens nezina, kas tas ir, bet,
kurš to ierauga, tas sajūk prātā.
- Kas virza un uztur šo absurdo
ideoloģiju?
- Ikdienā visus mēdz saukt par liberāļiem, taču
ar klasisko liberālismu šai ideoloģijai ir maz kopīga. Liberālisms iestājas par
vārda brīvību, bet šī ideoloģija pūlas to ierobežot, argumentējot, piemēram, ar
naida runu un ar tiesībām netikt aizvainotam. Liberālisms uzsver indivīda
brīvību, kamēr šajā ideoloģijā grupas identitāte ir augstāka par individuālo:
tu taču esi sieviete, kā tu vari tā domāt?! Tu taču neesi baltais, kā tu vari
balsot par Trampu?! Klasiskie liberāļi ir par nacionālu valsti, bet šie drīzāk
par multikulturālismu bez robežām. Esmu mēģinājis izgudrot labākus nosaukumus -
progresisti, kreisuļi, taču visprecīzāk to nosauc vārdā Džordans Pītersons* -
postmodernie neomarksisti. Tas daudz ko izskaidro.
- Marksisms un postmodernisms kopā?
- Jā, var šķist, ka postmodernisms nesader ar
marksismu, tomēr tie ir radniecīgi gan izcelsmē, gan pasaules redzējumā.
Postmodernisma pamatlicēji Sartrs, Deridā, Fuko bija marksisti, pat komunisti.
Sartrs no komunistiskās partijas distancējās tikai pēc tam, kad sešdesmito gadu
vidū vairs nevarēja ignorēt liecības par marksistisko režīmu slepkavīgo dabu
PSRS un Ķīnā. Taču, kā Bībelē teikts, leopards nevar mainīt savus plankumus,
nedz arī marksists savu pasaules uztveri. Postmodernismā tāpat kā marksismā
viss griežas ap varas attiecībām, tikai postmodernajā versijā cīņa starp
strādnieku šķiru un buržuāziju ir pārtapusi cīņā starp identitātes grupām jeb
identitātes politikā. Tur gan radās problēma - postmodernisms ļauj pasauli
interpretēt bezgalīgi daudzos veidos, un neviens no tiem nav pareizais, jo
objektīvas pareizības nav. Tas nozīmē, ka identitātes grupu var būt bezgalīgi
daudz. Turklāt viens cilvēks var vienlaikus piederēt vairākām grupām, kuras
savstarpēji cīnās. Ir vajadzīgs vienojošais stāsts un kopīgais ienaidnieks. Un
tāds ir stāsts par Rietumu civilizāciju, kura esot cilvēcei atnesusi
neizsakāmas nelaimes, un par balto, heteroseksuālo, kristīgo vīrieti, kurš tajā
dominē. Visiem jāvēršas pret to.
- Manuprāt, to pašu apgalvo feminisms.
- Jā, konkrēti trešā viļņa feminisms. Pirmā
viļņa feministes cīnījās par vēlēšanu tiesībām. Otrā viļņa feministes - par
vienlīdzīgām iespējām. Tieši Rietumos šie mērķi tika vispilnīgāk sasniegti, un
neviens prātīgs cilvēks nevarētu pret tiem iebilst. Trešā viļņa feminisms sākās
šā gadsimta sākumā. Austrāliešu žurnāliste Deizija Kozensa ironiski raksta, ka
šīm feministēm Rietumu sabiedrībā esot izsīkuši iemesli, par ko žēloties, tādēļ
viņas paceļ tādas problēmas kā manspreading un mansplaining. Taču tā ir ievērojama, varbūt pat
šobrīd redzamākā identitātes politikas fronte, lai gan spriedze rodas arī citās
- piemēram, sievietes pret transsieviešu pielaišanu sporta sacīkstēs, sevišķi
cīņas sportā. Gan pirmā, gan otrā viļņa feminismam piemita kareivīgi elementi,
taču trešā viļņa feminisms ir gluži vai veltīts «vīriešu tirānijas»
sagraušanai. Publiciste Emīlija Lindina, kura darbojas tīņiem domātā
žurnālā Teen Vogue, paziņoja, ka viņu pilnīgi neuztrauc, ja
vīrieši tiek nepatiesi apsūdzēti par izvarošanu un zaudē darbu. «Ja patriarhāta
sagraušanas labad ir jāiznīcina kādu nevainīgu vīriešu reputācija, es katrā
ziņā vēlos šo cenu maksāt,» viņa rakstīja tviterī. Marksisms nekad nav daudz
raizējies par upuriem savā ceļā. Starp citu, vai esat pamanījuši, ka tad, kad
Amerikā policija nošauj melno jaunieti, sabiedrība reaģē ar tekstu «melnās
dzīvības ir svarīgas»? Neviens nesaka - zēnu dzīvības ir svarīgas. Lai gan
vairāk nekā deviņdesmit procenti noziegumos nogalināto cilvēku ir vīrieši. Jūs
sākumā jautājāt par ģimenes vērtību grīļošanos - baidos, ka runa jau sen ir par
ko daudz lielāku, par sabiedrības pārveidošanu būtībā un pamatos.
- Vai tas notiek arī Latvijā?
- Lai to zinātu, ir jāseko līdzi notikumiem -
sevišķi politikā, izglītībā un medijos. Koku pazīst pēc augļiem. Man šķiet, ka
postmoderno neomarksismu visskaidrāk pārstāv partija Progresīvie, kas tagad vēlas piepulcēties domubiedriem
Eiropas Parlamentā. Marksisms daudziem šķiet pievilcīgs, jo tā lozungi
izklausās labi - kamēr tos nesāk īstenot dzīvē.
- Jūs minējāt «iznīcināmo vīrieti» -
baltais, heteroseksuālis, kristietis. Kādam tad vīrietim - pēc nīcinātāju domām
- jābūt? Glumam mīkstmiesim?
- Visdrīzāk viņi teiktu, ka vīrietim
jāatbrīvojas no toksiskās vīrietības.
- Kas ir šī «toksiskā vīrietība»?
- Tas ir termins no psihologa Šeperda Blisa
darbiem, kuru viņš pats atmeta, kad citi to plaši sāka lietot, lai vienkārši
aprakstītu uzvedību, kuru Rietumu sabiedrība it kā gaida un pat pieprasa no
vīriešiem - dominēšanu, agresiju, nekontrolētas ambīcijas, sieviešu nīšanu,
homofobiju un varmācību. Jā, ir vīrieši, kuri tā izpaužas, taču, kad šīs ļaunās
īpašības tiek sauktas par vīrietību, tās tiek saistītas ar vīrieša būtību. Un
tad risinājums šķiet loģisks - jāpadara vīrieši mazāk vīrišķīgi. Lai viņi ir tādi
kā sievietes. Taču rezultāts ir pretējs, jo tieksme sacensties, riskēt, gūt
virsroku ir iedzimta. Tā vīrieti var darīt gan par ļaundari, gan par varoni. To
nevar izravēt, tikai veselīgi izkopt. Mēģinājumi to apspiest rada aizvainojumu,
vairo «toksiskumu» vai arī dara vīrieti vāju un apjukušu. Vājš un pasīvs
vīrietis nestāsies ceļā ļaunumam. Zaudētāji būs gan vīrieši, gan sievietes.
- Bet ko darīt tiem, kuri saprot šīs
ideoloģijas iznīcinošo dabu? Audzināt bērnus atbilstoši viņu dzimumam?
- Uzdāvināt bērniem īstu tēvu un īstu māti, kas
mīl viens otru. Neļaut pilināt meitām smadzenēs, ka viņas, lai arī ko dzīvē
sasniegtu, vienmēr būs upuri. Iedrošināt viņas uz veselīgu sievišķību.
Iedrošināt dēlus veselīgā veidā pieņemt viņu iedzimto vīrietību, nekaunēties no
labā, nelepoties ar slikto un uzņemties atbildību. Neļaut nomākt viņos vēlmi
sacensties, būt līderiem, tiekties uz izcilību, gūt panākumus. Cilvēce taču ir
izdzīvojusi, sievietēm un vīriešiem sadarbojoties, papildinot citam citu un
kopīgi pretojoties dzīves grūtībām, kuras gan vieniem, gan otriem vēl pirms
simt gadiem bija neaptveramas. YouTube var
atrast daudz labu lekciju un sarunu. Kaut vai tas pats Džordans Pītersons, kurš
ir kļuvis pasaulslavens, vienkārši runājot to, kas sasaucas ar veselo saprātu. Iesakņojiet
bērnus ticībā un baznīcā, lai viņi pierod kaut pusotru stundu nedēļā, lai arī
kādā līmenī, reflektēt par savas civilizācijas garīgajām un morālajām saknēm.
Daudzi taču to nedara nemaz.
- Varam aiziet galējībās. Patlaban
vīrišķības audzināšanai tiek piedāvāts bērniem atļaut šaudīties medībās jau no
16 gadu vecuma: tā paredz grozījumi Ieroču aprites likumā. Tas ir normāli -
iesaistīt pusaudžus dzīvības atņemšanas procesā?
- Par vecumu lai izsakās speciālisti, es nezinu.
Varbūt tieši labi, ka ir iespēja to pamēģināt jūtīgākā vecumā? Man bija kādi 13
gadi, kad es ar gaiseni nošāvu putniņu. Draugi tikai noelsās: oi, cik tēmīgi!
Un es jutos lepns. Bet, kad ieraudzīju, kā putniņš mirst, lepnums pārgāja uz
visiem laikiem. Vēl tagad jūtos vainīgs, un prieks nogalināt trofejas dēļ man
vairs nav saprotams. Taču, ēdot gaļu, es esmu iesaistīts nogalināšanā. Reiz ar
brāli runājām par vēršu cīņām, un viņš teica: «Ja es būtu vērsis, es labāk
dzīvotu kalnu ganībās un drosmīgi mirtu arēnā nekā visu mūžu nīktu kūtī, lai
mani pēc tam aizvestu uz kautuvi.» Lopkopība arī var būt nežēlīga. Pieļauju, ka
medīt varbūt ir humānāk nekā pirkt gaļu lielveikalā. Es drīzāk ieteiktu ēst
mazāk gaļas - arī rūpējoties par vidi, un gādāt par dzīvnieku labturību, pirkt
brīvībā audzētu vistu olas, bet ceļojumos boikotēt restorānus, kur pasniedz
haizivju spuru zupu.
- Jūs
ieskicējāt visai biedējošu ainu, runājot par Rietumu sabiedrības - kurai
piederam arī mēs - lejupslīdi. Ko Baznīca var darīt, lai mainītu šo situāciju?
Vai arī Baznīca slīd lejup līdz ar visu sabiedrību?
- Kā jau teicu, postmodernais neomarksisms ir
stipri jūtams universitātēs, dažādās humanitārajās programmās. Postmodernisms
arī Bībelei pieļauj bezgalīgu skaitu interpretāciju, no kurām neviena nevar būt
kanoniska. Tas ir izaicinājums baznīcām, kam nav iespējas pašām sagatavot
garīdzniekus. Taču es neminēju vārdus «biedējoši» un «lejupslīde». Nav jēgas
žēloties. Mēs jau vairāk nekā simt gadus esam ideju tirgus konkurences vai pat
cīņas apstākļos, un pastāvēt var nevis sūrojoties, bet ticot savai idejai, to
pēc iespējas labāk pārstāvot un cenšoties pastāvīgi pilnveidoties. Baznīcai ir
svarīgi uzturēt savu vēsti autentisku, un jāmācās to pasniegt atbilstoši un
pievilcīgi. Lai baznīcā būtu ne tikai vieta, kam piederēt, bet arī kur
mainīties uz augšu. Dievs jūs mīl!
* Džordans Bernts Pītersons ir kanādiešu
izcelsmes klīniskais psihologs un Toronto universitātes psiholoģijas profesors.
Viņa galvenās izpētes jomas ir patoloģijas, sociālās un personības psiholoģija,
liekot īpašu uzsvaru reliģijas psiholoģijai un ideoloģiskās pārliecības
psiholoģijai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru