2011.gadā no 22. Līdz 25.septembrim
notika Benedikta XVI apustuliskā vizīte Vācijā, pāvesta dzimtenē. 24.septembra
vakarā Freiburgas starptautiskā gadatirgus laukumā pāvests tikās ar aptuveni 40
tūkstošiem jauniešu no dažādām Vācijas diecēzēm. Benedikts XVI ar jauniešiem
runāja par Rietumu sabiedrības un Baznīcas krīzi, kas ir cieši saistīta ar
ticības krīzi. Viņš sacīja; „Baznīcas vēstures pētnieki norāda, ka laika gaitā
baznīcai visvairāk ir kaitējuši nevis tās pretinieki, bet gan „remdenie”
kristieši.” Tā vietā, lai citiem rādītu ceļu pie Dieva, viņi kļūst par šķērsli
un ieļaunojumu.
Pāvests norādīja:” Kristu interesē
nevis tas, cik reižu jūs dzīvē esat pakrituši, bet gan tas, cik reižu no jauna
esat piecēlušies. Viņš nepieprasa lielus varoņdarbus, bet vēlas, lai jūsos
atmirdzētu Viņa gaisma un lai jūs sekotu Viņam. Jūs esat kristieši ne jau
tāpēc, ka darāt neparastas lietas, bet gan tāpēc, ka Viņš – Kristus – ir mūsu
dzīve. Jūs esat svēti, jo jūsos darbojas Viņa žēlastība.” Lai ļautu Dievam
darboties mūsos, ir nepieciešams ticēt Jēzum, jo „bez ticības (…) nav iespējams
patikt Dievam” (Ebr 11,6) un kļūt par Dieva bērnu.
2012.gada 11.oktobrī pāvests Benedikts
XVI visā katoliskajā Baznīcā pasludinās Ticības gadu, kas ir saistīts ar
Vatikāna II koncila darbības uzsākšanas 50.gadadienu. Ticībai veltītais gads
noslēgsies 2013.gada 24.novembrī, kad Baznīca svinēs Kristus, Karaļa, svētkus.
Lai mēs varētu dzīvot saskaņā ar to, kam ticam, mums vispirms jāsaprot, kas
īsti ir kristīgā ticība, un jārūpējas par tās izaugsmi.
1.
Cilvēka atbilde Dievam.
Ticība saskaņā ar tās teoloģisko nozīmi
nav cilvēka un viņa prāta pūliņu auglis, bet gan Dieva dāvana. Kad Pēteris
apliecināja, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva dēls, Jēzus Pēterim atbildēja, ka
to viņam atklāja nevis „miesa un asinis”, bet Debesu Tēvs (Sal Mat 16,17).
Ticība ir Dieva ieliets pārdabisks tikums. Arī svētais Augustīns apliecināja:
„Ticība, kas dara mūs par kristiešiem, ir Dieva dāvana.”
Dievs mums atklāj savu draudzību, un
aicina būt līdzdalīgiem Viņa dzīvē. Kristības sakramentā Dievs mums ir devis
ticības dāvanu, taču no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šo dāvanu pieņemsim
vai nepieņemsim. Mēs nevaram tikt pestīti, ja nesakām Dievam „jā”, - tā arī būs
mūsu līdzdarbība Viņam.
Slavenajā Viljama Holmana Hunta gleznā
„Pasaules gaisma” attēlots Jēzus ar lukturi rokā. Viņš stāv pie aizslēgtām
durvīm un klauvē. Gleznas idejas pamatā ir Kristus vārdi no apustuļa Jāņa
atklāsmes grāmatas: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi
dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa, un mielošos kopā ar viņu un
viņš kopā ar mani.” (Atkl 3,20) Kad autors bija darbu pabeidzis, viņš to
parādīja draugiem. Kāds no tiem saskatīja gleznā kaut ko dīvainu. „Holman,
gleznā ir kļūda, tu esi aizmirsis uzgleznot durvīm rokturi.” „Kļūdas nav!”,
atbildēja gleznotājs. „Tās ir mūsu dvēseles durvis, tāpēc atveramas tikai no
iekšpuses, un tas jādara mums pašiem.”
Gleznas autors vēlējās parādīt divas
svarīgas teoloģiskas patiesības. Jēzus stāv pie mūsu dvēseles aizslēgtajām
durvīm un klauvē. Lai mēs varētu atvērt durvis, mums vispirms jāsadzird viņa
balss. Dieva Dēla cilvēktapšana liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā
cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no tām pasaules
reliģijām, kurās tiek uzsvērts, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne
tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu
ceļu, pa kuru cilvēks var nokļūt pie Viņa.
Kāpēc Dievs meklē cilvēku? Tāpēc, ka
cilvēks attālinājies no Dieva un paslēpās no Viņa (sal. rad 3,8-10). Cilvēks
ļāva sevi apmānīt Dieva ienaidniekam sātanam, kas vienmēr mēģina pārliecināt
cilvēku par to, ka viņš pats būs kā Dievs, ka viņš varēs Dieva vietā izlemt,
kas ir labs un kas slikts, ka viņš dzīvos pēc saviem, nevis Dieva plāniem.
Sātans vēlas panākt, lai cilvēks zaudētu mūžīgo dzīvi, tāpēc mudina viņu
nepārtraukti kurnēt un sacelties pret Dievu, šaubīties par Viņa mīlestību un
klātbūtni cilvēka dzīvē. Ja cilvēks šiem meliem noticēs un klausīs ļaunā gara
padomiem, tad viņš neizbēgami cietīs un grēkos. Taču Dievs cilvēku meklē un
klauvē pie dvēseles durvīm, jo mīl cilvēku ar mūžīgu mīlestību un vēlas izglābt
no maldu un grēka ceļiem. Ja Kristus nebūtu atnācis šajā pasaulē, mēs būtu
palikuši vieni, ieslēgti savā mietpilsoniskajā un aprobežotajā pasaulē, līdz
ausīm iegrimuši grēku dubļos.
Otra teoloģiskā patiesība ir tāda, ka
izlemt, kādu atbildi sniegt, Jēzus atstāj mūsu ziņā. Viņš var ienākt mūsu
dvēselē, tai pieskarties un apveltīt to ar savu mīlestību tikai tad, ja mēs labprātīgi
un apzināti sakām „jā”. Dievs respektē mūsu brīvo gribu, jo ticības akts savā
būtībā ir brīvprātīgs. Haritoloģijā (mācība par žēlastību) daudz tiek runāts
par cilvēka brīvību, atvērtību un līdzdarbību Dievam. Cilvēks paceļas pie Dieva
uz žēlastības un brīvības spārniem. Ticības žēlastība ir no Dieva, bet
vienlaikus tā prasa arī paša cilvēka līdzdarbību. Dievs dod savu žēlastību ikvienam cilvēkam,
aicina atgriezties un ticēt, taču nekādā ziņā nevienu nepiespiež to darīt.
Nereti cilvēks nocietina savu sirdi un nevēlas to pieņemt. Ticība nav tikai
cilvēka brīvās gribas auglis, taču bez šī izšķirošā lēmuma nav iespējams kalpot
Dievam. Kāds ir teicis: „Cilvēks nāk pasaulē, lai kalpotu, bet no viņa paša ir
atkarīgs, kam viņš vēlas kalpot.”
2.Tikšanās
ar dzīvo Jēzu
Daudzi apgalvo , ka tic Dievam, bet
ticība neizmaina viņu dzīvi. Ir milzīga atšķirība starp apgalvojumiem „es ticu,
ka Dievs ir” un „es uzticos Dievam un pieņemu Viņa gribu”. Kristietībā ticēt
nozīmē uzticēties Dievam, kas atklāj un dāvā pats sevi. Vispirms Jēzus nāk pie
mums, un tikai tad mēs kopā ar Viņu Svētajā Garā varam iet pie Tēva. Jēzus
ieveda mūs jauna veida attiecībās ar Dievu. Tā nav teorija vai ideoloģija, kas
piedāvā cilvēkam kādu jaunu ideju, bet gan ceļš, kas ved uz dzīvību.
Kristietībā nav runa par zināšanām vai informāciju, bet par tikšanos ar Jēzu
Kristu.
Kāds varētu man jautāt: „Labi, es
piekrītu tam, ka ticība ir tikšanās ar dzīvo Jēzu, taču kā šī satikšanās
notiek?” Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir vērts atgriezties pie notikuma,
kas uz visiem laikiem paliks par klasisku atgriešanās paraugu, - pie svētā
Pāvila atgriešanās un aicinājuma kļūt par Kristus apustuli.
Mēs atceramies, ka Sauls bija
reliģiozs, dievbijīgs cilvēks un dedzīgi kalpoja Dievam, apmeklēja
dievkalpojumus sinagogā, daudz lūdzās, gavēja, upurēja saskaņā ar likumu. Viņš
bija mācījies pie labākajiem garīgajiem skolotājiem (piem., Gamaliēla)0. Sauls
bija nozīmīga persona Izraēļa tautas reliģisko līderu vidū. Sauls bija pārliecināts,
ka viņu vada Dievs un ka viņš kalpo Dievam „ar tīru sirdsapziņu” (sal. 2 Tim
1,3). Kad Sauls ceļā uz Damasku satikās ar augšāmcēlušos Kristu un Viņam
ieticēja, visa viņa iepriekšējā pieredze neatgriezeniski kļuva bezvērtīga.
Vēstulē filipiešiem Sauls, nu jau apustulis Pāvils, rakstīja: „Es uzskatu par
zaudējumu visu sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanas dēļ.” (FLP 3,8) Viņš atklāja,
ka ticība savā būtībā ir nevis ētisku priekšrakstu sistēma, ne pasaules
uzskats, ne likums, ne arī vērtību vai svētu norišu apkopojums, bet draudzība
ar Kristu un paklausība Viņa gribai.. Tikai tad, ja pazīstam un mīlam Dievu,
mēs spējam pildīt Viņa baušļus. Bez šīm attiecībām ar Kristu, ticība kļūst par
ideoloģiju, kas dara mūs fanātiskus un garīgi aklus.
Tieši to Sauls ieraudzīja, satiekoties
ar Jēzu. Viņš atklāja savu garīgo aklumu un to, cik ļoti dzīvē bija maldījies.
Saulam bija šķitis, ka viņš kalpo Dievam, bet patiesībā viņš cīnījās ar Dievu
un To vajāja, vajājot konkrētos cilvēkus, kuri Viņam ticēja. Sauls katru dienu
skaitīja lūgšanu: „klausies, Izraēl, (..) tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu!”,
bet tajā pašā laikā ienīda kristiešus. Viņš nespēja sskatīt savu aklumu un ar
saviem spēkiem izrauties no savu grēku realitātes. To visu viņam atklāja
Kristus, izmantodams spēcīgas zīmes, - viņu apspīdēja spoža gaisma no debesīm,
viņš nokrita pie zemes, dzirdēja Jēzus balsi un trīs dienas palika neredzīgs
(sal. Apd 9, 1-22; 22, 3-16). Tikšanās ar Kristu iededza Saula sirdī mīlestību
pret Dievu un cilvēkiem un atbrīvoja no sava viltus „es” meklējumiem.
Ikviens no mums var sev uzdot ļoti
personisku jautājumu: vai manā dzīvē ir notikusi šāda tikšanās ar dzīvo Jēzu?
Vai viņš tiešām ir mans Kungs un Pestītājs? Kas mani saista ar Viņu –
mīlestība, paļāvība, paklausība, līdzdarbība, vai arī bailes par sevi un savu
nākotni, šaubas, neuzticēšanās, vainas vai pienākuma apziņa? Vai es tāpat kā
Sauls jautāju Jēzum: „Kungs, ko lai es daru?” (Apd 22,10)
3.Izvēlēties sekot Kristum
Ticība prasa, lai mēs pieņemam skaidru
lēmumu, izdarām izšķirošu izvēli, proti, apņemamies sekot Jēzum. Ticība un
sekošana Jēzum ir cieši saistītas. Daudzu kristiešu problēma ir tā, ka no
vienas puses, viņi pazīst un daļēji pieņem Jēzus mācību, bet, no otras puses,
nedzīvo saskaņā ar to ikdienā. Garīgās dzīves atslēga ir spēja vienot ticību ar
dzīvi, un tas notiek, pateicoties paklausībai ticībā. Vatikāna II koncila
Dogmatiskajā konstitūcijā par dievišķo Atklāsmi ir teikts: „Dievam jādāvā
„ticības paklausība”, ar kuru cilvēks visu sevi labprātīgi uztic Dievam,
pilnīgi pakļaujot viņam savu prātu un gribu, labprātīgi piekrītot Viņa dotajai
Atklāsmei.” (Dei Verbum, 5) Tas nozīmē pilnīgi paļauties uz Dievu un ticēt
visam, ko viņš saka. Svētajai Faustīnei Kovaļskai Jēzus sacīja: ”Kad tu esi paklausīga,
es atņemu tev tavu vājumu, bet tā vietā dodu savu spēku.” (Dienasgrāmata, 381)
Dievs mūs aicina paļauties uz Viņu un
tādējādi savā dzīvē piedzīvot Viņa vareno spēku. Vārds „ticība” (ebreju valodā
– emunah) nozīmē „balstīties uz ļoti stipra, varena pamata)”. Mūsdienu
tehnoloģijām pakļautā cilvēku mentalitāte mudina viņu paļauties tikai uz sevi,
saviem spēkiem, atklājumiem, sasniegumiem un dzīvot tā, it kā Dieva nebūtu.
Tādējādi šodien strauji izplatās individuālisms un hedonisms – katrs dzīvo
tikai sev. Arī daudzi no mums, ļaujoties remdenības un pašpietiekamības
kārdinājumam, nekad nav līdz galam uzticējušies Dievam, bet paļāvušies tikai uz
saviem spēkiem.
Saskaņā ar Evaņģēlija mācību pieaudzis
ir nevis tas, kurš nevienam nepakļaujas un kuram neviens nav vajadzīgs, bet gan
tas, kurš spēj atzīt savu vājumu un zina patiesību par sevi, kurš ir pazemīgs
Dieva priekšā, prot kalpot brāļiem un kuram ir spēcīga atbildības sajūta. Lai
mēs kļūtu pieauguši, mums nepārtraukti jāpilnveido sava sirdsapziņa Dieva vārda
gaismā.
Kad Dievs sacīja Ābrahamam: „Es tev
došu dēlu – tev un tavai sievai, kas esat gados veci un neauglīgi,” – tad
Ābrahams nedomāja par sevi – par to, ko viņš, cilvēks, spēj vai nespēj, bet
raudzījās tikai uz To, kas viņam to bija apsolījis, un nešaubījās par to, ka
Dievam viss ir iespējams. Ja Ābrahāms sāktu regulēt Dievu, apšaubīt Viņa spēku
un tātad arī Dieva apsolījumu dot viņam dēlu, tad viņam nebūtu dēla un tik
daudz pēcnācēju kā smiltis jūrmalā. Ieticēt Dieva Vārdam viņam nozīmēja doties
ceļā un ļaut sevi vadīt nezināmajam Dievam, kas ienāca viņa dzīvē. Ticība
Ābrahāmu aizveda līdz vietai, kur piepildījās Dieva dotais solījums. Tur viņš
bija gandarīts un laimīgs. Apustulis
Pāvils sacīja: „Ābrahāms ticēja Dievam, un tas tika viņam pieskaitīts
attaisnošanai.” (Rom 4,3) Tu esi kristietis, ja tu esi Ābrahāma bērns, ja tev
ir Ābrahāma ticība.
4.Bez
Baznīcas nav ticības
Cilvēka ticība ir ļoti personiska, jo
tā skar viņa dziļāko būtību, taču tā nekad nav tikai privāta lieta. Mēs saņemam
ticību no Baznīcas un ar to dzīvojam kopā ar citiem cilvēkiem, ar kuriem
dalāmies ticībā. Mani nes citu ticība, tāpat kā manas ticības uguns aizdedzina
un stiprina citus.
„Katoliskās baznīcas katehismā” var
lasīt: „Neviens nevar ticēt viens pats, tāpat kā neviens nevar dzīvot viens
pats. Neviens nav saņēmis ticību no sevis paša, tāpat kā neviens nav saņēmis
dzīvību no sevis paša. Ticīgais ir saņēmis ticību no citiem, un ticīgā
pienākums ir to nodot citiem. Mūsu mīlestība pret Jēzu un cilvēkiem mūs mudina
liecināt citiem par mūsu ticību. Tādā veidā katrs ticīgais ir kā viens posms
lielajā ticīgo ķēdē. Es nevaru ticēt, ja mani nenes pārējo ticība un ja es ar
savu ticību nepalīdzu uzturēt citu cilvēku ticību.” (KBK, 166)
„Pasaule tika radīta Baznīcas dēļ” – tā
mācīja Baznīcas tēvi un uzsvēra, ka Dievs gribēja Baznīcu, jo Viņš vēlējās, lai
cilvēki iegūtu pestīšanu nevis katrs atsevišķi, bet gan kopienā. Dievs gribēja
no visas cilvēces izveidot vienu tautu, kas viņu pazītu patiesībā un Viņam
kalpotu svētumā.
Tas, kurš padodas individuālisma
kārdinājumam, tas ir, kārdinājumam sekot Jēzum vienatnē, bez Baznīcas kopienas,
riskē nekad nesatikt dzīvo Kristu vai palikt ar maldīgu priekšstatu par Viņu.
Mēs nevaram atrast Jēzu ārpus baznīcas – „universālā pestīšanas sakramenta” -,
ar kuras starpniecību Jēzus atklāj īsteno Dieva mīlestību pret cilvēkiem. Bez
baznīcas mēs Dieva attēlu izveidosim pēc saviem ieskatiem, lai gan mūsu
patiesais uzdevums ir ļaut Jēzum mūs veidot pēc Viņa attēla un līdzības.
Mūsdienu cilvēks, pat piedzīvojot
ticības krīzi, jūtīgi uztver redzamās ticības zīmes: piedošanu, nesavtīgu
mīlestību un kristiešu vienotību. Ir vērts pārdomāt Kiko Arguello sacīto:
„Neviens nekļūs par kristieti, ja neieraudzīs citu patiesu kristieti. Nav
kristietības bez liecības, jo ticība tiek pārbaudīta ikdienas dzīvē.”
Mācekļu tikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu
vienmēr noslēdzās ar sūtību: ”Ejiet un paziņojiet maniem brāļiem!” (Mt 28,10)
Tātad tas, kas patiešām ir saticis Kristu Baznīcas kopienā, nevar paturēt Viņu
tikai sev, bet vienmēr tiek aicināts sludināt šo priekpilno Vēsti un nodot
citiem prieku, ko sniedz ticība. Baznīcai visos laikos jāmeklē atbilde uz
jautājumu: „Kā šodien sludināt Evaņģēliju, lai tas kļūtu par dzīves pamatu? Kā
ticība var kļūt par realitāti?”
5. Ticības padziļināšanas ceļš
2011. gada nogalē Benedikts XVI tikās
ar Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš runāja par Baznīcas reformu nozīmi un
mērķiem. Pāvests uzsvēra, ka šodien pamazām sarūk to ticīgo skaits, kuri
regulāri lūdzas un apmeklē baznīcu, un vienlaikus pieaug skepticisms un
neticība. Viņš sacīja: „Baznīcas Eiropā krīzes cēlonis ir ticības krīze. Ja
neatradīsim atbildi uz to, ja ticība neatgūs vitalitāti, kļūstot par dziļu
pārliecību un reālu spēku, kas izriet no tikšanās ar Jēzu Kristu, jebkāda veida
reforma būs neefektīva.” (Uzruna, 2011.gada 23.decembris)
1962.gada 7.novembrī bīskaps Karols
Vojtila, uzstājoties Vatikāna II koncila pirmās sesijas laikā, runāja par
pirmkristiešu katehumenāta atjaunošanu, jo ļoti daudzi nokristīti cilvēki nav
pietiekami pārliecinoši ievadīti visā ticības un kristīgās dzīves patiesībā.
Tāpēc Vatikāna II koncils visā Baznīcā atjaunoja pieaugušo cilvēku
katehumenātu, kuram ir vairāki posmi. Tā riti atrodami „Ordo initiationis
christianum adultorum” (Izd 1972.g.).
Evaņģelizācija ir tikai pirmais solis,
lai uzsāktu nopietnu ceļu uz garīgo briedumu un sagatavotos kristīgajai dzīvei.
Taču tas nenozīmē, ka viss jau paveikts un var mierīgi „gulēt uz lauriem”. Pat
spēcīga iekšēja atgriešanās, laikam ritot, var zaudēt savu iespaidu, un, kad
cilvēks sastopas ar grūtībām un sarežģītām dzīves problēmām, viņam nepieciešams
stiprinājums un atbalsts. Kristietim atgriešanās ir nepieciešama katru dienu,
jo viņš pastāvīgi ir ceļā.
Nākamais solis un līdzeklis, lai
sasniegtu ticības briedumu, ir katehumenāts. Pirmajos Baznīcas pastāvēšanas
gadsimtos katehumenāts bija pieaugušo cilvēku sagatavošana Kristības
sakramentam, un tas ilga divus vai trīs gadus. Katehumenāts nebija nekāda
lūgšanu grupa, harizmātiska kopiena vai „Alfa kurss”, bet gan neaizvietojama
ticības un kristīgās dzīves formācija. Bez katehumenāta neviens nevarēja kļūt
par kristieti. Ļoti skaidri par to izteicies svētais Jānis Hrizostoms: „Es jums
vēlreiz atkārtoju: ja kāds nav uzveicis savus trūkumus un vēl nav nostājies uz
tikuma ceļa, tad tas nevar tikt kristīts.” Tātad, lai varētu piešķirt Kristību,
ir nepieciešama ticība (attiecībā uz bērnu – vecāku un krustvecāku ticība).
Viss sāka mainīties 4.gadsimtā, kad
veselas tautas tika kristītas bez šī katehumenāta. Mūsdienās ir ļoti daudz
cilvēku, kuri jau ir kristīti, bet nedzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, tāpēc tiem ir
nepieciešams pēckristību katehumenāts vai neokatehumenāts, kas varētu viņiem
palīdzēt spert izšķirošus soļus, lai sekotu Kristum un pilnīgāk veltīt sevi
Viņam. „katehumenāta jeb katehumēnu izglītošanas mērķis ir dot cilvēkiem
iespēju sasniegt savas atgriešanās un ticības briedumu, tādā veidā atbildot uz
Dieva iniciatīvu kādā konkrētā Baznīcas kopienā.” (KBK, 1248)
Tertuliāns ir sacījis: „Neviens
nepiedzimst par kristieti – par kristieti jākļūst.” Tas nenotiek automātiski,
pieņemot sakramentus, bet ir ilgs kristīgās iniciācijas un atgriešanās ceļš
visa mūža garumā. Būt par kristieti nenozīmē tikai apgūt ticības patiesības vai
dažas dievbijības izpausmes formas, bet ik dienas sekot Kristum un pildīt Dieva
gribu, kas nav iespējams bez Svētā Gara palīdzības. Tāpēc visa pamatā ir mūsu
personiskās attiecības ar trīsvienīgo Dievu, kas īstenojas Baznīcas kopienā,
dzirdot un pieņemot Dieva Vārdu un kopā ar citiem ticīgajiem aktīvi piedaloties
Svētajā Misē, kā arī cienīgi pieņemot Svēto Komūniju. Gandarīšanas sakramentā
mēs esam aicināti pazemīgi atzīt, ka mums pastāvīgi nepieciešama piedošana un
ka piedošana nozīmē atbildību. Pateicoties Dieva Vārdam, sakramentiem un dzīvei
kopienā, mēs varam satikt Kristu, kas pārveido mūsu sirdi un pievērš to Dievam,
atver gara acis un piepilda mūs ar prieku, kas plūst no pārliecības par to, ka
tiekam mīlēti un pieņemti.
Katehumenāta laikā cilvēka apziņā
notiek svarīgs attīstības process: viņš sāk uzlūkot Baznīcu ne tikai „no
ārpuses”, bet arī „no iekšpuses” un pamazām atklāj, ka tās ir arī viņa mājas.
Dārgie kristieši, mīlēsim Baznīcu un veidosim to par vienotības skolu un māju!
Tā ir mūsu Māte un arī ticības audzinātāja, jo ar Baznīcas starpniecību mēs
esam saņēmuši ticības žēlastību, kas atklāj Kristus mīlestības skaistumu un
dāvā mūžīgo dzīvi.
Priesteris Andris Ševelis MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Raksts no: Katoļu kalendārs 2013
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru