JĀNIS VANAGS: KAS ESMU ES, LAI PIEDZĪVOTU SIMTGADI?

Tanī dienā Jēzus teica: "Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis." (Jņ 12:28-32) Tas ir noticis. Tā stunda ir situsi. Mēs gaidījām Latvijas simtgadi, domājām par to, gatavojāmies un posām svētkus. Nu tā ir pienākusi.

Jēzus reiz teica saviem mācekļiem: "Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja." (Lk 10:23-24)

To varētu teikt arī par mums. Daudzi jo dauzi brīvības cīnītāji un Latvijas valstiskumu cēlāji un noturētāji būtu gribējuši redzēt Latvijas simtgadi. Gan leģendāras personības kā Oskars Kalpaks, Zīgfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Gunārs Astra, gan mazāk zināmi varoņi kā Paulis Zolts, Jēkabs Klaviers, Konstantīns Čakste, Juris Ziemelis, gan pavisam parasti cilvēki, kuri ar savu panesību un izturību kalpoja par javu, kas šos varoņu akmeņus satur kopā brīvas un lepnas valsts celtnē. Visi viņi būtu sapņojuši redzēt Latvijas simtgadi, bet neredzēja. Taču to piedzīvojam un savām acīm skatām mēs. Kā tas liek justies?

Es teiktu, ka mums ir visi iemesli justies priviliģētiem un līdz sirds trīsām izredzētiem. Kas es tāds esmu, ka drīkstu skatīt Latvijas simtgadi? Tas nav retorisks jautājums, bet pavisam īsts – kas es esmu neatkarīgajā Latvijā un kāda ir mana misija? Jo izredzētība nav laimests vai dāvana, bet aicinājums un uzdevums.

Par to domājot, mani iedvesmoja kāds interneta resurss. Portālā "Diena" ir tāda aizraujoša sadaļa "Latvijai vajag". Dažādi cilvēki tur dalās ar domām, kas Latvijai simtgadē vajadzīgs. Virsraksti ir visdažādākie – sākot no smagsvara lietām kā ceļi, orgāni pārstādīšanai, absolventi, zemessargi un kāzas, un beidzot ar spēlēšanos un skaistiem niekiem. Palasoties tiešām saproti, cik daudzpusīga ir mūsu dzīve un no cik dažādām lietām tā sastāv. Katrai no tām ir sava vieta un vērtība. Kas varētu būt saistviela, tā java, kas visas satur kopā tādā dzīves celtnē, kas uztur, sargā un ceļ brīvu un laimīgu Latviju?

Te arī es gribētu kaut ko pievienot sadaļai "Latvijai vajag". Latvijai vajag kristīgas vērtības. Es saprotu, ka tas no manas puses ir kā ar pirkstu acī. Zinu, ka "kristīgas vērtības" ir piesauktas tik bieži, ka skan kā novalkāta frāze bez satura. Tas ir tādēļ, ka ļoti reti kāds ir mēģinājis iedziļināties, kas tad ir tās kristīgās vērtības. Ja kristieši ar to saprot tikai protestus pret kādiem minoritāšu pasākumiem, tas ir tikpat bēdīgi kā tad, kad intelektuāļi vīpsnā par tikumisko audzināšanu un to izprot tikai kā nestāstīšanu bērniem par seksu. Gan tikumība, gan kristīgas vērtības ir daudz vairāk par to.

Praktizēt kristīgas vērtības nozīmē dzīves izaicinājumiem un uzdevumiem izvēlēties tādu pieeju, kādu savā dzīvē lietoja Kristus. Dzīvot saskaņā ar kristīgajām vērtībām nozīmē savas dienišķās izvēles izdarīt ar to pašu nolūku, kāda bija Kristum. Un, to darot, būt gatavam – jo tas var izrādīties neizbēgami – pieņemt tās pašas sekas, kādas piedzīvoja viņš. Kā tas notika Gunāram Astram un Lidija Doroņinai – Lasmanei. To mācīties un to mācīt nozīmē tikumisku augšanu un audzināšanu. Tā var būt stipra saistviela katrai dzīves celtnei.

Kāda ir Kristus pieeja Latvijai? Noteikti tāda pati, kāda bija viņa pieeja pasaulei. Viņš labi saskatīja pasaules trūkumus – jo viņš nāca pasauli no tās pašposta glābt. Bet viņš nāca glābt, nevis izmest mēslainē. Viņš nāca tādēļ, ka redzēja pasaules vērtību un potenciālu. Viņš saskatīja pasaulē Dieva dāvanu, kurā Radītājs pasniedz pats sevi cilvēkiem un visai dzīvībai.

Dzīvot ar Kristus pieeju nozīmē cauri visiem trūkumiem redzēt Latviju kā dāvanu kurā Dievs sevi pasniedz tieši latviešiem un Latvijas tautai. Tieši mums domātu dāvanu, kurā viņš pats ar mums darbojas, lai tieši šeit mēs varētu piepildīt savu unikālo patību un aicinājumu. Kristus pieeja Latvijai būtu apieties ar to kā ar kaut ko, kas ir patiešām nozīmīgs un dārgs. Kristus atdeva dzīvību par pasauli. Varoņi atdeva dzīvību un dzīvi par Latviju. Bet kas es tāds esmu, ka drīkstu pieredzēt Latvijas simtgadi! Ko varu darīt es?

Visupirms Latvijai vajag, lai mēs redzam tās vērtību, atzīstam tās labumu un svinam tās uzvaras. Es saprotu, Latvijai vajag arī kritisku analīzi, mediju uzraudzību, rūgtu patiesību un tā tālāk. Dzīves celtne sastāv no dažādiem akmeņiem. Taču lasīt rubriku "Latvijai vajag" ir aizraujoši tādēļ, ka tie nav tikai stāsti par to, kā visa mums nav un ko mums vēl vajag. Tie ir stāsti par to, kas mums jau ir. Pat zem gluži vieglprātīgiem virsrakstiem ir vēstījumi par radošiem cilvēkiem, kas ir piepildījuši savu vīziju un par sava sapņa tiesu ir darījuši Latviju skaistāku, dzīvāku, bagātāku un mīļāku.

Varbūt mēs neaptveram, cik ļoti paši sev kaitējam, pārliecinādami sevi un citus par to, ka viss ir slikti un ka "es ienīstu šo neizdevušos valsti". Frīdrihs Nīče ir teicis, ka, lai kādu pa īstam sagrautu, vajag viņu nosodīt tad, kad viņš dara labu. Tas ievainos līdz kaulam un droši, ka cilvēks to vairs nedarīs.

Pēc izlaiduma mūs, universitātes absolventus iesauca padomju armijā uz trīs mēnešu ilgām apmācībām. Pirmo reizi norīkoti dežūrēt virtuvē, mēs tiešām centāmies. Katru bleķa bļodiņu trīs reizes nomazgājām, noskalojām un bijām priecīgi, ka šie trauki tik tīri nav bijuši kopš dzimšanas. Tad ienāca virsnieks pārbaudīt, paņēma vienu bļodu un nobļāva savu ierasto: "Grjaznaja posuda!" Turpmāk arī mēs mazgājām traukus tāpat kā zaldātiņi – sabērām ūdens tvertnē un ar slotas kātu apmaisījām.

Neievērot labo un fokusēties tikai uz slikto ir drošs veids kā kaut ko sabeigt.

Tā var izpostīt attiecības,

sagandēt laulību

un pazudināt bērnus.

tā var nogremdēt valsti un baznīcu.

Žurku var iemācīt izpildīt neticami sarežģītas, secīgas darbības, apbalvojot tad, kad tā izdara soli vēlamajā virzienā. Ar cilvēku ir tāpat. Kristus spēja saskatīt vērtību kritušā pasaulē un ar savu attieksmi un darbību atraisīt tās labā potenciālu. Mēs varam raudzīties uz savu nabu un sūkstīties par visu, kā mums Latvijā nav. Bet mēs varam arī palūkoties plašajā pasaulē, ieraudzīt kā dzīvo miljoni un pat miljardi cilvēku un tad ar izredzētības trīsām jautāt – kas es tāds esmu, ka man ir ļauts dzīvot Latvijā!? – Es esmu kāds, kurš var raudzīties uz Latviju ar Kristus acīm. Tā var būt mana ikdienas varonība.

Kristus nāca piepildīt tautas ilgas. Vecās Derības lappusēs Bībelē varam lasīt, kā tauta ilgojās pēc Mesijas, kurš nāks un visu sakārtos. Kristus nāca un to paveica. Varbūt ne gluži tā, kā cilvēki bija gaidījuši, taču viņš patiešām iesāka jaunu laikmetu cilvēku attiecībās ar Dievu un pašu starpā. Tas ļāva uzplaukt kristīgajai civilizācijai, kas līdz šim ir cilvēces augstākais sasniegums.

Mesiāniskas ilgas nav svešas arī mūsu tautai. Ne reizi vien tās ir sakāpušas aknās un ar žulti lauzušās uz lūpām. Tas ir noskaņojums, kurš spēj uznest varas virsotnē jaunas personības. Arī Latvijas vēsturē šīs nav pirmās vēlēšanas, kad divas trešdaļas vietu Saeimā iegūst jauni deputāti. Nu ir kā brīdis pirms priekškara pacelšanas. Skatītāji ar aizturētu elpu gaida, kas būs.

Vajag saprast, ka politika nav tikai ekonomika, bet pirmkārt kalpošana vērtībām. Ja pie tautsaimniecības 5% izaugsmes gadā, zemākā bezdarba un augošas vidējās algas tauta nobalso par pārmaiņām, tas nozīmē, ka tā ilgojas pēc atjaunotnes tieši vērtību jomā. Droši vien nekļūdīšos, ka šīs ilgas tika pastiprinātas, pirms vēlēšanām norādot, līdz nelabumam izceļot un varbūt pat pārspīlējot, cik viss ir slikti un nepareizi. Tas palīdzēja apseglot "mazā cilvēka" ilgas pēc taisnības, kuras kā zelta zirgs uznesa stikla kalnā.

Latvijas princeses skūpsts nu ir jūsu. Patiesi, ši ir brīdis ar izcilu potenciālu. Tā ir jūsu iespēja tiešām labot to, kas būtu jāmaina. Darīt tā kā Kristus, kurš piepildīja tautas ilgas. Taču vajag arī apzināties, kādu atbildību uzliek uzjāšana kalnā atmodināto cerību zirgā.

Žana Pola Sartra romāns "Nelabums" stāsta par Rokantēna kungu, kuru arvien vairāk pārņem pretīguma sajūta. Vai tas būtu papīra gabals vai autobusa sēdeklis, arvien jaunas lietas viņā modina nelabumu. Par viņa ikdienu kļūst nelabums no eksistences. Izeju viņš cer sagaidīt mīlestībā. Pirmajās divās tešdaļās romāna ir lasāmas augošas gaidas pēc dienas, kad atbrauks Annija. Uz to viņš cer kā uz pestīšanu. Tad Annija atbrauc un aizbrauc, un nekas nav mainījies. Taisni pārsteidz, cik viņas viesošanās izrādās nenozīmīga. Tas Rokantēnu iegrūž vēl daudz dziļākā nelabuma bedrē.

Tāpat notiek, kad cilvēku cerības paņem un uzmet. Apseglo, pajāj un pamet. Tad paliek tikai iepriekš uzpūstais nelabums, kas iegrūž vēl dziļākā bezcerībā. Kristus teica: "Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas ir ticējuši, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā." Ir jāapzinās atbildības augstumi un dziļumi par modinātu ticību. Latvijai vajag piepildītas cerības un turētus solījumus. Šī ir jūsu stunda. Lai tiešām izdodas, lai Dievs jums palīdz, mēs lūgsim par jums.

Kristus bieži teica: "Nebīstieties!" Tas nebija tukšs mierinājums. Viņš apsauca vētru, paēdināja tūkstošus un atrisināja pat savu un visu cilvēku mirstības problēmu. Latvijai vajag drošības sajūtu. Jā, drošība ir liels un svarīgs uzdevums. Visvairāk tas ir ticis saistīts ar nodrošināšanos pret ārēju uzbrukumu. Ir jāatzīst un jāsvin tas, kas patiesi ir sasniegts. Mūsu bruņotie spēki un zemessardze ir spēks, ar kuru katram jārēķinās un kopā ar sabiedrotajiem Latvija neapšaubāmi ir aizstāvama valsts un tā tiks aizstāvēta. Mūsu valsts nekad nav bijusi lielākā drošībā pret ārējiem draudiem. Tādēļ bruņotie spēki bauda lielu tautas uzticību.

Šobrīd Latvijas iedzīvotāji daudz asāk izjūt nedrošību par kaut ko citu. Kas ar mani notiks, kad es saslimšu? Kas ar mani notiks, kad es aiziešu pensijā? Jaunajā simtgadē šiem drošības jautājumiem būtu jāpievēršas tikpat nopietni kā valsts ārējai aizsardzībai. Senie romieši teica – ne mūri, bet vīri ir pilsētas aizstāvji. Iedzīvotāju lojalitāte un vēlēšanās aizstāvēt savu valsti ir pats svarīgākais drošības balsts. Nopietna pievēršanās cilvēku nedrošībai par savu dzīvi ir ceļš, kā baudīt tautas uzticību.

Taču tam ir arī otra puse. Manai paaudzei un vecākiem jārēķinās, ka pensijas gadi mums nebūs – kā mēdz būt vācu vai skandināvu pensionāriem – mierīgākais un laimīgākais dzīves posms, kad varēsim ceļot pa pasauli un nodarboties ar to, kas mums patīk. Drīzāk tas nāks ar krasu ienākumu kritumu un mēs būsim spiesti daudz ko sašaurināt dzīvesveidā, varbūt pat zaudēt ierasto mitekli un sabiedrību. Varam par to raizēties, saukt par ļaunumu, dusmoties uz valdību un justies sarūgtināti, taču ir liela iespēja, ka tas neko nedos un ka šīs kritiens mūs piemeklēs.

Neizbēgamības priekšā mēs varam kaut ko darīt, lai atbrīvotos no raizēm un nedrošības. Mēs varam paraudzīties uz savu nākotni ar Kristus acīm. Viņš teica: "Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt." Kad mums jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs, mēs zinām, ka esam viņam tuvāk. Tad mēs dalāmies ar viņu viņa dzīvē un viņš dalās ar mums mūsējā. Ja Kristus tuvums ir vērtība tas spēj aizstāt daudz ko zaudētā prieka, iespējām un dārgumiem, atnesot brīvību un mierinājumu. Kristus klātbūtne tiek dāvāta bagātīgi katram, kurš meklē un to nevar atņemt.

Starp citu, tas attiecas ne tikai uz vecajiem un slimajiem, bet uz visiem. Visi esam pēc Kristus līdzības veidoti. Klasiskā eiropieša arhetips ir vīrs, kurš tika netaisnīgi pienaglots pie krusta. Tas gaida arī mūs. Mēs reiz mirsim un pirms tam piedzīvosim sāpes, kas bieži būs netaisnīgas. Visos laikos lielākajai daļai cilvēku dzīve ir bijusi grūta cīņa ar pārbaudījumiem un nelaimēm. Vēl sliktāk, ka tā vienmēr ir bijusi sagānīta ar ļaunprātību. Varbūt tikai pēdējos 150 gados tā dažās pasaules daļās ir kļuvusi vieglāka un arī ne visiem. Ko ar to iesākt?

Paskatīsimies, ko ar to darīja Kristus! Viņš augšāmcēlās. Viņš novēla akmeni un piecēlās no kapa. Arī mūsu ikdienas mazajās nāvēs mūsos ir potenciāls augšāmcelties.

Kad es atceros savas sievas vecomāti Augusti Matildi Gertneri, vienkāršu lauku sievu,

kuru nacisti, atkāpdamies no Latvijas, kopā ar diviem maziem bērniem aizveda uz Vāciju spaidu darbos rakt tranšejas,

kur sarkanarmijas lidmašīnas meta bumbas un sprādziens apraka vienu no meitenēm, kuru pusdzīvu izraka no smiltīm,

kur viņas dzīvoja barkās, pārtika no kartupeļu mizām, pārcieta tīfu, evakuācijā cita citu pazaudēja un atkal atrada,

un atgriezās mājās un izveidoja vienkāršu, bet labu dzīvi,

mani pārņem kauns par katru reizi, kad esmu sūrojies par dzīves grūtībām. To es nesaku, lai manipulētu ar kauna sajūtu, bet lai atcerētos, ka Dievs viņā bija un tevī un manī ir ielicis spēku, kas dara stiprāku par dzīves ļaunprātībām un netaisnībām. Mēs bieži pat nespējam noticēt, cik stipri varam būt.

Viena no jubilejas gada iedvesmojošām personībām man ir bijis kanādiešu psihologs un profesors Džordans Pītersons. Viņš visai spilgti apraksta tādu augšāmcelšanos ikdienā, kas sasaucas ar baznīcā labi zināmu garīguma tradīciju:

Apdomā, kas notiktu, ja tavi sliktie ieradumi, aizvainojums, rūgtums, vilcināšanās un viss tamlīdzīgais izietu pilnīgi ārpus kontroles, pa spirāli lejup. Tad tu būsi ieraudzījis savas personīgās elles vīziju pēc trīs vai pieciem gadiem. Elle ir reāla. Vai tā ir mūžīga un vai tā gaida tevi un mani pēc nāves, ir pavisam cits jautājums. Bet ja neesi sastapis nevienu, kurš dzīvo savā ellē, tad tu neesi dzīvojis necik ilgi, vai arī ar atvērtām acīm. Katrs var ielūkoties nākotnē un apdomāt, ka tur es nonākšu, ja turpināšu iet pa savu tumšo taku.

Ja tev ir tavs mazais elles apraksts, no kura bēgt, tad tev vajag arī savu debesu aprakstu, uz kuru steigties. Apdomā, ar ko tu būtu apmierināts, lai nejustos rūgtuma pilns un aizvainots? Ko tu gribi no savas ģimenes? No saviem draugiem? Ko tu vēlies no savas karjeras? Kā tu izglītosi un audzināsi sevi? Kā izmantosi brīvo laiku? Kā tiksi galā ar narkotikām, alkoholu un līdzīgiem vilinājumiem? Kā uzturēsi sevi miesīgi un garīgi veselu? Tu vari vēlēties jebko, bet tev jātiek skaidrībā, kas tas ir un tam jābūt reālistiskam. Uzraksti to! Kāda būs tava dzīve pēc trīs vai pieciem gadiem?

Dažreiz mēs vienkārši ceram – es gribētu, ka notiktu kaut kas labs. Bet gribam arī vakarā izdzert puspudeli šņabja. Kura no abām lietām tā būs? Ar cerēšanu nepietiek. Tev vajadzētu biežāk domāt – kur es atpalieku pats no sava ideāla? Kur es esmu mazāks nekā vajadzētu? Kur esmu rūgts? Kur padaru pasauli sliktāku nekā tā varētu būt? Kas notiktu, ja es beigtu tā darīt?

Izbeidz runāt lietas, kas tevi dara vāju! Beidz runāt melus, zinot, ka tie ir meli! Beidz darīt lietas, par kurām zini, ka tās ir bezmērķīgas un kontrproduktīvas! Izvēlies sacensības līmeni, kur reizēm vari zaudēt, bet kur attīstās tavas spējas! Mērķē augstu! Uzņemies atbildību par dzīvi – un paskaties, kas tad notiks! Izslienies! Iztaisno plecus! Jā, tā ir ievainojama stāja, jo tā atsedz un tevi dara par lielāku mērķi. Bet tā ir stipra stāja, kas pauž, ka esi pietiekami drosmīgs, lai sastaptu to, kas nāk. Kad nāk bīstamais, tavas labākās izredzes ir tad, kad esi kājās, dejo kā taurenis un dzel kā bite. Esi gatavs un nomodā!

(Tiktāl doktors Pītersons).

Kristīgās vērtības ir lietot Kristus pieeju dzīves izaicinājumiem. Kristus pieeja bija augšāmcelšanās un arī tevī ir potenciāls jebkuros apstākļos augšāmcelties. Atrodi to un atbrīvojies no bailēm! Latvijai vajag tavu atklājumu, ka tu esi stiprāks, ka tu esi stiprāka par saviem pārbaudījumiem un nelaimēm!

Valstij, kam rūp sava drošība, vajadzētu gādāt gan par ārējās, gan iekšējās, gan dvēseles drošības aspektiem. Gādāt gan par robežu aizsardzību, gan par pensijām un veselības aprūpi, gan arī par iespēju atrast mieru Kristus tuvumā. Bet organizācijām, kuras vēlas izņemt Dievu no himnas un tautas dzīves, vajadzētu pie laika padomāt, kādu sirds drošības un augšāmcelšanās spēka avotu tās piedāvās cilvēkam neizbēgamības priekšā.

Kad gribas sacīt – nav prieka dzīvot Latvijā, tas nedod gandarījumu un apmierinājumu, un es labāk braukšu prom – tad vajadzētu atcerēties, ka gan cilvēka gan nācijas dzīvi uztur nevis prieks un apmierinājums, bet nozīme un jēga. Latvijas valsts tika izcīnīta un uzcelta nevis ar baudu, bet ar ideju par tās nozīmi. Gadsimtu griežos Latvijai vajag šo ideju atjaunināt. Tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem.

Vajadzētu beidzot izmest laukā, aprakt un aizmirst nelaimīgo mītu par 700 verdzības gadiem. Pat varoņstāsts par Nameja gredzenu diez vai palīdzēs, jo tas vēsta par zaudētu, kaut drosmīgu, cīņu. Latvieši uzvarēja un kļuva par nāciju citā laikā un citos apstākļos, turklāt katra organizācija, kura savus zelta laikus saskata sensenā pagātnē, ir pagurusi un bez nākotnes. Izsliesimies par Latviju tagad! Iztaisnosim muguru! mēs neesam nekāda vergu tauta, bet kulturāla Eiropas nācija, kas ar Dieva palīgu ir izcīnījusi un uzcēlusi savu valsti un lūkojas nākotnē.

Par jēgu ir jābūt skaidrībā – Latvijas valsts ir neatņemams priekšnoteikums latviešu, latgaliešu un lībiešu valodas, kultūras un dvēseles pastāvēšanai. Arī pašu latviešu pastāvēšanai. Nekas no tā neizdzīvos nākamos simt gadus bez nacionālas valsts, kurā šīs vērtības tiek īpaši koptas un aizsargātas. Bet to darīs tikai valsts, kurā dzīvo latvieši. Daudz latviešu spēka gados. Kas es tāds esmu, lai tas varētu notikt?

Ir apsveicami un mierinoši būt Latvijas patriotam ārpus Latvijas un kopt latviskumu citās zemēs. Taču ja patriotisms un latviskums ir vērtība, tad mums visiem – Latvijā un ārpus tās – ir jāatbild uz jautājumu, kas ir patiesi nozīmīgais iemesls, lai latvietis dzīvotu Latvijā. Uz šo jautājumu parasti meklē atbildi atalgojuma un iespēju ziņā, kur Rīgai vienmēr būs grūti sacensties ar Čikāgu vai Londonu. Taču izšķirošā atbilde latvietim būs par jēgu un nozīmi. Nīče ir teicis, ka tas, kuram ir "kādēļ" vai "kā labad", spēs panest gandrīz jebkādu "kā". Vai ir jēga latviešu tautas pastāvēšanai? Kas esmu es un kas man jādara, lai tā pastāvētu? Ko es spēju darīt? Piemēram, paraudzīties ar Kristus acīm un ieraudzīt Latviju kā Dieva īpašu un lolojamu dāvanu latviešu tautai.

Kristus pieeja dzīvei bija pagriezt otru vaigu. Tas var likties pretrunīgi, jo citā brīdī viņš ar pātagu izdzina no tempļa naudas mijējus. Taču kopsaucēju var ieraudzīt tajā, ka pat šos spekulantus viņš padzina nevis ar rungu vai zobenu, bet pacēla turpat kādu auklu, ar ko bija atvesti auni vai vērši. Jo tie taču bija viņa tautieši, pēc Dieva tēla un līdzības radīti. Viņš vērsās pret negantību, bet darīja to ar minimālo nepieciešamo spēku. Arī šo Kristus vērtību Latvijai vajag.

Mēs ātri ķeramies pie laužņa un cirvja un paši iecērtam sev kājā. Piemēram, politikā - ja tu savu nākamo vai esošo partneri nosauc par bandītu un noziedznieku, par lētu populistu vai ienaidnieka aģentu kā tu varēsi ar viņu sēdēt pie viena galda? Kāda būs jūsu sadarbības gaisotne? Ko labu tas var atnest?

Sakaut var ienaidnieku, no kura gribi un vari tikt vaļā. Bet nedrīkst sakaut savu sievu vai vīru, ja gribi ar viņu dzīvot. Nedrīkst sakaut savus bērnus, ja negribi, lai viņi tevi pamet, kad pieaugs. Nedrīkst sakaut kaimiņu blakus dzīvoklī vai mājā, kaut reizēm to tik ļoti gribas - jo tas atnesīs tikai nelaimi. Domstarpību gadījumā daudz labāk ir nonākt līdz prātīgai sarunai. Lai gūtu sekmes, ir jāiemācās lietot maksimāli daudz prāta un apdomas, un minimāli nepieciešamo spēku.

Latvijai ļoti vajag šo Kristus vērtību – jo te dzīvo latvieši, krievi un dažādu citu tautību pārstāvji ar atšķirīgu vēstures izpratni un interesēm. Vēsturisku pāridarījumu un netaisnības izjūtā mēs ātri esam ķērušies pie laužņa un cirvja, saucot cits citu par okupantiem un fašistiem, meklējot iesist pēc iespējas sāpīgāk. Mēs velkam dažādu krāsu līnijas. Varbūt esam pat mēģinājuši cits citu sakaut. Bet mums jādzīvo kopā un mēs dzīvosim un nekur neliksimies. Latvijai beidzot vajag prātīgu dialogu – ar mērķi uz kopību un izlīgumu, par savām īpašajām interesēm iestājoties ar vislielāko saprātu un mazāko nepieciešamo spēku.

Pat pa visiem kopā mūsu ir maz, pārāk maz un Latvijai vajag visus talantus, visus prātus, visas prasmīgas rokas un uzticamas sirdis, lai arī kāda būtu viņu dzimtā valoda. Mums jāmācās sarunāties citādi, meklējot mieru, ne uzvaru. Uzvaras dienas nav mūsu nākotnes laimīgās dienas.

Kas spētu mūs vienot? Man ir viena versija. Paraudzīsimies atkal uz Jēzu. Starp viņa mācekļiem bija Matejs, romiešu varas nodokļu piedzinējs un Sīmanis – zelots, dumpinieks pret romas varu. Mācekļu pulkā viņi kopīgi strādāja Dieva valstībai. Kā Jēzus to dabūja gatavu? Viņš neteica: "Mainieties!" Viņš teica: "Sekojiet man!" Matejs un Sīmanis sekoja Jēzum – un mainījās. Un spēja strādāt kopā vienam mērķim, vienai valstībai. Kaut vai tādēļ vien Latvijai vajag sekošanu Kristum. Varbūt ne tikai mēs, bet arī pati valsts tad mainītos un kļūtu līdzīgāka debesu Valstībai, kuras labā ir viegli strādāt kopā.

Jēzus teica: "Sekojiet man!" Un apsolīja: "Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis."

Paaugstināt Kristu nozīmē iemācīties savas dienišķās izvēles izdarīt ar vienu nolūku – darīt nevis to, kas man vieglāk un ērtāk, nevis to, kas man labāk vai izdevīgāk, bet gan to, kas vairāk pagodina Dievu. Dievs ir liels sapņotājs. Radot pasauli un tevi, viņam bija sapnis par to. Savas dienišķās izvēles vajadzētu iemācīties izdarīt tā, lai tās labāk kalpo šī sapņa īstenošanai. No visiem iespējamiem rīcības variantiem izvēlēties to, kurš vairāk pagodina Dievu un labāk kalpo tam, lai Dieva sapnis par tavu un Latvijas dzīvi piepildītos.

Tad celsies gan tu pats, gan tava ģimene, tavs amats un aicinājums. Tu vari pienest tikai savu tiesu, taču tā ir svarīga. Ja tādu cilvēku būs daudz, tad celsies arī tauta un valsts.

Te varētu iebilst – Latvijai vajag tādu padomu, kas der visiem. Ne jau visi tic Dievam. Tas ir tiesa – pat ne visi simti tūkstošu, kas tautas skaitīšanā atzīmējās, piemēram, kā luterāņi, tic Dievam tā, kā tic Kristus baznīca. Daudzi Latvijas iedzīvotāji pat teiktu, ka Kristus vārdi, uz kuriem es balstos, ir fikcija. Taču, pat ja tu tā domā, ir tādas fikcijas, kurām sekojot, tev klājas labāk un tu dzīvo jēgpilnāk nekā tad, kad tās neievēro. Ja neesi drošs, ka Dievs ir, dzīvo tā, it kā viņš būtu, un tev klāsies labāk.

Bet var mēģināt arī tā: savā dzīvē, bet īpaši savā postenī un atbildībā ikvienu lēmumu pieņemt un ikvienu izvēli izdarīt ar vienu nolūku – vairāk pagodināt Latviju un labāk kalpot tās tautai. Ar to arī Dievs tiks pagodināts, pat ja viņu nepazīsti. Un Latvija celsies!

Latvijai vajag savu lūgšanu. Mums jau ir tautas lūgšana par to, kas Dievam jādara – Dievs svētī Latviju! Taču vajadzētu lūgšanu, kura attiecas uz mums, cilvēkiem. Mūsu zemei un arī katram pašam par svētību būtu lūgšana, ko atstājusi Sv. Birgita no Vadstēnas: "Kungs, rādi man tavus ceļus un dari mani tādu, ka es gribu tos iet!"

Lai Dievs mūs svētī, ka pie mums vairojas ticība uz viņu un sirsnīga mīlestība savā starpā!

Amen

Raksts no DELFI.LV

JĀNIS VANAGS-KAS ESMU ES LAI PIEDZĪVOTU SIMTGADI

IZDZĪVOJOT DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS SVĒTCEĻOJUMA REKOLEKCIJAS RĪGAS SV.ALBERTA DRAUDZĒ.

Sagaidot Rīgas Sv.Alberta baznīcā Dieva žēlsirdības svētbildes ”Jēzu es uzticos Tev” un Sv.Faustīnas Kovaļskas relikviju ierašanos, sākās rekolekcijas, kas veltītas Dieva Žēlsirdības kulta skaidrošanai un izplatīšanai.

       

Piektdienas, 16.februāra vakars iesākās ar krusta ceļu, pēc kura notika Dieva žēlsirdības svētbildes ”Jēzu es uzticos Tev” pagodināšana. Rekolekciju vadītājs kapucīnu tēvs Staņislavs Kovaļskis iepazīstināja klātesošos ar gaidāmo pasākumu kārtību un izskaidroja Žēlsirdības vēstījuma būtību, aicinot apmeklēt rekolekcijas katru dienu, kurās tiks atklātas Dieva žēlsirdības kulta formas un klausītāji varēs iepazīties ar māsas Faustīnas Kovaļskas dzīvesstāstu. Rādot priekšzīmi, tēvs Staņislavs aicināja klātesošos pa vienam nedaudz pakavēties svētbildes priekšā un noskaitīt lūgšanas, izlūdzoties Dieva žēlastību savam dzīves ceļam. Drīzumā sekoja Svētā Mise, kuras sprediķa laikā tika aktualizēti jautājumi, apskatot rekolekciju laikā paredzētās tēmas un salīdzinot māsas Faustīnas pārdzīvojumus rekolekciju laikā, kas aprakstīti viņas dienasgrāmatā ar un šodienas rekolekciju situāciju. Pēc Mises atkal varēja iet krusta ceļu.

        Sestdien, 17.februārī blakus Dieva žēlsirdības svētbildei tika novietotas Svētās Faustīnas Kovaļskas relikvijas. Svētās Mises rīta stundās ievadīja rekolekciju sākumu. Tēvs Staņislavs atklāja Dieva žēlsirdības kulta piecas formas 1) Dieva žēlsirdības svētbildi ”Jēzu es uzticos Tev”, 2)Dieva žēlsirdības kronīti, 3)Žēlsirdības stundu, 4) Dieva Žēlsirdības svētkus, 5) Žēlsirdības kulta izplatīšanu. Savā stāstījumā viņš atklāja visu šo formu rašanās vēsturi, izskaidrojot kā Dievs uzrunāja māsu Faustīni, lai taptu svētbilde, kura tagad ir slavena visā pasaulē. Tajos laikos Faustīna bija viena no Žēlsirdības Dievmātes kongregācijas māsām un viņas stāstījumus bieži uztvēra ar neticību vai privātām atklāsmēm, kas nav jāievieš baznīcas dzīvē, bet līdzīgi svētbildei arī Dieva žēlsirdības kronītis pamazām iegāja baznīcas lūgšanu apritē. Visilgāk nācās gaidīt Dieva Žēlsirdības svētku pieņemšanu, bet sagaidot māsas Faustīnas beatifikāciju, pāvests Jānis Pāvils II izsludināja arī šos svētkus pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Tagad mēs jau zinām, kas ir Dieva Žēlsirdības stunda un saprotam Dieva Žēlsirdības kulta praksi, bet cilvēces vēsturē bija jābūt kādam pionierim, no kura tas viss sākas un Svētā Faustīna Kovaļska bija šī persona, kura nāca klajā ar uzticēto Žēlsirdības vēstījumu.

       

Rekolekcijas turpinājās sestdienas vakara stundās, kad stāstījums par Dieva žēlsirdības kultu ievadīja klausītājus Svētajā Misē, caur saņemto informāciju un lūgšanām svētbildes un relikviju priekšā, sagatavoja vienotībai ar Jēzu.

        Svētdiena 18.februāris bija piesātināta ar Svētajām Misēm dažādās valodās un laikos, kuru noslēgumos tēvs Staņislavs turpināja atklāt dažādus  faktus par Dieva Žēlsirdības kulta izplatīšanu, šajā dienā kulta formas atklājot caur Dieva apsolījumiem, kas pavada cilvēkus, ja šie kulta elementi tiks realizēti viņu dzīvē. Dievs ir žēlsirdīgs un gatavs dot mieru cilvēku dvēselēm, ja viņi, būdami grēcinieki spēs izprast Dieva Žēlsirdības būtību un centīsies iedziļināties kulta vēstījuma jēgā.

        Vakara Svētajā Misē galvenā auditorija, kurai paredzēts vēstījums bija ģimenes ar bērniem. Misi vadīja tēvs Krišjānis, kurš homīlijas laikā aicināja bērnus pie svētgleznas un relikvijām, skaidrodams, ko bērni šeit var apskatīt un kā tas radies. Pēc Mises rekolekcijas turpināja tēvs Staņislavs bērniem viegli saprotamā valodā, iesaistot viņus diskusijā par māsu Faustīni un to vecumu, kad viņu uzrunāja Jēzus, kad tapa glezna, un kā parādījās Dieva Žēlsirdības kronītis. Viņš aicināja aizdomāties vecākus, vai tie ir gatavi brīvi ļaut bērniem iet svētuma ceļu un uzklausīt bērnus, ja viņu domas par attiecībām ar Dievu ir tikpat ciešas, bet neticamas kā veidojās māsai Faustīnei Kovaļskai. Noslēgumā tēvs Staņislavs kā ierasts šajās rekolekciju dienās nostājās netālu no baznīcas izejas un dalīja visiem Mises dalībniekiem kartiņas ar svētgleznu “Jēzu es uzticos Tev”, kuras otrā pusē Dieva Žēlsirdības kronītis un māsas Faustīnes portretu, kurai otrā pusē lūgšana žēlastību izlūgšanai ar Sv.Māsas Faustīnes aizbildniecību. Tāpat katrai ģimenei tika izdalīts buklets par Dieva Žēlsirdības vēstījumu. Vislielāko interesi par kartiņām izrādīja bērni, kas centās saprast, ko viņi ir saņēmuši, rādīdami viens otram bildītes un skaidrodami, kas tajās ir redzams. Dieva Žēlsirdības vēstījums sasniedza rekolekciju dalībnieku sirdis un tagad tikai no viņiem ir atkarīgs vai šis vēstījums tiks padots tālāk cilvēkiem, kuri šo vēstījumu nav saņēmuši.

Raksts pieejams:Dieva-žēlsirdība-Alberta-draudzē.katolis.lv.html

ANDRIS ŠEVELS: LAULĪBA IR DIEVA IECERE

Portālā Gorod.lv bija ziņots, ka Labklājības ministre Ilze Viņķele ir ieinteresēta, lai Latvijas Republikas Satversmē veiktu panta grozījumu, kurš nosaka, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, tādā veidā tiek skarts jautājums par viendzimuma laulībām.

Mēs nolēmām noskaidrot kā pret šo jautājumu izturas priesteris Andris Ševels.

„Pirmkārt es vēlētos pievērst uzmanību tam, ka laulība nav cilvēka iecere, to ir izveidojis Dievs. To viņš ir ielicis sievietes un vīrieša dabā, un no paša iesākuma tiem nepieciešams veidot savienību. Bībelē ir teikts „Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (Moz. 1,28). Dieva svētīta mīlestība ir paredzēta pēcnācēju radīšanai.

Katoļu baznīca uzskata, ka homoseksuālisms nevar pastāvēt. Seksuālo tieksmi nevar pielīdzināt mīlestībai, jo tad sanāk, ka mīlestība tiek izveidota grēkā. Grēks izslēdz iespēju saņemt Dieva mīlestību un dalīties tajā ar cilvēkiem.

Ir cilvēki, kuriem homoseksuālā tieksme ir iedzimta. Tas nav grēks, jo viņi ir piedzimuši ar to un viņu tieksme nav apdomāts solis. Lielākai daļai šo cilvēku tāda veida iedzimtība ir mokas. Pret tādiem cilvēkiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un jābūt tolerantiem. Tos nedrīkstēt diskriminēt.

Ir jāredz un jāsaprot to, kad homoseksuālisms nav grēks. Grēks sākas no tā momenta, kad cilvēks atsakās no Dieva un viņa baušļiem, rīkojas pēc savas vaļas. Kad cilvēka dvēselē nav Dieva, tad cilvēks stājas viņa vietā un pats nosaka kas ir labums un kas ir ļaunums. Viņš tad nespēj saprast, kas viņš ir īstenībā, kāda ir viņa vērtība un kādu uzdevumu šai pasaulē viņam ir devis Dievs. Viņš domā tikai par savas miesas kārību un ir apmāts ar grēku.

Dievs radīja sievieti un vīrieti līdzīgus Sev, bet Dievs tos nav radījis vienādus. Sieviete un vīrietis ir atšķirīgi, lai tie varētu papildināt viens otru. Pēc savas dabas tie jau sākotnēji ir izveidoti, lai veidotu savienību, jo cilvēkam nav labi būt vienam, viņam ir vajadzīgs biedrs un palīgs. Attiecības noved līdz savienības izveidošanai starp sievieti un vīrieti. Tas viss ir dabiski, cilvēks mācās mīlēt, cienīt un palīdzēt cilvēkam. Mīlestība nekad nevar noslēgties tikai divos cilvēkos, vēlāk nepieciešams mīlestību dāvāt bērniem. Dievs, dodot bērnu vecāku rokās, piešķir sievietei un vīrietim atbildību par bērna garīgo audzināšanu. Neskatoties uz to, ka daudzās Eiropas valstīs ir legalizētas viendzimuma laulības un homoseksuāļiem ļauj adoptēt bērnus, katoļu baznīca uzskata, ka tas ir nepareizi. Lai bērnam ieaudzināt garīgās vērtības nepieciešams, lai bērns redz ģimeni, kurā ir māte un tēvs, kuru vada un pasargā Dievs. Bērns dzīvojot ģimenē, kur vecāki ir divas sievietes vai divi vīrieši, mēs neatstājam bērnam izvēli, viņš noteikti atkārtos to, ko redz ikdienā.

Cilvēka dzīve – ir sarežģīts ceļš, kurā katram nākas saprast un ieņemt Dieva norādīto vietu, censties izpildīt Dieva gribu. Tā arī cilvēkiem, kuri piedzimst homoseksuāli nākas pildīt Dieva sūtīto uzdevumu. Dievs piesauc katru no viņiem pie šķīstības, piesauc novērtēt garīgās vērtības un būt „tīriem”. Pateicoties lūgšanām, draudzībai un svētlaimei, cilvēks gūst garīgās vērtības.

Dievs ir noteicis, ka laulība ir savienība starp sievieti un vīrieti. Mēs piekrītam šīs savienības dibināšanai un bez piespiešanas no vecāku, radu, garīdznieku puses noslēdzam šo savienību. Mēs uzskatām, ka laulība, kura ir noslēgta mīlestība nav šķirama. Kristus saka: „Ko Dievs ir vienojis, to nevar šķirt!”. Mēs dodam solījumu, ka katru Dieva doto bērnu mēs audzināsim mīlestībā un pieņemsim viņu kā Dieva dāvanu. Viendzimuma ģimenē neviens no augstāk minētajiem kritērijiem nevar būt izpildīts. Viendzimuma savienība ir dzīvošana grēkā, bet grēku Dievs nevar atzīt. Laulība ir Dieva dāvinājums, un vīram ar sievu jāmīl viens otru, kā Kristus mīlēja Baznīcu un atdeva Sevi par to. Mēs nevaram interpretēt Dieva baušļus pēc saviem uzskatiem.

08.03.2013

Raksts no:  http://www.gorod.lv/novosti/186298-asevels-lauliba-ir-dieva-iecere#ixzz54c84untY

ZINU, KAM ESMU IETICĒJIS

        2011.gadā no 22. Līdz 25.septembrim notika Benedikta XVI apustuliskā vizīte Vācijā, pāvesta dzimtenē. 24.septembra vakarā Freiburgas starptautiskā gadatirgus laukumā pāvests tikās ar aptuveni 40 tūkstošiem jauniešu no dažādām Vācijas diecēzēm. Benedikts XVI ar jauniešiem runāja par Rietumu sabiedrības un Baznīcas krīzi, kas ir cieši saistīta ar ticības krīzi. Viņš sacīja; „Baznīcas vēstures pētnieki norāda, ka laika gaitā baznīcai visvairāk ir kaitējuši nevis tās pretinieki, bet gan „remdenie” kristieši.” Tā vietā, lai citiem rādītu ceļu pie Dieva, viņi kļūst par šķērsli un ieļaunojumu.

        Pāvests norādīja:” Kristu interesē nevis tas, cik reižu jūs dzīvē esat pakrituši, bet gan tas, cik reižu no jauna esat piecēlušies. Viņš nepieprasa lielus varoņdarbus, bet vēlas, lai jūsos atmirdzētu Viņa gaisma un lai jūs sekotu Viņam. Jūs esat kristieši ne jau tāpēc, ka darāt neparastas lietas, bet gan tāpēc, ka Viņš – Kristus – ir mūsu dzīve. Jūs esat svēti, jo jūsos darbojas Viņa žēlastība.” Lai ļautu Dievam darboties mūsos, ir nepieciešams ticēt Jēzum, jo „bez ticības (…) nav iespējams patikt Dievam” (Ebr 11,6) un kļūt par Dieva bērnu.

        2012.gada 11.oktobrī pāvests Benedikts XVI visā katoliskajā Baznīcā pasludinās Ticības gadu, kas ir saistīts ar Vatikāna II koncila darbības uzsākšanas 50.gadadienu. Ticībai veltītais gads noslēgsies 2013.gada 24.novembrī, kad Baznīca svinēs Kristus, Karaļa, svētkus. Lai mēs varētu dzīvot saskaņā ar to, kam ticam, mums vispirms jāsaprot, kas īsti ir kristīgā ticība, un jārūpējas par tās izaugsmi.

        1. Cilvēka atbilde Dievam.

        Ticība saskaņā ar tās teoloģisko nozīmi nav cilvēka un viņa prāta pūliņu auglis, bet gan Dieva dāvana. Kad Pēteris apliecināja, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva dēls, Jēzus Pēterim atbildēja, ka to viņam atklāja nevis „miesa un asinis”, bet Debesu Tēvs (Sal Mat 16,17). Ticība ir Dieva ieliets pārdabisks tikums. Arī svētais Augustīns apliecināja: „Ticība, kas dara mūs par kristiešiem, ir Dieva dāvana.”

        Dievs mums atklāj savu draudzību, un aicina būt līdzdalīgiem Viņa dzīvē. Kristības sakramentā Dievs mums ir devis ticības dāvanu, taču no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šo dāvanu pieņemsim vai nepieņemsim. Mēs nevaram tikt pestīti, ja nesakām Dievam „jā”, - tā arī būs mūsu līdzdarbība Viņam.

        Slavenajā Viljama Holmana Hunta gleznā „Pasaules gaisma” attēlots Jēzus ar lukturi rokā. Viņš stāv pie aizslēgtām durvīm un klauvē. Gleznas idejas pamatā ir Kristus vārdi no apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatas: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa, un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani.” (Atkl 3,20) Kad autors bija darbu pabeidzis, viņš to parādīja draugiem. Kāds no tiem saskatīja gleznā kaut ko dīvainu. „Holman, gleznā ir kļūda, tu esi aizmirsis uzgleznot durvīm rokturi.” „Kļūdas nav!”, atbildēja gleznotājs. „Tās ir mūsu dvēseles durvis, tāpēc atveramas tikai no iekšpuses, un tas jādara mums pašiem.”

                                                                

        Gleznas autors vēlējās parādīt divas svarīgas teoloģiskas patiesības. Jēzus stāv pie mūsu dvēseles aizslēgtajām durvīm un klauvē. Lai mēs varētu atvērt durvis, mums vispirms jāsadzird viņa balss. Dieva Dēla cilvēktapšana liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no tām pasaules reliģijām, kurās tiek uzsvērts, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu ceļu, pa kuru cilvēks var nokļūt pie Viņa.

        Kāpēc Dievs meklē cilvēku? Tāpēc, ka cilvēks attālinājies no Dieva un paslēpās no Viņa (sal. rad 3,8-10). Cilvēks ļāva sevi apmānīt Dieva ienaidniekam sātanam, kas vienmēr mēģina pārliecināt cilvēku par to, ka viņš pats būs kā Dievs, ka viņš varēs Dieva vietā izlemt, kas ir labs un kas slikts, ka viņš dzīvos pēc saviem, nevis Dieva plāniem. Sātans vēlas panākt, lai cilvēks zaudētu mūžīgo dzīvi, tāpēc mudina viņu nepārtraukti kurnēt un sacelties pret Dievu, šaubīties par Viņa mīlestību un klātbūtni cilvēka dzīvē. Ja cilvēks šiem meliem noticēs un klausīs ļaunā gara padomiem, tad viņš neizbēgami cietīs un grēkos. Taču Dievs cilvēku meklē un klauvē pie dvēseles durvīm, jo mīl cilvēku ar mūžīgu mīlestību un vēlas izglābt no maldu un grēka ceļiem. Ja Kristus nebūtu atnācis šajā pasaulē, mēs būtu palikuši vieni, ieslēgti savā mietpilsoniskajā un aprobežotajā pasaulē, līdz ausīm iegrimuši grēku dubļos.

        Otra teoloģiskā patiesība ir tāda, ka izlemt, kādu atbildi sniegt, Jēzus atstāj mūsu ziņā. Viņš var ienākt mūsu dvēselē, tai pieskarties un apveltīt to ar savu mīlestību tikai tad, ja mēs labprātīgi un apzināti sakām „jā”. Dievs respektē mūsu brīvo gribu, jo ticības akts savā būtībā ir brīvprātīgs. Haritoloģijā (mācība par žēlastību) daudz tiek runāts par cilvēka brīvību, atvērtību un līdzdarbību Dievam. Cilvēks paceļas pie Dieva uz žēlastības un brīvības spārniem. Ticības žēlastība ir no Dieva, bet vienlaikus tā prasa arī paša cilvēka līdzdarbību.  Dievs dod savu žēlastību ikvienam cilvēkam, aicina atgriezties un ticēt, taču nekādā ziņā nevienu nepiespiež to darīt. Nereti cilvēks nocietina savu sirdi un nevēlas to pieņemt. Ticība nav tikai cilvēka brīvās gribas auglis, taču bez šī izšķirošā lēmuma nav iespējams kalpot Dievam. Kāds ir teicis: „Cilvēks nāk pasaulē, lai kalpotu, bet no viņa paša ir atkarīgs, kam viņš vēlas kalpot.”

        2.Tikšanās ar dzīvo Jēzu

        Daudzi apgalvo , ka tic Dievam, bet ticība neizmaina viņu dzīvi. Ir milzīga atšķirība starp apgalvojumiem „es ticu, ka Dievs ir” un „es uzticos Dievam un pieņemu Viņa gribu”. Kristietībā ticēt nozīmē uzticēties Dievam, kas atklāj un dāvā pats sevi. Vispirms Jēzus nāk pie mums, un tikai tad mēs kopā ar Viņu Svētajā Garā varam iet pie Tēva. Jēzus ieveda mūs jauna veida attiecībās ar Dievu. Tā nav teorija vai ideoloģija, kas piedāvā cilvēkam kādu jaunu ideju, bet gan ceļš, kas ved uz dzīvību. Kristietībā nav runa par zināšanām vai informāciju, bet par tikšanos ar Jēzu Kristu.

        Kāds varētu man jautāt: „Labi, es piekrītu tam, ka ticība ir tikšanās ar dzīvo Jēzu, taču kā šī satikšanās notiek?” Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir vērts atgriezties pie notikuma, kas uz visiem laikiem paliks par klasisku atgriešanās paraugu, - pie svētā Pāvila atgriešanās un aicinājuma kļūt par Kristus apustuli.

        Mēs atceramies, ka Sauls bija reliģiozs, dievbijīgs cilvēks un dedzīgi kalpoja Dievam, apmeklēja dievkalpojumus sinagogā, daudz lūdzās, gavēja, upurēja saskaņā ar likumu. Viņš bija mācījies pie labākajiem garīgajiem skolotājiem (piem., Gamaliēla)0. Sauls bija nozīmīga persona Izraēļa tautas reliģisko līderu vidū. Sauls bija pārliecināts, ka viņu vada Dievs un ka viņš kalpo Dievam „ar tīru sirdsapziņu” (sal. 2 Tim 1,3). Kad Sauls ceļā uz Damasku satikās ar augšāmcēlušos Kristu un Viņam ieticēja, visa viņa iepriekšējā pieredze neatgriezeniski kļuva bezvērtīga. Vēstulē filipiešiem Sauls, nu jau apustulis Pāvils, rakstīja: „Es uzskatu par zaudējumu visu sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanas dēļ.” (FLP 3,8) Viņš atklāja, ka ticība savā būtībā ir nevis ētisku priekšrakstu sistēma, ne pasaules uzskats, ne likums, ne arī vērtību vai svētu norišu apkopojums, bet draudzība ar Kristu un paklausība Viņa gribai.. Tikai tad, ja pazīstam un mīlam Dievu, mēs spējam pildīt Viņa baušļus. Bez šīm attiecībām ar Kristu, ticība kļūst par ideoloģiju, kas dara mūs fanātiskus un garīgi aklus.

        Tieši to Sauls ieraudzīja, satiekoties ar Jēzu. Viņš atklāja savu garīgo aklumu un to, cik ļoti dzīvē bija maldījies. Saulam bija šķitis, ka viņš kalpo Dievam, bet patiesībā viņš cīnījās ar Dievu un To vajāja, vajājot konkrētos cilvēkus, kuri Viņam ticēja. Sauls katru dienu skaitīja lūgšanu: „klausies, Izraēl, (..) tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu!”, bet tajā pašā laikā ienīda kristiešus. Viņš nespēja sskatīt savu aklumu un ar saviem spēkiem izrauties no savu grēku realitātes. To visu viņam atklāja Kristus, izmantodams spēcīgas zīmes, - viņu apspīdēja spoža gaisma no debesīm, viņš nokrita pie zemes, dzirdēja Jēzus balsi un trīs dienas palika neredzīgs (sal. Apd 9, 1-22; 22, 3-16). Tikšanās ar Kristu iededza Saula sirdī mīlestību pret Dievu un cilvēkiem un atbrīvoja no sava viltus „es” meklējumiem.

        Ikviens no mums var sev uzdot ļoti personisku jautājumu: vai manā dzīvē ir notikusi šāda tikšanās ar dzīvo Jēzu? Vai viņš tiešām ir mans Kungs un Pestītājs? Kas mani saista ar Viņu – mīlestība, paļāvība, paklausība, līdzdarbība, vai arī bailes par sevi un savu nākotni, šaubas, neuzticēšanās, vainas vai pienākuma apziņa? Vai es tāpat kā Sauls jautāju Jēzum: „Kungs, ko lai es daru?” (Apd 22,10)

        3.Izvēlēties sekot Kristum

        Ticība prasa, lai mēs pieņemam skaidru lēmumu, izdarām izšķirošu izvēli, proti, apņemamies sekot Jēzum. Ticība un sekošana Jēzum ir cieši saistītas. Daudzu kristiešu problēma ir tā, ka no vienas puses, viņi pazīst un daļēji pieņem Jēzus mācību, bet, no otras puses, nedzīvo saskaņā ar to ikdienā. Garīgās dzīves atslēga ir spēja vienot ticību ar dzīvi, un tas notiek, pateicoties paklausībai ticībā. Vatikāna II koncila Dogmatiskajā konstitūcijā par dievišķo Atklāsmi ir teikts: „Dievam jādāvā „ticības paklausība”, ar kuru cilvēks visu sevi labprātīgi uztic Dievam, pilnīgi pakļaujot viņam savu prātu un gribu, labprātīgi piekrītot Viņa dotajai Atklāsmei.” (Dei Verbum, 5) Tas nozīmē pilnīgi paļauties uz Dievu un ticēt visam, ko viņš saka. Svētajai Faustīnei Kovaļskai Jēzus sacīja: ”Kad tu esi paklausīga, es atņemu tev tavu vājumu, bet tā vietā dodu savu spēku.” (Dienasgrāmata, 381)

        Dievs mūs aicina paļauties uz Viņu un tādējādi savā dzīvē piedzīvot Viņa vareno spēku. Vārds „ticība” (ebreju valodā – emunah) nozīmē „balstīties uz ļoti stipra, varena pamata)”. Mūsdienu tehnoloģijām pakļautā cilvēku mentalitāte mudina viņu paļauties tikai uz sevi, saviem spēkiem, atklājumiem, sasniegumiem un dzīvot tā, it kā Dieva nebūtu. Tādējādi šodien strauji izplatās individuālisms un hedonisms – katrs dzīvo tikai sev. Arī daudzi no mums, ļaujoties remdenības un pašpietiekamības kārdinājumam, nekad nav līdz galam uzticējušies Dievam, bet paļāvušies tikai uz saviem spēkiem.

        Saskaņā ar Evaņģēlija mācību pieaudzis ir nevis tas, kurš nevienam nepakļaujas un kuram neviens nav vajadzīgs, bet gan tas, kurš spēj atzīt savu vājumu un zina patiesību par sevi, kurš ir pazemīgs Dieva priekšā, prot kalpot brāļiem un kuram ir spēcīga atbildības sajūta. Lai mēs kļūtu pieauguši, mums nepārtraukti jāpilnveido sava sirdsapziņa Dieva vārda gaismā.

        Kad Dievs sacīja Ābrahamam: „Es tev došu dēlu – tev un tavai sievai, kas esat gados veci un neauglīgi,” – tad Ābrahams nedomāja par sevi – par to, ko viņš, cilvēks, spēj vai nespēj, bet raudzījās tikai uz To, kas viņam to bija apsolījis, un nešaubījās par to, ka Dievam viss ir iespējams. Ja Ābrahāms sāktu regulēt Dievu, apšaubīt Viņa spēku un tātad arī Dieva apsolījumu dot viņam dēlu, tad viņam nebūtu dēla un tik daudz pēcnācēju kā smiltis jūrmalā. Ieticēt Dieva Vārdam viņam nozīmēja doties ceļā un ļaut sevi vadīt nezināmajam Dievam, kas ienāca viņa dzīvē. Ticība Ābrahāmu aizveda līdz vietai, kur piepildījās Dieva dotais solījums. Tur viņš bija gandarīts  un laimīgs. Apustulis Pāvils sacīja: „Ābrahāms ticēja Dievam, un tas tika viņam pieskaitīts attaisnošanai.” (Rom 4,3) Tu esi kristietis, ja tu esi Ābrahāma bērns, ja tev ir Ābrahāma ticība.

        4.Bez Baznīcas nav ticības

        Cilvēka ticība ir ļoti personiska, jo tā skar viņa dziļāko būtību, taču tā nekad nav tikai privāta lieta. Mēs saņemam ticību no Baznīcas un ar to dzīvojam kopā ar citiem cilvēkiem, ar kuriem dalāmies ticībā. Mani nes citu ticība, tāpat kā manas ticības uguns aizdedzina un stiprina citus.

        „Katoliskās baznīcas katehismā” var lasīt: „Neviens nevar ticēt viens pats, tāpat kā neviens nevar dzīvot viens pats. Neviens nav saņēmis ticību no sevis paša, tāpat kā neviens nav saņēmis dzīvību no sevis paša. Ticīgais ir saņēmis ticību no citiem, un ticīgā pienākums ir to nodot citiem. Mūsu mīlestība pret Jēzu un cilvēkiem mūs mudina liecināt citiem par mūsu ticību. Tādā veidā katrs ticīgais ir kā viens posms lielajā ticīgo ķēdē. Es nevaru ticēt, ja mani nenes pārējo ticība un ja es ar savu ticību nepalīdzu uzturēt citu cilvēku ticību.” (KBK, 166)

        „Pasaule tika radīta Baznīcas dēļ” – tā mācīja Baznīcas tēvi un uzsvēra, ka Dievs gribēja Baznīcu, jo Viņš vēlējās, lai cilvēki iegūtu pestīšanu nevis katrs atsevišķi, bet gan kopienā. Dievs gribēja no visas cilvēces izveidot vienu tautu, kas viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā.

        Tas, kurš padodas individuālisma kārdinājumam, tas ir, kārdinājumam sekot Jēzum vienatnē, bez Baznīcas kopienas, riskē nekad nesatikt dzīvo Kristu vai palikt ar maldīgu priekšstatu par Viņu. Mēs nevaram atrast Jēzu ārpus baznīcas – „universālā pestīšanas sakramenta” -, ar kuras starpniecību Jēzus atklāj īsteno Dieva mīlestību pret cilvēkiem. Bez baznīcas mēs Dieva attēlu izveidosim pēc saviem ieskatiem, lai gan mūsu patiesais uzdevums ir ļaut Jēzum mūs veidot pēc Viņa attēla un līdzības.

        Mūsdienu cilvēks, pat piedzīvojot ticības krīzi, jūtīgi uztver redzamās ticības zīmes: piedošanu, nesavtīgu mīlestību un kristiešu vienotību. Ir vērts pārdomāt Kiko Arguello sacīto: „Neviens nekļūs par kristieti, ja neieraudzīs citu patiesu kristieti. Nav kristietības bez liecības, jo ticība tiek pārbaudīta ikdienas dzīvē.”

        Mācekļu tikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu vienmēr noslēdzās ar sūtību: ”Ejiet un paziņojiet maniem brāļiem!” (Mt 28,10) Tātad tas, kas patiešām ir saticis Kristu Baznīcas kopienā, nevar paturēt Viņu tikai sev, bet vienmēr tiek aicināts sludināt šo priekpilno Vēsti un nodot citiem prieku, ko sniedz ticība. Baznīcai visos laikos jāmeklē atbilde uz jautājumu: „Kā šodien sludināt Evaņģēliju, lai tas kļūtu par dzīves pamatu? Kā ticība var kļūt par realitāti?”

        5. Ticības padziļināšanas ceļš

        2011. gada nogalē Benedikts XVI tikās ar Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš runāja par Baznīcas reformu nozīmi un mērķiem. Pāvests uzsvēra, ka šodien pamazām sarūk to ticīgo skaits, kuri regulāri lūdzas un apmeklē baznīcu, un vienlaikus pieaug skepticisms un neticība. Viņš sacīja: „Baznīcas Eiropā krīzes cēlonis ir ticības krīze. Ja neatradīsim atbildi uz to, ja ticība neatgūs vitalitāti, kļūstot par dziļu pārliecību un reālu spēku, kas izriet no tikšanās ar Jēzu Kristu, jebkāda veida reforma būs neefektīva.” (Uzruna, 2011.gada 23.decembris)

        1962.gada 7.novembrī bīskaps Karols Vojtila, uzstājoties Vatikāna II koncila pirmās sesijas laikā, runāja par pirmkristiešu katehumenāta atjaunošanu, jo ļoti daudzi nokristīti cilvēki nav pietiekami pārliecinoši ievadīti visā ticības un kristīgās dzīves patiesībā. Tāpēc Vatikāna II koncils visā Baznīcā atjaunoja pieaugušo cilvēku katehumenātu, kuram ir vairāki posmi. Tā riti atrodami „Ordo initiationis christianum adultorum” (Izd 1972.g.).

        Evaņģelizācija ir tikai pirmais solis, lai uzsāktu nopietnu ceļu uz garīgo briedumu un sagatavotos kristīgajai dzīvei. Taču tas nenozīmē, ka viss jau paveikts un var mierīgi „gulēt uz lauriem”. Pat spēcīga iekšēja atgriešanās, laikam ritot, var zaudēt savu iespaidu, un, kad cilvēks sastopas ar grūtībām un sarežģītām dzīves problēmām, viņam nepieciešams stiprinājums un atbalsts. Kristietim atgriešanās ir nepieciešama katru dienu, jo viņš pastāvīgi ir ceļā.

        Nākamais solis un līdzeklis, lai sasniegtu ticības briedumu, ir katehumenāts. Pirmajos Baznīcas pastāvēšanas gadsimtos katehumenāts bija pieaugušo cilvēku sagatavošana Kristības sakramentam, un tas ilga divus vai trīs gadus. Katehumenāts nebija nekāda lūgšanu grupa, harizmātiska kopiena vai „Alfa kurss”, bet gan neaizvietojama ticības un kristīgās dzīves formācija. Bez katehumenāta neviens nevarēja kļūt par kristieti. Ļoti skaidri par to izteicies svētais Jānis Hrizostoms: „Es jums vēlreiz atkārtoju: ja kāds nav uzveicis savus trūkumus un vēl nav nostājies uz tikuma ceļa, tad tas nevar tikt kristīts.” Tātad, lai varētu piešķirt Kristību, ir nepieciešama ticība (attiecībā uz bērnu – vecāku un krustvecāku ticība).

        Viss sāka mainīties 4.gadsimtā, kad veselas tautas tika kristītas bez šī katehumenāta. Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kuri jau ir kristīti, bet nedzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, tāpēc tiem ir nepieciešams pēckristību katehumenāts vai neokatehumenāts, kas varētu viņiem palīdzēt spert izšķirošus soļus, lai sekotu Kristum un pilnīgāk veltīt sevi Viņam. „katehumenāta jeb katehumēnu izglītošanas mērķis ir dot cilvēkiem iespēju sasniegt savas atgriešanās un ticības briedumu, tādā veidā atbildot uz Dieva iniciatīvu kādā konkrētā Baznīcas kopienā.” (KBK, 1248)

        Tertuliāns ir sacījis: „Neviens nepiedzimst par kristieti – par kristieti jākļūst.” Tas nenotiek automātiski, pieņemot sakramentus, bet ir ilgs kristīgās iniciācijas un atgriešanās ceļš visa mūža garumā. Būt par kristieti nenozīmē tikai apgūt ticības patiesības vai dažas dievbijības izpausmes formas, bet ik dienas sekot Kristum un pildīt Dieva gribu, kas nav iespējams bez Svētā Gara palīdzības. Tāpēc visa pamatā ir mūsu personiskās attiecības ar trīsvienīgo Dievu, kas īstenojas Baznīcas kopienā, dzirdot un pieņemot Dieva Vārdu un kopā ar citiem ticīgajiem aktīvi piedaloties Svētajā Misē, kā arī cienīgi pieņemot Svēto Komūniju. Gandarīšanas sakramentā mēs esam aicināti pazemīgi atzīt, ka mums pastāvīgi nepieciešama piedošana un ka piedošana nozīmē atbildību. Pateicoties Dieva Vārdam, sakramentiem un dzīvei kopienā, mēs varam satikt Kristu, kas pārveido mūsu sirdi un pievērš to Dievam, atver gara acis un piepilda mūs ar prieku, kas plūst no pārliecības par to, ka tiekam mīlēti un pieņemti.

        Katehumenāta laikā cilvēka apziņā notiek svarīgs attīstības process: viņš sāk uzlūkot Baznīcu ne tikai „no ārpuses”, bet arī „no iekšpuses” un pamazām atklāj, ka tās ir arī viņa mājas. Dārgie kristieši, mīlēsim Baznīcu un veidosim to par vienotības skolu un māju! Tā ir mūsu Māte un arī ticības audzinātāja, jo ar Baznīcas starpniecību mēs esam saņēmuši ticības žēlastību, kas atklāj Kristus mīlestības skaistumu un dāvā mūžīgo dzīvi.

    

Priesteris Andris Ševelis MIC,

Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests    

Raksts no: Katoļu kalendārs 2013      

BĒRNU TIKŠANĀS AR TRĪS GUDRAJIEM RĪGAS SV.ALBERTA BAZNĪCĀ.

Atklājot savas tradīcijas Spānijā un Itālijā, misijas Ad Gentes ģimenes 3.janvārī aicināja bērnus uz tikšanos ar trīs Gudrajiem, kuri pa ceļam uz Betlēmi bija gatavi iegriezties Rīgas Sv.Alberta baznīcā. Tas ir viens no pasākumiem, kad pieaugušie, rotaļīgā formā, nodod ticību bērniem, izspēlējot Svētajos Rakstos pieminētos notikumus. Lai sagatavotos Epifānijas svētkiem un pārrunātu tikšanās iespējas ar Gudrajiem, 2017.gada beigās bērni jau bija sapulcināti kopā un iepazīstināti ar pasākuma vadītājiem, ar šo svētku nozīmi, gan tika iztaujāti par austrumu Gudrajiem, viņu misiju. Tāpat bērniem bija ieteikts, aizejot mājās, sagatavot vēstules Jēzum ar garīgiem lūgumiem, lai varētu nodot Gudrajiem, kuri taisās tikties ar Viņu Betlēmē.

Vakars iesākās kā parasta Dieva Vārda liturģija, papildināta ar bērnu iesaistīšanu pārdomās par Austrumu Gudrajiem. Ja no sākuma bērni mazliet kautrīgi iesaistījās, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, tad laika gaitā viņi pierada pie neierastajiem apstākļiem, ka var brīvi sēdēt baznīcā, priekšpusē pie altāra uz paklājiem un runāt vai dziedāt mikrofonā. Drīz jau katrs centās būt pirmais, kas atbildēs uz dažādiem jautājumiem. Kad baznīcā cēli ieradās Trīs Gudrie ar saviem kalpiem, mazie uz kādu mirkli sastinga klusumā un gaidās, kas notiks. Kalpi atritināja svinību paklāju, Gudrie lēnā solī pienāca pie Jēzus bērniņa un pagodināja to ar pielūgšanu un klusuma brīdi. Tad sākās pasākuma svinīgā daļa. Bērni ātri sajutās brīvi uzturoties blakām Gudro un viņu kalpu kompānijai. Mazākie bērni bija pārsteigti par krāšņi sapostajiem ciemiņiem, viņu cēlo izskatu, kas atšķīrās no ikdienā pierastā apģērba. Lielākajiem bērniem jau bija zināma pieredze šajos jautājumos un viņi vairāk visu uztvēra salīdzināšanas formā. Pēc Evaņģēlija lasījuma kapucīnu tēvs Staņislavs ļoti vieglā, bērniem saprotamā valodā skaidroja tā būtību, izskaidrojot, kas bija pirmie, kas ieticēja vēstij par Glābēja dzimšanu un cik svarīgi jau no bērna gadiem ieticēt Jēzum. Viņš arī uzskatāmā veidā atklāja, ka šodien tieši bērni ir tās galvenās personas, kuriem veltīta šī liturģija.

        Drīz jau pienāca brīdis, kad bērni varēja nodot sagatavotās vēstulītes ar garīgiem lūgumiem Gudrajiem, brīvi izvēloties, kuram no viņiem uzticēt savus rakstītos lūgumus. Gudrie apdāvināja bērnus ar nelielām dāvaniņām un devās tālāk ceļā uz Betlēmi, lai satiktu jaundzimušo Jēzus bērniņu. Bērni kādu brīdi palika baznīcā, priecīgi čalojot ar dāvaniņām rokās, kamēr vecāki veica kopējos sakopšanas darbus.

        Cerams, ka šis un daudzi citi pasākumi, kas veltīti bērnu ticības padziļināšanai, iesēs un turpinās diedzēt ticības sēklu viņu sirsniņās, lai ieejot ciešākās attiecībās ar Dievu, viņi būtu gatavi uzticēties Jēzum un sekot Viņa aicinājumiem.    

Romualds Beļavskis

Katolis.lv - Tikšanās ar trim Gudrajiem

MĪLESTĪBA SĀKAS MĀJĀS

Kāds žurnālists reiz jautāja Mātei Terēzei no Kalkutas, ko viņa domā par mūsdienu ģimenes dzīvi. Viņas atbilde bija sekojoša: „Es domāju, ka pasaule šodien ir apgriezusies kājām gaisā un tik ļoti cieš tādēļ, ka mājās un ģimenēs ir tik maz mīlestības. Mums nav laika bērniem, nav laika otram, nav laika priekam vienam par otru. Ja vien mums izdotos veidot savu dzīvi saskaņā ar to, kā to Nācaretē izdzīvoja Jēzus, Marija un Jāzeps, ja vien mums izdotos padarīt savas mājas par otru Nācareti, tad, es domāju, miers un prieks valdītu pasaulē. Mīlestība sākas mājās.”

Svētās ģimenes svētkus mēs šogad svinēsim 31. decembrī. Ģimeniskā Ziemassvētku noskaņā paraudzīsimies uz Svēto ģimeni, kura ir paraugs ikvienai kristīgai ģimenei un vaicāsim: „Ko mēs no tās varam mācīties?” Mēs varam mācīties dzīvi ticībā, mīlestības dialogā un pazemībā.

Mācīsimies dzīvot ticībā

Svētglezna, kurā atainota Svētā ģimene – Jēzus, Marija un Jāzeps – simboliski izsaka to, kas notiek Laulības sakramentā. Laulības ceremonijas sākumā baznīcā svinīgi ienāk divi cilvēki – līgavainis un līgava, bet no dievnama iziet trīs – vīrs, sieva un Jēzus. Šajā dienā viņi sāk kopīgu ceļu uz garīgo pilnību, un šo ceļu viņi iet ar Jēzu, kurš vienmēr ir gatavs palīdzēt. Neaizmirsīsim, ka kristīgā laulība ir sakraments. Ielūdzot Jēzu savā dzīvē, laulātie draugi ir kļuvuši par neredzamās žēlastības – Dieva mīlestības un klātbūtnes – redzamo zīmi.

Nereti cilvēki Mātei Terēzei vaicāja, kādu padomu viņa varētu dot laulātajiem, kuri ir sastrīdējušies. Viņa vienmēr atkārtoja: „Lai viņi lūdzas un viens otram piedod!” Mīlestība sākas un attīstās mājās, tāpēc tik svarīga ir laulāto un ģimenes lūgšana. Ja mēs ģimenē kopā lūgsimies, tad paliksim kopā un spēsim piedot un mīlēt viens otru ar tādu mīlestību, ar kādu Dievs apveltī katru no mums. Bērnus jāmāca lūgties un vecākiem jālūdzas kopā ar viņiem. Kopīga lūgšana viņus svētdara, garīgi apvieno, atver viņu sirdis mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem, dod spēku savstarpējai piedošanai un nodrošina arī laulības noturību.

Mācīsimies mīlestības dialogu

Nereti laulātie šķiras tikai tādēļ, ka neprot sarunāties, kopt attiecības un piedot. Tad rodas tā saucamās klusās dienas vai klusās nedēļas. Te būtu svarīgi mācīties mīlestības dialogu, kura mērķis ir veidot un sargāt laulāto draugu savstarpējās attiecības, padziļināt mīlestību, stiprināt vienprātību un tiekties uz to, lai viņi patiesi kļūtu viena sirds un viena dvēsele. Laulāto dialogs ir divu cilvēku sastapšanās, kas notiek patiesības un uzticēšanās gaisotnē. Dialogā ir būtiska atklātība un godīgums, lai spētu izskaidrot pārpratumus un atzīt otra priekšā piedzīvotās nepatīkamās situācijas. Dažreiz laulātā drauga konkrētā uzvedība var mūs kaitināt, ievainot vai pat sāpināt.

Ja mēs gribam iemācīties īstu mīlestības dialogu, tad mums jāzina četri labas komunikācijas noteikumi: 1) vispirms mācīsimies klausīties nevis daudz runāt. 2) centīsimies saprast otru nevis novērtēt un tiesāt. 3) mācīsimies dalīties tajā, ko jūtam, nevis diskutēt un visu laiku pierādīt savu taisnību. 4) teiksim viens otram „piedod”, jo katra dusmu, naida un nepiedošanas minūte nogalina mīlestību laulībā.

Mācīsimies būt pazemīgi

Svētais Augustīns ir teicis: „Ja tu vēlies sasniegt lielas lietas, sāc ar mazajām. Ja tu esi iecerējis celt augstu celtni, tad ieliec dziļu pazemības pamatu.” To pašu jāsaka par laulības dzīvi – ja tu vēlies izveidot laimīgu ģimeni, tad ieliec dziļu pazemības pamatu. Patiesībā laulība dzimst un ir iespējama vienīgi tur, kur mājo pazemība. Senatnē, kad vīrietis bildināja sievieti, viņš pazemībā nostājās uz ceļiem viņas priekšā un lūdza viņas roku un sirdi.

Kad virsroku ņem lepnība, tad cilvēks saka: „Kāpēc man jāpiedod? Kāpēc man jāsper pirmais solis? Kāpēc man jābūt atvērtam? Kāpēc man..?” Tad mēs gribam mainīt citus, bet aizmirstam, ka man pašam vajag mainīties. Mīlestība taču negaida, lai kalpotu viņai, – tā kalpo pati.

Svētās ģimenes svētkos būs iespējams laulātiem draugiem Dieva priekšā atjaunot laulības zvērestu. Tas ir nepieciešams, lai padziļinātu un stiprinātu savstarpējās mīlestības saikni. Svētās Mises laikā (31. decembrī) mēs pateiksimies Dievam par nodzīvoto gadu un lūgsim Viņa svētību un palīdzību ikvienai ģimenei.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Katolis.lv - Mīlestība sākas mājās