MĪLESTĪBA UZ MŪŽU IR IESPĒJAMA.

Mīlestība uz mūžu ir iespējama. Mūsdienu pasaulei ir nepieciešami svētie, kuri spēj dot varonīgu liecību, aizstāvot un stiprinot ģimeni. 

Atveroties uz Dieva žēlastību un Svēto Garu, kurš dzīvo mūsos, mūsu mājas un mūsu ģimenes ļauj labestībai ienākt pasaulē.

Kardināls Roberts Sara

Citāts no: Civitas.lv

JĀNIS VANAGS : ZIEMASSVĒTKI IR LAIKS, KAD DIEVS TUVOJAS PASAULEI...

Gada beigas, sevišķi pirms Ziemassvētkiem, ir sensitīvs brīdis. Ir sajūta, ka tu tiec konfrontēts ar Mūžību, kuras priekšā tev šķiet, ka esi sīks, nebūtisks. Un tomēr tieši šajā brīdī, vairāk nekā jebkad, cilvēks jūtas aicināts noticēt brīnumam. Kas ar mums šajā Ziemassvētku laikā notiek? Par to – saruna ar Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas arhibīskapu Jāni Vanagu.

– Pat tie, kuri dzīvo sekulāru dzīvi, jūt, ka Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir īpašs. To var sajust pat tīri fiziski, ne tikai garīgi. Varbūt tāpēc, ka ļaudis gaida BRĪNUMU? To, kas summējas no katras Adventa nedēļas – cerība + miers + mīlestība + prieks...? Sakiet, vai tas jau iekodēts paaudžu paaudzēs, kopš Kristus dzimšanas – šī BRĪNUMA gaidīšana?

– Katru gadu ap šo laiku cilvēki pastiprināti sāk runāt par brīnumu, un es sev jautāju: ko viņi ar to domā? Nekas redzami pārdabisks taču nenotiek. Bet ir tāda iekšēja izjūta. Vai esat redzējuši, kas notiek, ja dzelzs skaidiņām tuvina magnētu? Tās sakustas, saslejas. Ziemsvētku laikā Dievs tuvojas pasaulei. Droši vien kaut kas mūsos sakustas un saslejas viņam pretī, un to mēs sajūtam kā brīnuma gaidas. Nupat, nupat kaut kas notiks! To vēl pastiprina tradīcija un rituāli. Ziemsvētkiem ir ļoti senas saknes. Šovasar man izdevās piepildīt bērnības sapni – redzēt lielāko koku pasaulē. Tas aug Kalifornijā, Milžu mežā. Skatījos ar bijību – šī milzu sekvoja ir kā visu Ziemsvētku eglīšu māte. Tā uzdīga pirms 2700 gadiem, ap to laiku, kad pravietis Jesaja sludināja Kristus dzimšanu: «Nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase kuplos no viņa saknes.» Septiņsimt gadu cilvēki to ilgodamies gaidīja. Kad Kristus piedzima, tas izmainīja pasauli un viņa dzimšanu sāka svinēt kā svētkus. Divtūkstoš gadu cilvēki to ir svinējuši. Tas ir nogulsnējies paaudžu atmiņā. Kristus dzimšanas gaidīšana un svinēšana ir sens rituāls ar dziļām saknēm, un rituāli cilvēkus ietekmē. Leons Taivāns reiz stāstīja par padomju pulkvedi, ko iecēla par komandieri nolaistam pulkam. Viņš sāka ar to, ka ieviesa šķietami bezjēdzīgu pasākumu – katru vakaru ar dziesmu soļot apkārt laukumam. Taču tas drīz vien saliedēja pulku un pacēla tā morāli. Rituāli mūs iespaido. Mēs esam rituālas būtnes. Tāpēc Advents un Ziemsvētki ir vērtīgs laiks. Taču atcerēsimies arī to, kas notiek, kad magnēts attālinās. Skaidiņas noplok atpakaļ, kur bijušas. Viss paliek pa vecam. Kaut kas izmainījās tikai tām, kas izrāvās, aizlidoja un pielipa magnētam. Ar tām pa īstam notika brīnums. Ar Ziemsvētkiem var būt līdzīgi. Kad tie paiet, dvēselē viss saplok atpakaļ, kur bijis. Brīnums piepildās tiem, kas izraujas, paceļas, savienojas ar Kristu. Filmās ir tādi momenti, kad saliek kopā salauztu medaljonu. Ne tikai priekšmets atgūst veselumu, bet pēc tā viens otru pazīst arī kādi brāļi vai māsas, kas bijuši šķirti, vai māte pirms daudziem gadiem pazaudēto bērnu. Viņu salauztā dzīve atgūst veselumu. Tāpat mēs un mūsu dzīve, kad saliekamies kopā ar Kristu, beidzot top vesela. Tas ir īstais Ziemsvētku brīnums.

– Ko nozīmē – Dievs tuvojas?

– Dievs nav tālu nevienam. Mēs mēdzam būt tālu no viņa. Bet palaikam viņš par sevi atgādina. Citreiz stingrāk, bet pārsvarā pacietīgi un maigi. Man tas atgādina navigācijas ierīci mašīnā. Tā tur ir visu laiku, taču kādā brīdī ierunājas: «Griezies pa labi!» Es turpinu taisni. Balss laiciņu klusē un pēc tam atkal: «Griezies pa labi!» Bez kādām dusmām vai aizkaitinājuma. Izšķirošs ir brīdis, kad es nolemju paklausīt un ļaut sevi aizvest pie mērķa. Tad ne tikai Dievs ir tuvojies man, bet arī es viņam. Ziemsvētku laikā Dieva tuvumu palīdz apzināties tie paši rituāli. Priecīgie sarīkojumi ļauj drusciņ nogaršot Debesu valstības prieku. Visvairāk tas, protams, notiek baznīcā, Ziemsvētku dievkalpojumos. Tādēļ tie ir tik iemīļoti.

– Jau kopš Pirmās adventes gribas piebremzēt visas kaislības un ieskatīties sevī. Ne vienmēr viss, ko šajā apceres laikā ieraugām, mums pašiem šķiet pievilcīgs. Taisnību sakot – bieži pat ļoti, ļoti nepievilcīgs... Un tad tu, cilvēks, pēkšņi jūties apmaldījies, dezorientēts. Sakiet, tā notiek tikai ar tiem, kuri nav stipri savā ticībā Dievam? Jums pašam arī tā gadījies?

– Ir gadījies. Sākot gremdēties sevī, cilvēks neko labu neatklāj. Dabīgais cilvēks, par spīti kultūras uzslāņojumam, ir nekomplicēta būtne, ko no dziļumiem vada daži instinkti un kaislības... Ir tādi Lojolas Ignācija Garīgie vingrinājumi – 30 dienas klusumā. Meditācija ar svēto rakstu tekstiem. Tad var pa īstam ielūkoties sevī tā, ka visi noblietētie slāņi tiek uzlauzti. Man jāsmaida, dzirdot romantiskas runas par gremdēšanos sevī. Lūk, Ignācijs neļauj izlocīties, bet paņem pie rīkles un piespiež iegremdēties sevī un ieraudzīt realitāti. Ak, Kungs, kāda tā ir... Vissatricinošāk ir atklāt, ar cik necēliem motīviem tu dari pat to, ar ko lepojies.

– Griež kā bez narkozes...

– Jā. Ir traki, taču ir tā vērts. Skaists un apbrīnojams cilvēks sāk kļūt tad, kad raisās vaļā no miesīgā prāta kundzības un dabīgos motīvus aizstāj ar pārdabiskiem. Kad viņa nespēkā sāk atklāties Dieva spēks. Pat cilvēka miesīgā esamība ir brīnumaina izraušanās no sairšanas procesa, kura iespaidā lietas sarūsē, sapūst, sajūk. Dzīvība ir Dieva brīnums, kas ļauj miesai uz laiku būt laukā no tā. Arī iekšēji cilvēkam ir tendence grimt, aizaugt ar nezālēm. Brīnums, kurš palīdz izrauties un nenogrimt, ir Svētais Gars, kas cilvēkam tiek pasniegts Dieva vārdā un sakramentos. Rekolekcijās tos lieto īpaši intensīvi.

– Vai nav tā, ka tie dēmoni, ko šādos gadījumos ieraugi, vairs nelaiž vaļā un neļauj izrauties ārā no šādas meditācijas?

– Ignācija vingrinājumi ir gudri uzbūvēti. Tajos daudz vairāk ir ceļoša, dievišķa mierinājuma. Jā, vispirms nākas «nokāpt ellē», bet kontrolētā veidā. Tos nedrīkst pildīt uz savu roku. Vajag labu vadītāju, kas gādā par sargājošu vidi. Izklausās riskanti, bet ir vērts, jo ļoti izmaina skatījumu uz pasauli. Filmā Hobits: Piecu armiju kauja ir pavērsiena brīdis, kad karalis Torins Ozolvairogs saprot, kas ir viņa apmātība un cik nicināmi tā liek viņam rīkoties. Viņš aizsviež zelta kroni un kļūst par īstu vadoni. Ikdienā dzīvojot, tādi apvērsumi praktiski nenotiek, jo nav jau apstākļu, lai pat vienu domu izdomātu līdz galam. Vingrinājumos un rekolekcijās gan tas notiek.

– Mums katram pienāk brīži, kad vairs nespējam sevi ieraudzīt itin nekādā kontekstā. Nu, itin nekādā... Tās skumjas ir tik galaktiski globālas, ka saārda ticību rītdienai. Esmu lasījusi, ka tieši gada nogalē, pirms un pēc Ziemassvētkiem, pieaug melnā statistika, kas liecina, ka palielinās pašnāvību skaits. Bet varbūt tam nav nekāda sakara ar pašanalīzi un eksistenciālām pārdomām par to, kas esmu un kur eju? Varbūt tas ir tikai tāds ciklisks izsīkums gada beigās?

– Es esmu redzējis citus datus, ka Ziemassvētkos cilvēki tieši ir vairāk pasargāti. Dievs teica, ka nav labi cilvēkam būt vienam. Pašnāvības vairāk notiek tad, kad cilvēks jūtas pamests. Darot pašnāvību, viņš it kā soda apkārtējos: redziet, es tepat vien biju, bet jūs neredzējāt. Tagad jums būs žēl... Ziemsvētkos cilvēki, ģimenes nāk kopā, tādēļ vairāk pašnāvību notiek vēlāk, kad skaidiņas saplakušas atpakaļ. Svētki pagājuši, un nekas nav mainījies. Viss tas pats sākas no gala. Ir, kas nespēj ar to samierināties. Tādēļ svarīgāk par dāvanām ir paturēt Kristu tuvumā arī pēc svētkiem. Ar viņu nekad nav vientulīgi.

– Saka, ka vārds ir asāks par zobenu. Pēc zobena dūriena ir cerības izdzīvot, bet vārds, precīzi vai neapdomāti tēmēts, mēdz nogalināt vai sakropļo dvēseli uz ilgu laiku. Taču vārds mēdz arī celt un dot spēku pat šķietami bezcerīgā situācijā. Vēl arī saka, ka vārdi materializējas, tāpat kā domas. Jūs ticat, ka tā patiešām notiek?

– Kristīgā ticība uz vārda spēku raugās nopietni. Tās centrā ir Vārda iemiesošanās. VĀRDS radīja pasauli. Vārds to atbrīvoja. Vārds ir sinapses savienojums starp materiālo un gara pasauli. Bībeles atklāsmes vārds, lūgšanas vārds, svētības vārds un arī lāsta vārds. Tiem visiem ir iedarbība. Bībelē tēva svētība ir dārgums un tēva lāsts liela nelaime. Tas varēja noteikt dzīvi uz vienu vai otru pusi. Ar vārdiem tiešām jārīkojas uzmanīgi. Juliāns kardināls Vaivods teica, ka veikalā, apmainoties materiālām vērtībām, cilvēki rūpīgi raugās, lai mērs būtu pilns un atlikums izdots pareizi. Vārdi ir apmaiņa ar garīgām, intelektuālām vērtībām. Kāpēc cilvēki tikpat uzmanīgi neraugās, lai arī tad visu dotu un saņemtu īstu, šķīstu un pēc godīga svara un mēra?

– Kādi būtu jūsu spēka vārdi tiem, kuriem ir vajadzīgs stiprinājums; tiem, kuri vairs nerod sevi ne attiecībās ar mīļotajiem, ne pilsoniskajā kontekstā?

– Atrodiet sevi attiecībās ar Kristu. Dievs tā jūs ir mīlējis, ka Kristus ir par jums dzimis, miris un augšāmcēlies. Ikviens, kas viņam tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību. Šie ir vieni no mūsu Kunga vārdiem, kam ir varens spēks. Tas gan nav slepens kods, kas cilvēkus kā transformerus tūlīt pārslēdz turbo režīmā. Tāpat vien izlasot, daudzi nejutīs nekādus spēka un dzīvotprieka uzplūdus. Bet palūkosimies uz svēto Asīzes Francisku – katrs normāls cilvēks teiktu, ka viņš dzīvoja galējā postā. Paša tēvs viņu vajāja. No savējo vidus viņš izgāja pa pilsētas vārtiem viens un kails, bez nekā. Tomēr viņš jutās tik laimīgs, ka sacerēja līksmas dziesmas, gaišu dzeju un ar savu personību joprojām iedvesmo miljoniem cilvēku – jo viņš bija neprātīgi iemīlējies Kristū. Tas nenozīmē, ka visiem tagad jābūt franciskiem, viņam bija īpašs aicinājums. Dienesti, kam jāgādā par cilvēku labklājību, nedrīkst mazgāt rokas un teikt – ejiet, dzīvojiet kā Francisks! Taču viņa dzīve rāda, kāds potenciāls ir Kristus vēstij! Cilvēks tajā var atrast laimi un dzīvot piepildītu dzīvi pat tādā galējā postā. Arī kristietim nav burvju formulas, kuru noskaitot tu pēkšņi jutīsies labi. Kristietības pārveidojošais spēks ir mīlestībā uz Kristu. Tieši manā mīlestībā uz viņu, nevis viņa mīlestībā uz mani. Jā, Dievs mūs visus mīl, taču mūs apgrūtina, kad mūs mīl kāds, kas mums vienaldzīgs. Iepriecina un iedvesmo pretmīlestība no tā, ko paši mīlam, vai ne? Tādēļ mīlestībai uz Kristu ir nopietnas sekas. Kristīgā baznīca ir pazīstama ar labdarību un žēlsirdības darbiem. Ir megazvaigznes kā māte Terēza, un ir neskaitāmi cilvēki, kas to pašu dara neviena nepamanīti. To viņi dara aiz mīlestības uz Kristu. Šī mīlestība izmaina pasauli un cilvēku dzīves uz labu. Taču ir vēl kaut kas, ko vienkārši tā ar prātu nevar ne izdomāt, ne pieņemt. Mīlestība uz Kristu ir spēks tieši tad, kad nav neviena, kas palīdz. Ja kādu mīlam, tad gribam būt viņam tuvu. Kur tas ir, Kristum tuvu? Tur, kur viņš ir – pie krusta. Kristus dzīvoja atstumtībā, nabadzībā, izcieta naidu, apmelojumus, nodevību, sāpes, netaisnu tiesu un nepelnītu nāvi. No tā mēs baidāmies un bailēs no nākotnes sākam ciest jau tagad. Taču, mīlot Kristu, mēs pārbaudījumu brīdī esam tur, kur viņš. Dzīvojam kā viņš. Esam tuvu. Ja mīlam, tad būt viņam tuvu ir tas, pēc kā ilgojamies, vai ne? Šī atziņa pārbaudījumiem un ciešanām piešķir jaunu jēgu un palīdz atbrīvoties no bailēm. Tā ļauj piedot pāridarītājiem, jo viņi varbūt grib ļaunu, taču tuvina Kristum. Mīlestība uz Kristu darīja Francisku stipru un līksmu pat dziļā nabadzībā un ar stigmām locekļos. Prāts to nespēj saprast, bet mīlestība spēj. Jūs jau saprotat, ka vienkārši tas nav. Tas ir radikāls dvēseles ceļš, kas paviršībai nav aizsniedzams. Tādēļ es mulstu, kad man lūdz pateikt «spēka vārdus», arī neticīgiem. It kā vajadzētu pateikt burvju formulu, bet tādas nav. Patiesībā ir – kāda Lojolas Ignācija lūgšana noslēdzas ar vārdiem: «Man dod tikai mīlestību uz Tevi līdz ar savu žēlastību. Man ar to pietiek.» Tas nozīmē, ka pārējo var piemest vai nepiemest klāt, atņemt vai atstāt – tam vairs nav izšķirošas nozīmes, taču tikai tad, ja mīli Kristu. Ar burvju vārdiņu nepietiek, uz to ir ceļš ejams, galvenokārt daudz lasot evaņģēliju un ar lūgšanām gremdējoties tajā, nevis sevī.

– Jūs minējāt vārdu PIEDOŠANA. Mēs vairs neprotam piedot un neprotam būt pazemīgi.

– Par lepnību – taisnība. Vissīvāk sūrst tieši aizvainota lepnība. Kristietībā lepnību uzskata nevis par rakstura īpašību, bet par visu grēku sakni. Tāpat arī pazemība, kas prot piedot, nav prasme vai maniere, ko var iemācīties, bet atpestītas dvēseles un garīga dziļuma izpausme. Cilvēks ir ielūkojies savos bezdibeņos, nodrebējis, bet tādēļ arī aptvēris, cik daudz Dievs viņam piedod. Kā lai viņš nepiedotu savam tuvākajam? Varbūt viņš uz pāridarītāju pat var paskatīties ar pateicību, ka tas viņu tuvinājis Kristum un līdzējis augt. Spēja piedot ir iekārojama, jo nes lielu atvieglojumu. Pazinu sievieti, kas nekādi nespēja piedot komunistiem, kas viņu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tie komunisti bija sen miruši, bet viņa ik rītu pamodās ar naidu sirdī un ar atmiņām Sibīrijā. Nekas cits viņu nespēja atbrīvot dzīvei šeit un tagad kā vienīgi piedošana. Man liekas, tāpat ir ar mūsu tautu. Mēs paši sevi apzīmējam kā tautu, kas 700 gadus tikai vergojusi; kas spēj vienīgi apraudāt savu likteni; kurai nav nekā cildena, nekā iedvesmojoša. Bet cik gan ilgi var sevi iedvesmot ar to, ka tev ir darīts pāri? Jāatrod spēks to atstāt pagātnei un doties tālāk.

– Atceraties Māras Zālītes uzrunu lielās manifestācijas laikā Mežaparkā Atmodas sākumā? «Mana nabaga, bāreņu tauta...»

– Toreiz varbūt tā vajadzēja. Sērām vajag izstrādāties. Bet neaizmirsīsim, ka bārenīte saņēmās un pa pupu uzkāpa debesīs! Mums vajadzētu uz to pupu koncentrēties, nevis bez gala krimst rūgto pelavmaizi, mērcējot pašu asarās... Mēs neesam cēlušies no vergu nama. Mēs cēlāmies no tā, ka Dievam bija SAPNIS par mums. Sapnis par to, kā dzīvosim. Tā varētu būt interesanta meditācija: pasēdēt un padomāt, kāds ir Dieva sapnis tieši par mani un kā ļaut tam piepildīties? Tā būtu cilvēka paša vīzija par savu dzīvi kā par Dieva sapni, kas jāpiepilda.

NRA.LV JĀNIS VANAGS-ZIEMASSVĒTKI IR LAIKS...

DIEVS GAIDA TAVU ATBILDI

Adventa laiku var salīdzināt ar modinātāju, kas, skaļi zvanot, sauc: „Celies! Mosties no garīgā miega! Atgriezies!" Mums ir divas iespējas: celties un klausīties, ko saka Dievs, vai nospiest modinātāja pogu un turpināt gulēt. Taču tas ir bīstami, jo mēs varam nekad vairs nepamosties. Pārāk skaļajā mūsdienu pasaulē klausīties un pieņemt Dieva Vārdu ir patiešām grūti. Tādēļ Adventa laikā mums jāatrod laiks ieklausīties savā sirdī un no jauna atklāt un padziļināt savas attiecības ar Dievu.

Apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā ir teikts: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani." (Atkl 3, 20) Jēzus stāv pie mūsu dvēseles aizslēgtajām durvīm un klauvē. Lai mēs varētu atvērt durvis, mums vispirms jāsadzird Viņa balss. Dieva Dēla cilvēktapšana liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no citām pasaules reliģijām, kuras uzsver, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu ceļu, pa kuru cilvēks var nokļūt pie Viņa. Dievs mūs pārāk ciena, lai liktu akli paklausīt sev. Viņš atstāj mums izvēles brīvību. Dievs gaida mūsu mīlestības atbildi.Adventa otrās svētdienas liturģija mūs iepazīstina ar Jāni Kristītāju kā šādas atbildes spilgtu paraugu. Kad nomira viņa vecāki, Jānis devās tuksnesī, lai būtu viens ar Dievu. Tuksneša klusumā viņš mācījās klausīties Dievā un būt vienmēr gatavam pildīt Viņa gribu. Tāpēc Dievs viņu aicināja būt par pravieti, par „saucēja balsi tuksnesī", par balsi, kas sludināja Pestītāja atnākšanu. Jānis sauca: „Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas!" (Lk 3, 4) Viņš mūs aicina iekšēji atgriezties, izvērtēt savu dzīvi, sākt ar savu grēku atzīšanu.Baznīcas tēvi uzskatīja, ka kristietībā pats svarīgākais vārds ir „atgriešanās" (grieķu val. metanoia), kas nozīmē atsacīties no grēka un ierādīt Dievam pirmo vietu savā dzīvē, mainot savu domāšanas un rīcības veidu. Mums ir nepieciešama atgriešanās, jo citādi nebūsim spējīgi sevi iepazīt. Mēs bieži neredzam savus, bet ļoti labi redzam citu grēkus un problēmas.Reiz dzirdēju anekdoti par kādu cilvēku, kurš aizveda uz veterināro klīniku savu papagaili, sakot, ka tas stipri klepo. Vetārsts izmeklēja putnu, konstatēja, ka tam nekas nekait un sacīja: „Papagailis ir pilnīgi vesels." „Kā - vesels? Tas taču visu laiku klepo?" - brīnījās putna saimnieks. „Papagailis ir vesels", - vēlreiz atkārtoja veterinārārsts - „klepojat jūs, bet papagailis jūs atdarina." Arī mēs bieži vien vedam savus tuviniekus pie garīdzniekiem vai psihologiem, gribam mainīt viņu uzvedību, bet patiesībā viņu rīcībā kā spogulī atspīd mūsu pašu negatīvās īpašības.Mēs gribam, lai mainītos citi - vīrs, sieva, bērni, kaimiņi, kolēģi, politiķi, garīdznieki, valstsvīri -, bet Kristus mums saka: „Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! (..) Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet kādēļ savā acī baļķi nepamani?" (Mt 7, 1-3) Ar šiem vārdiem Jēzus pauž neapstrīdamu patiesību: ja tu gribi mainīt pasauli, tad sāc ar sevi, - sāc ar atgriešanos. Ja tu patiesi atgriezīsies un iegūsi iekšējo mieru, tad daudzi cilvēki, kurus satiksi dzīves ceļā, arī atgriezīsies pie Dieva un iemantos dvēseles mieru.Šodien, aizdedzinot otro sveci Adventa vainagā, atjaunosim savās sirdīs cerību, ka mēs ar Dieva palīdzību spējam pārveidot sevi un darīt apkārtējo pasauli gaišāku.Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests
Pārpublicēts no Preiļu rajona laikraksta „Novadnieks", 2012.gada 7.decembrī

Katolis.lv - Dievs gaida tavu atbildi

Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?

Kāpēc svētdien jāiet uz Misi? – šis bija pāvesta 13. decembra katehēzes mācībā izvirzītais jautājums. Francisks norādīja, ka, lai uz to atbildētu, nepietiek tikai atsaukties uz Baznīcas bausli. Turklāt, kā atbildēt tam, kurš apgalvo, ka galvenais ir kārtīgi dzīvot un mīlēt savu tuvāko, bet piedalīties Misē (pat svētdien) neesot svarīgi? Svētais tēvs sniedza plašu skaidrojumu, uzrunājot trešdienas vispārējās audiences dalībniekus.

Euharistijas svinēšana svētdienās ir Baznīcas dzīves centrālais notikums – lasām Katoliskās Baznīcas katehismā (sal. 2177). Pāvests norādīja, ka mēs, kristieši, svētdien ejam uz Misi, lai satiktos ar augšāmcēlušos Kungu jeb, pareizāk būtu teikt, lai ļautu Viņam mūs satikt, lai klausītos Viņa Vārdu, saņemtu Viņa galda barību un tādā veidā veidotu Baznīcu, kļūtu par Viņa dzīvo Mistisko Miesu pasaulē. To labi saprata Jēzus mācekļi, kuri celebrēja Euharistiju dienā, ko ebreji sauca par “nedēļas pirmo dienu” un romieši – par “saules dienu”, jo tieši šai dienā Jēzus piecēlās no miroņiem, parādījās mācekļiem, sarunājās un ēda ar viņiem, un deva tiem Svēto Garu. Arī Svētā Gara nonākšana Vasarsvētkos notika svētdienā. Tāpēc svētdiena mums ir svēta diena – sacīja Francisks. Euharistijas svinēšana, Kunga dzīva klātbūtne mūsu vidū svētdara šo dienu. Tātad, tieši Mise “padara” šo dienu svētu. Kas gan kristietim būtu svētdiena, ja pietrūktu tikšanās ar Kungu?
Diemžēl, ne visas kristīgās kopienas var piedalīties Misē katru svētdienu – turpināja Svētais tēvs. Tomēr arī tās šajā dienā ir aicinātas nodoties lūgšanai Kunga vārdā, klausīties Dieva Vārdu un glabāt savā sirdī dzīvas ilgas pēc Euharistijas.
Ja vieni kristieši dažādu iemeslu dēļ (piemēram, vajāšanu dēļ) nevar baudīt Euharistijas prieku, tad citi, dzīvodami sekularizētā sabiedrībā, ir pazaudējuši piedalīšanās svētdienas Euharistijā lielās nozīmes apziņu. Pāvests uzsvēra, ka tas ir grēks! Svarīgi atjaunot sevī šo apziņu. Ja tas notiks, tad cilvēks atgūs arī svētku sajūtu, svētku svinēšanas prieku, savstarpējas solidaritātes apziņu un sapratīs, cik liela nozīme ir arī svētdienas atpūtai (sal. 2177-2188).
Runājot par atturēšanos svētdienā no darbiem, Francisks pastāstīja, ka tas bija tieši kristietības devums. Ebreji atpūtās sestdien, bet romiešu sabiedrībā atpūtas diena nebija paredzēta. Kristietība aicina, lai mēs dzīvojam nevis kā vergi, bet kā dēli. Ja nebūtu Kristus, mēs būtu nolemti ikdienas nogurumam, raizēm un bailēm par rītdienu. Tikšanās ar Kristu svētdienās dod mums spēku izdzīvot katru dienu ar paļāvību un drosmi, un nemitīgi iet uz priekšu ar cerību. Tāpēc mēs, kristieši, svētdienās ejam uz tikšanos ar Jēzu, kas notiek Euharistijā. Bez tam, Komūnija ar augšāmcēlušos un mūžīgi dzīvo Jēzu ir kā tāds priekšvēstnesis tai “svētdienai”, kurai nekad nebūs norieta – mūžīgajai dzīvei, kur vairs nebūs ne noguruma, ne sāpju, ne sēru, ne asaru, bet kur varēsim mūžīgi priecāties un būt kopā ar Kungu. Svētdienas svinēšana palīdz mums paturēt prātā arī šo svarīgo patiesību un nodzīvot nedēļu pilnīgā paļāvībā uz Debesu Tēvu.
Katehēzes noslēgumā pāvests skaidroja, kā atbildēt tiem, kuri saka, ka galvenais ir kārtīgi dzīvot un mīlēt savu tuvāko, un uzskata, ka pat svētdien neesot svarīgi piedalīties Misē. Francisks atzina, ka tā ir taisnība, ka kristīgās dzīves kvalitātes mēraukla ir mīlestība. Jēzus sacīja, ka mūs pazīs, ka esam Viņa mācekļi, pēc mūsu savstarpējās mīlestības (sal. Jņ 13, 35). Tomēr šeit rodas šāds jautājums: Kā tad lai mēs varētu dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, ja nesmeltu tam vajadzīgos spēkus un enerģiju no Euharistijas neizsmeļamā avota? Mēs ejam uz Misi, nevis lai Dievam kaut ko dotu, bet lai no Viņa saņemtu to, kas mums ir patiesi vajadzīgs – uzsvēra Svētais tēvs. Mums, kristiešiem, ir jāpiedalās Misē tāpēc, ka, tikai pateicoties Jēzus žēlastībai un Viņa dzīvajai klātbūtnei mūsu vidū, mēs varam ievērot Viņa mīlestības bausli un būt ticami Viņa liecinieki.

J. Evertovskis / VR

Vatikāna Radio -Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē.

Svētā Alberta svētki Rīgas Sv.Alberta draudzē.

Ātriem soļiem ir aizsteigusies vasara, kas vieniem asociējas ar atvaļinājumu, brīvdienām, citiem ar svētceļojumu laiku. Pamazām zelta rudens zaudējis savas košās krāsas un dabā dominē pelēkbālie toņi. Rīgas Sv.Alberta draudzei novembris vienmēr paliek atmiņā ar tās aizbildņa Alberta Lielā svētkiem un arhibīskapa vizitācijām. Baznīcas doktors bīskaps Alberts vienmēr ir izraisījis sajūsmu par plašajām zināšanām dabaszinātnēs, filozofijā, teoloģijā. Viņam nebija nekādu šķēršļu apvienot zinātni ar baznīcas mācību, caur zināšanām un uzticīgo kalpošanu kļūstot par Baznīcas Svēto. Viņa vispusīgo zināšanu un svētuma slava, kas apvienota ar iemantoto personisko cieņu un priestera amatu, cēlā priekšzīme visiem rāda, ka starp ticību un zinātni, starp patiesību un vispārējo labumu, starp dziļu mācību un svētumu nav ne mazākās pretrunas, bet gan visciešākais sakars.

        Arī šogad, 12.novembrī Rīgas Sv Alberta draudzē tās aizbildņa Alberta Lielā svētku svinības bija apvienotas ar arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča vizitāciju, kuras laikā varēja saņemt Iestiprināšanas Sakramentu. Sakot uzrunu Sv.Alberta draudzei, arhibīskaps aicināja uztvert šo apmākušos un lietaino dienu caur pozitīvo prizmu, lietu pielīdzinot Dieva žēlastībai, kura ielīs ticīgo dvēselēs dievkalpojuma laikā.

        Uzsākot sprediķi pēc evaņģēlija par gudrajām un negudrajām līgavām (Mt 25, 1-13), Zbigņevs Stankevičs atgādināja par draudzes aizbildņa Svētā Alberta plašajām zināšanām, kuram gudrība no svētas dzīves apvienojās ar gudrību labā nozīmē, ko dod zinātne, piemetinot ka, ka baznīcas uzdevums ir sludināt gudrību, kas nāk no augšienes, šķīstu un labvēlīgu, kas netiesā, bet pamāca, bet lai gudrība varētu iemājot katra cilvēka sirdī, būtu nepieciešams cilvēka iekšējais godīgums, atsaucība, bez ārējās izlikšanās. Viņš salīdzināja eļļu, kas dod gaismu jaunavu lampām ar dievišķo gudrību un darvu, kas bez gaismas dod dūmus un smaku, jeb ļaunā gudrību caur skaudību, nenovīdību un cilvēku tiesāšanu. Arhibīskaps mudināja katram vēlēties saņemt  gudrību no Dieva, bet lai to varētu realizēt, vispirms vajadzētu nostāties Dieva priekšā visā patiesībā, atbrīvojoties no grēka, piemēram, izmantojot Gandarīšanas Sakramentu, kā otru soli iesakot alkas pēc dievišķās gudrības un tad jau šī gudrība pati nāks iemājot sakārtotā mājoklī. Analizējot lasījumus, Zbigņevs Stankevičs skaidroja, ka eļļu vēl var pielīdzināt ticībai, labajiem darbiem, atgriešanās augļiem, tiem tikumiem, kurus ir izstrādājusi dzīve, sekojot Jēzum Kristum, un kurus nevar paņemt no citiem vai nopirkt tirgū, tādējādi gudrs ir tas cilvēks, kas nevis izrādās ar ārējām lietām vai gudrību, bet tas, kurš gādājis par eļļu lampām - kurš skatās uz savu dzīvi kā Dieva dāvanu. Viņš uzsvēra, ka Jēzus Kristus ir pestītājs, kurš ne tikai atbrīvo cilvēku no ļaunuma tā dvēselē, bet arī dziedina no fiziskā ļaunuma – no slimībām, atdodot cilvēkiem viņu cieņu, no kā var saprast, ka Dievs dod orientāciju cilvēku dzīvēs un izgaismo to jēgu, bet zinātne bez Dievišķās gudrības nenes svētību un tika salīdzināta ar džinu, kas izlaists no pudeles, cenšoties pārkāpt Dieva noteiktās robežas un radīt visu, ko iespējams, neņemot vērā, ka tas var būt kaitīgs cilvēkam.

Pēc sprediķa visiem, kas bija vēlējušies un izgājuši speciālo apmācību, bija iespējams pieņemt Iestiprināšanas sakramentu. Ar rokas uzlikšanu un vieglu uzsitienu pa vaigu iestiprināmie tika ievadīti jaunā dzīves posmā. Arhibīskaps atgādināja visiem klātesošajiem, ka saņemot Dieva dāvanas, tās uzliek arī pienākumus, jo Baznīca netika radīta tikai viņas pašas dēļ, bet Debesu Valstības dēļ un iestiprināmie tiek iestiprināti, lai varētu nest labo vēsti, izplatītu Dieva valstību pasaulē. Viņš atgādināja, ka izplatīt Dieva valstību pasaulē, nozīmē, pirmkārt, rūpēties par savas dvēseles iekšieni, atbildību par savu ģimeni, vīru, sievu, bērniem un tad, cik tālu vēl atļauj resurss, dot kristīgās dzīves liecību, kurā vispirms būtu vēlams liecināt par Dieva darbiem savā dzīvē, ko pārveidojis, no kā ļāvis atteikties, kādas atkarības uzvarēt un tikai tad, ja sarunu biedram ir interese turpināt sarunu, pasludināt Evaņģēliju. Zbigņevs Stankevičs salīdzināja Iestiprināšanas Sakramentu ar talentu, ko Jēzus līdzībā stāsta Evaņģēlijā, cerot, ka talents tiks pavairots nevis norakts zemē, un šodien iestiprinātie šo talentu ir saņēmuši un var likt lietā dažādos virzienos arī šajā pašā draudzē vai nu kalpojot par ministrantiem, dziedot korī, pievienoties dažādām kopienām, piemēram, Neokatehumenālajam Ceļam, kurš aktīvi evaņģēlizē gan lieldienu laikā gan citos periodos, šajā kopienā kristieši ir atvērti dzīvībai par ko liecina viņu ģimeņu kuplais bērnu pulciņš, kurus var redzēt arī šajā Misē piekalpojot, vai solu rindās, tāpat var pievienoties Marijas leģionam, vai sludināt Evaņģēliju caur žēlsirdības darbiem Caritas grupā, citie vārdiem sakot, atrodot savu nišu Dieva Valstības izplatīšanas misijā.

    Mises noslēgumā draudzes prāvests un tās locekļi pateicās arhibīskapam par vizitāciju, par stiprinājumu ticībā un eļļas krājumu-mīlestības papildinājumu draudzes locekļu eļļas lampiņās, lai viņi apgaismotu savus ceļus pie Dieva.

Rakstu var lasīt arī: https://albertadraudze.lv/wp-content/uploads/2017/11/2017_advents.pdf   

Romualds Beļavskis