Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicina Rīgas Sv.Alberta draudzi audzināt savās rindās intelektuālos un garīgos līderus.

        Novembra mēnesī Rīgas Sv. Alberta draudze atzīmē Svētā Alberta kā šīs baznīcas aizbildņa svētkus. Alberts visus ir saistījis kā liels teologs, filozofs un dabaszinātnieks. Savu plašo zināšanu dēļ viņš tiek saukts arī par universālo doktoru (Doctor-Universalis).  Alberts Lielais ar savu cēlo priekšzīmi un zināšanām visiem parādīja, ka starp ticību un zinātni, starp patiesību un vispārējo labumu, starp dziļu mācību un svētumu nav ne mazākās pretrunas, bet gan visciešākais sakars.

        Uz šo laiku parasti tiek ieplānota arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča vizitācija Rīgas Sv.Alberta draudzē, kas dod iespēju saņemt Iestiprināšanas Sakramentu tiem, kas ir pienācīgi sagatavojušies šim atbildīgajam notikumam. Arī šogad 8.novembrī arhibīskaps apmeklēja Rīgas Sv.Alberta draudzi, esot vienotībā ar ticīgajiem šīs baznīcas titula svētkos.

        Celebrējot Svēto Misi, arhibīskaps atzīmēja, ka dienas lasījumi Mises laikā ir izvēlēti no Svētā Alberta dienas svinībām un caur tiem var saredzēt daudzus vienojošus pavedienus. Svētais Alberts ir redzams kā izcils savas tautas un Baznīcas līderis. Tauta bez garīgā līdera, bez vadītāja, bez autoritātes ļoti ātri kļūst svārstīga savās domās un var aiziet maldu ceļus. Alberts Lielais bija garīgais līderis, kas intelektuālajā līmenī apkaroja tā laika maldus.

        Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka līdera loma, izgaismojot un atgādinot patiesās vērtības, ir ļoti svarīga arī mūsdienās, kad veidojas divas bīstamas tendences: dzīvojot patēriņa sabiedrībā ar domām it kā Dieva nebūtu, kā arī sekojot līdzi dažādām garīgām kaislībām, novirzoties maldos izpratnē par Dievu, un, veidojot nobīdes no ticības. Intelektuālajā līmenī postmodernās sabiedrības domāšanā pastāv liela bīstamība, katram sludinot savu patiesību, pazaudējot objektīvo patiesību. Cilvēks kļūst visu lietu mērs un pēdējais atskaites punkts. Tiek noliegta Dievišķās atklāsmes esamība. Ja nav Dieva likumu, cilvēciskā sabiedrība ar vienkāršo balsu vairākumu referendumos var izlemt, kas ir labs un kas ir ļauns, balstoties pēc sava prāta un tā brīža izdevīguma. Šī pati situācija bija sastopama arī Mozus vai Svētā Alberta laikā un šobrīd nekas nav mainījies.

        Arhibīskaps piedāvāja meklēt risinājumu garīgajos un intelektuālajos līderos, autoritātēs, kuri būtu vajadzīgi, lai spētu aizraut Dieva tautu sev līdzi, līdzīgi kā Svētais Alberts, kas tika novērtēts gan ticīgās tautas, gan zinātnieku vidū, kuriem ticība nebija pirmajā vietā. Būtu svarīgi, lai ticīgie, katoļi būtu kompetenti dažādās jomās, mediju jomā, politikas jomā, dažādās sabiedriskajās attiecībās un ienestu Evaņģēlija sēklu tajā vidē, kur viņi paši ar panākumiem un atzinību spēj darboties.  Ne jau katrs var būt līdzīgs Mozum vai Svētajam Albertam. Vienā miesā ir daudz locekļu, bet katram loceklim ir savs uzdevums. Zbigņevs Stankevičs teica: “Arī mēs visi kopā esam viena miesa un katram Dievs ir devis kādu īpašu dāvanu. Svarīgi, lai mēs šīs dāvanas, talantus saliekam kopā un varam kalpot sabiedrībā, draudzē. Mums pašiem ir ļoti svarīgi atpazīt savus talantus, un pārējiem būtu svarīgi palīdzēt līdzcilvēkiem izpausties ar šiem talantiem, palīdzēt tos attīstīt, un ļaut darboties konkrētajā jomā, vienlaikus ļaujot,  lai cits realizē savu talantu citā virzienā. Galarezultātā draudze pati kļūst par garīgo, kolektīvo līderi. Kad mēs ieklausāmies viens otrā, palīdzam viens otram, liekam savus talantus darbībā, draudze sāk strauji attīstīties un kļūst par paraugu citiem. Un to es Jums arī novēlu, lai Svētā Alberta draudze seko sava aizbildņa piemēram un kļūst liela šī vārda labā nozīmē.”

        Uzrunājot iesvētāmos, arhibīskaps piezīmēja, ka draudzes attīstība nav iespējama bez atvērtības uz Svēto Garu. Šo Svēto Garu īpašā veidā var saņemt Iestiprināšanas Sakramentā. Daudzajiem iesvētāmajiem bija iespēja sajust sava veida īpašo Radītāja pieskārienu, stiprinoties garā un ticībā.

        Draudzes prāvesta tēva Krišjāņa vadībā kuplā Saprikinu ģimene uzrunāja arhibīskapu: “Kur ir bīskaps, tur ir Baznīca. Kur nav bīskapa, tur nav Baznīcas. Šodien gribam izteikt pateicību Dievam par to, ka mums ir bīskaps un mēs varam būt Baznīca”, un, draudzes vārdā uzdāvināja viņam skaistu ziedu pušķi, pateicībā par draudzes apmeklējumu un ticīgo stiprināšanu. Savā atvadu runā Zbigņevs Stankevičs ar cerībām skatījās uz iestiprinātajiem draudzes locekļiem, un, ticot, ka šīsdienas notikums viņu dzīvē dos arī augļus, un iestiprināmie iesaistīsies draudzes darbā, draudzes evaņģelizācijas procesā, nesot labo vēsti tālāk, nepaturot to tikai pie sevis.

        Pēc Svētās Mises draudzes prāvests izrādīja arhibīskapam baznīcu, iepazīstināja viņu ar jaunumiem draudzes dzīvē un uzaicināja uz kopīgu agapi ar Rīgas Svētā Alberta draudzes kopienu un kustību atbildīgajiem pārstāvjiem, lai draudzīgā atmosfērā pārrunātu aktualitātes un dalītos atbildēs uz  abām pusēm interesējošiem jautājumiem.

Nedaudz rediģētu rakstu ar bildēm var skatīties katolis.lv: http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/draudzes/article/arhibiskaps-sveta-alberta-draudzi-aicina-sekot-draudzes-aizbildna-piemeram.html

Fragmenti no pāvesta Franciska katehēžu cikla par ģimeni

Ģimenes pamats ir uzticība apsolījumam, ko vīrietis un sieviete izsaka viens otram laulības noslēgšanas brīdī. Tas ir apsolījums mīlēt un būt uzticīgiem.
Pāvests atzina, ka mūsdienu sabiedrībā šis uzticības apsolījums ir ļoti novājināts. Tā iemesls, no vienas puses, ir pārprastās tiesības uz brīvību un sava apmierinājuma meklēšanu, bet, no otras puses, uzskats, ka brīvība mīlēt būtu pretrunā ar saistībām uz mūžu. Īstenībā, neviens negrib būt mīlēts pienākuma pēc vai tikai kaut kādu labumu dēļ – norādīja Francisks. Mīlestības un draudzības spēks un skaistums izriet tieši no tā, ka tās rada saikni, bet neatņem brīvību. Bez brīvības nevar pastāvēt draudzība, mīlestība un laulība. Mīlestība ir brīva un apsolījums ir brīvs. „Tātad”, uzsvēra pāvests, „brīvība un uzticība nav viena otrai pretrunā. Tieši otrādi, tās cita citu atbalsta gan personu savstarpējās attiecībās, gan sociālajās attiecībās. Padomāsim, kādu skādi globālās komunikācijas civilizācijā nodara solījumu neturēšanas izplatīšanās dažādās jomās un tas, ka tiek tolerēts, ka cilvēks nepilda doto vārdu un atstāj savus pienākumus”.

Turpinot uzrunu, Francisks norādīja, ka uzticība vairojas tad, kad brīvi turam doto vārdu, un lai to saglabātu, nevar iztikt bez upuriem. Šajā sakarā viņš minēja
senču piemēru, kad vienkārši roku paspiešana jau liecināja par uzticību apsolījumam. Tā visa sākums meklējams tieši ģimenē, kad vīrietis un sieviete paspiež viens otram roku, lai kopīgi ietu uz priekšu visas dzīves garumā. „Uzticība apsolījumiem ir īsts cilvēces šedevrs”, uzsvēra pāvests. To nevar ne nopirkt, ne pārdot. Nevienu nevar piespiest būt uzticīgam. Neviena cita skola neiemācīs būt uzticīgiem mīlestībā, ja tas nenotiks jau ģimenē.
Uzticība ir ģimenes pamats un ģimene ir sabiedrības pamats. Svarīgi, lai mēs novērtētu to miljonu mūsdienu vīriešu un sieviešu pūliņus, kuri cenšas saglabāt uzticību. Pāvests norādīja, ka uzticību nemitīgi pavada Dieva svētība. Rūpēties par ģimeni un gādāt, lai tās locekļi būtu uzticīgi mīlestības apsolījumam – tas ir Baznīcas pienākums un gods.

Cilvēks nevar dzīvot bez piedošanas. Laulāto mīlestība nevar pastāvēt, ja viņi viens otram nespēj piedot.
Pāvests kārtējo reizi atgādināja, lai vīrs un sieva, bērni un vecāki, brāļi un māsas, vedekla un vīramāte nekad nenoslēdz dienu nelūguši viens otram piedošanu un neizlīguši cits ar citu. Svarīgi iemācīties uzreiz palūgt piedošanu un piedot otram cilvēkam – viņš uzsvēra. Tikai tādā veidā varam labot pāridarījumus, dziedēt iecirstās rētas un kļūt aizvien stiprāki savā laulībā un ģimenē. Turklāt, tam nav vajadzīgas garas runas, bet pietiek ar vienu glāstu, lai visu sāktu no jauna. Ja iemācīsimies šādi dzīvot ģimenē, tad to darīsim arī ārpus tās, visur, kur vien atradīsimies – turpināja Francisks. Šajā jautājumā viegli būt skeptiskiem. Daudzi cilvēki, arī kristiešu vidū, domā, ka tas ir pārspīlējums. Tie saka: jā, vārdi ir skaisti, bet ir neiespējami tos īstenot. Tomēr, paldies Dievam, tā nav. Saņemot piedošanu no Dieva, arī mēs kļūstam spējīgi piedot citiem – uzsvēra pāvests. Tāpēc Jēzus liek mums atkārtot šos vārdus katru reizi, kad skaitām lūgšanu „Tēvs mūsu”, tas ir, katru dienu. Būtiski, lai sabiedrībā, kas nereti ir nežēlīga, atrastos tādas vietas kā ģimene, kur var iemācīties viens otram piedot.
Ģimenes nestāv uz vietas, bet nemitīgi iet uz priekšu. Tās caur savas konkrētās dzīves lappusēm nepārtraukti atklāj ģimenes Evaņģēlija skaistumu. Pasaulē, kurā nereti pietrūkst dzīvīguma un mīlestības, šīs ģimenes ik dienas liecina par grandiozo laulības un mīlestības dāvanu. Pāvests uzsvēra, ka arī spēja piedot ir daļa no ģimenes aicinājuma un misijas, un sinode atdzīvināja mūsu cerību arī šajā jautājumā.
Piedošana ne tikai pasargā ģimenes no šķelšanās, bet padara tās spējīgas palīdzēt sabiedrībai būt mazāk ļaunai un jēlai. Katrs piedošanas žests novērš mājai plaisas un nostiprina tās mūrus. Svētais tēvs apliecināja, ka Baznīca ir līdzās ģimenēm un palīdz tām būvēt savu māju uz klints, par kuru runāja Jēzus. Pāvests arī aicināja neaizmirst tos Jēzus vārdus, ko Viņš saka pirms līdzības par namu: Ne katrs, kas man saka ‘Kungs, Kungs’, ieies Debesu valstībā, bet tas, kurš pilda Tēva gribu. Daudzi man tanī dienā sacīs: Kungs, Kungs, vai mēs nepravietojām Tavā vārdā un vai neizdzinām ļaunos garus Tavā vārdā? Tomēr es viņiem teikšu: Es jūs nekad neesmu pazinis (sal. Mt 7, 21-23). Tie ir spēcīgi vārdi – atzina Francisks, norādot, ka tie ir teikti, lai mūs sapurinātu un pamudinātu atgriezties.
Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka kristīgās ģimenes var ļoti daudz darīt mūsdienu sabiedrības un Baznīcas labā. „Tāpēc vēlos”, viņš sacīja, „lai Žēlsirdības jubilejas gadā ģimenes atklāj savstarpējās piedošanas vērtību”. Svētais tēvs aicināja lūgties, lai ģimenes būtu aizvien spējīgākas iet pa konkrētiem izlīgšanas ceļiem, kur neviens nejustos pamests zem savu parādu smaguma. „Tēvs mūsu, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks atgādināja, ka piedošana ir mūsu kristīgā aicinājuma integrālā sastāvdaļa. Tā ir mūsu mīlestības mēraukla un tās dzīvinātāja. Tas, kurš patiesi mīl, tiek pāri visām grūtībām un spēj piedot.

Kad bērni pie galda ir „pieslējušies” datoram vai telefonam, tad tā nav ģimene – teica Francisks. Ja ģimene neatrod brīžus, lai visi tās locekļi pabūtu kopā, tad tas ir egoisms. Vispārējās audiences laikā pāvests norādīja uz ģimenes un tautas spēka avotu. Piebildīsim, ka šajos Latvijai tik nozīmīgajos svētkos, proti, Lāčplēša dienā, arī mēs, šīs mazās, bet skaistās un kultūras tradīcijām bagātās zemes pilsoņi varam uzdot sev jautājumu: Kur ir manas tautas spēks? Kāds ir šī spēka avots? Kāds ir mūsu ģimeņu spēka avots?
Francisks Romas ticīgos un visas pasaules svētceļniekus aicināja paturēt prātā ģimeniskos tikumus, šajā sakarā sakot: „Mēs paši redzējām un joprojām redzam, kādi brīnumi var notikt, kad kāda māte redz, ievēro un prot parūpēties ne vien par saviem, bet arī par citiem bērniem. Vēl nesenā pagātnē pietika vienas mammas visiem pagalma bērniem! Bez tam, mēs zinām, kādu spēku iegūst tā tauta, kuras tēvi ir gatavi aizstāvēt visus bērnus, jo uzskata viņus par vislielāko dārgumu. Šie tēvi ir laimīgi un lepni, ka var viņus aizstāvēt”.
Tauta un valsts ir stipra, ja ir stipras tās ģimenes, un ja mātēm un tēviem rūp ne tikai savu, bet visu bērnu un jauniešu nākotne. Savukārt ģimenes ir stipras, ja tās turas kopā. Pāvests paskaidroja, ka koeksistence nozīmē priecīgu dalīšanos dzīves labumos. Prasme dalīties ir vērtīgs tikums. Tās simbols jeb „ikona” ir ap saimes galdu sapulcējusies ģimene. Ļoti liela nozīme ir tam, ka ģimenes locekļi dalās maltītē, savās jūtās, piedzīvotajā, notikumos, apmainās domām utml. Ja pienāk kādi svētki, dzimšanas diena, tad ģimene sanāk kopā pie viena galda. Dažās zemēs (tai skaitā, arī Latvijā) pastāv tradīcija visiem ģimenes locekļiem, radiniekiem un draugiem sanākt kopā pie galda, arī izvadot kādu tuvinieku pēdējā gaitā, lai tādējādi būtu līdzās aizgājēja piederīgajiem viņu sāpju brīdī.
Koeksistence ir droša mēraukla tam, lai redzētu, cik veselīgas ir ģimenes locekļu savstarpējās attiecības – turpināja Svētais tēvs. Ja ģimenē kaut kas nav kārtībā, ja ir radies kāds slēpts ievainojums, tad pie galda tas uzreiz ir redzams. Ģimenē, kura gandrīz nekad neēd kopā vai kurā pie galda nesarunājas, bet skatās televizoru vai katrs ir „pazudis” savā viedtālrunī, ir maz kas no ģimeniskuma. To pašu var teikt par bērniem, kuri, pat būdami pie galda, nevar atrauties no datora vai mobilā tālruņa. Šajā kontekstā pāvests atgādināja, ka kristietībai piemīt īpašs aicinājums uz koeksistenci. Kungs Jēzus labprāt mācīja ļaudis, būdams ar viņiem kopā pie viena galda, un nereti Debesu valstību salīdzināja ar svētku mielastu. Jēzus izvēlējās vakariņu maltīti arī tam, lai nodotu saviem mācekļiem savu garīgo testamentu – savu Miesu un Asinis, proti, pestīšanas Ēdienu un Dzērienu, kas uztur mūsos īstu un ilgtspējīgu mīlestību.
Euharistija ir Kristus upura piemiņa. Ģimene, kas piedalās Euharistijā, tiek šķīstīta un pasargāta no noslēgšanās sevī kārdinājuma. Tā tiek stiprināta mīlestībā un uzticībā. Pāvests norādīja, ka šodien šai ģimenes kopā būšanai un dalībai Euharistijā ir ļoti liela nozīme, jo dzīvojam laikā, ko iezīmē daudzi mūri. Ģimenes, kas smeļas spēku Euharistijā, var pārvarēt noslēgšanos sevī un veidot pieņemšanas un tuvākmīlestības tiltus. Francisks atzina, ka šodien nav viegli ģimenei īstenot šo koeksistenci vai galda kopību. Tomēr svarīgi pacensties to darīt. Pie galda ģimenes locekļi savā starpā sarunājas un ieklausās viens otrā. „Lai nebūtu nekādas klusēšanas!”, mudināja Svētais tēvs. Ja tas nav klosterļaužu klusums, tad tas ir egoistisks klusums, kur katrs paliek ar sevi, vai pie televizora vai datora. Kopā būšanai un sarunām ir liela nozīme!
Atgriežoties pie Euharistijas, pāvests atgādināja, ka Kungs dalījās savā Miesā un izlēja savas Asinis visu cilvēku labā. Nav nekā tāda, kas varētu izslēgt cilvēku no šīs komūnijas. Vienīgais šķērslis ir grēks: atrašanās nepatiesībā un biedrošanās ar ļauno. Svētais tēvs novēlēja, lai ģimenes un visa Baznīca, īpaši Dieva žēlsirdībai veltītajā Jubilejas gadā, būtu koeksistences un solidaritātes spožās zīmes par labu visai cilvēcei, un lai Euharistija šajā ziņā ir ģimeņu spēka avots.

Fragmenti no: http://lv.radiovaticana.va/news/2015/10/21/lai_sabiedrībā_atkal_būtu_cieņā_uzticība_solījumiem!/1180864
 http://lv.radiovaticana.va/news/2015/11/04/ģimene_–_savstarpējās_atdeves_un_piedošanas_skola/1184323
http://lv.radiovaticana.va/news/2015/11/11/saimes_kopā_būšana_–_ģimenes_un_tautas_spēka_avots/1186006