Katru bērnu pieņemt ar mīlestību un pateicību.

Katehēžu cikla par ģimeni ietvarā Francisks pievērsās bērniem. Šodien viņš atgādināja, ka bērni ir liela dāvana visai cilvēcei. Viņi mums rāda ceļu uz Debesu valstību.

Pirmkārt, bērni mums atgādina, ka mēs visi savas dzīves pirmajos gados bijām pilnībā atkarīgi no citu cilvēku rūpēm un labvēlības. Tam gāja cauri arī Dieva Dēls, kura noslēpumu ik gadus kontemplējam Ziemassvētkos. Betlēmes silīte ir sava veida ikona, kas mums atklāj šo realitāti ļoti vienkāršā veidā. Francisks šeit neslēpa savu apbrīnu par to, ka Dievam nesagādā grūtības saprašanās ar bērniem, savukārt, bērniem nav problēmu saprasties ar Dievu. Tāpēc nav nejaušība, ka evaņģēlijos atrodam ļoti skaistus un uzrunājošus Jēzus vārdus par „mazajiem”. Pāvests paskaidroja, ka šis termins „mazie” attiecas uz visiem cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no citu palīdzības. Piemēram, Jēzus saka: „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenievātu, jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana Tēva vaigu, kas ir debesīs” (Mt 18, 10). Tātad, bērni ir visas cilvēces un Baznīcas bagātība, jo viņi nemitīgi atgādina to, kādi ir nosacījumi, lai ieietu Debesu valstībā, proti, neuzskatīt sevi par pašpietiekošiem, bet apzināties, ka mums ir vajadzīga citu palīdzība, mīlestība un piedošana. Mums visiem ir vajadzīga citu cilvēku palīdzība, mīlestība un piedošana – uzsvēra Francisks.

Otrkārt, bērni mums atgādina, ka mēs vienmēr esam dēli un meitas. Šī identitāte mums paliek uz visu dzīvi. Mēs esam dēli vai meitas arī tad, kad kļūstam par vecākiem, ieņemam kādu atbildīgu amatu sabiedrībā vai pat sasniedzam cienījamu vecumu. Šis fakts atgādina to, ka dzīvību esam saņēmuši, ka tā ir liela dāvana. Dzīvība ir pirmā un lielākā dāvana, kas mums tika dota. Dažreiz mēs par to aizmirstam un sākam rīkoties kā savas dzīvības kungi, to izniekojot. Nē, mēs esam pilnībā atkarīgi, atzīstam to vai neatzīstam. Īstenībā, mēs varam priecāties, apzinoties, ka jebkurā vecumā esam dēli un meitas. Tātad, bērni ar savu klātbūtni vien mums atgādina, ka mēs visi esam bērni – dēli un meitas.

Turpinot katehēzi, pāvests norādīja, ka bērni nes cilvēcei daudzus labumus. Viņi atgādina, kā vajag raudzīties uz pasauli. Viņi skatās uz visu ar paļāvības pilnu un tīru skatienu. Viņi spontāni uzticas tētim, mammai, Dievam, Jēzum, Dievmātei. Viņu iekšējais skatiens ir tīrs un neviltots. Bērni vēl nav samaitāti un viņu sirds nav nocietināta. Bērni nav diplomāti. Viņi saka to, ko jūt un redz. Nereti sagādā neērtības pašiem vecākiem. Bērni citu personu klātbūtnē var pateikt: Tas man nepatīk, jo ir slikts vai neglīts. Bērnos nav liekulības. Viņi vēl nav apguvuši šo divkosības mākslu, ko esam apguvuši mēs, pieaugušie.

Bez tam, bērni ar savu iekšējo vienkāršību ir spējīgi saņemt un izrādīt mīlestību un maigumu. Būt maigam nozīmē būt ar „miesas”, nevis ar „akmens” sirdi (sal. Ez 36, 26). Pāvests norādīja, ka bērni prot smieties un raudāt. Viņi to dara spontāni, no sirds. Mūsu smaids nereti ir samākslots, un tas ir atkarīgs no mūsu sirds. Tāpēc esam aicināti ņemt piemēru no bērniem. Jēzus aicina savus mācekļus „kļūt kā bērniem”, jo „tādiem pieder Dieva valstība” (sal. Mt 18, 3; Mk 10, 14). Kaut arī bērni ir dāvana, nereti tie tiek atmesti un atgrūsti – atgādināja Francisks. Daudziem pat ir liegts piedzimt. Svētais tēvs norādīja, ka nākošajā reizē runās par dažiem ievainojumiem, ar ko bērniem tiek nodarīts pāri. Pēc tā, kā apietas ar bērniem, var redzēt, kāds ir sabiedrības morālais un sociālais stāvoklis. Bērni nes dzīvību, prieku un cerību. Viņi sagādā arī raizes un problēmas, bet labāk redzam sabiedrību ar dažādām raizēm un problēmām nekā bēdīgu un pelēku sabiedrību, kura ir palikusi bez bērniem. Pāvests atgādināja, ka Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs kļūtu kā bērni, jo tādiem pieder Dieva valstība. Francisks aicināja lūgties, lai katrs bērns tiktu pieņemts ar mīlestību un pateicību Dievam, kurš ir dzīvības devējs. 

Raksts no interneta vietnes VATIKĀNA RADIO. 18.03.2015

http://lv.radiovaticana.va/news/2015/03/18/katru_bērnu_pieņemt_ar_mīlestību_un_pateicību/1130334

LECTIO DIVINA KURSI RĪGAS SV.ALBERTA BAZNĪCĀ.

        Svētdien, 08.03.2015 Rīgas Sv.Alberta draudzes mājā teoloģijas doktore Terēze Druka vadīja kārtējos LECTIO DIVINA kursus. Tas ir pilnībā atvērts pasākums, kurā jebkurš interesents var klausīties Dieva vārdu, un dzirdēt tā skaidrojumu. Pēc tikšanās ir iespējams piedalīties Svētajā Misē, lai to pašu vārdu izdzīvotu Mises laikā baznīcā. Pasākums tiek organizēts, kad lektorei svētdienā ir brīva diena un iespējas būt Rīgā, lai kopā ar kursu klausītājiem vienotībā izdzīvotu Dieva vārdu. Par nākamo  tikšanās reizi var iegūt informāciju Rīgas Sv.Alberta baznīcā uz informācijas dēļa vai baznīcas mājas lapā internetā. Lai iedziļinātos kursu būtībā, vispirms būtu nepieciešams izprast , ko sevī ietver to nosaukums.

        Pēc Terēzes Drukas skaidrojuma: „LECTIO DIVINA jeb Dievišķais lasījums ietver sevī vēlmi iepazīt Dievu. Dievs vēlas runāt ar mums un viena no iespējām ir izprast, kāds viņš ir patiesībā, nevis mūsu iedomās, un to mums Viņš atklāj caur savu vārdu. Dievišķajā lasīšanā svarīgi ir pieci soļi. Pirmais ir – LECTIO – lasīšana. Uzmanīgi noklausīties, izlasīt lasījumu. Pieprasa uzmanību, ieklausoties katrā vārdā, bez uzmanības novēršanas un kaut kādu diagrammu zīmēšanas, vai citādas uzmanības novēršanas no sacītā. Otrs solis ir - MEDITATIO – pārdomāšana. Vārda iepazīšana ir smags izziņas darbs, pārdomājot - kā to saprast, kāda tam nozīme, kā tas izpaužas caur Baznīcas tradīciju. Trešais solis – CONTEMPLATIO – Dieva pagodināšana. Svarīgi ir pagodināt Dievu, pateikties Viņam par to, kas tiek pateikts, pabūt kopā ar Dievu Svētā sakramenta priekšā baznīcā un pateikties pat par smagām lietām, ko Dievs mums var atklāt, piemēram, par grēku, kas mājo mūsos. Ceturtais solis - ORATIO – lūgšana. To var praktizēt arī lekcijas laikā, ja sirds vēlas atklāt vārdus, kas rodas. Piektais solis – ACTIO – ko nav noformulējuši Baznīcas Tēvi, bet gan mūsdienu teologi, un tas izriet no paša Vārda – rīcība (Dieva Vārda pildīšana). Tā nav aktivitāte tikai caur rokām, darbojoties, tā var būt lūgšana, cenšoties kaut ko realizēt, ko nav drosmes izdarīt, bet ir vēlme rīkoties.”

        Sākot analizēt svētdienas lasījumus, lektore atklāj, ka: ”Ļoti svarīgi vārdu klausoties, to salīdzināt ar faktiem, kas stiprina ticības spēku un izgaismo vārdu patiesumu.” Kā pirmie tiek apskatīti psalma (Psalms 19(18)) vārdi: ”Dievs mums atklāj, kas dod mūžīgo dzīvi, un tie ir Viņa vārdi. Gudrību Kungs sniedz mazajiem, nevis gudrajiem. Daudz vairāk gudrība ir vajadzīga šiem mazajiem, kas kaut ko paši nespēj vai neizprot, nevis gudrajiem, lai tie paliktu vēl gudrāki. Apskaidrotas acis – nozīmē redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, nevis tādas, kādas mēs vēlamies redzēt. Kunga spriedumi visi kopā ir taisnīgi, tāpat kā Kunga vārdi kopā ir pareizi, un mēs nevaram izraut kādus vārdus no Vecās Derības un pēc tiem rīkoties, ja citur Dieva vārds jau atklāj pretējo, skaidrojot pirmo vārdu nozīmi Svēto Rakstu atklātajā laikā. Dieva vārdi ir vērtīgāki par zeltu, mums gan materiālajā pasaulē to grūti pieņemt, nez vai esam gatavi mainīt zeltu pret Dieva vārdu, bet ja mēs paskatāmies šodien, esam iztērējuši naudu transporta biļetei, lai nokļūtu uz šejieni, veltam brīvo laiku, lai dzirdētu šodienas Dieva vārdu. Dieva gudrība ir tā, kas mūs iepriecina. Arī medus, kas pieminēts Svētajos Rakstos vienmēr simbolizē gudrības saldumu, kas dod sātu un ir salds, patīkams.

        Pārejot no psalma uz Izceļošanas grāmatas lasījumu (Izceļ.20, 1-17), Terēze Druka uzsver, ka: „Dievs mūs neatstāj sava prāta izvirtībām un deformācijām, Viņš dod konkrētu lietu pie kā mums turēties. Dažreiz mēdz salīdzināt, ka baušļi ir kā žogs, apvilkts milzīgam laukam apkārt, un iekšpusē Tu vari brīvi skraidīt, bet cenšoties nokļūt otrpus žogam vari nodarīt sev pāri. Baušļi ir skaisti, lai dotu mums dzīvību, pārveidotu un mīkstinātu sirdis, nevis, lai pret mūsu akmenscietajām sirdīm tiktu sašķaidītas Dieva baušļu plāksnes. Ja Vecajā Derībā cilvēks mācījās pildīt baušļus, tad Jaunajā Derībā, Jēzus Kristus, mainot mūs, un, pārveidojot par jauniem cilvēkiem, var šo žogu jau ņemt nost, jo mums ir ciešas attiecības ar Dievu un veidojas izpratne, kur mums nav jāiet. Dievs dod likumu pēc tam, kad izved jūdus no Ēģiptes. Tas ir ļoti svarīgs pedagoģisks princips, ko Dievs pielieto attiecībā pret cilvēku. Dievs vispirms izrāda mīlestību, parāda, kas Viņš ir un tikai pēc tam dod baušļus cilvēkam, kas ir pamests, atrodas verdzībā, un pēc tam māca dzīvot kā izglābtajam. Ļoti svarīgi ir iet uz baznīcu, lai saņemtu mīlestību no Dieva. Svarīgi ir neprasīt no cita, lai viņš ir pareizs, bet mīlēt tā kā Dievs mīl mūs. Ja kāds redz, ka viņu mīl, viņš ir gatavs arī klausīt, gatavs arī pieņemt, ja kaut kas nesanāk. Dievs ir izcils pedagogs, kas iet cilvēkam līdzi, un nebaidās viņu redzēt grēkojam, bet māca, lai tas nenokļūtu atpakaļ tādā pašā situācijā. Pagāniskie kulti ir ļoti kārdinoši. Neieticēt Jēzum un Viņu atmest, bet uzticēties savam prātam, tā vēlmēm, savu roku stiprumam. Tu taču esi talantīgs, tu taču esi gudrs – skan aicinājums, - kāpēc vajag domāt par kaut kādu Jēzu Kristu vai citiem cilvēkiem, tu taču pats sev vari nodrošināt to, ko vēlies. Dievs pieļauj ieiet pagānismā, lai mēs ieraudzītu šo paverdzināšanu, lai saprastu, ka šie pagānu dievi padara mūs nebrīvus. Un bieži mēs neizprotam Veco derību, jo vērtējam ar mūsdienu mērauklu tā laika cilvēkus, bet Dievs ar viņiem runā savādāk, jo cilvēki pirmo reizi dzird kaut ko tādu, kas tiek pasludināts. Savulaik arī kristietībā bija moments, ka daļa kristiešu atzina, ka nedrīkst ikonas zīmēt, nedrīkst būt Svēto attēli, jo bauslis aicina nedarināt sev elku tēlu vai kādu atveidu, bet Baznīca to atzina par herēzi, nepatiesu mācību. Saskaņā ar Svētajos Rakstos sniegto informāciju, Izraēlim attēls ir pielūgsmes objekts. Tiek darināts Zelta teļš, lai būtu, ko redzēt un pielūgt, nevis ticēt neizprotamajam, kuram nevar pieskarties. Jēzus Kristus, atnāca konkrētā veidolā, atnākdams kā cilvēka dēls, parādīja savu seju, tā bija zināma sabiedrībai, kura Viņu redzēja. Tāpēc Viņu var zīmēt. Tas ir tāpat, kā ar tuvinieku fotogrāfijām, kuras mēs glabājam piemiņai. Dažreiz mēs arī kristietību cenšamies padarīt par elkdievību, priekšplānā izvirzot svētbildes, tās cenšoties padarīt svarīgākas par dzīvām attiecībām ar Dievu. Tāpat ir arī ar baušļiem. Viņiem jābūt mūsu sirdīs, nevis mehāniski izpildītiem, un mēs brīvi varam iznīcināt otru cilvēku, kurš mūsuprāt nepilda šos baušļus, padarot šo baušļu pildīšanu līdzīgu kalpošanai elkiem. Dievs par sevi saka – neiecietīgs Dievs, bet tas arī nozīmē - taisnīgs Dievs, kas negrib pieļaut, ka Tu grēko. Grēkam ir sekas, arī vājības var pārdzimt. No šīm sekām cieš bērni, un tas var notikt pat vairākās paaudzēs, kā teikts Svētajos Rakstos, taču nesalīdzināmi lielāka ir žēlsirdība par taisnību. Dievs ir sākums visam, pirmajā dienā radīja pasauli, tāpat pirmajā dienā Jēzus Kristus augšāmcēlās no mirušajiem un sāka radīt jaunu pasauli, jaunu cilvēku. Viss kļūst jauns. Kristiešiem svētdiena ir sākums visai nedēļai. Cik svarīgi ir  noticēt, ka katru svētdienu Dievs visu rada no jauna. Šī diena ir brīvais laiks atpūtai Dievā, attiecību veidošanai ar Dievu. Katru svētdienu mēs varam atgriezties pie Kristus. Tāpat svētdiena ir ļoti svarīga diena ticības nodošanai bērniem. Svēto Rakstu lasīšana un skaidrošana bērniem, kopīga baznīcas apmeklēšana, sarunas par Dievu palīdz bērniem caur vecāku piemēru sajust Dieva svarīgo lomu viņu dzīvēs. Ticību nevar iemācīties, to var nodot. Tēva un mātes godināšanai ir ļoti svarīga loma. To, ko mēs darīsim saviem vecākiem, to mūsu bērni darīs mums. Mūsdienās bieži var redzēt, ka pasaciņa par vecāku aizvilkšanu ragaviņās uz mežu ir aktuāla mūsdienās. Pansionātu skaits, kuros dzīves nogali pavada vecāki cilvēki bez apkārtējo mīlestības, tikai palielinās. Cik viegli ir rūpes par vecākiem, kuri palikuši nevarīgi un slimi, nodot citiem, aizbildinoties, ka tā viņiem būs labāk. Izrādīt rūpes par vecākiem kā ļoti svarīgu pienākumu mums ir uzlicis pats Dievs caur baušļiem.”

        Vēl ilgi Terēze Druka būtu gatava dalīties ar savām zināšanām un dievišķajām atklāsmēm par Dieva dotajiem baušļiem cilvēkiem un to nozīmi mūsdienās, bet laika ritējums ir nepielūdzams, tuvojoties tikšanās noslēgumam. Jau īsumā, iepazīstoties ar nākamo lasījumu no Sv. Apustuļa Pāvila vēstules Korintiešiem (1.Kor.1.22-25), lektore akcentē, ka: „Baznīcā mēs sevi varam atpazīt kā divu grupu ticīgos.  Pirmais būtu ticīgais, kas zina likumu, kā vajag uzvesties baznīcā, no kuras puses Mises laikā jāparādās priesterim, kādai dziesmai jāskan, bet ja nav kā pierasts, tad Jēzus Kristus nav klātesošs šajā brīdī un netiek pieņemts nekas, kas notiek. Otrs ir pagāns, kas, aizejot uz baznīcu, meklē labumu sev, varbūt baznīcā var iepazīt kādu cilvēku, kas varētu noderēt biznesa attiecību veidošanai, visu pakārtojot savām vajadzībām, gudrībām. Tāpat der atcerēties iepriekšējā lasījumā apskatītās domas par pagānisma kulta kārdinājumiem, pretstatā Dievišķajiem padomiem, nepieķerties mantai un mīlēt savu ienaidnieku.”

        Pēc Evaņģēlija lasījuma (Jņ.2.13-25) lektore akcentēja, ka: „Svarīgi ir saprast to laiku, kad notikusi darbība – Pashas laiks un kāda ir ebreju tradīcija pirms Pashas. Vajadzēja iztīrīt māju no visa vecā ierauga. Rūgums ir tas pats, kas ir grēks. Tas ir tas, kas mūsos sakrājas, un grēks kā atrauga nāk atpakaļ, tāpēc viss ir jāiztīra. Un kaut ko tādu dara arī Jēzus templī. Tirgošanās var notikt, bet ja tā ieņem svarīgāko vietu templī, gan fiziski, gan garīgi, koncentrējoties uz materiālo labumu, nevis Dieva godināšanu, tiek lauzta svētku svinēšana un parādīts, ka sava labuma vārdā Dievs mums vairs nav vajadzīgs. Mēs paši esam gatavi godināt Dievu, lai saņemtu par to kādu materiālu labumu. Jeruzalemē ir nojaukts templis, kurā varēja upurēt citiem Dieviem, par kuru runāja Jēzus Kristus, bet upuris ir palicis Euharistijā, kas ir Jēzus Kristus. Visi lasījumi kopā parāda, ka Dievs būvē jaunu templi. Nevis mēs būvējam ar savām rokām, kā mēs iedomājamies. Dievs ļauj mums tā domāt, bet Viņš iztīra visu, kas ir slikts un nepareizs. Viņš pats būvē. Un tempļa pamatā ir pats cilvēks, kurš pieņem Jēzu Kristu, nevis savu prātu, nevis likumus, un sāk dzīvot pēc baušļiem, kas ir ierakstīti viņa dzīvajā sirdī. Katrs no mums, kas esam pievienoti Kristus miesai caur Kristību Sakramentu, esam tāda pati baznīca, kur ir uzstādīts Vissvētākais Sakraments. Jēzus mūsos dzīvo. Un Viņš grib, lai šis templis būtu cienīgs. Viņš māca, lai mēs dzīvotu saskaņā ar Viņa doto Evaņģēliju, ar Viņa Vārdu.”

        Skaidrs, ka šajās rindās tika atklāta tikai neliela daļa no kopējā izklāsta, ko varēja dzirdēt, apmeklējot LECTIO DIVINA kursu Rīgas Sv.Alberta baznīcas draudzes mājā. Ja ir radusies vēlēšanās piedalīties šajā pasākumā, atliek vienīgi sekot informācijai Rīgas Sv.Alberta draudzē, lai klātienē varētu izdzīvot Dieva vārda atklāšanos savā sirdī.

Uzlabotu raksta variantu var skatīt http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/draudzes/article/rigas-sv-alberta-draudze-sakusies-lectio-divine-kursi.html