ATVĒRTIES MIERAM, KAS NĀK NO AUGŠIENES. INTERVIJA AR ARHIBĪSKAPU ZBIGŅEVU STANKEVIČU

“Ziemassvētkos “aizkars”, kas atdala redzamo un neredzamo pasauli, kļūst īpaši plāns, un, ja pieklustam, esam modri un vērīgi, ikviens varam sajust Dievišķo pieskārienu” – intervijā Latvijas Radio saka Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Intervijā viņš dalās arī pārdomās par to, kas viņam šķiet aktuālākais tieši šī gada Ziemassvētkos, kādi varētu būt iemesli nu jau par normu kļuvušajiem "zaļajiem” Ziemassvētkiem, tāpat viņš padalīsies savās atziņās par šī gada mākslas notikumiem, kas viņu visvairāk uzrunājuši. "Katru gadu Ziemassvētku kodols ir viens un tas pats, bet tai pašā laikā mēs to apceram saistībā ar kādām tieši šobrīd mums aktuālām lietām. Ar kādām pārdomām Jums saistās tieši šī gada Ziemassvētki?

Šogad ir tāds svarīgs vārds – miers. Īpaši svarīgs. Jo pasaulē, diemžēl, pieaug agresivitātes līmenis, mēs redzam to starptautiskajās attiecībās, un mēs redzam to arī iekšpolitiski. Saistībā ar lielajiem spēlētājiem gan Eiropā, gan Latvijā mēs te redzam - visādas "zemestrīces” šobrīd notiek un vēl grasās notikt.

Ir svarīgi tomēr tam paskatīties pāri un atvērties uz to sirdsmieru, ko nes šie svētki. Jo patiesībā tie ir miera un izlīguma svētki. Un miers ir svarīgs cilvēkos. Tas ir tas vēstījums – miers labas gribas cilvēkiem. Vai cilvēkiem labs prāts. To dažādi tulko, bet tā ir Ziemassvētku dziesma, ko eņģeļi ganiņiem nodziedāja, un mēs visos dievkalpojumos Ziemassvētkos dziedam tieši šo himnu. Ir svarīgi arī apzināties, ka miers, no vienas puses, ir taisnības auglis. Ja pasaulē ir netaisnība, tad tā apdraud mieru, tas ir viens. Bet otrs, ka mēs šo mieru, ja paskatāmies no konkrētā, individuālā cilvēka pozīcijām, mēs to ar saviem spēkiem nevaram gūt. Mēs varam pie tā strādāt, mēs varam tiekties uz to, mēs varam strādāt pie sava iekšējā līdzsvara, jo patiešām tas dzīves ritms ir ļoti straujš, trauksmains. Sabiedrībā ir trauksme, ažiotāža, spriedze. Un tātad, kā saglabāt sevī to mieru, kā to ienest apkārt, kā to ienest pasaulē? Mēs jau zinām, ka mūsu robežas ir diezgan pašauras. Līdz ar to mēs varam saukt uz Dievu, arī šajos Ziemassvētkos: "Kungs, dod mums mieru!”.

Mēs varam pateikties par to, ka Latvijā vismaz militārā ziņā vai arī saistībā ar terorismu, kas ir pasaulē, kas ir Rietumeiropā aktuāla problēma, ka Latvijā mums ir miers. Šai ziņā kā Dievam azotē mēs esam, kā mēdz teikt.

Un varbūt Ziemassvētkos ir vērts paskatīties ne tikai uz problēmām, bet arī uz to labo, kas mums ir.

Mūsu sabiedrībā cilvēki Ziemassvētkus uzver ļoti dažādi. Nav noslēpums, ka daudziem šī kristīgā vēsts neliekas ļoti aktuāla. Cilvēki to nespēj identificēt ar sevi, savu šīsdienas dzīvi. Vai Jums būtu padomā kāda līdzība, līdzīgi kā Bībeles saturs tiek atklāts caur dažādām līdzībām, lai šo vēsti spētu izskaidrot ikvienam mūsdienu cilvēkam uztveramā veidā?

Varbūt tas būs ļoti vienkāršs salīdzinājums, bet es aicinātu – iedomāsimies kādu būtni, kura dzīvo divdimensiju pasaulē. Tas nozīmē – paņemam papīra lapu, tur ir kaut kāds teksts, un šī būtne, piemēram, dzīvo šajā papīra lapā. Un viņa tad nevar stādīties priekšā, ka ir kaut kas ārpus šīs papīra lapas. Un tas ir līdzīgi ar cilvēku, kurš tic tikai matērijai. Tā kā mūs mācīja padomju laikā, ka matērija ir objektīva realitāte un ārpus tās nekā nav.

Ziemassvētku vēsts jeb kristīgā atklāsme, kas ir piefiksēta Svētajos Rakstos jeb Bībelē, tā palīdz mums ieraudzīt, atklāt to, ka

realitāte ir kaut kas vairāk nekā tā papīra lapa,

tā mūsu ikdiena, kurā mēs esam ieslēgti. Tā palīdz mums atklāt trešo dimensiju, ja mēs runājam minētā salīdzinājuma ietvaros.

Bet, ja mēs mēģinām solīti tālāk paspert, mēs sakām, jā, mēs dzīvojam trijās dimensijās – garums, platums, augstums – vēl runā, ka ceturtā dimensija ir laiks, bet ir vēl šī piektā dimensija – garīgā pasaule. Un Ziemassvētku vēsts palīdz iziet mums ārpus mūsu esamības šaurajiem rāmjiem.

Vēl es gribētu salīdzināt tos notikumus, par kuriem mēs bieži "cepamies”, teiksim, te ir ūdens glāze, un tā ir – ja mēs paņemam klāt šo garīgo dimensiju – vētra ūdens glāzē, par ko mēs bieži vien uztraucamies. Galu galā Svētie Raksti saka, ka Dievam tūkstoš gadu ir kā viena diena. Un arī tie notikumi, kuros mēs tā jūtamies ierauti un kas mūs "nogāž no kājām”, mūžības priekšā ir sīkumi.

Tā kā Ziemassvētku vēsts mums palīdz atklāt pilno realitāti, kas nav izmērāma ar zinātniskajiem mērinstrumentiem. Bet tā ir realitāte. Un mēs nevaram tajā paši iekļūt, mēs varam tajā tikai tik daudz iekļūt, cik tā mums atveras. Tāpēc to sauc par atklāsmi. Tā Dievišķā realitāte mums atklājas tad, ja mēs esam atvērti. Kaut mazliet. Un, kā rāda mana prakse, Ziemassvētku laiks ir īpašas atvērtības laiks.

Kad tas "aizkars”, kas atdala redzamo un neredzamo pasauli, kļūst īpaši plāns.

Man bērnībā bija vēl radio uztvērējs, kas darbojās ar lampām, un lai dzirdētu kādu staciju, vajadzēja rūpīgi noskaņoties uz pareizā viļņa. Tāpat, lai mēs šo dievišķās pasaules vilni mūsu pasaulē varētu uztvert, mums ir mūsu sirds, mūsu dziļākā būtība jānoskaņo uz to. Pirmkārt, jāatzīst, ka tāds signāls var būt. Un, otrkārt, jānoklust mazliet un jāpaliek tādā gaidīšanas, modrības stāvoklī, un tad jau ir. Un pēc tam, ja tas ir noticis, tādā plašākā nozīmē tā ir Kristus dzimšana. Sastapšanās ar Dievišķo pasauli.

Kad sarunājām interviju, vienojāmies, ka viens no sarunas virzieniem būs kultūras virziens. Jūs pats patiešām aktīvi apmeklējat dažādus kultūras pasākumus. Kas no šogad redzētā, dzirdētā ir atstājis visdziļākās pēdas?

Mums ir bijusi ļoti bagātīga kultūras programma, šai ziņā turpinās vēl simtgades ievirze. Piemēram, bija ļoti kvalitatīvs Latvijas Universitātes simtgades koncerts. Un saistībā ar to es gribētu pieminēt vienu dziesmiņu, ko visi pazīst. Es par to uzzināju vienu detaļu, kas mani ļoti uzrunāja. Tā ir dziesma "Mazā bilžu rāmīti” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ko dzied Renārs Kaupers. Es uzzināju, ka tas, kas Imantam Ziedonim piešķīla iedvesmu vārdiem, bija Jēzus Sirds bildīte, ko viņš esot dabūjis no savas vecmāmiņas un turējis mājās.

Tā ir bijusi tā dzirkstelīte. Protams, tā ir aizgājusi tālāk, Renārs Kaupers savai sievai to dziesmu kā veltījumu dzimšanas dienā nodziedāja. Tā dziesma ir daudzus ļoti uzrunājoša, un mēs atkal redzam, ka pašos pirmssākumos tur ir bijusi kristīgā dimensija. Tāds viens moments.

Tad mani ļoti uzrunāja arī Latvijas Radio kora koncerts Svētā Jāņa baznīcā, kurā izskanēja izcilā armēņu komponista Komitasa "Liturģija”. Jūrmalā bija spēcīgs koncerts, kurā muzicēja divas izcilas personības. Julians Rahlins spēlēja vijoli, Rūdolfs Bugbinders – klavieres.

Tad arī – visu cieņu mūsu operai, kas uzdrīkstējās uztaisīt Leonkavallo divas operas vienā izrādē, no kurām opera "Burvestība”, ja nemaldos, bija pasaulē pirmais nopietnais šīs operas iestudējums.

Par interesantu momentu es uzskatu arī Nacionālā teātra izrādi „Baltiešu gredzens”, kas parādīja līdz šim maz atsegtus motīvus mūsu kultūrā – vācbaltiešu likteni.

Pieminējāt teātri. Kādas atziņas Jūs paņēmāt no lielu ažiotāžu iemantojušās Alvja Hermaņa izrādes "Baltais helikopters”, kuras centrā ir pāvesta Benedikta XVI personība?

Tā bija gandarījuma sajūta un pateicība režisoram par to, ka viņš uzdrīkstējās šādu iestudējumu izveidot. Patiesībā viņš gāja pret straumi šai ziņā, viņš pats to arī intervijā pirms izrādes "Kultūras Dienā” atzina, ka

Rietumeiropas valstīs vārds "Dievs” ir tabu praktiski, ka tā ir tēma, kas ir izstumta laukā.

Bet viņš tai pieķērās klāt un godīgi arī no intelektuālā viedokļa šo tēmu apspēlēja.

Izrāde runā par tiem procesiem, kuros mēs esam iekšā, kad garīgā dimensija tiek stumta laukā no kultūras, no sabiedriskās dzīves, jo tā garīgā dimensija, tā dievišķā atklāsme vēršas pret to, ka cilvēks sevi nostāda centrā un izdabā sev. Jā, dievišķā atklāsme pasaka, ka cilvēks ir radības kronis, bet pirmajā vietā tomēr ir Dievs. Un jārespektē tās likumības, kas ierakstītas cilvēka sirdī, kas ierakstītas cilvēku sabiedrībā, un cilvēks nevar uz savu roku, tā kā viņš iedomājas, mainīt morāles normas, mainīt sabiedrības modeli, ģimenes modeli un tā tālāk.

Tā kā man bija pateicība režisoram, ka viņš godīgi ņem un spēkojas ar šo izaicinājumu, viņš dara to drosmīgi, viņš nedanco pēc ideoloģiskajiem uzstādījumiem, viņš vienkārši meklē patiesību, un kā viņš to saprot, tā prezentē ar saviem mākslas līdzekļiem.

Senāk, arī manā bērnībā šis gada nogales laiks teju vienmēr bija balts, bija dabiski, ka ziemā bija sniegs. Tagad jau kuro gadu mums ir “zaļie” Ziemassvētki. Kā Jums šķiet, kas pasaulē ir tā izmainījies?

Protams, ir izmainījies klimats, bet es domāju, ka tās fiziskās pārmaiņas, meteoroloģiskās pārmaiņas – tās norāda arī uz pārmaiņām mūsu cilvēciskajā pasaulē. Protams, ekologi ceļ trauksmi, ka tas ir viss cilvēku darbības rezultātā. Grūti pateikt… Noteikti cilvēka darbība ietekmē arī klimatu. Un ir viens pavediens, par kuru noteikti ir jāceļ trauksme, un to jau dara pāvests Francisks savā enciklikā – vēstījumā pasaulei.

Viņš norāda uz to, ka mēs nedrīkstam patērēt vairāk, nekā zeme spēj saražot, un ka mums nav tiesību patērēt vairāk uz nabadzīgo valstu, uz citu kontinentu rēķina.

Jo, kā rēķina zinātnieki, ja visas valstis patērētu tā kā attīstītākās, tad mums jau būtu vajadzīgi triju zemesložu resursi. Jau šodien.

Ir jādomā, kā pašierobežoties, kā pārstāt būt tik izšķērdīgiem, ka patiešām tiek izmesti miljoniem tonnu gan pārtikas, gan atkritumu, un jūras, okeāni jau ir tik piesārņoti, ka grūti atrast stūrīti uz pasaules, kur nebūtu kaut vai plastmasas nanodaļiņas, kas, izrādās, ar gaisa straumēm izplatās. Tās tagad atrod pat Tibetā, Antarktīdā un Arktikā. Visur jau ir pilns ar plastmasu.

Respektīvi, ir trauksmes signāli, ka mums kaut kas ir jādara, ka mēs nevaram vienkārši nedomājot, glorificēt tehnikas attīstību un izmantot visas iespējas, ko tā dod, lai palielinātu patēriņu. Ka nākošās paaudzes ir apdraudētas. Un pat šodien jau ir apdraudētas daudzas teritorijas pasaulē. Piemēram, sausums ietekmē Subsahāras zonu, kur cilvēki cieš no sausuma un bada.

Es, starp citu, ne pārāk sen biju Kenijā, biju uzaicināts vadīt rekolekcijas jeb garīgos vingrinājumus Kenijas priesteriem. Ja mēs iesākām runāt par mākslas motīviem, tad man jāatzīst, ka aizvadītajā gadā mani ļoti uzrunāja divi motīvi no citām kultūrām. Kenijā, tajā mājā, kur es biju caurbraucot, pirms izlidošanas, uz sienām bija gleznojumi ar evaņģēliskiem sižetiem. Un vienā no tiem redzams afrikānis, melnādainais, kurš sēž pie akas, runā ar sievieti, un viņam nimbs ar galvu. Es pavaicāju, kas tas ir par svēto? Izrādās, tas ir Jēzus. Un, jā, tad es tā pārdomāju – Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums… Un Āfrikā Vārds tapa Miesa melnā krāsā. Viņš tapa kā afrikānis, jo viņu kultūrā Dievs pie viņiem nāk viņu izskatā.

Es biju arī komandējumā Vjetnamā. Vienā no klosteriem bija liela altārglezna, un tajā redzama Ziemassvētku aina. Un tajā bija atainots tik aizkustinošs Svētais Jāzeps! Pilnīgi tipisks, tipisks vjetnamietis. Un Dievmāte arī, protams, vjetnamiete.

Respektīvi, redzam, kā Evaņģēlija vēsts top Miesa dažādās kultūrās. Un tas ir ļoti graciozi, skaisti, uzrunājoši un sirsnīgi.

Kāds būtu Jūsu vēlējums cilvēkiem šī gada svētkos?

Atvērties tam mieram, kas nāk no Augšienes. Lai šis "aizkars” paveras, un lai notiek Dieva atklāšanās mums. Ienākšana mūsu sirdī, prātā, emocijās, problēmās, nemierā. Lai miers piepilda mūsu sirdis un ienāk arī mūsu savstarpējās attiecībās. Priecīgus Ziemassvētkus!

INTERVIJA AR ZBIGŅEVU STANKEVIČU - LSM.LV

PRIESTERIS MEDIŅŠ ATKLĀTI PAR MŪSDIENU PĀRU PROBLĒMĀM : CILVĒKI IR MILZĪGI EGOISTI.

Lai gan Romas katoļu baznīcas priesterim Andrejam Mediņam ir celibāts, pie viņa regulāri nāk cilvēki, kuri gatavojas laulībai. Izdevumam "Ieva" Mediņš atklāja, kas ir svarīgākais, kas mūsdienu pāriem būtu jāzina par attiecībām. 

Kā norāda Mediņš, mūsdienu pāriem vislielākā problēma ir katra paša egocentrisms. 

"Šodien cilvēki ir milzīgi egoisti. Tāpēc visu laiku notiek tā – padraudzējāmies, pārskatījāmies, šķīrāmies. Esmu daudzus pārus atraidījis tikai tāpēc, ka viņi jau pirms laulībām negriež viens otram ceļu un rāda zobus.

Tad es saku – davai, ziniet, tinieties!

Padzīvojiet kādus gadus, kamēr tiksiet vaļā no sava egoisma, un nerādieties man, kamēr nevarat vienoties elementārās lietās.

Visas laulības pamatā ir viena svarīga lieta – lai tu jau pašā sākumā esi gatavs atteikties no sevis un būt par otru. Citādi egocentrisms neļaus piekāpties un pieņemt. Jēzus saka: ja kviešu grauds nenomirst, viņš nevar nest augļus. Laulībā ir tas pats – ir vajadzīga iekšējā nomiršana un atteikšanās otra dēļ.

Citādi ir cauri – divi kretīni radīs vēl lielāku kretīnu, kurš man būs jādziedina Bruknas dzīvē.

Ir jau arī pāri, kas paziņo: nē, bērnus mēs vēl negribam – kur nu tagad bērnus, kādreiz, kad mums būs māja, tad... Tad tie cilvēki nav atvērti dzīvībai. Un vēl laulībā jāatstāj vieta Dievam.

Un vēl es bieži piebilstu: atcerieties, ka bērni ir svarīgi, bet tas nav centrālais notikums. Bērni izaugs un aizies.

Bērni jāmīl un jāaudzina, bet viņi nav attiecību centrs, attiecībās mums jāpaliek vienam pret otru. Citādi sākas tās nepārgrieztās nabassaites – dēliņam 50 gadu, māmiņa man zvana un kontrolē: vai viņš ir apģērbies, vai ir paēdis, vai zeķītes tīras?" intervijā skarbs bija Mediņš. 

PRIESTERIS MEDIŅŠ PAR EGOISMU - APOLLO.LV

KAM IR UN KAM NAV - ARHIBĪSKAPA JĀŅA VANAGA UZRUNA 18. NOVEMBRA DIEVKALPOJUMĀ RĪGAS DOMĀ

"Mīļie latvieši un visi, kas Latvijā dzīvojam, godātie viesi un visi, kas vēlam Latvijai labu – žēlastība mums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus Latvijas 101. Dzimšanas dienā! Pirmais gads pēc simtgades svinībām. Pirmais gads pēc vēlēšanām. Kā atskatāmies uz simt pirmo? Kā to svinam?
Skaitlis 101 var izraisīt dažādas domas. Tie, kas ir lasījuši Džordža Orvela ikonisko romānu 1984, atcerēsies, ka 101 bija istabas numurs, kurā atradās ļaunākais pasaulē. Cita nozīme skaitlim 101 ir piešķirta Urbānajā vārdnīcā. Tur tas apzīmē sākumu – grāmatas priekšvārdu, kursa ievadlekciju, ar vārdu sakot, pamatu turpmākajam saturam. Ko es ieraugu, atverot Latvijas 101. gadadienas durvis? Vai es redzu priekšvārdu un pamatu turpmāk attīstamam saturam? Vai varbūt saskatu visļaunāko pasaulē?

Jautājums tiem, kas ir pazīstami ar Bībeles stāstiem. Kas ir pirmā lieta, kas ienāk prātā, atceroties to, ka Jēzum un apustuļiem bija līdzi naudas maks? Pareizi – tas, ka maka turētājs bija Jūdass un zaga no tā naudu! Tomēr odiozā mācekļa izdarības bija maza detaļa. No šī maka tika finansēta Jēzus un apustuļu grandiozā misija.

Atcerēsimies, kādā nolūkā Jēzus ienāca pasaulē – viņš mūsu vietā izpildīja visu Dieva likumu un nodzīvoja nevainojamo, svēto, pilnīgo dzīvi, kādu Dievs gaida no katra cilvēka. Mūsu netaisnību viņš ņēma uz sevi un izpirka mūs no bojāejas ar savu dzīvību. Līdzās tam viņš vēl dziedināja slimos, paēdināja izsalkušos, atbrīvoja apsēstos, aizstāvēja apspiestos un atnesa Dieva Labo vēsti, kuras iedvesmā uzplauka kristīgā kultūra, kura – var droši tā sacīt – ir viena no augstākajām virsotnēm cilvēces vēsturē. Kaut gan mūsu dabīgā taisnības izjūta priekšplānā liek ieraudzīt jūdasus un viņu kauna darbus, apustuļu naudas maks ļāva sākties vislielākajam labumam cilvēces vēsturē.

Tā gribētos skatīties uz 101. gada Latviju. Aizvadītais gads mūs nav žēlojis no jūdasiskiem notikumiem. Ziņu virsraksti bieži vēstīja par skandāliem, afērām, kukuļiem, karteļiem, komponentēm un tamlīdzīgām lietām. Tas bija ļoti sāpīgi. Varbūt tā visa dēļ, redzot uz Latvijas durvīm numuru 101, gribas saskatīt ļaunāko pasaulē.

Tomēr lūdzu, lūdzu nepazaudēsim realitātes izjūtu! Latvija tāpat kā apustuļu naudasmaks ir kaut kas daudz lielāks par Jūdasa blēdībām. Tā ir zeme, kuru mums deva Dievs, lai mēs kā tauta izdzīvotu cauri gadsimtiem un režīmiem. Tā ir valsts, kuru ar savu dzīvību izpirka brīvības kareivji. Tās ir mājas, kuras ar darbu un lūgšanām izveidoja neskaitāmi lieliski cilvēki. Varbūt citām tautām ir citas zemes un iespējas, Latviešu vienīgā un pēdējā iespēja ir Latvijas zemē latviešu valsts, kurā visu tautību uzticīgi pilsoņi var veidot labu, brīvu un cienīgu dzīvi - priekš visiem.

Tādēļ šo dienu gribas svinēt, redzot daudzos, daudzos Latvijas cilvēkus, kas uzticīgi, čakli un radoši ir darījuši savu darbu, sekojuši savam aicinājumam, pildījuši savu pienākumu un Ojāra Vācieša vārdiem sakot – nostājušies tajā dzīves vietā, kur bijuši visvairāk vajadzīgi. Sākot no vecmātēm un māsiņām dzemdību nodaļā līdz apbedīšanas firmu darbiniekiem un kapu pārraugiem. No jauniem vecākiem bērnistabā līdz rūdītiem karavīriem, viņus sargājot. Biznesā, zinātnē, valsts pārvaldē, izglītībā, un dienestos, kas Jūdasa darbus izvelk gaismā, tāpat kultūrā, baznīcā, visur – 18. novembris ir īsto mācekļu, nevis jūdasu svētki.

Nupat pavadījām mūžībā Džemmu Skulmi, neilgi pirms tam Borisu Teterevu. Cilvēkus, kuri augstāk nekā pašpalīdzību vērtēja citpalīdzību. Augstāk nekā pašvērtējumu – citvērtējumu. Cilvēkus, kuri vairāk deva nekā ņēma. Dažreiz tādas vēstis pavada vārdi – Latvija ir zaudējusi izcilu personību. Nē, nav zaudējusi. Latvija ir zaudējusi tos, kas no viņas novērsušies rūgtumā vai savtībā, bet nav zaudējusi nevienu, kas ir godīgi pūlējies tās labā. Viņi paliek Latvijas celtnē uz visiem laikiem. Tādus mēs svinam 18. novembrī.

Kristus teica: “Lūdziet, un jums taps dots!” Tiešām, vairāk lūgsim par savu valsti, mazāk to nievāsim! Lūgšanai ir ne tikai reliģiska, bet arī praktiska vērtība, kuru novērtēs pat tie, kuri netic, ka debesīs mūs kāds dzird.

Lūdzot mēs izsakām to, ko vēlamies, to pēc kā ilgojamies. Ja mums ir skaidri formulēts redzējums uz ko strādāt, tad ir lielāka iespēja, ka tas piepildīsies. Gan ticīgie, gan agnostiķi – katrs sava iemesla dēļ – mēs varam lūgt par Latviju.

Te gan var rasties aizķeršanās. Varbūt esat redzējuši fotogrāfiju, kur lūgšanā blakus nometušies emeritētais pāvests Benedikts XVI un tagadējais pāvests Francisks. 2014. gadā, kad futbola čempionāta finālā tikās Vācijas un Argentīnas futbola izlases, kāds asprātis bija attēlu papildinājis ar abu valstu karodziņiem tā, lai izskatītos, ka katrs aizlūdz par savas dzimtenes komandu. Un apakšā pierakstījis: “Kura pusē būs Dievs?”

Droši vien līdzīgi būtu ar mūsu lūgšanām. Tās būtu tik atšķirīgas, ka Dievs varētu teikt – atnāciet, kad būsiet par kaut ko vienojušies! Par ko varētu lūgt mēs visi? Ticīgi un neticīgi, vīrieši un sievietes, latvieši un krievi, progresīvie un konservatīvie, turīgie un trūcīgie, naturāļi un geji – ja mums vajadzētu lūgt Dievam kaut ko vienu? Kaut ko tādu, ko vajag visiem? Kas tas varētu būt? Grūti izvēlēties, vai ne?

Nopietni apdomājot,  tā droši vien būtu kopības sajūta. 23. psalmā ir vārdi “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani.” Tu, mans Dievs, esi ar mani! Un tu, mans deputāt, mans ministr esi ar mani. Un tu, mans baņķieri, mans aizdevēj, esi ar mani. Arī tu, mans policist, mans ierēdni, mans Ieņēmumu dienesta darbiniek, esi ar mani, ne pret mani. Tu, mans latvieti, mans krievs, mans čigān, esi ar mani. Mans līdzkristieti, mans dievturi, mans musulmaņu bēgli – jūs esat ar mani. Tāpēc es ļauna nebīšos, jo kopā mēs varam. Mēs varam raudzīties jebkurā nākotnē, ja zinām, ka tas nebūs jādara vieniem.

Varbūt tas izklausās pārāk dzejiski, lai būtu dzīvē noderīgi. Piezemētāk to izsaka mūsu ekonomikas antropologa Andra Šuvajeva doma: Kopības sajūta nozīmē sabiedrību, kuras locekļi domā par līdzcilvēkiem vienotas kopienas ietvaros,  kur katram ir svarīgi, lai visi apkārt dzīvotu veselīgi un labvēlīgi, un kur cilvēkiem ir radīti apstākļi, lai viņi varētu atļauties domāt par līdzcilvēkiem. Tā būtu vide, kur nevarētu pastāvēt augļotāju kompānijas, kas trūkumā nonākušajam aizdod uz drakoniskiem procentiem. Tā būtu vide, kur atrastos iespēja atbrīvot parādu slazdā notvertos. Ne sodi motivē iziet no ēnu ekonomikas un maksāt nodokļus, bet kopības sajūta un apziņa, ka tie, kas pārvalda maku, ir ar mani, ne pret mani.  Un tad izrādīsies, ka būs no kā pielikt algas mediķiem tā, kā solīts.

Vai atceraties, kā Elija ieradās pie nabaga atraitnes? Lasot šo stāstu, man vienmēr jādomā, cik ļoti viņai paveicās, ka pie viņas ieradās nevis kāds liekēdis, lai aprītu jau tā niecīgos krājumus, bet Dieva vīrs. Eļļas un miltu vairs nepietrūka, un mazliet vēlāk Elija arī izglāba viņas dēlu no nāves. Kāda svētība, kad pa vārtiem ienāk pravietis, Dieva cilvēks.

Kur lai ņem pravieti, kas ienāk pa Latvijas 101. gada durvīm?  Varbūt tu? Vai es, vai mēs katrs negribētu būt tādi Dieva cilvēki, katrs savā vietā un aicinājumā, nesot svētību un dziedināšanu? Droši vien gribētu, bet es – Dieva cilvēks?! Iespējams, ka drīzāk esam novērojuši sevī sēžam savtīgu jūdasiņu, kas izdevīgā brīdī ir gatavs mazliet nodot līdzcilvēkus ar skūpstu.

Bet Jūdasa tēlā ir kaut kas skaudri skaists. Ieraugot savas rīcības sekas, viņam tā iesāpējās sirds, ka viņš griezās atpakaļ, lai nomestu asins naudu devējiem pie kājām. Viņa liktenīgā kļūda bija tā, ka viņš mēģināja sarunāt ar tiem, kas bija viņu piekukuļojuši. Ar tādiem nekad neko nevar sarunāt. Atgriezties vajadzēja pie tā, kuru viņš bija nodevis. Taču skaistais un svarīgais ir tas, ka pat Jūdass var atgriezties. Savtības jūdasiņam mūsos ir jāierauga savas rīcības sekas un jāatgriežas. Tikai tā veidosies kopības gaisotne, kurā visu spējam.

Apustulis Pāvils aprakstīja, kā tas varētu izpausties: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai cenšas sagādāt godīgu iztiku, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. Atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.”  Ļoti konkrēti vārdi, kas droši vien neattiecas uz katru.

Taču Jaunās Derības oriģinālteksts atgriešanos no grēkiem izsaka ar grieķu vārdu metanoia. Tas burtiski nozīmē “izmainīts prāts”. Apustulis pēc tam vispārina: “Atmetiet iepriekšējo dzīvesveidu un veco cilvēku sevī, kas savās iekārēs nomaldījies iet bojā. Atjaunojieties savā prātā un garā.” (Ef. 4:20-…) Viņš paļaujas, ka mēs katrs pats spēsim ielūkoties sevī un saprast, no kā mums jāatgriežas. Jo reiz taču mums taču katram būs jāstāv Dieva un vēstures tiesas priekšā.

Kristus saka: “Nāciet pie manis visi,kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” (Mt. 11:28) Viņš nāca pasaulē, lai dotu mums iespēju nolikt sirdsapziņas nastu un atgriezties. Lai ko mēs būtu darījuši, lai kādā lietā būtu vainīgi, viņš to ir izpircis ar savu dzīvību un neatstumj to, kurš pie viņa nāk. Ja esam izdarījuši noziegumu, Kristus piedošana neatbrīvos no atbildības likuma priekšā, taču tā dod iespēju ar šķīstītu sirdsapziņu un atjaunotu prātu sākt no jauna. Domāt un darīt citādi. Atgriezties pie nodotās kopības izjūtas.

Un tad, rabīna Džonatana Saksa vārdiem runājot, kad “es” prātu un politiku aizstās “mēs visi kopā” prāts un politika, mēs par jaunu atklāsim skaistās un pilnīgi neintuitīvās patiesības – ka nācija top stipra tad, kad rūpējas par vājajiem. Tā kļūst bagāta tad, kad rūpējas par nabagajiem. Tā kļūst neievainojama tad, kad rūpējas par ievainojamajiem. Tas dara nācijas lielas. Mums ir vajadzīga metanoia, atgriešanās, izmainīts prāts.

Kopības izjūtai ir vajadzīga arī kopīga identitāte. Piemēram, ebreju tauta 2000 gadus ir bijusi izkaisīta pa visu pasauli, taču nekad nav zaudējusi savu identitāti. Vismaz reizi gadā, pashā svētkos, viņi ir ēduši neraudzēto maizi ar rūgtām zālēm un stāstījuši bērniem savas tautas stāstu no kurienes viņi nākuši un kas viņi ir.

Mums okupācijas gados bija aizliegts stāstīt savu stāstu. Pēc neatkarības atgūšanas mēs steidzāmies uz Rietumiem, uz Eiropu, bet atklājām, ka Rietumi savu identitātes stāstu ir pārstājuši stāstīt. Brīžiem šķiet, ka tie kaunas no savas vēstures un ir zaudējuši ticību savas kultūras leģitimitātei. Eiropa šķiet nogurusi no sevis un savulaik slavenas valstis steidz savu identitāti izšķīdināt jaunā Eiropas projektā, velkot līdzi mazākas, kurām jau tāpat nav bijis daudz iespēju nopatoties.

Kad civilizācija pārstāj stāstīt savu stāstu, tās identitāte kļūst vāja. Tajā pat laikā imigrācija ir lielāka nekā jebkad un svešinieki tiek aicināti starp mums kopt kādu identitāti vien vēlas. Taču dzīve vienā telpā bez vienojoša stāsta neizbēgami ved pie spriedzes un galu galā pie konflikta. Eiropai un mums visiem kopā vajadzētu atgriezties pie sava stāsta – no kurienes mēs nākam, kas mēs esam, saskaņā ar kādiem ideāliem dzīvojam. Tad varbūt mēs vēl būsim gana stipri, lai svešiniekam teiktu – nāc, dalies mūsu dzīvē, dalies mūsu stāstos, mūsu cerībās un mērķos.

Mums Latvijā vienojošais stāsts ir vajadzīgs pat vairāk nekā citur. Pie kāda Latvijas ideāla lai mēs saistām savējo?
--Vai pie zelta aizlaikiem, kad teiksmaini senlatvieši šeit dzīvoja nevainojamā saskaņā ar dabu un savā starpā?
--Vai pie 18. novembra republikas, kuru daudzi uzskata par īsto Latviju un tautsaimniecības ideālu?
--Vai varbūt pie 4. maija republikas, kuru dziesmotā revolūcijā izcīnīja paaudze, kas vēl ir dzīva un aktīva?

Tas varētu sēt arī bezcerības sajūtu, jo senlatviešu zelta laikmets, ja tāds vispār bija, ir sen zudis. Pirmskara brīvvalsts tika varmācīgi pārtraukta. 4. maija republika nav spējusi piepildīt visas cerības. Kā lai nācija sakņo savu identitāti stāstā pari zaudētiem vai puslīdz veiksmīgiem pasākumiem? Kā neatmest visam ar roku?

Mēs varam to balstīt pašā Latvijas celšanas dziņā un darbā. Latviešu alkās pēc savas valsts. Tādas valsts, kura visiem dod vienlīdzīgas iespējas. Citu tautību cilvēku vēlmē un gatavībā tādu valsti kopā ar latviešiem celt.

Mūsu prezidents to trāpīgi nosauca vārdā – valstsgriba. Tajā nav  nodevības, nav muļķības, nav lētticības. Valstsgriba var būt mūsu iedvesma un nacionālais dārgums pie kura ir mūsu sirds. Kamēr tā būs, mēs neatmetīsim Latvijai ar roku, bet vienmēr tieksimies savu valsti celt, izlabot un uzlabot. Nevis doties dabūt visu uzreiz kādā citā zemē, kur kāds cits to sarūpējis, bet ieguldīt laiku, pūles, talantus un upurus, izveidojot savējo. Ar tādu identitāti mēs pastāvēsim, un, ja būs atkal jākrīt, mēs tomēr celsimies. 101 mums būs pamata, iespēju un attīstības skaitlis.

Uz šo gadskārtu mēs esam saņēmuši spēcīgu vēstījumu filmā “Dvēseļu putenis”. Tā nav vienkārši filma par karu. To vajag noskatīties uz lielā ekrāna, pirmajā rindā, lai izjustu baismīgos apstākļus un ideju jūkli, cauri kuram latvieši gāja uz savu valsti. Viņi apzinājās, ka dara to, kam ir nozīme spēja pārvarēt pārbaudījumus, kādus mēs nespējam pat iztēloties. Par brāļiem un tēviem, kas krita par brīvu Latviju.

Mūsdienīgu akcentu Dvēseļu puteņa vēstījumam ir pievienojusi Anese Logina filmas recenzijā Delfos. Pašā ievadā viņa pastāsta par “visnotaļ skandālu vēsturē ietērptu filmu, kas sabiedrības uzmanības lokā ir bijusi galvenokārt ar finansējuma peripetijām, komandas maiņām, tādēļ uz pirmizrādi bijis jādodas ar nelāgām nojautām. “Tomēr rezultātā ir radīta augstvērtīga, mākslinieciski kvalitatīva un pārdomas rosinoša filma. Ir uzlikta jauna latiņa.”

Man liekas, ka tas ir aicinājums mūsu paaudzei. Mums valsts nav jāizcīna Nāves salā vai Cēsu kaujās. Mūsu izaicinājums ir par spīti skandāliem, visādām peripētijām un naudas trūkumam radīt kaut ko tādu, kas uzliek jaunu latiņu. Visās jomās. Filmas veidotāji būtu varējuši apvainoties un visu pamest. Taču tad nebūtu radīts nekas izcils. Vispār nekas.

Viens no ļaunākajiem pretiniekiem un kopības izjūtas postītājiem, kurš mums jāpārvar, ir aizvainojums. Ir pat biedējoši, cik daudzi cilvēki savas izvēles pamato ar aizvainojumu un cik daudzi tādu pamatojumu attaisno.

Kristus mīļotie, mums no tā jāatbrīvojas, ja negribam visu zaudēt. Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mūs apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloģija. Nekur pasaulē tā nav spējusi neko radīt, tikai aiz sevis atstājusi nabadzību un simtiem miljonu nonāvēto.

Aizvainojums liek mums justies kā upuriem un tās ir beigas. Trusītis, ieraugot čūsku, sastingst.  Tā ir fizioloģiska reakcija uz pēkšņu stresu. Medījuma reakcija. Upura apziņa mūs dara par medījumu. Viss spars, viss radošais poteciāls sastingst.  Rūgtumā mēs spējam tikai kaut ko nomest zemē un saplēst. Vai iemest bruģakmeni logā. Vai aizbraukt prom uz visiem laikiem.

 Latvija nav zaudējusi savus mirušos dižgarus, bet ir zaudējusi rūgtumā aizbraukušos, kuru valstsgriba ir apdzisusi. Mums ir  arī milzīgs skaits nepilsoņu, kas neizmanto vienkāršo iespēju kļūt par pilsoņiem. Mums ir milzīgs skaits atsvešinātu prātu, siržu un talantu. Tas nozīmē – mums viņu nav. Un man ir stāstīts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ mēs neatrodam to kopīgo stāstu, ko tik ļoti vajag, ir aizvainojums.

Bet aizvainojums nav ne vētra ne plūdi, kas uzbrūk no ārienes. Tas ceļas mūsos un tikai mēs spējam – nē, mums jāspēj to pārvarēt. Ne tādēļ, ka valstī viss būtu kārtībā, ne tādēļ, ka pret visiem viss būtu darīts pareizi, bet tādēļ, ka mums jāatrod ceļš uz priekšu, bet sarūgtinājums un cinisms visu dara vēl sliktāku.

Var novērot zināmu cikliskumu. Neapmierinātības līmenis kāpj, kāpj, līdz sakāpj un iet pāri malām. Tad tauta sapurinās, nomaina lielāko daļu savu vadītāju pret citiem – un drīz vien atkal izklausās tikpat neapmierināta un sarūgtināta. Kādēļ? Mēs varam jautāt, vai tur neizpaužas tāda kā maģiskā domāšana? Mēs iedomājamies, ka mums jāievēl tas vai cits līderis, tie vai citi priekšstāvji un tad jau viņi atrisinās visas mūsu problēmas. Izglābs mūs no mums pašiem.

Tā tiešām būtu maģiskā domāšana. Savas politiskās un cilvēka tiesības mēs nesaņemam no valdības dāsnuma, bet no Dieva rokas. Mums nav jābūt trusīšiem vai pelēm. Mēs varam būt vilki. Vara pieder tautai. Mēs esam tauta. Mums ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni.

Saduroties ar izaicinājumiem, mums nav jāapvainojas un jāraujas atpakaļ. Mums nav, kur atgriezties. Nostaļģija pēc padomju laikiem ir tikai tāda Stokholmas sindroma izpausme. Mums ir viena iespēja – nosvērti un apņēmīgi doties uz priekšu.

Ja dzīvnieku iemāca apzināti saskarties ar stresa avotu, viņš vairs nesastingst. Kā mēs varam iemācītes nesastingt un nekļūt par medījumu?  Mēs katrs esam kā džins pudelē vai, pareizāk sakot, apustuļa Pāvila vārdiem sakot, Svētā Gara templis. Šaurā vietā ierobežots bezgalīgs potenciāls. Kas notiktu, ja mēs to pilnā mērā realizētu? Kā būtu, ja mēs katrs savā dzīvē nospraustu visaugstāko mērķi un raudzītos, lai nekas mūs nenovērš no tiekšanās pēc lielākā labuma? Kas tas ir – tas mainīsies, mums augot un kļūstot viedākiem, bet tas ir labs sākums. Varbūt ar mazumu. Soli pa solim. Dienu pa dienai.

Jūs jautāsiet, kāds mana dzīves mērķu saturam un to sasniegšanai ir sakars ar apkārt notiekošo? Vislielākais. Darot to, kam ir nozīme, cilvēks iegūst spēju pārvarēt sevī rūgtumu un cinismu. Īstenojot savu potenciālu, cilvēks savu latiņu paceļ jaunā augstumā. Kad pienāk viņa iespēja īstenot savu valstsgribu dzīvē, viņam ir intelektuālā, profesionālā,  morālā un emocionālā kompetence kaut ko tiešām paveikt, nevis tikai sēdēt dīvānā un rakstīt ciniskus komentārus. Tad arī tautai būs daudz plašāki apcirkņi, no kurienes sev izraudzīt labus un spējīgus vadītājus.

Mūs gaida nevis vienkāršāki laiki, bet vēl lielāki izaicinājumi. Piemēram, klimata pārmaiņas – Latvija ir apņēmusies būt pirmajās rindās ogļskābās gāzes izmešu samazināšanā. Tas ir cildens mērķis, bet tam ir cena. Tūkstošiem vientuļu sirmgalvju Eiropā jau ziemā salst, jo vides nodokļu dēļ vairs nevar atļauties kurināmo. Mums nevajadzētu būt kā izbiedētiem aktīvistiem, bet rīkoties prātīgi un nosvērti. Piemēram, ieguldīt zinātnē un inovācijās, kuras zaļo enerģiju padarītu pieejamāku un lētāku par fosilo, nevis subsidēt tehnoloģijas, kuras savu efektivitāti ir pierādījušas tikai elektrības rēķinu OIK ailītēs. Latvijas zinātne to novērtētu un uzmirdzētu.

Taču ir vēl citas klimata pārmaiņas, par kurām daudz nerunā. Tās ir kultūras un vērtību klimata pārmaiņas. Civilizācijas klimata pārmaiņas. Tās vajadzētu uztvert ne mazāk nopietni, jo tās jau tagad daudz dramatiskāk ietekmē mūsu dzīvi. Publiskajā telpā no universitātēm un medijiem līdz pat likumu devējiem un to piemērotājiem iesūcas idejas, ka nav iespējams zināt saistību starp mūsu vārdiem un idejām un kādu objektīvo pasauli vai bioloģisko realitāti. Tas par, ko pirms divdesmit gadiem neviens nespēja iedomāties, mūsdienās tiecas kļūt par likuma normām. Arī šeit mums tomēr nevajadzētu iekrist aktīvisma slazdā, bet sarunāties bez steigas un spiediena, lai prātīgi izsvērtu, ko ir gudri mainīt un ko paturēt.

Mākslīgais intelekts nāk ar jaunām iespējām un jauniem draudiem. Daudzus uzdevumus tas jau spēj paveikt ātrāk un labāk  nekā cilvēki. Tas var gan atvieglot dzīvi un  glābt dzīvību, bet var arī radīt  lieko cilvēku slāni, un pavērt ceļu vēl nebijušai kontrolei un digitālai diktatūrai. Līdz šim totalitāri režīmi sabruka savas neefektivitātes dēļ. Mākslīgais intelekts var tiem palīdzēt būt efektīviem. Mums nāksies meklēt citus veidus, kā nosargāt ētisku sabiedrības iekārtu. Pieskaitot vēl biotehnoloģiju un līdzīgu nozaru attīstību, mēs aiz 101. durvīm redzam strauji veramies citādu pasauli. Vai mums ir filozofiskie, morālie un teoloģiskie resursi, lai ar šīm kultūras klimata pārmaiņām tiktu galā? Lai nepamestu dzīvi uzturošu tradīciju utopijas solījumu dēļ un patiesu tikumu neaizstātu ar tikumu signalizēšanu?

Jā, mums, tautai, ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. Taču mēs to nespēsim īstenot bez katra paša tiekšanās izzināt, domāt, vērtēt, saprast un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nozīme, kura dod spēku personībai un tautai  daudz vairāk saistās ar atbildības uzņemšanos, nekā ar tiesībām.

Nu kādēļ gan viss nevarētu būt vienkāršāk? Kādēļ mēs nevaram dzīvot rāmu, mierīgu, labiekārtotu dzīvi?! Taču pat Ēdenes dārzā bija čūska. Vai Dievs nespēja radīt dārzu bez čūskas? Droši vien spēja, bet tā bija izvēle starp “būt pasargātam un aprūpētam” un “būt brīvam un atbildīgam”. Acīmredzot otrais Dievam likās svarīgāk.

Kungs Kristus teica: “Tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī kas, kas tam ir.” (Mt 25:29).

Šie mīklainie vārdi šodien iegūst pavisam skaidru nozīmi. Mūsu vectēvu un vecvectēvu paaudzei bija valstsgriba, tādēļ valsts viņiem tika dota. Arī atmodas laikā mēs ļoti gribējām paši savu valsti, un tā mums ir. Bet  kam valstsgribas nav, tam atņems arī to, kas tiem ir. Mēs šodien varam pieņemt lēmumu un par jaunu apņemties būt tie, kam ir. Lai 101 mums šodien ir droša pamata, jauna sākuma un attīstāma satura skaitlis.

Dievs, Svētī Latviju!

ARHIBĪSKAPA UZRUNA - LELB.LV

PASAULĒ IR PAR MAZ MĪLESTĪBAS - ATKLĀTA SARUNA AR PRIESTERI MEDIŅU

No kurienes jūs esat, kādā ģimenē augāt?

Es nāku no šīs skolas - Bārbeles pamatskolas. Šī ir mana dzimtā skola. Tas nozīmē, ka es arī šeit pat dzīvoju. Nepilnus divus kilometrus no šejienes dzīvoja mani vecāki, kuri nopirka šeit māju. Bet tā mēs dzīvojām samērā tālu no Bārbeles, līdz ar to arī mani brāļi un māsas, kuri arī ir beiguši šo skolu, ir dzīvojuši tepat, internātā, uz vietas. Jo tad bija tas milzīgais attālums un neceļu vai bezceļu periods.

Jebkurā gadījumā, esmu no šī paša apvidus, un esmu pateicīgs Dievam, ka man ir atkal iespēja būt šeit - savā dzimtajā pusē. Lai gan svētajos rakstos ir teikts, ka pravietis jau savā zemē netiek tā cienīts, kā citās vietās, bet es to tā nevēlos teikt - neredzu cīņu vai ļaunumu, vai apgrūtinājumu, ka es esmu atkal savā dzimtajā pusē.

Tā kā šī ir mana puse, esmu priecīgs, ka te ir mani brāļi un māsas, mana ģimene, bet tas nav pats galvenais - galvenais ir šie cilvēki, kas ilgojas un kuriem es varu būt vajadzīgs, noderīgs un svarīgs.

Tā es apzīmēju savu vietu šeit.

Bet esmu priecīgs, ka tepat ir dzimtā tēva sēta, tepat netālu ir arī Brukna, mana pamata kalpošanas vieta, kur es dzīvoju kopā ar cilvēkiem un veltu savu dzīvi viņiem.

Savukārt šis skolas projekts ir pilnīgi kaut kas jauns. Pēc 23 nokalpotiem gadiem Bruknā, strādājot ar atkarībniekiem, tā ir uzdrīkstēšanas mēģināt risināt šos cēloņus. Palīdzēt, lai šiem jaunajiem cilvēkiem tiek iedota formācija - šī jēga, šis piepildījums un pats galvenais, tā ir tā tēva klātbūtne. Ko esmu sapratis - atkarībnieku problēma nav alkohols, narkotikas vai azartspēles. Viņu problēma ir tā, ka viņiem nav bijis tēvu.

Pastāstiet, lūdzu, kā notika Jūsu satikšanās ar Dievu?

Man jau liekas, ka daudzi to ir dzirdējuši un tā, bet jā - es esmu nācis no katoļu ģimenes, man bija fantastiska memme. Es viņu saucu par memmi, bet citi viņu sauc par mammu.

Viņa bija ļoti dievbijīga. Viņa nebija fanātiķe, viņa bija ļoti dzīva savā ticībā. Viņa bija tas piemērs manā dzīvē, bērnībā, no kuras man nevajadzēja daudz klausīties par to, kas ir kristietis, kādam viņam ir jābūt un kas ir kristīgās vērtībās. Es to varēju zīst, gan vērojot, gan klausoties savu papu.

Redzot tās viņu vērtības, cieņu, to svētumu, tas lika man nojaust, ka visu attiecību pamatā nav komunikācija vai saskarsme, bet tā ir bijība, un tas bija kaut kas ļoti skaists.

Mēs netikām vilkti uz baznīcu, bet man vienmēr ļoti interesēja, kur memme pazūd svētdienās, kad viņa nebija mājās. Bet jebkurā gadījumā, es vienmēr redzēju milzīgas pārmaiņas, kad memme atgriezās no baznīcas, viņa bija ļoti starojoša, uzlādēta, lidojoša, spēcīga, spējīga, un tas bija viens no iemesliem, kas man lika iekšēji ilgoties kaut kādā brīdī doties līdzi, jo es gribēju saprast to vietu, kas viņai dod spēku, šo piepildījumu.

Un tad, kad pārvācāmies tepat Bārbelē uz Brimniekiem, tad mani ik pa laikam ņēma līdzi.

Pirmā lieta, kurā es iemīlējos, tā nebija baznīca, bet gan ērģeles.

Es pilnīgi prātā juku. Visa akustika, noskaņa, tā vibrācija. Tas viss tevi tā pilnīgi koncentrē, tas bija kaut kas jauks. Tad trāpījās fantastisks priesteris, kurš joprojām ir priesteris šajā baznīcā, un viņš bija tas, kurš mani uzveda pie ērģelēm. Pats mina paminas, jo tajā laikā vēl motora nebija, un tas ir tas, ko es vēlējos. Es nebiju tik daudz ticīgs vai reliģiozs, cik man ļoti aizrāva šī noskaņa, šis garīgums, mūzika un visas šīs fantastiskās lietas. Es arī pie tā strādāju. Vecāki man nopirka vecas harmonijas, un uz tām es trenējos mājas, nedēļas nogalēs devos uz šo baznīcu tālāk muzicēt, jo priesteris deva man iespēju arī dievkalpojumos sākt spēlēt.

Dabiski, nevajag aizmirst, ka tie bija Padomju Savienības laiki. Skolā to drīz uzzināja, ka es eju uz baznīcu, mācos spēlēt ērģeles, tāpēc skolai kļuvu par kauna traipu, par tādu debiliķi, tikai tāpēc, ka eju baznīcā.

Jūs tā arī tikāt uztverts - kā debiliķis?

Pat ļoti. Bija pirmdienās rīta līnija. Visas klases tika nostādītas, un viens no galvenajiem tematiem tajā laikā bija Mediņš:

"Mediņ, nu stāsti, ko tu tur darīji, kā tu tur vazājies, ko tu tur pūti?" 

Tad draudēja izslēgt no pionierim, tad neuzņemt komjauniešos. Protams, man par to visu bija drusciņ jāsmejas, jo nav nekas svešs arī šodienā jauniešiem, ka aizliegtais auglis ir tas saldākais. Tajā laikā liekas, ka tu nedrīksti un tas ir aizliegts, tas man atkal deva vēl lielāku impulsu to darīt, iet. Tad mani bieži aicināja uz skolotāju istabu, prasot, kāpēc es tur spēlējot, ko skola var izdarīt, lai es tur nevazātos un tā. Neko viņi neizsita man ārā, jo man tas nenormāli patika, un īstenībā katru svētdienu es jau gaidīju nākamo, kad es atkal varēšu Skaistkalnē pie ērģelēm sēdēt, muzicēt, mācīties un tā. Tas man ļoti patika un aizrāva.

Tātad, es tādā plaknē līdz tam biju reliģiozs, bet pēc tam visi mani dzīves lielākie, straujākie pagriezieni notiek tad, kad es jau beidzu Mežotnes tehnikumu kā dendrologs - puķkopis, jeb daiļdārznieks, un mani iesauc Padomju Savienības armijā.

Lai cik dīvaini nebūtu, bet mani tā likteņa laiva ienesa Afganistānas teritorijā. Diemžēl tas man ir ļoti īss periods, tie bija tikai pāris mēneši. Bet tas bija mans dzīves skaistākais periods.

Ne tas saldākais, bet jebkurā gadījumā apzināties dzīvības vērtību - tā bija laba skola.

Vairāk cietu jau pats no savas kaut kādas uzdrīkstēšanās vai pārgalvības, bet jebkurā gadījumā viens mērķis man bija ļoti svarīgs - lai cik es varbūt kādā brīdī kļūšu par lielu dzīves kropli, es tā vai tā gribētu dzīvs atgriezties mājās. Man tas bija ļoti svarīgi. Es par to ļoti daudz cīnījos.

Vai Jūs varat pastāstīt ko darījāt Afganistānā, kas bija jūsu uzdevumi?

Sākumā dabiski, ka bija tuvcīņas un viss pārējais, kur es ieguvu pirmos ievainojumus, bet pēc tam es biju nozīmēts uz "Katjušas" par tēmētāju.

» "Gaidīju pavēles, kurš kvadrātkilometrs "jānoslauka"..." Priesteris Mediņš atklāj Afganistānas karā piedzīvoto

Nevajag iedomāties, ka es tikai sēdēju kabīnē un devu komandas - vajadzēja pašam šīs simts kilogramus smagās raķetes stumt iekšā, uzlādēt un tamlīdzīgi, kas bija ļoti smagi.

Tas nozīmē, ka cīņas pamatā notika no attāluma, tas nenotika tiešā kontaktā. Visu laiku bija jāgaida pavēles no štāba - kurš kvadrātkilometrs ir "jānoslauka".

Reiz, kad šķērsojām konkrētus kišlakus, man zvanīja štāba priekšnieks un sacīja - kur Tu patlaban atrodies un kuru kvadrātkilometru šķērso? Izrādās, tas esot bijis tas kvadrātkilometrs, kurš pirms pāris dienām ar pavēli tika "noslaucīts". Tur bijis ciemats.

Sākuma tika šķiroti bērni un sievietes, bet beigās krievu armija vairs neskatījās ne uz ko.

Tad man noveicās visā tajā, jo ar manu dienēšanas laiku beidzās arī Maskavas līgums par desmit gadiem, kurus armija atradīsies Afganistānas robežās. Karadienesta beigās ir jāatstāj teritorija, un tad notika vistraģiskākais. Visas kaujas un cīņas nebija tik nežēlīgas, kā iziešana no teritorijas.

Kā mans pulkvedis teica, tā bija krievu vislielākā kļūda - aiz savas lepnības nevis izlidot, bet iziet ar saviem spēkiem.

Tas bija vistraģiskākais periods, kad bija jāšķērso Salanga, jo ļoti daudz zaldātu palika turpat kalnos un aizās.

Un ko mēs tur varējām izdarīt? Ja mēs atrodamies ielejās, bet ienaidnieks atrodas kalnu virsotnēs. Tāds padrūms periods.

Līdz ar to mans pulkvedis, kurš diemžēl neizdzīvoja, palūdza iepriekšējā vakarā, ka viņš vēlās uzrakstīt pēdējo atvadu vēstuli savai mātei. Tad es viņu ilgi vēroju, kā viņš pie galda ne tik daudz rakstīja, cik slapināja to papīru, jo viņš saprata, ka tas ir viss - pēdējās dienas. Es jau visu laiku dzīvoju ar tādu iekšēju cerību, ka viss būs kārtībā, mēs izdzīvosim, bet viņš nē - viņš nedzīvoja ar šo cerības sajūtu, viņš to bija zaudējis, viņš bija laikam reālists. Bija tāda situācija, ka tajā brīdī mani vecāki nezināja, ka es dienēju Afganistānā, jo es to biju slēpis. Tajā naktī es arī nolēmu, ka es uzrakstīšu šo vēstuli, tikai bija jautājums - kam es to rakstīšu? Īsti jau neviens nezināja.

Kāpēc?

Es slēpu vecākus no šīs sajūtas - tavs dēls atrodas karā, un tu katru dienu gaidi pastkastītē kara pavēsti par dēla zārka atgriešanu mājās, nu, kā tas pamatā notika. Es to nevēlējos. Es domāju - nē, es maksimāli pasargāšu, un tāpēc es vēlāk rakstīju melus, ka es dienēju tur un tur, ka man ir baigi labi. Garlaikojos. Skatos filmas, eju uz pirtīm un kaut kā velku savu dienesta laiku, bet tā nebija patiesība. Bet tādā veidā es mēģināju pasargāt savu ģimeni un man šķiet, ka man tas izdevās vismaz lielāko daļu, ka viņi nemaz nezināja, ka es esmu tādā kara situācijā. Vēl ievainots, sašauts un tā.

Un tad bija tā nakts, pusnaktī es nolēmu, ka es uzrakstīšu vēstuli uz mājām. Bija tāds "pilnīgs čau", jo es nezināju kā rakstīt, nepratu rakstīt patiesību, vienmēr izdomāju kaut ko, lai tikai sargātu savu ģimeni, savus vecākus, brāļus un māsas. Bet tad es sapratu, ka ir kādam jāzina patiesība, tāpēc uzrakstīju šo vēstuli un no rīta abas aiznesu uz štābu. Zini, bija tāda sajūta, it kā es būtu parakstījies uz pašnāvību, jo es visu laiku dzīvoju ar tādu cerību, ar prieku, ka viss būs - vienalga kā, bet es būšu mājās.

Un tad, pēc šo vēstuļu ielikšanas pastkastītē, es kaut kā negribēju vairs iet atpakaļ uz kazarmām.

Izgāju ārā no teritorijas, pirmo reizi tā patiesi nometos uz ceļa un teicu: "Dievs, ja tu esi, es nezinu, bet man ir darījums. Ja tu esi, tad es esmu gatavs dzīvē izdarīt visu, lai es tikai kalpotu tev." 

Tad sekoja uzstādījums: "No šī brīža nebūs nevienas lodes, nevienas šķembas, nevienas traumas - tā būs zīme, ka tu esi un ka esmu gatavs savu dzīvi veltīt tev. Viss. Bet, ja tu neesi, ja man būs kaut viena trauma - tad es zinu, ka tu neesi un nekam vairs dzīvē nav jēgas pēc nāves."

Un ziniet, atgriezos kazarmās, tai pašā dienā notiek trauksme, tiek dots signāls - krievu armijai ir jāsavāc sava tehnika un jāuzsāk izbraukšana ārā no kara daļām.

Bet visskaistākais visā šajā bija tas periods, kad es atgriezos kazarmās - manī ienāca pilnīgs miers. Es sapratu, ka es nevaru noteikt neko par savu dzīvi, pārvaldīt savu dzīvi, neko es nevaru ietekmēt. Vienīgais, ko es varu - es varu uzticēties, paļauties, ļauties. No tā brīža manā dzīvē ienāca pilnīgs miers, jo man bija pilnīgi vienalga, kas notiks, kā notiks ar mani, jo es zinu, ka ir tikai divas iespējas. Ja viss būs okej, es, atgriežoties mājās, noteikti mācīšos, lai atbildētu Dievam to, ko es biju apsolījis. Ja kaut kas notiks, tas nozīmē, ka viss ir relatīvs. Viss ir ļoti mainīgs.

Vēl tas bija gandrīz pusotrs mēnesis, kamēr mēs tikām mājās, jo tur bija tāda blamāža! Nesen svinēja dienu, kad armija pameta Afganistānu, bet tas viss ir fufelis. Vēl vairākus mēnešus krievu armija atradās tur iekšā, un es biju starp tiem, kas tur bija. Tas nemaz nebija tik viegli, jo pa šiem desmit gadiem krievi bija izbūvējuši paklāju fabrikas Kabulā, tad piedāvāja mums, zaldātiem, par naudu, bez ieročiem turpināt dienestu, lai vestu ārā tepiķus no Kabulas. Es šajā pasākumā nepiedalījos, jo es gribēju mājās.

Un tā 12. decembrī es ar vilcienu caur Maksavu atgriezos mājās, un 13. decembrī es iestājos Rīgas garīgajā seminārā. Mani uzņēma, un tad bija paradokss, ka es nebiju vienīgais afgānis - mēs bijām vairāki, bet no Latvijas es biju vienīgais. No Baltkrievijas, no Ukrainas, kas arī bija izgājuši kara dienestu Afganistānā. Dabiski, daži bija vairāk savainoti, un tad pēc kaut kāda perioda, radās kādam kaut kāda neizpratne - kā tas ir?

Mācījās par priesteri cilvēks, kurš ir daudz šāvis, spridzinājis un izpildījis komandas.

Tad bija fantastisks semināru izpildītājs Turbovičs, kurš pienāca klāt un paziņoja mums, afgāņiem, ka viņš ir uzrakstījis Romas pāvestam vēstuli - vai baznīca neiebilst, ka Latvijā mācās puiši, kuri ir dienējuši Padomju Savienības armijā. Tāpēc, ka daudziem ir jautājums - vai tādi…

Tādi, kas ir šāvuši?

Jā, cīnījušies ar revolveri rokās, ar automātiem, nu, kā tas izskatās, ka viņš tagad būs priesteris. Tad arī Turbovičs teica: "Andrej, nav ko uztraukties, jūs varat droši mācīties, jo Roma noteikti tik ātri neatbildēs uz šo jautājumu. Tas būs ilgs laika periods, tā kā var droši mācīties." Bet Romas kūrija būs tā, kas noteiks, vai mēs varam turpināt studijas vai nevaram. Ziniet, notiek paradokss, pagāja tikai divas vai trīs nedēļas, kad inspektors ienāca ēdamzālē un apsveica, jo Jānis Pāvils II bija devis pozitīvu atbildi. Jā, ka baznīcai pilnīgi nekas nav pret tiem, kuri ir dienējuši karā. Jo mēs to neesam darījuši ne par naudu vai lai pelnītu, mēs to darījām paklausības vārdā. Un tā viss turpinājās uz priekšu.

Kur ir Dievs, kad ir karš?

Dievs? Ļoti vienkāršs jautājums. Svētajos rakstos jau tiek uzstādīts šis jautājums - no kurienes ceļas kari, strīdi un šķelšanās jūsu starpā? Jēzus dod ļoti skaidru atbildi. Ne jau tas, kas ieiet cilvēkā padara viņu nešķīstu, bet tas, kas nāk no sirds, no iekšpuses - lepnība, mantkārība, naids, dusmas, kari, šķelšanas un vēl daudzas lietas. Bieži uzdevām jautājumus - kāpēc Dievs stāvēja malā, kad šeit vācieši cīnījās?

Kāpēc Dievs to pieļāva?

Bet šeit ar Dievu nav nekāda sakara, mēs gribam attaisnoties un meklējam visu laiku vainīgos.

Arī šis Afganistānas karš - tur nav nekāds sakars ne Dievam, ne mūžībai. Tās ir cilvēku ambīcijas, tā ir lepnība, egoisms un tieksme pēc varas.

Visiem pasaules kariem ar Dievu nav nekāda sakara. Ja kaut kas būtu sakarā ar Dievu, tādas lietas nenotiktu. Es domāju, ka šodienas karš ir daudz iespaidīgāks. Viss ir legalizēts, aborti ir legalizēti, bērnu tirdzniecība - viss kas notiek.

Šodien nevajag afišēt to karu, jo viss notiek tāpat. Vēl traģiskāk - cilvēks šodienā vairs nav nekas, pilnīgi nekas, mēs tikai runājam, ka cilvēki ir vērtība, privātīpašums ir vērtība - muļķības. Mēs paskatāmies uz Eiropas sistēmu, kur esam nonākuši, mums nekas nepieder. Kaut vai šo skolu esmu izcēlis no drupām.

Brukna, kas ir izcelta no cūku fermas un izveidots šis rehabilitācijas centrs, un es vēl par to maksāju valstij. Tāpēc, ka tas ir īpašuma nodoklis, esmu atjaunojis pili, esmu sakārtojis apkārtni, un valsts tagad uz to var "slaukt". Es jau neesmu pilnīgi aizsargāts ne no kā. Tātad izrādās, ja es to nedarīšu, es varu zaudēt to, ko esmu izdarījis.

Tātad mēs vienkārši visi raustāmies, vai, kā tautas valodā saka, "mīžam". Ļoti daudzas lietas nav pareizas, un es domāju, ka visa šodienas situācija un sistēma ir izveidota tā, lai cilvēks nebūtu nekas.

Pilnīgi nav nekas. Runājot par karu šodien, es domāju, ka vienīgais, kas gan man, gan daudziem citiem dod jēgu, ir apzināties Dieva klātbūtni, kas ir skaists, tīrs, spēcinošs, kas dod spēku turpināt to, ko es daru. Jo patiesībā jau tas nav vajadzīgs.

Kaut vai paskatāmies uz skolu slēgšanu, pagastu novadu iznīcināšanu - tas viss notiek apzināti, kāpēc cilvēki masveidā iet projām.

Man bieži pašvaldības veči saka - ko tu te ņemies, ko tu taisi skolu, vai tad nezini, ka katru dienu 55 cilvēki no Latvijas izbrauc ārā?

Ziniet, man vajadzētu vairāk par to domāt, nevis novadu vecim vai valsts sistēmas ierēdņiem, kuri patiesībā ir atbildīgi par to, lai tā Latvijā būtu.

Tad šeit viss ir ļoti sačakarēts. Un es domāju, ka kādam tas ir viss ir ļoti izdevīgi. Tagad visas tās reģionālās apvienošanas. Es esmu priecīgs, ka gadu, kopš darbojas Bārbele, viss ciems ir atdzīvojies, lai gan nav jau vēl daudz bērnu, jo esam pirmajā mācību gadā, bet ciemats šūmējas, beidzot kaut kas atgriežas. Bārbelē ir atgriezusies sirds un dvēseles klātbūtne. Tas ir ļoti svarīgi, bet kam šodien sabiedrībā tas rūp?

Es domāju, ka šodienā šī kara klātbūtne ir vēl iespaidīgāka, jo karā tu zini - tu cīnīsies, vari zaudēt vai uzvarēt, bet šodien ir tas neziņas mākonis, kas ir sabiedrībā, ka sabiedrība nevar būt ne par ko pārliecināta. Tas ir vislabākais veids, kā padarīt cilvēkus nejūtīgus, bezcerīgus, jo es domāju, ka Eiropai ir ļoti izdevīgi pakļaut sociāli atkarīgus cilvēkus. Tādus, kuri atkarīgi no sociālajiem pabalstiem, radīt apzināti pelēko masu. Kuri nav spējīgi paši uzņemties, paši darīt, nav spējīgi paši uzturēt sevi. Tas jau ir ļoti izdevīgi kādam šodien. Arī šī skola nekāds gaišais punkts nav, jo tā ir zīme, ka problēma ir citur, jāmaina domāšana, jāmaina attieksme.

Vai Jums ir bijusi sajūta, ka Dieva nav?

Nav. Nav tā bijis. Ir tikai bijuši brīži, kad es nesaprotu, kāpēc Dievs nerīkojas. Es redzu, ka ir pilnīgi garām, kas notiek, jo tas ir pilnīgs sviests, kas notiek sabiedrībā un dažreiz arī baznīcā. Es domāju: "Dievs, kāpēc tu to pieļauj?" Bet nekad neesmu apšaubījis. Pilnīgi nekad. Es tikai vienmēr esmu lūdzis Dievam, lai kaut kas kustētos, mainītos, sāktu attīstīties, bet neesmu nekad šaubījies. Nekad.

Ja jūs nebūtu priesteris, kas jūs būtu?

Dārznieks noteikti, ja man nebūtu iespēja palīdzēt cilvēkiem dvēseliski attīrīties, es to darītu ar zemi, ļautu zemei attīrīties no nezālēm. Mana izglītība ir dendrologs, man patīk skaistums, man patīk ainavas, patīk elegance un tās lietas. Un tā ir vēl viena Dieva klātbūtne. Tāpat arī Bruknā, Bārbeles skolā, viss ir perfekti, visam jābūt skaisti. Tas ir viss, kas man rada vēl lielāku iedvesmu, ietekmējoties no tā skaistuma, no tā dievišķā, kas tajā ir. Es par to neesmu daudz domājis, bet jebkurā gadījumā es darītu to pašu.

Vai Jums kā priesterim ir grūtības no kaut kā atteikties?

No kā atteikties, piemēram?

No dzimumdzīves, no ģimenes dibināšanas?

Nepareizs jautājums. Jā, mēs redzam šodienā ik pa laikam pasaulē, Eiropā, izlien visāds fufelis, pedofilijas un viss pārējais. Un tas viss ir ne tāpēc, ka man kaut kas ir atņemts vai liegts, vai es kaut ko nedrīkstu.

Problēma, ka mēs pa īstam nemīlam, ka mēs pa īstam nekalpojam.

Varbūt kādam tā ir milzīga problēma, bet es sevi pilnībā realizēju, dedzinu sevi tajā ko es daru! Sevi veltu, sevi atdodu. Es nespēju vēl tajā visā atrast laiku kaut kam personīgam, kaut kam savam - ģimenei un tamlīdzīgi.

Es domāju, ka šodien baznīca un sabiedrība no tā ļoti cieš, ka ir ļoti maz priesteru, kas dzīvo starp cilvēkiem. Pāvests Francisks teica - mīļie priesteri, ja tauta nenāk pie jums, tad ir pienācis laiks jums pašiem iet pie tautas. Tieši šodien vislielāko krīzi izjūtam tajā, ka mēs sēžam un gaidām, tā vietā lai ietu, dzīvotu, dalītos, būtu starp cilvēkiem, ko es šodien saucu par savu ģimeni.

Tie ir visi mani atkarībnieki, visi mani bērni, draugi, kopiena, bērni un bērnu vecāki, kas ir skolā, un kaut man būtu tam visam vēl vairāk laika. Rodas jautājums - ja man vēl būtu ģimene, sava ģimene, kaut kas no tā visa ļoti ciestu. Vai nesaņems šie cilvēki neko no manis pilnībā vai nesaņems ģimene neko no manis tajā brīdī.

Tad notiek izvēles izdarīšana?

Jā, ja tu kalpo, tad tu kalpo. Vispār tā ir tāda šodienas garīgā problēma - tu saki, ka tu kalpo, bet tās ir muļķības. Mēs nekalpojam, ja mēs baidāmies pilnībā piederēt, pilnībā sevi atdot. Un tad tas, ko es daru par naudu, saucu to par kalpošanu. Tas ir pretīgi.

Es vienmēr esmu Dievam lūdzis spēku, lai man ir, satikt, samīļot, stiprināt, iedvesmot, aizraut. Un pats galvenais - nekad nepazaudēt mērķi pašam un citiem arī palīdzēt atrast.

Jo pati skaistākā diena, kas mūsu dzīvē stāv priekšā, tā ir mūsu nomiršana.

Kāpēc es domāju daudz sūdi šodien ir sabiedrībā - tāpēc, ka mēs dzīvojam tā, it kā mums nebūs kādreiz par to jāatbild Dieva priekšā. Tāpēc, ka mēs neticam vai vāji ticam, vai nesaprotam, ko nozīmē kalpot - atdot sevi.

Nesen Pāvests publiski atzina, ka katoļu baznīcā ir seksuāli izmantotas mūķenes, kādā klosterī viņas bijušas pat seksa verdzenes.

Pirmo reizi to dzirdu no Tevis. Lieta tāda, ka man nav televizora un es nesēžu pie interneta. Bet es domāju, ka garīdzniecība arī ir ļoti vāji un ievainoti cilvēki - tie ir tikai cilvēki. Es nevaru viņu vietā uzņemties atbildēt par šādu situāciju, bet, ja tas tā ir, tad tas ir ļoti riebīgi. Bet jebkurā gadījumā skaistums ir viens, tas ir pāvests Francisks, kurš nebaidās par to runāt, nemēģina to slēpt, kurš tās lietas ceļ ārā.

Jautājums drīzāk par to, kāpēc šādas lietas vispār notiek? Ne par to, kurš vainīgs vai nē, bet kāpēc?

Es domāju, ka tā problēma ir aicinājumā. Visi ir aicināti, bet ne visi ir izredzēti.

» Priesteris Mediņš par seksa verdzību katoļu baznīcā: Tas viss nemaz nav tik īsti

Es vēlos vēl parādīt citu pusi, apzināt to, ka visu laiku baznīcas vēsturē tas ir bijis viens no tādiem mērķiem. Šie daudzie pedofilijas skandāli - tas ir ļoti mākslīgs veidojums. Tā ir tāda masonu sistēma, kas mēģina šīs lietas ārdīt no iekšpuses. Tas viss nav nemaz tik īsti un patiesi reāli dabā, cik tas bieži tiek uzspēlēts. Tiek iepludināti cilvēki, lai radītu šādu seju baznīcai. Tā pat kā pirms pāris desmit gadiem, kad sākās šīs pedofilijas - minēja baigos ciparus un dabiski, ka tas izskatījās ļoti iespaidīgi. Tikai pēc trīs nedēļām parādījās tajā pašā laikrakstā raksts, kas žurnālists jau bija paspējis šo visu izpētīt - izrādās, ka puse neatbilst patiesībai. Dabiski, ka tam vairs neviens nepiegrieza vērību. Tas jau vairs nebija interesanti.

Nu, brīdī, kad kristīgās pasaules galva nāk klajā ar šādu paziņojumu, tas liek padomāt.

Nē, problēma nav tur. Es domāju, ka tad, kad tiek dota iespēja jaunajiem studentiem mācīties, kuri kopj to savu garīguma ceļu, jāskatās, vai tā ir vajadzība pēc profesijas vai vajadzība pēc aicinājuma.

Savā laikā es kalpoju Indijā, dzīvoju ar spitālīgajiem. Tajā mājā ļoti daudz bija puikas, divi bija ar tādu ļoti spēcīgu garīgo uzplaukumu. Un valstī bija tāds uzstādījums - lai tu kļūtu par priesteri, pusotrs gads jānokalpo armijā un vēl gads jānodzīvo sociālā darbā. Tad es tieši dzīvoju kopā ar korejiešu diakoniem - viņiem tieši gadu bija jāiztur.

Un tur nav runa par to, vai es esmu priesteris vai kas, bet ir jāmīl tie cilvēki.

Un tad es sapratu, kāpēc Korejiešu baznīca ir tik spēcīga - visa garīdzniecība tiek veidota uz sociālās vai garīgās mīlestības pamata. Arī šodien visvairāk, kas baznīcā pietrūkst, ir mīlestība. Arī topošajiem garīdzniekiem pie tā daudz jāstrādā. Vispirms jāpalīdz viņiem saprast - vai tiešām tu to dari aiz mīlestības pret cilvēkiem vai tāpēc, ka tas ir ļoti ekonomiski izdevīgi un tev nekā netrūkst.

Vai ir kaut kas, ko jūs nožēlojat savā dzīvē?

Jā. Daudz. Es ik pa laikam nožēloju. Tas, ka es esmu līdz šim baidījies par lietām runāt, man ir bijis ļoti svarīgi, ko domā, kā mani vērtēs. Šobrīd tam nav nekādas nozīmes, esmu sapratis, ka tā ir garīga slimība. Mēs nevis vēlamies patikt Dievam, bet vēlamies izpatikt, kad nav tādas atvērtas sirds attiecību. Vēl es nožēloju, ka bieži esmu noraustījies - varēju izdarīt vēl vairāk šiem alkoholiķiem un narkomāniem, tāpat arī skolai. Brāļi Kokari man pirms 9 gadiem pārmeta - Andrej, ko tu ņemies ar tām sekām Bruknā, labāk vajag novērst cēloni, strādāt ar tām attiecībām.

Un man pagāja tie gadi, līdz es sapratu – nu, tad strādāsim!

Es sapratu, ka visa pamatproblēma šiem večiem, ka viņiem nav bijis tēvs. Viņus radījuši ir tēviņi, un viņi tāpat turpina būt tēviņi.

Daudzi, izdzirdot vārdu Brukna, iedomājas tieši par Mediņu. Kā jūs līdz tam nonācāt? Līdz tam, ka tieši Brukna, līdz tam, ka atjaunošu cūku kūti, kā jūs teicāt, un ka tur es strādāšu ar šiem atkarībniekiem?

Viņi jutās nevajadzīgi. Un, ja pirms gadiem man likās, ka tā ir problēma, ko es varēšu atrisināt un izmainīt, tad tagad es redzu, ka šī problēma nav mazinājusies, viņi kļūst aizvien vairāk. Šī nevajadzības un nepiederības sajūta, viņi nejūtas vēlami, gribēti un vajadzīgi. Brukna radās tāpēc, ka es netaisos viņus moralizēt. Šiem cilvēkiem nav ģimenes un nav mājas.

Tad man vēl tēvs bija dzīvs, un es viņam jautāju - kur es varētu izveidot garīgās dzīves institūtu? Gribēju vietu, kur šie jaunieši varētu dzīvot kopā. Viņi bija tukši, nebija neko mantojuši no ģimenes. Tad tēvs man dabūja to Bruknas muižu, kas tajā laikā bija pamesta un pussabrukusi. Tā ar pirmajiem trīs narkomāniem un alkoholiķiem tīrījām sūdus, tad aina pavērās vēl nežēlīgāka - neko tur nevar atjaunot, viss jāsāk no gala, viss jāmaina.

Bet tajā brīdī svarīgākais bija tie unikālie cilvēki, gaisotne un cerība, ko viņi nes sevī.

Ja man šodien jautātu, vai es būtu gatavs vēlreiz to visu paņemt, es noteikti teiktu nē.

Tas ir neiedomājams darbs. Bet tā iesākās Brukna. Un vēl joprojām es esmu par to ļoti laimīgs. Bet priekš puišiem tā vieta vairs nav laba, jo tā prasa uzturēšanu nevis radīšanu. Tāpēc tagad ir Bārbeles skola, kur puiši varēja sevi realizēt.

Tagad mēs vēlamies arī atjaunot Kausmindes skolu meitenēm ar to pašu Kausmides garīgumu, to slavu kā tas bija Latvijas laikā, un puiši ir ekstāzē, ka viņi varēs atkal sevi tālāk realizēt. Vecis nav radīts istabiņu pulēšanai un koridoru tīrīšanai. Vecis ir radīts, lai viņš radītu, mainītu un transformētu, lai ir kaut kas, kas paliek pēc viņa. Bruknā tādā veidā mēs attīstāmies. Ejam uz priekšu.

Bruknas mājaslapā rakstīts - kopienā pastāv stingri bezierunu noteikumi, kuru mērķis ir disciplinēt cilvēkus iekšējās un ārējās izpausmēs, veicinot savstarpēju sadarbību, toleranci un izpratni par vērtībām. Kas notiek brīdī, kad izpratnes atšķiras?

Neesmu to piedzīvojis, bet tie, kas te ienāk, zina, ka ir četras svarīgas lietas. Mums nav četri vārdiņi: negribu, nemāku, nezinu un nedarīšu. Mēs dzīvojam kā liela ģimene - ja tu kaut ko nezini, vari paprasīt, ja nemāki, vari paprasīt palīdzību. Līdz ar to, nav iemesls iziet uz kaut kādiem konfliktiem, jo, un viņi to arī atzīst, viņi neko neprot, viņiem nav pieredzes. Daudzi jau to dara ar kauna sajūtu, jo viņi pat neprot maizi nogriezt, nerunājot par zeķu izmazgāšanu. Ja mamma ir bijusi "priekšā, pakaļā", tad ir "pilnīgs čau", tādi rācenīši. Puiši cīnās, nav jau viegli - ļoti jācīnās, lai mācītos no jauna elpot, veidot attiecības un pats galvenais, saprast.

Vai šiem cilvēkiem ir arī iespēja labprātīgi nākt un iet?

Jā! Brukna nav kā Padomju Savienības laika narkoloģijas centrs - mums nav žogi, mums nav policijas apsargi, nav suņi. Vispār, lai dzīvotu kopienā, pašam jābūt ļoti motivētam, jo tas ir kultūršoks.

Ja citi ir šokā par to, ka Mediņš ir idiots, jo liek visiem peldēties, visiem jālūdzas un visi strādā kopā un daudz, tad es ar to lepojos.

Visa tā mūsu pamatproblēma, kāpēc mēs esam izčakarēti - mēs esam dzīvē darījuši tikai to, ko mēs gribam, nevis to, ko mums vajag.

Pirmais noteikums, lai būtu kopienā - ir jāpeldas. Man jāstāsta, cik svarīgas ir rīta peldes, kā tās strādā uz imūnsistēmu, cik vērtīgi tas ir ķermenim, un, izejot šos etapus, cilvēki ātri to saprot. Man zvana viens šodien - Andrej, es esmu nodzēries, gribu nākt, ar vienu noteikumu, ka tu man neliksi peldēties. Es teicu - piedod, nodzeries tālāk vai atrodi citu veidu, lai darītu to, kas tev nepatīk. Jo, kamēr tu darīsi tikai to, kas tev patīk, tu turpināsi dzert. Pirmais konflikts, kas mums jāizdzīvo, ir ar sevi.

No šiem Bruknas iemītniekiem, cik daudzi pēc tam ir atgriezušies parastā vidē un uzsākuši patstāvīgu dzīvi?

Tādu ir daudz, ar tiem mēs arī ļoti lepojamies. Tie ir arī puiši, kas mums palīdz tālāk. Pateicoties viņiem arī ļoti daudz jauniņo nāk.

Kādēļ uzsvars skolā ir uz aviāciju?

Nē, uzsvars ir uz tēviem. Lai mācītos jauno tēvu skolā, ir nosacījums - tēvam ir jāatrod laiku vienreiz vai divreiz nedēļā, kur viņš diennakti pavada skolā kopā ar savu un pārējiem puikām. Tas nozīmē, ka viņš pats arī mācās. Tad, kad puikas nedēļas nogalē dodas mājās un redz to kārtību, kādā harmonijā dzīve notiek skolā, nepieciešams, lai nebūtu divas galējības. Viņš skolā ir skaists un elegants, bet mājās pilnīgs pretstats. To mēs bieži dzirdam sabiedrībā.

Problēma nav bērnā - problēma ir vecākos.

Tāpēc tie tēvi līdzdarbojas, iet uz stundām, palīdz skolas saimniecībā. Tā vispār ir smaga problēma izglītībā - lielai daļai vecāku, tautas valodā sakot, pie dirsas, kas tur skolā notiek, kā bērns veidojas. To mēs, vecāki, aizmirstam - bērni vairāk mācās no tā, kas mājās nevis skolā. Ir svarīgi, ka bērns šajā attīstības procesā redz tēvu līdzdarbojamies, piemēram, matemātikā, sadzīvē, virtuvē - tas ir fantastiski. Un tad puika redz citu tēvu, visi ir visā iekšā, jo tie tēvi jau brauc un mainās. Tad man patīk dzirdēt, ka fāteri saka - man sāk likties, ka tā skola ir arī man, ne tikai bērnam. Man pašam skola liek aizdomāties, ne par to, cik daudz es esmu pazaudējis, bet cik daudz varu iegūt.

Bet par aviāciju - ņemot vērā Latvijas situāciju, ka viss ir izčakarēts, ir aviācijas monopols. Cik daudz Latvijā ir lidlauku, kas aizauguši ar krūmiem, angāri, kas ir izdemolēti, tikai tāpēc, ka kāds visu laiku baidās no uzdrīkstēšanās, ka būs vairāk cilvēku, kas gribēs satvert debesis, uzvarēt, iegūt brīvību, inteliģenci un koncentrēšanos. Lietuvā darbojas 28 mazās aviācijas skolas bērniem un viņi nekaunas no tā - tur puika var planēt no 13 gadu vecuma. Latvijā tas nav iespējams - te no 18. Tas nozīmē, ka mums pie tā vēl jāstrādā. Tai pat laikā bērni 13 gadu vecumā var uztaisīt bērnu, durties, smēķēt, neapmeklēt skolu. Tajā pašā laikā, lai viņš varētu mācīties lidot, braukt, kaut ko veidot - tas ir aizliegts. Tikai tāpēc, ka viņš nav pilngadīgs. Kaut kāds sviests!

Bārbeles skolā iespējams mācīties līdz 6. klasei.

Pagaidām līdz 6., bet plānojam līdz 9. Tad tā būs kā tālmācība.

Par to arī jautājums - tie bērni, kas pabeidz šeit 6. klasi - vai viņiem ir iespēja pēc tam iekļauties standartizētā mācību iestādē?

Par šo jautājumu es ļoti daudz lūdzos un domāju, mēs ļoti daudz pie šī jautājuma strādājam. Tas būs noteikti līdz 9. klasei. Tas nozīmē, ka līdz 6. klasei viņi mācās normālā skolas programmā, pēc tam viņš var palikt šeit mācīties, bet jau tālmācības programmā. Galvenās mācības viņš izpilda caur internetu, bet sports, aviācija, dzīves izziņa - tas viss paliek kā skolas uzdevums šeit.

Mums ir zināms, ka jums ir ziedojis uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš - viņam pašreiz norit kriminālprocesi par kukuļdošanu. Kā tas saskan ar jūsu morāles principiem?

Jūlijs Krūmiņš, tas vispār ir ūnikums. Es vispār viņu nepazinu pirms tam, es tās politiskās stulbās ikonas vispār nepazīstu. Ne miljonārus, ne politiķus, viņi visi te ātri nāk un iet. Krūmiņš uzradās šeit pateicoties manam draugam Jānim Streičam, kurš bija izstāstījis, ka šeit ir izveidota fantastiska vieta, ieguldīts darbs un ir laba programma, un vai viņš varētu kaut kādā veidā atbalstīt. Tad kādu dienu ieradās Jūlijs Krūmiņš, ko es pat vaigā nepazinu.

Sākumā pat biju gatavs viņu izlamāt par to, ka viņš Bruknas teritorijā staigā ar cigāru.

Tad viņš uzaicināja mani uz savu dzimšanas dienu, kur viņš bija izdomājis, ka viņam nevajag ne puķes, ne dāvanas, ne ziedus. Redzot šo skolas noskaņu, garu un tos puikas, tas viņam aizrāva ciet, viņam tas ļoti patika, un viņš teica - zini, es gribu izdarīt kaut ko labu. Tas nozīmē, ka visi tie bagātie ļaudis dzimšanas dienā nevis kaut ko dāvinās, bet lai izdara ko labu šai skolai. Un viņš teica - Bārbeles skola ir kaut kas, ko varu stāstīt un jūs nesapratīsiet, iesaku aizbraukt un piedzīvot.

Bet par dāvanām - es biju sadomājies, ka būs daudz vairāk šīs konvertu dāvanas, bet nu, paldies par to pašu. Es biju vīlies - bija it kā ļoti elitāra sabiedrība, bet no tiem visiem viesiem vairāk par trīs tūkstošiem ar kapeikām nebija. Es, braucot mājās, vēl ilgi domāju - vai tad tā Krūmiņa vērtība ir tik ļoti zema viņu acīs, ņemot vērā, ka viņš tik ļoti skaistu dzimšanas dienu uztaisa. Bet mēs visi zinām, ka tā ir tikai māžošanās šiem cilvēkiem, jo ļoti maz cilvēku dara ar sirdi. Bet, lai Dievs dod, ka viņš to gribēja no sirds. Es esmu pateicīgs par jebkuru, kurš pamana, saprot un zina, ka tās ir labas lietas, un kas vēlas pieslēgties un līdzdarboties.

Vai visā šajā ikdienas steigā ir iespējam atslēgties un kā jūs to darāt?

Nē, tas, ko es daru, ir mana atpūta. Katrs bērna smaids, tā visa mūsu ņemšanās, mīšanās ar riteņiem - visi šie skaistie piedzīvojumi ir mana atpūta. Un es esmu ļoti pateicīgs baznīcai un bīskapiem, kas ir sapratuši, un ļauj man kalpot Bruknā šiem sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem.

Nākamais ir meiteņu skolas sapnis un tad vēl mēs gribam uztaisīt skaistu tūrisma vietu.

Mana atpūta ir tajā, ka es radu.

Un arī vakaros, kad esmu pārguris, eju ar puikām kopā mīcīt mālu. Nespēju iedomāties atpūtu pie televizora vai datora. Nē! Dot sevi.

Andris Gindra    apollo.lv Atklāta saruna ar priesteri Mediņu